Žurnāla rubrika: Cilvēki

Tas viss ir ļoti interesanti

Posted on septembris 18, 2013 by Anita Brauna - Veiksme

Bērnu zinātnes centrs Zinoo sevi uzskata par sociālās uzņēmējdarbības piemēru. Tā mērķis ir atraisīt bērnos zinātkāri par tehnoloģijām un pēc gadiem desmit «uzšaut līdz kosmosam kādu latviešu raķeti»

Es tiešām redzēju zilu brīnumu. Caurspīdīgā, slēgtā kastē neilona diedziņā iekarinātā putna spalva sāka kustēties, nevienam pie tās nepieskaroties – brīnums notika, pie kastes sāna brīdi paturot plaukstu. Vienpadsmitgadniekam, kurš taisās kļūt par zinātnieku, ķīmiķi, ārstu un mākslinieku, vislielāko prieku sagādāja darbošanās pie mikroskopiem, kas desmitgadniecei savukārt nepatika, jo «man skropstas traucēja skatīties». Toties viņai patika lielais globuss, kuru varēja griezt, uz izvēlētās valsts uzlikt tādu kā caurules galu un austiņās klausīties turienes mūziku. «Noklausījušies klasiskās mūzikas koncertu, cilvēki nemēdz kauties,» vēstīja uzraksts pie globusa.

Trīsgadnieks bija sajūsmā, šķiet, no tā vien, ka te visam pieskarties bija ne tikai atļauts, bet pat vēlams – zinātnes centra eksponāti ir domāti, lai tos brīvi izmēģinātu, izpētītu un tādējādi atraisītu interesi par šķietami sarežģītām vai garlaicīgām lietām. Pirms rakstīt par bērnu zinātnes centru Zinoo Cēsīs, kopā ar bērniem «notestējām» tā Rīgas filiāli Zili brīnumi un pārliecinājāmies, ka centra veidotāji ir trāpījuši desmitniekā. Lieli un mazi divarpus stundas okšķerēja ar acīmredzamu aizrautību.

Aizrautība un entuziasms uzkrītoši caurvij arī Zinoo vadītāja Paula Irbina stāstījumu par lolojumu. «Man patīk tas, ko daru, un tas atrisina daudzas problēmas,» viņš paskaidro, kad prasu, kas motivēja «īstu» biznesu nomainīt ar «sociālo uzņēmējdarbību», kā viņš apzīmē centru.

Kā tas tapa

Vietā, kur pašlaik atrodas Zinoo, arī bija plānots nodarboties ar «īstu» biznesu. Pirms gadiem četriem tikko izveidotā Cēsu novada domes vadība aicinājusi Irbinu palīdzēt īstenot iekavētu biznesa inkubatora projektu, kam bija pieejams norvēģu finansējums.

«Man tas likās tā – puspasaule pilna ar inkubatoriem,» savu reakciju atceras Irbins, tomēr viņš piekritis piedalīties koncepcijas izstrādē un ideju ģenerēšanā, «ko tajā centrā darīt». Kāds no «prāta vētras» dalībniekiem izmetis domu, ka «varbūt vienā stūrītī varētu izveidot tādu kā tehnoloģiju demonstrācijas centru». «Tanī brīdī man uzreiz bija klikšķis, sapratu – tas ir īstais! Es tādas lietas biju redzējis citās valstīs un uzreiz tajā saskatīju nišu, jo Latvijā tādu centru nebija,» stāsta Irbins.

Pārliecināt norvēģus, ka «biznesa inkubatora vietā būs zinātnes centrs, kas ir gandrīz tas pats, kas inkubators, tikai vēl labāks», nav bijis vienkārši, tomēr izdevies. Projekta termiņi noteikuši, ka centrs jāuztaisa ātrā tempā. «Caur sviedriem, asarām, ar putām uz lūpām – bija traki,» Irbins teatrāli novaid, «bet mēs to dabūjām gatavu.» Šajā septembrī bērnu zinātnes centram Cēsīs sākās trešais gads, un sadarbībā ar domubiedriem un atbalstītājiem no tā ir izaugušas divas filiāles – Rīgā un Lielvārdē.

«Mūsu mērķis ir atraisīt zinātkāri. Mēs ticam, ka katram cilvēkam piemīt unikāls un neatkārtojams potenciāls. Mēs vēlamies palīdzēt to atklāt, rosinot cilvēkā dabisko zinātkāri par sevi, apkārtējo pasauli un tehnoloģijām,» šādi Zinoo interneta mājaslapā formulē savu «filozofiju». Kā stāsta Irbins, pasaulē ir veikti veseli pētījumi par to, kā šādi centri palīdz bērniem gan atrast savu profesiju, gan virza viņus uz tehniskām zināšanām, kas ir tik aktuāli arī ar sociālajām zinātnēm pārņemtajā Latvijā. Caur praktiskām un atraktīvām lietām te viņi ierauga, kāpēc ir jēga mācīties matemātiku, bioloģiju vai ķīmiju.

«Es pats pašlaik mācos par pilotu un tikai tagad sapratu, kāpēc vajag mācīties sinusus un kosinusus. Ja tev ar lidmašīnu jānokļūst no Cēsīm uz Valmieru, tu nevari lidot taisni uz to punktu, jo, ja ir sānu vējš, tas tevi pūš projām. Tad tev jāizrēķina, kādā leņķī ir sānu vējš, cik tas stiprs un kādā leņķī jālido, lai nokļūtu galapunktā. Izrādās, to galvā ļoti vienkārši var izrēķināt, un tikai tagad es to saprotu. Bet iedomājieties, ja tev skolā tagad saka – mācīsimies sinusus, kosinusus! Priekš kam? Piešķirt izglītības sistēmai to praktisko [pusi] – tas nepavisam nav grūti.»

Daudzi no izstādītajiem eksponātiem ir «nošpikoti» citos zinātnes centros. «Neviens «neapbižojas» – tā ir tāda mācīšanās citam no cita. Tu redzi kādu eksponātu, pieliec klāt kaut ko savu, uztaisi labāk vai interesantāk. Tā jau ir maza inovācija, ko cits no tevis mācīsies. Mēs cits ar citu nekonkurējam ne Baltijas, ne pasaules līmenī. Visi saprot, ka vajag domāt jaunus veidus, kā mācīšanās procesu padarīt interesantāku,» saka Irbins.

Zinoo centrs kopš atvēršanas dotācijas nav saņēmis, nauda eksistencei jānopelna pašiem. «Mūsdienās to sauc par sociālo uzņēmējdarbību. Mērķis nav gūt maksimālu peļņu, bet realizēt sociālu funkciju. Manuprāt, mēs to pietiekami veiksmīgi darām,» saka Irbins. Pērn centru apmeklējuši 20 tūkstoši cilvēku, šogad varētu būt ap 30 tūkstošiem, un ar šo apmeklētāju plūsmu centrs ir «ļoti apmierināts». «Mēs ar to varam nosegt algas un taisīt jaunus eksponātus,» raksturo Irbins. Pavasaros un rudeņos, kad skolās ir ekskursiju laiks, pārsvarā ierodas klases, pārejā laikā – ģimenes ar bērniem. Kad mēs svētdienā bijām Zilos brīnumos, divas bērnu kompānijas tur bija atnākušas svinēt dzimšanas dienu.

Būs kosmosa zonde 2

Interaktīvā un zinātniski izklaidējošā ekspozīcija, kas pastāvīgi tiek papildināta, nav vienīgais centra piedāvājums. Zinoo rīko arī bērnu nometnes un citus pasākumus. Piemēram, šīs nedēļas nogalē, 21.septembrī, Priekuļu lidlaukā pie Cēsīm notiks kosmosa festivāls, kurā varēšot būvēt gaisa un ūdens raķetes, izmēģināt kosmiskās šūpoles, apskatīt Latvijas bruņoto spēku pretgaisa aizsardzības sistēmas, piedalīties zinātnes eksperimentos un robotikas nodarbībās. Festivāla «nagla» būs kosmiskās zondes Zinoo-2 palaišana.

Irbins lepojas, ka pērn Zinoo, sadarbojoties ar RTU, palaida valstī pirmo kosmisko zondi, kurā iemontēta videokamera iemūžināja Latviju no 30 kilometru augstuma. Zonde gaisā uzlidoja ar balonu, kas, sasniedzis maksimālo augstumu, pārsprāga, un pēc tam ar izpletni nolaidās uz zemes. «[Daži] mums teica – kas tur ko neuztaisīt balonu, kameru. Nav jau nekas sarežģīts, bet kāpēc neviens to nebija izdarījis?» vaicā Irbins.

Zondes palaišanas «neracionālā» puse – «tas viss ir ļoti interesanti». Racionālā – «kosmosa nozare ir visstraujāk augošā nozare pasaulē, tā attīstās par 7-8% gadā, neraugoties uz krīzēm». «Latvijā ir pietiekami labi zinātnieki un izglītības bāze, lai mēs tur varētu ieņemt kādu vietu. Kosmoss nav tikai raķetes, kosmonauti un starptautiskās kosmosa stacijas. Tā ir ķīmija, bioloģija, materiālzinātnes – ļoti plašs nozaru klāsts, kas Latvijā ir spēcīgs. Bērniem tu nevari radīt interesi par ķīmiju vai bioloģiju kā tādu, bet par kosmosu tu vari radīt interesi. Ja rodas interese par kosmosu, patīk skatīties uz raķetēm, tad vari izdomāt, kā sevi realizēt – kā programmētājs, elektronikas speciālists vai ārsts.»

Zinoo otrā zonde būšot sarežģītāka – tā videosignālu tiešraidē raidīs uz zemi. «Inovācija bija uztaisīt to vienkārši un lēti. Mums piedāvāja videosignālu laist caur satelītiem, bet tur viena minūte maksā tūkstošus. Mēs to gribējām izdarīt lēti un ar resursiem, ko var nopirkt Depo vai K-Rauta. Un mēs to diezgan veiksmīgi esam izdarījuši, tikko tehnoloģiju izmēģinājām, tā strādā.»

Vienlaikus elektronikai bija jābūt pietiekami sarežģītai, lai «nākotnē to varētu izmantot raķetēm, kuras mēs arī droši vien laidīsim». «Ir ambīcija, ka desmit gadu laikā mēs varbūt varam uzšaut līdz kosmosam kādu latviešu raķeti,» atzīstas Irbins. Turklāt sarunas ar Eiropas Kosmosa aģentūru viņam radījušas atskārsmi, ka šis «it kā hobijs un interese», attīstot zināšanas, kādā brīdī var pārvērsties par biznesu. «Viņi saka: ja jūs, čaļi, dabūsit kādu raķetīti pat ne līdz kosmosam, bet līdz stratosfērai, par jums būs liela interese no dažādām kompānijām,» atstāsta Irbins.

Līdz ausīm iekšā

Zinoo īstermiņa ambīcija ir augt kvalitatīvi – pašreizējos centrus papildināt ar jauniem eksponātiem, padarīt tos vēl atraktīvākus, organizēt jaunas un «aizvien interesantākas» nodarbības un nometnes. Nākotnē, kā spriež Irbins, šādiem centriem ir jābūt visos Latvijas reģionos. «Viss atkarīgs, vai valsts tos uzskatīs par vajadzīgiem,» viņš saka. Līdz šim aicinājumi tos finansēt nav atbildēti, «mūsu valstī ir svarīgākas problēmas».

Kas Irbinam pašam liek degt par zinātnes centru? «Kad es to sāku, man pašam divi puikas sāka parādīties. Gribēju, lai viņiem ir laba vieta, kur attīstīties. Otrs – tas kaut kā ierāva iekšā. Pirms gada man paralēli vēl bija diezgan aktīvi privātie biznesi, bet tagad esmu šeit līdz ausīm iekšā. Varbūt iespēja nopelnīt ir mazāka, bet ir riktīgi interesanti. Tas modelis, ko pasaulē daudzi «lielie», piemēram, Stīvs Džobss, [iesaka] – atrodi to, kas tev patīk, un būs labi -, manā gadījumā ir nostrādājis.»

3 biznesa principi

1. Lai visiem ir skaidri un saprotami kopējie mērķi
2. Atklāti izdiskutēt visu, kas uz sirds
3. Uzticēties cilvēkiem līdz galam

Nemācos par putniņiem!

Posted on septembris 18, 2013 by Ieva Cielava - Jauna seja

Lelde Timma (23)

Vides zinātnes maģistrantūras studente iekļauta Rīgas Tehniskās universitātes Zelta fondā. Lelde piedalījusies vairāk nekā 10 starptautiskās zinātniskajās konferencēs – savu jaunāko enerģētikas pētījumu pagājušajā nedēļā prezentējusi Portugālē.

Vecāki: Ausma – strādā banku sektorā, Raitis – basketbola treneris.

Kādas ir tavas zinātniskās intereses? Esmu strādājusi pie Latvijā pirmās daudzdzīvokļu ēkai uzstādītās saules un granulu kombinētās apkures sistēmas pilotprojekta monitoringa un optimizācijas. Pašlaik strādāju pasaules mērogā inovatīvā lauciņā – pie mākslīgā intelekta izmantošanas energoapgādes sistēmās.

Kas pašlaik ir aktuālākā enerģētikas problēma? Vissmagākā problēma ir nesakārtota pārvalde atjaunojamo energoresursu jomā – trūkst skaidru spēles noteikumu. Tā rezultātā Eiropas Savienībā tikai Latvija un Malta nav sasniegušas atjaunojamo energoresursu īpatsvara izpildes plānu 2010.gadam.

Kas tev radīja interesi par vidi? Esmu uzaugusi nelielā pilsētā, vasaras bieži pavadīju laukos Latgalē – ar dzeramā ūdens aku pagalmā, sauso tualeti un tuvāko veikalu pāris kilometru attālumā. Daba bija mans rotaļu laukums un skola, vectēvs – skolotājs.

Ko tu gribētu mainīt vai popularizēt vides zinātnes laukā? Ļoti vēlos mainīt uzskatu, ka vides zinātnes studentiem Rīgas Tehniskajā universitātē māca par puķītēm un putniņiem!

Kā ikdienā rūpējies par vidi? Katru dienu strādāju pie inženiertehniskiem risinājumiem, lai samazinātu ietekmi uz apkārtējo vidi.

Kā par vidi varētu rūpēties ikviens cilvēks? Uzmanīgi izvēloties. Dažkārt būtu nepieciešams apgriezt sava iemīļotā «eko» jogurta iepakojumu un izlasīt visu ar smalko druku uzrakstīto.

Ko vēlies sasniegt nākotnē? Vēlos kļūt par pazīstamu eksperti un pētnieci ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Santa Eisaka, darina zirgu «austiņas»

Posted on septembris 11, 2013 by anon - 1 no 2 miljoniem

Kam jums tik maz? – pārdevēja jautāja Santai, kas audumu veikalā pirka krāšņas virvītes – tikai pusmetru. Parasti tādas vajadzīgas aizkaru apdarēm. Santa atbildēja, ka pērk zirgam, un melots nebija. Viņa darina austiņas, ar kādām sacensībās rotā zirgu ausis. Štātes domātas skaistumam, taču jauniem zirgiem tās kalpo arī skaņas izolācijai – klusāk dzird, mazāk uztraucas.

Pirmās austiņas Santa uztamborēja pirms astoņiem gadiem, kad meita Katrīna sāka nodarboties ar jāšanas sportu. Sacensībās tādas bija vairākiem zirgiem un, visticamāk, pirktas. Santa nolēma uzmeistarot pati.

Kopā ar Santu un viņas meitu Katrīnu dodamies pie zirga Kredo uz stalli netālu no Saldus. Zirgi sagaida, spožos kaklus augšup un lejup šūpinādami. Kāro cukurgraudus. Katrīnas bērajam Kredo ir divpadsmit galvas-rotas, uz bildēšanos viņam uzvelk brūno. «Pārsvarā tamborēju melnas, zilas un brūnas. Ponijiem – rozā, sarkanas,» stāsta Santa. Austiņu tamborēšana prasa 2-3 vakarus jeb divas, trīs Panorāmas.

Vairāk darba Santai ir aktīvajā sacensību sezonā. Viens klients vēlas austiņas ar zirga vārdu, otrs ar zirga pirmo burtu vai vārdu, trešais ar staļļa vai sponsora logo. Arī ar lielām bārkstīm – lai dunduri nelien acīs un nekož.

Santa novērojusi, ka mačos ar austiņām uzcirtušies aptuveni puse zirgu. Ponijus pušķo pat ar zīda lentēm, krēpes sapin tīklveida musturā. «Sarkanu banti astē nesien tāpat vien. Tā ir tikai zirgiem, kuri sper. Kā brīdinājums, ka jāuzmanās,» paskaidro Katrīna. Augstākais sasniegums, ko viņa kopā ar Kredo ieguvusi, ir 1.vieta Latvijas jaunatnes olimpiādē 2011.gadā.

Ikdienā Santa strādā sociālajā jomā, un rokdarbi ir viņas sirdslieta. Prasmes apguvusi, pateicoties mammas māsai – mājturības skolotājai, kura sarunāja, ka Santa, skolniece būdama, mācīsies tautastērpa valkāšanas kultūras un izšūšanas kursos kopā ar pieaugušajiem. Tas notika padomju laikā, kad par tautastērpu un latvietību skaļi runāt nebija pieņemts. Tautiskos kreklus Santa izšuvusi gan godiem, piemēram, jaunajam vīram kā dāvanu no sievas, gan neseno Dziesmusvētku dalībniekiem, kuri pasūtījuši privāti. «Prieks, ja patīk un labi izskatās,» saka Santa. To pašu var teikt arī par zeķēm – tās Santa iemanījusies adīt no suņa vilnas.

Idejas kopējam labumam

Posted on septembris 11, 2013 by anon - Dzīve

Šonedēļ sākas diskusiju sērija Idejas Latvijai, kuras mērķis ir radīt jaunus attīstības risinājumus

Kad pavasarī pēc Swedbank iniciatīvas tikās aptuveni 60 viedokļu līderi no dažādām jomām, katram ierosinot kādu priekšlikumu Latvijas attīstībai, diskusijās atklājās – gandrīz 80% ideju saistītas ar sociālā kapitāla veidošanu. Rīkotāji nolēma, ka tieši tāds arī būs pirmā ideju foruma temats – kā veidot un stiprināt sabiedrībā partnerību kopēju mērķu sasniegšanai. Forums notiek šonedēļ, bet mēs jau pirms tā palūdzām vairākiem dalībniekiem pastāstīt par savu ideju labākai Latvijai.

**Toms Ērenpreiss, velosipēdu ražotnes Ērenpreiss Original vadītājs**

Problēma. Esmu pārliecināts, ka korupcija un shēmošana ar nolūku mazināt nodokļu apjomu grauž mūsu valsti no iekšpuses. Turpinām padomju laiku tradīcijas izmantot pazīšanās, lai apkrāptu valsti, nevis mudinām valsts pārvaldes institūcijas atvieglot godīgu uzņēmējdarbību. Visi zina, ka mazie uzņēmumi nespēj izdzīvot, maksājot visus nodokļus, bet neviens to skaļi nepasaka. Rezultātā nav nekāda spiediena valsts pārvaldei un varas struktūrām, lai uzņēmēji varētu strādāt, ievērojot ētikas pamatprincipus.

Risinājums. Ja uzņēmumi apvienotos ar mērķi veicināt godīgu uzņēmējdarbību un konkurenci, mums būtu vieglāk par to iestāties. Man vēl īsti nav skaidrs, kā to panākt, jo neticu, ka pietiktu ar vienu kampaņveidīgu akciju vai uzlīmi veikala skatlogā. Taču, klusi piekrītot korupcijai un shēmošanai, mēs apkrāpjam ne tikai valsti, bet arī sevi. To vajadzētu atcerēties, braucot pa sliktiem ceļiem, gaidot milzīgās rindās pie ārsta, kritizējot ugunsdzēsēju bēdīgo aprīkojumu.

**Zane Čulkstēna, mākslas centra kim? dibinātāja, mārketinga un vadības konsultante**

Problēma. Latvijā būtu jāstiprina nevalstiskais sektors, kas vieno cilvēkus domās un darbā sabiedriskam labumam. Taču nevalstiskajām organizācijām (NVO) trūkst gan cilvēku un finanšu, gan zināšanu un ietekmes.

Risinājums. Ja NVO valdēs un padomēs būtu uzņēmēji, organizācijas varētu veiksmīgāk risināt sabiedriski svarīgas problēmas, bet uzņēmēji varētu sniegt savu ieguldījumu. Diemžēl pašlaik uzņēmēju un NVO ceļi bieži nekrustojas. ASV šo problēmu risina īpašas organizācijas, kas saved kopā NVO un uzņēmumus, kuri ir ieinteresēti to darbībā. Tādas organizācijas būtu jāveido arī Latvijā. Piemēram, ja uzņēmējs ir ieinteresēts uzlabot mūsu izglītības sistēmu, taču viņš pats nav gatavs kļūt par skolotāju vai izglītības ministru, viņam ir visas iespējas atbalstīt kādu jau nodibinātu NVO vai izveidot jaunu, kas aktīvi iesaistās izglītības jautājumu risināšanā. Labs šādas iniciatīvas piemērs ir Iespējamā misija.

Vēl viens veids, kā veicināt sabiedrisko iesaisti un stiprināt NVO sektoru, ir mudināt lielos uzņēmumus un to darbiniekus kopīgi ziedot NVO darbībai. Piemēram, ja kāds no darbiniekiem ziedo NVO 200 latu, arī uzņēmums apņemas tikpat lielu naudas summu ziedot šai pašai organizācijai.

**Iveta Kažoka, sabiedriskās politikas centra Providus pētniece**

Problēma. Pašlaik valsts civildienesta likums nosaka – katra ierēdņa pienākums ir regulāri papildināt zināšanas un pilnveidot profesionālās iemaņas un prasmes. Taču reti kurš ierēdnis to dara, jo Valsts administrācijas skolā par kursiem jāmaksā, un ierēdņu zināšanu vērtēšana ir formāls pasākums.

Risinājums. Ierēdņiem ir reālas iespējas mācīties brīvās pieejas masveida tālmācības kursos (angliski MOOC), kur pasaules labākās augstskolas bez maksas piedāvā lekcijas un par to sekmīgu pabeigšanu izsniedz arī sertifikātus. Ministrijās ir īpašas personālvadības nodaļas, kas konkrētiem darbiniekiem var ieteikt katra darbam atbilstošus kursus. Ierēdņiem, kuri nav apguvuši angļu valodu, būtu jādod iespēja gada laikā kursus apgūt latviski, bet viņiem būtu jārēķinās, ka diez vai šīs iespējas būs bez maksas.

Manuprāt, katram ierēdnim gada laikā būtu jāiziet trīs kursi. Turklāt ierēdņu izglītošanās varētu rosināt mācīties arī privātajā sektorā strādājošos, un mācīšanās visas dzīves garumā aizvien vairāk tiktu uzskatīta par normu.

**Māris Rēvalds, Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs**

Problēma. Ideja par medicīnas pakalpojumiem kā vienu no Latvijas eksportspējīgākajām precēm nav jauna. Tomēr tās īstenošanai ir vēl daudz darāmā, jo veselības aprūpes nozare joprojām cieš no hroniskas mazasinības, ko veicina Latvijā gadiem ilgi izglītoto un pasaulē konkurētspējīgo ārstu un māsiņu emigrācija uz ārzemēm. Tā ir nepiedodama nevērība pret vērtīgāko un dārgāko resursu, kas ir veselības aprūpē. Visu var nomainīt un atjaunot – ēkas un iekārtas, bet ļoti grūti aizstāt speciālistus, kas emigrē.

Risinājums. Medicīnas iestādēm ir jāapvienojas, lai Latvija eksportētu nevis mediķus, bet viņu sniegtos pakalpojumus. Latvijā medicīna ir ļoti labā līmenī, bet pakalpojumu cenas salīdzinājumā ar daudzu citu ES pakalpojumu cenām ir smieklīgi zemas. Daudzās Eiropas valstīs ekonomiskās krīzes dēļ pasliktinās medicīnisko pakalpojumu pieejamība, un arī tas mums ir izdevīgi. Ir īstais brīdis, lai mēs Eiropā kļūtu atpazīstami ar vismaz vienu jomu, kurā varam pārdot zināšanu ietilpīgus pakalpojumus, un mēs to nedrīkstam palaist garām.

**Rūta Dimanta, labdarības portāla Ziedot.lv vadītāja**

Problēma. Savā ikdienas darbā redzu paralēlās pasaules, piemēram, nabadzīgus bērnus, kuriem vajadzīgs atbalsts izglītībā, un ļaudis, kuriem ir pedagogu dotības, bet viņi nezina, kā tās likt lietā. Nauda nebūt nav vienīgais veids, kā varam palīdzēt cits citam. Latvijai pašlaik ļoti svarīgs ir sabiedriskais labums. Ja nebūs visu kopējā labuma, tā nebūs ne valstij, ne indivīdam. Tādēļ katram sabiedrības loceklim ir kaut kas jādod kopienai.

Risinājums. Strādāt sabiedrības labā nenozīmē, ka jādara darbi, ko neviens cits negrib darīt. Daudz svarīgāk ir ziedot tās prasmes, kas katram cilvēkam ir visvērtīgākās. Piemēram, jurists var ziedot savas zināšanas un laiku, bez maksas konsultējot cilvēkus, kuri par viņa padomiem nevar samaksāt, bet kuriem tas ir ļoti svarīgi. Skolotāji, kas aizgājuši pensijā, var ziedot laiku, palīdzot bērniem sagatavot mājasdarbus.

Internetu redzu kā visvērtīgāko un demokrātiskāko vidi, kur varētu satikties cilvēki, kuri ir gatavi ziedot savas prasmes, un cilvēki, kas labprāt pieņemtu šādu dāvanu. Tā būtu lieliska iespēja uzzināt, ko katrs no mums var darīt sava reģiona, vietējās kopienas, kaimiņu un tuvāko cilvēku labā.

Ar eņģeļiem tur augšā

Posted on septembris 11, 2013 by Ieva Puķe - Personība

Šonedēļ pirmizrāde Dāvja Auškāpa (38) pirmajam iestudējumam Nacionālajā teātrī. Turpat, kur pirms 15 gadiem pēdējā izrāde bija viņa vectēvam Pēterim Pētersonam, un savulaik tika uzvestas vecvectēva Jūlija Pētersona lugas

Dāvis Auškāps no gara izrādes Satisfakcija mēģinājuma Nacionālā teātra Aktieru zālē nāk pretī draudzīgi smaidošs. Apsēdies teātra kafejnīcā, nedaudz atslābst, mazāk – dzīvelīgajās, pelēkajās acīs, vairāk – balsī – parādās nogurums. Pār režijas debitantu nedēļā pirms pirmizrādes, kad mēģinājumi notiek nepārtraukti, ir vēlusies mediju uzmanības lavīna. «Nu, ja jau esmu to iesācis…» Dāvis atzīst – neesot bijis pamata kādam atteikt. Arī iepriekš vairākkārt intervēts, viņš šim procesam cenšas pieiet konstruktīvi, laiks ir saplānots. Iezvanās iPhone, atgādinot, ka pēc pusotras stundas jābūt mājās, lai vestu bērnu uz baseinu.

Momentāni pārējam uz «tu». Ar sievu, Prāta vētras menedžeri Aiju Auškāpu zibējis sabiedrības hronikās, pirms 10 gadiem izveidojis populāro Teātra bāru, kurā dažādās diennakts stundās ir apgrozījusies vai visa Latvijas radošā inteliģence, Dāvis liekas sen pazīstams, taču lielu lomu spēlē arī viņa nesamākslotā personība. Šo sajūtu pastiprina līdzība ar publiski tik zināmo mammu, kādreizējo kultūras ministri Kārinu Pētersoni. Un, ieskatoties fotoattēlos, arī ar vecmāmiņu Eleonoru jeb Noru, leģendārā režisora Pētera Pētersona sievu, kuras draudzīgais un viesmīlīgais raksturs pieminēts atmiņu grāmatās.

Uz Apšuciemu ar veco Runci

«Jau no bērnības man bija skaidrs: es gribu būt režisors,» Dāvja agrākajās intervijās izteiktā doma kādreiz varēja šķist kā koķetērija ar ģimenes kultūrvēsturisko pagātni. Viņa vecvectēvs Jūlijs Pētersons ir spožs pirmskara dramaturgs, salonu komēdiju autors. Tēva brālis Kārlis Auškāps – Dailes teātra režisors. Tēvs Raimonds Auškāps – topošo aktieru skolotājs un tulkotājs, kas tāpat iemēģinājis roku dramaturģijā. Ir izdota arī paša Dāvja tulkotā norvēģu proza. «Bija jāsāk domāt par ģimeni, pelnīt naudu, un tad es aizgāju citā virzienā. Studēju socioloģiju, beigās pabeidzu biznesa vadības maģistrantūru. Norvēģijā studēju,» viņš komentē pievēršanos teātrim tikai tagad, 20 gadus pēc vidusskolas beigšanas.

Dāvis pirmoreiz apprecējies agri, 18 gados. Lielajai meitai Katrīnai jau 19 gadi, mazajām – Norai un Dārtai – četri un nepilni divi. «Katrīna arī tikko iestājās Kultūras akadēmijā, mēs tagad esam skolasbiedri,» viņš ir lepns. «Mans tēvs akadēmijā ir pasniedzējs, es esmu maģistrantūrā, un meita studēs kultūras sakarus. Viņai vienu brīdi pat bija ideja stāties aktieros, bet kaut kā nobijās.» Profesionālās saites Dāvja pirmo režijas darbu Satisfakcija vieno arī ar Prāta vētras «ģimeni» – izrādes tērpu māksliniece Agnese Kaupere ir scenogrāfijas studente Latvijas Mākslas akadēmijā.

Savam Kultūras akadēmijas diplomdarbam Nacionālajā teātrī iestudēdams Krievijā populārā režisora, «jaunā sentimentālista» Jevgeņija Griškoveca lugu par divu biznesa pasaules vīriešu «dueli» sievietes dēļ, Dāvis otrajā plāksnē atstāja domu, ka žurnālistu jautājumi par kultūrvēsturiskās Pētersonu-Auškāpu dzimtas «režijas gēnu» atkal pluinīs emocijas, ar kurām ik pa laikam vēl cīnās viņa tuvinieki.

Viņa vectēvam Pēterim Pētersonam, ne tikai radu lokā, bet arī sabiedrībā sauktam par Runci, šogad būtu 90. Autoavārija 1998.gada 9.oktobrī, no latviešu teātra tēvam Ādolfam Alunānam veltītā sarīkojuma Jelgavā dodoties uz vasaras mājiņu Jūrmalā, Apšuciemā, Runcim un viņa uzticamajai Eleonorai bija liktenīga. «To mamma labāk mācētu izstāstīt, bet bija tādas mistiskas lietas, ko vectēvs pēdējā dzīves gada laikā izdarīja. Lietas, kas gadiem nebija sakārtotas. Varēja domāt, ka viņš zināja, ka aizies, kaut nekas par to neliecināja. Tad beigās, dažus mēnešus pirms nāves, vectēvs uzrakstīja lugas pieteikumu Nacionālajam teātrim. Tā bija pirmā un vienīgā viņa iecerētā komēdija, lugas finālā vīru un sievu gulda vienā kapā. Mistisks sižets! Visiem, kas šo stāstu zina, kopējā versija bija: viņš aizgāja sev cienīgā veidā. Vienīgajā veidā, kā viņš varēja aiziet – spoži un pēkšņi,» Dāvis atgādina epizodi, kas kļuvusi par teātra leģendu. Sevi ar vecvecāku nāvi negrib konfrontēt. «Atklāti sakot, man ir bail no dziļām emocionālām intervijām. Liekas, ka tas nav vajadzīgs. Bija pāris tādu interviju sieviešu žurnālos, un tad pēc tam pats to lasi, visi par to zina, runā, urķējas. Sajūta galīgi nav laba,» godīgā tiešumā viņš jau iepriekš lūdz atvainot, ja gadījumā kāda no atbildēm izskatīsies pēc mocīšanās.

Kad piedzima pirmais mazdēls Dāvis, Runcim bija 50. Viņu abu pazīšanās ilga nepilnus 25 gadus. «Man Runcis bija gandrīz kā viens no vecākiem. Absolūta autoritāte, kā Dievs,» Dāvis tomēr aizmirst par pulksteņa skrējienu. «Un Nora bija cilvēks, pie kura es varēju aiziet, ja man bija grūti. Sevišķi, kad sākās pusaudža gadi… Es pat kaut kādos padsmit gados pārvācos pie viņiem dzīvot. Tad, kad viņi aizgāja bojā, jau biju precējies pirmo reizi, dzīvoju ar ģimeni.»

Lai arī Dāvis to neuzsver, arī Runcim ar viņu acīmredzot bijusi īpaša saikne. To vēl ciešāku darīja Pētersonu vienīgā dēla Uģa traģiskā nāve ugunsgrēkā jau pirms Dāvja dzimšanas, 1971.gadā. Īpaši atmiņā palikuši braucieni ar vectēvu uz Apšuciema vasarnīcu, kur Pētersons – pirmskara Franču liceja absolvents ar enciklopēdiskām zināšanām dažādās nozarēs – nodevās literārajam darbam. «Atceros to kā lielu notikumu. Sevišķi – ziemu, kad mēs divatā diezgan pamatīgā aukstumā, ne pārāk lielās ērtībās dzīvojām vienīgajā apkurināmajā istabā. Viņš rakstīja, es arī kaut kādus stāstiņus mēģināju rakstīt blakus. Tie bija tādi īpaši brīži.» Vectēva autoritāte gan saknē izravējusi Dāvja dzejas mēģinājumus. Runcis palasījies un strupi teicis: «Tādus dzejoļus neviens neraksta.» «Kopš tā laika es arī vairs nerakstīju dzejoļus.» Atmiņā palikušākais vectēva teiciens ir retorisks kā kulaks uz acs: «Nemāci vecu runci miltos dirst!» «Vai to būtu labi publicēt? Varbūt ar zvaigznītēm?» Dāvis šauboties apjautājas.

Par nākotnes saistīšanu ar teātri viņš vectēvam nekad neesot ierunājies. «Man bija salicies tāds priekšstats, ka īpaši neviens neatbalstītu, ja es ietu kaut ko mācīties pa teātra līniju. Ģimenē visi zināja, cik tas ir grūts un nepateicīgs ceļš. Sevis plosīšana. Runcim jau arī faktiski nekad nav gājis viegli viņa teātra ceļā.» Pētera Pētersona tēvs Jūlijs Pētersons nomira izsūtījumā Sibīrijā, tomēr neticamā veidā dēls – cilvēks, kurā spēja sadzīvot Eiropas līmeņa moderns mākslinieks, disidents un ierēdnis – pārkāpa šim «kauna traipam» padomju cilvēka biogrāfijā, kļūstot par Dailes teātra galveno režisoru. Bet 70.gadu sākumā Runcis no šā amata tika padzīts, grāmatā Pēteris Pētersons atgādina Ieva Zole. 1998.gadā viņš gan atkal bija sabiedrībā ieredzēts Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, maija sākumā tieši Nacionālajā teātrī piedzīvoja savas pēdējās izrādes Fēlikss un Felicita pirmizrādi.

Karību salas? Nē, Latviju

Dzīvoklis Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, sestajā stāvā, kuru 1961.gadā Runča ģimene teju atkaroja «pensionētiem ģenerāļiem ar salmenīcām galvās», ir laika kapsula. Pirms Pētersoniem te dzīvojis mākslinieks Voldemārs Tone, tagad mīt Dāvja Auškāpa mamma Kārina.

Dāvis ir piekritis tur fotografēties, kā muzeja ekskursijā izrāda vectēva milzīgo bibliotēku. Jūlija Pētersona masīvā rakstāmgalda atvilktnēs lietas stāvot tādā pašā kārtībā kā 1940.gadā, bet uz tā virsmas kāds 21.gadsimta bērns aizmirsis luminiscējošu plastmasas zivtiņu. Ap otru, apaļo salona galdu veļu laikā tikpat kā senās dienās varētu apsēsties Runcis, Nora, Lilija Dzene, Imants Ziedonis, Māris Čaklais…

Otrā istabā, kur pusaudža gados dzīvoja arī Dāvis, pār Brīvības ielu krītošā vakara saule izgaismo Pētera Pētersona portretu. Zem tā uz mantu kaudzes salocīts tumšs, klasiska griezuma vīriešu lietusmētelis. Apakšā – brūns diplomāts. «Runča?» piesardzīgi apjautājos. Esmu uzminējusi. Diplomātā vēl ir stikla lauskas no avārijas vietas.

«Viņš bija savā ziņā ģēnijs. Tas varbūt dīvaini skanēs, bet, ja vectēvs būtu dzīvs, liekas, man nebūtu drosmes mēģināt to darīt,» par pievēršanos režijai runā Runča mazdēls. «Es nemāku izskaidrot, kāpēc tāda sajūta. Ne tāpēc, ka man būtu bijis bail no viņa vai ka viņš mani būtu terorizējis ar savu kritiskumu. Man ilgu laiku likās, ka nekas, ko es daru, nav pietiekami labi. Milzīga paškritika. No otras puses, tas jau arī ir labi – apvārsnis ir milzīgi tāls. To, ka man ar vecākiem un vecvecākiem vajadzētu sacensties, gan esmu sen izslimojis. Es jau nedaru lietas tāpēc, ka viņi kaut ko ir darījuši. Es daru to, ko man gribas darīt.»

Slavenais Dailes teātra patriarhs Eduards Smiļģis, kura krustdēls bija Pēteris Pētersons, pēc pirmās izglītības bija inženieris. Oļģerts Kroders arī diezgan vēlu pievērsās režijai, Dāvis Auškāps piemin Latvijas teātra veiksmes stāstus, kas sākušies nobriedušā vecumā. Paša vecvectēvs, dramaturgs Jūlijs Pētersons vispirms bija tiesu izpildītājs, tipogrāfijas īpašnieks. «Jūlija Pētersona spiestuve – vēl nesen varēja redzēt milzīgu uzrakstu uz Leļļu teātra sienas, vecajā drukā. Starp citu, Jūlija tēvs Dāvis Pētersons savukārt bija krodzinieks Smiltenē.»

Teātra bāru pretī Jaunajam Rīgas teātrim 2004.gada sākumā Dāvis Auškāps atvēra spontāni. «Burtiski mēneša laikā viss notika. Viens cilvēks gribēja tikt vaļā no telpām, kafejnīcas, pagrabiņa. Gaišzaļas sienas un ļodzīgi galdiņi… Visu mainīju. Man pirms tam jau bija bizness, taisīju korporatīvos pasākumus. Arī, starp citu, uz robežas ar režisēšanu.»

Jaunā bāra koncepts bija trāpījums desmitniekā. Jaunatvērto iestādi tik ļoti iemīļoja Jaunā Rīgas teātra aktieri un fani, ka Dāvis pat dzirdēja jautājumus, vai «parasti mirstīgie» arī tur var iet. Gadu pēc bāra atvēršanas viņš saņēma uzaicinājumu apsaimniekot arī JRT bufeti. Izveidoja tur Teātra restorānu, no kura tagad domās jau sācis atvadīties, «jo tur tik un tā ies pāri buldozers, JRT taču slēgs uz rekonstrukciju». Restorānu periods ir bijis interesants, viņš kā rezumējot saka. Patiku pret ēstgatavošanu acīmredzot mantojis no tēva Raimonda, kas ir pat pavārgrāmatas autors, Dāvis savukārt ir strādājis un mācījies virtuvē pie sava restorāna pirmās šefpavāres Inetas Grēniņas. «Ārzemēs labā restorānā pats īpašnieks ir šefpavārs vai apkalpo viesus. Tur es laikam īsti sevi neredzu.» Dāvim pieticis ar pirmajiem diviem gadiem Teātra bārā. «Es tur faktiski dzīvoju, lielu daļu veselības atstāju. Ēd un dzer, un tusē, ar ģitāru rokā pavadi cauras naktis.»

Vēl bija divas sezonas pludmales bārā Venecuēlā, Margaritas salā, Karību jūrā, ko Dāvis ierīkoja kopā ar multimākslinieku Arti Dzērvi. Līdzi brauca arī sieva Aija ar meitiņu Noru. Viņi izbūrās cauri dokumentu grēdām, Venecuēlas likumdošanai. Bāra atvēršanu tropiskajā paradīzē Dāvis tagad salīdzina ar līdzīgu operāciju, piemēram, Krievijas vidienē.

«Es pat šodien vairs nesaprotu, kā es uz to parakstījos, bet bija ļoti interesanti. Nu diemžēl tas ir beidzies un ne pārāk veiksmīgi. Ko man šis periods deva? Sapratni, ka es to vairs nekad negribu darīt. Priecājos, ka iemācījos spāņu valodu, varu komunicēt ar cilvēkiem sarunvalodas līmenī. Un tas ļāva apzināties, ka es negribu dzīvot nekur citur kā Latvijā. Pa laikam «pēc kaut kā cēla, nezināma sirds ilgojas», bet beigās saproti, ka viss jau ir paša galvā. Lai justos labi, nevajag braukt uz Bounty Beach, kur ir silti un forši. Ja saule ir nepārtraukti, tad izžūst smadzenes.»

Procesā

Uzaugušam ar ģimenes sarunām par teātra pirmizrādēm un jaunākajām grāmatām, Dāvim Dienvidamerikā visvairāk pietrūcis kultūras dzīves, garīgās barības, attiecību dziļuma. «Es varbūt esmu izlepis, bet man telefonā ir pusotrs tūkstotis numuru. Tā ir milzīga vērtība. Es Latvijā jebkurā situācijā zinu, kam piezvanīt. Labi, varbūt varētu iztikt arī bez tā telefona, bet vienkārši tā vide, kurā es jūtos labi, ir šeit.»

Savā ziņā divas pludmales kultūrā pavadītās ziemas arī nogludināja ceļu uz sapni par režiju.

Vai stāstā par biznesa cilvēku attiecību drāmām, ko Dāvis iestudē, ir biogrāfiska «vilkme»? «Nē, ideju man pasvieda Krievu teātra aktieris Nikolajs Korobovs, kurš tagad ir Maskavā. Sākot dziļāk pētīt, sapratu, ka lugā ir man būtiskas tēmas: lai kas tu arī būtu – miljardieris vai bezpajumtnieks -, esi vienkārši cilvēks. Kails, neaizsargāts, ievainojams, jutīgs, jūtošs, mīlošs. Vēlme visiem ir viena – būt laimīgiem. Paradokss, ka izrādē milzīgi bagātais cilvēks, kurš var atļauties visu, sirdī īstenībā ir nelaimīgs. Viņš ilgojas pēc ģimenes, kuras viņam nav, pēc mīlestības… Manuprāt, meistarīgi uzrakstīta luga, kā to Griškovecs prot darīt. Arī viens no retajiem teātra gabaliem, kur centrā ir vīriešu psiholoģija. Riktīgs «veču gabals».»

Ejot uz pirmajiem mēģinājumiem ar Nacionālā teātra labajiem aktieriem Ivaru Pugu, Ivaru Kļavinski, Līgu Zeļģi, Mārtiņu Eglienu, Kasparu Aniņu un Mārtiņu Upenieku, Dāvis bijis tik uztraucies, ka nav varējis parunāt. Brīdi pirms pirmizrādes spriedze vairs nav tik liela, liekoties, ka viss notiek pareizajā virzienā, taču ik pa brīdim emocijas uzbango augstu. Vairs ne miņas no tā «nogaidīšanas režīma» dzīvē, par kuru pirms gada viņš runāja kādā intervijā.

«Es nezinu, kā viss attīstīsies. Skaidrs, ka netaisos nekādā veidā atdarināt vai pārspēt kādu no saviem senčiem,» Dāvis pasmaida. «Man teātra vide liekas tuva, pazīstama, un es tajā jūtos labi. Tas man ir svarīgi. Es nekādus mērķus neuzstādu. Jo neesmu mērķa cilvēks, esmu procesa cilvēks. Man ir svarīgi, lai tajā brīdī, kad kaut ko daru, labi jūtos.»

Lai arī Dāvis zina, ka teātra vadība pašlaik nevar atļauties eksperimentēt, uzticot izrāžu iestudējumus cilvēkiem, par kuru kvalitātēm nav droša, viņam liekas, ka iespēja uzvest lugu vectēva un vecvectēva kādreizējā teātrī ir mazliet dota avansā. «Vispār jau mani dzīve skaisti nes, tas ir skaidrs. Šīs durvis paveras, un ir sajūta, ka daru pareizi,» balsī skan miers.

«Vēl esmu pārliecināts, ka mani kāds ļoti, ļoti stipri sargā no augšas. Es nezinu, tie laikam ir eņģeļi uz pleciem… Man daudzas lietas padodas, kā lai citādi to izskaidro? Es tikai varu būt pateicīgs.»

Stresa pilna diena

Posted on septembris 11, 2013 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Šonedēļ Viņa Svētība XIV Dalailama (78) apmeklēja Latviju, lai sniegtu lekciju Līdzcietības kultūra. Šī bija trešā reize, kad Tibetas garīgais līderis viesojās Latvijā, un vienīgā reize, kad viņu nepieņēma valsts augstākās amatpersonas

Vai jūs zināt, kas ir Džastins Bībers? Vai jums ir nojauta, kāpēc viņš piedzimis? – iespējams, tas būtu dīvainākais jautājums, ko dalailama jebkad dzirdējis. Tāds, uz kuru neder neviena vispārzināmā atbilde, kādas viņš intervijās mēdz sniegt. Kad pirmdien, 9.septembrī tikos ar Tibetas garīgo līderi, kurš jau vairāk nekā sešdesmit gadus rezidē Daramsalā, Indijā, nespēdams atgriezties Ķīnas okupētajā tēvzemē, šo jautājumu tomēr neuzdevu. Atturēja intervijai strikti atvēlētais laiks – 15 minūtes, kā arī dalailamas Londonas ofisa iepriekš izteiktais brīdinājums, ka par šo popzvaigzni viņš, visticamāk, neko nezinās.

Pirms intervijas viņi bija lūguši visus žurnālistus aizsūtīt jautājumus saskaņošanai. Svētais vīrs, kurš – pēc Vadžrajānas budisma meistaru tradīcijas – uz Zemes kā dalailama atgriezies jau četrpadsmito reizi kopš 1391.gada, šajā gadsimtā ļāvis kā treknas lotosa zieda lapas sev apkārt savīt iespaidīgas sabiedrisko attiecību kārtas.

Tieši šā iemesla dēļ tikšanās ar svēto vīru atgādina ko pavisam pretēju budisma sludinātajai vienkāršībai un mieram: viņu pavadošā svīta kopā ar drošības dienesta darbiniekiem un sabiedrisko attiecību speciālistiem, vizītes mecenātiem no Latvijas puses raisa tādu pašu spriedzi, kā partiju biroju aizkulisēs vēlēšanu dienā vai lielpilsētas arēnā pirms Džastina Bībera koncerta.

Tas ir mersedess, ar ko dalailama tiek atvizināts uz Arēna Rīga pirmdienas priekšpusdienā, pusotru stundu pirms lekcijas par līdzcietību, ko viņš sniegs interesentiem. Vēlāk atklājās, tādu bijis pieci tūkstoši, biļetes cena – no trīs līdz septiņiem latiem. No ziedojumiem un biļešu ienākumiem gūto naudu, kas paliktu pāri pēc vizītes organizatoriskajiem izdevumiem, tika lemts atvēlēt labdarībai Latvijā. Lekcijas beigās atklājās, ka bilance ir mīnusos.

Neliela auguma kalsns vīrs, uzmanīgi liekot soļus, kāpj ārā no limuzīna. Drošībnieku un pavadoņu ielenkumā viņu grūti saskatīt. Cauri šim enerģiskajam pūlim vīd viņa drēbju kārtas fragmenti: tumšsarkanais ar safrāna dzelteno, kas Tibetas budisma tradīcijā nozīmē atteikšanos (vienaldzību) pret materiālās pasaules kārdinājumiem un nodošanos dievišķajam. Šajā gadījumā ar «dievišķo» jāsaprot tukšuma meditācija.

Jūsu nemaz nav – tas ir biedējošākais, ko par sevi varētu uzzināt ikdienišķs cilvēks. Taču ne Budas sekotāji. Tas nav cinisks un depresīvs tukšums, par ko runā Vadžrajānas tradīcija (tulkojumā no sanskrita nozīmē gan dimantu, gan zibens spērienu – red.). Šis prāta stāvoklis nav sasniedzams, loģiski to izskaidrojot. Tas cieši saistīts ar līdzjūtību pret visām radītām būtnēm.

Nav vērts sākt publiskus skaidrojumus par Vadžrajānas budisma centrālo – tukšuma jēdzienu. Psihes stāvokļi, ko meistari ar meditācijas palīdzību sasniedz, lai to pilnībā aptvertu, sniedzas vairāku mūka dzīvju (inkarnāciju) garumā. Šķiet, to sapratis arī dalailama, kura vārds tulkojumā nozīmē diženā jūra (dalai) un skolotājs (lama). Publiskajās lekcijās un intervijās šis izcilais praktiķis pasniedz dzīves patiesības, vienkāršas kā miežu putra, ko pats ēd brokastīs. Budas mācības patiesības viņš patur pie sevis. Dalīties vienkāršu padomu veidā ar šīm slepenajām zināšanām, ko – pēc leģendas – divarpus tūkstošu gadu garumā meistari nodod cits citam dzīvas prakses veidā, nozīmētu ļoti mānīties.

Dalailama apbraukājis vairāk nekā 67 valstis, viesojies sešos kontinentos. Ir 110 grāmatu autors un līdzautors. Par miera vēsti, ko nesis pasaulē, viņš saņēmis Nobela prēmiju, kā arī 150 citas miera balvas. Mēdz ironizēt, ka dalailamas rietumu fanu klubs strauji pieaudzis tieši pēc tam, kad viņš ieguva Nobelu. Svētajam vīram pievērsās pasaulslavenas kinozvaigznes. Sākās intensīvi aicinājumi viesoties rietumvalstīs. Līdz šā gada beigām dalailama ar lekcijām viesosies vēl septiņās valstīs dažādās pasaules malās.

Viņa vizīte Latvijā tika organizēta privāti, un tas bija iemesls Latvijas augstākajām amatpersonām izvairīties no tikšanās ar Indijā mītošo Tibetas garīgo līderi. «Latvija vienmēr ir konsekventi atbalstījusi Ķīnas Tautas Republikas teritoriālo integritāti un uzskata, ka Tibetas autonomais rajons ir Ķīnas Tautas Republikas teritorijas neatņemama sastāvdaļa,» viedokli noformulēja Ārlietu ministrija. Pēc intervijām ar Latvijas medijiem pie dalailamas baltiem liliju ziediem rokās ieradās Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. Tapa apmierināts, smaidīgs foto. Trīs dienu laikā, ko pavadīja Latvijā, dalailama viesojās arī Saeimā un tikās ar Latvijas inteliģenci un garīgajiem līderiem.

Par savu galveno uzdevumu ārējā pasaulē izvirzījis radīt saprašanos starp dažādām garīgām mācībām, tautām un valstīm, dalailama saņēmis kritiku – kā gan var runāt par globālu mieru, ja nespēj panākt to savās mājās, Ķīnas okupētajā Tibetā? Diemžēl, laika trūkuma dēļ neizdevās uzdot vienu no sagatavotajiem jautājumiem: «1950.gadā, iznākot no vannas istabas vasaras rezidencē Norbulingkā, jūs esot jutis spēcīgu zemestrīci. Drīz pēc tam Ķīnas armija iebruka Tibetā. Arī mūsdienu pasaulē ir daudz draudu mazu valstu suverenitātei, lielās cīnās par dabas resursiem, politisko un ekonomisko ietekmi. Cik daudz tajā jāiedziļinās «ikdienas cilvēkam»? Vai katrs var kaut ko darīt lietas labā?»

Vīzija un mazais zēns

Kad 1935.gadā dzima četrpadsmitais dalailama, Tibeta bija brīva valsts. Tā pastāvēja no 1912.gada līdz 1951.gadam, kad savā sastāvā to vardarbīgi iekļāva Ķīna. Iepriekš vēsturē Tibeta divkārt piedzīvojusi brīvību, senākos laikos tās lielākais drauds bijis mongoļi.

Esošā dalailamas iepriekšējā inkarnācija – trīspadsmitais dalailama mira 57 gadu vecumā 1933.gadā. Cilvēkus parasti interesē mistērija, kā šajā garīgajā tradīcijā tiek atrasti pēcteči. Četrpadsmito dalailamu, kurš šoruden viesojās Rīgā, sameklēja tā: lūkojoties uz mirstošo, meditācijas stāvoklī atrodošos lamu Tubtenu Gjatso (trīspadsmito dalailamu), mūki ievēroja, ka lama galvu pagriež no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem. Tā bija pirmā zīme, kur tālāk būs jāmeklē nākamais dalailama. Neilgi pēc tam viens no vecākajiem lamām sapnī redzēja vīziju: svētajā ūdenī lūkojoties, tam parādījās burti Ah, Ka, Ma. Tiem sekoja klostera vīzija – tā jumtu rotāja tirkīzs ar zeltu, trepītes veda pie kalna ar nelielu, dīvainu mājiņu. Tieši tur, ziemeļaustrumu Tibetas provincē Amdo, meklējumu rezultātā mūki atrada tobrīd divus gadus veco Lamo Dondupu – četrpadsmito dalailamu. Mazajam zēnam tika parādīti priekšmeti, kas piederēja iepriekšējam dalailamam, un arī tādi, kas tam nepiederēja. Viņš nekļūdīgi tos atšķīra. Atpazītais dalailama devās līdzi pieredzējušajiem lamām uz Lhasu, vēsturisko garīgā līdera rezidenci Tibetā.

Dalailama piedzima sešpadsmit bērnu ģimenē, divi viņa brāļi ir lieli budisma meistari. Vēl, pirms viņu uzmeklēja lamas, mazais zēns mātei esot bieži saucis: es došos uz Lhasu, es došos uz Lhasu! Vēl kāda zīme, kas vienojot pirmo, septīto, astoto, divpadsmito un esošo dalailamu: viņu dzimšanas brīdī mājas apciemojis kraukļu pāris. Atvadījies no ģimenes, topošais dalailama devās uz Lhasu, lai garīgo meistaru uzraudzībā mācītos. Viņš apguva loģiku, Tibetas vēsturi un mākslu, sanskritu, medicīnu, budisma mācību. Studēja arī mūziku, dzeju, astroloģiju. Četrpadsmit gadu vecumā saņēma augstāko iespējamo grādu budisma zinībās.

Vēlāk sākās saspīlēti politiskie notikumi. Jaunais dalailama devās pie Ķīnas vadītāja Mao Dzeduna uz miera sarunām, taču tās neizvērtās veiksmīgi. 1950.gadā Ķīnas armija iebruka Tibetā. Dalailama bija spiests doties prom no tēvzemes un patvērumu rada Indijā, Daramsalā, kur aizvien atrodas viņa mājvieta. Būtu naivi uzskatīt, ka iepriekš Tibetas garīgo līderu mājvietā Lhasā dzīve ritējusi izmeklētā gaisotnē, garīgumam un cilvēkmīlestībai dominējot pār cilvēciskām vājībām. Devītais, desmitais, vienpadsmitais un divpadsmitais dalailama mira gados jauni. Ir minējumi, ka intrigu pilnajā gaisotnē šie apgaismotie vīri tikuši noindēti. Trīspadsmitais dalailama izbēga no algota slepkavas nagiem, taču jautājums par Tibetas vājumu iepretim spēcīgu impēriju varai un interesēm, ko balstīja mazās valsts garīgā centra – Potalas pils Lhasā – iekšējās intrigas, bija nopietns.

Līdz pat 1979.gadam, kad pirmo reizi ieradās vizītē ASV, dalailama vadīja pavisam vienkāršu, globalizācijas procesu neskartu dzīvi. Patlaban viņa sabiedriskā dzīve jau vairākus gadu desmitus sit augstu vilni. Ar līdzcietības, vienotības vēsti svētais vīrs viesojas visā pasaulē.

Tajā pašā laikā Ķīnā viņš tiek uzskatīts par nevēlamu personu. Šīs valsts amatpersonas sola pašas meklēt nākamo dalailamu, un esošo sauc par viltvārdi un galvu sagrozītāju.

Gardā gaļas zupa

Intervija ar dalailamu notiek stresa, steigas un pārspīlētas uzmanības apstākļos Arēnas Rīga aizskatuvē. Pēdējais, par ko šeit gribas domāt, ir lielās tēmas – mūžība un patiesība.

Viņa daudzie pavadoņi – tibetieši uzvalkos, lietišķām mapītēm rokā, izrādās, rezidē Daramsalā. Izbraukumos uz Eiropu viņi ērti jūtas šādi – uzvalkā. Klātesoši ir arī pāris mūki, viens no tiem intervijās svētajam vīram palīdz piemeklēt atbilstošākos vārdus angļu valodā. Viņu sejā spoguļojas līdzsvarotība un prieks bez lieka sakāpinājuma. Rievas, ko ap muti ievilcis vecums, sejai piešķir laipnu izteiksmi.

Paēdis pusdienas, svētais vīrs ir gatavs intervijai. Svinīgā klusumā viņš divpadsmit cilvēku ielenkumā, uzkož šokolādi, ar sauju padzeras krāna ūdeni. «Tagad esmu gatavs!» dzīvespriecīgi iekārtojas krēslā ar augstiem spilveniem. Man pietiek bezkaunības aplūkot viņa kurpes – atceros mediju magnāta Rūperta Mērdoka reiz sacīto, ka «dalailama ir ļoti politizēts vecs mūks, kas šļūc apkārt Gucci apavos.» Kurpes ir gluži parastas: tumšbrūnas ādas, labi koptas un paredzētas ērtai staigāšanai.

Vai jūs šodien ēdāt gaļu?

Jā. Zupu ar gaļu.

Vai bija laba?

Laba. Viss ēdiens ir labs.

Vai tā nav pāri darīšana dzīvām būtnēm, ko budisms aizstāv?

(Iejaucas apsargs. «Šādus jautājumus nevajadzētu.» Dalailama čāpstina Laimas šokolādi. Ir apmierināts un priecīgs.)

Kad sadusmojaties, ko jūs darāt? Neteiksit taču, ka nepazīstat šādas izjūtas?

Cenšos dusmas aizmirst. (Ar dūri enerģiski piesit sev pie galvas.)

Bet tas taču ir grūti?

Ar stingru ticību, ka dusmas ir kaitīgas. Emocijām jāļauj nākt un iet.

Atceraties pēdējo reizi, kad bijāt dusmīgs?

Pirms divām dienām uz saviem pavadoņiem. Par izdarītajām kļūdām, slinkumu. Bet ļāvu šīm emocijām aiziet.

Vai miegā jūs piemeklē sapņi? Ko redzat?

Es eju gulēt agri un neēdu vakariņas. To paredz mūka dzīves noteikumi. Tāpēc reizēm jūtos izsalcis, un sapņos redzu ēdienu. (Sirsnīgi smejas.)

Ko cilvēki visbiežāk vēlas noskaidrot, satiekot jūs aci pret aci?

Kā nomierināt prātu. Rietumu kultūra ir ļoti orientēta uz materiālo pasauli, tās vērtībām. Pat izglītības sistēma vērsta uz to. Cilvēka iekšējā pasaule paliek novārtā. Ieteikums ir viens: bailes, dusmas, skaudība prātu satrauc, tas jāsaprot. Cilvēki iedala sabiedrību tajos, kas ir draugi, un tajos, kas ir ienaidnieki – jo saņem no viņiem kritiku, nepatiku. Taču visi cilvēki ir Dieva radīti. Visi cilvēki ir brāļi un māsas, kā teikts kristietībā. Ja tā skatāties uz pasauli, vairs nav iemesla izjust dusmas, naidu. Kāds mans amerikāņu draugs, 84 gadus vecs zinātnieks, sarunā reiz teica, 90% dusmu ir jūsu paša mentālā projekcija. Prāts jātrenē. Nedrīkst dot vaļu negatīvajām emocijām. Tad netiks iztraucēts prāta miers.

Jūs esat teicis, ka budisma pamatā ir kalpošana un laba darīšana visām dzīvām būtnēm, tāpēc svarīgāk par to, kā pievērst cilvēkus budisma mācībai, ir rast atbildi uz jautājumu – ko varam dot pasaules sabiedrībai? Kāpēc šis uzstādījums – gan reliģiskā, gan politiskā kontekstā – guvis tik maz piekritēju? Galvenokārt cilvēki cīnās katrs par sevi, ne citiem.

Miera pretmets ir dusmas, bailes, mantkārība, augstprātība. Tādēļ visas garīgās prakses māca toleranci, piedošanu, pateicību. Tās pieprasa lielu vienkāršību.

Parasti uzdot šādu jautājumu cilvēkam gados būtu nepieklājīgi un dīvaini, bet šķiet, ka ar jums ir citādi – vai esat gatavs savai nāves stundai?

O, jā! Mana ikdienas garīgā prakse, piecas reizes dienā, ir vērsta uz to. To sauc – deity yoga. Tā saistīta ar vizualizāciju un pieciem ķermeņa un prāta elementiem, kas nāves laikā pakāpeniski izzūd.

Mūsu eksistenci nosaka pieci elementi: zeme, ūdens, uguns, gaiss un telpa. Tie pastāv un izpaužas ne tikai fiziskajā realitātē, bet arī prātā. Prāta spēja kalpo par pamatu visam, ko jūtam – tas ir zemes elements, prāta nepārtrauktība un pielāgošanās spēja – ūdens elements, prāta skaidrība un uztveres spēja – uguns elements, kustības spēja – gaisa elements, prāta bezrobežu tukšums – telpas elements. Mirstot šie elementi – fiziski un mentāli – pakāpeniski sabrūk. Ir vairākas stadijas, kam mirstot cilvēks iziet cauri. Mirstošais, kurš visu mūžu praktizējis, šīs stadijas atpazīst, un spēj kontrolēt savu miršanas procesu un pārdzimšanu.

Jūs esat izteicies, ka nākamreiz pārdzimsiet ārpus Tibetas. Vai tiešām tāds ir jūsu nodoms?

Ne tikai ārpus Tibetas. Ārpus visas šīs galaktikas.

Tad jūs esat izlēmis vairs neatgriezties cilvēka veidolā?

Nē, nē! Kā pirmais dalailama (dzīvojis no 1391. līdz 1474.gadam – red.) pirms savas aiziešanas teica saskumušajiem skolniekiem: kamēr vien uz Zemes būs ciešanas, es atgriezīšos. Mana vienīgā vēlēšanās ir, lai cilvēkiem vairs nav jācieš.

Kur jūs nākamreiz varētu pārdzimt? Varbūt par latvieti?

Kamēr vien dzīvās būtnes šajā Debesu stūrī (domā pasauli – red.) izjutīs ciešanas, es palikšu.

Grauds, kas visa pamatā

Posted on septembris 11, 2013 by anon - Veiksme

Baltijā modernākās dzirnavas atrodas Dobelē, un no Dobeles dzirnavnieka ražotajiem miltiem maizi cep ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā

Baltijas tirgus ir mazs, konkurence tajā sīva, tāpēc ražotāji ar informāciju par savu produkciju un tās apjomiem nedalās, jau sarunas sākumā smaidot brīdina a/s Dobeles dzirnavnieks valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils. Viņa vadītais uzņēmums ir viens no trim lielākajiem Baltijā, pārstrādes ziņā pat lielāks nekā mātesuzņēmums – igauņu Tartu Mill. Pērn Dobeles dzirnavnieks pārstrādājis 150 tūkstošus tonnu graudu.

Kaut gan aptuveni 95% no tiem ir Latvijas graudkopju izaudzēti, to cenu nebūt nenosaka Dobelē vai Latvijā, bet graudu biržās Londonā, Parīzē vai Čikāgā. Nosaka, ņemot vērā gaidāmās ražas pasaules graudu audzēšanas reģionos un globālo pieprasījumu.

10 000 graudu sekundē

Graudi ir stratēģiski svarīga un līdz ar to ārkārtīgi likvīda prece. Mēdz teikt, ka viss pasaules tirgus turoties uz trim vaļiem – naftu, zeltu un graudiem. Tāpēc arī graudu tirgus ir sarežģīts, to ietekmē ne tikai pēkšņs sausums Austrālijā vai ķīniešu ēšanas paradumu maiņa, bet arī lielo graudu uzpircēju vēlme nopelnīt un dažādas vienkāršam mirstīgajam grūti saprotamas spekulācijas biržās. Pārstrādātāji, kas ir vieni no pēdējiem ķēdē no graudu audzētājiem līdz produktu patērētājiem, šo cenu ietekmēt nevar. Tie laiki, kad Latvijas lielie pārstrādātāji zemniekiem noteica, par kādu cenu un cik daudz no izaudzētā iepirks, ne tikai sen pagājuši, bet no mūsdienu viedokļa šķiet pilnīgi absurdi.

«Cenu svārstības notiek nepārtraukti, un mums operatīvi jāspēj tām piemēroties. Jo cena kristies vai celties var burtiski dienas laikā,» atkarību no izejvielu iegādes skaidro Kristaps.

Pagājušajā gadā, kad pasaulē bija neraža, bet Latvijā rekordraža, graudu cena pieauga par 70%, sasniedzot 250 eiro par tonnu, taču šoruden tā svārstās ap 185-190 eiro. «Šogad zemnieki nav psiholoģiski gatavi tik zemai cenai, tāpēc arī pārdošanas aktivitāte ir zema.»

Tādēļ jo svarīgāk, cik efektīvi graudi tiek pārstrādāti pēc tam, kad nonākuši dzirnavās. Bet to var panākt, tikai nepārtraukti attīstoties, investējot ražošanas pilnveidošanā. «Mēs jau sen vairs neesam tikai lopbarības vai miltu ražotāji kā agrāk, bet gan liels daudznozaru uzņēmums,» uzsver Kristaps Amsils.

Kopš 2010.gada ražošanā investēts ap 20 miljoniem eiro. Rezultāts ir acīmredzams – vēl 2008.gadā uzņēmums, kurā strādāja gandrīz 400 cilvēku, pārstrādāja 75 tūkstošus tonnu, bet pašlaik ar 180 darbiniekiem tiek pārstrādāts tieši divreiz vairāk. Līdz ar krīzes atnākšanu uzņēmumā tika veikta reorganizācija un optimizēti daudzi procesi, kas ļāva tam kļūt konkurētspējīgākam ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pat pasaules līmenī.

Paradoksāli, bet sākotnēji Dobeles dzirnavnieks nemaz nebija dzirnavnieks. Uzņēmuma pirmsākumi meklējami tālajā 1976.gadā, kad šajā vietā tika uzcelts elevators valsts graudu rezervju glabāšanai. Ne velti tam izvēlēta Zemgale, ko pirmās brīvvalsts laikā sauca par Latvijas maizes klēti. Padomju laikā pārtikas graudus, jo īpaši kviešus, Latvijā tikpat kā neaudzēja. Tos veda no Ukrainas un Kazahstānas. Toties audzēja graudus lopbarībai, jo visa lauksaimniecība kopumā bija orientēta uz lopkopību. Tāpēc likumsakarīgi, ka pēc trim gadiem, kad tika uzcelts otrs elevators, Dobeles pievārtē izveidoja arī lopbarības ražotni. No tiem laikiem Dzirnavniekam mantojumā palikuši deviņi hektāri zemes, uz kuriem atrodas ražotnes, un viens no pašreizējās pamatdarbības veidiem – lopbarības ražošana. Pašlaik barība tiek ražota astoņām dzīvnieku grupām: liellopiem, zirgiem, cūkām, kazām, aitām, trušiem, mājputniem un zivīm, bet kopējais recepšu skaits sasniedz 200. Aptuveni pusi no visas lopbarības Dobeles dzirnavnieks eksportē. Pārsvarā uz Igauniju un Lietuvu, bet arī uz Skandināviju.

Pārtikas miltu ražošana Dobelē sākta tikai 1982.gadā, kad beidzot tika uzceltas dzirnavas. Tās uzņēmumam kalpoja 28 gadus, līdz 2011. nomainītas ar jaunām un pašlaik Baltijā modernākajām, kuras vienā sekundē spējot samalt 10 000 graudu.

Pēc neatkarības atgūšanas Dobeles dzirnavnieks, kā daudzi lieli uzņēmumi, vispirms pārtapa par valsts akciju sabiedrību, tad tika privatizēts. Neliela daļa akciju palika valstij, pārējās bijušajiem uzņēmuma darbiniekiem un zemniekiem, kas audzēja graudus. 2008.gadā akciju kontrolpaketi iegādājās Tartu Mill un Dobeles dzirnavnieks nonāca triju uzņēmumu grupā, no kuriem viens atrodas Igaunijā, otrs Latvijā un trešais Vācijā. Tiesa, 5% uzņēmuma akciju ar VSAA starpniecību joprojām pieder Latvijas valstij, bet otri 5% – mazajiem, kopskaitā ap 90, akcionāriem.

Saldummīļi igauņi

Īpašnieku maiņu Kristaps komentē lakoniski: «Tā bija nepieciešama uzņēmuma attīstībai.» Par to liecinot ne tikai investīcijas, kas paliek Latvijā, netieši stimulējot arī celtniecību, loģistiku un citu ar Dzirnavnieku saistīto uzņēmumu attīstību. Ar pārējo grupas uzņēmumu starpniecību vieglāk esot iepirkt arī izejvielas, ko Latvijā neaudzē. Piemēram, soju, kas nepieciešama lopbarībai, vai tā sauktos cietos kviešus, ko izmanto augstas kvalitātes makaronu ražošanai. Tos audzē vairāk uz dienvidiem, un tuvākā audzēšanas vieta ir Vācijā. Savukārt Latvijas izstrādājumi ieguvuši jaunus noieta tirgus, jo Tartu Mill pats lopbarību neražo, toties tirgo Dobeles produkciju. «Mūsu speciālisti pieredzi apgūst Igaunijā, mācās Vācijā, un labākie speciālā malēju skolā Šveicē. Viņi ir un paliek latviešu speciālisti, bet, pateicoties šai uzņēmuma grupai, jau ar starptautisku kvalifikāciju,» uzņēmuma vadītājs turpina ieguvumu sarakstu.

Bez miltiem, ar ko vairākumam noteikti vispirms asociējas Dobeles dzirnavnieks, un lopbarības, kuru Latvijā vien realizē vismaz pustūkstotim klientu, uzņēmums ražo arī vairāk nekā 50 dažādu veidu fasēto produkciju, tajā skaitā sausos maisījumus un makaronus. «Vienlaikus mēs sniedzam pakalpojumu zemniekiem, veicot graudu pirmapstrādi. Tas nozīmē to pieņemšanu, attīrīšanu, uzglabāšanu un nepieciešamības gadījumā arī iekraušanu transportēšanai,» stāsta Kristaps. «Tas ir vēl viens biznesa virziens, tomēr galvenais – visu šo virzienu pamatā ir grauds.»

Turklāt šis grauds, no kura iespējams iegūt četrus produktus – pārtikas miltus, mannu, lopbarības miltus un klijas -, tiek izmantots pilnībā. Pāri nepaliek nekas.

Aptuveni 57% no visas produkcijas tiek eksportēti, un pērn Dobeles dzirnavnieka apgrozījums pārsniedza 62 miljonus latu. Pirmie sausie maisījumi, no kuriem ātri un ērti var izcept pankūkas, kēksu vai tikt pie citām gardām lietām, sadarbībā ar Lauksaimniecības universitātes speciālistiem tapuši pirms vairāk nekā desmit gadiem. To noieta tirgus pārsvarā ir Baltijas valstis.

Savukārt makaronus dobelnieki sāka ražot tikai pērn, bet šogad vēl pievienoja spageti. Ražošanas līnijas jauda ir trīs tonnas stundā, tāpēc jau sākotnēji tie bija paredzēti eksportam. «Latvijā šādus apjomus nav iespējams realizēt. Tāpēc eksports ir ap 80%,» saka Kristaps. Bez Baltijas valstīm pašlaik tiek apgūti Polijas, Zviedrijas, Krievijas un Ķīnas tirgi. «Bez Igaunijas un Lietuvas miltus mēs vedam uz tā sauktajām trešās pasaules valstīm. Angola, Taizeme, Afganistāna, Gambija,» viņš turpina. Tie esot specifiski un sarežģīti tirgi. Dobeles dzirnavniekā ar tiem strādā Nīderlandes speciālists, kuram ir gadiem ilga pieredze šādā darbā.

«Nevar iesēsties lidmašīnā, aiz-braukt uz Āfriku un teikt: es ierados tirgot miltus. Jāzina mentalitāte. Turklāt viens ir pārdot, otrs – prast saņemt par to naudu,» smejas Kristaps. Sākumā esot gājis visādi, bijuši arī gadījumi, kad ražotāji piekrāpti jeb, kā viņš pats saka, nācies samaksāt par ieeju šajos tirgos. Tagad gan izstrādāta vesela sistēma, lai šos darījumus padarītu maksimāli drošus.

Kā lielam uzņēmumam izdabāt tik dažādo patērētāju gaumēm? Pirms atbildēt, valdes priekšsēdētājs norāda uz pagājušajā gadā ekspluatācijā nodoto miltu uzglabāšanas torni aiz loga. Tajā var uzglabāt līdz 3000 tonnām nefasētu miltu. Turklāt atbilstoši klientu prasībām sašķirotus noteiktās kvalitātes grupās, jo maizes cepšanai nepieciešami savi, konditorejai savi, picai un pelmeņiem savi milti. Līdz ar to pavisam kopā ir 25 miltu receptes. «Tas domāts industriālajiem klientiem. Runājot par produkciju mazumtirdzniecībā, kaut vai tiem pašiem sausajiem maisījumiem – Latvijas patērētāju un viņa gaumi mēs zinām. Sarežģītāk ir ar pircējiem citās valstīs. Piemēram, igauņiem visu vajag krietni saldāku nekā latviešiem. Latvietis teiks – par saldu. Igaunis – pašā laikā. Savukārt ķīnieši atšķirībā no eiropiešiem grib ļoti gaišus makaronus. Gandrīz baltus,» stāsta Kristaps. Bet tas jau esot tehnologu ikdienas darbs. Atsevišķiem produktiem patiešām esot vairākas receptes – viena vietējam tirgum, cita eksporta precei.

Vaicāts par nākotni, valdes priekšsēdētājs atbild: «Ja pēdējos gados ražas Latvijā ir līdz diviem miljoniem tonnu, bet mēs no tā pārstrādājam 150 tūkstošus, tad potenciāls, lai augtu un ražotu produktus ar augstāku pievienoto vērtību, ir ļoti liels.» Tāpēc investīcijas Dobeles dzirnavniekā turpināšoties, un pēc gadiem trim būšot gan jaunas ražotnes, gan jauni produkti.

3 biznesa principi

1. Būt uzticamam partnerim.
2. Atcerēties, ka arī bizness ir attiecības, par kurām nepārtraukti jārūpējas.
3. Neatlaidība.

Uzņēmības vēstnese

Posted on septembris 11, 2013 by Ieva Cielava - Jauna seja

Sintija Nīcgale (18)

Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas 12.klases skolniece iekļuvusi starp 12 finālistiem organizācijas World Merit rīkotajā starptautiskajā jauno līderu kokursā Your Big Year (Tavs lielais gads).

Vecāki: Inita – nekustamo īpašumu aģente, Normunds – uzņēmējs.

Ar kādiem uzdevumiem tev līdz šim bija jātiek galā? 120 atlasi izturējušajiem jauniešiem tika doti trīs uzdevumi – jāorganizē kāds pasākums, jānointervē seši dažādu nozaru eksperti un jāizveido stratēģisks plāns organizācijas attīstībai savā valstī. Es sarīkoju bezmaksas jogas nodarbību Vērmanes dārzā, aicinot dalībniekus ziedot organizācijai Paēdušai Latvijai, intervēju Paulu Raudsepu, Vairu Vīķi-Freibergu, Inesi Vaideri, Ingu Spriņģi, Intu Teterovski, Mārtiņu Rītiņu un Juri Gulbi, lai noskaidrotu, kāds ir bijis viņu lielais gads un kādu ziņu viņi vēlas nodot jauniešiem.

Vai ir zināms, kāds būs fināla uzdevums? Tas pagaidām tiek turēts slepenībā, bet noteikti būs liels izaicinājums. Pagājušajā gadā bija jāintervē Ričards Brensons.

Ko iegūs uzvarētājs? Uzvarētājs no nākamā gada jūnija dosies gadu ilgā ceļojumā apkārt pasaulei, veiks brīvprātīgo darbu un vēstīs par uzņēmību, domāšanas attīstīšanu.

Ko tu gribētu darīt nākotnē? Gribu izveidot savu sociālo uzņēmumu, lai labums būtu ne vien man, bet sabiedrībai kopumā. Tālākā nākotnē es gribētu kļūt par Latvijas vēstnesi kādā citā zemē.

No kuriem līderiem iedvesmojies? No Donalda Trampa un Vairas Vīķes-Freibergas.

Kādi ir tavi vaļasprieki? Man patīk mācīties valodas – franču, krievu, vācu, norvēģu un angļu. Ļoti patīk arī ceļot. Jau trīs reizes esmu bijusi Francijas pilsētā Nicā un noteikti gribu tur vēl atgriezties. Ikdienā nodarbojos ar peldēšanu.

Kas raksturo labu līderi? Līderis zina, ko vēlas sasniegt un kādu ceļu vēlas iet, spēj uzklausīt citus un nekad nebūs «boss», bet gan cilvēks, kas iedvesmos pārējos ar savu piemēru. Divas svarīgākās īpašības – empātija un mērķtiecība.

Cilvēki pierobežā

Posted on septembris 4, 2013 by anon - Dzīve

Pierobežas novadi Latvijā tikpat mainīgi kā laikapstākļi. Par to pārliecinājās četri jauni žurnālisti, šovasar dodoties uz Latvijas tālākajām malām, lai uzzinātu, kāpēc vietējie nepadodas lielpilsētu vilinājumam un kā viņu dzīves izjūtu ietekmē dzīvošana pie robežas – valsts robežas

Ceļojums jau no sākta gala sola piedzīvojumus. Esam vienojušies sabiedrisko transportu izmantot tikai ārkārtas situācijā. Pārvietošanās veids – autostopi. Tā var gan ar vietējiem labāk iepazīties, gan attālumus starp novadiem izjust, it īpaši kad ceļu nākas mērot kājām. Šādās reizēs talkā nāk mūsdienu tehnoloģijas. Katrs ir bruņojies ar viedtālruni, lai jebkurā brīdī par piedzīvoto ziņotu tvitera konta @pierobeza sekotājiem un vajadzības brīdī uzklausītu padomus, ko satikt, redzēt, kur nakti pavadīt.

Pierobežas kolorīts ir īpašs – reizēm pietiek seklu upīti pārbrist, lai tiktu kaimiņzemē, citreiz sajūta, ka tepat pēc pāris kilometriem sākas mūra siena. Par to, kā īsti pierobežā dzīvot, vislabāk spēs izteikt paši vietējie.

Linda Biseniece-Mieriņa: laukos jāizdomā, ko darīt

«Redz, kā! Ja vien es būtu zinājusi!» Linda noplāta rokas, kad stāstu par savu trīs stundas ilgo gājienu no Kupravas līdz Viļakai. Manā virzienā brauca trīs mašīnas. Neapstājās neviena. Izrādās – Linda dzīvo netālu no ceļa, būtu atbraukusi pretī.

Lindas mājas atrodas Susāju pagastā pie Viļakas. Dzimusi Smiltenē, viņa nolēma sākt dzīvi laukos pie vīra Andreja. Vecāku sētas saimniecības ēku pārveidoja par dzīvojamo māju un par «Eiropas naudām» iegādājās nelielu trušu fermu. Pašlaik tajā mīt ap 380 garaušu, kurus audzē gaļai, bet Andreja mērķis ir populāciju pavairot vismaz līdz septiņiem tūkstošiem – lai vairāk nekā Viļakā iedzīvotāju.

«Laukos galvenais izdomāt, ko darīt,» stāsta Linda. Viņas izglītība saistīta ar reklāmas industriju, taču šeit tai daudz pielietojuma nav. Tā Linda nolēma gadatirgos pārdot arī pašas tamborētas sedziņas, apgleznot bērniem sejas.

Lauku dzīve nav tīrā idille. Tuvākie kaimiņi visai tālu. Iedzīvoties vietējā kopienā pagaidām nav izdevies. «Varbūt savus kaimiņus nezini, bet viņi tevi gan zina,» nosaka Andrejs, kad braucam skatīties ģimenes drauga Dzintara Dvinska retro motociklu kolekciju. Ik gadu jūnijā retro spēkratu entuziasti no Latvijas un Igaunijas sabrauc pie Vēršukalna muzeja un dodas parādē uz Viļaku.

«Atbrauc Jāņos!» Linda atvadoties aicina. Tie Mieriņos tiek svinēti, ievērojot senās tradīcijas – saimniece sola aplīgošanu, raganu aizbaidīšanu, dziesmas, dančus, zīlēšanu un pirti.

Ivans Krivaničs: pats nedzer, bet tradīcijas jāievēro

Pirmā sastapšanās ar patiesu latgaliešu viesmīlību notiek ceļā uz Pededzi. Ejot pa zemes ceļu, cerības sastapt auto teju vairs nav. Virs galvas savelkas pelēki mākoņi, nopil pirmās lāses. Tālumā redzu kādu riteņbraucēju, aiz viņa iznirst traktors. «Sveiciens tūristam,» šķelmīgi uzsauc riteņbraucējs, tiklīdz esmu pienācīgā attālumā. Tas ir Vaņa, Puncenes saimnieks. Traktorā pie stūres sēž viņa draugs – arī Vaņa, bet piekabē dēls Kaspars. Ātri vien nomainām sarunas valodu uz krievu.

Ivans ar sievu Mariju un dēlu saimnieko Puncenē jau 25 gadus – audzē graudus, kopj govju ganāmpulku, nodarbojas ar biškopību. Paši ir no Ukrainas.

Lietus pieņemas spēkā. Vietējie aicina pie sevis iedzert tēju, apsildīties, iestiprināties. Pirms pieņemu piedāvājumu, prātā vēl pazib kripata neuzticības, bet tā ātri zūd. Pa ceļam uz mājām saimnieks Ivans sāk uzskaitīt dažādus alkohola veidus, ar ko mani pacienāt. Pats nedzer, bet tradīcijas jāievēro. Galdā ceļ propolisa šņabi, pašu sālītu speķi, gurķi. Sarunas rit par lauku dzīvi, cenām un lēmumiem «tur augšā».

Marijas un Ivana vecākā meita dzīvo Ukrainā. «Pietika vienreiz atgriezties mūsu dzimtenē, un viss. Tur viņa arī palika,» stāsta māte. Dēls Kaspars gan pagaidām vēl iet skolā, nākotni saista ar Malnavas koledžu.

Pirms došanās tālāk kopā ar saimnieka draugu Ivanu izdzeram otrus 50 gramus ceļakājai. Atvadoties mājinieki vēl iedod medu. Tāda ir pierobežas viesmīlība.

Inese Krivmane: jāuztur latgaļu gars

Ceļā uz Kārsavu tviterī saņemu ieteikumu paciemoties Malnavas jauniešu centrā Pūga jeb, latviski sakot, Poga. Pagasts nav liels, tajā mīt mazāk nekā 730 iedzīvotāju, taču ik gadu Malnavas koledžā studēt sabrauc ap 230 jauniešu no visas Latvijas, apgūst grāmatvedību un finanses, autotransportu un uzņēmējdarbību lauksaimniecībā.

Pūgas vadītāja Inese Krivmane pēc studijām Rīgā, Kultūras akadēmijā, ir atgriezusies dzimtajā pusē. Vecāki savukārt bija pārcēlušies uz Rīgu tuvāk meitai un tur arī palikuši. Jauniešu biedrības darbu Inese pārrauga kopā ar domubiedru Juri. Viņš šovasar ievēlēts par pašvaldības deputātu.

Ir vakars. Ceļš no jauniešu centra uz Ineses mājām ved gar autobusa pieturu, kur daži jaunieši uz soliņa pārrunā jaunākos notikumus, atceras vecus jokus. «Tā ir vispārredzamākā vieta,» skaidro Inese, «vienkārši zini, ka kādu tur satiksi.» Divi puiši pieturā izrādās Ineses draugi – viens krievs, otrs latvietis. «Mums te ir gan krievi, gan latvieši, bet visi kopā esam latgalieši,» skaidro jauniete. Sarunājamies latviski un latgaliski.

Mājās pie Ineses vakariņas ievelkas garas. Runājam par vietējām «ogu uzpircēju mafijām», izklaides iespējām Rīgā, pašvaldību vēlēšanām. Jaunieši ir enerģijas pilni darboties, rīkot pasākumus kopienai, uzturēt īstenu malnaviešu latgaļu garu, kas raksturīgs tikai šaipusē.

Biruta Sipeniece: cilvēks pats ir pamats

Viņa atbrauc ar rolleru – smaidīga un enerģiska. Sipeniece. «Kad parakstos «B.Sipeniece», cilvēki citreiz domā, ka esmu sajukusi prātā, bet, nē – esmu Biruta, nevis Baiba,» viņa uzreiz paziņo, ka ir rados ar slaveno ētera personību.

Sipeniece ir vietējā muzeja entuziaste, tas iekārtots Ezeres muitas mājā. «Šī ēka celta pirmās brīvvalsts laikā kā īstā muitas māja. Pēc kara bijis veterinārais iecirknis. Ēka trīs gadus stāvēja tukša, to vēlējās pārdot, bet neatklāja – kam. Mēs protestējām, savācām parakstus, un tad muitas māju atdeva atpakaļ pagastam. Gada laikā uztaisījām muzeju, šogad maijā to atvērām.» Tagad Sipeniece papildina eksponātu klāstu, sazinās ar cilvēkiem no visas Latvijas – muzejam ziedoti dokumenti, fotogrāfijas, sadzīves priekšmeti. «Ļoti daudz palīdzēja Imants Lancmanis. Pārvarēju kaunu un viņam uzrakstīju. Pēc neilga laika saņēmu Latvijas vēstures zinātniskā arhīva izkopējumus ar visiem numuriem.»

Imantam Ziedonim veltītajā stendā redzama Leišmalīte. «Man bija labas attiecības ar Ziedoni – 1974.gadā viņš Nīgrandē sāka rakstīt Kurzemīti. Grāmatā pieminēts gan mans vīrs, gan mammīte.» Savukārt Leišmalītē Ziedonis par viņas tēvu rakstījis: «Sipenieks ir gudrs vīrs, Sipenieku grib rajons paņemt par kolhoza priekšsēdētāju, bet Sipenieks negrib.» Pēc gada tomēr piekritis. Atvadoties Sipeniece saka – Latvija «nozīmē mājas, spēku un pašu kopto zemīti».

Jānis Blūms: kalni ir varena vieta

«Kam ir Jāņa Blūma skola, tas dzīvē tālu tiek,» saka Kalnu kultūras nama vadītāja Ligita Ķiene. Kalni ir ciems Nīgrandes pagastā, bet Blūms – pirmais Saldus novada goda pilsonis un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, kurš arī savos 86 gados joprojām tic, ka Kalni var būt varena vieta, par spīti tam, ka cilvēki aizbrauc uz lielpilsētām un citām valstīm. Padomju laikos Blūms dabūja uz kājām panīkušu kolhozu Jaunais komunārs.

Kultūras namā, kur negaidīju ieraudzīt svinību zāli 400 cilvēkiem un ideāli saglabātu grozāmo skatuvi, padomju laikos viesojušies teātra mākslinieki, mūziķi. «Tagad, protams, ir grūtāk, bet mēs nemetam plinti krūmos, divreiz mēnesī šeit skatāmies filmas uz lielā ekrāna,» saka kultūras nama vadītāja. Kādā no zālēm atrodam lielisku segu izstādi, kuras darinājusi 78 gadus veca kundze. Necerēti satikām arī daudz piesaukto Jāni Blūmu, kurš nopūšas: «Man kā bijušam kolhoza vadītājam, šābrīža pašvaldības darba aktīvistam, redzot visas nekārtības valstī, ir nesaprotami, kā notiek valsts vadība. Redzu nevajadzīgas iestādes, kur strādā daudz cilvēku, bet no tā nav nekādas jēgas.» Toties par Latviju viņš saka tā: «Katram latvietim Latvija ir tuva sirdij. Ja nav, tad lai brauc uz Sibīriju un dzīvo tur.»

Makšķernieks Juris: agrāk bija vieglāk

Stopējot no Rubas, trāpās auto ar diviem makšķerniekiem, kuri dodas uz Pampāļiem. Braucot runājamies, pēkšņi viens saka: jānogriežas, vajag piebraukt pie Rosas skolas. «Esmu to absolvējis, nomācījos pirmos četrus gadus. Atceros vēl kā šodien, lai gan ēka jau gadiem ir gruvešos,» saka Juris. Šī skola ir īpaša – pirmā ministrijas skola Latvijā, kas uzcelta cariskās Krievijas laikā. Pagasta vecākais Zeniņš par to cīnījies līdz pēdējam – vietējais grāfs skolu nav ļāvis celt, bet pagastvecis devies uz Pēterburgu pie paša cara. Tas projektu apstiprinājis, 1881.gadā būvdarbi pabeigti, un uz atklāšanu pat ieradies cara brālis. Pirmā pasaules kara laikā 1915.gadā skola tika slēgta, bet pēc neatkarīgas Latvijas izveidošanas darbu atsāka sešgadīga pamatskola.

Tagad ceļš ir aizaudzis, knapi var piebraukt, un šoferītis uztraucas, vai mašīna «neuzkārsies». Drupas vien palikušas. «Tieši pa kreisi no ieejas bija direktora kabinets, pašam arī nācies tur pāris reižu iemaldīties – bieds jau bija liels, jo skolu sistēma krasi atšķīrās no tā, kā bērni tiek audzināti šodien,» stāsta bijušais audzēknis. Zālē saglabājusies basketbola groza stīpa, bet tas arī vienīgais, ar ko šī ēka atšķiras no citām pamestām celtnēm.

«Iebraucējam šķiet, ka pierobežā dzīve krasi neatšķiras, tomēr viegli nav. Protams, mums ir skolas, bērnudārzi, atpūtas iespējas, darbavietas, tomēr – lai smaidīgās sejas jūs nemaldina – kādreiz bija vieglāk. Nepieklājīgi tā teikt, bet pirms 20 gadiem, jā, brīvības trūka Latvijai, tomēr dzīve laukos bija skaistāka,» spriež Juris.

Ance Andrējeva-Empele: te ir viss, lai dzīvotu!

«Man ir grūti kaut ko darīt vietā, kas nav savējā. Tas ir aicinājums – attīstot pilsētu, attīsties pats. Valkā ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu! Galvenais ir pašiniciatīva, vēlme savu apkārtni padarīt labāku,» saka Ance Andrējeva-Empele, kas kopā ar vīru Ilmāru dzīvo Lugažos, netālu no Valkas. Viņai piekrīt māsa Marta: «Ieguldot savu darbu Rīgā, nejutīsi, ka dari labu pilsētai – tā ir pārāk liela un bezpersoniska.»

Tomēr no šiem trim augstāko izglītību ieguvušajiem jauniešiem Valkā darbs ir tikai Martai – pilsētas tūrisma centrā. Ances vīrs Ilmārs attālināti strādā par būvinženieri kādā Rīgas uzņēmumā, bet kulturoloģijā izglītību guvusī Ance, kas savulaik strādāja Valkas domē, pagaidām ir bez darba – pašlaik Valkā nav projektu, kuri būtu atbilstoši viņas kvalifikācijai. Viņa tagad audzina nepilnu gadu veco Mari.

Trijotne atzīst, ka daudzu cilvēku galvās robeža joprojām eksistē, kaut arī valcēniešu piederība Valgai kļūstot arvien stiprāka. Dzīve tepat blakus Igaunijā viņus interesē vairāk nekā jaunumi no, piemēram, Kurzemes. «Tomēr tas nekādā veidā nemazina patriotismu pret Latviju,» piebilst Marta. «Tā vienkārši ir interese par to, kas notiek tepat blakus. Lai arī citā valstī. Atbildība pret dzīvesvietu attiecas uz abām robežas pusēm.»

Maruta Stabulniece: latvietis ir klasiskāks

140 gadus vecās, par Eiropas fondu naudu renovētās skolas priekšā plīvo ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas karogs. Valkas Mākslas skolā no pagājušā gada atvērta arī īpaša klase audzēkņiem no Valgas, un direktore Maruta Stabulniece lepojas ar saviem igauņu pedagogiem. Nākotnes plānos ir sākt abu kaimiņvalstu valodas mācības bērniem, lai Valka un Valga atgrieztos situācijā, kāda šeit bija pirms kara, kad vairākums iedzīvotāju spēja tieši sazināties bez starpniekvalodas, jo brīvi prata abas mēles. «Jā, latviešu un igauņu bērni mūsu skolā var runāt angliski, taču, ja zinām otra valodu, savstarpējā sapratne un atbildība vienam par otru ir daudz lielāka,» uzskata Stabulniece.

Līdzīgi kā valoda, arī mentalitāte igauņiem un latviešiem atšķiras, un tas redzams arī mākslā, ir pārliecināta Mākslas skolas direktore. «Latvietis ir klasiskāks, formālāks – tas nav slikti, un no tā nevajag atteikties, taču igauņi mūsos ienes dažādību. Idejas viņiem krājas ilgāk, bet, kad tās nāk ārā, viņi ir pilnībā atvērušies un iedegušies.» Maruta Stabulniece gan uzskata, ka robežas tuvums dara atvērtākus arī pašus valcēniešus. «Dzīvojot pie robežas, cilvēks labāk apzinās savu identitāti, bet vienlaikus ir vairāk atvērts citādajam, eiropeiskajam un jaunajam. Ikdiena tik tuvu citai tautai un valodai maina domāšanas veidu.»

Signe Hunta: labi sadarbojamies

«Esmu igauniete!» rādot ar trim lauvām un ozolu rotāto pasi, latviski bez akcenta saka Signe. Dzimusi jauktā ģimenē, vidusskolu beigusi Valkā, Tartu Universitātē studējusi tūrismu. Tagad atgriezusies robežpilsētās un Valgas tūrisma informācijas centrā apkalpo viesus igauņu, latviešu un angļu valodā.

Vaicāta, kāpēc pieņēmusi lēmumu no Tartu atgriezties dzimtajā Valkā, Signe atbild ar ziemeļniecisku nosvērtību un vienkāršību. «Esmu te dzimusi un dzīvojusi jau 24 gadus. Neesmu pat domājusi dzīvot citur, jo mana ģimene un draugi ir šeit.»

«Stāsta, ka igauņi ir noslēgtāki, latvieši – draudzīgāki,» lūgta pastāstīt par abu tautu raksturīgākajām iezīmēm, teic Signe. «Taču es neesmu saskārusies ne ar kādiem aizspriedumiem. Mēs ikdienā dzīvojam viens otram blakus un par to pat neaizdomājamies.» Robeža starp Valku un Valgu, kas jau vēsturiski bijusi formāla, pēc pievienošanās Šengenas zonai ir kļuvusi pavisam nemanāma. Staigājot pa pilsētu, var nejauši aizklīst no vienas valsts uz otru. Signe vismaz reizi mēnesī sazinās un satiekas ar bijušajiem skolasbiedriem no Valkas. «Jā, mana dzīve ir Igaunijā. Taču es redzu, ka latvieši un igauņi labi sadarbojas, un to, manuprāt, vajadzētu darīt vēl vairāk.» Viņa priecājas, ka darbs ļauj ikdienā runāt gan igauņu, gan latviešu valodā, jo tās abas viņai ir dzimtās.

Tiekamies ceturtdienā. Kaut kad

Posted on septembris 4, 2013 by anon - Personība

Imants Tilbergs rakstījis dzeju, kā pats teiktu, «gadsimtiem». Taču par dzejnieku sevi neuzskata. Nemeklējiet viņu Dzejas dienu pasākumos! Šajās dienās, gluži kā iepriekšējos 50 gadus, viņš sēdēs pie vecā rakstāmgalda un rakstīs dzejoļus, kurus, visticamāk, neviens cits nekad nelasīs. «Es esmu vienas grāmatas autors,» viņš viegli saka. Viņa vienīgā dzejas grāmata Nāka izdota šovasar

Autsaiders. Tāds viņš bija un tāds ir joprojām – Imantu Tilbergu raksturo izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. «Ja izdzīs laukā, izdzīs laukā,» saka mākslinieks Ilmārs Blumbergs, kad vaicāju, kā Tilbergs varētu reaģēt uz nepieteiktu vizīti. Par viņu ir zināms maz, publiski pieejami tikai «intelekta uzplaiksnījumi» šovasar publicētajā dzejoļu krājumā Nāka un īsa ziņa apgāda Neputns vēstulē presei par dzejoļu krājuma izdošanu. Tajā Tilbergs raksturots kā «leģendārās Rīgas bītnieku paaudzes personība».

Kaut mazliet sajust šo personību palīdz atsauce uz Eižena Valpētera rakstīto grāmatā Nenocenzētie, kas veltīta 60.–70.gadu Latvijas kontrkultūras pārstāvjiem: «Daudziem laikabiedriem viņš palicis prātā kā visīstākais bītnieks gan pēc pārliecības, gan ārējām izpausmēm. (..) Viņš beidza augstskolu, bija diplomēts jurists, strādāja par advokātu Liepājā, bet tad kādu rītu – bez īpašas svārstīšanās – vienkārši neaizbrauca uz darbu. Un šajā darbā vairs neatgriezās.» Taču vēlāk izrādās, ka arī šie vārdi nav īsti precīzi, jo Tilbergs nekad nav strādājis par advokātu Liepājā – pēc studijām viņš bija nosūtīts darbam turp, taču tajā neieradās.

Pirms sarunas domāju, ko jautāt cilvēkam, kurš izvēlējies būt «ārpus»? Vai tas ir citu piešķirts apzīmējums viņa dzīvei, vai Tilbergs arī pats sevi uzskata par ārpusnieku? Tilberga stāsts man šķiet svarīgs. Tieši šodien, kad valda ilūzija par dzīvi superlatīvā, kad veiksmes diktāts pavēl smaidīt, būt komunikablam, mērķtiecīgam, motivētam, patriotiskam, gatavam pelnīt, bez aizķeršanās atbildēt uz jautājumu «kā klājas». Dzejā lasāmais Tilbergs nav tiecies ne pēc kā, nav mēģinājis sasniegt neko, ir dzīvojis pats sevi, nedomādams, vai tā ir drosme vai vājums. «Es savā vaļā, un zāle savā vaļā; viens zāles stiebrs, es jūtos visi.» Iespējams, tas varētu būt sarunas temats – par gadu desmitiem uzturētu spēju dzīvot «savā vaļā». Vēlāk par šo jautājumu viņš teiks: «Es neko neesmu turējis. Tā es dzīvoju.»

«Tilbergs ir brīnums,» saka dzejniece Liāna Langa, to attiecinot gan uz viņa dzīves ceļu, gan to, ko viņš dara ar valodu dzejā un ar dzeju dzīvē. «Tilberga dzejoļi ir saskanīgi ar viņa askētisko pozīciju dzīvē. Valodu dzejā viņš izmanto kā pašizziņas un pašatklāsmes instrumentu. Tilbergam dzejolis nav pašmērķis. Dzejolis ir dialoga iespēja ar Visaugstāko. Es domāju, ka viņš ir daudz lasījis japāņu, ķīniešu dzeju un rietumnieka domāšanu ir augļojis ar austrumnieku kultūru. Rietumnieka prāts viņa dzejoļos ir izteikts japāņu haikas, īsās formas dzejā.»

Tilbergam nav telefona. Lai sazinātos, vēršos pie viņa drauga Ilmāra Blumberga. Viņš piekrīt pieteikt manu vizīti. Tilbergs ir ar mieru un nosaka tikšanās laiku. Tā kā norādītajā laikā ierasties nevaru, nolemju brīdināt iepriekš. Uz durvju zvanu pie Tilberga dzīvokļa durvīm atbildes nav. Nodomāju atstāt zīmīti. Pastkastītes tumšajā kāpņu telpā sen neviens nav lietojis, tāpēc mēģinu zīmīti piestiprināt pie durvīm. Manu rosīšanos ar skaļu ņaudēšanu komentē kaķis. Šķiet, kaķis un Tilbergs ir pēdējie šīs mājas iemītnieki. Ja neskaita mušu mākoni.

Mājupceļā informatīvs ekrāns sagrabējušā trolejbusā instruē, kā mobilajā tālrunī instalēt QR koda aplikāciju, lai pieturās nolasītu transporta kustības grafiku. Ārpuse, kurā dzīvo Tilbergs, nav tikai simboliska.

Vienas grāmatas autors

Pēc nedēļas stāvu pie tām pašām durvīm tajā pašā kāpņu telpā. Kad durvis atveras, kādu brīdi viens uz otru skatāmies. Sāku ar pieklājības frāzēm, par kurām vēlāk Tilbergs izsakās: «Kam tās vajadzīgas?» Caur papīru kaudzēm, grāmatām, kartona kārbām, pa šauru eju vedina pie galda savā istabā. Papīru visapkārt ir tik daudz, ka zem to grēdām nepamanu gultu. Vēlāk Tilbergs pastāsta, ka tā ir viņa ikvakara un ikrīta meditācija: vakarā pārcelt papīru grēdas no gultas uz galda un no rīta – no galda uz gultu un kaut ko tur nejauši atrast. Aizkrautā gulta attur no nevajadzīgas pagulēšanas dienas laikā.

Pie sienām pabalējušas fotogrāfijas, izgiezumi no avīzēm. Vairas Vīķes-Freibergas foto kādā krievu laikraksta lapā, Gandija portrets, van Gogs, Blumberga fotogrāfija un zīmējumi, Tilberga plaukstas attēls. Putekļu kārta kā materializējies laiks rada nojausmu, cik ilgi katrs attēls šeit atradies. «Es neesmu slaucījis putekļus gadsimtiem. Es neko netīru. Man patīk patina,» Tilbergs saka. «Jehoviešu sludinātājiem, kas mani apciemo, vienmēr ir tikai viens jautājums: «Tu taisi remontu, vai tev visu laiku šitā ir?» Es saku – uz mūžu.»

Sirms, basām kājām, stiegrains, Tilbergs runā ar striktu enerģiju, bez jebkādas paviršības vārdos vai izteiksmē. Ik vārds, ik intonācija ir svarīga viņa teiktajā, vai tas ir Brodska citāts vai stāsts par sarunu ar svešinieku tirgū. «Jaunībā es to tā nejutu, bet tagad jūtu, ka cilvēki liek aizsardzību priekšā. Man jau nevajag tikt viņā iekšā. Tas jēdziens «personība» ir sabojājis cilvēkus. Uz katra stūra katrs ir sava stūra personība. Tu nevari izšķirt – personība vai vienkārši cilvēks.»

Uz galda kaudzītē sakrautas jaunās, spodrās grāmatas – Taschen simbolu krājums, Salvadors Dalī, Mišels Monteņs – šķiet neiederīgas veco mēbeļu, putekļu un papīra grēdu ansamblī. Sarunas laikā Tilbergs rāda kādu no sev svarīgajām grāmatām. Tās noformējumu papildina viņa ielīmētās fotogrāfijas, zīmējumi. To pašu Tilbergs dara ar filmām: pārmontē, atmet lieko, maina notikumu secību, ritmu. Viņš pārmontē sev tīkamās filmas nevis tādēļ, ka stāsts nebūtu labi izstāstīts, bet tādēļ, ka tas ir tik labs, ka kārdina ar iespēju radīt savu versiju. «Centrāltirgū zem klajas debess vienu aparātu (VHS magnetofonu) nopirku par desmit latiem. Uztaisu, kā man patīk. Mierīgi. Tas man tāds sportiņš. Spēle. Es nodarbojos ar to, kas man patīk.» Jebkas, ar ko viņš sastopas, kļūst par iemeslu paša attieksmes saprašanai un izteikšanai. Improvizācija, spontanitāte – tās ir Tilberga vērtības (lai gan par jēdzienu «vērtības» viņš izsakās ar nepatiku).

Ārā aiz atvērtā loga bļaustās putni, laiku pa laikam aizdārd vilciens un ieķērcas ātrās palīdzības sirēnas. «Līdz cikiem jums ir laiks?» viņš noprasa. Uzzinājis, ka ierobežojumu nav, ķeras pie kādas mapes, cilā fotogrāfijas, citātu izrakstus, Blumberga scenogrāfiju skices. Katrs attēls vai citāts ir iemesls stāstam.

«Par to dzejošanu runājot, gribu jums ko parādīt…» Tilbergs lasa Josifa Brodska intervijas fragmentu un piekrīt tajā paustajai gatavībai samierināties ar «antīkā autora likteni, no kura dzejas palikušas tikai peļu astītes un nekas vairāk».

Krājuma Nāka publicēšana ir Blumberga nopelns, bez viņa Tilberga dzejoļi tā arī būtu palikuši mašīnraksta lapās. Dzejoļus viņš rakstījis «gadsimtiem», nekad nav jutis vēlēšanos tiem piešķirt kādu vērtību, tos publicējot. «Cilvēks pēc sevis grib pieminekļus. Nekādas dzīves īpaši nav bijis, bet pieminekļus viņš ir atstājis. Jocīga sajūta, vai ne? Mēs ar Ilmāru ironizējam par Nāku. Es viņam saku: tu varētu priekšvārdu uzrakstīt, ka esi atradis manuskriptu un nav zināms, vai tas autors ir dzīvs vai miris.»

Brīžam Tilberga stāsti, papīrus cilājot, aizved tālu no maniem jautājumiem. Runā par to, ko vēlas. Ja vaicāju, kur viņš strādājis, Tilbergs atbild ar stāstu, ko pirms manas atnākšanas skatījies diapozitīvos. Irāna, Norvēģijas skaistums, Indijas netīrība, Dostojevskis, Hanekes filmas, Henrija Millera un Tilberga mātes izteicieni, japāņu sabiedrības principi, reiz jūras malā pamanīts nogāzies koks, Kartjē-Bresona nešķiršanās no fotoaparāta, Osama bin Ladens, mūki, somu sektanti, sēru lentes pie karogiem, Dombrovskis, padomju armija, Hičkoks.

Mēs runājam par visu, tikai ne par viņu pašu. Un tomēr tas arī ir viņš pats. Varbūt Tilbergs ir ārpusnieks, bet viņš nav vientuļnieks. Mana interese par konkrētiem viņa dzīves pieturas punktiem, faktiem pamodina atmiņas par citiem cilvēkiem. Gandrīz četras stundas garajā sarunā viņš mani izvadā pa daudzām valstīm un vietām, grāmatām un filmām, sarunām un notikumiem. Uzzinu, par ko Tilbergs runājis ar Andreju Grantu, Liānu Langu, Laimu Slavu. Par ko gadiem ilgi strīdas ar Blumbergu, kādus augstskolas pasniedzēju izteikumus atceras. Iespējams, viņa stāstos citu cilvēku ir vairāk nekā viņa dzīvē. Pēc šīs sarunas es varētu uzrakstīt rakstu par Ilmāru Blumbergu. Viņa ir tik daudz, it kā viņš pats kopā ar mums te sēdētu pie vecā koka rakstāmgalda. «Tas ir tāda cilvēka monologs, kurš ir prom no sabiedrības,» viņš paskaidro runāšanu par visu, tikai ne par tikšanās iemeslu.

«Mēs ar Blumbergu iepazināmies trešajā kursā pie jūras. Katru gadu es gāju ar mugursomu gar jūru. Es nevaru izskaidrot, kā tas notika. Es tikai varu uzzīmēt līnijās. Jau metas krēsla, telts vēl nav uzcelta, jo nav īpaši piemērotas vietas. Redzu – tālumā kāpās ir uguntiņa. Jā, sēž pie uguns cilvēks. Dramatiski tas bija.» Tilbergs pieceļas un rāda satikšanos. «Kad es pietuvojos viņam, viņš paceļ galvu, mēs saskatāmies, es ļauju mugursomai noslīdēt no pleciem, un mēs sākam runāt no nekā. No nekā mēs sākām. Tas bija izcili. Mēs norunājām līdz četriem rītā, kad jau gaismiņa sāka svīst.»

Maināmies vai nemaināmies?

Kopš padomju laikiem Tilbergs nepiedalās vēlēšanās. Avīzes gan lasa. Tās, kuras atrod uz ielas, pie miskastēm. Turpat viņš atrod grāmatas. Tagad daudzi tās metot ārā. Viņa stāstos ir daudz atmiņu par cilvēkiem, sarunām, idejām, bet ne par laiku. Lai gan reiz aizturēts un nopratināts čekā par neatļautas literatūras pārrakstīšanu, viņš saka, ka padomju laiku nav izjutis. Demonstrācijās iet viņam paticis: «Uzjautrinājāmies par cūkas tembrā bļautiem lozungiem.» PSKP vēsturi universitātē mācījies tāpat kā sportists pārvar katru nākamo šķērsli barjerskrējienā. Kad, pētot kādu attēlu, vaicāju, kurā gadā tas tapis, viņš norāda, ka nav jēgas klasificēt notikumus pēc gadskaitļiem – laika nav.

«Ja runāju par tagadējo laiku, starpības nav nekādas. Tie paši cilvēki vien ir. Cilvēki tikai domā, ka viņi ir mainījušies. Tu piedzimsti tāds, un neko nevari ar sevi darīt. Mums ar Ilmāru [Blumbergu] ir strīds – cilvēks mainās vai nemainās. Es saku: cilvēks nemainās. Tur tā jēga ir! Cilvēku tikai pasaule spiež mainīties. Kā tu vari mainīties, kad esi no dabas ieprogrammēts tā un ne citādi? Tu vari beigt 100 augstskolas! Tas mainīs tikai ārējo. Bet iekšēji nemainīs.» Bet es jūtu – viņa atbildēs tomēr kaut kas ķeras. Vai tad jūs šodien esat tas pats, kas 1959.gadā? Es neesmu mainījies kopš šitāda laika, Tilbergs saka, rādot maza bērna augumu. Cilvēki, ko satiekat, laiks, notikumi, kas ar jums notiek, tas, ko izlasāt – vai tas jūs nemaina? «Tā nav nekāda maiņa! Es varu izlasīt tikai to, kāds es pats esmu. Tikai to. Sabiedriski politiskie procesi? Vai tad tā ir maiņa? Tas pats vien ir. Tikai citi spēles noteikumi.»

Viņš pats no spēles izstājies tāpēc, ka «tā manas iekšas ir prasījušas». Nevēlēšanās mainīties un bailes no nepieciešamības būt tam, kas neesi un nevēlies būt, noteica lēmumu pēc studijām nedoties uz advokāta darbu Liepājā. Šo 1963.gadā izdarīto izvēli Tilbergs nodēvē par pagriezienu savā dzīvē. «Jurisprudence ir materiāla lieta. Ja tu nepārvērtīsies un nepieņemsi spēles noteikumus, tur nav ko darīt. Bailes bija arī no [dzīves] riteņa…» Riteņa vietā Tilbergs izvēlējies dzīvi vienatnē. («Nē, tas nebija lēmums. Tā sanāca.») Par ko viņš strādājis, no kā dzīvo, par to mēs vispār nerunājam.

«Es ar ārpasauli nekontaktējos nekādi,» Tilbergs saka. Pēc brīža piebilst, ka divas reizes nedēļā no Maskavas forštates iet uz pilsētas centru kaut ko nopirkt. Iet kājām, jo ar trolejbusu braukt «nav interesanti», bet ir interesanti redzēt, kā cilvēki dzīvo. Reizēm pie viņa iegriežas Blumbergs, tad abi nododas vecajam strīdam par to, vai cilvēks mainās vai nemainās. Viņus abus vieno arī radoši projekti. Pirms desmit gadiem abi jau radījuši vienu Nākas izdevumu. Taču kļūda grāmatas drukā toreiz beidzās ar visas tirāžas atsaukšanu no veikaliem. Pārdoti tikai daži eksemplāri. Pārējie 2000 eksemplāru sadedzināti Tilberga plītī.

«Nāve, kas nāk no horizonta,» Tilbergs piesaka nākamo attēlu sēriju. Fotogrāfijas nodzeltējušā avīzes lapā dokumentē cunami vilni un cilvēku reakciju pludmalē – no garlaicības līdz panikai. Vienā attēlā, kur vairākums cilvēku jau pagriežas, lai bēgtu prom, kāds vīrs soļo ūdenī iekšā. «Dullais! Nu, tu viņam prasīsi, kāpēc tu to dari? Nu, smuki, viņš teiks! Ļoti skaisti bija.» Tikpat labi šo attēlu varētu publicēt Tilberga foto-grāfijas vietā pie šā raksta.

«Kad taisīsit interviju, fantazējiet! Ui, kā fantazējiet! Kā Ilmārs fantazē par mani! Tā es par viņu! Un jūs savukārt par mani!» Kad saku, ka gribu rakstā dabūt pašu Tilbergu iekšā, nevis fantāziju, viņš ir gandrīz sašutis: «Kā – negribat? Droši! Huligāniski uzvedieties!» Viņš turpina mani instruēt, kā un kas būtu rakstāms, mēs pārejam uz «tu» un norunājam satikties vēlreiz. Tilbergs gaidīs mani ceturtdienās. Pēc nedēļas, mēneša vai pusgada. Ceturtdienā. Kaut kad.

Ārpusnieks savā istabā

Ceturtdienā Tilbergs sagaida ar savu raksta versiju, kurai devis nosaukumu Ārpusnieks savā istabā. Viņš uzrakstījis sarunas ievadu no mana (!) skatpunkta un mūsu sarunu ar jautājumiem, kurus neuzdevu, un atbildēm, kuras viņš nepateica. Viena no atbildēm izskaidro nevēlēšanos ielaisties sarunās par sevi: «Nezināšana par to, kāds ir cilvēks, ko viņš dara, ko domā, kas ar viņu notiek, ir dziļāka nekā zināšana. Patiesībā zināšana ir ārēja, nezināšana slēpjas, bet varbūt kautrējas kā tāda tukša vieta, nevis pils vai piemineklis. Tu jau neiesi visiem stāstīt par sevi.» Un tomēr ar zīmuli aprakstītās lapas stāsta. Par blakus pastāvošu vēlēšanos iesaistīties sarunā, tomēr neatklāties pilnībā. Par prieku uz īsi brīdi būt dialogā un tajā pašā brīdī apzināties distanci. «Te ir satikušies divi cilvēki – viens, kas ir prom no visa, un viens, kas ir iekšā.» Aprakstītās lapas ir kompromiss starp manu interesi un Tilberga autonomiju.

Izlasu viņa rakstīto un pasniedzu savējo. Tilbergs ir cītīgākais lasītājs, kāds man jebkad bijis. Lasa piecas lappuses trīs stundas. Brīžam iekarst, sit ar dūri pa galdu. Brīžam smejas, mudina meklēt precīzāku vārdu, strīdas pretī pateiktā jēgai. Brīžam uzplaiksnī kritikā («šo, bez šaubām, mēs nepublicēsim») vai priekā («to nu gan tu labi pateici», aizmirsis, ka pats ir šīs domas autors). Tīkamos teikumus viņš skaļi nolasa divas reizes, izgaršojot vārdus. Tomēr pēdējās rindkopas vidū viņš piesardzīgi vaicā: «Tu taču nedomā, ka tas ir gatavs raksts?» Domāju gan. «Tur taču nekas nav par mani pateikts!» Es atbildu ar pretjautājumu: «Tad kādēļ tu nesaki neko, kas par tevi kaut ko pasaka?» Kādu brīdi Tilbergs klusē un skaļi elpo. Man šķiet, ka viņš ir uztvēris mūsu sarunu kā spēli un ir sāpināts, ka neesmu spēlējusi līdzi, bet viņa teikto gatavojos publicēt kā nopietnību. Tilbergs uzstāj, lai rakstā izmantoju viņa piezīmes. «Mēģināsim interviju pārvērst mākslā.» Atgādinu redakcijas noteikumu: rakstītais nedrīkst būt tikai mums diviem vien saprotams, mums jādomā par cilvēku, kurš to lasīs. «Klausies,» viņš saka, «varbūt mēs to rakstu varam nepublicēt?»