Linda un Kārlis Freibergi viens otru tik stipri mīlējuši un tik stingri zinājuši – viņiem būs bērni -, ka deviņi gadi, kas bija jāgaida līdz pirmdzimtajam, nieks vien ir. Viņu meitu kristīs šajās Lieldienās
Cik tālu acis sniedz – balts Zemgales līdzenums, tikai vienā pusē apledojušajam ceļam apvārsni tālumā iezīmē koku svītra, otrā Platones upes līkumos satupuši zemledus makšķernieki. Lauku viensētu, ko atrodam ziemīgajā ainavā, no tuvākās apdzīvotās vietas šķir vairāk nekā divi kilometri. Nakts uz pagājušo sestdienu Jelgavas pusē bijusi aukstākā, kopš piedzimusi meita, piezīmē Kārlis Freibergs, ievedis mūs iekšā. Virtuve ir silta un omulīga, pamodušies no durvju klaudziena un vēsās gaisa šalts, izstaipīdamies kuprus saceļ kaķi Baltīte un Melnītis. Gan plītī, kuras podiņu mūris piesilda viesistabu, gan augšstāva krāsnī gandrīz visu iepriekšējo dienu kurējusies uguns, tomēr guļamistabā naktī temperatūra nokritusies līdz 16 grādiem. Kārlis no rīta žigli atkal licis malku krāsnī – mazulim taču ir tikai septiņas nedēļas!
Piedzima, skanot tēva koklei
Kopš 2.februāra Kārļa Freiberga un viņa sievas Lindas dzīvē viss dalāms kategorijās «pirms» un «pēc». «Tas ir tik interesanti! Mājās pēkšņi parādās vēl viens cilvēks, divas acis, kas visu laiku skatās uz tevi,» smaida Linda, liedama krūzēs tēju. «Viņa tā ilgi var skatīties acīs.»
Linda atkal ir tāda pati tieviņa, spīdīgām, pakausī savītām bizēm, kādu viņu atceros no satikšanās pirms diviem gadiem, bet viņas pašas skaistās zilās acis ieguvušas pavisam citu mirdzumu. Istabas dziļumā līdzās molbertam, kur iesākts gleznojums ar dzeltenām tulpēm zilā vāzē, stāv bērnu ratiņi. Aitādas ligzdā aizmidzis guļ mazs cilvēciņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.