Ja mana sirds apstāsies, esmu atbraucis tur, kur vēlos būt apbedīts – emocionāli atzīstas no Amerikas atbraukušais simtgadnieks, goda virsdiriģents Roberts Zuika
Kad ierados, Ivars Cinkuss man jautāja, vai esmu ar mieru diriģēt Dievs, svētī Latviju! Es saku – labi, lūdzu! Esmu to nezin cik reižu diriģējis. Tikai jautāju, vai nav kāda pārmaiņa izpildījumā. Viņš teica: tā kā tas ir visu laiku bijis, tā tas arī tagad ir!
Simtgadīgais Roberts Zuika, stāstot par Dziesmusvētku atklāšanas koncertu, ir priecīgs kā mazs zēns un man sazvērnieciski apjautājas: «Kur tu sēdēji, kad es diriģēju?» – «Skatījos internetā – Latvijas televīzijā bija tiešraide,» mazliet vainīga juzdamās, atbildu. «Ak, «tiešais» bija – tas ir ļoti jauki! Tik skaisti kori kopā skan, vai ne?» Roberta Zuikas sejā parādās smaids. «Piedod, ka es tevi uzrunāju ar «tu»,» diriģenta smokinga vietā uzvilcis ērtu, rūtainu kreklu un flaneļa jaku, Zuika cenšas būt formālāks, tomēr «tudraudzība» jau nodibināta.
Dziesmusvētku organizatori lūdz saudzēt Zuikas kunga veselību un ierobežot vizītes, bet viņš kā izslāpis tiecas pēc sabiedrības. «Ar Ritu Platperi jārunā, Māru Mellēnu, Arnoldu Klotiņu, Oļģertu Grāvīti, Edgaru Račevski, Jāni Mežaku, Romualdu Jermaku,» diriģents uzskaita pazīstamas mūzikas un kultūras personības. «[Apšuciema] Lāčupītē Jermaks savā mājā ir iebūvējis ērģeles, brīnišķīgi! Vai viņam šogad jau notikusi Lāčupītes sanāksme, to es nezinu,» Zuika piemin ikgadējo mūzikas festivālu. «Ja ne, tad es gribu jūs aizvest!» lepni paziņo savai skolniecei, Amerikas latviešu kordiriģentei Monikai Daukstai un sievas māsīcai Gintai Sīkai – abas Robertu pavada braucienā uz Latviju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.