Žurnāla rubrika: Cilvēki

Pirmo reizi Latvijā tiesā māti, kura apsūdzēta mākslīgā slimību izraisīšanā pašas bērniem. Divi mazie miruši, bet trešais ilgstoši ārstēts, tāpēc lieta uzdod ļoti sāpīgu jautājumu – kā daudzie mediķi nemanīja, ka māte gadiem ilgi kropļo bērnu

Konvoja darbinieki ierastām kustībām ieved tiesas zālē Daigu (42) un lietišķi ierāda viņai vietu restotajā zonā. Sieviete ir atradusies apcietinājumā vairāk nekā gadu. Mainījusies, pelēkais kostīms kļuvis stipri par lielu. Viņa neizteiksmīgi skatās uz priekšu tālumā, kā nevienu neredzot. Taču daudzus zālē sēdošos viņa pazīst gadiem. Tie ir ārsti. Izskatāmā lieta ir mīklaina un stindzinoša – Daiga, pēc profesijas medmāsa, ir apsūdzēta divu savu bērnu slepkavībā un trešā bērna kropļošanā.

Latvijas labākie ārsti – oftalmoloģijas, ģenētikas, neiroloģijas, pediatrijas speciālisti – ilgstoši centās izprast neskaidrās diagnozes šīs ģimenes atvasēm. Pēc vairāk nekā desmit gadiem, 2011.gada rudenī, mediķiem radās aizdomas, ka pusaugu meitas acs ir apzināti bojāta. Pavediens veda pie vēl baisākām atklāsmēm, un bija jāver vaļā abu mirušo bērnu lietas. No apsūdzības izriet, ka arī šo bērnu «neskaidrā diagnoze» un «pēkšņā nāve» ir mātes izraisīta.

Šī traģēdija ir liels sarūgtinājums visiem iesaistītajiem ārstiem. No otras puses – gūta svarīga mācība. Latvijā šī ir pirmā lieta, kad bērna vecāks tiek apsūdzēts agrāk nedzirdētā vardarbībā pret atvasi – «mākslīgi izraisītā saslimšanā». Taču pasaulē ir atklātas vairākas līdzīgas lietas un tām pievērš arvien lielāku uzmanību, analizējot riskus, lai šādi noziegumi gadiem ilgi nevarētu turpināties.

Aiztur palātā

Ja tiesa atzīs Daigu par vainīgu, viņai draud mūža ieslodzījums. Šonedēļ Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa slēgtā sēdē turpinās skatīt krimināllietu. Slēgtu sēdi pieprasīja gan cietušās meitenes pārstāvji bāriņtiesa, gan pati Daiga. Viņa runāja klusām – meitiņai nevajadzētu dzirdēt to, kas šeit notiek. Ko viņa domā par apsūdzībām, advokāts Uldis Lapiņš nekomentēja.

Viens no svarīgākajiem cilvēkiem lietas atklāšanā – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Acu slimību klīnikas vadītāja Sandra Valeiņa saka: «Šī lieta nav racionāli izskaidrojama, tā nav cilvēka prātam saprotama.» Vienīgais, par ko var runāt, – ko mēs no tās mācāmies. «Mums ir jāmāca saviem studentiem, ka mammām parasti ir taisnība, bet tajā pašā laikā mums ir jāpamana – ja mammām nav taisnība, tad viņu kļūdas var būt šausmīgas,» saka Valeiņa. Ārste piemin apjomīgu Lielbritānijā tapušu ziņojumu par mākslīgi izraisītajām slimībām un secina – prātā jāpatur vardarbības iespēja.

Policija aizturēja Daigu 2011.gada novembrī Bērnu slimnīcas palātā. Viņa bija paņēmusi atvaļinājumu savā darba vietā Vidzemes slimnīcā Valmierā, lai varētu būt kopā ar 12 gadus veco meitu. Meitenei kārtējo reizi  bija pēkšņs redzes pasliktinājums.

Taču šī reize atšķīrās no iepriekšējām. Tagad mediķi uzstāja, ka meitenei slimnīcā jāpaliek ilgāku laiku – novērošanai. Daiga nenojauta, ka patiesībā norit izmeklēšana. Slimnīcā lietu turēja lielā slepenībā, par aizdomām bija informēts retais. Kad policija Daigu aizveda, daudzi mediķi bija satriekti. Īpaši tie, kuri gadiem dzīvoja līdzi ģimenes nelaimei. Kāda ārste bija pat apmeklējusi Daigas dēliņa bēres. Daudzi nespēja noticēt, ka bērnu ciešanās ir vainojama pati māte.

Daigai ir uzrādīta apsūdzība par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos, par cietsirdību un vardarbību pret mazgadīgo, narkotisko un psihotropo vielu ievadīšanu pret personas gribu un tīšu smagu miesas bojājumu izdarīšanu.

Detalizētāk par apsūdzību prokurore Jekaterina Kušakova neizsakās ētisku apsvērumu dēļ, taču zināms, ka noziedzīgie nodarījumi veikti laikā no 1997.gada 8.jūnija līdz 2011.gada 31.oktobrim. To dēļ nāve iestājusies diviem bērniem.

Pirmais bērns – trīsgadīgā meitiņa mira 1997.gadā. Pāris gadus pēc bērna zaudējuma Daigai piedzima otra meita, vēl pēc dažiem gadiem – dēls. Taču ģimeni turpināja vajāt nelaime. Sešgadīgais puika nomira 2008.gadā. Ārsti uzskatīja, ka bērni miruši slimību saasinājuma dēļ. Jaunākā meita jau kopš mazotnes ārstējās Bērnu slimnīcā saistībā ar acu kaiti. Tagad viņai ir 14 gadi, pēc Daigas aizturēšanas viņa nonāca audžuģimenē, pašlaik atrodas aprūpes iestādē.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem šajā lietā –  kāpēc pagāja vairāk nekā desmit gadu, līdz ārstiem radās aizdomas, ka māte ir vainojama bērnu veselības problēmās. 

Ārste Valeiņa uz to atbild ar pretjautājumu – vai domājat, ka citās valstīs šādu lietu atklāšana bijusi ātra? «Kurš parasti mīl bērnu visvairāk? Vecāki. Kurš iedomāsies, ka māte dur savam bērnam acīs?» vaicā Valeiņa.

Viss sākās ar neskaidru diagnozi visiem trim ģimenes bērniem. Simptomi bija līdzīgi. Viena no ārstu versijām ilgus gadus bija – iespējama vēl nediagnosticēta ģenētiska saslimšana. Pasaulē atklāj arvien jaunas ģenētiskās slimības, izpēte turpinās. «Tie ir bērni ar neizprotamu miegainību, paaugstinātu tonusu, krampjiem, neskaidrām sūdzībām un arī acu simptomātiku,» par līdzīgiem gadījumiem stāsta Valeiņa.

Visus šos gadus ārsti redzēja par bērniem norūpējušos māti, kura cīņā ar smagu slimību jau zaudējusi divus bērnus un tagad aprūpē trešo – meitu ar nopietnām redzes problēmām. «Ļoti saprotoša. Tajā pašā laikā racionāla, izpildīga mamma,» tāds iespaids bija arī acu ārstei Valeiņai.

Zinoša medicīnā, akurāta – tā Daigu atceras arī ģimenes ārste, kas lūdz viņas vārdu rakstā neminēt. Balstoties uz mātes stāstīto, viņa bija izrakstījusi iemidzinošās zāles, kam šajā lietā ir liela loma. Pēc policijas teiktā, māte bērnu sazāļoja un tad guļošam nodarīja bojājumus acī. Neoficiāla informācija liecina, ka atklāta šausminoša sakritība – neilgi pēc zāļu izrakstīšanas parasti sekoja meitas redzes pasliktinājums.

Ģimenes ārste tagad saka – kad bērns ienāk ārsta kabinetā, daudzi simptomi, piemēram, lēkmes jau tā vienkārši neparādās. Kāpēc lai neticētu mātei, kura turklāt pati ir medmāsa – skaidro ģimenes ārste. Mātes versija par meitas redzes problēmām bija ticama – pusotra gada vecumā bērnam actiņā iedūries zars. Par šo notikumu un komplikācijām, kā arī abu pārējo bērnu smagām neiroloģiskām problēmām Daiga pati stāstīja sabiedrībai 2009.gadā portālā Palidzesim.lv. Toreiz tika vākti ziedojumi meitas braucienam uz klīniku Zalcburgā, kurp ārsti bērnu nosūtīja papildu izmeklējumiem.

Mediķi ģimenes bērnu labā darīja daudz – veica izmeklējumus un operācijas, taču pēc tām veselība atkal pasliktinājās, radās komplikācijas. Arī tas ārstiem sākotnēji nelikās savādi. Valeiņa norāda: «Komplikācijas ir iepriekš aprakstītas, un tādas ir visā pasaulē.» Turklāt viņa uzsver – mehāniski radītus bojājumus nevar nemaz tik viegli noteikt, jo diennakts laikā radzenes virsējais slānis atjaunojas.

Aizdomas jāpierāda

«Braucot uz konferencēm ārzemēs, es daudziem profesoriem prasīju, kas tas varētu būt un kāpēc,» par neskaidro meitenes dia-gnozi stāsta ārste Valeiņa. Šo gadījumu ārste prezentējusi arī 2009.gadā Londonā
Pediatrijas oftalmoloģijas kursu laikā, tomēr arī toreiz skaidrība neradās.

Būtisks pavērsiens notika 2011.gada septembrī Baltijas pediatrijas oftalmoloģijas konferencē Rīgā. Tur daktere Valeiņa neskaidrās diagnozes pārrunāja ar pieciem augsta līmeņa ārvalstu speciālistiem, kuri arī klātienē meiteni izmeklēja. Konkrētas atbildes uz daudzajiem jautājumiem par
iespējamo diagnozi nebija, profesors Deivids Teilors no Londonas ieteica būt modriem, jo neizslēdz acu mehānisku bojājumu. 

Kad  pēc mēneša Daiga atkal vērsās slimnīcā, jo meitai bija kārtējais saasinājums, «šoreiz tās jau bija reālas pazīmes», stāsta daktere. Viņa izjautājusi māti – vai tomēr nav trauma? Māte bijusi gatava jautājumam, jo tas viņai prasīts jau agrāk. Daiga ieminējusies, ka varbūt vainīgs kaķēns.

Ar jaunu tehnoloģiju veica specifiskus acs izmeklējumus, kādi iepriekš Latvijā nebija iespējami. «Sūtīju bildes ar jautājumiem un aizdomām maniem skolotājiem ārvalstīs. Viņi tās iztirzāja savās klīnikās. Atbilde bija – jā, tā var būt,» Valeiņa atceras, kā apstiprinātas aizdomas par acs bojāšanu. 

«Ja kādai mātei bez nopietniem pierādījumiem pateiktu, ka viņa ko tādu dara savam bērnam, ārsti paši varētu sēdēt uz apsūdzēto sola,» piesardzību skaidro Valeiņa.

Novembra sākumā pieaicināja Bērnu slimnīcas psihoterapeiti Guntu Andžāni. Viņa stāsta –  iepazīstoties ar slimības vēsturi, meitenes veselības stāvokli, kā arī izpētot ģimenes anamnēzi, radās aizdomas, ka acs varētu būt vairākkārt bojāta, un to, iespējams, darījusi pati māte. Veicot diagnostiku un konsultējoties ar  kolēģēm psihoterapeitēm, Andžāne izteikusi pieņēmumu, ka māte varētu sirgt ar deleģēto Minhauzena sindromu – personības un uzvedības traucējumiem. Sākās pierādījumu vākšana, izmeklēšana.

Nav ziņu, ka līdz aizturēšanai 2011.gada novembrī kāds no Daigas tuviniekiem ģimenē būtu pamanījis kaut ko aizdomīgu. Viņa pati bija vienīgā bērnu aprūpētāja, dzīvojusi diezgan noslēgti Siguldā kopā ar bērniem un savu audžumāti, kundzi ļoti cienījamā vecumā.

Tomēr nevar teikt, ka Daiga vispār negāja sabiedrībā – viņa vairākus gadus līdz pat aizturēšanai darbojās vietējā bērnu un jauniešu invalīdu biedrībā Cerību spārni. Kopš
2008.gada bija arī tās valdē. Pēc aizturēšanas organizācijā par viņu teica – neko neparastu nemanījām.

Pārsteigts par notikušo ir arī Daigas kādreizējais dzīvesbiedrs, abu jaunāko bērnu tēvs. Šķiet, skumīgajam pusmūža vīrietim jau pirms laba laika uzvēlies milzīgs neredzams akmens, kas saburzījis drēbes, savēlis matus. Viņš piekrita īsai sarunai.

Ģimeni vīrietis neesot redzējis kopš 2004.gada. Par to, ka Daiga varētu būt darījusi ļaunu bērniem, viņš ir pārsteigts: «Neko tādu nevarēju iedomāties.» Arī viņam sieviete stāstījusi, ka meitiņai acī iedūries ass zara gals. Par dzīvesbiedri viņš saka – sākumā likusies «ļoti normāla sieviete, ar kuru varēja parunāt», taču vēlāk kļuvusi arvien vēsāka. «Viņa jau man pati vienreiz pateica – tu man biji vajadzīgs tikai bērniem, sākumā viena, tad otra [radīšanai],» saka vīrietis. To, ka Daiga gribējusi bērnus, apliecina arī citi – bijušajiem kolēģiem viņa ieminējusies, ka labprāt adoptētu bērniņu.

Nozīmīga loma noziegumos, par kuriem Daiga apsūdzēta, ir viņas profesijai. Pēc neoficiālām ziņām, viena no pirmajām sievietes darbavietām bija acu ārsta kabinets. Pirms vairākiem gadiem viņa strādājusi arī Bērnu slimnīcā Gaiļezers. Pēdējā darbavieta bija jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa Vidzemes slimnīcā. Izpalīdzīga, bijusi gatava uzņemties kolēģu dežūras, ja kāds netika,- tā par viņu saka slimnīcā.

Kad lieta nāca atklātībā, izskanēja ziņas, ka policija pārbauda, vai arī Daigas darbavietās nav konstatēti kādi aizdomīgi notikumi. Aizdomas nav pierādītas, un prokurore Kušakova apstiprina – lietā runa ir tikai par sievietes trim bērniem.

Jautāta par nozieguma motīvu, prokurore nosauc mantkārību, taču neatklāj, kāda summa minēta apsūdzībā. Pēc policijas sākotnēji sniegtās informācijas, runa varētu būt par pabalstiem saistībā ar bērnu invaliditāti. Labdarības portālā Palidzesim.lv saziedotā nauda pie mātes nenonāca – tā tika konkrēti novirzīta ārstu iniciētajam braucienam uz Austrijas klīniku, saka organizācijas vadītāja Ilze Skuja. «Meitai vēl devām dāvanu Ziemssvētkos, naudu skolas lietām. Taču noteikti nevar teikt – mamma uzspieda, ka nauda būtu vajadzīga,» uzsver Skuja.

Savukārt psihoterapeite Gunta Andžāne norāda – vecākiem, kuriem ir deleģētā Minhauzena sindroma uzvedība, nauda ir sekundāra. «Galvenais ir apmierinājums, gūstot apkārtējo uzmanību, atbalstu, mīlestību, siltas, sirsnīgas līdzjūtīgas attiecības un atbalstu,» viņa skaidro. Vecāki vēlas izbaudīt atzinību no mediķiem, kas apstiprina viņu prasmes vai raizes, saņemt līdzjūtības apliecinājumus par smagi slimo bērnu. Iespējams, vecāki paši bērnībā cietuši no vardarbības ģimenē vai saņēmuši rūpes un mīlestību tikai tad, ja saslimuši.

Stāsts par mazo Maiklu

Deleģētais Minhauzena sindroms – tā sauc personības un uzvedības traucējumus, kad vecāki mākslīgi izraisa kaitējumu sava bērna veselībai. Ārste Valeiņa norāda, ka literatūrā atradusi vismaz septiņas lietas, kur ārzemēs atklāta bērnu acu kropļošana, bet mēdz būt arī citas pārestības. 

Valeiņa stāsta, ka viens no dziļākajiem pārskatiem par mākslīgi izraisītajām bērnu slimībām ir 2004.gadā Lielbritānijā tapušais ziņojums Report to Cumbria Child Protection Committee, kas pieejams arī internetā. Tajā minēts patiess stāsts par mazu zēnu Maiklu, kuru māte apzināti novedusi nāvē. Ziņojumā ir plaša veselības sistēmas kļūdu analīze un rekomendācijas, kas derēs arī Latvijai.

Maikls bija piedzimis priekšlaicīgi, bet attīstījās normāli. Taču, pēc mātes teiktā, viņam parādījās astma, kas bija jāārstē. Kad Maiklam bija trīsarpus gadi, sieviete jau ziņoja par krampju lēkmēm. Patiesībā nebija nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka zēnam ir epilepsija. Tomēr ģimenes ārsts izrakstīja medikamentus, un Maikla māte gadiem ilgi lielos apjomos ar tām zāļoja zēnu. Tā iespaidā Maikls vairs nevarēja ne apmeklēt skolu, ne pat normāli ēst – ēdienu un zāles māte ievadīja viņam caur nazogastrālo zondi. Sieviete sāka radināt apkārtējos pie domas, ka Maikls neizdzīvos. Septiņgadīgais puisēns nomira 2000.gadā dažus mēnešus pēc tam, kad māte viņam bija nepareizi ievietojusi zodi – barība nokļuva nevis kuņģī, bet plaušās. Jau gadu iepriekš kādam neirologam bija aizdomas par mākslīgi izraisītu slimību, taču viņš par tām tālāk nestāstīja. Mediķi saprata situāciju tikai beigu etapā, kad puika atradās slimnīcā. 2003.gadā tiesa Maikla mātei piesprieda mūža ieslodzījumu par slepkavības mēģinājumu, taču apelācijas instance šo apsūdzību atcēla, atstājot spēkā apsūdzību par smagu vardarbību pret bērnu.

Ziņojumā analizēts, kāpēc ir tik grūti vecāku vardarbību pamanīt. Viena no pazīmēm – bērns pastāvīgi tiek vests pie mediķiem, taču ārstēšanas neveiksmes atkārtojas. Izrādās, ka tikai vecāki konstatē krampjus, elpošanas apstāšanos vai citas pazīmes, kam izmeklējumos nav pārliecinošu pierādījumu. Turklāt akūtie simptomi mitējas, kad bērns nav kopā ar pāridarītāju, kurš pārsvarā viens pats aprūpē mazo.

Šīs vardarbības atpazīšana ir sarežģīta, jo runa ir nevis par atsevišķiem gadījumiem, bet gan procesu. Ja vecāki bērnam fiziski dara pāri, zilumi vai lūzumi paši par sevi prasa izskaidrojumu. Taču mākslīgi izraisītās saslimšanas gadījumā atsevišķi fragmenti nešķiet būtiski un tikai to kopaina norāda uz ļaunprātību. Galvenā kļūda ir tā, ka lietā iesaistītie šos fragmentus nesaliek kopā. Turklāt tie parasti ir cilvēki, kas vecākiem labticīgi snieguši atbalstu cīņā ar problēmām.

Mediķi nonāk slazdā – vecāki prasmīgi manipulē, radot «neatrisināmu problēmu». Nereti vecākiem ir plašas medicīnas zināšanas, tāpēc ārsti viņus redz kā teicamus kolēģus un ideālu māti vai tēvu. Ārsti izmēģina arvien sarežģītākus izmeklējumus, turklāt vecāki mēdz psiholoģiski iespaidot viņus, kritizējot citus mediķus, kuri nav spējuši atklāt diagnozi.

Pēc Maikla nāves tapušais ziņojums ietver detalizētas rekomendācijas, kā jāmaina britu veselības aprūpes sistēma, lai pēc iespējas ātrāk atklātu mākslīgi izraisītās slimības. Viena no rekomendācijām – ārstējot pacientu, mediķiem jāpievērš uzmanību tam, kas šķiet novirze no normas vai «neizskaidrojams». Jāsaglabā vēss prāts, kritiskā domāšana.

Latvijā Daigas lietai nav sekojis tāds process kā aplūkotajā Lielbritānijas piemērā. Bērnu slimnīcā šī lieta ir izrunāta, kolēģi informēti par riskiem un pilnveidota pacientu drošības sistēma. Arī Veselības ministrijā, protams, par šo gadījumu zina, taču neuzskata, ka nepieciešamas kādas īpašas administratīvas procedūras vai rekomendācijas. Tikmēr psihoterapeite Andžāne atgādina vērtīgu pamatlikumu, kas jau studiju laikā jāapgūst ikvienam mediķim: «Ārstēsim cilvēku, nevis slimību!»