Žurnāla rubrika: Cilvēki

Peldētāji, kas ūdenī svīst

Posted on jūlijs 17, 2013 by - Personības

Latvijas jaunā supergrupa The Sound Poets sasniedz virsotnes vasaras festivālos un pošas ārvalstu iekarošanai

Šodien viss sākas – kā bērns pirms dzimšanas dienas svinībām paziņo Jānis Aišpurs, kopā ar pārējiem četriem The Sound Poets dalībniekiem pagājušo ceturtdien ieturot maltīti Pārdaugavas Fazendā divas stundas pirms grupas koncerta Kalnciema kvartālā. Uzstāties plānots arī nākamajā un aiznākamajā dienā, bet šonedēļ Positivus festivālā. Bundzinieks Pēteris Lunde aktīvo koncertēšanu saista ar patīkamu nogurumu, kas vienlaikus uzlādē. «Līdzīgi kā peldētājiem, kas ūdenī svīst.» Launaga laikā atskan telefona zvans, pēc kura Jānis priecīgs paziņo: «Trompetists būs!» kliedējot bažas par pazudušajiem koncerta papildspēkiem. Grupas pamatsastāvā ir seši dalībnieki, taču šovasar viņiem jāiztiek bez čellistes Undīnes Balodes, kas nule laidusi pasaulē otro bērniņu. Viņa dzīvo tepat netālu, un pusdienu laikā jaunumi par Undīnes un radiodīdžeja Gustava Terzena ģimenes pieaugumu jau ir zināmi.

Klausoties The Sound Poets, publika «pavelkas» gan korporatīvajās ballītēs, kurās grupa gan spēlē nelabprāt un tikai ar īpašiem nosacījumiem, gan koncertos. Daudzos, piemēram, Cēsu KAFĒRĪGA klausītājiem nācies stāvēt pat uz ielas. Undīne atminas, ka pie kluba durvīm pamanījusi arī Juri Žagaru, kurš tomēr iespraucies pa durvīm. Līdzīgi bijis arī ziemā, atzīmējot sadarbības sākšanu ar ierakstu kompāniju I Love You Records, gan arī šīs mazās Vecrīgas muzikālās vietas teltī Positivus festivalā pērn. Šogad grupai ierādīta vieta jau uz lielās skatuves.

Citā frekvencē 

Ģitārists Normunds Lukša ar Jāni Aišpuru kopā muzicē visilgāk. Viņi ar smaidu atceras abu pirmās grupas S.P.B. koncertu, kad meitene uzmetusi uz skatuves krūšturi, bet Jānis to ar kāju pastūmis malā un pēc koncerta dabūjis skaidroties ar neapmierinātās dāmas puisi. Vienkāršība, patīkamas emocijas, pamatīgs «draivs» ir tas, ko no grupas var gaidīt Salacgrīvā. «Viņu par baigu rokeri neuztaisīsi,» skatoties Aišpura virzienā, saka basģitārists Gints Bīmanis, kurš savulaik spēlējis Kārļa Kazāka grupā Oceanfall, bet The Sound Poets pievienojies pēc desmit gadu pauzes, kuras laikā nav aktīvi muzicējis. Positivus festivāls pašlaik kļuvis par griestiem daudzām Latvijas jaunajām grupām, bet ne The Sound Poets, kas lielās skatuves burvību jau nobaudījuši, pērnvasar iesildot Prāta vētras tūri Vēl viena klusā daba.

«Viņi ir sirsnīgi, pozitīvi un pretimnākoši cilvēki, un tas dod pārliecību – lielus panākumus var gūt, arī nepazaudējot sevi,» runājot par Prāta vētru, Aišpurā jaušama mērķtiecība. «No viņiem var mācīties, kā uziet uz skatuves,» piebilst Undīne, pieminot, ka arī The Sound Poets ir savs rituāls pirms katra koncerta. Visi sastājas aplī, un Normunds saka iedvesmojošu runu.

«Tu joprojām esi citā frekvencē,» pēckoncerta sajūtās dalās Jānis, piebilstot, ka tādos brīžos ir labāk pabūt vienam. «Ja ir tukšums, tad esi tikai atdevis. Ir jābūt apmaiņas procesam,» piebilst Undīne, akcentējot, ka čells nav tas instruments, kuru iespējams spēlēt mehāniski. «Manā pārziņā ir atmosfēriskā daļa,» viņa skaidro. Undīne grupai pievienojās pēc pirmā koncerta 2011.gada nogalē, kad Vecrīgā notika uzstāšanās ar Māra Sirmā kori Kamēr…, kurā Jānis Aišpurs ilgus gadus  bijis viens no vadošajiem tenoriem. Koncertā piedalījies arī stīgu kvartets, kurā spēlēja Undīne. Jānim ļoti patīk čells, tāpēc nolēmuši Mūzikas akadēmijas studenti piesaistīt grupai. Bez Undīnes The Sound Poets darbojas arī Kate Pāvule, nu jau bijusī viena no meiteņu apvienības SusDungo dalībniecēm. «Esmu vissvaigākā dalībniece,» Kate priecīgi paziņo, veicot pēdējos labojumus muzikālajos pierakstos pirms Kalnciema kvartāla koncerta. Patlaban tas nozīmē arī pārvilkt stīgas vijolei, lai tā izklausītos vairāk pēc čella.

Disciplīna planetārijā

Grupas mēģinājumi ikdienā notiek īrētās telpās Andrejsalā jeb radošajā planetārijā, kā to dēvē Jānis un Normunds. Telpā kā sliekas izklājušies vadu mudžekļi, uz grīdas daudz pedāļu un citu ierīču. Turpat blakus vecas, neizmantotas ērģeles. Visam pa vidu dators un papīru kalni. Svelmainā piektdienas pēcpusdienā abi mūziķi turpina sāktos pamatdarbus. Jānis taisa videoinstalāciju VSAA par pensiju sistēmu. Normunds raksta biznesa plānu Viļānu koģenerācijas stacijai. Darba dienās viņš ir biznesa konsultants, kurš strādā gan pie dzelzceļa remontu, atkritumu apsaimniekošanas, bērnudārzu un pat veco ļaužu pansionāta projektiem. Zīmīgi, ka pirmie soļi Normundam šajā amatā bija, kārtojot «bardaciņu» Latvijas Mākslinieku savienībā. Blakus tam viņš ar draugiem sācis kaltētas kūdras podiņu eksportu, bet ir arī biznesa ideja par paštaisītu ģitāras procesora klaviatūras eksportu. 

Arī basģitārists Gints ikdienu pavada eksportējot. Moduļu mājas. Nesen pavadīja trīs dienas Norvēģijā pie sadarbības partneriem. Savukārt Pēteris Lunde, pazīstams arī kā grupas Pienvedēja piedzīvojumi bundzinieks, strādā ar mājaslapu veidošanu. Grupas mēģinājumiem tiek atlicinātas aptuveni divas stundas dienā. Reizēm notiek arī individuālie treniņi ar instrumentiem, citās reizēs, kad grupa paliek Andrejsalā, mazliet ilgāk. «Mēs tur arī smago metālu esam «časējuši»,» Pēteris cenšas kliedēt bažas, ka The Sound Poets ir pārlieku romantiski. Kārtīgi darbarūķi gan viņi ir. Lai visu paspētu, reizēm rītu sāk jau piecos. «Disciplīna,» viņi pretnostata sevi ierastajai mūziķu bohēmai. Televizors nav skatīts vairākus gadus. Ārpus darba satikšanās parasti notiek bērnu ballītēs, jo savas ģimenes ir jau gandrīz visiem. Dažreiz satiekoties rodas jauni darbi. Pērn Prāta vētras koncertu starplaikā Saldū Jānis apsēdies pie Undīnes dzīvesbiedra Gustava mantojumā atstātajām klavierēm un sacerējis grupas albuma pēdējo skaņdarbu Augšup. Sākumā to sauca par Undīnes dziesmu.

Senlaicīgu instrumentu izmantošana grupā ir atsevišķs stāsts. Undīne savu, no kādas čellas skolotājas īrēto simtgadīgo vācu instrumentu raksturo ar siltu, samtainu un dziļu toni. «Patīk domāt, ka tas ir citāds nekā citi.» Savā laikā tas spēlēts Nacionālajā Simfoniskajā orķestrī un radio pie Raimonda Paula. Normundam viens no instrumentiem ir 40 gadus veca amerikāņu ģitāra, kas bijusi sacaurumota un apdauzīta. Carnikavā dzīvo meistars, kurš tādas prot salabot. Arī Pēteris pie sava Čehoslovākijā ražotā bungu komplekta ticis vēl 90.gados, nopērkot to par 50 latiem. «Tās ir pārdzīvojušas visu. Arī Pienvedēja piedzīvojumu videoklipa filmēšanu, kur aplaistīja ar ugunsdzēsēju mašīnām.» 

Jānis savai ģitārai braucis speciāli pakaļ uz Nīderlandi. Taču ar mūziku viņi nepelna, un instrumenti ir «trekno gadu atskaņas», rēķina Normunds. Jānis viņu papildina: «Cilvēkiem no malas reizēm liekas, ka mūzika mums ir naudas okeāns. Uzkāp uz skatuves, un viss notiek.» Tomēr grupa nesaskata savu nākotni, spēlējot zaļumballes divreiz nedēļā. Viņi ir pārliecināti, ka pienāks tā diena, kad ieguldītais darbs un līdzekļi atmaksāsies citādi.

Neapzinātais spēks

Grupas vēsture ir ļoti vienkārša. 2011.gada vasarā beidza pastāvēt Jāņa un Normunda iepriekšējā apvienība S.P.B., un rudenī tika meklēti papildspēki, lai izveidotu The Sound Poets. Pirmie pārmaiņu priekšvēstneši bija dziesma Emīlija, bet lielā izlaušanās notika ar Kalniem pāri. «Tagad esam daudz dzīvāki,» salīdzina Normunds – mūzikā vairs netiek izmantotas cilpas, un nav jāuztraucas par datora uzkāršanos koncertā. «Tas dod brīvību un zināmu šarmu,» Jāņa sacītajam piekrīt arī pārējie dalībnieki. Arī mūziķa sacerētajos tekstos saklausāms brīvības motīvs. «Vairākums dziesmu ir par vērtībām un to, kas ar tām noticis gadsimtu mijā un pēc krīzes,» pavasarī intervijā Latvijas televīzijai atzina Jānis un Undīne. Tāpēc albums sanācis nopietnāks un nosvērtāks, nekā gribējies, bet Jānis ir pārsteigts par pozitīvajām atsauksmēm. «Tas laikam ir tāds neapzināts spēks,» viņš pauž gandarījumu un vienlaikus atzīst – pats arvien vairāk novērtē tekstus, ko citi mūziķi ielikuši savās dziesmās. Emīlija un Kalniem pāri sarakstītas vilcienā Rīga-Saulkrasti. Turklāt Kalniem pāri sākotnēji sacerēta angļu valodā un, kā saka Jānis, solo režīmā. Pašlaik skaņdarbu radīšanas process ir kopīgs. Uz mēģinājumu tiek atnesta sākotnējā melodija, un pamazām visi pieliek klāt savas domas. «Jānis nevienu dziesmu nav rakstījis, lai izpatiktu cilvēkiem. Tas drīzāk ir spontāni,» saka Undīne. Pārdomātie dziesmu teksti saskan ar grupas radošajās izbraukuma nometnēs pārrunātajiem ezotēriskajiem tematiem. «Mūsu vecumā 2 + 2 = 4 vairs nedarbojas,» pārliecināts ir Normunds. «Mūzika ir spogulis jeb cilvēka iekšējās pasaules refleksija,» papildina Jānis.

Pilns stadions?

The Sound Poets debijas albums Tavs stāsts jau labu laiciņu ir nopērkams veikalos. To rotā jaunās mākslinieces Paulas Zariņas katrai dziesmai veidotie zīmējumi. «To, ko mēs izstāstām ar mūziku un vārdiem, viņai izdevās uzgleznot,» pirms albuma izdošanas februāra beigās stāstīja Jānis.

Pašlaik grupa strādā pie ieraksta angļu valodā – notiek dziesmu atlase un vērtēšana. Lai gan daudzi skaņdarbi sāktonēji rakstīti angļu valodā, arī Tavs stāsts, Mēģini vēl un Uz kraujas, to pieslīpēšanai tiks pieaicināti cilvēki no «salas», kā Lielbritāniju sauc paši mūziķi. «Ja mūzika atstāj tik foršu iespaidu, tad jāatrod īstie vārdi arī citās mēlēs,» pārliecināta ir multiinstrumentāliste Kate.

Dārdzības dēļ angļu albumu, tāpat kā latviešu, grupa producēs pati. «Nav jēgas maksāt lielu naudu par tāda paša līmeņa cilvēku kā mēs,» taupību skaidro Jānis, atzīmējot, ka līdz šim veiksmīga sadarbība izveidojusies ar skaņu inženieri Gati Zaķi. Reizēm dalībnieki pastrīdas par to, vai tasīt klipu latviešu versijai. Bet Undīne, kas pārstāv grupas patriotisko pusi, savu viedokli pamato šādi: «Latvietība nav nekas novecojis kā veca tantīte, kas drebelīgā balsī dzied. Mūsu grupai tagad ir izdevība ieguldīt latvietības jaunajā izpratnē. Līdzīgi kā Instrumentiem.» 

Koncertdzīve Latvijā un vietējo fanu lutināšana grupu gan neattur no raudzīšanās uz ārvalstu mūzikas tirgiem un tur notiekošajām konferencēm. Tajās ir cerības ar menedžmenta palīdzību «iedurties» industrijas bosu acīs. «Mūsu augstākā latiņa, trivializējot, būtu kādreiz sapulcināt pilnu Vemblija stadionu,» mērķus atklāj Jānis. Neesot gan vienas noteiktas formulas, kā līdz turienei nokļūt. Pašlaik esot jāskatās, ko dara igauņu Ewert and the Two Dragons, jābraukā un jāuzstājas. Bet tuvākajos mēnešos jānoslēdz vasaras festivālu tūre un jāgatavojas līdz šim lielākajam koncertam uz Palladium skatuves oktobrī. «Ceļš mums nav bijis ne viegls, ne ātrs. Tāds pamatīgs un gruntīgs,» secina Jānis.

Gudrā biškopja laime

Posted on jūlijs 17, 2013 by - Veiksme

Ainars Millers ir pateicīgs bitēm, ka tās viņam ļauj dzīvot «Visuma centrā» un darīt to, kas vislabāk patīk. «Lielāku ambīciju man nav,» saka bitenieks

Pēdējo ierakstu savā blogā Dravnieks.lv Ainars Millers sāk ar Imantu Ziedoni: «Mežsargs vakarā meža malā. Biezē jau krēsla. Negrib nākt mājās.»

Tas bija šogad aprīlī, kad «bites aplidojas, nes ūdeni un dažām bija izdevies sadabūt putekšņu nastiņas». «Ja bišu saimē tiktu piešķirtas prēmijas, tad šīs bites šodien tās dabūtu. Lai arī tie ir daži miligrami, tas ir signāls. Vārti uz zemi, kur medus un piens tek, tiek vērti vaļā.»

Ziedonis bieži ievada Millera «impresijas» līdzās Ovīdijam, haikām, Albertam Einšteinam un citiem autoriem. Savus lasītājus Ziemassvētkos viņš sveica ar paša iztulkotu vācu rakstnieka Hēbeļa eseju Laime gudrajam. Ainars Millers blogo gudri, vērīgi un no sirds.

Vasarā rakstīt viņam vairs nav laika, šogad pilnbriedā darba diena ilgst līdz 16 stundām. Viņš ir vienīgais sava uzņēmuma Itaka Stendes darbinieks. «Uz normālu uzņēmumu fona summas man te ir smieklīgas,» Millers tā kā taisnojas, ka viņa bizness nav īsti bizness. Arī sarunas apstākļi nav biznesam parasti – sēžam pie galda pirtiņā, ko Millers sauc par savu «ofisu», dzeram zāļu tēju ar medu, ēdam tikko plūktas zemenes un ķiršus, un visu nesteidzīgās intervijas laiku man klēpī gulšņā saimnieka kaķis. Pie tam tas notiek meža vidū, kur nav ne lāga ceļa, ne telefona zonas.

Un tomēr tieši Milleru mums ieteica Biškopības biedrībā, kad lūdzām eksportējoša biškopja kontaktus. Vairāki Latvijas biškopji savu produkciju pārdod igauņu un somu uzpircējiem, bet Millers ceļu uz Vāciju lauž pats. 

Stāsts par Ainaru Milleru nav parasts arī tāpēc, ka viņam – aizrautīgam dravniekam – nav profesionāla bitenieka diploma. Viņš ir mācīts agronoms, kurš ilgus gadus nostrādājis Rīgā riepu tirdzniecības uzņēmumā Freibi riepas. «Klikšķis» uz biškopību piepeši notika 1995.gadā: «Nevaru pateikt, kāpēc – varbūt tās ir kaut kādas bērnības atmiņas.» Millera vecaimātei savulaik bija bites, viņas brālis bija kaismīgs bitenieks, taču tolaik puiku tās nav interesējušas. Apgūt arodu viņš sācis no nulles, ziemā izlasījis vairākas biškopības grāmatas un 1996.gada vasarā dabūjis pirmo spietu. Pēc gada jau bija trīs bišu saimes, tad desmit, trīsdesmit, sešdesmit…

Ilgu laiku bites bija hobijs, ko varēja savienot ar pamatdarbu, jo bišu un riepu «sezonas» nesakrīt – kad lielie darbi pie bitēm, riepu biznesā ir miers. Paralēli viņš pašmācības ceļā ieguvis «vācu biškopības izglītību», kas aizgūtnēm krāta caur internetu, profesionālo literatūru un personiskiem kontaktiem. «Vāciešiem ir četri labi biškopības žurnāli, es tos visus abonēju,» viņš stāsta. Biškopības zinātnes jomā Millers Vāciju sauc par «numur viens pasaulē», nekur citur tik sistēmiska skata uz šo nozari neesot. 

Savulaik daudz varējis iemācīties interneta forumos, jo tajos piedalījušies kompetenti cilvēki. Biškopis spriež, ka tagad diez vai būtu prātīgi forumus izmantot kā zināšanu avotu, jo internetu pārņēmuši diletanti, kuriem vajag, lai «desmit teikumos izstāsta to, par ko grāmatas sarak-stītas». Taču interneta kontaktus Millers mācējis pārvērst personiskos. Ar Vācijas biškopjiem viņš tiekas izstādēs vai apciemo viņus saimniecībās, un šie sakari ir lieti noderējuši gan bišu cilts materiāla iegādē, gan vēlāk produkcijas eksportā.

Milleram medu Ziemeļkurzemes mežos vāc ne jau kāda Latvijas bite parastā, kā tas varētu likties cilvēkam parastam, bet Vācijā un Austrijā selekcionētas buckfast rases bites, kuru vēsturi biškopis ir gatavs izstāstīt, sākot ar to radītāju – Bakfāstas klostera brāli Ādamu. «Tas, ko uzskata par vietējo biti, ir nezināmas izcelsmes krustojums. Bišu mātes Latvijā ir ievestas jau kopš cara laikiem, tās ir sakrustojušās, un vienīgā atlase, kas notikusi, ir dabas atlase. Dabai nevajag medu, dabas bišu galvenais uzdevums ir vairoties. Vietējās bites ir spietelīgas, samērā dusmīgas, ražas ir daudz mazākas, kas [neder] racionālai dravniecībai. Tāpat kā audzē šķirnes kartupeļus, arī biškopībā jābūt šķirnei ar izkoptām īpašībām – lai bitēm būtu izturība pret slimībām, ražība, miermīlība, spietošanas izturība. Cilvēki strādā gadu desmitiem, iegulda lielu naudu, lai [selekcionētu labas bites].»

Labas bišu mātes maksā dārgāk par 100 latiem, izcilas var maksāt tūkstoti un divus katra. Millers lepojas, ka caur saviem vācu «galiem» par simbolisku cenu ir dabūjis selekcijā izmantotas mātes, kuras ir «četru ciparu» vērtas un brīvā tirgū nemaz netiek pārdotas. «Man bieži Vācijā ir gadījies, ka satieku pareizo cilvēku un viss notiek. Izklausās ezotēriski, bet tur ir kaut kas,» biškopis uzsver personisko kontaktu nozīmi. «Es gan saprotu, ka esmu vāciešiem interesants, jo esmu no eksotiskas zemes.»

Buckfast mātes viņš iegādājies un savām vajadzībām audzējis vēl tad, kad dravniecība bija hobijs. Tagad viņš tās pārdod citiem biteniekiem un informācijas izplatīšanai ir izveidojis īpašu mājaslapu Buckfast.lv. Šovasar pirmo bišu māšu partiju ar kurjerpastu viņš nosūtījis uz Igauniju. Klients viņu sameklējis tieši internetā ar atslēgas vārdu buckfast.

«Ja māte ir ar «zilām asinīm» un arī tēviem laba izcelsme, ir liela iespēja, ka bitēm ir labas īpašības no abiem vecākiem,» raksturo Millers. To gan nav tik viegli dabūt gatavu, jo bišu māte, lai apsēklotos, lido kilometriem prom no stropa. Tad viņu apsēklo 10-20 trani, un atgriežoties viņa visu mūžu stropā dēj oliņas. Valstīs, kur attīstīta selekcija, uz salām vai kalnu ielejās ir apsēklošanas stacijas, kurās notiek kontrolēta apsēklošana. Millera dravā bišu mātes pašlaik apsēklojas brīvi, tomēr viņš spriež, ka lielākoties tās satiek tranus no paša saimēm, kas ir augstvērtīgas. Biškopis gribējis šogad ierīkot apsēklošanas staciju, bet nav paguvis, taču lībiešu krastā jau nolūkota piemērota vieta ar dabisku izolāciju – vienā pusē jūra, otrā purvi.

Kad vaicāju, kad hobijs pārvērtās biznesā, Millers atbild, ka «biškopība jau ar pirmo pārdoto medus burciņu ir izdevīgāks hobijs nekā makšķerēšana». «Makšķerēšanai arī izdod lielus līdzekļus, bet bieži jāiet mājās caur zivju veikalu. Biškopis reti iet uz veikalu.» Par nelielu papildu ienākumu avotu bites kļuvušas ar 20-30 saimēm, kaut visa peļņa ieguldīta atpakaļ dravā, un arī tagad notiek tāpat.

Darbu Rīgā Millers pametis 2010.gadā, kad nomira Ugāles un Zlēku mežu viducī Stendos dzīvojusī vecmāmiņa. Tagad viņam ir nepilni divi simti bišu saimju. Plāns ir paplašināties līdz 300 saimēm – tas būtu optimālais apjoms, lai noalgotu vēl vienu darbinieku. Lielāku uzņēmumu Millers negrib. «Man nav Napoleo-na plānu. Negribu attīstību virzīt uz to, lai man būtu aizvien lielāka peļņa un apgrozījums, jo tad es nevarēšu darīt to, kas man patīk – strādāt ar bitēm.»

Mugurkauls – medus

Par biznesa mugurkaulu Millers sauc medu, kas nes lielākos peļņas procentus. To viņš pārdod Latvijā tirgos un tieši piegādā uz Rīgas lielajiem birojiem. Šogad pamēģināšot sadarboties ar mazajiem veikaliņiem. Kaut apjomi ļautu, lielveikalos savu medu Millers nepārdod, jo to noteikumus uzskata par neizdevīgiem. Millers arī novērojis, ka daudziem cilvēkiem medus ir ļoti svarīgs un viņiem ir savs dravnieks, līdzīgi kā savs frizieris. «Faktiski visa medus pārdošana ir balstīta uz klientiem, kas to jau ir pamēģinājuši. Tā ir [šā aroda] otrā alga, kad man sieviete stāsta, ka pērk medu sev un māsām, jo īpašā smarža atgādina bērnību, kad dzīvojuši mežā un tēvs medu sviedis.»

Bez bišu māšu audzēšanas vēl viens biznesa virziens ir ziedputekšņu un bišu maizes eksports uz Vāciju. Tieši ar to izskaidrojams Itaka Stendes apgrozījuma uzrāviens pērn no sešiem līdz 16 tūkstošiem latu. Peļņa tur neesot sevišķi liela, bet Latvijā klimats ir piemērots labām ziedputekšņu ražām, un ir saglabājušās to ievākšanas tradīcijas («padomju laikā biškopji par ziedputekšņu naudu sapirka mašīnas un uzcēla mājas, jo valsts iepirka ziedputekšņus par labu cenu»), turpretim Vācijā tādu nav. Millers pats saražo nedaudz ziedputekšņu un iepērk to no citiem biškopjiem.

Vācieši piedāvājuši eksportēt arī medu, taču to viņiem vajag lielos daudzumos un lēti, un tas Milleru neinteresē. «Tas nozīmētu, ka man lielos apjomos būtu jāuzpērk medus, kas prasītu lielus finansiālus un laika ieguldījumus. Tas atņems laiku bitēm, un, ja man pietrūks laika bitēm, tad man tas nav vajadzīgs,» Millers vairākas reizes uzsver, ka uz mežu no Rīgas pārvācies, lai nodarbotos ar bitēm.

Vēl viena iespēja Vācijā ir pārdot specifisku medu, kāda tur nav, piemēram, viršu vai griķu medu. Tad tam var dabūt labu cenu, un Millers jau ir pamēģinājis nelielos daudzumos eksportēt viršu medu. Piedzīvojuma pēc nākotnē viņš gribētu ar savu produkciju aizbraukt uz Ziemassvētku tirdziņu kādā no lielajām Vācijas pilsētām, kur tiem ir spēcīgas tradīcijas. Taču pagaidām to nākas atlikt, jo piedzīvojumam labi jāsagatavojas – jāuztaisa piemērots iepakojums, stenda noformējums, jādabū atļaujas, kam atkal nepieciešams laiks. 

Vācu valodas zināšanas un vācu kontaktus Millers sauc par savu «odziņu», kas, viņaprāt, Latvijā nepieciešama katram biškopim, jo iztikt tikai no medus būtu grūti. Cits ir labs amatnieks un taisa stropus, vēl kāds importē inventāru. 

Milleram vēl ir divarpus hektāru ābeļdārza, ko viņš savulaik iestādījis par ES atbalsta līdzekļiem. «Tas bija romantisms – nebiju iedomājies, kādu darbu ābeļdārzs prasa. Divarpus hektāri ir pietiekami daudz, lai būtu lielas izmaksas un pats nostrādājies, un pārāk maz, lai būtu pelnošs bizness,» viņš atzīst. Salīdzinot ar medu, āboliem ir gan sarežģītāka uzglabāšana, gan realizācija («medu var pārdot pēc vairākiem gadiem, ābolus ilgi neuzglabāsi»), taču «iestādīts ir un atpakaļceļa vairs nav». Un atkal Millers ir pateicīgs savām bitēm, ka tās palīdz izvilkt ābeļdārzu. 

Bet galvenais – ļauj izgaršot esības «īsto jēgu». «Man Rīgā bija labs darbs, saņēmu algu, kas ļāva nodrošināt zināmu dzīves līmeni, bet tās pievienotās vērtības nebija. Šeit tu to sajūti.»

3 biznesa principi

1. Biznesa mērķis ir nodrošināt iespēju dzīvot Visuma centrā, kas man ir Ugāles un Zlēku mežu vidū, un nopelnīt iztikai ar to, kas vislabāk patīk – biškopību.
2. Ilgtspējīga sadarbība pēc principa «labāk mazāk, toties ilgāk» – lai katrs darījums ir pamats nākamajam darījumam.
3. Biškopība man ir gan hobijs, gan bizness, gan dzīvesveids, starp kuriem robežas nevar novilkt un kur līdztekus finansiāliem apsvērumiem liela loma ir vērtībām un interesēm.

Visam jābūt funkcionālam

Posted on jūlijs 17, 2013 by - Jauna seja

Beatrise Dzērve (18)

Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas skolniece ieguvusi sudraba medaļu starptautiskā konkursa WorldSkills skatlogu noformēšanas grupā.

Vecāki: Astra – muzejpedagoģe Liepājas muzejā. Andris – galdnieks, koktēlnieks.

Kādi uzdevumi bija jāizpilda konkursā? Bija jāiekārto apģērbu skatlogs par tēmu Tropiskās brīvdienas un trauku skatlogs Elektriskās vakariņas. Uzdevums bija izdomāt ideju, nokrāsot skatloga sienas un grīdas plakni, saģērbt manekenus un iekārtot laukumu.

Kā noritēja gatavošanās konkursam? Gatavošanās ilga pusgadu. Tas bija saspringts laiks, jo bija jācenšas apvienot ar 12.klases eksāmenu kārtošanu. Mācības organizēja Valsts izglītības un attīstības aģentūra, tās vadīja māksliniece Aija Bāliņa. Ļoti palīdzēja un atbalstīja arī eksperte Ilze Začeste.

Kāds mākslas virziens tev ir vistuvākais? Man patīk funkcionālisma un Bauhaus idejas – jebkurai lietai jābūt funkcionālai, noderīgai un estētiskai. Taču katrā mākslas un arhitektūras virzienā var atrast kādu ideju, risinājumu, paņēmienu, ko vērts paturēt prātā.  

Kuri mākslinieki vai mākslas darbi tevi iedvesmo? Man neparasti šķiet ukraiņu dizainera Sergeja Mahno darbi. Katrā viņa projektā ir kāds pārsteidzošs elements. Viņš apvieno dažādas lietas, stilus, formas, materiālus. Skatlogu noformēšanā vienmēr oriģināli risinājumi ir veikalam Anthropologie.

Ko tu gribētu darīt nākotnē? Es gribētu darīt darbu, kurā ir iespējas attīstīt sevi, izpaust un risināt savas idejas. Neesmu gan vēl izvēlējusies konkrētu profesiju.

Kā tev patīk pavadīt brīvo laiku? Man patīk apmeklēt mākslas muzejus, izstādes, teātrus, kā arī pavadīt laiku ar draugiem. Pēdējā pusgadā vaļaspriekiem daudz laika nav atlicis, tāpēc turpmāko vasaru gan atpūtīšos un došos uz festivāliem.

Tuvāk zvaigznēm

Posted on jūlijs 10, 2013 by - Personība

«Viss, ko biju redzējis televīzijā, ir kļuvis par realitāti. Arī Vangs ar savām modelēm, kuras es tagad varu aiziet un pataustīt,» saka Juhans Rass (30). Viņš gadu praktizējas pie Ņujorkas modes pasaules uzlecošās zvaigznes, dizainera Aleksandra Vanga

Karsts un lipīgs darbdienas vakars Ņujorkā. Pilsētas lielākā autobusu stacija Port Authority mudž kā gigantisks skudru pūznis ar neskaitāmām ieejām un izejām. Cilvēki, pārsvarā biroja etiķetei atbilstošā apģērbā, karstajā laikā atļaujas tikai dažas vaļības – vīrieši bez žaketēm un atlocītām krekla piedurknēm, sievietes – vieglās vasaras kurpēs ar zemiem papēžiem un kleitās bez piedurknēm, steidzas uz autobusiem vai pazemes transportu. Tikmēr pie informācijas centra lodziņa rindā sastājušies apmulsuši, mugursomām apkrāvušies pilsētas viesi. Apaļīga, melnādaina darbiniece katram jautātājam pacietīgi skaidro, bakstot ar zīmuli pilsētas transporta kartē, un mikrofonā uzsauc: «Next!*»

Pēc neoficiāliem datiem, pilsētas astoņiem miljoniem iedzīvotāju ik dienu pievienojas trīs miljoni iebraucēju. Viņu sejas izteiksme ir pazīstama katram, kurš kaut reizi pabijis ceļojumā. Skatiens, kas svešā pilsētā meklē apstiprinājumu saviem iepriekš izveidotajiem priekšstatiem cerībā uz satikšanos ar kaut ko brīnumainu, kaut ko tādu, ko nav izdevies pamanīt neskaitāmo tūrisma ceļvežu veidotājiem.

Atbalstījusies pret informācijas centra vēso sienu, izdzirdu skaļu, priecīgu «čau!». Juhans pienācis nemanot – garš, skaists kā grieķu dievs, izteiksmīgu tetovējumu uz rokas, varavīksnes krāsu kreklā un noplēstos džinsu šortos. Neslēpju pārsteigumu, ka biju gaidījusi formālāku izskatu, kaut ko dizainera Vanga iecienītajās krāsās – pelēkā, baltā un melnā. «Ja es birojā ierastos uzvalkā, visi par mani smietos,» viņš saka. Noteikums būt darbā formālā apģērbā Aleksandra Vanga (Alexander Wang) modes namā ir spēkā, kad kolekciju pārdošanai ierodas atlasīt tirdzniecības tīklu un veikalu īpašnieki. Viscaur melnā tad jāģērbjas tiem, kuru darbavietas atrodas blakus demonstrāciju zālei.

Uzreiz jāpaskaidro, ka Juhana izglītība nav saistīta ar modi, viņa mērķis nav kļūt par modes dizaineru. Pēc biznesa administrācijas maģistra grāda iegūšanas Rīgas Tehniskajā universitātē viņš desmit gadus nostrādājis sabiedrisko attiecību un mārketinga nozarē gan reklāmas  aģentūrā, gan lielos uzņēmumos. Līdzīgu darbu viņam prakses laikā piedāvāja arī Vanga modes namā. «Man nācās izdomāt, kā pieklājīgi pateikt «nē».» 

Par nākotnes plāniem Juhans runā izvairīgi, par ko man atvainojas. «Es gribēju būt klāt ražošanas procesā, saprast, kā notiek sadarbība ar dizaineriem, kā no dizaina nonāk līdz gala produktam, tā loģistiku, ražošanas un pārdošanas procesu, vārdu sakot, kā tas zirneklis funkcionē.» 

ASV uzņēmumos piedāvāt prakses vietu jauniem censoņiem no dažādām valstīm ir populāra parādība. Kāpēc gan neizmantot bezmaksas darbinieku, kuram kāds cits apmaksājis uzturēšanās izdevumus un kurš, izgājis rūpīgam atlases procesam savā valstī, garantē kvalitāti un bieži gatavs piedāvāt jaunas idejas, nepretendējot uz pastāvīgu darbavietu. Baltic-American Freedom Foundation stipendiju fonds jeb BAFF, kas apmaksā Juhana uzturēšanos ASV, tika izveidots 2010.gadā, kad savu darbību Baltijas valstīs izbeidza pēc ASV Kongresa iniciatīvas 1994.gadā nodibinātais Baltic-American Enterprise Fund  jeb BalAEF. Veiksmīgi investējot, BalAEF pastāvēšanas 15 gados bija izdevies nopelnīt naudu, ko fonda valde nolēma ieguldīt studentu apmaiņas programmās starp ASV un Baltijas valstīm, lai palīdzētu to ātrākai ekonomiskajai izaugsmei. 

«Vispopulārākā starp mūsu programmām ir tā, kurā Juhans. Prakse kādā amerikāņu uzņēmumā. Mums ir bijuši modes dizaineri, žurnālisti, celtnieki, kinorežisori. Visvairāk kandidātu piesakās uz finansēm un biznesa konsultācijām. Kādreiz birojā smejamies, ka ir tik daudz biznesa konsultantu un tik maz biznesu, ko konsultēt,» Skype sarunā atzīst fonda Baltijas reģionālā menedžere Ilze Doškina.

 Bez prakses programmas fonds piedāvā arī maģistrantūras studijas un pētniecības iespējas ASV. Nesen beigusies pretendentu atlase nākamā gada stipendijām. No Latvijas šogad pieteikušies vairāk nekā 60 cilvēku, no Baltijas valstīm kopumā – 154. Iespēju studēt vai praktizēties ASV uzņēmumos iegūs 25-30 baltieši. «Priekšrocība ir tā, ka mums nav kvotu, mēs skatāmies, kurš kandidāts atbilst kritērijiem,» stāsta Ilze.

Pretendenti un Ņujorka

Lai pieteiktos stipendijai, vispirms jāuzraksta motivācijas vēstule. Ja motivācijas vēstule pārliecina, nākamais solis ir intervija. «Pie mums nāk daudz jaunu cilvēku, kuriem ir lieliskas sekmes, bet viņi par sevi nav spējīgi neko pastāstīt,» atzīst Ilze Doškina. 

Izceļas igauņi, kuriem ir «lieliska angļu valoda, un viņi precīzi spēj noformulēt savas domas, taču arī latviešu pretendentu līmenis pēdējā laikā ir jūtami uzlabojies».

Juhans motivācijas vēstuli nosūtīja elektroniski un uzdrukāja uz balta krekliņa. «Es gāju uz radošu jomu, man sevi bija radoši jāparāda. Pirms intervijas bija milzīgs uztraukums, mani brīdināja, ka komisijā būs daudz cilvēku, bet atmosfēra bija laba, pajautāja, kāds ir mans plāns un kā es ar to varu palīdzēt Latvijai. Izstāstīju un teicu, ka plānoju Latvijā strādāt.» Netradicionāli uzrakstītā motivācijas vēstule bija tā, kas izraisīja komisijas uzmanību, atceras Ilze: «Tomēr vērtējumi bija dažādi. Galu galā, viņam tika dota iespēja intervijai. Tā nebija pati labākā no prezentācijas viedokļa, bet Juhanam bija reālistisks plāns. Domāju, tas balstīts uz viņa vērtību sistēmu, sapratni par svarīgāko dzīvē, par ģimeni.»

Ņujorkā Juhans ieradās 2012.gada septembrī. Lidmašīnas biļeti nopirka tikai trīs dienas pirms izlidošanas, jo nebija skaidrības par prakses vietu. Sameklēt to palīdzēja cilvēki ASV, kuri sadarbojas ar BAFF biroju Baltijā. Juhans bija izveidojis sarakstu ar desmit kompānijām, kurās gribētu nokļūt. Pirmais bija Chanel modes nams, bet kompānija jau bija beigusi praktikantu uzņemšanu. Nākamais Juhana vēlmju listē bija Aleksandrs Vangs, kuru kāda laikraksta The New York Times modes apskatniece nodēvējusi par Ņujorkas «ģeniālo zelta puisēnu». 29 gadu vecumā Vangs paspējis radīt savu modes zīmolu un pirms gada kļuva arī par leģendārā Eiropas modes nama Balenciaga radošo direktoru. 

Juhanam ar kompānijas pārstāvjiem bija četras Skype intervijas, pēdējā – ar viņa pašreizējo priekšnieci, zviedrieti Linu: «Intervija notika piektdienā, Lina teica: es tev došu atbildi pirmdien, bet es jau to zinu.» Juhanam viss bija skaidrs, jo intervijas otrā daļa bija aizritējusi aizraujošā sarunā par dzīvi un mūziku.

Ielidojis Ņujorkā, viņš pāris nedēļas padzīvoja pie draugiem, vienlaikus portālā Craigslist meklējot dzīvokli. To atrast nemaz nebija viegli, jo viesuļvētra Sendija bez mājām bija atstājusi daudzus: «Visi reālākie piedāvājumi pazuda ārprāta ātrumā. Beidzot atradu dzīvesvietu Rūzvelta salā, kas atrodas blakus Manhetenai. Otru istabu īrē kāda meitene, trešajā dzīvo dzīvokļa saimniece – aktrises Gvinetas Paltrovas radiniece. Viņa ir tenisa trenere un bieži padalās ar ieejas kartēm uz beisbola un basketbola spēlēm. Tuvojas US Open tenisa turnīrs, un man apsolītas labas sēdvietas. Man paveicies ar dzīvokļa saimnieci.» Par istabu Juhans maksā 850 dolāru mēnesī, vēl jāpērk metro karte mēnesim, jāsamaksā par telefonu, no piešķirtās stipendijas tēriņiem paliek aptuveni tūkstotis dolāru. (Stipendijas apmērs tiek aprēķināts, ņemot vērā dzīves dārdzību konkrētā ASV pilsētā.) Juhans saka: «Man pietiek, jo esmu atbraucis mācīties, nevis izklaidēties.» Ņemot vērā, ka dzīves dārdzība Ņujorkā ir divas reizes aug-stāka par vidējo valstī, jādomā, ka puisis iemācījies dzīvot taupīgi.

Aleksandra Vanga biroja sešos stāvos strādā ap 300 cilvēku. Ēkas pagrabstāvs atvēlēts reklāmas fotosesijām. Apģērbu, apavu un aksesuāru prototipi lielākoties tiek izgatavoti turpat Ņujorkā, tirgum paredzēto produkciju ražo Ķīnā. Pašu 29 gadus veco dizaineru, kurš «izskatās labāk par savām slavenajām modelēm», Juhans satika pēc divām modes namā nostrādātām nedēļām. «Kādu rītu eju uz darbu un pie biroja durvīm pamanu Vangu. Saku: sveiki, es esmu tas un tas. Es jau nezināju, vai pastāv kaut kāds saskarsmes un uzvedības kods biroja iekšienē. Vangs sākumā nedaudz apmulsa, bet viss normāli, uzbraucām ar liftu, parunājāmies. Tikai pēc tam ievēroju, ka citi darbinieki bailīgi uzvedas. Ja Vangs atrodas Ņujorkā, mēs satiekamies katru dienu, mums ir labas attiecības.»

Prakses pirmajās dienās Juhanam uzdeva veikt tirgus izpēti vīriešu biksēm, krekliem un jakām. Vangs noteicis savus konkurentus katrā produktu nišā – apģērbi, somas, apavi, un Juhana darbs bija internetā meklēt citu dizaineru piedāvājumus un salīdzināt cenas – gan internetā, gan tēlojot turīgu pircēju Soho un Upper East Manhattan rajonu veikalos: «Kaut ikdienā neesmu perfekcionists, darbā man gribas, lai viss ir skaisti, precīzi noformēts. Es procesā ieviesu savas korekcijas. Amerikāņu kolēģi, kuriem mani jauninājumi patika, reizēm gan nesaprata, kā var tik ātri visu izdarīt?! Tas ir smieklīgi, ka deviņos no rīta džeks liftā man saka: «Ohh, I am so tired!»** Es saku – ir tikai deviņi no rīta!»

Redzot, kā strādā citi, Juhans visai ātri saprata – ja par sevi neatgādināsi, tad visu prakses gadu vari nosēdēt pie datora. «Te ir jācīnās par sevi. Vari pavadīt veselu gadu Ņujorkā pazīstamā kompānijā un neko neiemācīties. Es priekšniecei Linai, kura tagad ir mana laba draudzene, pateicu, ka neesmu students, kurš grib atrast darbu. Es gribu tikai mācīties, man nevajag darbu Ņujorkā.» Tas palīdzēja. (Ilze Doškina mūsu sarunā sakās dzirdējusi – tagad departamenti Vanga modes namā cīnoties, pie kā šodien strādās Juhans Rass.)

Juhanam piedāvāja darbu pie preču katalogu veidošanas, kas nozīmēja arī piedalīšanos fotosesijās. Sākumā kā asistentam. Tagad viņš jau piedalījies piecās fotosesijās un kopā ar fotogrāfu pieņem lēmumu, kuras no bildēm nonāks katalogā. Fotosesijās viņam iznācis strādāt arī ar modelēm, kuras diezgan ievērojami atšķiras no skates jeb runway modelēm. Ja preču katalogam pietrūcis kādas fotogrāfijas un skates modeles ir namā uz vietas, «jāpaspēj pieskriet, paķert viņu aiz rokas un nobildēt». «Ja džeki saka, ka viņiem patīk tās «īstās modeles», kuras staigā pa mēli, tad es nezinu,» Juhans kļūst pavisam vaļsirdīgs. «Biju aizmirsis datoru bijušajā Vanga kabinetā. Iegāju to paņemt, bet tur modelēm notika pārģērbšanās. Viņas ir tādas – garākas par mani. Es esmu 190. Tad vēl viņas uzvelk tāāādus papēžus! Un ir tik tievas, tik tievas! Es neticu nevienam džekam, kurš apgalvo, ka viņam patīk runway modeles. Protams, ir izņēmumi, ir modeļi, kas izskatās pēc cilvēkiem, jo tās drēbes taču arī jāpārdod.»

Ja runā par pārdošanu, tad Vangs ir «crazy***, elegants un dārgs», saka Juhans. Parasts krekliņš maksā aptuveni 60 dolāru, sieviešu rokassoma – ap tūkstoti. Juhans atceras vīriešu jaku ar kapuci no 2013.gada rudens kolekcijas, kuru uzmērījis fotosesijas laikā. Vangs kopā ar pārdošanas cilvēkiem nonācis pagrabā un jautājis, cik tā maksā? 5000 dolāru, viņam atbildēts. Cena esot pārsteigusi pat Vangu. 

Aleksandra Vanga modes nams atrodas slavenajā  Canal Street, kur par «labu cenu» iespējams nopirkt gan viltotus Rolex, gan Holivudas filmu pirātiskās kopijas, bieži vēl pirms to pirmizrādēm kinoteātros. Juhans, ejot pusdienās, redz tirgoņus, kuri, līdzīgi kā Rīgas Centrāltirgū «spirt, vodka, sigareti», čukst: «Louis Vuitton, Prada, Chanel.» Vangs nav pārāk populārs ķīniešu kvartāla melnajā tirgū, bet Juhanam ir savs stāsts par to, kā viņam izdevās nosargāt dizainera zīmola godu. «Mūsu somām ir lietošanas garantijas laiks. Ja gadās kāds defekts, tās atdod ražotājam labošanai. Reiz skatos – atnākusi soma, man jāpārbauda, vai novērsti visi defekti. Pamanu, ka kaut kas nav līdz galam salabots. Rādu somu dizainerei un saku: kaut kas nav pareizi ar šo somu, bet es nezinu, kas. Pētījām labu laiku, līdz sapratām, ka soma ir viltojums. Bet labs viltojums – pareizā āda, tikai logo un metāla daļas bija uzliktas neprecīzi. Domāju, ka soma bija pirkta pie Kanālielas pārdevējiem. Iedomājies, cik augstas kvalitātes pakaļdarinājums – somu bija apskatījuši vairāki speciālisti, tā atsūtīta mums atpakaļ no rūpnīcas, bet viltojumu neviens nebija pamanījis!»

Braukšu atpakaļ

Kamēr runājamies un Juhans apēdis viņa augumam, manuprāt, nepiemēroti mazu pasta bolognese porciju bezpersoniskā itāļu restorānā, iestājusies krēsla. Attopos, ka esmu aizmirsusi par fotogrāfijām žurnālam. Cerībā uz skaistu fonu, dodamies uz Ņujorkas slaveno zaļo promenādi High Line parku, kas izveidots uz bijušā Ņujorkas dzelzceļa Rietumu līnijas. Pamestās sliedes savulaik pārņēma nezālēm līdzīgi augi, kas 1999.gadā, pateicoties sabiedriskās organizācijas Friends of the High Line iniciatīvai, kļuva par sākumu unikālam vides projektam. Stilīgi izbūvēto, puķu, krūmu  un kuslu bērziņu ieskauto promenādi iecienījuši izstāžu un koncertu rīkotāji, bet neviens jums neliedz tur vienkārši pastaigāties, apēst pusdienu sviestmaizi vai skūpstīties, atlaižoties pludmales krēsliem līdzīgos koka zviļņos. 

Kļuvis pavisam tumšs, un nekādas bildes uz debesskrāpju fona mums nesanāk. Tikai koki un lapas. Smejamies – cilvēki nenoticēs, ka Juhans Ņujorkā. «Kad es strādāju Rīgā, man nedēļas nogalēs gribējās braukt uz mājām Cēsīs, uz laukiem atpūsties, bet tagad es gribētu aizlidot atpūsties uz Rīgu, kas man, labā nozīmē, pēc Ņujorkas liktos lauki.»

Latvijā Juhans atgriezīsies oktobrī. «Man nepatīk Ņujorka, var pat teikt, ka ļoti nepatīk. Ir tik daudz cilvēku, netīrs; kad ir auksti, tad ir ļoti auksti, kad ir karsti, trūkst gaisa. Ņujorkas galvenā un vienīgā pievilcība manā skatījumā ir tā pieredze, ko vari iegūt. Palikt es šeit negribētu. Manos plānos tas pilnīgi noteikti neietilpst.»

* Nākamais
** Ak, es jūtos tik noguris!
*** Traks

Ar plato ē

Posted on jūlijs 10, 2013 by - Slavenība

Kad Vecpiebalgā pie dzimtas māju Reinkaļvu galda apsēžas dramaturga un bijušā politiķa Paula Putniņa ģimene trīs paaudzēs, kopā viņi ir desmit. Nākamajā nedēļā visi būs klāt vasaras festivālā Vecpiebalga atver durvis

Pankūku smarža. Ja kāds, degunu izstiepis, iet pa Vecpiebalgas pakalniņiem, Ineša tuvumā tas atduras pret Reinkaļviem – Paula Putniņa dzimtas mājām, celtām teju piecdesmit gadus pirms latviešu pirmajiem Dziesmusvētkiem, 1826.gadā. Teika stāsta, ka gleznainā Ineša salas radušās, saplēšoties ar Alaukstu – abi ezeri gribējuši nolaisties šai vietā. Cirtuši viens otram pļaukas. Inesis pirmais, trāpījis vienu reizi. Alauksts pretī septiņas reizes, un še tev – septiņas salas!

Reinkaļvos saulainā Dziesmusvētku nedēļas novakarē rosās deviņi Putniņi – dzimtas patriarhs Pauls ar sievu aktrisi Līgu Liepiņu, viņu abi bērni, aktrise Anna Putniņa un politologs Indriķis Putniņš, Annas dzīvesbiedrs dramaturgs Lauris Gundars, Indriķa sieva Zane – jauna un skaista vecpiebaldziete ar jaunāko dēliņu uz rokām. Un Annas un Laura divi dēlēni, skolas vecuma puikas Jurģis un Uga, glīti no vaiga kā Džordža Klūnija bērnības fotogrāfijās. Indriķa un Zanes vecākais dēls, piecgadīgais Rūdis, šovakar nav Reinkaļvos – devies palīgos lauku darbiņos mammas Zanes vecāku saimniecībā Vecpiebalgas pašā centrā,  desmit kilometru attālumā no Reinkaļviem. Indriķa un Zanes jaunākā atvase, nepilnu gadu vecais Pauls, ir dzimtas septītās paaudzes jaunākais atzariņš. Tieši šodien viņš iemācījies paša spēkiem satvert krūzīti un dzert no tās. Sniegbaltu vēderu gar galdu snaikstās kaķis Zirnītis.

Teju divsimt gadus vecajām pelēkbrūnajām Putniņu dzimtas mājām ar stiklotu verandu pieglaudies purpura rožu krūms. Atgādina kādas citas Piebalgas mājas, Emīla Dārziņa muzeju, simtgadīgu liepu alejas ieskauto Jāņskolu. Rožu krūmus pie nama sienas vēsturiski iekopuši daudzi piebaldzēni, tādējādi lepodamies ar skaistumu. «Nav cienīgs būt piebaldzēns, kurš nav lepns savā zemē un lielīgs savā garā,» Indriķis ikdienā saka. «Lielīgi.» Piebaldzēni no seniem laikiem teic tā: «šie» un «mēs» (ar plato ē). Ar «šiem» domāti visi pārējie, citu novadu. Tukšu dižošanos pārmest šejieniešiem grūti. Šeit dzimuši un mituši brāļi Kaudzītes Kalna Kaibēnos, Kārlis Skalbe Saulrietos, Emīls Dārziņš Jāņskolā. 18. un 19.gadsimtā Vecpiebalgas novadā uzceltas un līdz mūsdienām saglabājušās sešas muižas. 17.gadsimtā pēc Vidzemes latviešu zemnieku māju parauga celta koka baznīca – Lodes Apšu luterāņu dievnams, kas darbojas aizvien. Pāri Vecpiebalgas astoņpadsmit ezeriem slejas seši pakalni.

Indriķim Putniņam ir savs izskaidrojums, kā gadījies, ka Vecpiebalgā aizvien bijis daudz izglītotu, iniciatīvas bagātu cilvēku. «Lauksaimniecības zeme šeit bija draņķīga – mālaina, kalnaina, neauglīga. Ko piebaldzēns bija spiests darīt? Nodarboties ar kaut ko pieejamu, amatniecību. Lai savu preci varētu pārdot, bija jābraukā apkārt, jātiekas ar citiem cilvēkiem – tas bagātina,» 33 gadus vecais piebaldzēns stāsta. «Otra lieta – hernhūtiešu kustība. Tā bija īpaši izplatīta Vidzemē, pirmajā tautas atmodā tai bija liela loma.» Hernhūtisms 18.gadsimta 30.gados ienāca Vidzemē no Vācijas. Hernhūtieši veicināja zemnieku sanākšanas un patstāvīgu domāšanu, iestājās par visu cilvēku līdzvērtīgumu.

Indriķis ir liels savas dzimtas sakņu pētītājs, novada entuziasts. Nupat kopā ar domubiedriem ķēries pie 1845.gadā celtās un Otrā pasaules kara laikā saspridzinātās Vecpiebalgas baznīcas torņa atjaunošanas.

Par baznīcu un tās torni stāstīts arī Paula Putniņa populārajā lugā Ar būdu uz baznīcu. Atmodas laikā, 80.gadu nogalē, šī izrāde simtiem reižu pārpildīja Nacionālā teātra skatītāju zāli. Lugas galvenā varone Marianna Okolokolaka izrādē saka šādus vārdus: «Tornis – tas ir tas, kā mums tik milzīgi pietrūkst… Kur acis pacelt… kur pašiem pakāpties un apkārt pavērties.»

Anna Reinkaļvu virtuvē cep pankūkas. Kārdinošā smarža pa atvērto logu skrien pāri pagalmam gar lielo ozolu un jasmīnkrūmiem. Pagalma viducī ir liels koka galds, ap kuru Putniņu saime mēdz sasēst brokastīs un vakariņās. Svaigo zemeņu zaptes traukā mirguļo saulstari. «Nu, puisīši, pankūciņas ēdīsiet?» Lauris Gundars dēliem prasa. Šī ir pavisam mierīga nedēļas nogale Putniņu mājās. Citāda būs nākamā, jo sākas vasaras festivāls Vecpiebalga atver durvis. Laura luga Latviešu kāzas tiks iestudēta Antēnu sētā Kaives pagastā. Trīssimt gadus vecajā rijā var satilpt simt skatītāju, būs sešas izrādes. Lomās pazīstami aktieri – Esmeralda Ermale, Jānis Jarāns, Artis Robežnieks un citi. Izrāde par mūsdienu laukiem, mūsdienu latviešiem.

Septītajā paaudzē

Kopš lielais stāstnieks Pauls Putniņš piedzīvojis insultu, viņa vietā par dzimtu tālākām paaudzēm apņēmies stāstīt dēls Indriķis. «Paulītis,» vīru uzrunā Līga Liepiņa un atzīstas, ka visu dzīvi varējusi daudz nerunāt, jo «par visu izteicās Pauls». Tagad lomas mainījušās.

Dramaturga tēvs un mamma, abi skolotāji, bija Reinkaļvu saimnieki, viņiem bija četri bērni. Pieaugot katrs aizgāja savā virzienā – divi uz Cēsīm, divi uz Rīgu. Tagad Paula brālis Andris aizsaulē, vecākā māsa Biruta, arī liela dzimtas stāstu zinātāja, mīt Cēsīs, bet jaunākā Dace – Rīgā. Vecāki bija savus četrus bērnus audzinājuši tā, ka tie vienmēr atgriezās mājās, pulcināja ap sevi draugus. Paula jaunībā šeit bija saimniecība, lopi, sienu pļāva visi kopā. Tas iegājies nākamajā paaudzē – katram no četriem Paula Putniņa paaudzē ir pa diviem bērniem, Annas un Indriķa māsīcas un brālēni. Uz Jāņiem sabrauc krietns pulks, ap trīsdesmit cilvēkiem.

Māju māte savulaik norakstīja Paulam, bet Atmodas sākumā Pauls «atrakstīja no sevis, lai ir visiem dzimtā», stāsta Līga. Kopā tad nu arī viņi rūpējas par to, draudzīgi saimnieko. Vajag nomainīt jumtu? To apspriež un paveic. «Es par izpilddirektoru!» joko Indriķis.

Māju 19.gadsimta sākumā uzbūvēja Paula Putniņa vecātēva vecvectēvs. «Andž-s, vecais, skarbais saimnieks,» stāsta Indriķis. Reiņkalvi radās tā: 1826.gadā vecais Čolēnu saimnieks savus divus pieaugušos dēlus sūtīja prom. Viņiem tika iedalītas zemes ārpus Čolēniem. Viens no dēliem, vārdā Reinis, atnāca uz Ineša ezera krastu. Viņš bija kalējs. «Reinkaļvi no turienes, un Putniņu uzvārdu dzimta arī dabūja tajā laikā. Reiņa dēls palika šeit saimniekot, un tā līdz mūsdienām,» Indriķis šūpo rokās mazo Paulu.

Kur iepazinās Līga Liepiņa un Pauls Putniņš? 1969.gadā Dailes teātrī tikko bija uzvesta Paula luga Kā dalīt zelta dievieti, bet Līga, jauniņa aktrise, filmējās. «Mēs ar Ģirtu un Dumpuldi pēc vienām provēm gājām uz kafejnīcu un satikām Paulu sēžam. Tā arī iepazināmies,» viņa stāsta. Tajā dienā, kad satikās, nolēma arī precēties. Pēc mēneša apprecējās. «Tik ilgi viņi gaidīja kāzas tāpēc, ka padomju laikos ātrāk nevarēja – bija jāpaiet mēnesim no pieteikšanās brīža,» vecāku mīlas stāstu precizē Indriķis.

Liktenīgums, laimīga sagadīšanās – tā viena no izcilākajām latviešu kinoaktrisēm Līga Liepiņa saka par savu karjeru. Kad satika Paulu, viņa tikko bija pabeigusi darbu filmā Četri balti krekli un sākusi filmēšanos Pie bagātās kundzes. «Biju zināma. Ne jau slavena,» aktrise pieticīgi saka. Pauls līgaviņu veda uz Vecpiebalgu rādīt mammai – lai redz, ar ko dēls precēsies. Bija ziema, līdz Rein-kaļviem abi gāja astoņus kilometrus kājām pa dziļiem sniegiem. «Bija interesanti,» Līga smaida, liedama zemeņu mērci uz pankūkām Paula šķīvī.

Skaidri zināms, ka lauku mājām Cēsu pusē padomju laikos bija daudz mazāka vērtība nekā žigulim. Līga stāsta, ka apprecēties ar piebaldzēnu viņai nozīmēja vienmēr uz vīra mājām braukt. «Es mazliet zaudēju saikni ar savējiem, jo te tā bija pieņemts – dzimtas mājas, un visiem te jābūt. Tas ir piebaldzēnu spēks,» aktrise atklāj. Pati nāk no Ziemeļvidzemes, Naukšēnu puses. Tur čupošanās nav tik izteikta. «Tāpēc mana dzimta ir izmētāta, bet Paula ne – bija šurp jābrauc, un citādi nemaz nevarēja būt.» Vai Paula Putniņa dramaturģijas ziedu laikos – 70. un 80.gados – šeit bija sanākšanas, vīns, sveces un dziesmas? «Oi!» aktrise iesaucas. «Te viss kas ir bijis…» Grozījušies daudzi teātra aprindu cilvēki. Kā ieradās, momentā visus lika pie darba. Pēc tam svinēja. «Daudzi bija no laukiem nākuši. Ģirtam [Jakovļevam] tas bija notikums, viņš bija pilsētas bērniņš.» Ģirta Jakovļeva bērni ir Annas un Indriķa brālēns un māsīca, tieši šeit aktieris iepazinās ar savu pirmo sievu, Paula Putniņa māsu.

Cilvēku, kas Vecpiebalgā atraduši savu otro pusi, pēc Putniņu saimes ieteikuma iegādājušies mājas, ir daudz. Viens no tiem – komponists Imants Kalniņš, kura 70.gados nopirktā māja redzama, pakāpjoties kalniņā aiz Reinkaļviem. Alauksta ezera krastā 90.gados notika atjaunotās Imantdienas. Līdz pat rīta gaismai, sasēduši pie ugunskura, cilvēki dziedāja. Turpat netālu arī rakstnieka Kārļa Skalbes mājas Saulrieti. Par šo vietu rakstnieka dzīvesbiedre tulkotāja Lizete Skalbe rakstījusi tā: «Saulrietu lielajā istabā līdz augšstāvam stiklotā gala siena ļāva ieplūst visai rožainajai norieta gaismai. No tā vai arī no tā, ka dzejnieks tur bija cerējis pavadīt mūža vakaru, cēlies Saulrietu vārds. Augšstāva lievenī stāvēt bija tas pats, kas atrasties pasaules centrā: uz trim debesu pusēm – pāri Alaukstam, kura spožais līmenis, lai gan divu kilometru attālumā, rādījās kā sudraba bļoda gulam turpat zem lejas stāva logiem, pāri Taunam, kura purvainais krasts varētu būt aprakstīts Ezerieša meitā, pāri septiņsalu Inesim – izplētās desmitiem kilometru tāls novads zilu kalnu pauguru. Šķitums bija tāds, ka nav otras tik skaistas vietas visā pasaulē.»

Vēsturiski piebaldzēni savas mājas būvējuši puduros vairākas dzimtas vienkop. Lai tad, kad vieni brauc tirgoties, citi var viegli palikt sargos. Tā sanācis arī Putniņiem, kuri dzimtas zemi izmantojuši, lai kalna galā aiz Reinkaļviem uzbūvētu Annas un Laura mājas Bākas, un gabaliņu nostāk, pašā Ineša krastā, – pirtiņu ar divām istabām Paulam un Līgai. «Izdzina kā vecos Indrānus pirtiņā,» Līga joko. Patiesībā iemesls ir tāds, ka abiem gribējies reizēm pabūt vienatnē un klusumā. Reinkaļvos saimnieko Indriķis ar ģimeni un māsīcām.

Ideju ģeneratori

«Jā, tas ir par piebaldzēniem – baznīca atjaunota, logi lieli, bet tak neliksies mierā, torni vēl viņiem vajag!» smejas Anna. «Šausmīgi skaists  tas baznīcas tornis,» piebilst Līga. «Bet vai zini, kāpēc tas tik augsts?» māte pavaicā meitai. «Nu?» Anna viņā uzmanīgi klausās. «Tāpēc, ka Jaunpiebalgā bija gandrīz tikpat augsts. Vajadzēja izspiest sprīdi augstāku!»

Visiem Putniņiem piemīt kāda piebaldzēnu iezīme – dzelžaina pārliecība par savu taisnību. Tomēr abas Paula Putniņa un Līgas Liepiņas atvases spriež, ka ir arī atšķirīgais. «Mans raksturs ir «nost, nost!», kamēr Indriķim – «klāt, klāt!» Anna stāsta. Šarmantā aktrise paskaidro, ka ir atturīga. Labprāt bauda vienatni, tāpat kā Lauris, par ko dzimtā tiekot vilkti uz zoba – te viņi bija, te pazuda!

Kad pirms dažiem gadiem Anna atklāja, ka vēlētos savu mājiņu, kaut mazītiņu, kur pati ir pavarda saimniece, tieši tā arī notika. Nu, labi, teica tēvs. Še tev kalna gals! «Es nebūtu uzcēlusi, jo man kā Čehova māsām uz Maskavu, vienmēr gribējies jūru – prom un prom! Bet kādu dienu ar Lauri bijām atbraukuši šurp, un rādīju vīram – šis kalna gals ir mans! Jā, viņš teica, mēs te paliekam.»

Tagad kalnā galā slejas brīnumskaista maza guļbaļķu mājiņa. Top arī lielā māja ar koka grīdām un klavesīnu. Ziemassvētkos šeit uz svinībām bija sabraukuši Laura studenti, jaunie dramaturgi. Apkures te gan vēl nav, bet svinēšana izvērtusies jauka. Anna smejas, vīrs ir lielāks piebaldzēns nekā viņa pati. «Tajā lepnajā garā par savu novadu.» Lauris cep maizīti. Abu kalngalā pļauj mauriņu. Anna rušinās ap stādiem. Rozes te priecē skatienu. Ineša ezers ir gluži blakus. Uztaisīta liela laipa.

Arī dīķu kaskāde pie pašas Annas un Laura mājas. 90.gadu sākumā Latvijā bija bums – atkarot krūmiem zemi. Nu tad atkaroja, izveidojot krūmu vietā dīķīšus. Kad brauc pa Vecpiebalgas kalnainajiem ceļiem un skatās – visur zili dīķīši kā rudzupuķes tautumeitu vainagā! «Latvija bija brīva, un krūmiem te nebija vietas,» metaforās ierunājas Indriķis.

Viņš jautri stāsta, ka ģimenē tiek uzskatīts par vienīgo normālo cilvēku, jo vienīgais nav mākslinieks. Šogad Indriķis ar Cēsu kori piedalījās TV3 rīkotajos Koru karos, tika līdz finālam. Spēlēja klarneti, ko savulaik mācījies mūzikas skolā. Abi ar Annu absolvējuši Rīgas 49.vidusskolu, dzīve Putniņu ģimenē vienmēr notikusi starp Rīgu, kur kūsāja radošā dzīve, un Vecpiebalgu.

Kad Pauls 80.gados brauca nedēļām ilgi strādāt uz radošo namu Murjāņos, Līga, Indriķis un Anna ar autobusu devās ciemos. Tādas ir ainiņas no bērnības: Līgai Nacionālajā teātrī izrādes līdz vēlai naktij, abus pieskata vecāmamma. «Nebija nekādas vainas. Suģestējoši,» atminas Anna. «Man liekas, mūsu puikām tas gan nav suģestējoši – mamma ir Valmierā un būs no rīta,» Lauris joko. Piedzīvots brīdis, kad Laurim pirmizrāde Liepājā, Annai – ģenerālmēģinājums Valmierā, bet puikām – svinības. «Tad es biju tētis Ugas bērnudārza izlaidumā,» smejas Indriķis. «Biju viņam tētis un mamma vienā personā.»

No savas bērnības Indriķis atceras, kā abi ar tēvu 1991.gada janvārī gājuši uz barikādēm. Indriķim tad bija 11 gadu. «Zaķusalā satikām manu klasesbiedru ar tēvu. Mūsu tēvi runāja, katrs teica: atvedu dēlu parādīt – lai atceras, ka to redzējuši. Tēvs mums vienmēr kā lieliem cilvēkiem stāstīja, kas pasaulē notiek.» Vakaros Indriķis sēdējis tēvam blakus, skatījies Panorāmu un PSRS televīzijas centrālo ziņu raidījumu Vremja. Paulam bija svarīgi būt klāt un saprast notiekošo. «Tēvs vienmēr teica, mums pašiem jāiet un jādara!» Anna atminas. Nevis žēloties un kritizēt, kā emocionālajā mākslinieku vidē ierasts. Labu laiku dramaturgs pavadīja politikā, tika ievēlēts 5., 6. un 9.Saeimā no Latvijas Zemnieku savienības saraksta.

Tagad Putniņu saime aktīvi rosās Vecpiebalgā, ģenerē idejas. Vasaras festivāls Vecpiebalga atver durvis ir viena no tām, kuru aktīvi atbalsta. «Ne tikai piebaldzēniem, bet visiem – lai cilvēki brauc, skatās,» saka Līga. Vai to var salīdzināt ar Cēsu Mākslas festivālu, kas arī vasarās notiek Vidzemē? «Ne tik elitāri un vērienīgi, bet vispār – jā,» domā Līga. Festivālam naudas līdzekļus saziedojuši vietējie uzņēmēji, piešķīris Kultūrkapitāla fonds, to organizē pašvaldība kopā ar neatkarīgo teātri Ars Nova. Putniņi domā, ka Vecpiebalgai laimējies ar novada domes vadītāju Ellu Frīdvaldi-Andersoni, viņa ar rokām, kājām ir par atbalstu kultūras aktivitātēm.

«Nekas jau nenotiek, ja pats nedari,» uzskata Anna. Todien viņa paspējusi zemenes izravēt, ēst uztaisīt un veikt pēdējos sagatavošanās darbus pirms festivāla. «Tas vispār radošiem cilvēkiem ir – kad jāvaid, viņi līdz kaklam ūdenī. Kad jādara, tāds bēgums, ka ūdeni pa gabalu nevar saskatīt!» Tā nu nākamnedēļ Putniņi braši peldēs un aicina visus citus doties līdzi. Uz Vecpiebalgu!

Veļas modes noteicēji

Posted on jūlijs 10, 2013 by - Veiksme

Liepājas veļas ražotāja Nikol Djumon produkcija nopērkama 30 pasaules valstīs, bet pērn starptautiskā izstādē Parīzē tā atzīta par modes stila etalonu jaunajai sezonai

Savu uzņēmumu Nikolajs un Nataļja Birjukovi izveidoja pirms deviņiem gadiem. Lai arī ģimenes uzņēmums, tas neesot bijis nekāds ekspromts, bet mērķtiecīgi virzīta ideja, pie kuras abi rūpīgi strādājuši.

Vai nav riskanti dibināt vēl vienu sieviešu veļas uzņēmumu pilsētā, kur to jau tāpat ir gandrīz pussimts? «Nē! Ja reiz strādāt, tad labāk nozarē, kur uzkrāta pieredze, pieejamas vietējās izejvielas un ir pietiekami daudz kvalificētu darbinieku,» atbild Nataļja. Pētot tirgu, viņi secinājuši – neraugoties uz šķietamo piesātinātību, ir brīvas nišas. Piemēram, Latvijā tobrīd neražoja modes jeb tā saukto fashion veļu. It sevišķi liela auguma sievietēm. Pašlaik Nikol Djumon mēnesī saražo ap 10 000 komplektu. Tas neesot daudz – ja ar pašreizējām jaudām ražotu ikdienas veļu, skaitlis būtu piecreiz lielāks.

Skaistuma noslēpumi

«Mēs redzējām šo brīvo nišu un mērķtiecīgi tajā strādājam, lai gan šādu stilīgu kolekciju veļu, kur katrs modelis atšķiras ar savu individualitāti, šūt ir ļoti grūti,» skaidro Nikolajs. Daudz un dažādu operāciju, arī roku darbs. Katrs izstrādājums pa konveijeru no viena gala līdz otram ceļo piecas, sešas reizes. 

Pat konkurentiem, kas liepājnieku produkciju pētot izjaukuši pa sastāvdaļām, nācies atzīt – ļoti sarežģīta. «Ne velti šuvējas man reizēm prasa, kad mēs beidzot ķersimies pie kosmosa kuģiem,» smejas Nikolajs. 

Pirms sākt veļas ražošanu, viņš bija līdzīpašnieks uzņēmumā, kas izgatavoja elastīgās saites un tamlīdzīgu produkciju, bet Nataļja 15 gadus nostrādāja Liepājas elastīgo medicīnas izstrādājumu uzņēmumā Tonus Elast. «Arī tur ražoja veļu, bet tā bija medicīniskā veļa,» atceras Nataļja, kura Tonus Elast sākusi strādāt par meistari, tad kļuvusi par tehnoloģi un beigās nodarbojusies ar gatavās produkcijas pārdošanu. «Tas bija pieredzes uzkrāšanas laiks. Patiesībā visu laiku mācījos – apguvu tehnoloģiju, iekārtas, ražošanas procesu un, galvenais, pamazām sapratu, kā jāstrādā labai kompānijai.»

Birjukovi dzīvoja Liepājā, bet Nikolaja uzņēmums atradās Rīgā, tāpēc ar laiku dzīvošana starp divām pilsētām kļuvusi apgrūtinoša. Kad viņš pārdevis daļas kompanjoniem, abi ar sievu apsvēruši savas biznesa iespējas Liepājā.

«Zinājām, ka strādāsim šajā nozarē, bet vēl nezinājām, ko tieši darīsim,» atceras Nikolajs. Pirms ķerties pie ražošanas, devušies uz Itāliju, lai iepazītos ar izejvielām un materiāliem. «Itālijā ne tikai taisa modi, bet arī ražo visaugstākās kvalitātes izejmateriālus modes precēm,» saka Nikolajs. Viņu papildina Nataļ-ja – jaunās paaudzes materiāliem, no kuriem mūsdienās ražo veļu, jāatbilst daudzām prasībām: jābūt ekoloģiskiem, jāelpo un jāuzsūc mitrums, tie nedrīkst izstaipīties un pēc daudzkārtējas mazgāšanas zaudēt sākotnējo krāsu. Tajā pašā laikā jābūt elastīgiem, patīkamiem saskarē ar ādu, un tie nedrīkst izraisīt alerģiskus blakusefektus.

Itālijā Birjukovi iepazinušies ar ražotājiem un iepirkuši ievērojamu daudzumu veļas audumu. Atgriežoties atvēruši savu vairumtirdzniecības bāzi, lai detalizētāk izpētītu vietējo ražotāju pieprasījumu. Visi Itālijā iepirktie izejmateriāli diezgan ātri pārdoti. «Un mēs sapratām – ja reiz ir pieprasījums pēc šādas augstas kvalitātes veļas auduma, tad būs arī pieprasījums pēc veļas,» atzīst Nikolajs. 

2004.gadā darbu sākusi pirmā piecu cilvēku komanda – abi īpašnieki, projektu vadītājs, dizainere un grāmatvede. Izstrādāta pirmā kolekcija, nopirktas japāņu šujmašīnas un pieņemtas darbā piecas šuvējas. Nataļja īpaši uzsver, ka vairāki no šiem pirmajiem darbiniekiem uzņēmumā strādā joprojām. «Mēs patiešām lepojamies ar savām šuvējām, jo daudzas var strādāt ar vairākām iekārtām,» saka Nataļja, bet Nikolajs piebilst: «Mūsu prasības ir augstas. Šuvējas, kurām tās nav pa spēkam, drīz pašas aiziet. Bet labās mums jāprot noturēt. Augsti kvalificēti, profesionāli speciālisti grib arī labi nopelnīt. Mēs to lieliski saprotam un respektējam.»

Ar savu pirmo kolekciju uzņēmums uzreiz devās uz izstādi Maskavā, kur tikuši pie pirmajiem lielajiem pasūtījumiem. Starts pēc ilgstošas gatavošanās bijis straujš un veiksmīgs. Turklāt zīmīgi – Krievijā, kas ir daudzu Latvijas veļas ražotāju lielākais noieta tirgus un kur mūsu izstrādājumiem laba slava, Nikol Djumon tiekot uztverts nevis kā Latvijas, bet kā Rietumeiropas uzņēmums.

Vecmāmiņa no Francijas

Nākamajā gadā ražotnē jau strādāja desmit šuvējas, pēc tam divdesmit, un uzņēmums nepārtraukti attīstījies, tagad šuvēju skaits sasniedzis 45.

Pat globālās finanšu krīzes laikā, kad daudzi lielie veļas ražotāji samazināja ražošanas apjomus, Nikol Djumon tie pieauga par gandrīz 30%. «Ar lielajiem ražotājiem ir aptuveni tāpat kā ar labi barotiem runčiem,» stāsta Nikolajs. «Vispirms tiem liekas, ka nekas nedraud, bet, kad briesmas klāt, tad vairs nespēj uz tām adekvāti reaģēt. Mums, jaunam, nelielam uzņēmumam, šajā ziņā bija vieglāk. Nebija daudz ko zaudēt.» Krīzes laikā nedaudz pazeminājuši izstrādājumu cenu, bet saglabājuši tirgu un beigu beigās no tās iznākuši kā uzvarētāji. Pērn uzņēmuma apgrozījums sasniedza teju miljonu latu.

Pašlaik liepājnieki savu produkciju tirgo faktiski visā Eiropā, NVS valstīs, Krievijā, Japānā un ASV. Latvijā viņu ražotā modes veļa gan nopērkama tikai no šāgada veikalos Donna BC – ilgi neesot varējuši atrast piemērotus partnerus. «Kā modes prece ar savu cenu mēs esam nevis lielveikalu, bet gan mazo, specializēto veikalu produkts,» skaidro Nataļja. Donna BC ir 16 veikali visā Latvijā. Tiesa, vislabāk tirdzniecība sokas vasarā – tūrisma sezonas laikā. Neviļus jāsecina, ka produkcija pat pašu mājās ir populārāka ārzemnieku vidū. Varbūt vietējos pircējus maldina franciskais nosaukums? Nataļja un Nikolajs neslēpj, ka pēc ilgstošām pārdomām tas izvēlēts apzināti, jo – kā kuģi nosaukšot, tā arī tas peldēšot. 

Viņi atcerējušies senu leģendu par Nikolaja vecvecvecmāmiņu, kas pirms vairāk nekā simt gadiem, vēl 19.gadsimtā, it kā devusies uz Franciju, kur kļuvusi par madam Djumon un šuvusi bagātajām francūzietēm veļu. «Rietumeiropā gan šī leģenda, gan nosaukums tiek uztverti ļoti labi,» stāsta Nataļja. Savu zvaigžņu stundu Nikol Djumon piedzīvoja pērnajā vasarā, kad uzņēmuma komandas veidotais veļas komplekts ieguva modes stila etalona diplomu jauno modes tendenču forumā Parīzes izstādē Salon International de la Lingerie. «Jau labu laiku gribējām šajā forumā izmēģināt savus spēkus, bet baidījāmies. Tur piedalījās tādas Eiropas modes veļas autoritātes kā Lise Charmel un Chantal Thomass,» Nataļja neslēpj prieku, ka tagad arī viņi nostājušies līdzās šiem uzņēmumiem ar  desmitiem gadu ilgu pieredzi un nesalīdzināmi lielākiem ražošanas apjomiem.

Parīzes modes tendenču forums esot interesants ar to, ka tajā tiek dotas tēmas un konkrēts krāsu salikums. Liepājnieki izvēlējušies tēmu Retro un melnbalto krāsu salikumu. Savukārt žūrija vērtē nevis kolekciju kopumā, bet tikai vienu atsevišķu komplektu, un visi laureāti saņem vienādus 2012./2013.gada modes etalona diplomus – nav ne pirmās, ne otrās, ne trešās vietas.

Kādas būs nākamās sezonas modes krāsas, Nataļja neņemas prognozēt, jo precīzi to zinās šomēnes, kad atkal dosies uz Parīzes izstādi. Šosezon modē esot pieklusinātie toņi – maigi zils, maigi rozā… «Mums, kas vienlaikus strādā arī Krievijas tirgum, tas ir diezgan riskanti. Tur pircējiem patīk kontrastējošāki toņi, tāpēc mēģinām atrast zelta vidusceļu starp modi un patērētāju pieprasījumu,» stāsta Nataļja. Jo tas, kas šodien modē Parīzē, Krievijā būšot modē labi ja pēc gada.

Savukārt Nikolajs uzsver, ka viens no viņu veiksmes pamatnosacījumiem esot sekmīgā sadarbība ar LIAA projektu izstrādē un ES līdzfinansējuma piesaistē. Pateicoties tam, viņi četras reizes gadā var piedalīties starptautiskās izstādēs, apliecinot tajās savu varēšanu un atrodot jaunus partnerus. Ar ES līdzfinansējumu divreiz iegādātas arī modernas iekārtas. «Paši saviem līdzekļiem vien mēs to nebūtu varējuši atļauties,» uzņēmējs atzīst. 

Tomēr pats vērienīgākais projekts vēl tikai top. Tas LIAA tiks iesniegts šogad. «Mūsu attīstība bijusi tik strauja, ka deviņu gadu laikā šī jau ir trešā ražotne, kur īrējam telpas. Ja projekts tiks apstiprināts, beidzot piepildīsies mūsu sapnis par savu rūpnīcu. Zemes gabals līdzās Laumai jau iegādāts,» atklāj Nikolajs. Viņu nebiedē tas, ka ar LIAA starpniecību izdosies piesaistīt tikai 50% no paredzamajām celtniecības izmaksām, tāpēc pārējo naudu nāksies aizņemties – galvenais projekta garants esot pieprasījums pēc Nikol Djumon produkcijas. Turklāt saprotot, ka ar modes veļu vien var izrādīties par maz, viņi pamazām apgūstot arī citus produkcijas veidus. Gluži tāpat kā dažs labs no konkurentiem piesaka sevi arī modes veļas nišā.

3 biznesa principi

1. Nepārtraukti pārspēt pašam sevi, nevis citus.
2. Nesaskaldīt spēkus sīkumos un neapstāties pie pirmajām neveiksmēm.
3. Visu rūpīgi izplānot un aprēķināt, bet pēc tam neatkāpties no iecerētā.

Lasu nepārtraukti

Posted on jūlijs 10, 2013 by - Jauna seja

Henriks Eliass Zēgners (18)

Izdevniecība Mansards nupat izdevusi Rīgas Valsts 2.ģimnāzijas absolventa pirmo dzejas grāmatu Elementi.

Vecāki: Ilze Ezerniece – māksliniece, pasniedzēja Jelgavas Mākslas skolā, Andris Zēgners – fotogrāfs, operators.

Šogad esi pabeidzis 12. klasi, ko darīsi tālāk? Plānoju kādu laiku paceļot pa Eiropu. Latvijā neesmu atradis nevienu studiju programmu, kura radītu iespaidu, ka ir vērts to apgūt.

Kas tevi pamudināja sākt rakstīt dzeju? Literatūra pati par sevi. Bērnībā ļoti daudz lasīju un sapratu – literatūra ir pasaule, kurā gribu dzīvot.

Kura autora darbus tev patīk lasīt iedvesmai? Grūti pateikt, jo lasu nepārtraukti, bieži pat vairākas grāmatas reizē. Autori, kas nekad nepieviļ – Hulio Kortāsars, Edvīns Raups, Ronalds Briedis, Gijoms Apolinērs, Hermanis Hese, Šarls Bodlērs.

Par ko ir grāmata Elementi? Grāmatā meklēju skaistumu, mēģinu aptvert dzīvi, pasauli, izprast cilvēka dabu. Neizbēgami, protams, meklēju arī attaisnojumu eksistencei, mēģinu to saskatīt ikdienā.

Vai pats esi savas grāmatas liriskais «es»? Viņš ir diezgan līdzīgs man, taču tas neesmu es – tas ir manis izveidots tēls.

Kādi ir tavi vaļasprieki? Ceļošana un mūzika. Pēdējā laikā pastiprināti izjūtu, izbaudu arhitektūru.

Abrakadabra!

Posted on jūlijs 3, 2013 by - Personības

Lieliskie Pikas puiši ar žurnāla Ir velofendera akciju Kannu reklāmas festivālā iegūst trešo vietu 

Kannās «nolauzām» bronzas lauvu – šāds paziņojums sociālajos tīklos izskanēja pirmsjāņu nedēļā. Žūrijai, kas vērtē Kannu kinofestivāla analogu reklāmas sfērā, Cannes Lions International Festival of Creativity, bija iepatikusies latviešu kampaņa Velofenders – nekomerciāls projekts, ko žurnālam Ir ārpus darba laika veidoja reklāmisti no dažādām aģentūrām, radošā apvienība Pika.

Veltījumi Lembergam un Paulam

«Latvija ir brīnumu zeme. Katru pavasari no Rīgas ielām izgaist neskaitāmi velosipēdi, un neviens tos vairs nekad neierauga. Mums vajadzēja atrisināt šo mistēriju!» datora ekrānā griežas prestižajam Kannu festivālam veidots videorullītis. Labi nostādīta vīrieša balss stāsta par Ir lasītājiem jau zināmu akciju, kas risinājās divas dienas pagājušā gada aprīlī.

«Vispirms mēs vēlējāmies atrast vispopulārākās riteņu pazušanas vietas. Izveidojām karti un lūdzām cilvēkiem uzrādīt punktus, kur ir izgaisuši viņu riteņi. Dažu dienu laikā bijām ieguvuši karti ar šīm vietām. Piecos vispopulārākajos punktos novietojām riteņus, kas bija aprīkoti ar GPS izsekošanas ierīcēm, un filmējām tos ar tiešraides kamerām,» kadrā parādās kampaņas varonis Renārs Kaupers, kas pieslēdz savu «uzlaboto» riteni. «Lai noķertu īsto brīdi, lūdzām cilvēkiem monitorēt GPS ierīces un skatīties video tiešraides mūsu mājaslapā. Un – ziniet ko? Jau pašā pirmajā dienā notika brīnums. Mūsu sekotāji tvītoja, ka viens no riteņiem ir sācis kustēties. GPS raidītājs mums ļāva sekot šim ritenim un noķert «burvju māk-slinieku» Pāvelu, kurš jau labu laiku piekopa riteņu zagšanas maģiju,» skatītājiem tiek atrādīts kamerai kautrīgi muguru pagriezis garnadzis, ko aplenkuši policisti. «Tad atkal notika brīnums. Latvijas valsts likumu dēļ policijai vajadzēja Pāvelu palaist brīvībā, lai arī internetā noziegumu bija vērojuši vairāk nekā 16 000 liecinieku. Valsts policija bija spiesta atzīt, ka tā ir problēma. Tagad viņi veido jaunu un, cerams, labāku likumu. Abrakadabra!»

Kannu reklāmas festivālā, kura dalībnieku skaits šogad bija rekordliels – 35 765 pieteikumi! -, pie lauriem jau vienreiz izdevies tikt latviešiem. 2008.gadā ar sudraba lauvu tika godalgota Ērika Stendzenieka aģentūras MOOZ! veidotā CSDD kampaņa Orgānu donori. Taču Pikas gadījums ir unikāls, iespējams, visā pasaulē – ar profesionāli noslīpētām aģentūru komandām konkurē reklāmistu pulciņš, kuriem katram ir cita darbavieta, bet kopējie projekti – nedēļas nogaļu prieks, kas sakņojas draudzībā un entuziasmā.

«Man ir 28, šie kungi ir jaunāki,» reklāmas aģentūrai Guilty piederīgais Valters Jonāts māj divu kompanjonu, stilīgu puišu virzienā. 27 gadus vecais Rīgas Ekonomikas augstskolas beidzējs Artis Krilovs ir stratēģiskais plānotājs aģentūrā DDB. Uzņēmumā Wrong Digital/Guilty, kur tiekamies kādas darbdienas rītā, ir 25 gadus vecā Oskara Cirša birojs. Uz tā jumta Brīvības un Stabu ielas stūrī top Pikas kopbilde. Klāt nav Cirša vienaudžu Renāra Liepiņa un Mārtiņa Zuša – viens stažējas Amerikā, otrs, akadēmiski izglītots mākslinieks, paņēmis pārtraukumu reklāmā, pilnveido ilustratora prasmes.

Vecumu pajautāju, tiklīdz uzzinu, ka mani sarunas biedri Oskars un Valters ir katrs savas aģentūras radošie direktori – viena no augstākajām pakāpēm reklāmistu hierarhijā. «Svarīgākais – nevis cik tev ir gadu, bet cik gadus esi industrijā,» attrauc Artis. Oskars papildina: «Mūsu priekšrocība – izpratne par to, kā strādā internets un visas jaunās tehnoloģijas, mēs tajā vidē varbūt jūtamies ērtāk nekā vecāki radošie direktori.»

Viņi iepazinušies un sadraudzējušies, strādājot DDB, tad devušies katrs uz savu pusi. Pēc darba dienas satikušies uz kausu alus. Tik ļoti savā profesijā pieraduši mētāt dažādas idejas, ka nav varējuši apstāties. «Ne jau vienmēr esam bijuši radošie direktori,» pasmejas Valters. «Nebija gluži tā, ka darbā varējām darīt, ko vēlamies. Tur priekšā stāvēja radošie direktori, bet gribējās darīt kaut ko tā, kā mums pašiem šķiet un gribas.»

Pika izaugusi, kā viņi saka, no «tādas niekošanās – viena diena, viena nakts, nedēļas nogale». Tieši pirms diviem gadiem viņiem brīvdienās svarīgāk par visu citu šķita Atlauzt seifu. Tā sauca ziņu hronikās pazibējušam, daļēji kuriozam notikumam veltītu akciju. Kad KNAB gribēja pārbaudīt Ventspils mēra Aivara Lemberga seifu, viņš pēkšņi bija aizmirsis tā kodu. Korupcijas uzraugi spietoja ap krātuvi četras dienas, taču durvis kā nevērās, tā nevērās.

«Tad mēs izdomājām, ka kaut kas ir jādara,» stāsta puiši. «Uztaisījām virtuālo seifa koda versiju, un ikviens cilvēks varēja mēģināt to atlauzt. Līdzīgi kā spēlītē Lingo – ir pieci simboli, un ir jāmēģina tos atminēt. Mūsu seifa kodam bija kādi astoņi varianti, tas mainījās, katru reizi ieejot lapā. Cilvēki diezgan veikli to varēja atminēt, veiksmīgākie – pārdesmit sekundēs. Bija gandarījums, ka viņi to izdara krietni ātrāk nekā KNAB.» 

Kad virtuālais «lauznis», kas skatienam atklāja priecīgi dejojošu Lembergu, ieguva negaidīti lielu popularitāti, puiši saprata, ka jāgudro vārds savai komandai. Pika.lv atšķirībā no «oficiālajām» reklāmas aģentūrām nemeklē turīgus klientus, bet savā mājaslapā nevērīgi paziņo: «Mēs paši jūs atradīsim.» Šī komanda savus nekomerciālos projektus uzskata par lielisku skolu, iespēju pierādīt sevi, lai nākamreiz saprastu, ko var izdarīt vēl labāk.

Taču, par pārsteigumu pašiem, bezrūpīgais Pikas «grupējums» ir piedzīvojis panākumus, kādi nav piemeklējuši daudzas tradīcijām bagātas aģentūras. Pagājušā gada jūnijā viņi par akciju Atlauz seifu saņēma zeltu digitālajā kategorijā reklāmas festivālos Golden Hammer un ADwards, bet sudrabu – Kijevas starptautiskajā reklāmas festivālā. Tikmēr jau Pika bija nākusi klajā ar Raimondam Paulam veltītu Tvitera simfoniju. Iespējams, pirmo digitālo lielformas skaņdarbu šajā sociālajā medijā viņu izveidotajā platformā 2012.gada janvārī 13 minūšu laikā sakomponēja 400 foruma lietotāji, klikšķinot uz improvizētiem nošu bumbulīšiem. «Viņš tikko bija zaudējis naudu Krājbankas krīzē, un mums radās doma: nu, bļāviens, vajadzētu kaut kā uzmundrināt Raimondu Paulu. Naudas, ko viņam atdot, mums nav, varētu būt uzmundrinoši, ja visi cilvēki kopā izveidotu viņam simfoniju, kas iedvesmotu viņu jauniem darbiem – lai Pauls varētu atpelnīt zaudēto, uzrakstot vēl desmit tikpat lieliskas plates kā līdz šim. Simfonija sastāvēja no maziem tvītiem, kuros ir ierakstītas šīs notis,» stāsta puiši. Vai simfonija šķita baudāma? Viņi atbild diplomātiski: tas ir gaumes jautājums. «Pauls tūlīt pēc tam izdeva jaunu albumu, tad gan jau ka bija iedvesmots,» ar smaidu rezumē Oskars Cirsis.

Modē – sociālā atbildība

Doma par Velofenderu uzvirmojusi pēc pagājušā gada pašmāju reklāmas festivāla ADwards. Iznāca parunāties ar Voldemāru Dūdumu, Ir radošo risinājumu autoru, un Rolandu Puhovu, tobrīd žurnāla mārketinga vadītāju, kuri pasvieda domu par riteņu zagšanas kampaņu. Un atrada dzirdīgas ausis. Ne jau tāpēc vien, ka pavasaris ielas bija izraibinājis ar dažādu kalibru velominējiem, bet arī tāpēc, ka jebkuram no Pikas, tāpat kā gandrīz ikvienam rīdziniekam ar sportisku dzīvesveidu, ir stāsts par kādu starpgadījumu.

«Man pirmo velosipēdu, parasto BMX, nozaga no 3.stāva balkona. Nu, mērkaķi, uzlīda pa balkoniem! Bija nometuši lejā, un neko…,» nopūšas Oskars Cirsis. «Manam ritenim tikai nozaga visu sistēmu, spidometriņu un tamlīdzīgi,» Artis Krilovs uzskata, ka viņam ir palaimējies. «Bet Mārtiņam Zutim riteni nozaga tieši pirms akcijas. Domājām – jāatriebjas! Tā ir liela tēma. Policijai ir grūti – gan likumdošanas ziņā, gan sistēmas ziņā, gan citreiz izdomas ziņā.»

Pikas komanda atrada iespēju pretzagšanas akciju atkal dabūt gatavu bez finansējuma. Velosipēdus sarunāja no firmām Gandrs un Ērenpreiss, septiņreiz apzagtais Renārs Kaupers piedalījās ar savu braucamrīku. Uzņēmums Kur tu esi nodrošināja kartes un GPS. «Svarīgākais, lai projekts reāli varētu izdoties, – vai zaglis patiešām nozags riteni, mēs to nevarējām paredzēt, nezinājām,» puiši runā cits caur citu. «Mums paveicās, vienu no mūsu izvietotajiem riteņiem tiešām nozaga, un cilvēki varēja redzēt, kā zaglis pārvietojas pa Rīgu. Skaidrs, viņš nebrauca taisni, meta lokus, skatījās, vai viņam neseko… Ielūkoties zagļa uztverē, viņam nemaz nezinot, – tas bija kaut kas līdz šim neredzēts. Iznāca neliels realitātes šovs.»

Tā bijusi arī kā neliela terapija sabiedrībai – kartē ieķeksējot sev nodarītās zādzības vietu, cilvēki varēja izteikt savu sāpi, sajust, ka viņi nav vieni cīņā ar noziegumu. «Uzdevums nebija izmēģināt kādu pilnīgi jaunu tehnoloģiju,» saka Artis. «Šo projektu izmantojām, lai iesaistītu tūkstošiem cilvēku – mēs visi kopā varam noķert zagli! Ja mēs cits citu nevaram pieskatīt individuāli, tad vismaz kopīgi to izdarīsim.»

Par Velofenderu saņēmusi 2013.gada festivāla ADwards galveno balvu, Pikas komanda gaidīja, ko teiks Kannas. Kaut arī zināja, ka Velofenders iekļuvis finālā, «īsajā sarakstā» digitālā PR kategorijā, uz ceremoniju Francijas Rivjērā netraucās – tas šķita par šerpu nekomerciālam pasākumam. Ka ir iegūta godalga, Cirsis pirmais uzzināja no latviešu «reportieriem» tviterī – reklāmistiem Ralfa Vīlanda un Andra Blakas. «Pie manis pienāca Oskars un paspieda roku: «Apsveicu!» Man tieši tajā dienā bija vārdadiena, nesapratu: «Bet tu taču jau mani apsveici!?»» to atceroties, smejas Artis Krilovs. Protams, Pikas komandas emocijas situšas augstu vilni. Festivāla organizatori ar viņiem sazinājušies, un nu kuru katru brīdi pa pastu jāierodas balvai – improvizētai lauvai krātiņā.

Šogad Kannu festivālā ir dominējušas sociālās tēmas, arī lielās pasaules reklāmas aģentūras ir sākušas skatīties tālāk par klasisko klientu vajadzību apmierināšanu, produkta parādīšanu, stāsta puiši. «Dominē doma, ka zīmoliem ir jāpalīdz cilvēkiem. Tikai tā tie iemanto cilvēku mīlestību, ja izdara kaut ko patiešām labu, nevis vienkārši izklaidē.» Digitālā PR kategorijā Kannās uzvarēja Austrālijas animācija Dumb Ways to Die (Stulbi veidi, kā nomirt) – jautra dziesmiņa ar nevainīgi smieklīgiem tēliem pārvēršas nervus stindzinošā groteskā, kas pievērš uzmanību drošībai metro. 

Vairākas balvas saņēma Jekaterinburgas reklāmistu kampaņa Liec politiķiem strādāt. «Vienkārša, bet ģeniāla ideja – ļoti bedraina pilsēta, un viņi bedres izmantoja kā politiķu mutes, tām apkārt uzzīmēja viņu portretus, klāt pierakstīja pirms vairākiem gadiem izteiktos solījumus. Mediji to visu pirmajā dienā safotografēja, bet nākamajā dienā politiķi atsūtīja krāsotājus, ielu remontētājus, un aizkrāsoja šos portretus. To, protams, aģentūra arī nofilmēja.»

Pikas puiši nav pazemīgi ārzemju kolēģu talanta priekšā – arī viņiem vēl esot garš saraksts ar tikpat spicām idejām. Lai arī katram savā darbavietā slodze ir augusi, ikdienā nākas pat konkurēt savā starpā, Kannu panākumi motivēšot vēl kaut ko kopīgi izdarīt. 

«Šis ir grūdiens, kas paceļ mūsu latiņu augstāk. Mēs, no Latvijas, arī varam Kannās dabūt kaut ko!» lepni saka Artis. «Visus šos gadus aģentūrās runā: «Davai, domājam Kannu idejas!»» pasmaida Oskars. «Kannas visiem šķiet tāds utopisks mērķis, bet, ja kādi pieci džeki to var dabūt gatavu ārpus darba, tad ir skaidrs, ka tas nav nekas neiespējams.»

Satiksies Mežaparkā

Posted on jūlijs 3, 2013 by - Cilvēks

Latgaliešu Vītolu ģimene dzīvo dažādās Latvijas vietās, taču lielajos Dziesmusvētkos viņi visi satiekas Rīgā 

Izbraucam 3.jūlijā. Nu jau sākam pakot somas. Jāpārbauda piepūšamie  matrači, ir bijis gadījums, kad no rīta pamosties sporta zālē uz grīdas. Vēl jādabū mājas sargs, kas mūsu kustonīšus pabaros, – Balvu novada Tilžas ciema iedzīvotāja Linda Vītola visus pirms Dziesmusvētkiem darāmos darbus lietišķi saskaita kā uz pirkstiem. Kustonīši – tie gan ir tikai kaķene Tīna un melnais runcis Ūšuks, bet siltumnīcas būdiņā lekni briestošajiem tomātiem un dārza puķēm gan aprūpētājs būs vajadzīgs. Bet tilženieši Vītoli pie tā jau ir pieraduši. Reizi piecos gados kādā skaistā jūlija nedēļā viņi sapako somas un – aiziet uz galvaspilsētu! 

Šogad tētim un mammai, Balvu kultūras nama jauktā kora Mirklis dziedātājiem piebiedrojusies jaunākā meita Lāsma, kura tikko pabeidza pamatskolu. Vecākā, Laine, studē Rīgā un dzied Rīgas Āgenskalna ģimnāzijas korī Mūžīgais strauts, bet Lindas mamma Irēna Čaunāne Dziesmusvētku koncertos piedalīsies pat kā divu kolektīvu dalībniece – Rēzeknes senioru korī Septiņkalne un Rēzeknes kultūras nama folk-loras ansamblī Rūta. Mūzika, dziedāšana šai dzimtai ir dzīves pamats, neatņemama sastāvdaļa, bez kuras ikdiena būtu daudz, daudz nabagāka. 

Vecvecmāmiņas tautasdziesmas 

No melnbaltas fotogrāfijas domīgi lūkojas sieva, latgaliski vienkārši zem zoda sasietā lakatā. Tā ir Lindas vecvecmāmiņa Agate Čaunāne, kuras dziedātās tautasdziesmas Rēzeknes apriņķa Viļānu pagasta Kūkoju sādžā savulaik pierakstījis komponists Alfrēds Kalniņš. Mazmazmeita to uzzinājusi tikai nejauši, kad pati 19 gadu vecumā atnākusi uz Tilžu un nodibinājusi folkloras ansambli. «Tas man bija liels atklājums. Neviens man nebija stāstījis, bet laikam arī to neuztvēra kā kaut ko sevišķu,» stāsta Linda Vītola. Viņas dzīvesbiedram Modrim saknes ir no Rīgas puses, jo cara laikā pārnovadniekiem Latgalē zemes iepirkt bijis vieglāk nekā katoļticīgajiem vietējiem. Tēva vecāki iepirkuši zemi Rugāju pagastā, savukārt mamma ir no Bērzpils, slavenās Beņislavas, kur jau 19.gs. beigās izveidojies pirmais koris Latgalē. Uz pirmajiem dziedāšanas svētkiem 1873.gadā gan tas nedrīkstēja doties, jo Latgale, Vitebskas guberņas sastāvā būdama, dziesmu svētku tradīcijai drīkstēja pievienoties tikai no 1917.gada, kad Latgale apvienojās ar pārējiem latviešiem. Arī tā ir skarba realitāte, ko daudzi nezina vai varbūt ignorē. Tilžas koris esot bijis viens no pašiem pirmajiem Latgalē. Savukārt Modra tēvs Beņislavas kora sastāvā piedalījies 1940.gada liktenīgajos Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī. 

«Tēvs atcerējās – kad jau braukuši mājās no svētkiem, krievu tanki nākuši iekšā. Pēc viņu 1943.gadā iesauca leģionā. Otrs brālis bija krievu armijā, slēpās, negāja, bet atnāca ar plintēm un aizveda. Tā bija daudzviet.» 

Vai var teikt, ka Linda ar Modri saprecējās, korī dziedādami? «Vispār jau var. Abi dziedājām korī Mirklis, abi 1990.gadā piedalījāmies lielajos Dziesmusvētkos Rīgā. Kā tur bija tālāk – galu galā, kas mums, jauniem, neprecētiem, nesaskatīties savā starpā!» pasmejas Linda. Pārtraukums dziedāšanā ir bijis tikai tad, kad dzimušas meitas, un arī tad, kad Balvu koris Mirklis uz kādu laiku pajucis. 

«Tas bija bēdīgi, bet izdevās kori atjaunot. Es kā Mirkļa veterāne to augstu vērtēju. Kodols palikām. Neviens neaizgāja citur dziedāt cerībā, ka Mirklis atdzims. Un atdzima arī! Nelielam provinces korītim tas nav slikti. Spars, gars un spīts saglabājies!»

Vītoli nav vienīgā ģimene, kas dzied šajā korī, tur tā ir tradīcija – dzied tēvs, māte, atnāk dēls, meita. Ģimenisks koris. Tāpēc arī vecāki nav iebilduši, kad padsmitniece Lāsma no Tilžas vidusskolas kora pārgājusi uz pieaugušo kori. Lāsmai šie nebūt nav pirmie Dziesmusvētki. Pagājušajos pieaugušo Dziesmusvētkos 2008.gadā viņa piedalījās bērnu kora sastāvā, tad sekoja 2010.gada skolēnu dziesmu un deju svētki, nu jau atkal svētki, pirmie pieaugušo kora sastāvā.

Svētki un repertuārs

Par svētku kulmināciju visi Vītoli uzskata gājienu, gan piekrītot, ka gājiens varētu būt arī svētku sākumā. Tīri pragmatiski – vēl nebūtu savītuši mājās vītie puķu kroņi, jo tagad jau nevar turpat Pierīgā aizbraukt uz pļavu puķes saplūkt. Taču būtība nemainās – gājiens, tā ir dziesmas spēka prezentācija. Un par nogurumu nevar būt ne runas.

«Paceļot Dziesmusvētku karogu Balvos, novada kultūras nama vadītāja teica: jums grūts, smags darbs priekšā. Sitiet nost, bet es tā neuztveru, ka man būtu grūts darbs priekšā! Protams, ir nogurums, it sevišķi dejotājiem, bet, ka smagi būtu… tad jau arī neviens nebrauktu. Viss smagais aizmirstas,» Linda kategoriski iebilst. «Ir jau visādi bijis – gan karstums, gan lietus un auksti. Nu, nevaram mēs laiku pasūtīt. Es pati esmu bijusi svētkos, kad visa nedēļa ir auksta un lietaina. Atnāc salijis, skolu nekurina. Bet – ko lai dara… Tas pieder pie lietas.»

Daudzreiz dzirdēts – šiem svētkiem ir īpaši grūts repertuārs. Linda, kā jau kormeistare, diplomātiski klusē un tikai nosaka: nu, viegls nav. Modris ir atklātāks. «Sākumā likās – oi, oi, nav iespējams iemācīties, vienu brīdi domāju varbūt pat nebraukt uz svētkiem, bet jau otrajā mēģinājumā bija vieglāk, trešajā, ceturtajā ielauzījāmies.» Tāpēc korim Mirklis ir divi kormeistari, kas strādā ar balsīm – viens ar vīru un otrs ar sievu. Savukārt diriģents domā par to, lai dziedātāji prastu dziesmu izstāstīt, jo katra dziesma jau ir vesels stāsts. 

«Kora dziedātāji ir kļuvuši gudrāki, taču arī latiņa tiek celta ļoti augstu. Varbūt ir pienācis laiks, kad jāsāk dalīt – vai pilno, vai nepilno repertuāru. Tas varētu būt risinājums,» atzīst Linda. 

Gaismas pils atmiņās

Kuri Dziesmusvētki visvairāk palikuši atmiņā? Modrim tas ir 1990.gads. «Tas bija Atmodas laiks. Un arī mīlestība,» viņš lakoniski saka. 

Savukārt Lindai 1985.gads. Kaut arī šajos svētkos piedalījies kara orķestris un kopkorim bijis jādzied Denj pobedi (Uzvaras diena), toreizējo Rēzeknes Mūzikas vidusskolas audzēkni satricinājis kas cits.  

«Atceros – bija jau nakts, visas dziesmas izskanējušas, prožektori spīd, virsdiriģenti stāv, bet tauta sāka saukt: «Gaismas pili!» Ilgi sauca, neviens negāja prom. Tikai nesen es uzzināju, ka Haralds Mednis toreiz bija izmests no virsdiriģentiem. Sajūtas bija fantastiskas, kad viņš iznāca un sāka diriģēt, sirms, smalks kungs. To saviļņojumu nekas nav pārspējis.» 

Vēl, protams, atmiņā palikuši 2010.gada skolēnu dziesmu un deju svētki, kad mazais Tilžas vidusskolas korītis Lindas Vītolas vadībā uzvarēja koru skatē Rīgā. Lāsma toreiz dziedājusi solo Stuovēju, dzīduoju augstajā kolnā… Tilžas vēsturē ne pieaugušo, ne skolēnu kori vēl nebija uzvarējuši koru karos. 

No citas melnbaltās fotogrāfijas lūkojas smaidīga blondīnīte tautastērpā. Tā ir Lindas mamma Irēna Čaunāne. 1960.gadā viņa, Viļānu vidusskolas skolniece, septiņpadsmitgadīga jaunkundze, piedalījās pašos pirmajos Latvijas PSR skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. 

«Es, tāpat kā daudzi tālaika bērni, ārpus sava ciema nebiju bijusi. Tas bija brīnums – nokļūt Rīgā! Mēs braucām ar parastu kravas mašīnu, laikam virsū bija kāda kulba, varbūt arī ne. Koka soli, līdzi čemodāniņos tērpi. Nebija kā tagad, kad uzģērbj vienu tērpu un dejo visas dejas, toreiz bija dažādu padomju tautu dejas un katrai savs tautastērps.» 

Vērtēšana bijusi stingra, arī Rīgā vēl nācies piedalīties skatē, kas notikusi Operas teātrī uz milzīgās skatuves. Tomēr viļānieši ieguvuši vienu no augstākajiem vērtējumiem.   

Pēc tam 1965.gadā braukuši uz Padomju Latvijas 25.gadadienas dziesmu un deju svētkiem, dejojuši Daugavas stadionā. Tad bijis liels pārtraukums, kad Irēnai bērni dzimuši. No trim atvasēm gan tikai Linda ir palikusi uzticīga mūzikai. 

Kad bērni paaugās, Irēnu savā slavenajā korī Medicus ievilkusi skolotāja Emīlija Slišāne. 1990.gada Dziesmusvētkos, kurus Irēna uzskata par pašiem emocionālākajiem, piedalījusies kopā ar jaukto kori Saskaņa, kuru vadīja Anta un Vitolds Milaševiči. Bet Atmoda nesusi arī mieles, 1993.gadā Saskaņa pajuka. «Ja esi pieradis visu laiku dziedāt, dejot, tad šis pārtraukums bija mokošs. 1996.gadā sāku dziedāt Rēzeknes kultūras nama folkloras ansamblī Rūta, bet 2003.gadā sanācām kopā vecie saskaņieši un nodibinājām senioru kori Rēzeknes latgaliešu biedrībā, tagadējo Septiņkalni. Ar katru mēģinājumu mūsu kļuva arvien vairāk. 2004.gada maijā bija skate, viens otrs kultūras darbinieks teica: «Nu kū jau tī dzedi i babys tī nūdzīduos.» Kā uznācām, tikai par puspunktu atpalikām no Ezerzemes, slavenā jauniešu jauktā kora.»

Caur kupenām uz mēģinājumu  

Gatavošanās Dziesmusvētkiem – tas neesot viena gada darbs. Linda uzsver, ka jebkurš kolektīvs tomēr sākoties ar disciplīnu. Pieaugušajiem to ievērot esot grūtāk nekā bērniem. Tilžas vidusskolas korī, kā jau nelielas lauku skolas kolektīvā, mūzikas skolotāji cīnās par katru dziedošo dvēseli. Lielajā skolā tā neesot, sliktāk dziedošos nereti izbrāķē. Lauku bērni ir pacietīgi, iet kilometriem tālu, brien pa sniegu. 

«Man pašai tā bija – atnāk meitene ziemas salā plānā jaciņā astoņus kilometrus caur mežu. Prasu – Solvita, bērns, tu kājām? Jā! Ceļi aizputināti. Atnāku mājās, saku – vīrs, met lāpstu mašīnā, atpakaļ es to bērnu vairs kājām nelaidīšu. Bet tas ir kārtīgs kora dziedātājs, tādu vairs nekas nebaida. No tādiem izaug lielie koru dziedātāji.»   

Linda uzskata, ka mūzikas skolotāja svēts uzdevums – aiz rokām, kājām, bet aizvilkt savu kori uz Rīgu. Ja vienreiz aizbrauks, tad būs āķis lūpā. Taciņa uz kori būs iemīta. Protams, satraucoši ir tas, ka mūzikas stundas vidusskolā ir izvēles priekšmets. 

«Vai koris skolā būs, ir atkarīgs no vadības godaprāta, uzņēmības, sirdsapziņas. Zinot mūsu mākslīgi eksakti stūrētās skolu programmas, var saprast, cik tas ir grūti. Kaut kādā līdzsvarā visam tomēr jābūt, garam ar prātu.» Tāpēc varbūt pat jāpriecājas, ka šogad Dziesmusvētkos piedalās gandrīz pussimta diasporas kori. «Vienā ziņā tas ir sāpīgi, ka cilvēki izbrauc, bet, no otras puses, apsveicami, ka arī tur viņiem ir nepieciešamība dziedāt. Īrijā, Anglijā uz latviešu kora mēģinājumiem varbūt jābrauc vairāki desmiti kilometru, tomēr sēkla ir tā iesēta, ka to nevar tik viegli iznīdēt.»  

Kāda būs Dziesmusvētku nākotne? «Var, cik grib, aizsargāt, vienalga, kādas rezolūcijas pieņemt, bet tas ir mūsu pašu rokās. Par kora dziedātāju nekļūst ne vienā gadā, ne divos. Ir jāsāk ar skolu, bet vislabāk ar ģimeni. Ikvienai valdībai būtu jāsaprot, ka šī ir mūsu vērtība, ar ko varam lepoties. Un ir jāsāk no mazām dienām to veicināt. Jāsāk ar attieksmi, ne jau ar naudas maku. Varbūt Saeimā arī varētu noorganizēt kori? Jauktais koris labi sanāktu,» Linda smejas.   

Ģimene satiksies! 

«Kur nu kurais būsim pa Rīgu izmētāti, visticamāk, satiksimies Mežaparka Lielajā estrādē. Nezinu, kur nakšņos lielā meita ar savu Rīgas kori, ome ar Rēzeknes senioru kori būšot Puškina licejā Sarkandaugavā. Mēs, Balvu novads, būsim 32.vidusskolā Viļānu ielā. Latgaliešus jau parasti Maskačkā liek, jo latgalietis ir izturīgs, viņš var kājām pāri visai Rīgai pārsoļot, ja vajag,» smejas Linda.  

Vai sazināsies pa mobilo tālruni? Bieži vien jau tajā drūzmā mobilajam nav zonas. «Kā tad bija agrāk, kad vispār nebija mobilo?» smejas Modris. «Bieži kāds pazuda. Aiziet nevis uz autobusu pusi, bet uz zoodārzu vai kapiem. Viens Tilžas dziedātājs noklīda, kaut kādu taksi noķēra, bet šoferis arī nezināja, kur tāda skola ir, vadāja, vadāja, bet beigās, kad redzēja, ka nabags tikai melnās kapeikas skaita, nospļāvās un pateica: «Kāp tu ātrāk ārā!» Ap trijiem naktī dziedātājs skolā, kur bijām apmetušies, ieradās.» 

«Es parasti raudu. Nevaru citādi, asaras nevaru novaldīt. Laikam esmu pārāk emocionāls cilvēks. Kad pēc skolēnu dziesmu svētkiem dziedāja to Kaupera dziesmu… Nevaru, man pēkšņi viss sāka atmiņā tīties atpakaļ, kā mēs piecus gadus šiem svētkiem gatavojāmies, kā uz tiem gājām. Gan labo, gan rūgtuma brīžus, kā jau parasti. Sēžu un raudu. Tāds saviļņojums,» Lindai arī runājot acīs sakāpj asaras. Arī Modris un Lāsma piekrīt, ka tādas sajūtas, kādas ir lielajā kopkorī stāvot, nav nekur citur. Ne orķestrī, ne vēl jo vairāk skatītājos. 

«Tas, ka stāvi tur, tajā estrādē, oi! Tāds prieks, emociju pārplūdums. Vai kājas nenogurst stāvot? Tur jau tā lieta, ka tajā brīdī viss izslēdzas, viss aizmirstas, viss kļūst mazsvarīgs. Un vēl – es to sajūtu esmu ilgi gaidījusi, kā būs, kad mēs svētkos visi četri un vēl mammīte varēsim saskrieties. Tas būs fantastiski!»

Latvijā visi gani dziedāja

Posted on jūlijs 3, 2013 by - Leģenda

Ja mana sirds apstāsies, esmu atbraucis tur, kur vēlos būt apbedīts – emocionāli atzīstas no Amerikas atbraukušais simtgadnieks, goda virsdiriģents Roberts Zuika

Kad ierados, Ivars Cinkuss man jautāja, vai esmu ar mieru diriģēt Dievs, svētī Latviju! Es saku – labi, lūdzu! Esmu to nezin cik reižu diriģējis. Tikai jautāju, vai nav kāda pārmaiņa izpildījumā. Viņš teica: tā kā tas ir visu laiku bijis, tā tas arī tagad ir!

Simtgadīgais Roberts Zuika, stāstot par Dziesmusvētku atklāšanas koncertu, ir priecīgs kā mazs zēns un man sazvērnieciski apjautājas: «Kur tu sēdēji, kad es diriģēju?» – «Skatījos internetā – Latvijas televīzijā bija tiešraide,» mazliet vainīga juzdamās, atbildu. «Ak, «tiešais» bija – tas ir ļoti jauki! Tik skaisti kori kopā skan, vai ne?» Roberta Zuikas sejā parādās smaids. «Piedod, ka es tevi uzrunāju ar «tu»,» diriģenta smokinga vietā uzvilcis ērtu, rūtainu kreklu un flaneļa jaku, Zuika cenšas būt formālāks, tomēr «tudraudzība» jau nodibināta.

Dziesmusvētku organizatori lūdz saudzēt Zuikas kunga veselību un ierobežot vizītes, bet viņš kā izslāpis tiecas pēc sabiedrības. «Ar Ritu Platperi jārunā, Māru Mellēnu, Arnoldu Klotiņu, Oļģertu Grāvīti, Edgaru Račevski, Jāni Mežaku, Romualdu Jermaku,» diriģents uzskaita pazīstamas mūzikas un kultūras personības. «[Apšuciema] Lāčupītē Jermaks savā mājā ir iebūvējis ērģeles, brīnišķīgi! Vai viņam šogad jau notikusi Lāčupītes sanāksme, to es nezinu,» Zuika piemin ikgadējo mūzikas festivālu. «Ja ne, tad es gribu jūs aizvest!» lepni paziņo savai skolniecei, Amerikas latviešu kordiriģentei Monikai Daukstai un sievas māsīcai Gintai Sīkai – abas Robertu pavada braucienā uz Latviju.

Līdēres Ambātos Madonas pusē, kur Zuika uzaudzis, saimnieko māsas dēls, bet Čaka ielas dzīvoklī, kur Latvijas ceļojumā viņu ne pirmo reizi izmitina ekonomikas profesore Ināra Elgute, viņš jūtas kā mājās. Vai varbūt pat labāk nekā mājās – trīs gados, kas pagājuši kopš sievas Austras nāves, Roberts tā arī nav iemācījies sadzīvot ar vientulību.

Dziesmuvētku vēsturē vecākais goda virsdiriģents, kas 20.janvārī Amerikā, Kalamazū, atskatījās uz gadsimtu garu mūžu, būs pagodināts diriģēt Dievs, svētī Latviju! arī svētku noslēguma koncertā. Ja 27.jūlijā aizbrauks uz Jāzepa Vītola 150.gadu jubilejas koncertu Gaujienā, noteikti diriģēs arī tur.

Zuika ir pēdējais no emigrācijas draugiem, kas Vītolu pirms nāves redzēja Lībekas slimnīcā Vācijā. Tagad gribot negribot nākoties vilkt paralēles starp profesora un savu vecuma nespēku.

«Brīžus, kad bija iespēja Vītolu satikt, nekad neignorēju. Viņam bija sarauti labās rokas pirksti, man ar manu gadu nastu ir tas pats. Kādreiz ir tā, ka es nevaru atvērt roku, nevaru klavieres spēlēt. Vairs neredzu kā vajadzīgs, neredzu, vai tava seja ir smaidīga vai noraidīga, vai neitrāla,» Zuika sirsnīgi saņem manu roku. Atskan leģendārais stāsts: 1948.gada 24.aprīlī Lībekas slimnīcas zālē sapulcējās trimdas kultūras dienu organizatori – komponists Jānis Kalniņš, dziedātāja Ksenija Bidiņa, jau ļoti nespēcīgais Jāzeps Vītols ar kundzi Anniju. «Profesora kungs, šajām kultūrdienām vajadzētu kaut ko uzkomponēt, atskaņosim kopā!» uzmundrinoši ierunājusies Bidiņa. «Viņš atbildēja: «Es savu komponista spalvu esmu nolicis,»» atceras Zuika. Tas visiem bijis liels pārsteigums. Kopā ar Kalniņu Zuika palīdzējis Vītolam nokļūt līdz slimnīcas istabiņai. «Jūs palieciet,» profesors pie sliekšņa sacījis manam sarunas biedram. Istabā sniedzies pēc nošu lapas: «Es savu solījumu esmu izpildījis, bet bez viena si bemola nevarēju iztikt.» «Atbildēju – kas tas par kori, kurš nevar si bemolu paņemt? Saprotams, tas bija liels prieks.»

Bija tapis Kalējs – tituldziesma slavenajam vīru korim, ko Zuika nodibināja, kad tika iesaukts latviešu leģionā, izveda cauri dīpīšu nometnēm, spēja saturēt Anglijā, Korbijā, kopā ar koristiem strādādams smagu darbu metāllietuvēs.

«Kaļu rotas līgavai, mīļai, skaistai Latvijai,» izrādījās Vītola mūža pēdējā dziesma. Zuikas Lībekas dzīvoklītī jau pēc pāris stundām iebrāzies komponists Kalniņš. «Vītols ir miris!» «Tūlīt gājām uz slimnīcu,» Roberts atceras. «Atnāca gleznotājs Sildegs un Šics, viens no sanitāriem, kas strādāja latviešu slimnīcā. Vītols jau bija nonests pagrabā. Šics zināja – pēcnāves maska jātaisa, kamēr organisms nav izdzisis. Tad darbojāmies, sagatavojām vajadzīgo masu. Pēcnāves maska tagad ir konservatorijā [Mūzikas akadēmijā].»

Jau pēc daudziem gadiem, kad Zuika dzīvoja Kalamazū, viņam bija iespēja profesoram revanšēties par Kalēju. «Parādījās ziņa, ka Vītolam [Vācijā] vajag celt pieminekli. Es metos starpā – Vītols agrāk vai vēlāk tiks aizvests uz Latviju, ja jūs gribat viņa piemiņu saglabāt, izdodiet Vītola mūziku!» Zuika atceras. «Sākām šo lietu organizēt. (..) Pirmais krājums, otrais – tikpat biezs, trešais – tikpat biezs. Tas ir tas piemineklis. Tos esmu aizsūtījis visur – lietuviešu lielajai bibliotēkai Čikāgā, centrālajai bibliotēkai Ņujorkā…»

Muzikologs Arnolds Klotiņš simtgadē iedzīvinājis paša Zuikas piemiņu, uzrakstījis par viņu grāmatu No zobena dziesma. «Līdēres vīru koris 1932.gada vasarā, vadītājs Roberts Zuika,» simtgadnieks tomēr itin labi saskata attēlus. Viņam tad bija tikai 19 gadu! «Jau Kusas pamatskolā sāku organizēt skolēnu kori,» Zuika pakrata pirkstu. «Tur bija jauktais koris, ko vadīja skolas pārzinis Jānis Putniņš. Mēs sēdējām kā peles pie mēģinājumu istabas durvīm, lai dzirdētu, ko viņi dzied. Visas balsis zinājām no galvas. Man ļoti patika Ādolfa Ābeles «Vienu pašu baltu zvaigzni visai naktij būtu gana, / Vienu pašu mīļu vārdu, kas kā tāla atbalss skan». Mēs to iemācījāmies. Kur dabūjām notis? Kad mēģinājums lielajam korim beidzās, notis vienmēr bija atstātas uz klavierēm. Bet klavieres bija ciet. Ar saliektu naglu varēja atmūķēt!»

No kurienes tik liela interese par mūziku? «Kā tad, Latvijā taču visi gani dziedāja! Visas birzes, meži skanēja!» Zuikas kungs brīnās par jautājumu. Tā neesot tikai emigrācijā izauklēta nacionāli romantiska ainiņa. «Mēs, brāļi, sacentāmies – kas ir labs dziedātājs? Kurš augstāk var uzdziedāt. Vislabākā balss bija Jānim, tad Kārlim un man. Kur ir vislabākā balss vingrināšana? Tad, kad ar govīm esi ganībās. Līdēres baznīca no mums bija četri vai pieci kilometri, mūsu paziņas, kas dzīvoja pie baznīcas, kad vedām pienu uz pienotavu, teica: «Vai, mēs jūs atkal dzirdējām vakarvakarā!»»

Rasma, Ērika, Jānis, Pēteris, Kārlis, Lidija – Roberts Zuika uzskaita savus brāļus un māsas. Dzīva vēl ir Rasma Latvijā un Pēteris Kalamazū, abiem jau pāri 90. «Dzīve dzimtenē ir bijusi citāda nekā ārzemēs. Tas, kas šeit notiek, plūst tālāk. Tur, kur mēs esam, viss ir tā – nost un cauri, un paliek tukšums,» Zuika skarbi runā par izbraucēju asimilēšanos. Diriģentam Amerikā ir divi dēli – Māris un Aldis, abi – ārsti. Aldim, kurš Korbijā mācījās kopā ar Mārtiņu Rītiņu, ir meita Inese un dēls Andris – restorāna vadītājs Ņujorkas štatā.

Bet Zuiku dzimtas seniora domas esot tikai Latvijā. «Es taču eju uz leju, cita ceļa nav. Ja mana sirds apstāsies, esmu atbraucis tur, kur vēlos būt apbedīts. Amerikā varbūt pēc tam uz visām kapsētām uzsēs miežu vai rudzu druvas. Kas tās apkops?»

Lai varētu atgriezties dzimtenē, kur Zuika nav bijis kopš iepriekšējiem Dziesmusvētkiem, viņš Amerikā spītīgi vingrinājis reimatisma skartās kājas, vēlāk man pastāsta Monika Dauksta. 1962.gadā uzceltajā Kalamazū namiņā mītošo Robertu ik dienu apciemo kāds no dēliem, bet obligātajā vakara pastaigā viņam šad un tad pievienojas Monika. Ja saliktu kopā pa kvartālu nostaigātos apļus, droši vien Zuika jau sen kājām būtu mērojis ceļu uz Latviju. Viņam kabatā vienmēr esot kāda konfekte amerikāņu bērniem, kas rotaļājas pie savām mājām. Pretī diriģents, kurš bija žurnāla Latvju Mūzika un dziesmu krājuma Lakstīgala redaktors, bet maizi pelnīja ar mūziku nesaistītos, vienkāršos darbos, licis iemācīties kādu teicienu. To noskatījis uz tāfeles, tūlīt pēc ierašanās Amerikā tīrīdams telpas Rietummičiganas Universitātē: «Think big, work hard, have a dream!*»

* Domā lielas domas, strādā smagi, lolo sapni – angļu val.