Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ilona Lisenko, strādā Real Madrid

Posted on jūnijs 12, 2013 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Klubā Real Madrid Ilona strādā sesto gadu. Šajā laikā ir druscīt pakāpusies amatā. Jo vairāk pieredzes gūts, jo vairāk atbildības uztic. Viņas darbs ir zīmola aizsardzība un licenču izsniegšana. «Brends ir tik populārs, ka nav jādarbojas ar promotēšanu, bet aizsargāšanu un jāraugās, vai to lieto pareizi.»

Ja kāds vēlas ražot krekliņu vai krūzīti ar Real Madrid, jākonsultējas ar Ilonu vai viņas kolēģiem. Lai apjaustu, ar kuru klientu sadarboties, pirmo atlasi iepriekš veica Madrid, bet tad sistēmu mainīja, un tagad to dara sadarbības partneri Adidas. Tad stafeti pārņem kluba 40 mārketinga departamentā strādājošie. Pirms līguma slēgšanas klientu iepazīst tuvāk 2-3 stundas ilgās biznesa pusdienās, kurās nesmādē glāzi vīna.

Par zīmola veiksmes pamatu Ilona uzskata panākumus – klubs ir ļoti titulēts. Arī to, ka ienākumi mārketingā investēti pareizi. «Futbola fani ir lojāli. Ja vectēvs bijis Real Madrid fans, tad mazdēls arī būs. Tas ir gluži tāpat kā nemainīt reliģiju.» Dramatiskākā spēle katru gadu ir starp Barcelona un Real Madrid, jo spēlē spāņi pret kataloņiem. «Tas nav tikai futbols. Tas parāda, kas tu esi.» Svarīga ir arī UEFA čempionu līga. Šogad gan par zeltu spāņi, pērnie pasaules un Eiropas čempioni, necīnījās. «Ne vienmēr uzvar labākā komanda, taču šogad uzvarēja. Nākamgad mums jācenšas tikt tuvāk uzvarai.»

Krištianu Ronaldu un Mesuts Ezils ir Ilonas favorīti. Tikusies ar viņiem nav, lai arī kluba birojs atrodas stadiona ēkā. Uz zālāja uzkāpt ļauts tikai sezonas beigās pirms tā maiņas. «Reiz to izbaudīju. Ar kolēģiem spēlējām futbolu savā starpā Real Madrid formās. Sajūtas – neaprakstāmas.»

Līdz Spānijai Ilona nokļuva tā: vecāki gribēja, lai bērni labi runā angliski, tāpēc viņa devās uz skolu Īrijā, kur mācījās 11. un 12.klasē, iepazinās ar spāņiem, iemīlējās valodā. «Nospraudu mērķi – iemācīšos,» stāsta Ilona. Iemācījās arī un studēt menedžmentu devās uz Navarras Universitāti. Prakse – bankā Madridē. Pēc tās piedāvāja pastāvīgu darbu, taču viņa bija stingri nolēmusi atgriezties Latvijā. Līdz brīdim, kad paziņa pastāstīja, ka futbola klubā Real Madrid ir vakances. «Neticēju, ka mani pieņems. Nereāli! Tas ir pasaules līmeņa zīmols! Katru dienu klubu piemin ziņās. Futbola fani gatavi tajā strādāt pat par velti.»

Ilona uzskata, ka konkursā uzvarēja labo angļu valodas zināšanu dēļ. Turklāt Real Madrid gribējis veidot kolektīvu starptautiskāku. Kompānijā jau strādājusi ķīniete, kura tulkojusi kluba materiālus Ķīnas tirgus vajadzībām. Pārējie darbinieki – spāņi. Lielākoties vīrieši. «Te vēl ir saglabājies mačo stils. Augstos amatos maz sieviešu.»

Jāsēj saulespuķes!

Posted on jūnijs 12, 2013 by Ieva Alberte - Personība

Ainavu arhitekte Ilze Rukšāne ielas malā Sarkandaugavā sasējusi lupīnas un kviešus, jo tie ārstē piesārņotu augsni. Ar šo metodi pilsētas atkopjas daudzviet pasaulē. Latvijā Ilze to aizsākusi pirmā

Pelēko koka māju iekšpagalms ar suņuburkšķu baltajiem čemuriem izskatās kā laukos. Uz lieveņa avīzi lasa kāds kungs. Aiz citām durvīm ir ainavu arhitektu darbnīca ALPS*. Tajā darbojas četri cilvēki. Kad tur viesojos, darbnīcā ir Ilze Rukšāne un Helēna Gūtmane. Pastāstu, ko esmu izlasījusi par ALPS – darbnīca minēta arī pie divus miljonus vērtā visgarākā soliņa Rīgā ieviešanas. Vai tiešām lumpeņiem Ziepniekkalnā vajag tik dārgu soliņu? To padzirdējusi, Helēna iecērt rokas sānos un saka Ilzei: «Nu?! Tu redzi?» Ilze nopūšas: «Jā, tā ir problēma.» Ainavu arhitektes izstāsta, ka ziņas ir sagrozītas – ne jau soliņš tik dārgs, bet gan ielas pārbūve, apakšzemes komunikāciju nomaiņa, apstādījumi. Un arhitektes piebilst, ka tieši lumpenim noderēs socializēšanās. Un vēl – soliņš nav ALPS projekts, taču par to Ilze apsolās pastāstīt vēlāk.

Viņas sirdslieta ir fitoremediācija: fito – augi, remediācija – līdzsvara atjaunošana. Par to Ilze uzzināja, kad jau strādāja par ainavu arhitekti, interesējusi ekoloģija. «Zināju par upju atjaunošanu, tāpēc neticēju, ka piesārņojumu var likvidēt tikai ar drastiskām metodēm.»

Fitoremediācijas ideja ir vienkārša – augi ar savu sakņu sistēmu uzsūc un noārda piesārņojošās vielas. Īpaši labi Mendeļejeva tabulas komponentus apēd saulespuķes, kvieši, rudzi, lupīnas. Arī kārkli un apses. Tiem sakņu sistēma ir vēl dziļāka un «var izņammāt no daudz dziļākiem slāņiem». «Ūdeni attīra niedres, bultenes, vilkvālītes. Viens no indikatoriem, ka ūdenī ir paaugstināts fosfora un slāpekļa daudzums, ir niedres.»

Nelauzies, kur negaida

Pērn Ilze pabeidza piecu gadu studijas un ieguva bakalaura grādu par publiskas telpas remediācijas projektu Sarkandaugavā. Šī Rīgas vieta viņai iepatikusies, kad ar māsu (rakstniece Dace Rukšāne – red.) braukusi uz Aldara torni trenēties klinšu kāpšanā. Acīs iekritusi vecā, garā māja netālu no Aldara – Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca. Kādā reizē parunājusies ar rūpnīcas muzeja vadītāju Veru, kas pastāstījusi par sevi – kā atbraukusi no Krievijas uz Rīgu strādāt, ka agrāk blakus rūpnīcai bijusi upe, kur gājuši peldēties. «Viņa man deva impulsu – nelauzies durvīs, kur tevi negaida. Sāku runāties ar vietējiem. Kā viņi izjūt Sarkandaugavu, ko atceras.» Ilzes vīrs Krišs lūdzis, lai viņa ik pēc piecām minūtēm zvana – lai zinātu, ka viss kārtībā. «Tur gan nav no kā baidīties,» Ilze stāsta, ka aprunājusies gan ar šņabjdeguņiem, gan ar smēķējošu grūtnieci. «Mūsu problēma ir tā, ka nerunājam ar saviem bērniem, kolēģiem, draugiem. Mēģinām visu izdarīt vieni.» Arhitekti bieži vēloties realizēt savas ambīcijas, nevis saprast, kas vajadzīgs iedzīvotājiem. Piemērs. Arhitekti Pļavniekos prezentējuši fantastisku parka projektu. Iedzīvotāji «norakuši», jo neviens iepriekš nepaprasīja, kādu parku vajag. «Ja pirms tam pajautātu, vai stādīsim ābeles, vai ne, tad cilvēki sajustos kā idejas līdzautori un to ābeli pēc tam nelauztu. Jo tā būtu viņu ideja.»

Lai bakalaura darbs nebūtu tikai Ilzes ambīcija, viņa gāja runāt ar sarkandaugaviešiem bieži. «Saulainā dienā nevari uzzināt to, kas notiek lietus laikā. Kā cilvēki lieto ārtelpu.» Vāca ziņas arī bibliotēkā un uzzināja, ka Sarkandaugavā bijusi slidotava, Alekša skvērā strādnieku bērni griezušies karuselī pa brīvu. «Ir svarīgi saprast, kāpēc viņi jutās labi. Tas, kas mūs veido par cilvēkiem, nāk caur emocijām. Jebkura lieta jādara, lai vairotu cilvēkos mīlestību.»

Labsajūtas atmiņās sarkandaugaviešus vienojusi Sarkandaugavas upe. Daudzi tur peldējušies, taču tagad tā ieaugusi krūmos. Kad Ilze stāstīja par fitoremediāciju, vietējie neticēja, ka upe jelkad var atkal dzīvot.

Viņi apsvēruši iespēju to aizbērt. No Ilzes uzzinājuši, ka upes vietā plānots Sarkandaugavas pārvads netālu no Tvaika ielas. Pēc tā uzcelšanas būtu atvieglota satiksme uz Mežaparku un Vecāķiem.

Upes atjaunošanai ir divi varianti. Ātrākais un dārgākais – ar ekskavatoru izņemt dūņu slāni, tad krastus iecementēt. Otrs – sastādīt apses, kārklus, saulespuķes, rudzus un citus augus, un pacietīgi gaidīt, kamēr upe atkopjas. Varbūt gadus piecus, varbūt desmitiem. Cik ilgi – precīzu pētījumu nav.

Sarkandaugavas upe savulaik tecējusi no Citadeles nocietinājuma, tagadējā Muitas un Eksporta ielas apvidus, pa mūsdienu Skanstes ielas apkaimi gar Duntes ielu. Upe redzama vēl 60.gadu bildēs, lielveikals Sky&More esot uzcelts uz tās.

To, ka Sarkandaugava ir īpaša vieta, sapratis jau krievu cars Pēteris I. Viņš sācis ar parka izveidi, iestādot ap 3000 koku, un iecerējis savu rezidenci vietā, kur tagad ir Psihoneiroloģiskā slimnīca. «Nesaprotu, kāpēc tai apkārt vajag to Ķīnas mūri», parku varētu veidot kā terapijas dārzu, jo augi dziedē. «Mūsu vecmammas zināja, ka katra zālīte kaut ko nozīmē. Ne tikai kā ķīmiskā formula, bet tai ir arī emocionālās vērtības.»

Paradīzes sajūta

Ilzes bakalaura darbs vēl nebija pabeigts, kad viņa par fitoremediāciju stāstīja Urban Institute Riga dibināšanas pasākumā. Kājās cēlās dāma vārdā Alija, kura apsaimnieko nekustamos īpašumus Sarkandaugavā, un teica, ka vietējie ir kūtri. Ilze prasīja, vai Alija gatava dibināt biedrību un visus iekustināt, jo vidi jau veidojam mēs paši.

Biedrība darbojas aptuveni gadu. «Alija ir terpentīna cilvēks. Ar milzu enerģiju.» Ar Ilzes palīdzību viņa uzrakstīja projektu par eksperimentālā dārziņa izveidi Sarkandaugavā. Rīgas dome piešķīra naudu soliņiem, informatīvajam stendam. Lielās talkas laikā bija paredzēts tos uzstādīt, sasēt augus. «Talkas rītā pamostos – līst. Gribas raudāt. Aizbraucu – tur ap 70 talcinieku!» Kad darbi bija apdarīti, piesēduši. Tobrīd lēni un cēli upē slīdējis balts gulbis. «Man sāka birt asaras. Teicu: «Alij, reku viens atnāca pateikt paldies.»»

Stends joprojām ir vietā, arī soliņi un saulespuķes. Cilvēki sēž, runājas. «Pavasarī, kad ziedēja aličas, tur bija paradīzes sajūta.»

Vai fitoremediācija nākamgad turpināsies, atkarīgs no tā, vai sarkandaugaviešiem gribēsies stādīt un sēt. Ilzei padomā kāds nepadarīts darbs – parunāt ar slimnīcas vadību, lai tās iemītnieki nāk palīgos. «Ne jau guļot cilvēks kļūst veselāks.»

Par to, vai upes atjaunošana ar fitoremediāciju būtu iespējama, Guntars Ruskulis no Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta, saka: «Ideja laba, bet konfliktē ar tur plānotā Sarkandaugavas pārvada izveidi.»

«Es degu par to ideju. Sarkandaugava kļuva par otru bērnu,» Ilze stāsta, ka laikam jau tieši tāpēc sācies sniega bumbas efekts. Homo ecos biedrībā Ilze nolasīja lekciju par fitoremediāciju. Saņēma jautājumu – cik ilgā laikā noārdās sliktās vielas? «Teicu – nezinu. Neesmu ķīmiķe. Varbūt starp jums ir kāds, kurš varētu paņemt analīzes? Pieceļas jauna meitene: «Esmu Lāsma, studēju biologos pirmajā kursā un par šo tēmu gribu rakstīt bakalauru.» Sniega bumba vēlās lielāka, kad Rīgā ieradās sociālais darbinieks Jonass Buhels un kopā ar ALPS un LU pasniedzējiem nodibināja Urban Institute Riga, izveidoja pilsētas studiju kursu Apdzīvoto vietu plānošana, ko māca ģeogrāfu maģistrantūrā. Alija kļuva par šā kursa studenti.

Par Ilzes bakalaura darbu ieinteresējās jauna Lauksaimniecības Universitātes pasniedzēja. Palīdzēja infomācijas vākšanā. Pēc darba aizstāvēšanas Ilze viņai atdeva savus materiālus, un tagad pasniedzēja topošajiem ainavu arhitektiem lasa kursu par fitoremediāciju. «Būtu laiks lauzt priekšstatu, ka ainavu arhitektūra ir mazs dārziņš. Tas ir viss, kas notiek starp mums un ēkām,» saka Ilze.

Iesēt Rīgā rudzus

Ilze dzīvo Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Kad rītos grib iziet saulītē kafiju padzert, nav kur apsēsties. Tuvākais zaļais laukums ir Barona un Bruņinieku ielas stūrī, taču arī tur nav soliņa. Stūri Ilze gribējusi sakopt. Sameklējusi īpašnieku. Izstāstījusi, ka vēlas aizvākt beigtos putnus, žurkas, suņu sūdus un iesēt rudzus. Arī kādu magoni un rudzupuķi. Viss, ko saimniekam lūdza, – atkritumu konteineru. Viņš atteica.

Aicinu Ilzi atgriezties pie tēmas par garo un «dārgo» soliņu Ziepniekkalnā. Viss sācies tā: kolēģe Helēna 2011.gadā rosinājusi runāt par publisko ārtelpu kā sociālās atjaunotnes instrumentu, par pilsētvides atdzimšanu. Piesaistot partnerus un Eiropas naudu, izveidoja projektu Radi Rīgu! Tapa mācību programma, kuras laikā pilsētplānotāji un arhitekti aptuveni gadu klausījās vieslektoros, devās pieredzes apmaiņā uz Beļģiju, runāja ar rīdziniekiem. Attīstības vīzijas tapa Čiekurkalnam, Ziepniekkalnam, Bolderājai, Krasta ielas apkaimei, Āgenskalnam. Ziepniekkalna iedzīvotāji stāstīja, ka viņiem visvairāk pietrūkst centra, gribējuši soliņus, kur apsēsties.

Radi Rīgu! principi, kā strādāt pie publiskās ārtelpas projektiem, tagad iekļauti Rīgas ilgtspējas stratēģijā. Āgenskalna un Ziepniekkalna vīzijām izstrādāts tehniski ekonomiskais pamatojums.

Paralēli sociālajām aktivitātēm Ilze strādā arī maizes darbu. Krīzē gan daudzi projekti apstājušies, tāpēc bijis laiks bakalaura darbam un Sarkandaugavai. «Es jau smejos – vīrs mani uztur.»

Kas viņai pašai šķiet skaista ainava? «Patīk, kā Valts Ernštreits no Niceplace teica: ja mīli Latviju, tad mīli Zemgali novembrī. Un izdeva atklātnīti, kur redzams, ka pār uzartu lauku gāž lietus.» Mirkli padomājusi, Ilze par savējo sauc bērnības ainavu Murjāņos – Gaujas krasti, smilšainās pļavas ar margrietiņām, dzelzenēm, sveķenēm, kaķpēdiņām, zemenītēm, dzeltenām un baltām madarām. Otra ainava ir Jugla. Mamma bija bērnudārza audzinātāja un vadāja bērnus gar Juglas krastiem. Rādīja rasas lāses smilgas galā. «Jā, jā, izklausās kā no šlāgeraptaujas, taču tas veido mūsu priekšstatus. Tieši no laukiem manī ir harmonijas sajūta.»

Pastāstu Ilzei, ka viņu intervēt ieteica Gundega Lināre, šerpā ainavu arhitekte ar stāžu. Ilze saka: «Lināri ļoti cienu par visu, ko viņa darījusi, lai ainavu arhitektūra Latvijā pastāvētu.» Nesen abas gan esot diskutējušas par alejām. Ilze ir par tām, jo ziemā pasargā no aizputināšanas, vasarā – dod ēnu. Lināre sakot, ka tagad vairs nav muižnieku laiki, cits ātrums braucamajiem un liela iespēja ieskriet kokos. «Es saku: laiks piebremzēt un apstāties.»

Salīdzināšana ar sendienām – vai tai ir vēl cita jēga kā tikai vaimanāšana? «Mums jāapzinās saknes. Tās veido mūsu dzīves uztveri, ritmu. Daba mūs veido. Nekur citur nav tik izteikti gadalaiki kā pie mums.» Bet – vai cilvēki jūtas labāk, ja izjūt gadalaikus? «Individuāli. Es apzinos savas saknes, kad ir Līgo. Uzvelku brunčus, un aiziet širmis.» Jāņos Ilze dodas uz Vitrupi pie draudzenes, ik gadu darina kādu uguns instalāciju. Vienvasar jūra bija ieskalojusies līdz kāpām, tāpēc uguni kūra uz akmeņiem ūdenī. Kā tautasdziesmā – strautā kūru uguntiņ’.

Citu gadu izveidoja labirintu – uzraka kontūras, sabēra skujas, čiekurus un aizdedzināja. Pāri palika pelni, iezīmējot labirinta līniju. Vairākus mēnešus pēc tam tas vēl tur bija, cilvēki mēģināja labirintu iziet. «Laikam jau ir lietas, kas liek kļūt labākiem vai nekļūt ļauniem,» saka llze.

* Atelier for landscaping public&private space – publiskās un privātās telpas ainavu ateljē

Mazo zivtiņu izaicinājums

Posted on jūnijs 12, 2013 by anon - Veiksme

Uzņēmumā Peruza strādā ap 50 darbinieku, bet tas realizē miljoniem vērtus projektus un lolo ambiciozus plānus kļūt par vienu no pasaules līderiem savā jomā – pārtikas pārstrādes iekārtu ražošanā

Uzzinot, cik daudz pie mums ir zivju pārstrādes uzņēmumu, nesen kāds korejiešu biznesmenis nosaucis Latviju par zivju pārstrādes lielvalsti. «Tas notika Japānā, kur meklēju jaunus noieta tirgus, un viņam acis toreiz vārda tiešā nozīmē no brīnumiem palika apaļas,» smaidot atceras uzņēmuma Peruza valdes priekšsēdētājs Arnis Petrānis. Viņa uzņēmums gan nenodarbojas ar zivju pārstrādi, bet rada iekārtas pārtikas ražotājiem.

Kā uzskata Petrāna kolēģis, uzņēmuma valdes loceklis Roberts Dlohi, pēc savas biznesa filozofijas Peruza esot gandrīz ideāls Latvijas uzņēmums – balstās uz vietējo pieredzi un intelektuālo potenciālu, spēj atrisināt uzdevumus, kas citiem pasaulē nav pa spēkam. Tas globālajā tirgū ar savu vārdu piedāvā jaunus tehnoloģiskos risinājumus, izstrādājot un ražojot gan specifisku nišas produktu – mazo zivju pārstrādes iekārtas, gan iekārtas gaļas pārstrādei, farmācijai un piena rūpniecībai.

Paldies reņģēm

Par to, ka aptuveni 75% Peruza ražoto iekārtu paredzēti zivju pārstrādei, jāpateicas Baltijas jūras reņģēm un brētliņām. Rietumeiropa un ziemeļvalstis jau kopš seniem laikiem vairāk orientējušās uz lielajām zivīm – lašiem, mencām vai tunčiem, bet latvieši vienmēr ķēruši arī mazās zivis. Turklāt nereti tās pārvēršot visīstākajās delikatesēs. Tā 1890.gadā radās Rīgas šprotes, bet vēl pirms tam Rīgas ķilavas, kuras sākumā tirgoja stikla burkās. Padomju laikā Latvijas zivju pārstrādātāji ar konserviem apgādāja ne tikai Maskavu un Ļeņingradu, bet arī citas brālīgās republikas. Piemēram, Azerbaidžānā, kur mūsu ražotie konservi cieņā joprojām, ap 80% zivju izstrādājumu bija no Latvijas.

«Mazo zivtiņu pārstrādei nepieciešama principiāli cita pieeja nekā lielo,» skaidro Roberts. Lielās tiek pārstrādātas cita pēc citas. Šī metode neder mazajām, piecus gramus smagajām zivtiņām – pat ja katras apstrādei patērēs tikai vienu sekundi, minūtē neiegūs ne 300 gramu. Ilgu laiku Eiropā nevienu īpaši neinteresēja mazo zivtiņu apstrāde. Tās vienkārši samala (un maļ joprojām) lopbarības miltos. Tomēr, kā apgalvo Peruza vadītāji, pēdējā desmitgadē apjaušot, ka zivju resursi pasaules jūrās un okeānos izsīkst, mazo zivju pārstrāde cilvēku uzturam kļūst arvien aktuālāka.

Arnis Petrānis un Roberts Dlohi līdz zivīm, pārtikas pārstrādes iekārtu ražošanai un uzņēmumam Peruza nonākuši katrs pa savu ceļu. Arnis 1977.gadā beidzis Politehnisko institūtu, iegūstot inženiera mehāniķa specialitāti. Pirmā darbavieta bijusi VEF nestandarta iekārtu ražošanā. «Tur es iemācījos strādāt ar metālu, ar jaunām idejām un tehnoloģijām,» viņš stāsta. Pēc tam uzaicināts darbā zvejnieku kolhozā 9.maijs par tehnisko direktoru nestandarta iekārtu ražošanai, jo zvejnieki paši sākuši apstrādāt nozvejoto. Par valūtas rubļiem ārzemēs pirktas iekārtas, kuras Arnim ar kolēģiem vajadzēja piemērot vietējiem apstākļiem.

«Tā bija unikāla pieredze. Nerūsējošais tērauds, bez kura nav iedomājamas pārtikas ražošanas iekārtas, tolaik bija deficīta stratēģiskā prece. Ar to vajadzēja rīkoties ļoti taupīgi. Tas attīstīja tehnisko domu. Savukārt importa iekārtas pirka maz, toties pašas labākās, ko šeit uz vietas mēģināja kopēt,» valdes priekšsēdētāju papildina Roberts, kurš 1983.gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis hidrotehnisko būvju inženiera diplomu un pēc tam Rīgas Biznesa skolā – maģistra grādu biznesa vadībā. Bijis kokmateriālu pārkraušanas ostas, ekstraktu ražotnes vadītājs, riska investors, kā arī a/s Severstaļ valdes loceklis un mārketinga direktors.

Peruzu Arnis kopā ar vairākiem bijušajiem kolēģiem nodibināja jau 1991.gadā. Tolaik kolhozs 9.maijs jau bija pārtapis paju sabiedrībā Auda. «Bet paju sabiedrība ir diezgan amorfs veidojums. Daudz akcionāru, katram savas intereses, un visi cer uz tūlītēju peļņu no dividendēm,» stāsta Arnis. Izaugsmes iespējas viņš neesot saskatījis. «Tāpēc nodibinājām savu uzņēmumu, lai gan sākumā nebija ne telpu, ne naudas… Nekā nebija. Vienīgi pieredze un cilvēki, kas mācēja strādāt,» turpina valdes priekšsēdētājs. Šo pieredzi un prasmi drīz vien novērtējuši franču zivrūpniecības speciālisti, ar kuriem Arnis iepazinies vēl kolhoza laikā, kad viņi Latvijā realizējuši dažus projektus.

Ārzemnieki turpinājuši līdzīgus projektus Krievijā un uzaicinājuši jaundibināto uzņēmumu piedalīties melno ikru fasēšanas līnijas izstrādē un uzstādīšanā Astrahaņā. Kā atceras Arnis, tas bijis ļoti vērtīgs projekts – ļāvis nopelnīt, iegūt jaunu pieredzi, uzzināt, kādas prasības Eiropā tiek izvirzītas pārtikas ražošanas iekārtām, un saprast, ko nozīmē strādāt ar ārzemju kompānijām. «Iekārtu bizness ir specifisks tajā ziņā, ka pasūtītājs parasti norēķinās, pirms iekārta sākusi ražot. Viņam jābūt pilnīgi drošam, ka tā ne tikai strādās, bet arī atpelnīs ieguldītos līdzekļus,» nozares knifus raksturo Roberts. Tāpēc līdztekus perfektiem tehniskajiem risinājumiem ārkārtīgi svarīga ir uzņēmuma reputācija. Tieši tā, nevis nauda kontā, esot uzņēmuma galvenā bagātība.

Nav māksla taisīt sarežģīti

Abi uzņēmuma vadītāji satikās pirms gadiem sešiem, pateicoties smilšērkšķiem, precīzāk sakot – kādam smilšērkšķu pārstrādes projektam. Pirms tam izmētāta vairākās vietās Rīgā, Peruza tobrīd pārcēlās uz ražotni Muceniekos, un uzņēmuma attīstībā bija sācies jauns posms, kad lieti noderēja Roberta līdzšinējā pieredze. Tagad Arnis atbild par saturu jeb tehnoloģiskajiem risinājumiem un attiecībām ar klientiem, bet Roberts par formu – darba organizāciju, finansēm, mārketingu, PR un administratīvajiem jautājumiem.

Viņi neslēpj, ka bijušas arī kļūdas un par tām nācies dārgi maksāt, jo tehnoloģiskās nepilnības iekārtu ražotājam jānovērš uz sava rēķina. «Tā ir barga «skolas nauda», bet, ja gribi saglabāt reputāciju, tad «asinis pa degunu», bet projekts jāpabeidz,» saka Roberts.

Piemēram, savulaik neesot ņēmuši vērā, ka mazās zivtiņas, kas ķertas dažādās vietās, arī pārstrādes laikā «izturas» atšķirīgi. Reņģes Baltijas jūras ziemeļos atšķiras no reņģēm Polijas piekrastē. Brētliņa Baltijas jūrā ir citāda nekā brētliņa Ziemeļjūrā. Vēl vairāk – mazo zivtiņu pārstrādi ietekmē pat sezona, kad tās zvejotas (atšķiras zvīņu segums, zivtiņas mīkstums u.tml.) «Mēs uztaisījām iekārtas, kurām vajadzēja strādāt, bet tās nestrādāja, jo nebija tādas izpētes un līdzšinējās pieredzes,» saka Roberts, uzsvērdams, ka ikvienai iekārtai ir savas veiktspējas robežas, kas jāparedz konstruktoriem un ar ko jārēķinās pārstrādātājiem. Tiesa, kad «skolas nauda» samaksāta, var cerēt, ka ar nākamajiem projektiem tajā pašā tirgū šo «skolas naudu» izdosies atgūt.

Pirmos eksporta projektus Peruza realizēja 1998.gadā Krievijas krīzes laikā, kas Latvijas konservu ražotājiem bija smags pārbaudījums. «Mums vajadzēja diversificēt tehniskos risinājumus, jo pēc Astrahaņas strādājām tikai Latvijā, galvenokārt uzstādot šprotu līnijas lielajos zivju pārstrādes uzņēmumos,» atceras Arnis. Un, pateicoties krīzei, tapa iekārtas Lietuvas gaļas pārstrādātājiem un igauņu zivju filejas ražotājiem. Igaunijā nodibināti arī pirmie kontakti ar zviedriem.

Pašlaik Muceniekos projektētais un ražotais strādā 11 valstīs. To skaitā Krievijā, Polijā, Francijā, Kanādā un Turcijā. Labi kontakti veidojoties ar Horvātiju, kas nākotnē varētu būt labs noieta tirgus, jo tur attieksme pret mazajām zivtiņām uzturā esot līdzīga kā Latvijā. Pašlaik tiek meklēti kontakti ar Japānu. Līdz gada beigām jāpabeidz liels projekts Polijā. Ir pieprasījums par zivju pieņemšanas termināļa izveidi Āfrikā. Un noteikti pastiprināsies sadarbība ar Krieviju, kur izveidots meitasuzņēmums Peruza Rus.

Pats lielākais projekts pagaidām gan tomēr realizēts Latvijā. Pērn Peruza veica 2,2 miljonus latu vērtu uzņēmuma Karavela ražotnes rekonstrukciju. Līdz ar to 2012.gada kopējais apgrozījums sasniedzis 5,6 miljonus latu.

Vēl viena šā biznesa īpatnība, uzsver Roberts, – tas ir ļoti izstiepts laikā. Lēmumi netiek pieņemti pāris nedēļās. Paiet vismaz gads vai divi no piedāvājuma iesniegšanas līdz tā realizācijas sākšanai. Piemēram, pie Karavelas modernizācijas strādājuši jau kopš 2010.gada.

Arī jauna inženiertehniskā risinājuma izstrādei no idejas līdz pirmajam industriālajam modelim nepieciešami vismaz divi gadi. Tik daudz laika prasījusi mazo zivtiņu ķidāšanas mašīna, kas aizstāj aptuveni 20 cilvēku roku darbu, strādā ar vakuumu un izmantojama gan konservu, gan olbaltuma (surimi) pastas ražošanai. Arī zivju dozatora izstrāde pēc igauņu pasūtījuma ilgusi divus gadus. «Modernie, ar elektroniku aprīkotie dozatori, ir dārgi, un mitrumā mikročipi ātri iziet no ierindas,» skaidro Arnis. «Tāpēc mums vajadzēja atrast vienkāršu un pietiekami efektīvu risinājumu, ko arī izdarījām.»

Nu jau vairākus gadus kopā ar pieredzējušajiem speciālistiem ar projektēšanu nodarbojas arī jauni, nesen Rīgas Tehnisko universitāti beiguši puiši, kas savulaik pabijuši Peruzā mācību praksē. No tiem uzņēmums atsijā un audzina sev kadrus. Roberts uzsver vēl vienu veiksmes aspektu: «Kā teicis krievu raķešu konstruktors Sergejs Koroļovs, sarežģīti māk uztaisīt ikviens. Ģenialitāte slēpjas vienkāršībā. Arī mēs sarežģītas lietas mēģinām risināt maksimāli vienkārši.»

3 biznesa principi

1. Partneri, kas cits citam uzticas.
2. Darbinieki, kuri spēj radīt jaunus inženiertehniskos risinājumus un tos realizēt metālā.
3. Pat ja reizēm iešauj sev kājā, ikvienā projektā jāiet līdz galam.

Ritms ņēma virsroku

Posted on jūnijs 12, 2013 by Ieva Cielava - Jauna seja

Elvijs Endele (22)

Prestižās Yamaha mūzikas stipendijas laureāts piektdien Rīgas festivālā spēlēs koncertā Sitaminstrumentu zvaigznes.

Vecāki: Ilona – pirmsskolas vecuma bērnu pedagogs.

Kāpēc esi izvēlējies spēlēt sitaminstrumentus? Bērnībā ritma izjūta ņēma virsroku, sitaminstrumenti likās visinteresantākie.

Vai spēlē arī kādus citus mūzikas instrumentus? Orķestra starpbrīžos esmu izmēģinājis diezgan daudz, bet patiešām māku spēlēt tikai klavieres.

Šogad esi ieguvis Yamaha stipendiju. Par ko tā tiek piešķirta? Tā ir vienreizēja stipendija, par kuru katru gadu cīnās kāda instrumenta speciālisti. Pirmo reizi Latvijā konkurss notika arī sitaminstrumentiem, ieguvu 1.vietu.

Vai tev bijuši vēl kādi būtiski panākumi? Ieguvu 2.vietu starptautiskajā perkusiju konkursā Vilnius 2013.

Kur esi mācījies sitaminstrumentu spēli? Bērnībā sitaminstrumentus apguvu Emīla Dārziņa Mūzikas skolā, mācības turpināju Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Tagad esmu Mūzikas akadēmijas 2.kursa students.

Vai sitaminstrumenti noder, lai atbrīvotos no dusmām un saspringuma? Ne tikai sitaminstrumenti. Mūzika kopumā ir labs veids, kā atbrīvoties no ikdienas saspringuma.

No kuriem mūziķiem iedvesmojies? Visvairāk gribētos izcelt latviešu talantīgo sitaminstrumentālistu un manu labāko draugu Guntaru Freibergu.

Pārmīlēti vai nesamīlēti

Posted on jūnijs 5, 2013 by anon - Dzīve

Latvija ir topa augšgalā Eiropā kā valsts, kur bērni cits par citu ņirgājas. Nesen Jaunjelgavas dome nolēma no skolas izslēgt puiku, kurš sita un spēra pa kājstarpi mazākam zēnam. Kāpēc bērni sit, un ko ar mazajiem varmākām darīt?

Ralfs ir 11 gadus vecs. Aizraujas ar motosportu. Mammai Evijai ir jauna ģimene un divgadīga meitiņa. Jau pirms diviem gadiem bija pirmie signāli, ka Ralfs traucē stundas. Skola runāja ar mammu. Viņa piekrita, ka puikam piemēro speciālu programmu bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Tas izpaužas tā: puika mācās ar visiem kopā, bet kontroldarbā var pielietot palīglīdzekļus, var bieži iet ārā no stundas. Pērn Ralfam bija skolotāja palīgs – mācībās, kurās gāja grūtāk.

Šāgada 22.aprīlī starpbrīdī Ralfs tualetē spēra pirmklasniekam Markusam pa kājstarpi. Mediju uzmanība bija pastiprināta. Jaunjelgavas dome lēma par zēna izslēgšanu no skolas, taču Satversme un Izglītības likums noteic, ka pamatizglītība valstī ir obligāta. «Esmu iedzīta stūrī. Viens likums saka to, otrs – to. Lūgšu jaunajai domei pārskatīt lēmumu,» saka Jaunjelgavas vidusskolas direktore Laura Mīlīga. Turpmāk skolā būšot štata vieta sociālajam pedagogam. Arī psihologam, jo ar tā apmeklējumu vienreiz nedēļā kā iepriekš bijis par maz.

«Līdz šim paši tikām galā,» saka Mīlīga. Bērnu tiesību sargi un skolu pārraugošais dienests gan norāda, ka problēmas bija ielaistas.

Vecāku nepadarīts darbs

Situācija Jaunjelgavā nav izņēmums. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa stāsta, ka pērn 160 izglītības iestāžu pārbaudēs 68 gadījumos konstatēta fiziska vai emocionāla vardarbība. Aptuveni 12 situācijas bijušas tik sarežģītas, ka palīgā aicināta inspekcija. Par konfliktiem neuzzināja mediji, jo tos risināja bez kavēšanās un lielām domstarpībām.

Pēc Valsts policijas datiem, no emocionālas un fiziskas vardarbības (apsaukāšanās, grūstīšanās, iesit vienu vai divas reizes, strīdi, pazemošana, meiteņu intrigas, komentāri interneta portālos) pērn Latgalē cietuši 36 bērni, Vidzemē – 41, Kurzemē – 104, Zemgalē – 156, Rīgā – 42. Mazākajās klasēs cietušais parasti apsaukājis varmāku rupjiem vārdiem, aizskāris tēvu vai māti, nosaucot par dzērāju vai bomzi, tāpēc aizskartais sevi aizstāvējis ar dūrēm. Pusaudžu attiecības skaidrotas saistībā ar simpātijām pret meitenēm vai puišiem.

Daudzviet Latvijā salīdzinājumā ar pērno gadu vardarbība pieaugusi. Piemēram, Cēsīs pērn saplūcās 20 reizes, bet šogad jau bijuši 15 incidenti. Evita Kalniņa, Cēsu policijas nepilngadīgo lietu inspektore, novērojusi – tieši pēc gadījuma Jaunjelgavā vecāki pastiprināti ziņo par bērnu konfliktiem. Vēlas, lai ar viņiem notiek profilaktiskas pārrunas, jo dzirdējuši, kā bērns apsaukājas, redzējuši grūstāmies. Vecāki apzinās, ka nākamais solis būs sišana.

Lielākoties varmākas nākot tieši no situētām ģimenēm, kurās ir abi bioloģiskie vecāki. «Viņi bērnus aizstāv. Līdz ar to bērni saprot, ka var tā turpināt, nekas par to nebūs. Retais saka – «es tā viņu neaudzināju, tā nevar, darām kaut ko».»

Gadījumos, kad vecāki sadarbojas ar skolu un policiju, panākt varot daudz. Par bezcerīgu Evita nesauc nevienu bērnu, lai arī uz viņas darbgalda gulstas apjomīgas lietas, kurās nav uzlabojumu gadiem. Lielākoties tie esot bērni, kuriem ir kāda neiroloģiska kaite un viņi lieto medikamentus. «Skolas auklējas, jo izslēgt nevar.»

Aptuveni 30 gadus Cēsīs bērnu konfliktus risina Dzintra Kozaka, izglītības metodiķe. Viņasprāt bērnu pastrādātās blēņas kļuvušas nežēlīgākas, vieglprātīgākas. Mazie – aktīvāki, egocentriskāki. «Tagad gan ir moderni bērnus ar sliktu uzvedību saukt par hiperaktīviem,» pasmejas Dzintra.

Par bērniem viņai nav sakāms neviens slikts vārds. «Bērns nav vainīgs, ka tēvs sit māti. Bērns nav vainīgs, ka pieejams alkohols. Ka var sēdēt visu nakti pie datora, jo abi vecāki ārzemēs.» Arī vide nav atbalstoša – cilvēki iet pāri ielai pie sarkanās gaismas, parādot, ka noteikumus var pārkāpt. Kaimiņu puikas tētis redzams uz dzeltenā žurnāla vāka ar citu sievieti. Ja bērns paņem auto un izbrauc uz ielas, vecāki viņu pēc tam pestī no policijas. «Ir jāaizstāv bērns, bet ir arī jāaudzina. Skolotājs un psihologs nevar izveidot raksturu – tas ir tēta un mammas nepadarītais darbs. Vieglākais ceļš – ļaut bērniem darīt to, ko viņi grib. Pārmīlētie nonāk kolonijās vai cietumā. Un, kad paliek astoņpadsmit, tad redzi avīzē vai nu pie «policija meklē», vai pie sēru vēstīm.» Tie esot bērni, kuros var ieguldīt daudz, taču viņi nemainās. Dvēseliski ievainoti.

Reiz nepilngadīgajiem narkomāniem Dzintra prasījusi, ko viņu vecāki darījuši nepareizi. Atbildes – nevajadzējis ticēt, dot naudu, vairāk varējuši kontrolēt. «Jābūt redzīgām acīm, dzirdīgām ausīm un intuitīvai sirdij, lai saprastu, kur kāds vāra ziepes,» saka Dzintra.

Kāpēc mājās labais bērns no saticīgas ģimenes skolā vicina dūres? «Vai! Iemeslu ir tik daudz!» saka Kozaka. Trešklasnieks var paust savu neapmierinātību jaunākā brāļa dēļ. Mamma viņam veltot daudz uzmanības, taču sāpe ir tajā, ka pusotrgadīgo brāli viņa paņem klēpī, lai aizpogātu podziņas, bet lielajam tādu pieskaršanās brīžu nav. Un viņš par to ir dusmīgs.

Nupat, maijā, kādā Cēsu skolā sakāvās divi trešklasnieki. No labām ģimenēm, ar abiem vecākiem. Datorstundā puikām bija jāzīmē mājas. Viens pasmējās par otra zīmējumu. Izsmietais atbildēja ar sitienu pa kājstarpi.

Iemeslus Dzintra neņemas skaidrot, jo rit izmeklēšana. Varot būt tā, ka mājās bērni tiek turēti rāmjos un «skolā krūze iet pāri malām – izrāda emocijas». Var gadīties, ka vecāki nemāk risināt konfliktus un dusmās sit durvis. Bērns mēdz atkārtot. «Mēs neuzzinām, kas notiek mājās, jo vecāki jau par sevi nestāsta. Tikai nojaušam, ka kaut kas nav gludi.»

Biežāk sakaujas puikas. Meitenes savu sāpi var izraudāt vai izzīmēt uz lapas, bet puikām vajag fizisku izlādi. Bumbu, boksa maisu. Pirmklasnieki sitot neapzināti – tas ir sava veida sarunas turpinājums. Upuri viņi izvēlas vārgāku, jaunāku. «Smaidīgu puisīti, kurš māk ar skatienu izaicināt lielākus puikas.»

Pieaugušajiem šķiet, ka kautiņš izcēlies par neko. Bet mazajam cilvēkam ir iemesls: ne tā paskatījās, apvainoja. Vajag ieklausīties, nevis noniecināt. «Kad vīrs meklē skrūvgriezi, tas ir nopietni. Kad maza meitene meklē bižutērijas gredzentiņu – ko ņemies ap tādu sīkumu!? Bet viņai gredzentiņš ir tas pats, kas vīrietim skrūvgriezis,» salīdzina Dzintra.

Runājot par nelaimi Jaunjelgavā, viņa saka: «Izslēgt bērnu no skolas nav risinājums. Kur lai viņš iet? Uz citu skolu? Un tur tas turpināsies.»

Nav bērna, nav problēmu?

Vardarbība bērnu vidū kļūst arvien «jaunāka». «Ar it kā maziem, mīļiem, pūkainiem bērniem,» saka Aija Lilienfelde, Rīgas pašvaldības policijas bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas vecākā inspektore. Iemesli – pieaugušo vidū ir daudz agresijas, un bērni ir pieaugušo pasaules spogulis. 2.-3.klašu audzēkņi jau sāk darboties sociālajos tīklos, un parādās aizskaroši komentāri par klasesbiedriem.

Rīga ir viena no retajām Latvijas pilsētām, kur pašvaldības policijā ir bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļa, arī pašvaldības policijas posteņi skolās. «Skolu darbinieki, sociālie pedagogi, ar kuriem sadarbojamies, ziņo par pirmajiem signāliem.» Policijas darbs tad ir preventīvas pārrunas, klātesot psihologam, sociālajam pedagogam – uzzinām «bildi», kāda tā izskatās no likuma un atbildības viedokļa. Lai jaunietis saprastu, ko izdarījis, kādas ir rīcības sekas. Smagākos gadījumos policija pieaicina vecākus, informē sociālo dienestu. Ja ģimenē ir vardarbība vai agresija, raksta bāriņtiesai.

Vecāki pašvaldības policiju uztver kā biedinājumu, bet Lilienfelde uzsver tieši pretēji – nevajag baidīties, pašvaldības policija jāsauc palīgā nevis tad, kad problēmas samilzušas, bet krietni agrāk.

Piemērs, kā tikt galā ar agresīvu pirmklasnieku, ir kādai Rīgas skolai. Aleksis sitis, žņaudzis un kodis klases meitenēm jau pirmajās skolas dienās. «Tu esi mana karaliene, mīlu!» viņš teicis Martai un pēc mirkļa jau sitis. Martas mamma atceras, ka atvedusi meitu uz skolu un puika noskrējis garām, vicinādams meitenei gar degunu dūri: «Nu tu dabūsi!» Mamma pamācījusi, ka vispirms ar cilvēkiem jāsasveicinās. «Ej dirst!» puika atbildējis.

Košana un sišana ilga mēnesi. Audzinātāja ieteica meitenēm Aleksim kniebt. Vecāki bija satraukti, bet skolotāja iestājās par puiku. Meiteņu vecāki devās pie direktores, sakot: ja situāciju nerisinās, ņems bērnus ārā no skolas. Prasīja psihologa atzinumu, vai Aleksim nav kādi traucējumi. Kāda mamma rosināja puiku izslēgt no skolas. Kāds tēvs atbildējis: «Jūs domājat kā Staļins: nav cilvēka, nav problēmu.»

Nozīmīga loma konflikta risināšanā bija puikas vecākiem, kuri piekrita sadarboties. Skolotāja palīgs un psihologs bija novērojuši, ka puika kļūst agresīvs pēc otrās mācību stundas. Rosināja pēc tās viņu vest mājās un mācīt tur. Pēc aptuveni mēneša bērns spēja «savākties» un palika skolā uz divām stundām. Vēlāk jau uz trešo. Pusgada laikā spēja nosēdēt visas stundas. Par sasniegumiem skolotāji ziņo vecākiem, uzslavē puiku, un viņš tiek pie kāda sen kārota labuma, izklaides. «Aleksis tagad uzņēmies aizstāvja lomu. Klases ceļojumā meitenes sakoda meža bites. Viņš bija pirmais, kurš samīļoja, iedeva tēju,» stāsta Martas mamma.

Kādā citā Rīgas skolā kautiņš beidzās ar to, ka abas iesaistītās personas pameta skolu. Psiholoģe, kura vēlējās palikt anonīma, stāsta, ka 7.klases meitenes saplūcās mājas pagalmā. «Abas – klases līderes, zvaigznes.» Sitējai bijušas grūtības ar mācībām. Ģimenē – alkohola atkarība. Sišanas brīdī bija iereibusi. Sasistajai meitenei vajadzēja mediķu palīdzību.

Psiholoģe stāsta, ka aptuveni reizi divos mēnešos ir situācija, kad bērni cits citu fiziski aizskar. Lielākoties ķīviņos iesaistās bērni, kuriem ir kādi traucējumi. Arī tie, kuri neatpazīst emocijas, jo mājās netiek runāts, kas pašus un citus sāpina un priecē. «Ir daudz noklusētā. Vecāki nestāsta, kā risina konfliktus mājās.» Tas gan nenozīmē, ka bērni sitēji nāk no šķirtām ģimenēm un iemesls būtu tas, ka mazo audzina tikai mamma. Gados jaunākiem bērniem esot svarīga drošības sajūta, ka viss notiek pēc grafika – zina, ka tētis ieradīsies noteiktā laikā. Un ka attiecības ar viņu vispār ir. «Slikti, ja šķiršanās ir dramatiska un aizvainojumi turpinās, katrs no vecākiem mēģina bērnu pavilkt savā pusē. Tas ietekmē bērnu uzvedību.»

Katra bērnu psihologa murgs ir paštaisni vecāki, kuri nesadarbojas ar speciālistiem. «Bet tieši vecāki palīdzēt var visvairāk.» Parasti nesadarbojas tie, kuri bērnus audzina vieni un pāraprūpē. Dod visu, ko bērni vēlas. «Un viņi saprot, ka situāciju kontrolē nevis pieaugušie, bet viņi.»

Viņam ausis jocīgas!

Pie bērniem uz skolu runāt par vardarbības atpazīšanu bieži tiek aicināta Vineta Pavlovska, Valsts policijas prevencijas pārvaldes inspektore. Vineta stāsta skolēniem par to, kur beidzas joks un sākas vardarbība. Bērni ir izbrīnīti, ka viņiem jāuzņemas atbildība arī par ļauniem komentāriem internetā, jo tā ir goda un cieņas aizskaršana. Uzzina, ka cilvēku var sodīt arī par emocionālu vardarbību (no Ls 20 līdz 100). «Nesen bērnu laukumā man trāpīja akmens. Divi puikas meta trešajam. Tā bija kā spēle, taču – ja nu trāpīs pa galvu? Ir jāizstāsta, kas var notikt, lai apzinās sekas,» teic Vineta.

Diskutējot ar policisti, bērni arī izstāsta, kāpēc nonāk līdz kautiņam. «Viņam mati nav tādi kā man.» «Ausis jocīgas.» «Ne tā paskatījās, ne to pateica.» «Ejot garām, aizskāra ar plecu.» Paši paskaidrojot, ka klasesbiedru saucot par bomzi, jo viņam ir sliktas drēbes un nav kruts mobilais. Vineta tad vaicājot, vai mobilais telefons ir skolēna nopelns, un stāsta, ka ārējais izskats nav noteicošais. «Neskatiet vīru no cepures, jo cepuri jau var arī noņemt.» Protams, svarīgi, lai šāda attieksme audzināšanā ir arī mājās.

Pēc negadījuma Jaunjelgavā pētījumu aģentūras TNS veiktā aptauja rāda, ka 16% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem saskārušies ar vardarbību pret bērniem skolā un 69% uzskata, ka vardarbība skolās ir būtiska problēma Latvijā. Varmā-kas pētījusi arī psiholoģijas doktore Laura Pirsko.

Ap 19% skolēnu vecumā no 14 līdz 18 gadiem atzinuši, ka cietuši no emocionālas un fiziskas vardarbības no vienaudžiem. Mazākā vecumā šie rādītāji ir augstāki. Centrā pret vardarbību Dardedze psiholoģes palīdzību lielākoties meklējot 5.-8.klases skolēni.

Pirsko nosauc vairākus agresivitātes iemeslus: iedzimtas smadzeņu disfunkcijas un traucējumi, otra liela grupa ir nelabvēlīgas vides ķīlnieki – vecāki risina konfliktus kliedzot. Bērns redz, kas jādara, lai panāktu savu taisnību. Trešie ir «vieglāki» gadījumi, kad bērns slikti atpazīst savas jūtas un nezina, ko ar tām iesākt. Ar viņu par maz runāts, kā tikt ar sevi galā, ja esi dusmīgs vai ir skumji. Šādiem bērniem ir zems empātijas līmenis, un viņi nesaprot, ko nodara otram.

Par varmāku var kļūt gan bargi audzināts un ierobežots bērns, kuram emocijas izsprūk skolā, gan lutināts un dzīvojis visatļautībā. Bērni nav nevaldāmi, vienkārši pieaugušie ir bezspēcīgi. «Vajag nospraust robežas, jo tad bērns zina, kā uzvesties, zina spēles noteikumus. Jūtas droši. Attīstās harmoniski,» saka Pirsko.

Vai ir labi teikt: ja tev sit, dod pretī? «Nav. Vardarbība rada vardarbību. Ar agresīviem bērniem darbs nepieciešams katru dienu. Gan skolā, gan mājās. Izslēgšana no skolas nav risinājums. Diez vai mājmācībā viņš apgūs veidus, kā sarunāties un risināt konfliktus.»

Ko darīt ar varmāku?

Tiesiskais rāmis ir pietiekams, lai varētu risināt vienaudžu vardarbības problēmas, atzīst Tiesībsarga birojā. Raizes ir par tā izpildījumu.

Skolas pašas izstrādā iekšējās kārtības noteikumus, šāds dokuments ir obligāta prasība. Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere uzreiz norāda – noteikumiem jāpievērš lielāka nozīme. «Tam jābūt dzīvam dokumentam, iekšējai kārtībai, kuru visi vienojušies ievērot,» saka Grāvere. Arī bērni jāiesaista noteikumu tapšanā.

Daudzviet noteikumos paredzēts, ka skolā ir konkrēts cilvēks, pie kura vērsties, ja bērns saskaras ar vardarbību. Noteikumiem arī jānosaka atbildības veidi par pārkāpumiem. Piemēram, rupju vārdu lietošana tiek fiksēta, par to aizrāda, liek rakstīt paskaidrojumu. Citādi, ja neviens neliekas zinis, bērni izmēģina robežas un iet tālāk. Uz noteikumiem būtu jāreaģē visiem, sākot no durvju sarga un beidzot ar skolas direktoru. Taču bieži ne skolotāji, ne skolēni par noteikumiem neko nezina. Skolotāji nereti izliekas neredzam, ka notiek aizskaršana vai briest kas nelāgs.

Latvijā no aptuveni 830 vispārizglītojošajām skolām psihologi strādā 397, sociālie pedagogi – 313 skolās, tādi ir Izglītības un zinātnes ministrijas dati. «Krīzes laikā sociālo pedagogu pārstāja finansēt valsts, viņam algu maksā pašvaldības. Tas ir trūkums,» vērtē Grāvere. Jautāta, kurā mirklī skolai jāsāk meklēt palīdzību ārpusē, piemēram, pašvaldības policijā vai pašvaldības administratīvajā komisijā, Grāvere saka – kad skola redz, ka netiek galā. Mutiski aizrādījumi nelīdz, psihologs un sociālais pedagogs nav spējuši neko panākt, vecāki ir vienaldzīgi: «Mūs jau viņš arī mājās neklausa.»

Grāvere uzteic Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kurā teikts, ka pašvaldības izstrādā uzvedības sociālās korekcijas programmu. Tas attiecas arī uz bērniem, kas veikuši atkārtotus administratīvus vai kriminālus pārkāpumus, bet viņiem vēl nav 14 un kriminālatbildība neiestājas.

Taču daudzās pašvaldībās šādu programmu nav. «Tur, kur ir programmas un speciālisti, kas ar tām strādā, ir labi rezultāti» saka Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Rieksta-Riekstiņa. Labs piemērs ir Valmiera.

Grāvere norāda uz vēl vienu problēmu – skolas baidās vērsties pašvaldībā pēc palīdzības. Jo pašvaldība ir skolas direktora darba devējs. Grāvere uzsver – skolas jau nav korekcijas vai pāraudzināšanas iestādes, tām jāaudzina bērni, jāmāca vērtības.

Skolas var pēc nākamā bērna pārkāpuma iesaistīt pašvaldības policiju. «Lamāšanās ar necenzētiem vārdiem ir administratīvs pārkāpums, maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšana arī,» saka Grāvere. Var vērsties arī pašvaldības administratīvajā komisijā. Tiesa, šīs komisijas nereti iet vieglāko ceļu – piemēro administratīvo sodu par vecāku pienākumu nepildīšanu, nevis bērnam tā saukto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, piemēram, sociālās korekcijas programmu. «Sodanauda jau uzvedību nemaina,» uzsver Grāvere.

Sociālā korekcija nenozīmē sūtīšanu uz Naukšēnu sociālās korekcijas iestādi, kur uzturas bērni, kas līdz 14 gadu vecumam izdarījuši smagus pārkāpumus. Programmas var iziet arī savā dzīvesvietā. Paralēli var uzlikt pienākumu bērnam apmeklēt psihologa nodarbības, psihiatru vai neirologu, ja ir veselības problēmas.

Laila Rieksta-Riekstiņa uzskata, ka gadījumos, kad bērna uzvedība apdraud citus un vecāki nesadarbojas, vajadzētu paredzēt skolas direktoram tiesības nozīmēt bērnam mājmācību ar kontrolstundām skolā. IZM šo ideju neatbalsta, saskatot tajā bērna izolēšanu, segregāciju. «Tajā pašā laikā Jaunjelgavā pirmklasnieku vairākums anketēšanā norāda, ka baidās iet uz skolu. Zēni no vecākajām klasēm darot pāri.» Skolai vajadzējis par puiku jau savlaicīgi ziņot Jaunjelgavas sociālajam dienestam. Direktores teiktais, ka nav bijis naudas sociālā pedagoga un pastāvīga psihologa algošanai, kritiku neizturot. «Tā nedrīkstētu būt, ka skola var izvēlēties, vai vajag sociālo pedagogu, vai ne,» uzskata Rieksta-Riekstiņa.

Dažkārt vecāki neredz bērna uzvedības problēmas, jo paši ir agresīvi. Cēloņi lielākoties meklējami ģimenē. Lai bērnu varmāku integrētu, jāpiemeklē atbilstošākais mācību veids, taču «vecāki nevar prestižajiem draugiem pateikt, ka bērns mācās internātskolā, labāk teiks, ka viņiem ir īpašs bērns un skolotāja nespēja atrast pareizo pieeju». Reizēm gan ar vārdu «īpašs» jāsaprot pāraprūpēts. Bērna visatļautība iet tiktāl, ka skolā met uz grīdas papīrus, sakot: «Apkopējai par savākšanu maksā.»

To, ka bērnu vardarbības apkarošanai jābūt dienaskārtībā, apliecina jau 2009.-2010.gadā veiktais Pasaules Veselības organizācijas pētījums Eiropā, ASV un Kanādā. Latvija ir «melnā topa» pirmajā vietā – 36% piecpadsmit gadus vecu zēnu un 23% meiteņu atzinuši, ka vismaz 2-3 reizes pēdējo pāris mēnešu laikā ņirgājušies par citiem skolēniem. Latvijai seko Rumānija un Lietuva, bet zemākie rādītāji ir Velsā un Islandē, kur tikai 4-5% zēnu un 1% meiteņu ņirgājušies par vienaudžiem. Latvijā šie skaitļi biedē – kopumā 19% skolas vecuma bērnu vismaz 2-3 reizes pēdējo pāris mēnešu laikā ir cietuši no ņirgāšanās, bet 23% pusaudžu ir ņirgājušies par citiem.

Sarmamma

Posted on jūnijs 5, 2013 by Ieva Puķe - Personība

Durvīs parādās Bils Klintons – tā ir ņujorkietes Sarmas Melngailis (40) ikdiena. Skaistā latviete, kas svaigēdienu izdomāja piedāvāt augstas klases restorānā, nav karojoša vegāne, arī darbinieki viņu mīl un sauc par mammu

Baltas tenisčības, vienkārša kokvilnas kleitiņa. Nameja rokassprādze ar pieskaņotu gredzenu, blakus pirkstu rotā piekariņu līgavas gredzens, blondos matus pie deniņiem satur sprādze filigrāna zieda formā. Uz veselīgi brūnā pleca mazas pīlītes tetovējums. Šķiet, šai izskatīgajai sievietei piestāvētu jebkurš stilu mikslis. Un internetā kāds, fiksējot viņas gadus, noteikti ir kaut ko sajaucis!

«Te es esmu bijusi,» viņa pamāj ar roku, kad ejam garām Bastejkalnam. 1992.gadā koledžas studente vienu vasaru pavadīja praksē auditorfirmā Coopers&Lybrand, kur strādāja viņas brālēns Nils Melngailis, vēlākais Lattelecom un Parex bankas boss.

«Tā bija forša vasara, te bija arī citi mani latviešu draugi no Amerikas, arī māsa Ilze. Beidzot man savs vārds un uzvārds nebija jāatkārto piecas reizes un beigās tik un tā jāsauc pa burtiem,» smaida Sarma Melngailis.

Viņa Latvijā vairāk nekā 20 gadus pēc pirmās vizītes atgriezusies ar triumfu. Sarmas izveidotais svaigēšanas restorāns Pure Food and Wine* piecus gadus pēc kārtas iekļauts žurnāla Forbes labāko Ņujorkas ēstuvju sarakstā, divas reizes tādu pašu atzinību izteicis New York Magazine. Pagājušonedēļ Sarma par savu dabīgās pārtikas uzņēmējdarbību lasīja lekciju Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, jūlijā latviski iznāks pirmā no viņas divām pavārgrāmatām Raw Food Real World**.

Dodiet, griezīšu vistu!

Uz Rīgu kā talismanu paņēmusi līdz brūnu lācīti, kas kopā ar viņu ceļoja uz Latviju arī pirms 21 gada, LIAA pilnās auditorijas priekšā Sarma runā pašpārliecināti. Stāstītajā nebaidās iekļaut biogrāfiskas un arī ļoti personiskas detaļas. Par sportisko un vitālo tēlu, kas ir labākā reklāma Pure Food and Wine restorānam, lielā mērā esot jāpateicas ne tikai viņas pēdējās desmitgades vegānismam, bet arī tēvam, cietvielu fizikas profesoram Jānim Melngailim. Viņš meitām jau no bērnības mācījis atšķirību starp Amerikā tik populāro junk food un tīru, veselīgu ēdienu ar nesamocītu garšu.

Agrā jaunībā Sarma tik ļoti baidījusies izskatīties kā daudzi apvēlušies vienaudži, ka, uzticēdamās reklāmām, veikalos iegādājusies pārtiku ar norādi «diētisks». «Kāpēc tu dzer šo indi?» iekliedzies tēvs, uzzinādams par viņas aizrautību ar Diet limonādēm.

Jānis Melngailis, kurš bērnus vadāja uz latviešu vasaras nometnēm, uz Jāņiem Bostonas latviešu īpašumā Piesaulē, Ņūhempšīrā, tagad iesaistījies ēdienu biznesā. Sadarbojoties ar krievu beķereju Bruklinā, visās lielākajās Austrumkrasta pilsētās viņš pārdod rupjmaizi, uz kuras iepakojuma rakstīts Black Rooster Food.

«Uzaugušam bēgļu nometnēs, tēvam īpaši svarīga arvien bija maize. Viņš nevarēja ciest amerikāņu baltmaizi. Kad mani vecāki izšķīrās un tēvs dzīvoja viens, viņš gatavoja ļoti vienkāršu ēdienu – vārītus kartupeļus, ceptu zivi, bieži uz oglēm cepa jēra karbonādi, un tas kļuva par manu mīļāko ēdienu,» stāsta Sarma. «Bet mamma bija augusi tipiskā amerikāņu ģimenē, viņas pirmais ceļojums uz Eiropu bija medusmēnesī ar manu tēvu. Viņa nekad nebija ēdusi tik lielisku ēdienu kā Eiropā, bija patiešām fascinēta. Viņa pameta darbu, devās mācīties uz franču kulinārijas skolu. Nē, ne uz to skolu, kur vēlāk mācījos es!»

Ēst gatavošana, ko Sarma apguva, palīdzot mammai, profesionālai kāzu pavārei, viņu interesējusi vienmēr, bet veltīt turpmāko dzīvi restorānu nozarei viņa izlēma, piecus gadus nostrādājusi finanšu sfērā Bostonā un Ņujorkā. «Uzņēmumu apvienošana un pārņemšana, kompāniju izvērtēšana privātā kapitāla investīcijām, augsta ienesīguma ieguldījumu fondi,» viņa uzskaita savā biogrāfijā, kas atrodama restorāna mājaslapā. Pēc tā visa – franču kulinārijas koledža, pāris gadus – arī reāls darbs restorānu virtuvē Ņujorkā. «Tagad to ir grūti iedomāties, bet koledžā mani ļoti saistīja miesnieka darbs,» pasmaida Sarma. «Mums, studentiem, bija jāgatavo pusdienas visai skolai, un katru reizi, kad bija paredzēts kaut kas no vistas gaļas, saucu: «Dodiet, es griezīšu vistu!»»

Gastronomisko pārliecību viņa mainīja spontāni. Ar tālaika boifrendu, pavāru Metjū Keniju kādās pusdienās Sarma pirmoreiz nomēģināja svaigēdienu un vegānu maltīti. No cilvēkiem, kas pat nebija profesionāli pavāri, uzzināja par šo neķimizēto un termiski minimāli apstrādāto ēdienu filozofiju – īpaši strīdīgu Amerikai, kur uzturā dominē rūpnieciski līdz nepazīšanai pārveidoti un saldēti produkti. Sākotnēji skeptiska viņa kļuva tik ieintriģēta, ka izlēma svaig-ēdiena lietošanu notestēt pati divu nedēļu garumā. «Jutos brīnišķīgi – ļoti «atmodusies»», it kā cits cilvēks,» viņa atceras.

Pēc pašas noteiktā termiņa beigām sapratusi, ka grib svaigēšanu turpināt. «Varbūt es tagad esmu vegāne – cilvēks, par kādiem pati iepriekš uzjautrinājos?» viņai ienācis prātā. Otra doma bijusi tikpat retoriska. «Kā es to pateikšu saviem vecākiem?»

Iecienītākā? Necepta lazanja

Ņujorkā pirms desmit gadiem bija tikai pāris mazu kafejnīcu, kur varēja pasūtīt svaig-ēdienu. Sarma viedi iedomājusies, ka tā varētu būt laba biznesa niša, aizrāvusi ar šo ideju Metjū, lai Manhetenā netālu no Union Square atvērtu pirmo augstas klases vegānu svaigēdiena restorānu. «Paši sākām domāt receptes. Atceros, kā, mēģinādama pagatavot biešu klimpiņas, rīvēju tās, radot milzīgu nekārtību virtuvē – biešu sula visās malās. Bet man izdevās – bietes sašķērēju ļoti, ļoti plāni,» viņa smejas. «Arī mūsu pirmais saldējums tapa manā mājas virtuvē. Tagad gan man ir vairāki radoši pavāri, kas gudro arvien jaunas receptes, burvīgus ēdienus.»

Viņas svaigēdienu un izmeklētu ekoloģisko vīnu restorānam pat neesot bijusi vajadzīga īpaša reklāma. «Tas vienkārši uzreiz piesaistīja uzmanību, jo bija citāds. Restorānu atvērām vasarā, un mums palaimējās dabūt labu vietu ar lielu āra dārzu mājas aizmugurē. Cilvēkiem tas patika. Un mans tālaika draugs Ņujorkas restorānu aprindās bija ļoti pazīstams, visi gribēja zināt, ko viņš ir atvēris,» stāsta Sarma. Viņi uzsvēruši, ka Pure Food and Wine ir domāts visēdājiem, kas grib veselīgi ēst, nevis tikai vegāniem. «Kāds, kas atnāca vienreiz, parasti gribēja atgriezties atkal. Man liekas, viņiem patika sajūta, ka pēc pusdienām ir vairāk enerģijas, možuma, nevis nogurums, kas mēdz būt pēc sātīgas maltītes. Ja, piemēram, esi aktieris Brodvejā un pirms izrādes saēdies treknu pastu, tev ir grūti!»

Pure Food and Wine vispopulārākais ēdiens esot īpaši gatavota lazanja. «Cilvēki vienmēr prasa: kā jūs to varat uztaisīt bez lazanjas plāksnītēm? Mēs vienkārši ļoti plāni sašķērējam cukīni, iemarinējam to garšvielu un sāls maisījumā, uztaisām pistāciju un bazilika pastu un mērci no svaigiem tomātiem un citām garšvielām, pa virsu uzberam ciedru riekstus. Tās ir ļoti koncentrētas garšas, bet viss kopā garšo tā «sieraini»,» stāsta Sarma.

Viena no viņas iecienītākajām rokgrupām Metallica turneju laikā ēd tikai svaig-ēdienu, un viņiem līdzi ir savs pavārs. «Šie masīvie puiši, kas spēlē smago metālu!» viņa izsaucas. «Mums bieži zvana: pie jums ēda Keitija Holmsa, ko tieši viņa ēda? Mēs parasti atsakāmies komentēt šīs lietas. Mums ir daudz pastāvīgo klientu, kas negrib, lai par viņiem it visu uzzina.» LIAA prezentācijā Sarma tomēr parāda fotogrāfiju – Bils Klintons, viņam apkārt bariņš smaidošu cilvēku pavāru uzsvārčos un priekšautos. «Pēdējos trīs gadus Klintons sirds problēmu dēļ ir vegāns. Es pati nebiju restorānā, kad viņš ienāca virtuvē pie darbiniekiem, bet viņi stāstīja, ka kopā gājis jautri.»

Pure Food and Wine, sākot desmito sezonu, ir atzinības zenītā, ar prieku secina Sarma. «Ar katru gadu cilvēku interese par mums pieaug. Pašlaik mēģinām virtuvē izvietot jaunas darba virsmas, mainīt novietojumu. Mēs nedrīkstam cilvēkiem likt gaidīt pārāk ilgi, tāda ir problēma. Bet tā ir patīkama problēma.»

Desmit gados ir gājis visādi, neslēpj Sarma. «Vienubrīd man bija šefpavārs un viņa vietnieks, ko cilvēciski ļoti mīlēju, bet abi bija atkarīgi no alkohola – tās bija nepārtrauktas rūpes. Esmu divreiz aizstājusi trauku mazgātāju, kad viņš bija pazudis – man patīk to stāstīt! Neviens cits nevarēja zibenīgi pieslēgties šim darbam, un es teicu: es to izdarīšu. Mazgāt traukus taču ir forši!»

Cenšoties pabeigt savu otro pavārgrāmatu, viņa lūgusi kāda cilvēka palīdzību biznesa vadīšanā. «Es viņam devu pārāk lielas kontroles iespējas, un izrādījās, ka viņš tās bija ļaunprātīgi izmantojis. Par laimi, man izdevās izkļūt no ķezas. Jā, no šīm kļūdām esmu daudz mācījusies, cenšos tās vairs neatkārtot. Esmu lasījusi daudz juridisku dokumentu, pieradusi pie likumu valodas, tas viss ir ļoti noderīgi.»

Kredīti un to procenti, darbinieku algas un bonusi – šīm lietām Sarma pieskaras savā blogā internetā, bet intervijā piemin tikai vienu: viskritiskākais restorānam bijis pirmais gads, kad viņa izšķīrās ar savu partneri Metjū. «Mēs nebijām precējušies, tikai dzīvojām kopā, bet šī šķiršanās bija gandrīz kā ģimenei ar bērniem. Tas viss bija ļoti nejauki, viņš nebija godīgs. Esmu redzējusi, ka šādos gadījumos restorāni pat tiek slēgti. Kad mēs ar partneri visu laiku strīdējāmies, pat iekļuvām avīžu slejās, tas bija grūts laiks. Kad viņš visbeidzot bija prom, mēs ar darbiniekiem uztaisījām ballīti, restorānā visu dienu skanēja mūzika. Darbinieki mani ļoti atbalstīja. Tas mūs satuvināja. Daudzi no viņiem mani tagad sauc par Sarmammu – vai nav mīļi?»

Suns un kaķene – arī svaigēdāji

Metjū pēc aiziešanas no Pure Food and Wine nekavējoties «uzbliezis» citu vegānu un svaigēdiena restorānu. «Viņš atvēra arī trīs sulu bārus, lai izkonkurētu to, ko es biju izdarījusi, un arī interneta veikalu. Centās dublēt visu, ko darīju es. Bet viņš to visu dabūja aizvērt,» Sarmas stāstītais patiešām atgādina asa sižeta filmu. «Man liekas, tagad viņš vairs nevarētu atvērt restorānu Ņujorkā – viņš nav rīkojies ētiski, visi piegādātāji un partneri zina par viņa iepriekšējo dzīvi restorānu biznesā. Man daudzi ir sacījuši – tev vajadzētu uzrakstīt grāmatu par šo stāstu. Bet, pazīstot Metjū, ja tāda grāmata iznāktu, viņš nekavējoties iesūdzētu mani tiesā.»

Aiz Sarmas šarmantā hipiju meitenes tēla acīmredzot slēpjas stingrs tvēriens un perfekta intuīcija, kas ļauj peldēt pa virsu piesātinātajā Ņujorkas restorānu piedāvājumā. Latvijas jaunajiem uzņēmējiem viņa stāstīja, kā vienu pēc otra attīstījusi «krustotos biznesus», jo pat dzīvelīgajā Ņujorkā viena populāra ēstuve vēl nav garants attīstībai un peļņai. Sākot tirgot internetā dažādus ekoloģiskus našķus un svaigēdienu sastāvdaļas, svarīgi bijis izdomāt mājaslapas nosaukumu, kas iespiežas prātā. Citu līdzīgu mājaslapu vārdi klabējuši monotoni un garlaicīgi: Health and Harmony, Health is Wealth, Food for Health***… Sarma izlēmusi – kādā ēdienu žurnālā ieraudzītās «smaidošās» pīlītes, kuru fotogrāfijas izdevās nopirkt restorāna Pure Food and Wine interjeram, varētu būt arī viņas mājaslapas un visa biznesa centrālais tēls. «Es pat uztaisīju pīles tetovējumu, lai pati sev pateiktu: tiešām gribu izveidot veiksmīgu kompāniju – citādi visu atlikušo dzīvi būs jāstāsta, kāpēc es izvēlējos to uztetovēt,» Sarma smaida.

Arī pašas pārbaudīts – veselīga ēšana mēdz iesliekties arī citās dzīves jomās. One Lucky Duck interneta vietnē tagad nopērkama arī ekoloģiska kosmētika, apģērbs un mājas piederumi ar veselīga dzīvesveida saukļiem un laimīgās pīlītes apdrukām. Ir atsevišķa nodaļa ar dabai draudzīgām dzīvnieku rotaļlietām, našķiem un kopšanas piederumiem. Cilvēkiem domātajā internetveikala sadaļā bieži tiek ekspluatēts Sarmas starojošais veidols, savukārt piedāvājumu dzīvniekiem ilustrē viņas suņa Leona, no ielas adoptēta pitbulterjera jaukteņa foto. Tviterī atvērti konti ne tikai @purefoodandwine, @oneluckyduck un @sarma, bet arī @oneluckypuppy – Leonam, pilnajā vārdā Leon Quinn Trujillo. Divus uzņēmuma kontus Sarma uztic pieskatīt arī citiem, taču personīgo un četrkājainā drauga kontu pārzina viņa pati. «Hei, suņu cilvēki! Zem manas rokas ir parādījies apsārtums. Nav skaidrs, kāpēc. Vai ir kāds padoms manai uztrauktajai mammai?» piemēram, raksta Leons. Sarmai ir arī kaķene Sidneja, uzņēmīgajai dāmai padomā izveidot atsevišķu dzīvnieku internetveikalu Shinyhappypets.com. Tā logo – laimīgajai pīlītei stilā pieskaņotu sunīti un kaķīti – jau uzzīmējis Amerikas latviešu mākslinieks Niks Lāčgalvis.

Sarmas latviešu draugi lielākoties palikuši viņas bērnības reģionā Ņūhempšīrā, tomēr pēc komentāriem internetā viņa nojauš, ka tautieši ir diezgan bieži Pure Food and Wine apmeklētāji Ņujorkā. Vincenta šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, kas parasti samērā kritiski vērtē savu cunftes brāļu veikumu, kopā ar kolēģiem paēst pusdienas uz Sarmas restorānu pat divreiz braucis ar vilcienu no Vašingtonas, kur bijis darba darīšanās. «Tas ir labākais, kas vispār Ziemeļamerikā ir šajā nišā,» Mārtiņš uzliela.

Taču Sarmai, šķiet, zvaigžņu slimība ir gājusi secen. Restorāna pirmsākumos dzīvojusi tam blakus, otrpus ielai, viņa nu jau vairākus gadus ir pārvākusies četrus kvartālus tālāk. «Man vienkārši vajadzēja savu telpu. Tagad zinu, ka ikdienā varu paļauties uz kolēģiem, kas restorānā ir gandrīz no paša sākuma,» viņas balsī skan miers. Tehnoloģiju fane, protams, priecājas, maisiņus ar pīlītes logo vai atpazīstamu svaigēdienu attēlus manot Ņujorkas saviesīgās dzīves fotogrāfijās, tviterī vai Instagram, bet savu dzīvesveidu publiskajā telpā iefiltrē ar rotaļīgu vieglumu. «Reiz kāda dzīvnieku tiesību aktīvistu grupa vēlējās mani uzaicināt par runas personu foie gras**** opozīcijai – viņi bija pamanījuši zīmolu One Lucky Duck,» viņa stāsta. «Teicu, ka negribu uzņemties šādu lomu – karojoši nostāties pret kaut ko. Tas nav mūsu restorāna stils – kļūt dusmīgiem.»

* Tīrs ēdiens un vīns – angļu val.
** Svaigēdiens – īsta pasaule – angļu val.
*** Veselība un harmonija, Veselība un bagātība, Ēdiens veselībai – angļu val.
**** Viena laimīga pīle – angļu val
***** Pīļu vai zosu aknas – franču val.

Pelni uz galvas

Posted on jūnijs 5, 2013 by anon - Slavenība

Šajā nedēļā Rīgas Operas festivālā tiek izrādīts viss Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena cikls. Slavenā komponista 200. dzimšanas diena ar vērienu tiek atzīmēta arī viņa dzimtajā Vācijā. Taču daudzi vācieši mulst – vai ir labi godināt mākslinieku, kas iedvesmoja Hitleru?

Štafans Balkenhols nav ne nomākts, ne priecīgs. Viņš īpaši daudz nedomā, vai Vāgners bija ģēnijs vai nelietis. Uztin cigareti un no skaņuplašu plaukta izvelk Vāgnera operu Tanheizers – šo ungāru ierakstu viņš nopircis utenī. Kad, adatai sprakšķot, sāk skanēt prelūdija, Balkenhols atkal apsēžas, lēni smēķē un tikpat lēni runā. Fonā skanošo mūziku viņš pat nepiemin. Neizskatās, ka tā viņu aizkustina. Viņam tā ir tikai un vienīgi mūzika.

Šajā ziņā Balkenhols (56) ir izņēmums, jo Vāgnera mantojums viņu īpaši neuztrauc. Viņš vienkārši ir tēlnieks, kuram tika pasūtīts izveidot jaunu Vāgnera skulptūru. 22.maijā, svinot komponista 200. dzimšanas dienu, to atklāja Vāgnera dzimtajā Leipcigā. Mākslinieks īpaši necentās radīt tēlu, kurā uzreiz var atpazīt slaveno komponistu – augsto pieri, lielo degunu un prominento zodu.

Arī bronzas nevajadzēja daudz. Vāgnera augums bija 166 cm, un Balkenhols nemaz necentās, lai figūra izskatītos garāka. Vēlējās tai piešķirt cilvēcisku dimensiju, izvairoties no pārspīlēšanas un patosa. Tomēr izvairīties no Vāgnera nozīmības uzsvēršanas arī nebūtu pareizi. Tāpēc aiz skulptūras tagad slejas milzīga ēna. Cilvēki to var interpretēt, kā paši vēlas, saka Balkenhols. Vieni var domāt, ka Vāgnera muzikālais mantojums ir daudz grandiozāks par salīdzinoši mazo vīrieti. Citi to var tulkot kā tumšu ēnu, ko Vāgners aizvien met uz mūsdienu sabiedrību.

Simboliski var uzskatīt, ka šajā ēnā kopā saplūst gan mūzika, gan holokausts – viena no skaistākajām un viena no šaušalīgākajām lietām, ko radījis cilvēks. Vāgners tik tiešām bija kas vairāk nekā komponists. Viņa daiļrade dziļi iespaidoja Ādolfu Hitleru un Trešo reihu, lai gan Vāgners jau sen bija miris, kad 12 gadus vecais Hitlers pirmo reizi klātienē dzirdēja dižā komponista mūziku. Tas notika 1901.gadā Austrijas pilsētā Lincā, kur pusaudzis apmeklēja operas Loengrīns uzvedumu un vēroja to no stāvvietas. Vēlāk par saviem iespaidiem Hitlers rakstīja: «Mani tā fascinēja vienā mirklī.»

Līdzīgas jūtas pārņem daudzus. Viņi klausās Vāgnera mūziku un jūtas saviļņoti. Taču interesantu jautājumu uzdod komponista mazmazmeita Nike Vāgnere: «Vai mēs drīkstam atļaut sev priecāties par viņa darbiem, zinot, ka viņš bija antisemīts?» Principā visam pāri stāv vēl plašāks jautājumu loks: vai vācieši vispār spēj bezrūpīgi priecāties par jebkādu savas vēstures daļu? Nacisma gadi ir kā smaga nasta, kas nomāc «labo» Vāciju, kura, piemēram, 18. un 19.gadsimta pasaulei deva daudz dailes un apgaismības – Kantu, Hēgeli, Gēti, Šilleru, Bēthovenu, Vāgneru un romantiķus. Tajā pašā laikā vācieši bija tie, kas ievēlēja tādu vīru kā Hitlers. Tikai dažu gadu laikā kultūras tauta pārvērtās par barbaru tautu. Turklāt tā nebija tikai stulba masa, kas sekoja savam fīreram. Ceļos nometās arī kultūras elite.

Daži no viņiem vēlāk par to tika šaustīti, piemēram, rakstnieks Ernsts Jungers, dzejnieks Gotfrīds Benns un filozofs Martins Heidegers. Taču situācija ar Vāgneru ir sarežģītāka, jo nacisma gados viņš vairs nebija starp dzīvajiem. Tajā pašā laikā Hitlers no viņa mācījās un var teikt, ka Hitlerā bija daļa no Vāgnera. Tas arī izskaidro, kāpēc komponista mantojuma mestā ēna ir tik milzīga.

Hitlers kā Vāgnera radījums

Žurnālists Joahims Kēlers (60) Vāgnera tumšo pusi īpaši skarbā manierē analizēja savā 1997.gadā izdotajā grāmatā Vāgnera Hitlers – pravietis un viņa māceklis. Kēlers nepārprotami ataino Hitleru kā personību, kuru veidojis Vāgners. Klausoties operu Rienci, Hitlers, pēc viņa paša teiktā, esot nonācis pie atziņas, ka var kļūt par politiķi. Savukārt Vāgnera sarakstītā naidpilnā eseja Jūdaisms mūzikā devusi Hitleram ideju, cik tālu iet ar antisemītismu.

Žurnālists diezgan daudz antisemītisma pamanījis arī Vāgnera operās. Tādi tēli kā Mīme Zigfrīdā un Kundri Parsifālā esot ļauna šķietami pārāko ebreju izsmiešana. Kēlers bija pārliecināts, ka Parsifāls kļuva par pamatu nacistu teorijām, jo pat propagandas ministrs Jozefs Gēbelss vēlāk esot atzinis: «Rihards Vāgners mums iemācīja, kas patiesībā ir ebreji.»

Pagājušā gadsimta 20.gados Vāgnera vedekla ielūdza jauno Hitleru uz Baireitas festivālu Zaļajā pakalnā Bavārijas pilsētā Baireitā. Kad Hitlers atradās cietumā un rakstīja Mein Kampf (Mana cīņa), viņa sūtīja ieslodzītajam tinti, zīmuļus un dzēšgumijas. Saskaņā ar Kēlera interpretāciju tieši Zaļais pakalns kļuva par ļaunuma cietoksni, bet Vāgners – par holokausta priekšteci.

Vācijas svarīgākais pasākums

Pērn 25.jūlijā Zaļajā pakalnā notika jauna Klīstošā holandieša iestudējuma pirmizrāde. Publikā bija gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan vēl kāds pusducis svarīgāko politiķu no Berlīnes. Vīrieši bija smokingos, sievietes – vakarkleitās. Vakars bija tveicīgs, un šķita, ka dāmu frizūras ar katru stundu saplok arvien zemāk un zemāk.

Baireitas festivāls aizvien tiek uzskatīts var valsts svarīgāko sabiedrisko pasākumu. Vienlaikus tas šķiet diezgan garlaicīgs – parasti ar lielāku azartu medijos tiek lēsts, cik daudz apēsts slaveno vācu desiņu bratwurst. Mūsdienās piedāvā pat omāru bratwurst, kas pats par sevi pasaka daudz.

Drīz pēc tam, kad sāka skanēt Holandieša mūzika, teātris pārvērtās par moku zonu. Cietie sēdekļi bija salikti parāk cieši. Gaiss bija spiedīgi karsts. Publika sāka knosīties. Kungi novilka žaketes, dāmas sevi vēdināja ar programmiņām. Kādu sievieti no labā stūra aizveda ātrā palīdzība. No novilkto žakešu kabatām slīdēja laukā mobilie tālruņi un ar blīkšķi krita uz grīdas.

Orķestra bedres vidū sēdēja kāds jauns vīrietis, kura ķermenis sastinga ik reizi, kad uz skatuves parādījās kāds no dziedātājiem. Kad noslēgumā sāka skanēt aplausi, vīrietis piecēlās un aizsteidzās uz bedres izeju.

Dziedātājiem tika veltītas skaļas ovācijas. Diriģentam tika veltītas skaļas ovācijas un «bravo». Bet, kad uz skatuves parādījās jaunais vīrietis, publika kļuva vēl skaļāka – tikai tagad tā svilpa un skanēja nosodoši «tpū».

Hitlera atgriešanās Baireitā

Ar jauno vīrieti Janu Filipu Glogeru (32) tiekos pēc astoņiem mēnešiem kādā restorānā Vācijas dienvidrietumu pilsētā Maincā. Viņš bija Klīstošā holandieša režisors. «Es biju sagatavojies kaunināšanai.» Baireitā daudzi režisori tikuši smagi kritizēti, tāpēc svilpšana viņu neaizskar, tā pat esot normāla lieta. Taču šoreiz bija kāds papildu faktors – festivālā negaidīti bija atgriezies Hitlers.

Kad Hitlers 1933.gadā saņēma savu pirmo ielūgumu uz Zaļo pakalnu, viņš par Vāgneru zināja diezgan maz. Biogrāfijās bija lasījis, ka Vāgners «bija persona ar briesmīgu dzīvi» – izmantoja sievietes, muļķoja draugus un mūždien diņģēja naudu no citiem, lai varētu atļauties savu luksusa dzīvesstilu.

Reiz, bēgot no kreditoriem, Vāgneru uz kuģa Ziemeļjūrā pārsteidza spēcīga vētra. Saskaņā ar leģendu šie satriecošie piedzīvojumi deva iedvesmu sarakstīt Klīstošo holandieti.

Jaunais režisors Glogers vēlējās iestudēt šo operu bez jebkādiem mājieniem, ka Vāgners bija antisemīts vai nacistu ideologs. Viņš centās izvairīties no pagātnes un mūžīgajiem mājieniem par Hitleru, tā vietā radot mūsdienīgu iestudējumu. Holandieti viņš pārvērta par «modernu ceļotāju», kas cieš no «nemiera un emocionāla tukšuma». Lomai izvēlējās krievu baritonu Jevgeņiju Ņikitinu, kurš, kā stāsta Glogers, mēģinājumos demonstrējis «milzīgu līdzpārdzīvojumu», reizēm pat raudot.

Neilgi pirms pirmizrādes nāca trieciens. Izrādījās, ka Ņikitins uz sava ķermeņa uztetovējis rūnas (senu piktogrammu sistēmu), ko izmantoja arī esesieši. Glogers nolēma pie alus kausa parunāt ar krievu baritonu, kurš paskaidroja, ka rūnas ir vikingu garīgie simboli. Taču kā jauns zibens spēriens nāca fakts, ka uz Ņikitina krūtīm ir liels kāškrusts. Pirmizrāde bija pēc piecām dienām.

Vai Baireitā var uzstāties operdziedonis, uz kura ķermeņa ir svastika? Ņikitins, ap-stākļu spiests, atteicās no lomas, un režisors steigā atrada aizvietotāju.

Atstāstot pagājušā gada notikumus, Glogers pats izskatās kā vēstures moceklis. Viņš paskaidro, ka iestudēt operu Zaļajā pakalnā ir iespēja, kas rodas vienreiz mūžā, un tai «būtu jākļūst par mana mūža lielāko iestudējumu». Bet tagad pēc tā visa atmiņā galvenokārt palicis skandāls ar kāškrustu.

Izraēlas atbalstītājs?

Džonatans Livnijs (65) apciemo Baireitu bieži un vienmēr jūtas te labi. Izrāžu starplaikos viņš uzmanīgi klausās svešinieku sarunās un priecājas ik reizi, kad saklausa savu mātes valodu ivritu. Livnijs ir Izraēlas pilsonis, un viņam patīk Vāgnera mūzika.

Viņa tēvs – Vācijā dzimis ebrejs – 30.gados apjauta, ka tuvojas juku laiki un emigrēja uz Palestīnu. Viņš bija vienīgais savā ģimenē, kas šādi rīkojās, un vienīgais palika dzīvs pēc holokausta.

Ar Džonatanu tiekos viesnīcas foajē Jeruzālemē. Viņa acīs parādās asaras, kad vīrietis stāsta par zaudēto ģimeni. Atceras, ka tēvs, pametot Vāciju, līdzi paņēmis arī skaņuplates, ieskaitot Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņus. (Žurnālists Kēlers savā grāmatā rakstījis, ka Hitlers parasti apmierināti dungojis līdzi šīs operas melodijām.)

«Mans tēvs dievināja Vāgneru,» saka Livnijs, kas ir apceļojis visu pasauli, lai dažādās vietās redzētu Vāgnera svarīgākā darba – tetraloģijas Nībelunga gredzens – iestudējumus. Bijis Toronto, Sanfrancisko, Strasbūrā, Berlīnē, Parīzē, Sidnejā, Londonā, Milānā, Vīnē un Losandželosā.

Viņš divreiz centies noorganizēt Vāgnera darba iestudēšanu Izraēlā. Abas reizes nesekmīgi.

Zināmā mērā pie tā vainojams 86 gadus vecais izraēliešu žurnālists Noa Klīgers. Viņš pats izdzīvoja Aušvicē, izliekoties par bokseri un saņemot lielākas ēdiena porcijas.

Klīgers iebilst pret koncertiem Izraēlā ne tikai tāpēc, ka Vāgners bija antisemīts. Ja tas būtu vienīgais arguments, tad nāktos iebilst arī pret Riharda Štrausa mūzikas atskaņošanu. «Vāgners bija kas vairāk par vienkāršu antisemītu. Viņš vēlējās visu ebreju iznīcināšanu.» Klīgers kā piemēru min fragmentus no komponista vēstulēm savai mīļākajai Kozimai, kad viņa pieminēja traģēdiju Vīnes teātrī – Gothola Efraima Lesinga drāmas Nātans gudrais laikā izcēlās ugunsgrēks, un dzīvību zaudēja simtiem cilvēku, no kuriem puse bija ebreji. Vāgners atbildēja: «Kad tiek izrādīts Nātans, ir jāsadeg pilnīgi visiem ebrejiem.» Ja cilvēki vēlas, viņi, protams, var klausīties Vāgneru savās mājās, saka Klīgers, bet publisks koncerts būtu neciešams.

«Vāgners bija pretīgs cilvēks, taču viņš ir radījis debešķīgu mūziku,» saka Livnijs. Pirms diviem gadiem viņš nodibināja Izraēlas Vāgnera biedrību, «lai lauztu pēdējo vāciešu nicināšanas simbolu». Piemēram, Volkswagen tagad ir ļoti iecienīta auto marka Izraēlā, norāda Livnijs, «lai gan arī tā ir Hitlera izgudrojums». Tieši tālab viņš neizprot tādus cilvēkus kā Klīgers. Uz pašu Livniju uz ielas ir spļauts, viņš ir saņēmis draudu zvanus. «Jo vairāk mani cenšas iebiedēt, jo lielāka ir mana vēlme sarīkot koncertu. Mūzika nav antisemītiska,» saka Livnijs.

Bet – vai mūziku tiešām var uztvert bez konteksta, bez tās tapšanas vēstures un radītās ietekmes?

Markuss Kēbišs (45) spēj prasmīgi izskaidrot, ko nozīmē klausīties šo mūziku. Viņš ir studējis mūziku, bet tagad nodarbojas ar saules bateriju biznesu. Dzīvo Leipcigā un pirms kāda laika pārsteigts secināja, ka Vāgnera dzimtajā pilsētā par viņu ir ļoti maz norāžu. Nodibināja asociāciju, lai uzstādītu pieminekli, taču ziedotāju bija ļoti maz. «Es pieļauju, ka viņa tēls neiederas šajā liberālajā, kosmopolītiskajā pilsētā,» saka uzņēmējs. Viņam izdevās savākt naudu citur un pasūtīt pieminekli skulptoram Balkenholam.

Kēbišam patīk Vāgnera mūzika, taču nespēj ar to «tikt galā katru dienu». Viņš to apraksta kā ārkārtīgi valdzinošu. «Kad jūs to klausāties, pazūd jebkāds egoisms un individuālisms. Kļūstat kā apreibināts un nonākat ekstāzē.» Iespējams, tieši tāpēc tā «ir tik bīstama un labi iederējās arī Trešajā reihā».

Vāgners bija kreisais?

Politikas zinātnieks Udo Bermbahs (75) atceras, ka pirmo reizi noskatījies Nībelunga gredzena ciklu 1986.gadā. Pēc tam viņš esot kļuvis kā apsēsts ar Vāgneru – gan mūziku, gan politisko nostāju. Rezultāts ir nesen iznākusī grāmata Vāgnera mīts (Mythos Wagner).

Bermbahs nav saskatījis neko tādu, kas liecinātu, ka Vāgners ir fašisma pamatlicējs, kā to savulaik aprakstīja Kēlers. Politikas zinātnieka izpratnē komponists bija kreisais. Arī Vāgnera dzīvē 1848. un 1849.gadā iestājās revolucionārs periods, kad puse Vācijas cīnījās par demokrātiju un brīvību. Drēzdenes sacelšanās laikā 1849.gada maijā Vāgners esot rakstījis skrejlapas, pārvadājis rokasgranātas, uzturējis ciešus kontaktus ar krievu anarhistu Mihailu Bakuņinu un no Sv.Krusta baznīcas torņa vērojis Prūsijas karaspēka tuvošanos. Kad revolūcija tika apspiesta, Vāgners aizbēga uz Cīrihi, kur trimdā nodzīvoja līdz 1858.gadam.

Dzīve Cīrihē bija viņa dzīves trakulīgākais posms. Apmeklēja balles, sāka attiecības ar precētu sievieti Matildi Vesendonku (jau vismaz otro precēto sievieti savā dzīvē) un komponistam Ferencam Listam kādā vēstulē rakstīja: «Es te laikam pamazām jūku prātā. Tas ir vienīgais glābiņš.»

Atgriezies Vācijā, viņš izlīga ar monarhijām, it īpaši ar Ludvigu II, kas palīdzēja komponistam apmaksāt Baireitas festivālu rīkošanu. «No kreisajiem jau nekāda nauda nebija iespējama,» secina Bermbahs.

No visas degsmes pāri bija palikusi tikai utopija par labāku sabiedrību. Ar tādu pašu motivāciju rosījušies gan komunisti, gan nacisti. Otrie savu koncepciju papildināja ar rasismu, un Vāgners kļuva par vienu no savējiem. Savukārt kreisie šā paša iemesla dēļ no komponista distancējās.

Udo Bermbahs to uzskata par «milzīgu vēsturisku kļūdu no kreiso puses». Izrādot savu neiecietību pret antisemītismu, viņi «pameta Vāgneru labējo varā». Politikas zinātnieks uzskata: ja kreisie būtu paturējuši Vāgneru savā lokā, viņš vēlāk vairs nebūtu bijis tik noderīgs nacistiem un netiktu diskreditēts viņa radošais mantojums. Turklāt Bermbahs uzskata – Kēlers savā grāmatā pārspīlē, saucot Hitleru par Vāgnera radījumu.

Pravietis un klauns

Joahims Kēlers ir kalsns vīrietis, kas vizuāli līdzinās Vāgnera draugam Frīdriham Nīčem. Viņa runas maniere ir pārsteidzoši maiga un, šķiet, nemaz nepiestāv autoram, kas sarak-stījis tik agresīvu grāmatu kā Vāgnera Hitlers.

Tagad sēžot itāļu restorānā Hamburgā un komentējot savu teoriju par to, ka Vāgners ir daļēji vainojams holokaustā, žurnālists saka: «Viņš nebija lielāks antisemīts par Hēgeli, Marksu un Šopenhaueru. Tajā laikā intelektuālais antisemītisms bija sociāli pieņemams.» Viņš uzskaita vairākus ebreju režisorus, kas sadarbojās ar Vāgneru, un stāsta, ka «Vāgneram bija daudz ebreju draugu, tāpēc ir ļoti grūti iedomāties, ka viņš bija antisemīts līdz kaulam».

Bet – kā ir iespējams, ka radās tāda pretīga eseja kā Jūdaisms mūzikā?

Kēlers atbild: «Vāgneram bieži vien bija pilnīgi izaicinoši pretējas nostājas. Viņš teica, ka ir kaislīgs veģetārietis, bet ne dienu neiztika bez steika. Viņam bija tendence uz galējībām.» Tieši tālab komponists Kēlera skatījumā vienlaikus ir «pravietis un arī klauns».

Pēc tam žurnālists sāk garu stāstījumu par Vāgnera humoristisko pusi. Viņam bija «tendence valkāt sieviešu drānas, viņš abonēja modes žurnālus no Parīzes un slepus valkāja paša dizainētus zīda peņuārus». «Vāgneru bija grūti gleznot, jo viņš visu laiku taisīja ķēmīgas grimases, izpildīja kūleņus un stāvēja uz rokām. Viņš bija teatrāla persona, kurai grūti norobežot skatuvi un realitāti. Šķita, ka viņš ikvienam grib pateikt: «Neuztveriet mani tik nopietni!»»

Tātad viss bija tikai joki un spēlītes? Vai arī antisemītisma izpausmes bija pieņemams untums? Izrādās – attiecībā uz Vāgneru tas esot iespējams. Pārsteidzoši ir tas, ka pats Kēlers no komponista kādreizējā kritiķa tagad ir pārvērties par piekritēju. «Es vairs neuzskatu Hitleru kā tiešu Vāgnera ietekmes produktu. Hitlers nekļuva par Hitleru tikai tāpēc vien, ka noklausījās Rienci.»

Galu galā, sanāk, ka arī Kēlers ir nonācis Vāgnera varā. Sava mūža laikā komponists pret varu izturējās ar nicinājumu, lai gan viņam pašam patika pakļaut sievietes, draugus un padotos. Viņam piemita kaisle, no kuras grūti paglābties. Šī kaisle izpaudās viņa manierēs, darbos un alkās pēc jaunas sabiedrības.

Arī Kēlers ir padevies šīm titāna izpausmēm, alkām pēc diženuma, kas reiz bija tipiska vācu īpašība – vismaz līdz Hitlera laikiem.

Kā grieķu drāmā

«Jā, Tristāna un Izoldes komponists ikdienā bija antisemīts un, iespējams, priecātos, ja nodegtu visa Parīze. Taču mūsdienās neviens vairs neklausās Vāgneru no «ideoloģiskas» perspektīvas. Tāpēc mums ir jānodala viņa darbi no personas, kas dzīvoja pirms 200 gadiem. Katrā ziņā nekāds antisemītisms viņa darbos nav pierādīts,» saka komponista mazmazmeita Nike Vāgnere (67).

Vāgneru dzimta ir raiba, un, to aprakstot, jūties kā grieķu drāmā. Rihardam un viņa mīļākajai Kozimai fon Bīlovai piedzima ārlaulības dēls Zigfrīds, kas savukārt apprecējās ar anglieti Vinifredu. Viņiem bija divi dēli – Volfgangs un Vīlands, kuri abi bija sava vectēva Riharda iedibinātā Baireitas festivāla direktori no 1951. līdz 1966.gadam.

Nike ir Vīlanda meita, savukārt Volfgangam bija divas atvases – Eva no pirmās laulības un Katarīna no otrās laulības.

Nike atceras, ka savu bērnību pavadīja villā Wahnfried, ko viņas vecvectēvs uzcēla Baireitā. To ielenca dīvains, četrus metrus augsts mūris. Viņas tēvs tādā veidā vēlējās norobežoties no savas mātes Vinifredas, kura dzīvoja turpat kaimiņos un līdz pat savai nāvei 80.gados turpināja pieņemt senus draugus no nacistu laikiem.

Nikes tēvs Vīlands ne reizi neesot spēris savu kāju mātes mājās, jo tieši viņu vainojis par Vāgneru sapīšanu ar nacistiem – angliete Vinifreda 1923.gadā personīgi iepazinās ar tobrīd 34 gadus veco Ādolfu Hitleru un, kad viņš vēlāk kļuva par fīreru, sāka ielūgt uz Baireitas festivālu. Tiesa, savi sakari ar Hitleru bija arī pašam Vīlandam. Nacistu vadonis puisim 18. dzimšanas dienā uzdāvināja mersedesa kabrioletu, bet vēlāk Vīlands kļuva par fīrera vienīgo oficiālo fotogrāfu, nopelnot kaudzi naudas.

Tikai vēlāk «mans tēvs norobežojās no nacistu pagātnes un darīja to divos veidos: nosodot savu māti un estētiski attīrot skatuvi», stāsta Nike.

Līdzīgi uzskati ir arī Katarīnai Vāgnerei (34). Arī viņas ģimene vainu par kādreizējo biedrošanos ar nacistiem uzveļ vecmammai Vinifredai.

Starp abu māsīcu tēviem – brāļiem Vīlandu un Volfgangu – nemaz neesot bijušas labas attiecības, lai gan abi kādu laiku bija Baireitas festivāla līdzdirektori. Kad Vīlands 1966.gadā aizgāja mūžībā, viņa brālis pieprasīja Vīlanda sievai sākt maksāt īri par dzimtas īpašuma izmantošanu. Atraitne to nevarēja atļauties un bija spiesta izvākties.

Tādā veidā Nike zaudēja savas bērnības mājas un vēlāk nesaudzīgi kritizēja savu tēvoci, kas festivālu vadīja līdz pat 2008.gadam un nomira pēc diviem gadiem.

Nike pati vēlējās kļūt par festivāla patronesi kopā ar savu māsīcu Evu. Taču abu sieviešu savienība pajuka, kad Eva saprata, ka pie kārotā titula tiks tikai tad, ja biedrosies ar Katarīnu. Pusmāsas vada festivālu kopš 2008.gada.

«Es negrasos izteikt kaut kādus spriedumus. Abām sievietēm ir jāstrādā un jāpierāda, ko viņas spēj,» saka Nike. Vienīgais pārmetums esot par «pilnīgu nekompetenci, remontējot villu Wahnfried – tas, ka tavs uzvārds ir Vāgners, nebūt nenozīmē, ka tev ir mākslinieka talants».

Katarīna par šo pārmetumu tikai parausta plecus. Nekāda personiska aizvainojuma viņai pret māsīcu nav, taču mūsu sarunā pasprūk dzēlīga norāde, ka «es vadu pasaulslaveno Baireitas festivālu, bet viņa tikai mazu mākslas festivālu Veimārā».

Nike uz Baireitu brauc katru vasaru. Reizēm tur satiek Katarīnu, taču nesarunājas. Gaida, kad ar glāzi šampanieša izlīgumu piedāvās māsīca. Pati pirmo soli nesperšot. Arī šogad Nike dosies uz festivālu, kas ilgs no 25.jūlija līdz 28.augustam. Ieņems sēdvietu zālē un baudīs vecvectēva mūziku.

No šūpolēm līdz luksusa suņu būdai

Posted on jūnijs 5, 2013 by Ieva Puķe - Veiksme

Viņi ne tikai pārdeva ārzemniekiem kokus, bet sāka ražot preces ar pievienoto vērtību. Dārza mēbeļu uzņēmuma Ekju produkti tagad atrodami Eiropas veikalu ķēdēs Bauhaus, B&Q, Carrefour

Par dārza mēbeļu ražotājiem rakstīt jābrauc ziemā, tad varēsit mierīgi izrunāties, padomu dod Ekju tirdzniecības speciālists Pauls Krontāls, tūdaļ aizskriedams savās gaitās. Cita pēc citas tiek komplektētas kravas sūtīšanai uz Eiropu, tikko uzņēmumā ražoto bērnu rotaļu laukuma aprīkojumu Pauls aizvizinājis uz Rūdolfa Blaumaņa muzeju Brakos, manas viesošanās dienā viņš divu atrakciju laukumu «mēbeles» ved uzstādīt Smiltenes pusē, Bilskas un Mēru pašvaldībās.

Ekju valdes priekšsēdētāju Juri Skoliņu pārtvert karstākajā darba cēlienā ir vēl bezcerīgāk, laiku var izbrīvēt vienīgi viņa kolēģis, eksporta menedžeris Jānis Splīte. Rokas stiepiena attālumā no Rīgas centra, Vietalvas ielā, kur tiekamies, ir uzņēmuma birojs un noliktavas telpas. Ražotne atrodas Cēsu pusē, Ieriķos. Daudzviet redzētie koka galdi ar soliem abās pusēs, šūpoles ar ķēdēs iekarinātiem sēdekļiem, smilšu kastes, pamatīgas suņu būdas, puķu un komposta kastes, nojumes, žogi, pat koka bruģis – to visu, izrādās, ražo pašmāju Ekju, kokapstrādes uzņēmums, kas pērn atzīmēja 20.jubileju.

Skujkoki ar kvalitātes zīmi

«Milzīgi, kvalitatīvi resursi,» saka Jānis Splīte, pagalmā pie biroja rādīdams produkciju, kas jau sapakota sūtīšanai klientiem. Ekju strādā tikai ar skujkokiem – egli un priedi, līdz niansēm pārzina to žāvēšanu un specifiku. Svaigas koksnes smarža, ko Jānis saož, ik dienu nākdams uz darbu, ir pazīstama no bērnības – viņa vectēvs bija galdnieks Jūrmalciemā, dzimtas mājas sauca Amatnieki. «Mēs dzīvojam ļoti optimālā klimata zonā, kur koka kvalitāte vēl ir laba. Brazīlijā, Austrālijā koki ir skaisti, bet nav izturīgi,» stāsta Splīte. «Vislabākie koki ir Krievijas ziemeļos, tur tie aug vismaz divreiz ilgāk, gadskārtas ir pavisam cieši kopā.» Latvija esot pēdējais īsteni labo kokmateriālu bastions, pat Lietuvā kvalitāte mazliet krītas. Jo tālāk uz dienvidiem, jo koksnē ieaustās gadskārtas ir retākas, koks – mīkstāks.

Četri uzņēmīgi vīri, kas 1992.gadā izveidoja Ekju, nebija gadiem strādājuši koku nozarē. Viņi aptvēra Latvijas «zaļā zelta» vērtību, bet vienlaikus prātoja, vai netaustīties vēl kādā virzienā, piemēram, plastmasas izstrādājumu ražošanā. Tāpēc uzņēmuma nosaukums izvēlēts neitrāls. Pēc skanējuma svešzemnieciskais vārds patiesībā veidots no dibinātāju vārdu pirmajiem burtiem: Egons Garklāvs, Klauss Štaigers, Juris Skoliņš, Uldis Nāzars. «Piemēram, Egons ir dizainers, beidzis Mākslas akadēmiju. Droši vien zināt viņa meitu Kristīni, kas lasa LNT ziņas?» apjautājas Splīte. «Egons ir no Ieriķiem, kur mēs attīstījām savu ražotni. Nebija tā, ka uzreiz zinātu, ka ražosim dārza mēbeles. Līdz tām izaugām.»

Rīgas Tehniskās Universitātes absolventu Splīti, kam tagad pašam arī pieder uzņēmuma daļas, jau pirmsākumos palīgā pieaicinājis Skoliņš, kurš vienīgais no dibinātājiem vēl ir starp Ekju pašreizējiem īpašniekiem. Splīte uzrunāts nevis viņa konstruktora prasmju, bet gan angļu valodas dēļ. Viņš beidzis Rīgas Angļu ģimnāziju, bijušo Rīgas 4.vidusskolu, kur šo svešvalodu arī padomju laikā mācīja jau no 1.klases. Uldim Nāzaram, kurš joprojām ir Ekju finanšu direktors, bija ekonomista zināšanas. «Kārtīgs, uzticams, pamatīgs, visus šos gadus viņš darbojies ar bankām un nodokļu politiku,» saka Splīte. Savukārt vācietis Štaigers (nu jau pensionējies) 90.gadu sākumā bija izrādījis interesi kļūt par tirdzniecības aģentu Vācijā, kas bija Ekju pirmais eksporta tirgus. Latvijas un Vācijas kopuzņēmums, kāds sākumā bija Ekju, veiksmīgāk varēja tikt galā ar muitas formalitātēm un mainīgo nodokļu sistēmu.

«Sākām nodarboties ar kokmateriālu sagādi, pārstrādi, tirdzniecību,» atceras Jānis Splīte. «90.gados daudzi latvieši pārdeva tikai zāģmateriālus, pat nešķirotus – tādus iepirka skandināvi. Latvijā tolaik bija milzums mazo zāģētavu, katrā otrajā lauku sētā bija lentzāģītis. Viena mazā zāģētaviņa nespēja nodrošināt eksporta pasūtījumu – ārzemju pircējs ar to vispār nesāka runāt. Mēs gan zāģējām paši, gan eksportējām produkciju, ko iepirkām no mazajām zāģētavām.»

Ekju noorientējies – lai pelnītu un pastāvētu ilgtermiņā, nav labi tikai nocirst koku un pārdot izejvielas. Jāražo preces ar pievienoto vērtību. Jāzāģē pašiem, jāiegādājas noliktavas telpas, jāsāk pirkt dažādas iekārtas. «Jo lielāka ražojumam pievienotā vērtība, jo vairāk cilvēkiem ir darbs, jo tas ir ekonomiski izdevīgāk,» secina Splīte.

Pateicoties ārzemju partnera Klausa pūlēm, pirmās uz urrā sāka iet latas dakstiņu jumtiem Vācijā. Mazliet vēlāk atvērās angļu tirgus. Tur pieprasītas bija ne tikai jumta latas, bet arī citi kokmateriāli celtniecībai, arī apaļkoku lauksaimniecības žogi.

Tikmēr kokapstrādes nozare Latvijā jau bija mainījusies. Mazās zāģētavas cita pēc citas beidza darbu, jo tām bija grūti konkurēt ar lielajām. Sāka ienākt lielzāģētavas ar ārzemju kapitālu un dārgām modernajām tehnoloģijām. «Latviešiem šo nišu bija grūti pārņemt, jo tur nepieciešamas palielas investīcijas,» atzīst Jānis Splīte. Pat Ekju tagad pērk zāģmateriālus no Ieriķiem salīdzinoši tuvās somu kokapstrādes magnāta Stora Enso zāģētavas Launkalnē.

Cieņā vienkāršs galds

«Latviešiem palika specifiskas nozares, kur vajag ieguldīt vairāk darba: individuāli pasūtījumi, kvalificēts roku darbs,» Ekju runasvīrs stāsta, kāpēc jau pirms 15 gadiem viņa uzņēmums izvēlējies dārza mēbeļu nišu. Uzreiz sapratuši, ka nevarēs konkurēt arī ar lielajām rūpnīcām, kur ir milzīgas, automatizētas līnijas: «Vienā galā ieber dēļus, otrā nāk ārā vai nu paletes, vai žoga elementi, kuru dimensijas nav bieži jāmaina.»

Ekju savu produkciju ražojot nelielās sērijās, ļoti dažādu. «Patērētājiem, kam tomēr gribas drusku citādu žogu vai galdu, apmalīti, puķu kasti.» Latvijā gan tiekot notirgota tikai pavisam neliela daļa Ekju darinājumu – pašlaik ap 5%, krīzes laikā tikai 1%. «Tā vēsturiski iegājies – visi mājās vēl joprojām kaut ko mēģina taisīt paši: žogus, smilšu kastes. Mūsu žogu paneļi, kas iet uz Eiropu, Latvijā nav pārāk izplatīti,» secina Splīte. «Tikai nupat cilvēki sāk saprast, ka varbūt pat ekonomiski izdevīgāk ir nopirkt tos gatavus veikalos, ar ko mēs arī sadarbojamies – Depo, Cenu klubā…»

Ārzemēs Ekju produktus toties var meklēt veikalā Bauhaus, kura ķēde plešas Centrāleiropā un Skandināvijā – Vācijā, Dānijā, Zviedrijā. Anglijā tie nopērkami B&Q, Francijā – Carrefour veikalos. Aiz robežas pieprasīti ir ne tikai latviešiem tik mīļie dabīga koka toņi, nedaudz uzspodrināti ar impregnantam pievienotiem krāsu pigmentiem, bet arī krāsotas lietas – žogi, galdi, dārzu soli, terašu sagataves, dobju apmales. Ekju gatavo pat tā dēvētās koka flīzes dārza celiņu izlikšanai, arī koka bruģi – apaļus, virpotus, 7 cm biezus koka gabaliņus, to ieklāj līdzīgi kā akmens bruģi. Vienu brīdi mēģinājuši taisīt koka mājiņas, bet tam vajadzēja papildu jaudu un ražotnes teritoriju. Pašlaik uzņēmuma sortimentā ir koka rotaļu mājiņas bērniem, arī siltinātas un nesiltinātas mītnes mājas sargiem – suņiem. To jumta krāsojumu un stilu Ekju meistari piedāvā pielāgot saimnieka mājas stilam, top būdas pat Latvijā vēsturiski iecienītajā guļbūves tehnoloģijā.

Visvairāk pārdotie gan Latvijā, gan ārzemēs ir dārza galdi, Ekju «failos» ir desmit modeļu – apaļiem un kantainiem stūriem, lieli un mazi, ar un bez caurumiem saulessargiem.

«Galdam ir jābūt vienkāršam un kvalitatīvam. Pietiekami izturīgam, no ēvelētiem dēļiem, zem spiediena apstrādātam ar impregnantu, kam pievienota krāsviela. Tas palielina ilgmūžību un piešķir toni,» stāsta Jānis Splīte. «Mūsu apaļais un četrkantainais galds stāv pie āra kafejnīcām gan Latvijā, gan Eiropā. Tā ir klasika. Kaut ko tādu redzēju pat filmā par 1880.gadu Ameriku – kovbojs uz zirga piejāj pie bāra, ārā stipri līdzīgs galds, kādu tagad ražojam āra kafejnīcām, tikai nezinu, cik autentisks.»

Dānija, Somija, Zviedrija, Norvēģija, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Francija, Spānija, Lielbritānija, Īrija – eksporta menedžeris sauc lielākos tirgus. Labi, ka, krīzei sākoties, eksporta tirgi bija tik daudzveidīgi un sadalīti – bijis vieglāk pārdzīvot kāpumus un kritumus, kas ir šajā biznesā.

Situāciju ļoti iespaidojot izejmateriālu – zāģbaļķu un dēļu – svārstīgā cena. Ja reģionā palielinās celtniecības apjomi, dēļi kļūst dārgāki; dārza mēbelēm gan cenu celt nav īpaši ieteicams. «Dārza mēbele nav pirmās nepieciešamības prece. Tiklīdz Eiropā ir krīze, tas būs pirmais produkts, no kā atteiksies. Iztiks vēl kādu gadu ar to pašu solu, galdu, žogu nemainīs,» no pieredzes secina ražotājs. Ekju uz savas ādas izjutis pat pagājušā gada Lielbritānijas un Ziemeļeiropas lietaino vasaru – pārdošanas apjomi bijuši negaidīti zemi.

«Tirgus ir svārstīgs un ļoti sezonāls,» reālistisks ir Splīte. Kā strādāt šajos apstākļos, nodrošinot 12 mēnešu slodzi un stabilu atalgojumu visiem 180 darbiniekiem, ir vadības lielākais izaicinājums, lai kvalificēts darbaspēks neaizplūstu uz ārzemēm. Strādnieki uz diviem Ekju cehiem Ieriķos, kas tagad aizņem jau teju 13 tūkstošu kvadrātmetru platību, brauc no plašas apkārtnes – Siguldas, Cēsīm, Priekuļiem, Taurenes. Labs meistars spēj nopelnīt 500-600 latu. «Lēnā garā esam kļuvuši lielāki, pagājušajā gadā piesaistījām finanšu investoru, riska kapitāla firmu BaltCap Latvia Venture Capital Fund, lai varētu palielināt apgrozāmos līdzekļus, apjomus, apgūt tehnoloģijas un jaunus tirgus,» stāsta Splīte.

Latvijā dārza mēbeļu gatavošanā pēc apjomiem ar Ekju var mēroties vienīgi Bikolat Cēsu pusē, reiz latviešiem piederējusī zāģētava, kas nonākusi islandiešu rokās. Ekju saimniekiem doma par uzņēmuma pārdošanu nekad neesot šķitusi atraktīva, arī Bikolat klātbūtni viņi uztver optimistiski. «Mums katram ir savi eksporta tirgi. Lielajām veikalu ķēdēm, kas dārza mēbeles iepērk visai Eiropai, pietiek ko ražot gan mums, gan viņiem. Konkurence nav uz dzīvību vai nāvi, brīžiem pat izdevīgi, ka otrs uzņēmums klientiem ir devis zināšanas – Latvijā šādi ražotāji ir. Lielie iepircēji arī nekad nestrādā ar vienu piegādātāju, grib drošību. Un Eiropā visam ir jādod garantija, pat dārza mēbelēm.»

3 biznesa principi

1. Pēc iespējas lielākas pievienotās vērtības radīšana koksnei.
2. Nepārtraukta ražošanas attīstība.
3. Augsta kvalitāte un konkurētspēja.

Kakao iedvesma

Posted on jūnijs 5, 2013 by Ieva Cielava - Jauna seja

Kristīne Bula (25)

Mākslas akadēmijas studentes dizaina koncepts vairāk nekā 1700 ideju konkurencē ir iekļauts pasaules 50 labāko darbu vidū dizaina konkursā Electrolux Design Lab 2013. Interjera aksesuārs COCO izdala patīkamu aromātu un absorbē putekļus.

Vecāki: Inese – strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos, Alfrēds – atvaļināts pulkvedis.

Kas ir COCO? COCO gudrība slēpjas vienkāršā risinājumā. Lai darbotos, tas izmanto kustību, dabīgus aromātus un lietotāja atbildīgu attieksmi pret apkārtējo vidi. COCO nepatērē elektroenerģiju. Dizainā iestrādātie magnēti rada vieglu kustību, gaisa plūsma atbrīvo smaržas no aromātiskām kapsulām.

COCO vēl ir tikai uz papīra, vai esi mēģinājusi jau izgatavot paraugu? Projekta modeli sadarbībā ar Electrolux būs iespēja izgatavot finālistiem.

Kas iedvesmojis COCO? Iedvesmojos no kakao augļa, kura apvalks aptver aromātiskas pupiņas. Līdzīgā veidā COCO ir ietvars ar maināmām kapsulām.

Pašlaik esi Lisabonā. Ko tur dari? Esmu šeit Erasmus praksā, strādāju kopā ar arhitektu Žuanu Silvu Inasiu pie grafiskā dizaina un vides mākslas projektiem, piemēram, Sardīnes bundžā – viegls humors par pilsētniekiem, kas ik dienu izmanto pilsētas transportu. Arī COCO ir viens no šīs prakses laikā veidotajiem projektiem.

Kādas ir tavas intereses, vaļasprieki? Dizainu esmu izvēlējusies ne tikai kā jomu, kur profesionāli darboties, tas ir arī mans aicinājums, aizraušanās un interese. Lisabonā mācos portugāļu valodu, brīvajā laikā darbnīcā veidoju linogriezuma atspiedumus un nedaudz no monotipijas. Nelaižu garām iespēju doties uz pludmali un izbaudīt Portugāles jauko laiku.

Uz Venēciju!

Posted on maijs 29, 2013 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Krišs Salmanis (36) un Kaspars Podnieks (33) ar ekspozīciju Ziemeļi-Ziemeļaustrumi devušies uz Venēcijas mākslas biennāli, lai rādītu pasaulei latvisko ainavu pavisam neparastā veidolā. Biennāli atklās 1.jūnijā

Kad pirms dažām dienām Latvijas interneta portālos ieraudzīju iespaidīgās fotogrāfijas ar šāgada Venēcijas biennāles Latvijas ekspozīcijas autoru Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka darbiem – kā tie uz melnas baržas, ceļamkrānu ieskauti, pāri zaļpelēkajiem Venēcijas pavasara ūdeņiem tuvojas Latvijas paviljonam Arsenāla (Arsenale) teritorijā -, es steigšus nosūtīju e-pasta vēstuli Krišam un Kasparam. Abus māksliniekus biju intervējusi Rīgā nedēļu pirms došanās uz Venēciju. Ar ekspozīciju Ziemeļi-Ziemeļaustrumi (North by Northeast) viņi rudenī konkursa kārtībā guva iespēju pārstāvēt Latviju vienā no prestižākajiem mākslas notikumiem pasaulē, kas ik divus gadus no vasaras līdz pat novembra beigām norisinās Venēcijā.

Venēcijas biennāli veido divas daļas – uzmanības centrā ir pasaules laikmetīgās mākslas zvaigznes, kurus izstādīšanai izvēlējušies biennāles kuratori, un nacionālās ekspozīcijas, kurām valstis deleģē savus pārstāvjus. Venēcijas biennālē Latvija piedalās kopš 1999.gada. Šogad pirmo reizi Latvijas ekspozīcija būs biennāles centrālajā apskates vietā – Arsenālā. Galvenais ieguvums – tā ir iespēja mūsu māksliniekiem tikt iepazītiem gan pasaules mākslas elites aprindās, gan aptuveni pusmiljona skatītāju lokā, kas apmeklē biennāli. Arsenāls ir tā vieta, kur parasti pulcējas visvairāk interesentu.

Salmanis un Podnieks ir vieni no redzamākajiem Latvijas trīsdesmitgadnieku paaudzes māksliniekiem, un Venēciju viņi vēlas pārsteigt ar ekspozīciju, kas vizuālā valodā runā par latvisko identitāti 21.gadsimta Eiropā, tās ģeogrāfisko, sociālo, ekonomisko nosacītību. «Latvieši īsti nejūtas rietumnieki, bet nevēlas būt arī «Austrumeiropas» pārstāvji. Aizvien ciešākā identifikācija ar ziemeļvalstīm padara mūs piederīgus gan Ziemeļeiropai, gan Austrumeiropai. Šis interesantais un varbūt pat vērtīgais starpstāvoklis un tā ietekme uz mūsu identitāti ir interesants temats mākslinieciskai izpētei,» par savu darbu sacījis Krišs Salmanis.

Kaspara un Kriša ekspozīcijā nekas nestāv kājām uz zemes, kā ierasts. Gaisā karājas gan dzīvs pīlādzis (Kriša ilgi Latvijas mežos meklēts), gan latvieši (Kaspara kaimiņi Drustos, kur mākslinieks dzimis, uzaudzis un strādā). Pārmaiņu laiks. Nenoteikts.

Garš un garlaicīgs

Kad Krišs un Kaspars 14.maijā ielidoja Venēcijā, gāza lietus kā spaiņiem. Izmirkuši, taču laimīgi viņi kopā ar Latvijas ekspozīcijas komandu apmetās dzīvoklītī leģendārā namā starp Akadēmijas un Rialto tiltu, par ko studentiem māca Arhitektūras fakultātē – to cēlis 16.gadsimta arhitekts Lo Scarpagnino, ar Venēcijai neierastu frontonu fasādē. «Vienvakar mājas pagalmā bija ieskalotas ūdenszāles. No rīta var iziet uz laipas un skatīties, kā garām lēni paslīd sešas gondolas ar ķīniešiem, kamēr pa vidu vālē vaporeto un takši, un laivas ar visdažādāko kravu – no dārzeņiem un atkritumiem līdz koka zārkam,» elektroniskā sarakstē pastāsta Krišs.

Mākslas darbi no lidostas uz Arsenale pāri Venēcijas lagūnai kuģoja mazliet vēlāk par pašiem māksliniekiem. Videokameru rokā, viņi tos sagaidīja krastmalā. Aplūkojot šā notikuma fotogrāfijas interneta portālos, man radās interese noskaidrot, kā tad īsti tas bija. Lūk, mūsu e-pastu sarakste 26.maijā.

«Sveiks, Kriš!

Vai vari aprakstīt, kāda bija sajūta, ieraugot uz baržas pa Venēcijas ūdeņiem Arsenālam tuvojoties melnā iepakoto kociņu un rātnās rindās – Kaspara bildes gaišos rāmīšos?

Kāds ir laiks Venēcijā? Cik tālu esat tikuši? Vai jau uzstādījušies līdz galam?

Ko esat paspējuši apēst – varbūt paši uzgrilējāt kādu mošķi no Venēcijas zivju tirgus, varbūt iebāzāt degunu Punta della Dogana, varbūt vēl kas interesants noticis, esot šajā teiksmainajā citadelē?

Ar sveicieniem, Anda»

«Sveika, Anda!

Mums klājas labi. Tieši divas nedēļas esam rāvušies pa 12 stundām dienā, kamēr visu koka stiprinājumu, motoru un mehānismu dabūjām augšā, salabojām un nostiprinājām lielo sienu, uzbūvējām mazo, savilkām vadus un gaismas, pielikām lielās bildes un sakārām monitorus tā, lai nekādā veidā neskādētu vēsturiskajai telpai. Esam seši – Podnieks, Salmanis, arhitekts Austris Mailītis, mākslinieks un tehniskais asistents Andris Landaus, Austra itāļu asistents Simone Rikomi un visu vada Laura Adamoviča, projekta vadītāja. Ik pa brīdim ierodas dažādi pārbaudītāji un koordinatori, kas, laikam ritot, ieinteresējas arī par mūsu piņķerīgo procesu un gaidāmo rezultātu.

Kuģa iebraukšana Arsenālā bija varens brīdis. Nebijām gaidījuši tik lielu un ātru baržu. Visfeinākais bija brīdis, kad uz kuģa esošais traktors ar celtni izcēla otru, mazāku traktoriņu mūsu kravas tālākai vešanai. Vistrakākais bija brīdis, kad koks krakšķēja. Tā kā tas bija iesaiņots, uzreiz arī nevarēja saprast, vai viss ir drumslās, vai tik tā likās. Kad izsaiņojām, izrādījās, ka tas uzziedējis divās vietās. Kaspara bildes atbrauca sveikas un veselas. Tagad pie sienas izskatās visai iespaidīgi. Viņš gan ir perfekcionists un vienmēr atrod, kur vēl kaut ko mazliet piepucēt.

Šodien ir pirmā diena, kad vairs neko praktisku nedarām. Jūtami tuvojas otrais posms ar atklāšanām, un būs jādraudzējas uz pilnu klapi. Garšīgajām Venēcijas detaļām īsti neatliek laika. Ēdam, kā pagadās, citkārt sanāk ko pagatavot, citreiz ieturamies parkā uz soliņa. Mūsu itāļu palīgs bieži lieto vārdu strange. Viņu mulsina latviešu pārtikas produktu savienojumi, tējas dzeršana vasarā, uzsildītie vakardienas kartupeļi brokastīs un tas, ka visu pastu saucam par makaroniem.

Venēciju skatāmies tik, cik pusstundu ejot no dzīvokļa uz Arsenālu un atpakaļ. Tāpat ir interesanti. Redzam tūristu romantizēto izpratni par modi Venēcijā un prieku par applūdušajiem laukumiem un ielām (pretstatā vietējo pilnīgajai vienaldzībai par slapjajām kājām). Par acqua alta brīdina sirēnas pāris stundas pirms ūdens līmeņa celšanās. Aizvien pieaug superjahtu skaits krastmalā. Venēcieši iecienījuši slaidos putnusuņus, kas labprāt piebiedrotos mūsu pusdienu piknikam, bet saimnieks neļauj. Kaķu gan nava. Toties vienudien paviljonā gandrīz iegrābos skorpionā. Itālis teica, ka tas neesot indīgs, bet es īsti neticu.

Ai, tā kaut kā. Galvenais, ka paviljons izskatās labi.

Sveicieni no aukstuma! Krišs»

Salmani un Podnieku kā Latvijas pārstāvjus dalībai Venēcijas biennālē pieteica kuratoru komanda – mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle no Latvijas, laikmetīgās mākslas centra kim?, kā arī Art in General mākslinieciskā vadītāja Ena Bārlova un kuratore Kortnija Fina no ASV. Art in General ir viena no zināmākajām Ņujorkas laikmetīgās mākslas institūcijām ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi, it īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas laikmetīgajā mākslā. Viņas apvienoja vienā ekspozīcijā divus būtībā autonomus darbus – Kasparam ir fotogrāfijas ar levitējošiem Drustu iedzīvotājiem uz Latvijas ainavas fona (ar speciālu konstrukciju cilvēkus pacēla gaisā fotografēšanas brīdī), bet Krišam – instalācija ar koku. Iekārts griestos ar zariem uz leju, tas lēni šūpojas turp, atpakaļ, uzvēdī vēsmiņa. Ir arī Kaspara video, kas turpina viņa fotogrāfijās redzamo tēmu. «Interpretāciju bagātība ir plaša un ļoti nopietna,» par ekspozīciju izteikusies laikmetīgās mākslas centra kim? dibinātāja Zane Čulkstēna.

Pie Latvijas ekspozīcijas Venēcijā apmeklētājiem būs kādu brīdi jāpastāv, lai iedziļinātos idejā, uztvertu to visā veselumā. Krišs par mākslu, tās efektu saka: «Garlaicīgi nav slikti nemaz. Garlaicīgi ir labi. Kantam laikam bija izteikums: laiks ir apriora forma, kas ļauj vērotājam sakārtot to, ko viņš ir redzējis. Ja laiks ir nepieciešams, lai strukturētu to, ko skaties, tad garš laiks ir tieši tas, ko tev vajag. Latviski šie vārdi ideāli sakrīt: garš un garlaicīgs.»

It nemaz garlaicīgi nav paši mūsu šāgada biennāles varoņi. Krišs ir no Rīgas. Kaspars – no Drustiem. Abi aptuveni vienā laikā, 90.gadu viducī, sākuši studijas Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš nākas bieži izteikties saistībā ar Venēcijas biennāli, Krišs, būdams trāpīgs formulētājs, runā par diviem – sevi un Kasparu. Tāpēc ka Kaspars nerunā tikpat kā nemaz. Šīs divas spēcīgās radošās pasaules, satikušās Venēcijas projektā, viena otru lieliski izceļ un papildina.

Līdz Venēcijai tikai sveicinājās

Uzaudzis Drustos, piensaimnieku ģimenē, Kaspars jau pamatskolā iekrita acīs zīmēšanas skolotājam – labi zīmēja. Mazas figūriņas. Skolotājs teica: zīmē lielākas! Pēc 9.klases brauca uz Rīgu, stājās Lietišķās mākslas koledžā. Kurā nodaļā tu biji? Krišs mūsu intervijas laikā Mākslas akadēmijas pagalmā pavaicā Kasparam. «Kokos.»* Kāpēc tur? «Labi ēvelēju.» Kopš 17 gadu vecuma Kaspars pasniedza zīmēšanu kādā Rīgas mākslas skolā. Patika skolotāja darbs, bet vizuālo komunikāciju nolēma studēt, jo tas Latvijā 90.gadu vidū bija kas jauns un interesants.

Vai, akadēmijā mācoties, ātri atradi savu stilu, veidu, kā gribi strādāt?

Nekad neesmu meklējis īpašu stilu, tas nācis pats no sevis, no Drustiem.

Cik daudz lauzi galvu par savu mākslas darbu un izstāžu koncepciju?

Vēl ilgi pēc izstādes atklāšanas lauzu galvu.

Vai brīvajā laikā lasi, vai ej dabā? Ja lasi, tad ko?

Brīvajā laikā labprāt guļu, ceru, ka vasarā nenāks miegs un aktīvi varēšu iet dabā.

Ko vecāki saka, ka tagad brauc uz Venēcijas biennāli? Priecājas?

Uztraucas! Ļoti atbalstīja mani darba tapšanas procesā. Vai priecājas – es šaubos, par laikmetīgo mākslu viņi daudz neinteresējas. Laukos jādomā, kā sagādāt pietiekami daudz malkas un lopbarības, ja nu ziema padodas tik gara kā šogad.

Vai tagad tu dzīvo Rīgā? Šķiet, ka tieši dzīve Drustos tev kā māksliniekam piešķīra savpatīgumu, neparastumu. Bet ko esi atradis lielajā, dullajā pilsētā?

Sakarā ar gatavošanos Venēcijai tā sanāk. Kuratores, drukātavas un vajadzīgie materiāli – viss ir Rīgā. Pilsētā atrodu pamatīgu devu stresa.

Kuru pats uzskati par savu vērtīgāko mākslas darbu?

Pēdējo, ko vedu uz Venēciju.

Kādu ideju, vissvarīgāko, par Latviju gribi aiznest uz Venēciju?

Mani darbi ir par vietu, no kurienes nākam un kurp ejam. Kā bija, kas ir un kā būs? Par smagu darbu. Pelēko ikdienu. Cilvēku likteņiem.

Izstādēs Latvijā un citās valstīs Kaspars piedalās kopš 1999.gada. Tika pamanīts jau kā pēdējo kursu students akadēmijā. Mākslas zinātniece Ieva Astahovska par viņu sacījusi: mākslinieks, kurš dabu ienes mākslā, un mākslu ienes dabā. «Ar zemniecisku pamatīgumu, stabilitāti un vērienu, pat zināmu racionālu humānismu, ko pie zemes notur arī jauno darbos tik raksturīgais ironijas akords.» 2011.gadā Podnieks tika nominēts prestižākajam apbalvojumam Latvijas mākslā, Purvīša balvai, par izstādi Neparasta vieta – fotogrāfijās mākslinieks pats levitē virs ezera, pļavas, lauku ceļa savos Drustos.

Tur viņš ir arī pašvaldības deputāts. Drustēnieši par mākslinieku balsojuši, jo «dullais Podnieks kurinās līdzi citus». Tā vismaz domā Kaspars pats. Amatā viņš cīnās par ceļiem, kultūras un sporta aktivitātēm jauniešiem. Daļa viņa dzimtās puses cilvēku redzami arī fotogrāfijās un video, kas nu aizceļojuši uz Itāliju. Šajās vēlēšanās Kaspars vairs nekandidē.

Krišs Salmanis mākslā nokļuva sākotnēji pa apkārtceliņiem. Pēc vidusskolas stājās Kristīgajā akadēmijā, jo likās, ka Mākslas akadēmijā ar rāvienu netiks. Krišs uzauga scenogrāfa Jura Salmaņa ģimenē, taču uz akadēmiju kautrējies pat skatīties. «Kad nāca pretī smuka meitene, kautrējos, un ar akadēmiju bija tieši tāpat.» Kristīgajā akadēmijā mācījās divus gadus, arī cītīgi zīmēja, gleznoja. Samācījās un Mākslas akadēmijā tika uzņemts kā viens no pirmajiem. Sākumā sapņojis būt scenogrāfs, tāpat kā tētis. Tad padzirdējis par nodaļu, kur māca visu – kompjūterus, foto, klasisko zīmēšanu, gleznošanu. Tā Krišs sāka studēt vizuālo komunikāciju. Mācījās arī Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā.

Zināšanas viņam noderēja, pēcāk vairākus gadus strādājot reklāmā. «Man ir aizdomas, ka grūtāk savienot darbu reklāmā ar darbu mākslā ir nevis man, bet skatītājam. Ja viņi zina, ka šis reklāmā strādā, neuztver tik nopietni. Domā – tāds puskoka lēcējs,» atzīst Krišs. Par pretējo liecina mākslinieka panākumi – divas reizes nominēts Purvīša balvai, to skaitā par jaunāko, 2012.gadā tapušo izstādi Uzticēšanās trauslums un videodarbu Garā diena. Viņa izstādes ik reizi mākslas kritiķi gaida kā pārsteigumu, dēvē par vienu no izcilākajiem latviešu konceptuālistiem.

«Viss atkarīgs no tā, kādi būs citu valstu mākslinieku darbi – varbūt kādā tendencē mūsējie trāpīs,» prāto mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Viņš iesaka nepārspīlēt Venēcijas biennāles nozīmi, kur piedalās 88 valstis – šajā gūzmā tikt īpaši pamanītam nozīmētu neticami laimīgu sakritību. Taču nešaubīgi tā ir vieta, kur pasaules mākslas procesos iesaistītie meklē un spēj rast kontaktus. Mazas valsts māksliniekiem tie var atnest jaunus karjeras pavērsienus.

* Koktēlniecības nodaļa