Uļjana Semjonova Eiropas līgas kausa izcīņā 1983. gadā TTT spēlē pret vācu klubu DJK Agon 08 Dusseldorf. Foto — Sueddeutsche Zeitung Photo / Alamy
Piemiņas vārdi slavenajai basketbolistei Uļjanai Semjonovai (1952—2026), kura pagājušajā nedēļā devās mūžībā
Uļjana Semjonova par savu piepildīto misiju pēcsporta dzīvē bija tikpat gandarīta, cik par unikālo karjeru basketbola laukumos. «Kad beidzu spēlēt, domāju — kur iet, ko darīt? Par treneri negribēju — biju piekususi no basketbola. Strādāt rūpnīcā? Bet es taču neko nepratu darīt! Tagad esmu laimīga, ka varu joprojām cilvēkiem palīdzēt un sagādāt viņiem prieku. Kā kādreiz, kad ar savu spēli priecēju skatītājus.»
8. janvārī leģendārā basketboliste devās mūžībā, atstājot nepārspējamu titulu un rekordu kolekciju uzziņu krājumos, kā arī daudz siltu atmiņu.
Līdz zvaigznēm trijos gados
Laikā, kad nu jau simtiem Latvijas «sprīdīšu» agrā padsmitnieku vecumā dodas iekarot lielā sporta pasauli caur Spānijas basketbola vai Šveices hokeja laukumiem, stāsts par 13 gadus vecās Uļjanas asaraino pārcelšanos no Daugavpils rajona Medumiem uz Rīgu mazliet zaudējis ekstrēmo piegaršu. Ja ignorējam faktu, ka atšķirībā no mūsdienu video izglītotajiem sporta talantiem Uļa līdz liktenīgajam braucienam īstu basketbolu ne reizi nebija redzējusi pat TV ekrānos un nākamās dzīves izaicinājumus iztēlojās visai miglaini. Turklāt pat drūmākajos padomju laikos basketbola vidē allaž dominējošo latviešu valodu prata krietni sliktāk nekā tagadējie jaunieši zina universālo angleni.
