Kad 1992.gada beigās Latvijas Ārlietu ministrija izsludināja konkursu topošajiem diplomātiem, Bahtijors Hasans, LU Filoloģijas fakultātes students, tajā piedalījās. «Zināju vairākas Centrālāzijas valodas. Mājās runājām persiešu un uzbeku valodā, mans tēvs ir uzbeks, bet mamma – persiete. Samarkanda, Buhāra, kur viņa ir dzimusi un augusi, kādreiz bija Persijas impērijas sastāvdaļa. Domāju – varbūt varu būt noderīgs,» atceras Bahtijors. «Māte ir mācījusies par medmāsu, tēvs – finansists, bet mani no bērnības interesēja literatūra. PSRS obligātajā programmā bija «tautu draudzības literatūra». Viss, kas attiecas uz Baltijas valstīm, bija jālasa krieviski. Tur bija Andreja Upīša Zaļā zeme, Annas Sakses Pasakas par ziediem… Mani saviļņoja, ko Pasakā par tulpēm raksta Sakse: «Tulpju dzimtene ir Uzbekija.» Domāju – uzbeku bērni nemaz par tādām pasakām nezina! Ja neviens līdz šim nav mācījies latviešu valodu, nav tulkojis, varbūt man to pamēģināt?»
1989.gadā kā no debesīm nokritušo Bahtijoru universitātes vadība izlēma eksperimentāli iemest latviešu grupā. Otrajā kursā, kad latvieši ķērās pie sintakses un morfoloģijas, viņam tika sastādīta individuāla programma.
«Sākums bija grūts, tomēr mērķtiecīgi gāju uz priekšu. Atceros – latviešu tautas mutvārdu daiļrades pasniedzēja runāja ātri, turklāt runāja latviešiem. Es kā filmā Pazudis tulkojumā vienkārši pazaudēju, ko pierak-stīt,» viņš pasmaida. Uz eksāmenu gājis, nobijies kā diegs. «Taču man tā laimējās! Pirmais jautājums – latviešu tautasdziesmas un to iedalījums. Otrais – latviešu teikas (vēsturiskās teikas). Trešais – kara dziesmas. Biju priecīgs! Tieši tajā gadā bija iznākusi jauna grāmata Latviešu teikas, tāda pabieza. Man patika teikas par Rīgas veidošanu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.