Tik daudz vīrišķības un maiguma – tur jau var sadegt! Tā par jauno dziedātāju Daumantu Kalniņu (23) saka viņa pazinēji
Silti vakari, – tā Daumants Kalniņš, acis smieklu krunciņās samiedzis, atbild uz jautājumu par mīļāko gadalaiku. Ar kādreizējo zēnu kora lakstīgalu, tagad pieprasītu un ļoti pievilcīgu jaunu dziedātāju Daumantu Kalniņu tiekamies lietusgāzes laikā Dailes teātra vasaras kafejnīcā. Ir visai drēgns rīts. Daumanta blondā harisma, kas ļauj viņu salīdzināt ar aktieri Artūru Skrastiņu pirms gadiem desmit, esot gaišmataina tikai vasarās – «Artūrs noteikti ir blondāks», atkal smejas mans sarunas biedrs. Bieži smiekli gan nav vieglprātības izpausme.
Lakstīgala
Vokālā pedagoģe Anita Šalha, pie kuras Daumants mācījās Rīgas Doma kora skolā, kādā radioraidījumā atcerējās: «Sāku ar viņu strādāt 3.klasē, kad Daumants sāka dziedāt korī. Bija maziņš, bet gruntīgs – nostājās pamatīgi uz abām kājām un dziedāja tādā lielā balsī.» Kad šovasar Cēsu pils estrādē Raimonda Paula un pūtēju orķestra Rīga koncertā Daumants dziedāja Ai, dundur, dundur un citas Paula dziemas, viņš arī ar kājām ieurbās skatuves grīdā un laida vaļā tik skaņi, ka bija dzirdams pat Cēsu centrā. Savukārt par viņa nodziedāto Lāčplēša dziesmu no Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes leģendārā mūzikla Dziesmusvētku vokāli simfoniskajā koncertā Arēnā Rīga (duetā ar Viesturu Jansonu), pats komponists saka: «Man mati cēlās stāvus, cik tas bija satriecoši! Likās – viņš tūlīt uzsprāgs. Tā ir Daumantam būtiska iezīme – spēja atdoties uz skatuves līdz galam, vienlaikus skaidri saprotot, ko viņš dara.»
Sācis kā zēnu kora lakstīgala, Daumants visai ātri kļuva par solistu un 13 gadu vecumā tika pie sava albuma Klausies, spulg-acīt/To Bright Eyes. Darbu pie tā skolotāja Šalha sauc par ļoti sarežģītu: «Viņš vēl bija maziņš, un man nebija viņam programmas – zelta repertuāra, tā, lai būtu, ar ko sākt. Daumants intervijā teicis, ka viņam tas disks uz pleciem ilgi sēdēja. Kā sākām rakstīt, tā līdz balss lūzumam. Tur parādās viņa smalkums un brīnišķīgais diskantiņš.»
Par uzstājību Daumants saka paldies tēvam, kordiriģentam. «Mēs to darījām rūpīgi. Pēdējie ieraksti bija neilgi pirms balss lūzuma, pirmie – trīs gadus iepriekš. Ierakstu ir interesanti klausīties – dzirdi, kā mainās zēna balss. Tehniski pieaudz, bet balss vairs nav tik augsta, dzidra.» Zēnu koris ir dziedātāja pirmā profesionālā pieredze, jo «tādu atbildību un rūdījumu, kādu dod zēnu koris ar saviem ārzemju braucieniem, – kur vēl tādu var iegūt desmitgadīgs zēns»? Jau bērnībā Daumants iepazinis mūziku no profesionālās, no sviedru puses.
Doma kora skolas pieredze Daumantam daudz deva arī aktieriski – darbojoties mazākās un lielākās lomās piecās operās (Burvju flauta, Skrūves pagrieziens, Toska, Orfejs, Alčīna – red.), viņš sapratis, ka ar pliku dziedāšanu uz skatuves nekas nebeidzas, ka vajag to piepildīt ar saturu. «Nemaz nebija tā, ka viņam viss viegli padevās. Mums bija grūtības ar tekstiem, ar lieliem materiāliem. Es atceros – viņš, ieraudzījis Skrūves pagrieziena biezo partitūru un vēl angļu valodā, teica: skolotāj, tas nav reāli, to es nekad nedabūšu galvā. Bet dabūja!»
Ar Anitas Šalhas sacīto sasaucas paša Daumanta atmiņas par izbīli, kas viņu pārņēmis, kad pēc kopdarba Parīzes Dievmātes katedrālē režisore Indra Roga pagājušogad viņam piedāvāja Valmieras teātra izrādē Zojkina kvartira dziedāt krievu romances un Aleksandra Vertinska dziesmas krievu valodā.
Izrādē Daumants nerunā un, kā pats atzīstas, «neteikšu, ka kaut ko saprotu». Palīdzēja skolā iedīdītā pamatīgā darba pieredze. Skolotāja saka: «Viņš bija interesants puika. Skrēja, sportoja, nodarbojās ar visu ko – viņš varēja uz klasi atnākt arī sasvīdis, un tad mums bija pārrunas. Bet, tiklīdz nostājās uz iedziedāšanās vingrinājumiem, tas bija brīnums, ka puika var sevi tā piepildīt jau ar iedziedāšanās vingrinājumiem!»
Kvazimodo un teātris
Režisore Indra Roga: «Mūsu pazīšanās sākums ir Parīzes Dievmātes katedrāle, bet es atceros, ka redzēju Daumantu uz skatuves operā Burvju flauta. Viņš bija puika, bet es iegaumēju to čali. Man viņš patika.» Jaunais dziedātājs ikoniskajā Kvazimodo lomā Nacionālā teātra izrādē, kurā savulaik žilbināja Igo un Niks Matvejevs, pārsteidza gan skatītājus, gan kritiķus un Spēlmaņu nakts žūriju ne vien ar jūtu spēku, bet arī ar aktierisko varēšanu. Viņš atzīst, ka vissmagākā vieta izrādē ir Kvazimodo zvanu ārija, ejot pēc tās no skatuves, viņš vairs nav īsti Daumants. «Pēc izrādēm mēdz būt, ka it kā esi noguris, bet tomēr uzvilcies. Gribi gulēt, bet nevari aizmigt. Ir tāda iztukšotības sajūta, bet tā nav slikta sajūta.»
Komponists Zigmars Liepiņš, kurš pats uzaicināja jauno dziedātāju uz noklausīšanos, īpaši uzsver Daumanta profesionālo izglītību un ārkārtīgo atdevi. «Tā bija laimīga sakritība, ka viņš Rogai derēja kā tipāžs, bet mēģinājumos atklājās, ka viņam ir arī lieliska plastika un viņš ir spējīgs nospēlēt to, ko režisors prasa.» Jāpiezīmē, ka, lai gan saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par debiju, Daumants jau pirms Parīzes Dievmātes katedrāles bija piedalījies vairākos līdzīga žanra muzikālos projektos – Vestsaidas stāstā (2006), Klasē (2007), Nožēlojamajos (2008), Puteklīša un Puteklītes Ziemassvētkos (2008), Futbolā uz podestiem (2011). Īpaša lappuse attiecībās ar skatītāju ir kabarē tipa uzvedumi teātrī Artelis.
«Es, protams, aizgāju uz Kvazimodo – biju līdz asarām. Tik daudz vīrišķības un tik daudz maiguma – tur jau var sadegt, bet Daumants – nu, tāds viņš ir!» saka viņa skolotāja Anita Šalha. Tam piekrīt arī Indra Roga: «Daumantam ir apbrīnojama talanta palete un liela vīrišķība, kas ir reta parādība. Dziļums, dvēseles dziļums – vai tā Dieva dāvana, vai [apzināti] attīstīta, nezinu.»
Zojkina kvartirā Daumanta eleganti cilindrotā «mājas gariņa» uzdevums ir novērot un, klusi, liriski dziedot smeldzīgas dziesmas, mīlēt dzīvokļa saimnieci – aktrises Ievas Puķes atveidoto Zoju. Valmieras teātra izrādē izmantota vēl kāda Daumanta īpašība: tāds kā aristokrātisms, kas jaušams arī sarunā – aiz čomiskuma un vieglā «tu» ir distance, negaidīti vēsas intonācijas, brīvība, ar kādu mans sarunas biedrs paņem pauzi padomāt.
Daumantu nekārdina dramatiskā aktiera karjera. «Tagad ir tik daudz jaunu aktieru, spēcīgu, pārliecinošu,» saka mūziķis, kurš pabijis arī uz nule Kultūras akadēmiju absolvējušā aktieru kursa diplomdarba izrādi Bogušs. Līdzīgās domās ir Raimonds Pauls, ar kuru dziedātājs sadarbojies vairākās pro-grammās. «Teātris ir teātris, viņam ir solista dotības. Daumantam ir kolosāli augšējie reģistri, es pat otru tādu šodien nezinu, tas ir retums. Man ļoti patika mūsu sadarbība jauniešu koru koncertā Lielajā aulā (Raimonda Paula kora mūzikas koncerts Tu esi Latvija – red.). Viņš uz skatuves ir dzīvs, domā līdzi, ko dzied.»
Ļaušanās
Džezs ir publiski mazāk zināma, toties ietilpīga Daumanta talanta puse. Izvēloties studēt džeza vokālu, Daumants pārsteidzis daudzus – RDKS tomēr ieliek akadēmiskās dziedāšanas pamatus. Neraugoties uz vairākām balvām džeza konkursos Lietuvā un Igaunijā, cerību par «atgriešanos» akadēmiskajā mūzikā pauž skolotāja Šalha, kā vienu no drošākajām nākotnes izredzēm to paredz arī Liepiņš, jo ar džezu jau nevarot izdzīvot. «Kalniņa priekšrocība ir tā, ka viņš ir daudzveidīgs un katrā žanrā ārkārtīgi precīzs. Viņš var būt tikpat labi kabarē dziedātājs ar labu humora izjūtu, var būt traģiķis ar spēcīgu vokālu kā Kvazimodo.» Tomēr, neraugoties uz to, ka zēna gados piedalījies vairākās operās, pašlaik Daumants savu nākotni ar opernamu nesaista. Lai gan atzīst, ka nupat esot atkal «sagribējies» pamācīties akadēmisko dziedāšanu. «Pašam sev, jo tā skola ļoti noder.»
Džeza studijas Mūzikas akadēmijā Daumants izvēlējies, jo bijusi «vēlme pamēģināt kaut ko citu», viņam patīk izaicinājums. «Vienmēr ir cīņa, kurš stiprāks – saprāts vai izaicinājums. Saprāts vienmēr ir bažīgāks, bet patiesībā uzreiz jūti – jā, es to gribu!» Džezu klausoties, Daumants relaksējas, to dziedot – ļaujas improvizācijai. «Es vienmēr atstāju sev nelielu brīvības devu, nekad «neieseivoju» to, kas izdarīts mēģinājumos. Bet improvizācija nav pašmērķis, izdaru minimālas lietas – izmainu kādu intervālu. Teātra izrādēs to noteikti nedaru. Bet, piemēram, Dziesmusvētku koncertā arēnā vēl pirms iznākšanas nezināju, vai kādā vietā «iešu uz augšu». Citādi nav interesanti – Igo jau iestaigājis taciņu, visi zina, kā dziesmai [no rokoperas Lāčplēsis] jāskan…»
Nereti dziedātājs ir pārliecinājies, ka publika «pavelkas» ne tikai par pazīstamākajām dziesmām vai skaņdarbiem. «Ja no tevis nāk pareizā enerģija, klausītājiem patiks.» Cilvēkiem esot viegli pieslēgties, ja viņi dzird kaut ko pazīstamu, tomēr mūziķiem ilgstoši dzīvot tikai no citu reiz radītiem un slavu guvušiem skaņdarbiem ir garlaicīgi. «Tā tomēr nav tava dziesma.» Pašlaik savas kompozīcijas – mierīgas, mazliet austrumnieciskas melodijas – puisis rada Daumanta Kalniņa džeza kvintetam un izpilda tās līdzās, piemēram, Stinga repertuāram. Arī maestro Raimonds Pauls uzsver: «Viņam vajadzētu atrast savas dziesmas, jāveido savs populārs repertuārs, nevis visu laiku jādzied kāda cita dziesmas, kaut gan, protams, labi, ka kāds to vēl latviešu valodā var labi izdarīt.»
Skaņas un asaras
Daumanta pasaule ir mūzikas pilna kopš bērnības – abi viņa vecāki pēc profesijas ir kordiriģenti, pašlaik mamma izpaužas pedagoģijā, bet tēvs «šad un tad vēl diriģē». Vecākā māsa ir altiste, jaunākā – dzied, viens jaunākais brālis spēlē čellu, pats jaunākais gan mūzikā neko nedarot, «kā jau jaunākais», labsirdīgi pasmaida Daumants. Laikam tāpēc viņš novērtē klusumu, un «mājās bieži neklausos neko». Bez aktīvās koncertdzīves un džeza studijām ir «vēl viena šķautne» – obojas spēle. Brīdī, kad tiekamies, kaimiņi vēl nav paguvuši izteikt savas domas – Daumants nesen pārvācies uz jaunu dzīvokli, «un viņi droši vien nav paguvuši saprast, kas tā par skaņu». Oboja bijusi otrais instruments skolā un acīmredzot kārtējais izaicinājums Daumantam. Gadu studējis džezu, iestājies Mūzikas akadēmijā arī obojistos – pateicoties negadījumam. «Salauzu vasarā kāju un varēju stundām spēlēt oboju. Droši vien, ja nebūtu salauzis kāju, ietu ārā dzenāt basketbolu.»
No skaņu pasaules Daumants atslēdzas, klusējot Kurzemes jūrmalas «neskartajā krastā». «Nu, retu reizi aizeju kaut kur padejot,» Daumants ar pauzi atvaira jautājumu par draudzeni – dejotāju un horeogrāfi Ievu Kemleri, ar kuru kopā nospēlēta ne viena vien kabarē izrāde. Arī dziedātāja draugi lielākoties ir ar līdzīgām interesēm. «Negribētu teikt, ka man ir tikai mūzika, ka mani nekas cits neinteresē. Taču, kad esmu kaut kam pieķēries, es nedaru paralēli neko citu.» Sēņot Daumants neiet – neesot potēts pret ērcēm. Grāmatas arī stāv iesāktas, seriālus viņš neskatās. Pašlaik neesot pat televizora. «Laikam man nav tādas regulāras blakus lietas,» ar zināmu nožēlu atzīst Daumants. «Man vajag mērķīti, lai kaut ko regulāri sāktu. Piemēram, gribēju noskriet pusmaratonu – pirms tāda kādu laiku no rītiem skrēju. Pēc tam vispār neesmu to darījis!» atzīstas topošā zvaigzne. Tiesa, kad gribas «kaut ko citu» vai «atslēgt prātu», Daumantam joprojām labākais veids ir sports. Daudzus gadus pēc kārtas Daumants piedalījies velomaratona posmā Cēsis-Valmiera. «Veselajā miesā ir tas veselais gars. Dziedātājiem, pūtējiem, kuru darbs saistīs ar elpošanu, sports ir ļoti noderīgs, ja negribi pēc piecām taktīm krist gar zemi.»
Raudot gan Daumants reti. Viņa paletē vairāk dominē smaids un mazliet ironijas. Saules pinumā trāpot kolektīvās – latviešu – lietas. «Man bijis grūti no aizkustinājuma nodziedāt mūsu himnu.» Uz skatuves Daumants vēl nemāk strādāt taupības režīmā. Arēnā Rīga Lāčplēša dziesmu Daumants izdziedāja tā, ka vienbrīd pat kļuva bail, vai pēc tādas uzstāšanās viņš vairs spēs padziedāt. «Bet vienmēr jau tā nevajag. Ir bijis tā, ka esmu pārpūlējies. Taču tas nebija tajā reizē.» Parasti Daumantam balss ir «aizgājusi ciet» miega trūkuma dēļ. «Nav spēka, balss nav atpūtusies, bet tu ar forsāciju «dod virsū».» Reiz balss nav izturējusi pēc pirmās decembra Cabaret izrādes – pārējās jau varēja nospēlēt tikai ar daktera palīdzību. «Stress, spēka nesadalīšana, miega trūkums, nevis, teiksim, saldējuma apēšana balsij ir kaitīgi.» Tomēr neliela mandrāža pirms katras uzstāšanās ir vajadzīga – tad uz skatuves esot vieglāk. Iemeslu lampu drudzim netrūkst – 3.augustā Daumants piedalīsies bērnu muzikālajā uzvedumā Siguldas opersvētkos, bet septembrī Mežotnes pilī ļausies improvizācijai kopā ar savu džeza kvintetu.
Patīk un iesaka citiem
Čets Beikers. Uzlieciet kaut pašu zināmāko – My Funny Valentine, un nav svarīgi, ka Beikers nav dziedātājs, bet gan lielisks trompetists, kuram patika dziedāt. Ar kādu patiesumu viņš to dara, kādas emocijas rada klausītājam – tas ir pats svarīgākais. Manuprāt, arī viņa trompetes skanējums ir piemērots relaksējošam, romantiskam vakaram.
Stings. Mans favorīts gan kā mūziķis, gan kā cilvēks. Viņa dziesmas esmu izpildījis, līdz ar to dažas, piemēram, Englishman in New York, laikam neklausīšos. Enerģijai var uzlikt tādu ne pārāk dzirdētu dziesmu kā She’s Too Good For Me. Bet manam nereti nostalģiskajam garastāvoklim labpatīk kāda no dziļdomīgajām – Shape of My Heart vai When the Angels Fall.
Andrea Bočelli. Dažkārt noskaņojumam der smagā roka mūzika, citkārt – kādas operas ārija. Pirms pāris dienām manā istabā vairākkārt skanēja slavenā Pučīni Turandotas ārija Andrea Bočelli izpildījumā. Arī Bočelli varu pieskaitīt maniem iecienītākajiem māksliniekiem.
Lorija Andersone. Tiem, kam patīk visādu veidu eksperimentālā mūzika, varu ieteikt šo 80.gadu multimākslinieci. Pašlaik pats iepazīstos ar viņas mūziku. Domāju, no viņas iespaidojušies daudzi elektroakustiskās un eksperimentālās mūzikas mākslinieki.
