Linda un Kārlis Freibergi viens otru tik stipri mīlējuši un tik stingri zinājuši – viņiem būs bērni -, ka deviņi gadi, kas bija jāgaida līdz pirmdzimtajam, nieks vien ir. Viņu meitu kristīs šajās Lieldienās
Cik tālu acis sniedz – balts Zemgales līdzenums, tikai vienā pusē apledojušajam ceļam apvārsni tālumā iezīmē koku svītra, otrā Platones upes līkumos satupuši zemledus makšķernieki. Lauku viensētu, ko atrodam ziemīgajā ainavā, no tuvākās apdzīvotās vietas šķir vairāk nekā divi kilometri. Nakts uz pagājušo sestdienu Jelgavas pusē bijusi aukstākā, kopš piedzimusi meita, piezīmē Kārlis Freibergs, ievedis mūs iekšā. Virtuve ir silta un omulīga, pamodušies no durvju klaudziena un vēsās gaisa šalts, izstaipīdamies kuprus saceļ kaķi Baltīte un Melnītis. Gan plītī, kuras podiņu mūris piesilda viesistabu, gan augšstāva krāsnī gandrīz visu iepriekšējo dienu kurējusies uguns, tomēr guļamistabā naktī temperatūra nokritusies līdz 16 grādiem. Kārlis no rīta žigli atkal licis malku krāsnī – mazulim taču ir tikai septiņas nedēļas!
Piedzima, skanot tēva koklei
Kopš 2.februāra Kārļa Freiberga un viņa sievas Lindas dzīvē viss dalāms kategorijās «pirms» un «pēc». «Tas ir tik interesanti! Mājās pēkšņi parādās vēl viens cilvēks, divas acis, kas visu laiku skatās uz tevi,» smaida Linda, liedama krūzēs tēju. «Viņa tā ilgi var skatīties acīs.»
Linda atkal ir tāda pati tieviņa, spīdīgām, pakausī savītām bizēm, kādu viņu atceros no satikšanās pirms diviem gadiem, bet viņas pašas skaistās zilās acis ieguvušas pavisam citu mirdzumu. Istabas dziļumā līdzās molbertam, kur iesākts gleznojums ar dzeltenām tulpēm zilā vāzē, stāv bērnu ratiņi. Aitādas ligzdā aizmidzis guļ mazs cilvēciņš.
«Alise,» saka Kārlis. «Kad Lindai uzlika viņu uz krūtīm, viņai ienāca prātā šis vārds. Nedēļu vēl domājām, vai tas ir īstais.»
«Es nezinu, no kurienes šis vārds, tas pat nebija mūsu «sarakstā». Visi meiteņu vārdi, kas bija padomā, nez kāpēc bija uz burta «a», piemēram, Anna, Austra, Amanda, bet Alises nebija vispār,» atceras Linda. Par meitas otrā vārda – Marija – izvēli viņi gan neesot šaubījušies. Kārlis un Linda ir katoļticīgi. Katrā sestdienā un jo īpaši mēneša pirmajā sestdienā, kad piedzima viņu bērns, aizlūgumos arvien tiekot godināta svētā jaunava Marija. Turklāt 2.februāris ir arī Marijas šķīstīšanās diena templī jeb Sveču diena. Trīskāršs simbolisms!
«Alise Marijas meita,» Linda noapaļo domu gluži kā skandināvu sāgu rakstniece. «Alise – tas vārds likās tāds viegls. Gribas, lai viņa uz dzīvi skatās viegli. Kā Alise Brīnumzemē.»
«Uz visu dzīvi kā uz brīnumu,» pievienojas Kārlis.
«Šī zeme, kur viņa ienākusi, patiesībā ir brīnumzeme,» pamīšus ar vīru atkal runā Linda. «Tikai ne visi to ierauga, vai ne? Ceram, ka viņa to varēs ieraudzīt. Dabā un…»
Namamāte nepabeidz teikumu – kā atbalss viņas vārdiem aiz virtuves loga parādās stirna. Mēs, ciemiņi, sastingstam mēmā apbrīnā, bet Kārlis pavisam ikdienišķi sāk stāstīt par pērnajiem āboliem, ko stirnas ziemas beigās māk no sniega izkašņāt vecajā ābeļdārzā, kuru viņi mantojuši no mājas iepriekšējā saimnieka, dzejnieka Pauļa Kalvas. Piemin gājputnu atgriešanos – pirms dažām dienām pār pagalmu pārlidojis gulbis.
Mazs bērniņš ratos tepat blakus, un gaisā jau ir dabas atmoda… Mūsu saruna visu laiku apļo no racionālā uz iracionālo. Lindai un Kārlim šis ir īpašs pavasaris ar tik atkailinātām sajūtām kā saules sasildītai zemei, ko pamet kūstošs sniegs.
Viņu meita piedzima ļoti liela – 4,4 kilogrami, gandrīz 60 centimetri. Precīzi kā pēc kalendāra – grūtniecības 41.nedēļas pirmajā dienā. Nāca pasaulē tepat, mājdzemdībās, asistējot ģimenes centra Stārķa ligzda vecmātēm – jelgavniecei Ivetai Bērziņai un Dinai Ceplei no Rīgas.
«Protams, mēs daudz domājām, kur un kā,» par dzemdībām stāsta Linda.
««Plāns B» bija Jelgavas slimnīca,» piebilst Kārlis.
«Citi saka – mājās dzemdēt ir drosmīgi, bet es tieši otrādi – dzemdēju mājās tāpēc, ka man pietrūka drosmes aiziet uz slimnīcu. Likās – aparāti, galdi, personāls uzdzīs tik milzīgu stresu, ka es vispār pati nevarēšu padzemdēt,» atzīstas Linda. «Kad sapratu – mājās -, manī ienāca miers. Saka jau – tad, kad bērniņš ir spējīgs izdzīvot ārpus mātes, tad viņš ziņo, ko viņš grib. Vienā brīdī mani tādas sajūtas sāka pārņemt. Un tiešām labi, ka bijām mājās. Citādi, iespējams, tas beigtos ar ķeizaru. Nezinu, vai slimnīcā ar mani tā auklētos. Alise bija iegūlusies mazliet nepareizi, un tad vecmāte mani ar lakatu mētāja…»
Iveta Bērziņa, kuras koferī pa rokai bijusi gan skābekļa maska, gan intravenozā sistēma, gan aparatūra bērna asinsgrupas noteikšanai no placentas, izšķirošajā brīdī zem Lindas palocījusi lakatu, pārkāpusi pāri un, spēcīgām rokām turot auduma stūrus, viļņojusi viņas ķermeni, panākot, ka mazulis galviņu pieliec pareizi. Alise precīzi izpildījusi komandu – dzirdu gluži neticamu stāstu.
«Vienkārši – ir jābūt pārliecībai, ka tas ir vislabākais variants gan mātei, gan bērnam. It īpaši bērnam! Nedrīkst par to šaubīties.» Linda saka par mājdzemdībām.
«Tāds prieks, ka viņa piedzima mājās! Tas bija tik skaisti, tik dabīgi… Kaķi turpat gulēja – viens kaķis guļ uz viena krēsla, otrs – uz otra. Ne ausi nepakustināja. Parasts vakars. Es redzēju, ka kaķi ir mierīgi – tātad viss kārtībā.»
Vienā brīdī, kad kļuvis patiešām grūti, Linda gan palūgusi Kārli uzspēlēt kokli. «Dziesma,» viņi smaidot saskatās, kad prasu, ko viņš spēlēja. Izrādās, Kārļa paša kompozīciju, kas tapusi pagājušajā rudenī. Kamēr viņu mājā Lindas tētis veica remontu, abi divus mēnešus dzīvoja Kārļa vecāku lauku mājās Īvandes pagastā. «Biju paņēmis līdzi kokles un vakaros improvizēju. Laiku pa laikam gadījās nodomāt – o, šitais izklausās labi! Jau zināju, ka es to aizmirsīšu,» atceras Kārlis. «Domāju – O.K., ierakstīšu mobilajā telefonā, nākamajā dienā vēlreiz nospēlēšu to, kas man vakar likās interesants. No šādām improvizācijām izveidojās kompozīcijas ar konkrētiem motīviem.»
«Dziesmu» Kārlis koklējis arī gaišajā marta sestdienā pirms mūsu atbraukšanas. «Viņa pilnīgi balsī līdzi runājās,» Linda smaida, izcēlusi no ratiņiem Alisi, kas jau pamodusies. Bučo un bučo zīdaino pakausīti. «Kārlis koklēja, arī kamēr es gaidīju viņu. Viņa laikam pazina tās skaņas…»
Trešais ģimenes elements
«Pašlaik viņa izskatās pati pēc sevis, pēc zīdaiņa,» Kārlis ir mazliet ironisks par cilvēku centieniem uzreiz sazīmēt bērnā kādu no vecākiem. Mazs deguntiņš, apaļi vaigi – Alise Marija dūšīgi ēd mammas pienu un turpina augšanas spurtu, viņas svars jau pārsniedz sešus kilogramus. Lindai uzreiz nācies pāršūt pogas skaistajam merīnvilnas kostīmiņam latviski pelēkbrūnos toņos, ko kopā ar pieskaņotu pirmo sedziņu mazmeitiņai uzdāvinājusi Kārļa mamma Vaira Vīķe-Freiberga. Šveicē ražotais komplekts eksprezidentei iekritis acīs kādā veikalā Parīzē, kur viņa iegājusi darba brauciena pauzē.
Ne Alises vecāki, ne vecvecāki līdz viņas dzimšanas dienai nezināja, ka tā būs meitenīte. «Taisījām tikai pašu pēdējo sonogrāfiju, četras nedēļas pirms viņa piedzima,» atklāj Linda. To mātes un bērna drošībai lūgusi mājdzemdību vecmāte Iveta Bērziņa.
«Saka jau, ka sonogrāfijas nav kaitīgas, bet ir tāds teiciens – Dievs darbojas noslēpumā,» savu pārliecību atklāj Linda. «Mums likās – kad Viņš veido bērniņu, lai tas ir noslēpumā! Pat nemaz negribējās ekrānā skatīties. Ārsti rāda, saka: «Skatieties!», bet es… Nu, nē, tas ir noslēpums, par agru, lai skatītos. Pienāks laiks, tad redzēsim. Teicām – ja jau mēs tik ilgi esam gaidījuši, tad varbūt nesakiet mums dzimumu, sagaidīsim!»
«Cik gadus jūs viņu gaidījāt?» zinot, ka Linda ar Kārli ir pāris ar stāžu, atļaujos uzdot ļoti privātu jautājumu. «Bijām atvērti dzīvībai no paša sākuma. Mums vienmēr likās, ka mums būs bērni,» Kārlis, kuram ir 49 gadi, atbild diplomātiski, bet Linda, kam dažas dienas pirms Alises dzimšanas palika 36, sāk rēķināt. «Deviņus gadus esam laulājušies, desmit būs 2.augustā.»
Ar bērniem nekad neko nevar plānot, abi pasmaida. «Jā, zinājām, ka mums būs un kā vēl būs. Bet kad? Pacietība, protams, tika pārbaudīta.»
Linda piemin jēdzienu «prāta kontracepcija» – kādu iekšēju tabu, kas darbojas stiprāk par visu. It kā vecākiem bērniņu ļoti gribas, bet zemapziņa izspēlē dīvainu gājienu – vēl taču ir jāpabeidz tas un tas, varbūt vēl ne tagad?
Jā, kāds iebildīs, ka būtu jau labi, ja prāta kontracepcija darbotos, tad nekādus modernos kontracepcijas līdzekļus nevajadzētu, viņa pati sev oponē. Labi zināmi stāsti par sievietēm, kuras negrib bērnus. No visas sirds negrib. Un tomēr mazulis it klāt, piesakās bez problēmām – pilnas glābējsilītes!
Linda gan arī atceras kādu momentu pirms pāris gadiem, kas viņai trāpījis kā zibens. «Stāvēju pie spoguļa, ieskatījos sev acīs un sajutu – ir laiks. Ir laiks bērnam. Un vienlaikus sajutu tādu totālu bezspēcību. Kā gan tas notiks? Tad atzinām sev, ka mums ir vajadzīga pestīšana no šīs ieilgušās «bezbērnības». Un lūdzām arī mūsu draugus, lai viņi aizlūdz par mums šajā nodomā.»
«Ir noslēpums, kāpēc bērni vieniem piesakās uzreiz, bet citiem jāpiestrādā. Ir lietas, ko nemaz nevar izskaidrot. Vienkārši mēs priecājamies, ka mums ir,» Linda smaida. «Jā, ka tagad ir,» kā atbalss skan Kārļa vārdi.
Pērnajā pavasarī, vēl būdami tikai divi, viņi kopā ar savu «garīgo ģimeni» jeb Karmela ekleziālās kustības biedriem devās uz katoļu garīgajām rekolekcijām Itālijā. Tēma: «Mans Dievs, Svētā Trīsvienība, ko pielūdzu.»
«Triju dienu garumā klausījāmies lekcijas par Trīsvienību,» atceras Kārlis. No milzīgās informācijas gūzmas viņu visvairāk uzrunājuši motīvi, ka Dievs ir pašpietiekams un ka Dievs ir mīlestība. «Un kāpēc Dievs ir trīsvienīgs? Tāpēc, ka ir Tēvs un Dēls, un starp Tēvu un Dēlu ir mīlošās attiecības. Un tikai tādā veidā rodas mīlestība – attiecībās. Un tās auglis ir Svētais gars jeb Mīlestības gars,» Kārlis populārā veidā skaidro teoloģijas materiālu. Piemin, ka svētceļnieku diskusijā pats it kā nejauši izmetis frāzi: «Vīram un sievai arī ir mīlestības auglis, bērns.»
«Un, kā mēs uzzinājām mēnesi vēlāk, atgriežoties mājās no Itālijas, bija pieteikusies Alise Marija. Mīlestības auglis. Sanāca pravietiski to pateikt,» Kārlis konstatē, tad ļauj sarunas pavedienu atkal pārņemt dzīvesgudrajai Lindai.
«Tas ir pilnīgi dabīgi, ka vīrs un sieva vēlas bērnu. Arī tie, kas it kā saka, ka viņi negrib… Tas ir tik ļoti ierakstīts cilvēka dabā, ka ģimenē ienāk trešais elements… Zem skaitļa «trīs» var būt arī desmit bērnu. Jā, kad ir šī mīlestības apmaiņa, tad nemaz nevar būt, ka nav augļa. Bieži vien viņš jau ir, tikai viņš vēl nav iemiesojies,» viņa saka.
Jau esot kopā ar Alisi, viņa ar vīru sapratuši, ka abu mīlestības apmaiņa meitai būs vitāli svarīga arī turpmāk. «Nav tā, ka mēs savu esam padarījuši un varam beigt apmainīties ar mīlestību. Lai viņa augtu fiziski, viņai vajadzīgs ēdiens, bet viņas dvēsele vislabāk barojas no tēva un mātes mīlestības. Caur mums viņa redz Dievu dzīvē. Tas nav krusts vai bildīte, bet reāls Dievs, ko viņa piedzīvo.»
Viņa te jau visu laiku bija
Kad vecmātes pēc Alises piedzimšanas aizbrauca un Linda ar Kārli palika tikai divi vien ar mazuli, kas mierīgi gulēja, viņi kā brīnumā skatījušies sīkajā sejiņā. «Paklau, mēs taču viņu neesam veidojuši! Mēs to neesam darījuši!»
«Tu ieņem bērniņu, sirdsmieram vari palietot, piemēram, dzelzi. Bet citādi tas ir pilnīgi Dieva darbs,» vēlreiz uzsver Linda. «Sajūta ir dīvaina – tu tik ilgi gaidi, un tad tas tik pēkšņi un tik dabīgi notiek!»
Diviem cilvēkiem ir jāsavienojas. Bet viss, kas ir pēc tam, viņuprāt, ir bijis Radītāja ziņā. «Mēs uzskatām, ka mūsu nopelns Alises tapšanā ir nekāds,» ar pilnīgu pārliecību bilst Kārlis. Un tieši tāpēc Alises ierašanās šķitusi vispašsaprotamākā lieta pasaulē. «Tas ir mūsu bērns, viņa jau te visu laiku bija. Pieņem mūs kā vecākus, pieņem arī šo vietu.»
Freibergiem neesot bijis bail palikt ar jaundzimušo vieniem, ārpus sociālās aprūpes tīkla – uz tuvējo Platoni pat feldšeris atbrauc tikai reizi nedēļā. Nākamajā dienā gan pie mazuļa ieradās bērnu ārste no Jelgavas – apskatīja, nosvēra, pārbaudīja refleksus. Trīs reizes pirmajā dzīves nedēļā Alisi vēl apraudzīja Stārķa ligzdas vecmāte Aiva. Parādīja dažādus bērna higiēnas un auklēšanas knifus. «Tas bija forši,» Kārlis, izplūzdams sirsnīgos smieklos, atceras, kā meitas pirmajā dzīves dienā cilājis pamperu paku. Nekādas instrukcijas! Kā lai cilvēks, kas mazulim nekad nav licis autiņbiksītes, saprot, kur tām ir priekša un kur aizmugure?» Viņš tādu sīkumu uztvēris tik atbildīgi, ka bijis gatavs zvanīt vecmātei.
«Bailes ļoti traucē būt laimīgam,» Linda uz sadzīvisko situāciju paskatās plašāk. «Arī gaidot Alisi – vispirms tu ļoti baidies, vai sasniegsi 12.nedēļu, visu laiku kaut kādas kritiskās robežas… Un tad viņa piedzimst, un tu saproti – rūpes jau nekad nebeigsies. No otras puses, ne jau es viņu esmu veidojusi, un ne jau es viena viņu varu nosargāt. Protams, man jādara viss, ko varu.»
Pašlaik Alisei ir vajadzīgs tikai mammas piens un miegs – Kārlis ir sapratis, ka lielās dzīves pārmaiņas daudz spēcīgāk ietekmē Lindu nekā viņu pašu. Sievas mākslinieces molberts tagad biežāk stāv dīkā, kamēr Kārlis saviem tulkošanas darbiem pie datora var nodoties tāpat kā iepriekš.
Vairāk nekā agrāk viņi gan novērtējot to, ka savu profesiju dēļ var būt kopā visu laiku. Ka Kārlis var Lindai palīdzēt ar pavisam mazām lietām, piemēram, kaut kur dodoties, ielikt ratus mašīnā, kamēr viņa pirms braukšanas vēl pabaro bērnu.
«Varbūt drīzāk ir drosme dzīvot civilizācijā ar tādu mazu bērnu nekā ārpus tās?» pagriežu jautājumu pretēji parastajam uzskatam. «Jā, tur, kur cilvēki dzīvo blīvi kopā, veidojas negācijas. Kaut kas aiziet pa pieskari, ir lielāks noziedzības līmenis…,» piekrīt Kārlis. «Mazpilsētās dzīve parasti ir mierīgāka.» Vēl brīdi runājam par slimībām, vakcinācijām un citām civilizācijas blaknēm – kad jāpieņem lēmumi nevis pašiem par sevi, bet par savu bērnu, viss pēkšņi kļūst daudz sarežģītāk.
Viens lēmums gan ir bijis ļoti viegls – Freibergi tik ļoti gaidītās meitas kristībām negrib publisku un lielu ceremoniju. Alisi Mariju 1.aprīlī, otrajās Lieldienās, kristīs mazā māsu karmelītu klosterī pie Jelgavas katoļu baznīcas. Krustvecākus izvēlējušies no diviem ticīgu draugu pāriem, tagad iznāk – šo cilvēku dzīvesbiedri mazulei būs gluži kā «vicekrusttēvs» un «vicekrustmāte». «Baznīca uzskata, ka krustvecāku galvenā loma nav dāvanu dāvināšana,» saka Linda. «Krustvecākiem ir jānodrošina kristīga audzināšana tad, ja vecāki to nespēj. Tādēļ mums būtiski, lai krustvecāki ir tādi, kuri paši savā dzīvē izkopj mīlošas attiecības gan ar Dievu, gan ar citiem cilvēkiem.»
Gatavošanās kristībām pārpludinās Lindas un Kārļa prātus kā pali pavasara upi, visu nedēļu pirms tam viņi grasās runāt par kristību garīgo jēgu. «Mums ir jāatsvaidzina sev, ko tas nozīmē, lai varam pilnīgi brīvi apzināties, ko mēs darām. Lai patiešām varam arī Alisei sniegt to, ko mēs apsolām.»
