Evija Celma. Publicitātes foto.
Tas, ka lasīt ir svarīgi, nav jāpierāda. Lasīšana palīdz paplašināt teorētiskās zināšanas un celt profesionalitāti jebkurā pozīcijā – no asistenta līdz pat uzņēmuma vadītājam. Citu vadītāju pieredze par to, kā vadīt komandas – it sevišķi lielos uzņēmumos vai tajos, kur lauvas tiesa darba notiek starptautiskā komandā, tiekoties tikai attālināti (kā tas ir arī Roche), – ir nenovērtējama. Bet ir vēl viens ne mazāk svarīgs aspekts – lasīšana ļauj paplašināt kultūras apvāršņus un izprast citu valstu vēsturi un sabiedrības uzbūvi, kas starptautiskos uzņēmumos var būt atslēga uz veiksmīgu komunikāciju ar savu komandu.
Man ļoti noderīga ir izrādījusies citu līderu pieredze par to, kas darbojas, kas nedarbojas, vadot komandu un procesus, kā strādāt ar globālām komandām un tiešsaistes vidē, kad nevari komandas biedrus fiziski satikt un sajust. Ja komandā ir līdz 50 cilvēkiem, vajadzīgs viens vadības stils, lielākām komandām – pavisam cits, un ir pilnībā jāmaina domāšana, komandas organizēšanas procesi, ko pašam “atkost” var neizdoties. Bez šaubām, dzīves pieredze visefektīvāk veidojas, mācoties no kļūdām, taču no tām var mēģināt izvairīties un nepieciešamo pieredzi iegūt arī citādi, piemēram, lasot, kā gājis citiem vadītājiem.
Tomēr mani interesē arī citi literatūras žanri, it īpaši – kā daudznacionālas komandas vadītājai – dažādu kultūru daiļliteratūra. Strādājot ar komandām Indijā, Malaizijā, Kostarikā, Eiropā, man ir svarīgi redzēt, kā veidojusies šo zemju vēsture un sabiedrība, un caur daiļliteratūru lieliski var iepazīt citu valstu kultūru. Tāpēc nevajadzētu sev laupīt iespēju iepazīt daudzveidīgus žanrus. Jā, ir grūtāk lasīt to, kas sevišķi neaizrauj, tomēr ir vērts laiku pa laikam izkāpt no savu interešu “burbuļa” un, iespējams, iegūt pavisam svaigu skatījumu uz it kā zināmām lietām.
Līderi mēdz būt ļoti aizņemti, viņu grafiks – pārslogots, un, galu galā, neviens nav atcēlis arī dzīvi ārpus darba. Tomēr tas nenozīmē, ka lasīšanai jāatmet ar roku. Manuprāt, lieliska atbilde uz šo izaicinājumu ir audiogrāmatas. Daudziem pret tām ir aizspriedumi, tomēr es ieteiktu pamēģināt un atrast žanru, ko ir pat vieglāk klausīties nekā lasīt. Piemēram, grāmatas par smagiem tematiem, kuras būtu vieglāk vienkārši aizvērt un nolikt malā uz mūžīgiem laikiem. Audiogrāmatas ir lielisks veids, kā iepazīt jaunus formātus un žanrus. Laikā, kad mākslīgais intelekts cilvēka vietā izpilda rutīnas uzdevumus, ir vieglāk atrast vairāk laika savā kalendārā. Ja nepieciešams, – pat rezervēt to grāmatu lasīšanai.
Lasīšanai jābūt apzinātai un plānotai, tāpēc es nodibināju grāmatu klubu, kas darbojas nu jau divus gadus. Kluba dalībnieces ir ļoti dažādas, un katru mēnesi lasām gan kultūras aspektos, gan vēstures apvāršņos un nākotnes skatījumos ļoti atšķirīgas grāmatas. Pati daudzas no tām droši vien neizvēlētos, tāpēc dalība grāmatu klubos palīdz ne tikai koncentrēties uz profesionālo literatūru, bet arī paplašināt redzesloku. Vēl viens veids, kā mudināt sevi lasīt, ir katru gadu noteikt mērķi, cik grāmatu vēlos izlasīt. It kā sīkums, taču šī doma var visai neatlaidīgi urdīt un virzīt uz priekšu.
Zinātkāres un mācīšanās kultūru caur lasīšanu var veicināt arī savas organizācijas iekšienē. Piemēram, Roche ir ļoti izteikts iekšējās kultūras aspekts – kopienu veidošana, kur darbinieki var nākt ar savām iniciatīvām un aicināt citus darbiniekus piedalīties. Grāmatu lasīšana ir viena no šādām iniciatīvām. Roche to atbalsta, arī radot grāmatas, kas, saglabājot uzņēmuma pamatdarbības jomu – farmāciju – kā centrālo asi, vienlaikus sniedz kontekstuālu skatījumu, kā un kāpēc notiek dažādi procesi. Piemēram, nesen Rīgā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā bija skatāma izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kuras ietvaros tapa arī izstādes katalogs/grāmata – iedvesmojoša literatūra par to, kā uzņēmums jau no dibināšanas brīža ir pievērsis lielu uzmanību gan ražošanas, gan administrācijas un pētniecības nodaļu ēku arhitektūrai, kā arī Roche ražoto produktu starptautiskam mārketingam, kurā būtiska loma ir bijusi pārdomātam grafikas dizainam. Pirms pāris gadiem izdotā grāmata “The Homecoming. Roche in Riga: a Historic Remediation” (redaktors Alexander Bieri, dizaina autors Alexey Murashko) ieguva sudraba medaļu Eiropas Dizaina balvas konkursā. Grāmata stāsta par funkcionālisma stilā veidoto ēku, kura atrodas Rīgā uz Miera ielas un Palīdzības ielas stūra, ko veselības aprūpes kompānija Roche uzcēla 1932. gadā, paplašinot savu darbību Austrumeiropā. Šī bija viena no pirmajām modernisma ēkām, ko pasūtīja Roche, un tā iezīmēja jaunu biznesa stilu un jaunu korporatīvās klātbūtnes līmeni Latvijā.
Pat ja katram līderim atrastos laiks tikai vienai grāmatai, manuprāt, tai jābūt “How Big Things Get Done: The Surprising Factors That Determine the Fate of Every Project, from Home Renovations to Space Exploration and Everything In Between”. Pirmkārt, grāmata māca, cik liela nozīme ir kārtīgai, datos balstītai plānošanai, uzsākot jebkuru projektu, lai pēc tam varētu to ātri, efektīvi un plānotajā budžetā īstenot. Otrkārt, lai varētu atrisināt dažādus sarežģījumus, līderiem ir jāapgūst, kā to dēvē autori, “Lego pieeja” jeb jāmācās lielus projektus sadalīt mazākās daļās. Sadalot kaut ko apjomīgu mazos, atkārtojamos elementos, var paātrināt mācīšanās līkni, samazināt kļūdas un pārveidot augsta riska projektu par paredzamu pasākumu ar zemiem riskiem. Grāmatā ir brīnišķīgi piemēri no visas pasaules: te var uzzināt, kāpēc Sidnejas Opera bija viens no neveiksmīgākajiem projektiem pasaulē gan izmaksu plānošanas, gan būvniecības ātruma ziņā, un atklāt piemērus par milzīgiem dzelceļa projektiem, kas lasot liek daudz domāt par RailBaltica.
Tāpat kā pasaules grandiozākās ēkas nebūvē viens cilvēks, arī līderi nav vieni ceļā uz saviem mērķiem. Jautājums tikai, cik atvērti ir mūsu prāti un cik labprāt ļaujam citu cilvēku pieredzei palīdzēt mūsu ikdienā. No sirds iesaku katram piedzīvot to, kā grāmata var mainīt dzīvi. Vai vismaz dienu.
Autore ir Roche Services & Solutions (RSS) vadītāja.
