Imants Tilbergs rakstījis dzeju, kā pats teiktu, «gadsimtiem». Taču par dzejnieku sevi neuzskata. Nemeklējiet viņu Dzejas dienu pasākumos! Šajās dienās, gluži kā iepriekšējos 50 gadus, viņš sēdēs pie vecā rakstāmgalda un rakstīs dzejoļus, kurus, visticamāk, neviens cits nekad nelasīs. «Es esmu vienas grāmatas autors,» viņš viegli saka. Viņa vienīgā dzejas grāmata Nāka izdota šovasar
Autsaiders. Tāds viņš bija un tāds ir joprojām – Imantu Tilbergu raksturo izdevniecības Neputns vadītāja Laima Slava. «Ja izdzīs laukā, izdzīs laukā,» saka mākslinieks Ilmārs Blumbergs, kad vaicāju, kā Tilbergs varētu reaģēt uz nepieteiktu vizīti. Par viņu ir zināms maz, publiski pieejami tikai «intelekta uzplaiksnījumi» šovasar publicētajā dzejoļu krājumā Nāka un īsa ziņa apgāda Neputns vēstulē presei par dzejoļu krājuma izdošanu. Tajā Tilbergs raksturots kā «leģendārās Rīgas bītnieku paaudzes personība».
Kaut mazliet sajust šo personību palīdz atsauce uz Eižena Valpētera rakstīto grāmatā Nenocenzētie, kas veltīta 60.–70.gadu Latvijas kontrkultūras pārstāvjiem: «Daudziem laikabiedriem viņš palicis prātā kā visīstākais bītnieks gan pēc pārliecības, gan ārējām izpausmēm. (..) Viņš beidza augstskolu, bija diplomēts jurists, strādāja par advokātu Liepājā, bet tad kādu rītu – bez īpašas svārstīšanās – vienkārši neaizbrauca uz darbu. Un šajā darbā vairs neatgriezās.» Taču vēlāk izrādās, ka arī šie vārdi nav īsti precīzi, jo Tilbergs nekad nav strādājis par advokātu Liepājā – pēc studijām viņš bija nosūtīts darbam turp, taču tajā neieradās.
Pirms sarunas domāju, ko jautāt cilvēkam, kurš izvēlējies būt «ārpus»? Vai tas ir citu piešķirts apzīmējums viņa dzīvei, vai Tilbergs arī pats sevi uzskata par ārpusnieku? Tilberga stāsts man šķiet svarīgs. Tieši šodien, kad valda ilūzija par dzīvi superlatīvā, kad veiksmes diktāts pavēl smaidīt, būt komunikablam, mērķtiecīgam, motivētam, patriotiskam, gatavam pelnīt, bez aizķeršanās atbildēt uz jautājumu «kā klājas». Dzejā lasāmais Tilbergs nav tiecies ne pēc kā, nav mēģinājis sasniegt neko, ir dzīvojis pats sevi, nedomādams, vai tā ir drosme vai vājums. «Es savā vaļā, un zāle savā vaļā; viens zāles stiebrs, es jūtos visi.» Iespējams, tas varētu būt sarunas temats – par gadu desmitiem uzturētu spēju dzīvot «savā vaļā». Vēlāk par šo jautājumu viņš teiks: «Es neko neesmu turējis. Tā es dzīvoju.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.