Žurnāla rubrika: Cilvēki

Nīls Ebdens, liek Rolling Stones fanot par Latviju

Posted on aprīlis 23, 2014 by Pauls Raudseps - 1 no 2 miljoniem

Leģendārais Rolling Stones ģitārists Kīts Ričardss nav uzstājies Latvijā, taču mūsu valsti noteikti ir pamanījis. To panāca aizrautīgais fans, Vācijā dzimušais latvietis Nīls Ebdens, kurš supergrupai ir sekojis jau teju 40 gadu un redzējis tik daudz koncertu, ka precīzo skaitu vairs neatceras – esot starp 85 un 89 -, un daudzos stāvējis pirmajā rindā, turot hokeja fana šalli ar uzrakstu «Latvija».

Viss sākās tālajā 1976.gadā, kad, vēl būdams Latviešu Ģimnāzijas skolēns, trīspadsmit gadus vecais Nīls ar vecāko brāli Minsterē noskatījās Rolling Stones koncertu. 1982.gadā, kad grupai atkal bija tūre Eiropā, viņš jau aizbrauca uz vairākiem koncertiem Vācijā un Anglijā. Aizraušanās, ko Nīls sauc par hobiju, bija sākusies. Kopš tā laika viņš (Nīlam tagad pieder ceļojumu aģentūra Vācijā, kas organizē braucienus uz Baltijas valstīm) iemīļoto ansambli redzējis trīs kontinentos, gan lielās arēnās, gan vidēja izmēra koncertzālēs, gan mazos klubos.

Daudzi grupas pastāvīgie sekotāji apmeklē koncertus ar kādu sevišķu atpazīšanās simbolu. Japāņiem esot paštaisīti uzraksti, kāds Nīla draugs no Anglijas vienmēr iet ar uzrakstu «Ronnie B Good» («Ronij, esi labs»), kas vienlaikus ir uzmundrinājums Rolling Stones otrajam ģitāristam Ronam Vudam un kalambūrs ar atsauci uz klasisko rokenrola dziesmu Johnny B. Goode.

Šāgada martā Nīls sekoja Rolling Stones Āzijas tūrei. Šanhajā koncerta vidū pie viņa pienāca Ričardsa personīgais asistents, paņēma šalli, iedeva pretī trīs Kīta mediatorus. «Es daudz nebrīnījos,» saka Nīls, jo Ričardss bieži koncertos pie jostas piesien kādu lakatu vai ko tamlīdzīgu. Taču pēc trijām dienām Singapūrā šalle rotāja Ričardsa skaļruni skatuves vidū, visiem redzamā vietā.

Nīls domā, ka tā nav nejaušība. «Viņi jau nav dumji. Kīts Ričardss ļoti interesējas par vēsturi, lasa vēstures grāmatas.» No grupas dalībniekiem viņš personīgi gan saticis tikai bijušo basistu Bilu Vaimanu, kad tas pēc aiziešanas no Stones ar grupu spēlēja Rīgā.

Lieki Nīlam prasīt, vai tiešām ir vērts redzēt tik daudz koncertu vienas tūres laikā. «Tie, kas nesaprot, uzdod tādus jautājumus.» Tomēr ir koncerti, kuri viņam patikuši labāk nekā citi. Jo mazāka zāle, jo interesantāk – tad programma tiek mainīta un pielāgota publikai. Vislabākais koncerts, kuru viņš redzējis, bijis Ņujorkā Roseland Ballroom 2002.gada septembrī.

Nīls nav rēķinājis, cik šis «hobijs» izmaksājis, un, kā pats smejas, «labi, ka neesmu to izdarījis». Neviens arī neņemtos prognozēt, cik ilgi viņš ar to vēl varēs nodarboties. Gan Ričardsam, gan grupas slavenajam dziedātājam Mikam Džegeram pērn palika 70 gadu, taču viņi aizvien ir apbrīnojamā formā un turpina dzīvi interesēties par apkārt notiekošo. Kā izrādās, arī par Latviju.

Kļūdas labojums

Posted on aprīlis 23, 2014 by anon - Radars

Ir 17.aprīļa numurā rubrikā Jauna seja kļūdaini minēts, ka konkursa Riga Jazz Stage 2014 uzvarētāja Kristīne Prauliņa ieguvusi arī komponista Raimonda Paula īpašo balvu. Šo balvu ieguva Krievijas dziedātāja Alīna Rostotskaja, savukārt konkursa uzvarētāja Kristīne Prauliņa saņēma arī Tele2 īpašo balvu. Atvainojamies laureātiem un lasītājiem!

Nepagriezt otru vaigu

Posted on aprīlis 23, 2014 by anon - Vēsture

Bijušais ASV diplomāts Džeimss Kenijs (66) 90.gadu sākumā bija Latvijas neatkarības atgūšanas liecinieks. Pašlaik, vērojot notikumus Ukrainā, viņš baidās, ka nāksies piedzīvot vēstures atkārtošanos

Pirms vairāk nekā 20 gadiem 1991.gada 13.janvārī nakti, kad PSRS Iekšlietu ministrijas specvienība OMON ieņēma Viļņas radio, televīzijas un telefonu centru, diplomāts Džeimss Kenijs (James Kenney) pavadīja Viļņas vecpilsētā netālu no Ģedimina laukuma. Viņš joprojām atceras biedējošo sajūtu, redzot tankus upes otrā pusē. Tolaik Kenijs bija ASV konsulāta darbinieks Ļeņingradā, kura pārziņā bija arī attiecības ar Baltijas republikām. Situācija bija saspīlēta, un kādam no konsulāta visu laiku bija jāatrodas Baltijā. 20.janvārī Džeimss ieradās Rīgā, lai nomainītu savu kolēģi. Viņi satikās viesnīcā Rīdzene iedzert kafiju. Pēkšņi nodzisa gaismas, sāka spingt lodes: «Mēs ieskrējām vestibilā, bet tur iedrāzās arī OMON karavīri un sāka šaut. Mēģinājām paslēpties. Es – ar stiklu norobežotā kāpņu telpas laukumā, kolēģis – aiz reģistrācijas galda vestibilā. Kad šāvējs kādā brīdī pagrieza muguru, bēgām uz restorāna virtuvi. Tā šķita visdrošākā vieta. Apšaudei beidzoties, devāmies meklēt amerikāņu universitātes basketbola komandu, kas arī bija apmetusies viesnīcā. Visi skrējām cauri parkam uz citu viesnīcu. Tur teica – jums nav rezervāciju, mēs uzstājām – vienalga, dodiet istabu!» atceras Džeimss.

Ja 1991.gada janvāra asiņainie notikumi bija padomju varas tests Baltijas neatkarības centieniem, tad tas izgāzās, atzīst bijušais diplomāts: «Cilvēki reaģēja apbrīnojami – bija vienoti, cēla barikādes. Janvāra notikumi kļuva par lūzuma punktu amerikāņu politiķu skatījumā uz Baltiju.»

80.gadu beigās amerikāņi ar cerīgu skatienu raudzījās uz politisko atkusni un vārda brīvību pasludinājušo PSRS vadītāju Mihailu Gorbačovu, taču pēc janvāra notikumiem viņi «citām acīm paskatījās uz Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu», kurš pēc uzbrukumiem Viļņā pauda atbalstu baltiešiem, radiouzrunā Tallinā aicinot karavīrus nešaut uz iedzīvotājiem. Bijušais CIP direktors un ASV aizsardzības sekretārs Roberts Geitss (Robert Gates) intervijās izteicies: «Jeļcins bija pirmais tāda mēroga līderis, kurš saprata un arī pateica, ka komunisms kā ideoloģija vairs nedarbojas. Tas bija būtisks solis.»

Tomēr Kenijs atzīst, ka kristālskaidras saprašanas, kā veidot attiecības ar neatkarību alkstošajām padomju republikām, amerikāņiem tolaik nebija: «Daudzi jautājumi par to, kāda ir ASV politika attiecībā uz Baltiju, līdzīgi kā attiecības ar Armēniju vai Gruziju, nebija skaidri pat man, skatoties no iekšpuses, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas atradās ārpusē.»

ASV nekad neatzina Latvijas (tāpat kā Lietuvas un Igaunijas) okupāciju un oficiālus sakarus ar padomju valdību okupētajā Latvijā nenodibināja. Tas izraisīja zināmas konsekvences – amerikāņu diplomāti, to skaitā Maskavā rezidējošais ASV vēstnieks, nedrīkstēja doties uz Baltijas valstīm. ASV ģenerālkonsulāta darbinieki Ļeņingradā bija vienīgie, kam tas bija atļauts. Ar noteikumu, ka viņi ievēros zināmus priekšrakstus, piemēram, tiksies ar ministriju ierēdņiem, bet ne ministriem, nakšņos noteiktā viesnīcā un divpusējās tikšanās vienmēr būs klāt Drošības komitejas pārstāvis.

1988.gadā Džeimss Maskavā tika ielūgts uz kādu tikšanos Rakstnieku namā. Zāle bija pārpildīta. Uzstājušies Lietuvas neatkarības kustības Sajūdis līderi Kazimira Prunskiene un Vītauts Landsberģis, kurš «tajā naktī daudz nerunāja». Krievu žurnālisti jautājuši: «Ko jūs Baltijā cenšaties panākt? Jūs taču gribat neatkarību, gribat aiziet no Padomju Savienības?» Prunskiene, pēc Džeimsa domām, «gudri un laikam atbilstoši» atbildējusi: «Nē, gribam, lai jūs padarāt Padomju Savienību par vietu, kurā es gribētu dzīvot.»

«Pēc šīs tikšanās sāku uzmanīgāk sekot līdzi notikumu attīstībai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Protams, es biju ASV valdības akreditēts diplomāts un nevarēju staigāt pa Rīgu, vicinot Baltijas karogu. Nedrīkstējām aizmirst, ka Padomju Savienība, pateicoties savam kodolieroču arsenālam, tolaik bija vienīgā valsts, kas varētu iznīcināt ASV,» atzīst bijušais diplomāts, uzsverot, ka 80.gadu beigās (daļa vēl 90.gadu sākumā) amerikāņu politiķi neticēja, ka PSRS ir tik tuvu sabrukumam. Vienīgais prominentais eksperts, kurš par to publiski runāja jau toreiz, bija akadēmiķis, nacionālās drošības padomnieks Zbigņevs Bžezinskis (Zbigniew Brzezinski): «Padomju Savienība brūk, domājiet, ko darīsim pēc tās sabrukuma!»

1989.gada maijā Kenijs pildīja ASV konsulāta preses sekretāra pienākumus. Agrā pirmdienas rītā pēc PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām viņam piezvanīja no kādas amerikāņu avīzes un lūdza komentēt Komunistiskās partijas zaudējumu vēlēšanās, jautājot, vai taisnība, ka komunistiem zūd kontrole pār lielajām pilsētām, to skaitā Ļeņingradu un Maskavu: «Es pārjautāju – ko jūs sakāt? Nespēju noticēt? Atbildēju, ka man nav komentāru, un steidzos zvanīt konsulam Ričardam Mailzam (Richard Miles). Arī viņa reakcija bija: tas nevar būt! Toreiz vēlēšanām PSRS taču neviens nepievērsa uzmanību! Izrādījās – komunistu partija patiešām bija zaudējusi kontroli pār vairākām lielajām pilsētām.»

Pēc gada, kad Latvijas Tautas fronte guva nozīmīgu uzvaru LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās, Džeimss atradās Rīgā. Nākamajā rītā pēc vēlēšanām viņu aicināja uz tikšanos Tautas frontes birojā Vecrīgā: «Valdīja priecīgs, pacilāts noskaņojums. Satiku tur visus tālaika līderus, ar kuriem jau biju paspējis agrāk iepazīties. «Klausieties, mums patiešām tagad jāveido valdība,» viņi teica. Sita cits citam uz pleca, sakot – kurš grib būt premjerministrs, kurš – ārlietu ministrs? Varbūt tu, Jāni, tu runā angliski?» aizrautīgi smejoties, stāsta bijušais diplomāts, kad esam satikušies uz rīta tēju mazā beķerejā Bostonas priekšpilsētā. 2009.gadā viņš beidza diplomāta karjeru, dzīvo Bostonā kopā ar sievu, latvieti Renāti un trim bērniem. Kamēr bērniem nodarbības latviešu skolā, Džeimss atvēl laiku sarunai.

Diplomāts ar doktora grādu

Līdzīgi kā daudzi diplomāti, arī Džeimss nav studējis politikas zinātnes vai starptautiskās attiecības. Dzimis Bostonā, pēc vidusskolas iestājies prestižajā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā termodinamikas specialitātē. Astoņdesmitajos, ekonomiskās lejupslīdes gados, atrast darbu nebija viegli pat ar tik vērtīgu augstskolas diplomu. Jeila Universitāte piedāvāja stipendiju doktorantūras studijām Krievijas vēsturē. Džeimss trīs gadus bija mācījies krievu valodu, tāpēc pieteicās. Pēc doktora grāda iegūšanas astoņus gadus bija asociētais profesors Svētās Marijas universitātē Mērilendā. Iznāca bieži ceļot uz Eiropu, uz Krieviju, kur viņš satika daudzus amerikāņu diplomātus. Lai arī bija, kā pats smejoties atzīst, «populārs profesors»,

Džeimss tomēr nolēma pamēģināt kaut ko jaunu. 1984.gadā, veiksmīgi izturējis ASV Valsts departamenta pārbaudījumus, kļuva par diplomātu. Darbam diplomātiskajā dienestā atļauts pieteikties ikvienam ASV pilsonim: «ASV diplomātiskajā dienestā strādā bijušie zobārsti, žurnālisti. Ir labi, ka pārstāvētas dažādas jomas un pastāv daudzveidība. Viens mans draugs diplomāts, kurš strādājis vairākos pasaules karstajos punktos, pirms tam bija bārmenis Čikāgā.»

Diplomāta karjeru Kenijs sāka 1985.gadā Belgradā, kur nostrādāja trīs gadus par kultūras un izglītības programmu vadītāju. Viņš sarunvalodas līmenī prata serbu valodu un bieži ceļoja viens. Tas bija laiks, kad PSRS satelītvalsts Dienvidslāvija «šķīda pa vīlēm» un arvien skaļāk sevi pieteica Slobodans Miloševičs, kuram «piemita apbrīnojamas demagoga spējas, viņš bija harismātisks, bet bīstams vīrs». «Jau toreiz varēja redzēt, ka ar viņa nākšanu pie varas būs problēmas gan Serbijai, gan Dienvidslāvijai, kas gan nekad nav bijusi īpaši vienota.»

Džeimss ironizē: «Mans pirmais diplomāta darbs bija Dienvidslāvijā, kad tā bija uz izjukšanas robežas, otrais – kad bruka Padomju Savienība. Varbūt cilvēki negrib, ka dodos uz viņu valstīm, jo visur, kur ierodos, tās brūk.» Latviju Džeimss, būdams konsulāta darbinieks Ļeņingradā, pirmo reizi apmeklēja 1988.gadā, satikās gan ar Tautas frontes, gan Interfrontes pārstāvjiem. Bija skaidrs, ka Latvijā sākušās lielas pārmaiņas un viņš ir to liecinieks.

Nozīmīgs politisks žests baltiešu virzienā bija ASV konsulāta organizētās publiskās pieņemšanas visās Baltijas republiku galvaspilsētās 1991.gada pavasarī, atceras Džeimss: «Konsuls, protams, nav valsts prezidents, viņš nevar starptautiski atzīt Baltijas valstis, taču mēs visai skaidri paudām savu nostāju.» Jau toreiz pieņemšanās amerikāņi novērojuši atšķirīgās attieksmes un veidus, kā lietas kārto latvieši, lietuvieši vai igauņi. Diplomātu vidū klīduši joki par to, kā baltieši atšķiras: «Īpaši populārs bija par to, kā 1991.gada augustā nojauca Ļeņina pieminekli,» viņš smejas. «Lietuvieši to izdarīja kailām rokām, latvieši sagaidīja pusnakti un tad klusām noārdīja, igauņi noalgoja somus, lai atbrauc un nojauc.»

1991.gada septembrī, kad par pirmo ASV vēstnieku valstiskumu atguvušajā Latvijā kļuva latviešu izcelsmes diplomāts Ints Siliņš, arī Džeimss Kenijs saņēma darba norīkojumu uz Latviju, lai piedalītos vēstniecības izveidē un sagatavotu vēstnieka ierašanos. Siliņa laikā Kenijs pildīja vēstniecības preses sekretāra pienākumus, strādāja arī ar izglītības un kultūras programmām.

Pirms vēstnieka ierašanās Latvijā Rīgā ieradās pieci amerikāņu diplomātiskā dienesta darbinieki. Neviens no viņiem neprata latviski: «Vakarā pilsētā izslēdza gaismas, un bija tumšs no saulrieta līdz saullēktam. Visi runāja par kriminālajiem grupējumiem, viņu savstarpējām cīņām. Bija biedējoši, atklāti sakot, tas bija nepatīkamāk, nekā atrasties kara zonā. Esmu bijis Serbijā, Kosovā, OMON apšaudē, bet nekas mani nav biedējis vairāk kā tumsā iegrimusī Rīga 90.gadu sākumā.»

ASV puse aktīvi iesaistījās padomju karaspēka izvešanas organizēšanā no Latvijas. Smagas izrādījās sarunas par Skrundas lokatora slēgšanu. Stratēģiski tas bija svarīgs laiks. 1991.gada augustā Latvija atradās varas pelēkajā zonā, svarīgi bija panākt tās iekļaušanu Eiropas struktūrās. Amerikāņi organizēja palīdzības darbu, lai sakārtotu transporta infrastruktūru un ostu darbību. Džeimss gan atzīst, ka «Rīgas osta izrādījās korumpēta un sarežģīta struktūra, nevaru apgalvot, ka guvām tur lielus panākumus». Vēlāk Kenija pārziņā nonāca arī izglītības programmas, kas ļāva daudziem no Latvijas doties uz ASV papildināt zināšanas ekonomikā, starptautiskajās attiecībās un aizsardzībā.

Kopā ar Holivudas pārstāvjiem ASV vēstniecība panāca amerikāņu filmu pirātisko kopiju rādīšanas aizliegumu televīzijā. Kinoteātris Daile pirmais sāka iepirkt Holivudas filmu oriģinālās kopijas un demonstrēt tās ar oriģinālo skaņu. Džeimss joprojām priecājas par kultūras programmām: «Atvedām uz Latviju mākslas izstādes un mūzikas kolektīvus, lai parādītu, ka Amerikas kultūra nav tikai kovboji un indiāņi, Nacionālo Simfonisko orķestri ar Dmitriju Rostropoviču, noorganizējām meistarklases.»

Džeimss atzīst, ka dažkārt bijis pārāk atklāts un mēdzis publiski pateikt kaut ko, «kas dažiem cilvēkiem Latvijas valdībā nepatika». Ar laiku iemācījies uzvesties piesardzīgāk. «Taču mums bija jāiestājas pret korupciju, par likuma varu. Baltieši saprata, ka viņiem jāsāk spēlēt citu, no padomju laikiem atšķirīgu spēli. Vismaz daudz lielākā mērā nekā valstīs, ar kurām man saskarsme sanāca vēlāk, piemēram, Kazahstānā vai Azerbaidžānā.»

Runājot par attiecībām ar kaimiņvalsti Krieviju, 1991.gadā amerikāņiem neesot bijis skaidra priekšstata, kā tās attīstīsies: «Vairāki cilvēki būtu gribējuši Latvijas attīstību ciešākā sasaistē ar Krieviju, kaut vai paliekot Krievijas ekonomiskajā zonā. Tā nenotika. Integrācija Eiropā notika ātrāk, nekā mēs domājām. Krievijas valdība izdarīja dažas kļūdas, viena no muļķīgākajām, manuprāt, bija naftas cauruļvada slēgšana 2003.gadā. Tas radīja satraukumu rudenī un ziemā, bet pēc sešiem mēnešiem somi, vēlāk norvēģi ienāca Rīgā un atvēra savas degvielas uzpildes stacijas. Starp citu, lietojot no Krievijas saņemto degvielu.» Viņam un kolēģiem gan neesot bijis problēmu nopirkt degvielu, Rumbulas melnajā tirgū to atrast varēja ikviens.

Pēc darba Latvijā Kenijs strādājis NATO programmā Partnerattiecības mieram. Viņš uzskata, ka tas bijis «gudrs politisks gājiens» – iesaistīt šajā iniciatīvā valstis, kas nav NATO dalībvalstis. Tas palīdzējis arī kliedēt vecos padomju laika stereotipus par NATO. Piemēram, Ukraina un Gruzija ir ļoti aktīvas partnerattiecību programmā. Divu gadu laikā Džeimss apmeklēja 31 valsti. Arī Krieviju, kura bija šīs NATO programmas dalībniece. (Nesen, reaģējot uz Krievijas agresīvo rīcību Ukrainai piederošajā Krimā, NATO paziņoja, ka pārtrauc sadarbību ar Krieviju – red.).

«ASV un Krievijas attiecības nav kļuvušas labākas,» atzīst Kenijs. «Daudzi centieni, uz ko cerējām 90.gados, izrādījušies velti. Taču Krievija ir pārāk liela, pārāk stratēģiski svarīga, lai varētu atļauties to ignorēt tikai tāpēc, ka mums ir atšķirīgi uzskati.» Līdzīgi secinājumi viņam ir, analizējot Latvijas attiecības ar Krieviju: «Latvijai ir jābūt apdomīgai šajās attiecībās. Vienmēr. Domāju, ka līdz šim tas ir izdevies. Varam izmainīt daudzas lietas, bet ne ģeogrāfisko stāvokli. Latvija ir maza valsts, kas atrodas blakus lielajai Krievijai, kam Latvijā ir leģitīmas intereses, ieskaitot jautājumu par krievu minoritāti. Šajā jautājumā ir daudz politiskā teātra, bet vidusmēra pilsonis Krievijā jau nezina, ka tas ir tikai teātris, viņš domā, ka tā ir patiesība.»

Krievijas militārais un ekonomiskais spiediens, ko tā patlaban izdara uz Ukrainu, ir tiešs drauds Eiropas drošības arhitektūrai, kuru Eiropas Savienība kopā ar ASV veido kopš aukstā kara beigām, uzskata Kenijs. Ir acīmredzams, ka Krievija nepiekrīt šai vīzijai un meklē citu ceļu: «Neesmu gaišreģis un nespēju lasīt Putinam līdzīgu Krievijas politiķu domas. Bet uzskatu – ja Eiropas un NATO atbilde šajā krīzes situācijā nebūs stingra un izlēmīga, vēl nepabeigtā drošības struktūra var sabrukt, un tā būs milzu traģēdija daudziem Eiropā, ne tikai Baltijas valstīm. Man negribas ticēt, ka rietumvalstu līderi to pieļaus. Diplomātijai ir jābūt varas stiprinātai. Mēs dzīvojam pasaulē, kur valda bailes no spēka pielietošanas. Zinu, ka tas ir pretrunā ar Kristus mācību, bet otra vaiga pagriešana reti darbojas kā veiksmīgs starptautisko attiecību risinājums.»

Krievija, atzīst bijušais diplomāts, patlaban uzvedas neapdomīgi. Putins ir izkalkulējis, ka tiks cauri sveikā, jo Rietumos valda pretkara noskaņojums, bet tas var ātri mainīties, tāpēc Eiropai un NATO ir jāveic nepieciešamās ekonomiskās un politiskās reformas, lai nostiprinātu dalībvalstu aizsardzības spējas. «Rietumu pasaule ir daudz bagātāka un spēcīgāka par Krieviju. Domāju – nākotne pierādīs, ka Krievijas agresija Ukrainā vislielāko ļaunumu nodarīs pašai Krievijai un tās pilsoņiem,» ir pārliecināts bijušais ASV diplomāts.

Padarīt Latviju labāku

Posted on aprīlis 23, 2014 by Anita Brauna - Personības

RTU robotu izgudrotāji kļuvuši par pasaules sacensību līderiem un tagad sapņo izveidot uzņēmumu, kas nodarbinātu Latvijas labākos inženierus un ražotu komerciāli izmantojamus robotus

Vai varat precizēt savu robotu godalgotās vietas? «Oi, iešu izdrukāt sarakstu,» sarunā ar RTU Robotikas kluba puišiem atjoko viens no viņiem – Guntis Kuļikovskis. Visu viņu titulu uzskaitījums patiešām aizņemtu nesamērīgi daudz vietas, bet īsumā nebūs pārspīlēti teikt – savās kategorijās viņi būvē pasaulē labākos sacīkšu robotus.

Līnijsekotājs ir izrādījies ātrākais lielākajās Eiropas un ASV sacensībās, mini sumo roboti divus gadus pēc kārtas aizņēma visu goda pjedestālu Eiropas sacīkstēs un pirmās divas vietas ASV. Vairākkārtēji Eiropas čempioni ir arī mega sumo – visprestižākajā klasē, kur sacenšas visspēcīgākie un sarežģītākie roboti.

Viņi diktē robotu būvniecības modi – kad latvieši uzbūvēja sumo robotu ar rozā riteņiem, tādi parādījās arī citām komandām. Vienīgi japāņi neļauj viņiem saukties par visvislabākajiem pasaulē – sacensībās Japānā pagaidām augstākais sasniegums ir trešā vieta.

Patīk spēlēties

Viss sākās pirms astoņiem gadiem, kad Guntis pirmo reizi aizbrauca uz Robotex sacensībām Igaunijā, kur studenti mācību procesa laikā būvē dažādus robotus. «Nolēmām, ka arī mums jārada kāds robots,» stāsta RTU robotikas kustības aizsācējs. Pirmo viņi uzbūvēja līnijsekotāju – robotu, kura uzdevums ir ātri un precīzi izbraukt trasi, kas ir melna līkloču līnija uz balta fona. Pirmajās sacensībās RTU tas dabūja otro vietu, bet pirmie lielie starptautiskie panākumi bija sumo robotiem, kuriem, līdzīgi sumo cīkstoņiem, ar savu spēku un gudrību pretinieks jāizstumj no ringa. 2010.gadā ASV tie izcīnīja otro vietu. Lietuvieši toreiz aizņēma pārējo goda pjedestālu. Baltijas valstu sasniegums jau pirmajās tik liela mēroga sacensībās iedvesmoja. «Sapratām, ka mūsu roboti ir spēcīgi, varoši, un tas mums radīja degsmi radīt jaunus, vēl labākus,» raksturo Guntis.

Robotikas «vīrusu» Guntis, tagad doktora grāda pretendents RTU Transporta un mašīnzinību fakultātē, pielipināja pārējiem. Viņa organizētajos kursos ar robotiku aizrāvās pārējie divi šīs sarunas dalībnieki – Einārs Deksnis, bijušais RTU elektronikas students, kurš pašlaik strādā par inženieri, un Gundars Miezītis, RTU doktorants datortīklu un sistēmu tehnoloģiju katedrā. «Einārs mums ir galvenais elektronikas projektētājs. Es nodarbojos ar mehāniku, Gundars nodarbojas ar visu,» Guntis iezīmē katra lomu. Kopumā kluba kodolu veido aptuveni 15 cilvēku.

Rīgas Tehniskā Universitāte Robotikas kluba nosaukums var radīt maldīgu priekšstatu, ka tā ir kāda oficiāla universitātes uzturēta struktūra. RTU ir drīzāk viņu pazīšanās zīme – klubs tapis, lai būtu kāda juridiska struktūra, kas var rīkot sacensības, bet roboti top par privātiem līdzekļiem. «Mēs esam kļuvuši par labākajiem paši par savu naudu,» raksturo Guntis Kuļikovskis. Kad panākumi bija rokā, izdevies atrast atbalstītāju – tagad robotu tapšanu līdzfinansē un sacensību apmeklēšanas izdevumus sedz iRobot putekļusūcēju izgatavotājs.

RTU ir vieta, kur viņi guvuši zināšanas katrs savā specialitātē – mehānikā, elektronikā, programmēšanā, taču to «sapludināšanu» robotu būvē ir aizsākuši paši. Viņi sāka bez kādas vēsturiskas robotikas skolas, uz kuras bāzes atsperties. «Kolēģim Agrim Ņikitenko ir disertācija par robotizētām sistēmām – tas varētu būt skaidrais pirmsākums,» spriež Guntis. Pēc Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes asociētā profesora Ņikitenko impulsa tagad RTU piedāvā studiju programmu Intelektuālās robotizētās sistēmas.

Kas tad RTU robotikas entuziastiem ļāvis uzreiz uzlēkt tik augstā līmenī? «Skaidra galva,» mirkli padomājis, atbild Guntis. «Mēs neuzskatām neko par pašsaprotamu. Skatāmies, vērtējam, studējam, mācāmies, izgudrojam, eksperimentējam. Jā, kļūdāmies.

Taisām dažādus robotus un neko nenoliedzam. Piemēram, Gundars ir uztaisījis robotu ar šķībiem riteņiem, kas ir uzvarējis vairākus gadus pēc kārtas. Mēs līdz galam nesaprotam, kāpēc vajadzīgi līki riteņi, bet tie strādā. Nevienam citam vēl nav šķību riteņu, bet pieļauju, ka tāda tendence būs. Jo tajā brīdī, kad mēs izveidojām rozā riteņus, citām komandām arī parādījās rozā riteņi,» stāsta Guntis.

Latvieši pirmie robotu riteņus izgatavojuši no rozā gumijas materiāla, kuru izmanto zobārstniecībā protēžu izgatavošanai vai arhitektūrā dažādu objektu kopēšanai. Kopš to pārņēma citi, sākuši pirkt bezkrāsainu materiālu un krāsas jaukt klāt paši. «Spēlējamies ar krāsām un mulsinām citas komandas. Mums patīk spēlēties, kaut vai ar krāsām – tas neko nemaina tehniski, bet izskatās labi,» robotu būvniekiem humora netrūkst.

Guntis demonstrē metāla formas, kurās riteņus paši arī izlej. «Tas nozīmē, ka mēs varam taisīt, kādu riteni gribam – lielu, mazu. Labus riteņus nopirkt nemaz nav iespējams,» viņš paskaidro. Lielākā daļa robota detaļu ir pašu taisītas, dažkārt inovatīvām idejām uzskrien virsū gluži sadzīviskās situācijās. Guntis rāda sumo robotu, kura apakša noklāta ar teflonu, ko izmanto pannu ražošanā. «Šo teflona pārklājumu es nopirku Gemosā, pērkot riek-stus Ziemassvētku maltītei. Izrādījās, ka tas palīdz mūsu robotiem uzvarēt. Tagad mums ir vairāki ruļļi tāda materiāla.»

Gundars sava robota slīpos riteņus esot nosapņojis. «Tā vienkārši iedomājos un uztaisīju,» viņš saka. «Daudzas idejas rodas no problēmām, kas redzamas sacensībās. Ja gribi uztaisīt sumo robotu, ko pretinieks slikti redz, tam jābūt ar slīpām malām. Tālāk meklē risinājumu, lai tas būtu spējīgs arī braukt. Piemēram, līnijsekotāju vajag uztaisīt maksimāli ātru un lai tas nenovirzās līkumos. Līdz ar to ir jāmeklē riepas, kas neslīd, jāatrod īstā vieta masas centram, un robots jāuztaisa maksimāli viegls,» izgudrošanas procesu apraksta Einārs. «Mēs to skaidri taisījām kā pasaulē ātrāko robotu. Atceros – man zvanīja sieva, un es viņai teicu: piedod, mēs pašlaik taisām pasaulē ātrāko robotu. Nu, labi, uztaisījāt? Nē, rīt uztaisīsim. (Smejas.) Tagad tas ir pasaulē ātrākais robots,» papildina Guntis.

Ambīcijas radīt firmu

RTU Robotikas kluba telpās uz galda saliktie roboti man atgādina puišeļu spēļu mantiņas. «Kur tur zinātne?» prasu. «Varbūt tur, ka tie ir pasaulē labākie?» Guntis domīgi atbild. «Daudzi simti citu cilvēku ir mēģinājuši tādus uztaisīt, neviens no viņiem nav gribējis uztaisīt sliktāko robotu. Tie ir izglītoti cilvēki, viņi mācās Vācijā, Šveicē, ASV, Turcijā. Viņi arī grib uztaisīt labākos robotus, bet mūsējie ir labākie. Pieņemu, to kaut kādā mērā var saukt par zinātni, jo mēs izmantojam gan materiālu mācību, gan jaunus sensoru veidus, gan jaunas programmēšanas metodes un to visu liekam kopā vienā strādājošā korpusā, iekļaujoties visu veidu ierobežojumos – gan finansiālos, gan laika, gan sacensību noteikumos.»

Atšķirībā no bērnu radiovadāmām mašīnītēm roboti darbojas autonomi – tie ir ieprogrammēti paši veikt noteiktas darbības, piemēram, sekot melnajai līnijai. Sacensību laikā pēc starta pogas nospiešanas vienīgais, ko konstruktors var darīt, ir cerēt, ka viņa robots nekļūdīsies. Vienam robotam ir uzprogrammētas vairākas cīņas stratēģijas, un, redzot pretinieku, tam var izvēlēties piemērotāko. «Katram robotam ir spēcīgās un vājās vietas, un tās var izmantot. Piemēram, katram cīņas robotam priekšā ir cieta metāla asmens, un tā ir visspēcīgākā vieta. Aizmugure, sāni ir vārīgās vietas. Kad robots cīnās, ir svarīgi, ko viņš izdara. Ja robots var paspēt apbraukt [pretiniekam] apkārt un izstumt no sāna, tad viņš ir uzvarējis,» paskaidro Guntis.

Sacensību robotiem sacensības ir to vienīgais izaicinājums. To izgudrotāju mērķis nav gala rezultātā to pārvērst par kādu sadzīvē praktiski izmantojamu lietu. «Origami arī nekur nevar pielietot,» salīdzina Guntis. «Tas ir mūsu izaugsmes process, komunikācijas veids, sava vārda nešana pasaulē. Un mēs šīs zināšanas varam izmantot citās nozarēs.»

Taču par savu nākotnes izaicinājumu puiši min tieši komercializējamu izgudrojumu. «Sacensību pjedestāli mums vairs nav lielākais mērķis, kaut gan vēl gribētos uzvarēt japāņus sumo cīņās,» saka Einārs. «Mērķis – lai Latvijas labākie inženieri, kas taisa pasaulē labākos robotus, varētu strādāt pie kāda īsta, komercializējama projekta. [ASV kompānijas] iRobot putekļusūcēji ir pazīstami visā pasaulē, kāpēc lai Latvijā nevarētu uzbūvēt labus robotus?» viņš vaicā.

Šajā virzienā ar tiem pašiem robotizētajiem putekļusūcējiem tikko ir īstenots viens «daudzu robotu sistēmas projekts», kā saka zinātnieki. «Vairāki putekļusūcēji tika aprīkoti ar mūsu izstrādātu programmatūru, elektroniku, mehāniku, kas ļauj tiem sadalīt uzdevumus lielās telpās. Piemēram, ja jūs ielaižat angārā piecus robotus, tad tie sadala angāru sektoros un katrs tīra savējo, pēc tam satiekas un aicina cits citu palīgā, un pa vidu vēl uzzīmē karti, lai zinātu, kā atnākt atpakaļ,» stāsta Guntis. Tehnoloģiju varētu attīstīt tiktāl, lai, piemēram, roboti nakts laikā spētu iztīrīt lielveikalu grīdas vai viesnīcas, paši no koridoriem atrodot ceļu uz brīvajām istabiņām un atverot durvis. «Virziens varētu būt tāds. Protams, tas ir pilnveidojams, bet mēs esam spēruši pirmo soli,» saka Guntis.

Robotikas kluba biedri izveidojuši arī mācību komplektu skolēniem, kurā ir visas nepieciešamās pamatlietas, lai funkcionējošu robotu spētu uztaisīt skolasbērni. Konstruēšanas laikā viņiem ir iespēja apgūt, kā funkcionē katrs robota elements, iemācīties programmēt. «6.-7.klasē, kad bērni mācās fiziku, tas viņiem ļauj kaut ko saprast arī praktiski. Vēl ir būtiski, ka skolotājs zina, no kā sākt mācīt robotiku skolā,» komplekta jēgu raksturo Guntis. Pirmais pasūtītājs ir Valmieras Valsts ģimnāzija, uz kurieni aizceļojuši seši šādi koferi. Plāns ir izveidot arī videolekcijas skolotājiem par robotikas mācīšanu.

RTU jaunie zinātniskie prāti skolu jauniešus robotu būvei ir mēģinājuši piesaistīt, visā Latvijā rīkojot arī seminārus un tehniskās jaunrades dienas. «Tas ir veids, kā mēs varam padarīt Latviju labāku. Jo ar mums ir par maz, [lai robotika valstī kļūtu par būtisku nozari,] šādu cilvēku vajag vairāk,» saka Guntis Kuļikovskis.

Roboti līderi

Pasaulē ātrākais līnijsekotājs
1.vieta lielākajās sacensībās Eiropā un ASV
Līnijsekotāja uzdevums ir pēc iespējas ātrāk nobraukt pa trasi – melnu līniju, kas uzvilkta uz balta fona. Konstruktoru izaicinājums ir uztaisīt robotu, kurš spēj braukt ātri un pagriezienos nenovirzās no melnās līnijas. Šo līnijsekotāju raksturo uz priekšu izvirzīti sensori jeb «robota acis», kas skatās uz līniju. «Jo tālāk uz priekšu ir sensori, jo robots ātrāk var konstatēt, uz kuru pusi jāgriežas, un precīzāk sevi pozicionēt,» komentē RTU robotikas kustības aizsācējs Guntis Kuļikovskis. Lai nodrošinātu stabilitāti pagriezienos, tam ir plati riteņi ar labu saķeri, un robota smaguma centrs (motors, akumulatori) atrodas pašā viducī.

Mini sumo robots ar slīpiem riteņiem
Divus gadus pēc kārtas uzvarējis Eiropas čempionāta robotu lielcīņā (ringā cīnās vairāk nekā 15 roboti). Eiropas čempionātā mini sumo – 2.vieta, ASV – 1.vieta

RTU doktoranta Gundara Miezīša meistardarbs – robots ar slīpiem riteņiem. «Nosapņoju,» ideju raksturo Gundars. «Man, piemēram, liekas, ka šķībus riteņus nevajag taisīt, bet Gundars ir tos uztaisījis, un tie strādā. Mēs līdz galam nezinām – kāpēc,» saka Guntis Kuļikovskis.

Mini sumo robota garums un platums nedrīkst pārsniegt 10 centimetrus, svars – puskilogramu.

Mega sumo robots
1.vieta Eiropas čempionātā Austrijā
Sumo robotu uzdevums ir līdzīgi kā sumo cīkstoņiem izgrūst vienam otru no ringa, izmantojot sensorus, prātu un spēku. Mega sumo robotam jāiekļaujas 20 centimetru garumā un platumā, trīs kilogramu svarā, un to uzskata par prestižāko robotu klasi, kur cīnās visspēcīgākie un sarežģītākie sacensību roboti.

Slīpās virsmas un melnais pārklājums robotam palīdz izvairīties no pretinieku sensoriem, palikt nepamanāmam. Šim robotam priekšā ir asmens no ātrgriezēja tērauda, kas izveidots tā, lai spētu pielāgoties mazliet nelīdzenai ringa virsmai un visa asmens virsma tai piespiestos klāt. Robotā ir ievietoti speciāli neodīna magnēti, kas tam palīdz pievilkties pie ringa ar vairāk nekā 100 kilogramu spēku.

Astoņu riteņu robota platforma
Pirmais RTU zinātnieku radītais robots, kas paredzēts darbam reālā vidē. Šī astoņu riteņu robota konstrukcija ir tāda, ka, sajūtot priekšā šķēršļus – kāpnes, nogāztus kokus u.tml. -, tos pārvar bez operatora palīdzības, nezaudējot stabilitāti un virzienu. Robotu potenciāli varētu izmantot militāriem mērķiem vidē, kas cilvēkam ir bīstama.

Trīs māsas

Posted on aprīlis 23, 2014 by Gunita Nagle - Dzīve

Kopš 21.novembra vakara Danielas, Diānas un Sņežanas draudzība ir vēl ciešāka nekā iepriekš. Zolitūdes traģēdijā māsas zaudēja mammu – viņa bija pēdējais upuris, kuru iznesa no Maxima gruvešiem

No virtuves atskan spurdzieni un meiteņu čalas. Kad Daniela Burdukeviča (17), Diāna (14) un Sņežana (12) beidz mācīties, trijotne vislabprātāk virtuvē dzer tēju un pļāpā, dažkārt pat stundām ilgi. Citkārt visas trīs aiziet uz mammas istabu, kas kļuvusi par viņu mīļāko vietu Zolitūdes deviņstāvu mājas mazajā dzīvoklī. Pie Danielas mēdz ciemoties klasesbiedri – meitenes stāsta, ka viņām ir lieliski draugi, bet vecvecākiem vientuļiem neļauj justies kaimiņi un labi paziņas. «Vienkāršie cilvēki palīdz cits citam, ļoti palīdz,» saka meiteņu vecmāmiņa Ludmila Larkina, izsakot pateicību gan pazīstamiem, gan svešiem cilvēkiem, kas ziedojuši naudu Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem. Bez šā atbalsta dzīve būtu daudz grūtāka ne tikai trim māsām, bet visiem 25 bērniem, kuri liktenīgajā 21.novembra vakarā zaudēja vienu vai abus vecākus.

Vienmēr kopā

Viņas visu laiku ir kopā – kur viena, tur arī otra un trešā. Kad Daniela pēc 9.klases beigšanas nolēma mainīt skolu un pāriet no Zolitūdes ģimnāzijas uz Rīgas 53.vidusskolu, Diāna un Sņežana pieteicās līdzi. Daniela, slaida meitene gariem, tumšiem matiem, saka: ne tikai mājās, arī skolā esam kopā. Tiklīdz atskan zvans un sākas starpbrīdis, viņas cita citu uzmeklē.

Daniela kopš trīs gadu vecuma dejo baletu, un arī Sņežana kopš mazotnes dejojusi tajos pašos deju kolektīvos, kur vecākā māsa. Trīs reizes nedēļā viņām ir deju nodarbības, Diāna iet skolas teātra studijā. Vecmāmiņa stāsta – meitenes viņai zvana no skolas, zvana, kad brauc mājās, zvana arī, kad izkāpušas no autobusa tepat Zolitūdē. Negrib, lai vecmāmiņa uztrauktos. «Teikšu godīgi – dzīvoju viņu dēļ,» saka Ludmila Larkina, kura 21.novembrī, sabrūkot lielveikala Maxima jumtam Zolitūdē, zaudēja savu vienīgo bērnu Jūliju Burdukeviču. Dažas dienas pirms viņas 38. dzimšanas dienas.

Kad meitenes jūt, ka kādai no viņām vai vecmāmiņai nāk raudiens, aši maina sarunas tematu. Vecmāmiņa ierosina paskatīties safilmētos materiālus no koncertiem, kuros uzstājusies Daniela un Sņežana. Nesen Maskavas namā noticis deju forums, kurā Daniela ar divām dejām ieguvusi pirmās vietas. Viena no šīm dejām ir pašas Danielas radīta trauksmaina, austrumnieciska deja ar vēdekļiem, kurus pagarina lakati. Vecmāmiņa stāsta – reiz Danielai, dejas laikā atmetot galvu, pēkšņi šķitis, ka pār viņas galvu sagrūs griesti. Uznākusi panikas lēkme, tomēr viņa turpinājusi dejot. Šo deju, kas ļoti patikusi Danielas mammai, tagad meitene vienmēr velta viņai.

Visas trīs māsas nesen bijušas koncerttūrē Polijā. Braucienu apmaksāja Ziedot.lv. Atgriezušās sajūsmā par sastaptajiem cilvēkiem – tie bijuši pretimnākoši, neskopojās ar labiem vārdiem, nekautrējās sākt sarunu. Drīz Daniela un Sņežana brauks arī uz deju konkursu Bulgārijā, Diāna un vecmāmiņa par cilvēku saziedoto naudu brauks māsas atbalstīt. Vecmāmiņa paskaidro – meitenes atteikušās no visām Rīgas domes labklājības departamenta piedāvātajām vasaras nometnēm, jo viņām patīk mājās. Taču dzīvot bez dejošanas nevar. «Es vienmēr esmu dejojusi. Pat tad, kad man nav jādejo, es mājās uzlieku mūziku un viena pati dejoju,» saka Daniela, kura jau izpētījusi, kurās augstskolās nākamgad vajadzētu iesniegt dokumentus, lai varētu studēt horeogrāfiju.

Daniela rāda safilmētos materiālus. Te, lūk, viņa dejoja klases pasākumā balles dejas, te kopā ar Sņežanu un citām baleta studijas Arabeska meitenēm Zolitūdes ģimnāzijā dejo Vētru. Skan ļoti skumja melodija. Deja tapusi Zolitūdes traģēdijas upuru piemiņai.

Diena, kas mainīja visu

Lai cik mērķtiecīgi mēs bēgtu no sarunas par skumjo, atgriežamies vienā un tajā pašā vietā un datumā – sagruvušajā Zolitūdes lielveikalā 2013.gada 21.novembrī. Trim māsām un viņu vecmāmiņai vienmēr dzīve būs mērāma divos nogriežņos – pirms un pēc tam. Māsas, viņu mamma un vecvecāki vienmēr turējušies kopā, taču pēc Jūlijas aiziešanas vēl vairāk satuvinājušies. «Mēs vienmēr esam dzīvojušas kopā,» saka Ludmila Larkina. «Kopš izšķīros ar Juļeņkas tēti, kad viņa bija maza meitenīte, vienmēr biju kopā ar viņu, mēs visur gājām kopā. Līdz pat pēdējai dienai, kad Juļa aizgāja uz veikalu. Atminos – reiz, kad viņa kopā ar draudzenēm bija aizbraukusi tikai uz nedēļu uz Kopenhāgenu, zvanīja man un sauca: mammīt, es tā esmu sailgojusies pēc tevis! Un arī mazmeitiņas man ir tādas, kas nespēj dzīvot cita bez citas un bez mājām. Kad Juļa izšķīrās ar Danielas tēti, viņa satika Sašu, Diānas un Sņežanas tēvu. Meiteņu mātei atņēma vecāku tiesības, un, lai abas māsas nenokļūtu bērnunamā, Jūlija un Saša meitenes paņēma pie sevis. Viņas kļuva mums kā pašu meitas, īstākas vairs nevar būt. Bet Saša pāris mēnešus pēc traģēdijas no mums aizgāja. Iepazinās ar citu sievieti un kādu dienu, nevienam neko neteicis, aizgāja.»

Kad pirms gandrīz deviņiem gadiem mazā Diāna un Sņežana iepazinās ar Jūliju, viņas teju kopš pirmās dienas saukušas Jūliju par mammu, un Daniela atminas, ka ļoti ātri sadraudzējusies ar abām. «Godīgi sakot, nedomāju, ka Daniela pieņems meitenes, jo viņa mums kā vienīgā meitiņa auga egoiste. Taču, tiklīdz meitenes pie mums atveda, viņas sadraudzējās un visu laiku bija kopā. Tā arī joprojām diendienā ir kopā,» saka vecmāmiņa. «Kad Diāna un Sņežana sāka pie mums dzīvot, es mācīju dalīties it visā, kas viņām ir. Mācīju – ja skolā kādu no jums uzcienā ar konfekti un gribas to apēst, dariet to skolā! Bet, ja nes uz mājām, tad jādala trijās daļās! Stāsta, ka īstās māsas savā starpā tā nedraudzējas kā šīs meitenes.» Vai tiešām nekad nestrīdas? Daniela, pasmaidot apburošu smaidu, pieklājīgi atbild: «Nu, ļoti, ļoti mazliet.»

Tagad šī kopības izjūta meitenēm palīdz pārdzīvot bēdas. No psihologa palīdzības gan māsas, gan vecmāmiņa atteicās. Tikai Diāna piekritusi psihologa vadītajai smilšu terapijai, kas ļauj runāšanu aizstāt ar darbošanos smiltīs. Jautājumi par to, kāda Jūlija bija, esot nevis dziedējuši, bet uzplēsuši rētas. Meitenes reizumis mammas istabā runā par Juļu un tad arī paraud. Dažkārt ļauj arī vecmāmiņai raudāt, citkārt apsēžas blakus un viņu mierina. Meitenes un vecmāmiņa vienojušās visas sāpes paturēt pie sevis un neraudāt svešu cilvēku klātbūtnē.

«Kad notika Zolitūdes traģēdija, meitenes trīs dienas tur gandrīz vai dzīvoja. Dana vispār negāja prom no šīs vietas, gaidot, kad mammu atradīs. Viņu atrada piecdesmit ceturto – pašu pēdējo,» negaidot jautājumus, sāk stāstīt vecmāmiņa. «Kad tovakar Juļa gāja uz veikalu, ar viņu kopā bija Diāna. Viņa mēģināja izdomāt, kuru saldējumu pirkt, Juļeņka stāvēja mazliet nostāk. Viņai uzkrita virsū griestu plāksne. Glābēji pat nespēja to izkustināt, bija jāgaida ceļamkrāns, līdz trešajā dienā pacēla plāksni un atrada Juļeņku. Trīs diennaktis mēs jukām prātā, visu laiku cerējām, ka viņu atradīs dzīvu. Kāds bija pateicis, ka Burdukeviča it kā ir dzīva, it kā pamājusi ar rociņu, un mēs tam noticējām, sapriecājāmies. Gaidījām, gaidījām, bet….»

Meitenes izņem no sekcijas mammas fotogrāfiju, kurā redzama skaista, jauna tumšmate. Ludmila Larkina vairs necenšas valdīt emocijas. «Viņai bija tikai 37 gadi. Vienmēr būs mana meitenīte,» asarām ritot pār vaigiem, saka Ludmila. Mazmeitiņas šoreiz neaptur vecmāmiņu. Parasti mammai viņas gājienos uz veikalu pievienojušās visas trīs, vēl paņēmušas līdzi arī suni Grāfu. Taču tovakar Danielai bija daudz mājasdarbu, Sņežanai mazliet sāpēja galva, un mammai līdzi uz veikalu aizgāja tikai Diāna. «Vienkārši aizgāja uz veikalu,» čukst vecmāmiņa. «Juļa teica: mamma, mēs neko daudz neņemsim, ātri būsim atpakaļ! Un tā aizgāja no manis uz visiem laikiem…»

Tagad Ludmila Larkina ir viena no biedrības Zolitūde. 21.11 valdes locekļiem, kas regulāri iet uz sapulcēm un apņēmusies gādāt, lai grausta vietā tiktu izveidots memoriāls un izdota piemiņas grāmata. Darbošanās biedrībā Ludmilai ir vēl viens pamudinājums neieslīgt izmisumā. Biedrības galvenais mērķis ir panākt, lai šāda traģēdija vairs neatkārtotos, uzsver cita biedrības valdes locekle Regīna Ločmele. Pašlaik valde apņēmusies sekot, vai likumos tiks nepārprotami norādīts, ka avārijas signalizācijas gadījumā ēkas apsaimniekotājiem nekavējoties jāevakuē cilvēki. Pēc biedrības valdes pārliecības, jāizstrādā arī noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju organizētu palīdzību katastrofu gadījumos. Taču galvenais mērķis ir pārstāvēt visu cietušo intereses un nepieļaut, ka viņi tiek atstāti bez palīdzības un atbalsta.

Viņa gribēja kļūt krustmāte

Jūlija bija ļoti, ļoti labsirdīga, par savu mammu stāsta meitenes. Viņas bužina vilku sugas suni Grāfu, kas mazajā istabā izskatās milzīgs un visu laiku pamanās kādam uzkāpt uz kājas vai kaut ko apgāzt. Divus mēnešus pirms bojāejas Jūlija atvedusi mājās kaķi – aristokrātisku bēšas krāsas pūkaini, kurš nepārtraukti vēlas atrasties uzmanības centrā un nosaukts par Ceņķiku.

Vecmāmiņa stāsta, ka Juļa kopš bērnības mīlējusi dzīvniekus, tādēļ arī strādājusi zooveikalā: «Kad Juļa bija maza, gadījās tā – pārnāku mājās, bet pa pusi virtuves izgūlies milzīgs suns. Prasu: kur tu to ņēmi? Viņa man: uz ielas! Viņš bija izsalcis, un es atvedu mājās pabarot. Viņa arī baložus nesa mājās, mums ir bijušas zivtiņas, putni, kaķi un suņi.»

Uz Juļas bērēm atvadīties bija atnākuši 350 cilvēku. Viņas mamma stāsta – Juļa mīlēja savas meitas un teica, ka jūtas tā, it kā visas trīs pati būtu laidusi pasaulē. Kad meitenes pagatavo kakao, vecmāmiņa stāsta, ka viņa tic – tagad Jūlija kļuvusi par eņģeli. Kāda pazīstama meitenīte nesen pēc operācijas teikusi, ka redzējusi slimnīcā pie savas gultas Juļu. To Juļu, kas nomirusi.

Kamēr meitenes ir prom, Ludmila Larkina atzīstas, ka jautājusi mācītājam – vai tas ir godīgi, ka pēc Zolitūdes traģēdijas tik daudz bērnu palikuši bez mammas vai tēta? Mācītājs atbildējis – ne jau Dievs to izdarīja, bet cilvēki. Jūlija bija domājusi kristīt Diānu un Sņežanu, kļūt viņām par krustmāti. Kopš 6.janvāra, pareizticīgo Ziemassvētkiem, vecmāmiņa Ludmila ir viņu krustmāte. «Godīgi runājot, es neticu, ka Juļa ir mirusi. Esmu redzējusi viņu zārkā, esmu apglabājusi, atvadījusies no viņas, bet neticu, ka viņa ir mirusi. Joprojām domāju, ka viņa ap astoņiem vakarā būs mājās,» stāsta 58 gadus vecā sieviete, kas sāpēs izskatās daudz vecāka. Tad Ludmila noslauka acis un saka – viņa cenšas meitenēm asaras nerādīt.

Kad meitenes, vecmāmiņas sasauktas, spurgdamas atgriežas istabā, meklē salokāmo krēslu, ko pārvērst mazā galdiņā, atrod galdautu un krāšņas porcelāna krūzītes, vecmāmiņa vairs neraud. Saruna kļūst ikdienišķa. Stāstot par iztikšanu, viņas saka – vienkāršie cilvēki cits citam daudz palīdz. Ģimenē vienīgā pelnītāja bija Jūlija, vecmāmiņai un vectētiņam ir pensija (Ludmila saņem pensiju no Krievijas, abiem kopā 500 eiro mēnesī), ar ko piecu cilvēku ģimenei iztikt būtu grūti, ja ne cilvēku saziedotā nauda. Ziedot.lv Burdukēviču ģimenei pārskaitījis gandrīz 55 tūkstošus eiro, taču lielāko daļu no šīs naudas veido pilngadības depozīts katrai meitenei nepilnu 15 tūkstošu apmērā. Rietumu banka māsām sedz angļu valodas nodarbības, Maxima Burdukēvičiem, tāpat kā katrai bojāgājušā ģimenei, ik mēnesi pārskaita 711 eiro ikmēneša izdevumu segšanai. Līdz aprīļa vidum no saziedotajiem līdzekļiem palīdzība sniegta jau kopumā viena miljona eiro apmērā, stāsta Ziedot.lv pārstāve Ilze Ošāne. Palīdzību saņēmuši 160 traģēdijā cietušie. To vidū ir 54 bojāgājušo ģimeņu tuvinieki, 34 smagāk cietušie, kā arī izmaksāti pilngadības depozīti 25 bērniem, kuri traģēdijā zaudējuši vecākus.

Pēc Regīnas Ločmeles vārdiem, tieši ziedotā nauda palīdz segt ikdienas izdevumus ģimenēm, kurās palikuši mazi bērni un traģēdijā zaudēts apgādnieks. Gan Rīgas dome, gan valsts un Ziedot.lv katrai bojāgājušā ģimenei izmaksāja vienreizēju kompensāciju vairāk nekā 14 tūkstošu eiro apmērā, mirušo bērniem šī nauda būs pieejama, tikai sasniedzot 18 gadu vecumu. «Ir ģimenes, kur situācija ir ļoti nopietna. Piemēram, par četrus gadus vecu meitenīti un viņas astoņgadīgo brālīti rūpējas viņu vecmāmiņa un vectētiņš, kuri nesaņem no valsts ne šo kompensāciju, ne kādu citu finansiālo pabalstu,» stāsta Regīna. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā apstiprina, ka izmaksātās kompensācijas bērniem būs pieejamas pēc pilngadības, tomēr apgādnieka zaudējuma pabalsts var tikt pārskaitīts uz bāriņtiesas iecelta aizbildņa kontu, un arī Maxima ikmēneša pabalsts 711 eiro apmērā paredzēts tieši bojāgājušo bērniem līdz pilngadības sasniegšanai.

Labi, ka viņas ir trīs

«Kad esam trijatā, mēs daudz smejamies. Pļāpājam, stāstām cita citai savus mazos noslēpumus un smejamies, ja skolā kaut kas jautrs ir noticis. Mums ir daudz draugu, kas ļoti palīdz. Kad Maxima sagruva, pie manis atbrauca visi klasesbiedri. Meitenes saka – vecmāmiņa gatavo garšīgu zupu, tādēļ nāk ciemos,» stāsta Daniela, sēžot starp abām māsām. Vakaros, kad meiteņu draugi mēdz satikties cits pie cita ciemos vai aiziet kādos burziņos, Daniela, Diāna un Sņežana tomēr izvēlas palikt mājās. No malas vērojot, šķiet, ka ģimenē psiholoģiski visstiprākā ir Daniela, bet viņa un vecmāmiņa saka – nē, pamatu zem kājām notur vectētiņš.

Kādreiz vecmāmiņa viņām ne tikai gatavoja ikdienas maltītes, bet vadāja uz nodarbībām un palīdzēja pildīt mājasdarbus. Tagad meitenes kļuvušas patstāvīgas. Vecmāmiņa saka – pieaugušas. «Labi, ka meitenes ir trīs, viņas palīdz cita citai,» nosaka Ludmila. Tad viņai apkārt uz dīvāna salec visas trīs meitenes, apķeras ap kaklu, sabučo, un skumjā sieviete atkal pasmaida.

Ziedonis saplaukst

Posted on aprīlis 23, 2014 by anon - Slavenība

Gadu pēc Imanta Ziedoņa aiziešanas viņa dzimšanas dienā 3.maijā šogad Latvija suminās pirmos balvas Laiks Ziedonim laureātus. Apbalvojumu iedibinājis fonds Viegli, godinot dzejnieka piemiņu, iedvesmojot latviešus visā pasaulē un izceļot Ziedonim svarīgās vērtības – izcilību, degsmi, sūtību, veiksmi, stāju, savpatību. Balvas nominantus piecās kategorijās vērtējusi žūrija, kurā apvienoti gan dzejnieka līdzgaitnieki, gan talantīgi jaunāku paaudžu pārstāvji. Diviem no viņiem lūdzām vārdos izteikt šo Ziedoņa jaunās uzziedēšanas pieredzi

Patiešām: saule spīd!

Ēriks Hānbergs, rakstnieks

Apbalvojuma Laiks Ziedonim cildināšanas ceremonija 3.maijā. Dzejnieka dzimšanas dienā. Jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā. Latvija uzzinās, kas ir pirmie laureāti.

Kas ir godināmie? Un par ko? Fonds Viegli izsludināja konkursu piecās nominācijās: Zinātne, Dzīve literatūrā, Bērni un jaunieši, Tautsaimniecība, Novadpētniecība. Saņēmām 300 ierosinājumu. Mani uzaicināja vērtētājos nominācijā Tautsaimniecība. Mūsu vadmotīvs žūrējot bija šī dzejnieka četrrinde:

Un tagad zemi, tikai zemi es mācos.
Viņas trūdus un viņas praulus,
Es gribu zināt, kur koki dabū
Stiprus mugurkaulus.

Konkursa izsludināšanu pieskaņoja Zvaigznes dienai, jo Imanta Ziedoņa gadu izsvārstījuma ritms bija no Zvaigznes dienas līdz Zvaigznes dienai. Ar uzstādījumu, ka nākamajai jābūt ar «…lielāku gaismas gribu». Kad mums vaicāja par kritērijiem, atbildējām: lieciet svaru kausos gaismas gribas un mugurkaula spēcības izpausmes.

Kad kopā ar Imantu Ziedoni, Dainu Bruņinieci un Aivaru Berķi 15 gadu ilgumā devāmies lūkot sakoptākās lauku sētas, mūsu nolikumos nebija paģērējumu. Jo nav iespējams visu iesprostot paragrāfos.

Šā konkursa aizsākums ir turpinājums ziedoniskumiem. Kad diskutējām par iespējamiem laureātiem, kad devāmies izbraukumos, allaž vaicājām sev un cits citam: «Vai Imantam patiktu?» Patika ir netverama un ļoti individuāla mēraukla, taču, ja Imantam kaut kas patika, tā bija kvalitātes garantija. Mēs arī centāmies neparagrafēt.

Izvērtēšanas procesā visvairāk priecājāmies par pieteicēju netradicionālajiem ieraudzījumiem: mazumā saskatīt lielumu. Priecājāmies, ka visās ar Laiks Ziedonim saistītajās rosībās piedalās tik daudz jauniešu. Un priecājamies, ka dažādu gadagājumu cilvēki aktīvi lasa Imantu Ziedoni. Tak jau lai uzsmailinātu savu uztveri – ar Kurzemīti, ar Krāsainajām pasakām, ar Epifānijām.

Konkurss sabiedrībā palīdz uzturēt optimismu, palīdz uztaustīt sviras, lai arī nevarēšanā sāktos varēšana. Dzejnieks allaž turējies pie zemes. Tiecība jaunībā kļūt par agronomu nebija zudusi, tikai citādās izpausmēs. Arī tad, kad fiziskais jaudīgums izsīka, Imants tomēr devās arī tālākos izbraukumos pa Latviju. Mūsu, žūrētāju, autobusiņā bija iemontēta gulta.

Arumi, kultivējumi, sējumi un pļāvumi rosināja uz visādībām. Rosināja arī sapņot. Dzejnieka ieraksts 2002.gada 24.janvāra dienasgrāmatā: «Es šorīt pamodos, nez kāpēc un nez kā atcerējos, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis kartupelis, un kļuvu priecīgs. Uz visu dienu. Neatstājās tāda apaļuma un miltīguma izjūta. Un prieks, ka esmu audzis kopts un kultivēts. Un tas noteikti ir bijis Latvijā. Sauciet to par nacionālismu vai provinciālismu, aprobežotību – kā gribat -, bet es esmu kultivēts šeit, Šaizemē, ne Taizemē vai kur citur. Un tāpēc man vienmēr ir tāds prieks par ziedošu kartupeļu lauku, par vaļā atartu kartupeļu vagu, pilnu baltiem bumbuļiem. Skaista ir bijusi mana dzīve pirms šīs te dzīvošanas.»

Apbrīnojumi ir dzejnieka atgādinājumi. Mēs taču no bērnības zinām, ka saule gaismo un silda. Bet, kad Imants tevi uzrunā ar mudinājumu palūkoties: «Re, kā saule spīd!», tu par parastību sāc domāt kā par neparastību. Tavs secinājums, ka saule patiešām spīd, kļūst jēgpilnāks.

Estepatās, Imant!

Shipsi (Jānis Šipkēvics Jr.), mūziķis

Ziedonis nav miris. Ziedonis ir sācis savu otro dzīvi, un es to spilgti izjūtu.

Manā pieredzē nav bijusi iespēja ar Imantu kopīgi strādāt viņa fiziskā mūža laikā, bet, neraugoties uz to, mūsu sadarbība ir sākusies, un pašlaik tā ir pašā plaukumā. Viņš ik dienu man dod norādes, viņa rakstos paustais katru darba nedēļu ļoti ietekmē manu radošo strādāšanu, ik pāra mēnešus mani aplaimo jaunas dziesmas, tieši viņa dzejoļu ierosinātas. Tas skan neticami, bet ir tādas draudzības, kas notiek pat tad, ja cilvēki nav spieduši roku viens otram, pat tad, kad viņi laiku skaita jau dažādās orbītās. Un tas process arvien uzņem apgriezienus! Motors rūc kā negudrs.

Ziedonis manā apziņā apvienojis daudz nesavienojama – kodoldzejnieka harismu un ļoti tuva drauga «kā tev klājas?», pārlaicīga vizionāra uzrunu tautai un praktiska censoņa vēlmi pašam salabot salūzušu tualetes podu. Smalku intelektuāli ar dižkoku atbrīvotāja motorzāģa ķēdes eļļainām rokām. Tas viss ļoti tuvina patiesībai katru, kurš to redz un vēro. Kurš lasa Ziedoņa darbus, kurš dara viņa darbus mūsdienās. Un es esmu laimīgs, ka varu būt viens mikrograms šīs milzīgās inerces, kurā Imants mūs visus iestūmis uz vismaz pārsimt gadiem.

Mans gods ir būt vienam no tiem, kas izvērtē apbalvojuma Laiks Ziedonim iesniegtos pieteikumus. Tie ir vārdos neizstāstāmi! Un tie nospiedumi, ko atstājusi arvien augošā izpratne par mūsu tautas īpašībām, iepazīstot arvien jaunus iedvesmas un gribasspēka aplaimotus cilvēkus visattālākajos Latvijas nostūros, ir bijusi lielākā iedvesma šogad arī man pašam. Gluži kā Kurzemīti pārrakstot, es jūtu, ka eju iekšā Latvijā un ceļš mani pieprasa. Tā ir patīkamākā bezpalīdzība, kad sajūti – Latvija tevi velk iekšā. Esmu redzējis cilvēkus, kuri sarežģītos apstākļos tikai savas mīlestības spēkā īsteno tādu realitāti, par kuru mēs atļaujamies runāt vēlējuma izteiksmē. Tādi cilvēki turpina fenomenu, ko novērojām Imantā Ziedonī. Šādi ļaudis izteic tautas ģēniju. «Kāpēc tautai gribas Lāčplēsi? Kāpēc tautai gribas Raimondu Paulu? Elementāri, tauta grib pati savu spēku redzēt.» Tie ir Ziedoņa vārdi. Un tie vārdi mums ziedēs dobītē pie mājas, maza puikiņa rokā pirmajā skolas dienā un tai meitenei vainagā Mežaparkā, Jāņuvakaram priedēs aizšalcot.

P.S. Un tik sasodīti labi, ka vēlme stiprināties, apzināties savu spēku sāk atdzimt tieši šai laikā. Tautai ir jābruņojas pirmām kārtām garā, ar jauniem tankiem tā lieta nebūs risināta. Tādā brīdī, kad vājums var būt izšķirošs. Tautu izšķirošs un zemīti atņemošs. Gan tas nav nejauši, ka latviešu sirdspuksti kļuvuši sadzirdamāki un asinsbalss skaļāka, jo, galu galā, «notiek jau tikai tas, kas nevar nenotikties».

Rotaļlaukumu maģija

Posted on aprīlis 23, 2014 by anon - Veiksme

Purvains, krūmiem aizaudzis narkomānu perēklis pārvērsts bērnu rotaļu laukumā – tāds ir Zīmuļu parks Kauguros, Jūrmalas Mežaparku pēdējā laika lielākais projekts

Visas mūsu sarunas laikā uzņēmuma Jūrmalas Mežaparki valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Čuda un pārdošanas direktors Mārtiņš Čuda apzināti izvairās lietot vārdus «lielākie» vai «vienīgie». Lai gan Slokā bāzētais uzņēmums patiesībā tiešām ir lielākais bērnu rotaļlaukumu ierīkotājs un to aprīkojuma ražotājs Latvijā, turklāt vienīgais, kurš valstī var lepoties ar TÜV sertifikātu šajā nozarē. Tas nozīmē, ka Jūrmalas Mežaparku ražotā produkcija atbilst drošības un kvalitātes starptautiskajam standartam, ko apliecina speciāls audits un testēšana.

Dibināts 2000.gadā, Jūrmalas Mežaparki ir ģimenes uzņēmums, kas pieder Aleksandram un viņa dēliem Andrim un Mārtiņam. Sezonas laikā tajā strādā 30 darbinieku, ieskaitot pašus īpašniekus.

Jau šovasar viņi plāno bērniem domāto aprīkojumu papildināt ar āra trenažieriem pusaudžiem un pieaugušajiem. Bet nedaudz tālākā nākotnē vietējo pasūtījumu līdzsvarot ar eksportu. Lai gan jau tagad viņu veikumu var redzēt Lietuvā, Zviedrijā, Norvēģijā, Čehijā, Austrijā, Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku un citur pasaulē.

Miljonu bizness

Pirmais publiskais bērnu rotaļu laukums pasaulē tapis Mančestrā 1859.gadā. 28 gadus vēlāk atklāts rotaļlaukums Sanfrancisko, bet 20.gadsimta otrajā pusē tie jau aptvēra visu pasauli un rotaļlaukumu uzstādīšana kļuva par ienesīgu biznesu. Izņemot, protams, sesto daļu zemeslodes, ko sauca par PSRS.

Smilšu kaste, metāla kāpnes arkas formā, armijas parauga stienis, pie kura pievilkties, draudīgas, čīkstošas šūpoles un bleķa kosmosa kuģis. Vairumā gadījumu tas bija viss, ko jaunajos mikrorajonos nākamajai paaudzei piedāvāja sociālisms.

«Tas ir pašvaldības sociālās atbildības elements, kas Rietumos ir ne tikai ierasta, bet pat obligāta prasība,» par rotaļlaukumiem saka Mārtiņš. «Latvijā rotaļu laukumi sāka parādīties ap 2002.gadu. Pēcpadomju ēras sabrukuma sabiedrībai bija citas prioritātes un problēmas.» Pēc Mārtiņa aprēķiniem, pašlaik Latvijā rotaļlaukumu ierīkošanai gadā tērē ap 3,5-4 miljoniem eiro, lai gan precīzi to grūti pateikt, jo kopumā nozare grūti monitorējama. «Ir sabiedriskās organizācijas, kurām, iekārtojot rotaļu laukumus, nav jāveic iepirkums. Ir meistari, kas strādā pēc individuāliem pasūtījumiem,» skaidro Mārtiņš.

Jūrmalas Mežaparku apgrozījums pērn bija 1,3 miljoni eiro. Bet ideju par bērnu rotaļlaukumiem pirms gadiem trīspadsmit no Amerikas atvedis viņa brālis Andris, kurš gadu tur mācījies vidusskolā, bet pēc tam ļoti aktīvi iesaistījās uzņēmuma darbā. Pat speciāli studēja biznesa vadību. Laikā, kad iepazīstamies ar uzņēmumu, Andris atkal ir devies uz ASV.

«Pirms tam šeit bija pašvaldības uzņēmums Jūrmalas meži, kurā strādāju par direktoru,» stāsta Aleksandrs. «Apmēram puse Jūrmalas jeb 6000 hektāru bija mežs. Kā jau tamlīdzīgiem uzņēmumiem, mums bija arī neliels kokapstrādes cehs un savs gateris.» Mainoties īpašuma formām, izveidots Ķemeru Nacionālais parks, un mežu savā pārziņā pārņēma Valsts meža dienests. «Faktiski mēs palikām bez darba. Kā pašvaldības uzņēmumam, mums tāpat vajadzēja piedalīties konkursos, bet vinnēja pretendenti ar zemāko cenu, tāpēc liepas izzāģēt brauca puiši no Rēzeknes,» viņš atceras. Tomēr, neskatoties uz miglā tīto nākotni, Aleksandrs riskēja un bez darba palikušo uzņēmumu 2000.gadā privatizēja.

Biznesu sākuši ar diezgan primitīviem masīvkoka soliņiem un atkritumu urnām. «Ņēmām baļķi, pārzāģējām uz pusēm, nedaudz apstrādājām un taisījām parku aprīkojumu,» stāsta Aleksandrs. Pēc pilsētas pasūtījuma uz Lieldienām uzstādījuši Jūrmalā arī apaļkoka šūpoles un mēģinājuši izgatavot arī citus objektus, bet drīz sapratuši – apaļkoks, kas laika gaitā plaisā, nomelnē un deformējas, šim nolūkam nav tas piemērotākais.

Kokam kā dabīgam materiālam viņi palikuši uzticīgi joprojām. Tikai pašlaik tas ir līmētais koks, ko jūrmalnieki iepērk no vietējiem ražotājiem, kā arī Latvijas finiera ražotais saplāksnis.

Tomēr no koka vien visu izgatavot nav iespējams. Tāpēc aprīkojumam nepieciešamās metāla, plastmasas un citas detaļas tiek pasūtītas pie vietējiem ražotājiem, kas apliecinājuši savu kvalifikāciju un var garantēt produktu kvalitāti. «Es vispār diezgan rezervēti izturos pret importu,» saka Mārtiņš, tāpēc ārzemēs iepērk tikai to, ko Latvijā pagaidām vēl neražo. Un, ja reiz pērk, tad labāko – Mārtiņš rāda virves paraugu ar tajā ievītām tērauda stiegrām, ko rotaļlaukumos izmanto virvju sienām un tiltiem. «Ievest no Ķīnas, protams, būtu daudz lētāk. Tomēr ķīniešu virves un plastmasa saulē ātri izbalē un kļūst nepievilcīgas, tāpēc mēs tās pasūtām Zviedrijā.»

Tieši materiālu kvalitāte kombinācijā ar uzņēmuma konstruktores un dizaina mākslinieces talantu, līdzdarbojoties arī pašiem īpašniekiem, kā arī visas nepieciešamās izstrādājumu drošības garantijas un pasūtījuma termiņu precīza ievērošana ir tie faktori, kas Jūrmalas Mežaparkus izvirzījuši līderpozīcijās.

Pašlaik Slokā ražo ap 70 produktu, un to skaits pieaug ar katru gadu. Daži ir pilnīgi unikāli, piemēram, batuts, kas vandaļiem nav pa zobam, bet bērniem ir daudz drošāks. Jo, kā smejas Mārtiņš, zemāk par zemi nokrist nav iespējams. Šis batuts tiek stiprināts nevis uz podesta vai statīva, bet virs speciāli šim nolūkam sagatavotas bedres, turklāt tā pinums ir no pilnīgi cita materiāla nekā parastajiem batutiem.

Paši taisa, paši lauž

Rotaļlaukumu aprīkojums, tikai pavirši raugoties, šķiet vienkāršs. Patiesībā tās ir sarežģītas konstrukcijas, kurām jāiztur ievērojama slodze, jābūt vizuāli pievilcīgām un tajā pašā laikā drošām.

«Vienkāršība ir mānīga, tāpēc nozares problēma ir tāda, ka daudzi ražotāji grib piedalīties konkursā, lai gan tikai retais zina, kā šīs lietas uztaisīt,» atzīst Mārtiņš. Rezultātā nereti vide tiek nevis uzlabota, bet degradēta – iekārtas tā arī neiemanto popularitāti. Tāpēc Jūrmalas Meža-parki vispirms rada produktu un tikai pēc tam to piedāvā pasūtītājiem.

Lai gan uzņēmuma īpašnieki seko līdzi visam, kas šajā specifiskajā nozarē notiek pasaulē, un arī paši ik pa laikam izdod savu žurnālu, galvenais kritērijs tomēr ir bērnu vēlmes. Visvairāk tieši to bērnu, kuri aug daudzdzīvokļu namos, jo viņiem rotaļlaukums ir vienīgā vieta, kas ikdienā garantē fiziskas aktivitātes. «Tieši tā ir mūsu mērķauditorija. Es nereti sēžu pie rotaļlaukuma un skatos,» atzīstas Mārtiņš, šos vērojumus uzskatot par daļu no sava darba. «Tikai zinot, kas tīk vai netīk bērniem, var ķerties pie attiecīgo iekārtu izstrādes,» viņš uzsver.

Piemēram, lai panāktu visoptimālāko rezultātu, āra fitnesa iekārtas jeb tērauda trenažierus pusaudžiem un pieaugušajiem, kas pēdējā laikā kļūst arvien pieprasītāki, viņi taisījuši veselu gadu.

«Taisījām, paši testējām un paši lauzām. Taisījām un lauzām,» smejas Mārtiņš. Toties tagad viņi ir droši, ka lietotājiem tos neizdosies salauzt.

Viens no visu laiku lielākajiem jūrmalnieku projektiem ir pagājušajā gadā Kauguros izbūvētais rotaļu laukums, kas ieguvis nosaukumu Zīmuļu parks, jo veidots no košām nesošajām koka konstrukcijām. Aleksandrs gan atzīst, ka aptuveni 100 tūkstošus eiro vērtā izbūve nākusi smagi, jo vieta ir purvainā ieplakā. «Vienu brīdi te bija pat mazs ezeriņš, no kura sūknējām laukā ūdeni. Un zem bērnu atrakcijām ir gandrīz tādi paši betona pamati, kā zem daudzstāvu dzīvojamās mājas.»

Vienlaikus Aleksandrs Čuda atzīst – publiskais iepirkums, kas nodrošina ap 80% no pārdošanas apjoma, zināmu nervozitāti tomēr rada, jo uzņēmums konkursā var uzvarēt un var arī zaudēt. Mārtiņš gan tēvam iebilst, ka pēdējā laikā pašvaldības kļūst prasīgākas un izvēlas iekārtas, kuras nav ik pa laikam jāremontē vai katru gadu no jauna jākrāso.

Lai samazinātu iepirkumu risku un dažādotu ražojumu klāstu, Jūrmalas Mežaparki radījuši moduļveida iekārtas individuālajiem klientiem, kuras pasūtītāji paši var arī salikt. Ar smilšu kasti, šūpolēm, slidkalniņu un vairāku veidu kāpnēm tās paredzētas bērniem līdz 14 gadu vecumam.

Aleksandrs smiedamies stāsta – līdzīgi kā ar batutu vai trenažieriem, arī moduļa iekārtas vispirms salikuši abi dēli. Pēc tam lūguši to izdarīt uzņēmuma darbiniecēm – galvenajai grāmatvedei Ievai, dizainerei konstruktorei Lienei un saimniecības vadītājai Baibai, vēlāk testēšanā iesaistīti arī draugi un paziņas. «Tagad skaidri zinu, ka pēc instrukcijas to var izdarīt vienas pēcpusdienas laikā, un nekādas speciālas prasmes nav nepieciešamas,» saka Mārtiņš.

Nākotni uzņēmuma vadība saista ar eksportu. Tas plānots gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem. Piemēram, uz Azerbaidžānu. Katrā vietā ir arī sava garoza – Rietumos konkurence sīva, bet Austrumos rotaļlaukumu kultūra vēl nav aizsākusies, tāpēc tur tos pagaidām neuzskata par nepieciešamību. Tomēr agrāk vai vēlāk situācija mainīsies. Pagaidām Jūrmalas Mežaparki visplašāk pārstāvēti Lietuvā, bet dīleri esot teju vai visā Rietumeiropā.

«Mūs mērķis nav daži vai daži desmiti rotaļlaukumu, bet vismaz daži simti katrā valstī,» saka Mārtiņš, un Aleksandrs piebilst – pateicoties projektiem Latvijā, tajā skaitā arī krīzes laikā, kad pašvaldības aktīvi strādājušas ar ES fondu naudu, uzņēmumam izdevies uzaudzēt nelielu tauku kārtiņu. Tāpēc ir īstais brīdis, lai riskētu.

3 biznesa principi

1. Galvenais ir mūsu patērētājs – bērns, kuram savus rotaļlaukumus ražojam.
2. Augsta kvalitāte, kurai nepārtraukti jāturpina augt.
3. Attieksme pret darbiniekiem – komandai jābūt gandarītai par savu darbu.

Lai skan džezs!

Posted on aprīlis 23, 2014 by Ieva Cielava - Jauna seja

Arta Jēkabsone (18)

Jauno džeza dziedātāju, Rīgas Doma kora skolas 3.kursa studenti, kopā ar grupu Bunch of Gentlemen varēs dzirdēt Starptautiskās džeza dienas koncertos 30.aprīlī.

Vecāki: Inna – sporta skolotāja, Ainārs – uzņēmējs.

Kuru personību tu apbrīno? Dziedātājā Tinā Tērnerē apbrīnoju degsmi un enerģiju uz skatuves, savukārt Ellā Ficdžeraldā – lielo mīlestību pret mūziku, muzikalitāti, skatuves harismu.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Viņi man ir iemācījuši, ka viss, ko iesāku darīt, ir jāizdara līdz galam un kārtīgi.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Katrs pats savas laimes kalējs.

Kad pēdējo reizi raudāji? Esmu emocionāls cilvēks, mēdzu raudāt arī laimīgas filmas beigās. Pārsvarā raudu emocionāli priecīgos brīžos.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Man patīk smaidīt.

Labākā atpūta ir…? Aizbraucot uz dzimto pilsētu Kandavu, kurā varu pilnībā «atslēgties» no Rīgas straujā dzīves ritma, pavadīt laiku ar sevi un saviem mīļajiem. Man patīk snovbords, skrituļošana un garo distanču skriešana.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neapskaužu nevienu cilvēku. Apbrīnoju savus tuvākos draugus, kuri nodarbojas ar mūziku.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Kabatas nazi, kā arī kladi un zīmuli, lai iemūžinātu sajūtas.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Jau no mazām dienām esmu vēlējusies suni.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Patiesumu, uzticamību, pieklājību, humora izjūtu, gudrību, sirdsgudrību, mērķtiecību.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Pašlaik man tepat Latvijā ir labi.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Ar nepārliecinātību.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par labu izglītību.

Brīnišķīgais pelmenis

Posted on aprīlis 16, 2014 by Anda Burve-Rozīte - Dzīve

Londona palika tukšā, kad kādreizējā modele Beatrise Gore pirms gada pieņēma lēmumu uz Eiropas radošo metropoli nepārcelties, bet atvērt Rīgā cepuru darbnīcu Tundra Hata

Beta sēž saspringtu seju un skatās atnācējā. Viņai galvā nav cepure, bet turbāna veidā uzsiets lakats, gaišzils ar baltu. Balinātu matu šķipsnas spraucas gar lakata malu, lielās acis ir domīgas. Kopš atvērusi cepuru darbnīcu, interesenti Betai uzkuļas bieži – vēlas uzzināt, kā viņa sāka biznesu, vēlas nobildēt. Beta nav uzņēmēja, kura laimē berzē rokas, tikusi pie uzmanības. Drīzāk grib nolīst stūrī, darināt kādu jaunu cepuri. «Nē, es neesmu uzņēmēja,» viņa purina lakatā skaisti ievīkstīto galvu. «Neprotu paprasīt naudu. Es gribu dāvināt.»

Kopš Rīga šopavasar nodēvēta par pasaules hipsteru galvaspilsētu – šādu secinājumu izdarījis kāds slavens ceļojumu portāls pēc tam, kad tā autori bija apmeklējuši Miera ielas dzīvespriecīgo vintāžas kafejnīciņu un mazo veikalu rindu -, man ienāca prātā, ka Beta arī ir viena no viņiem. Tiem, kuri izveidojuši savu biznesu ne tādēļ, lai pelnītu lielu naudu, bet prieka pēc. Bizness kā dzīvesveids, kā daļiņa personīgās dzīves filozofijas.

Lai arī Betas nelielā darbnīca neatrodas Miera ielas republikā, bet Rīgas centra iekšpagalmu mudžeklī, tā idejiski veidojas par vienu no «hipsteru paradīzes» stūrīšiem. Oriģinālu cepuru salons Rīgā, nevis Parīzē vai Londonā?! Tā iesaucos, skatot uzmanīgās kaudzēs kā svaigi ceptas bezē kūkas sakrautas Betas radītās cepures. Viņa gandarīti izslejas pie darbnīcas gaišo dēļu galda: «Cepuru dēļ es pirms gada nepārvācos uz Londonu. Paliku Rīgā.»

Astoņdesmito gadu vidū un deviņdesmitajos Beta Latvijas modes aprindās bija viena no spilgtākajām parādībām. Strādāja Rīgas Modēs kā modele, vēlāk pati veidoja modes, darbojās arī kā režisore dažādos radošos projektos. Jaunajā gadu tūkstotī Beta vairākus gadus (ar pārtraukumiem) pavadīja Indijā. Tad šuva un izstādīja savus darbus rokdarbu bodē Taša. Tagad Betai ir cepuru darbnīca un plāns apgādāt ar latviešu cepurēm vai visu Eiropu.

Mežonis cepuru biznesā

Sodīdamās, ka nevar atrast interesantu cepuri, Beta pirms apmēram piecpadsmit gadiem kopā ar dažām citām Rīgas cepurniecēm izveidoja savu pirmo cepuru kolekciju no filca. «Filcs ir diezgan nepatīkams galvai, tas kož,» viņa sarauc degunu. «Sataisījām ļoti smuki, no abām pusēm valkājamas, bet galvai tās nebija patīkamas. Aplauzos un pametu to visu,» viņa atceras.

Ja pirms gada nebūtu uzradusies Brigāde – programma, kas atbalsta mazu ar mākslu un kultūru saistītu biznesu izveidi, ko finansē Open Society Fondation, Beta visticamāk savam biznesam nebūtu saņēmusies. Smejas, ka Rīgā strādā klusie telefoni un uzzināt par atbalstu jauniem projektiem var viens divi – ja vien grib! Tā viņas atrada Brigādi. Kopā ar māsu Madaru, kura arī bija ieinteresēta maza, radoša ģimenes biznesa izveidē, viņas nolēma – rakstām projektu! Tas aizņēma divus mēnešus.

«Mūsu projektu akceptēja – vispirms Brigāde, tad arī Kultūrkapitāla fonds. Tas deva spēku saprast, ka iecere nav tikai mūsu ilūzija, bet cilvēkiem var noderēt,» saka Beta. Šādā veidā, ar radošu ideju fondu atbalstu, darbu savulaik sāka arī apavu dizainere Elīna Dobele, Eiropā augstu novērtētie latviešu modes mākslinieki MAREUNROL’S. Ideja par savu darbnīcu viņu bija savaldzinājusi un, saņēmusi finansējumu, Beta ķērās klāt pirmajām cepurēm. Tagad nākot smiekli par sākotnējām aizdomām, vai Brigādes piešķirtā nauda neradīs viņai neizpildāmas saistības, un fondi šķiet brīnišķīga alternatīva banku kredītiem.

Tas notika pagājušā gada pavasarī. Pietrūka pavisam maz, lai Beta jau būtu prom Londonā, kur dzīvo viņas brālis un vairums draugu. «Ļoti piemērota vieta man,» viņa atzīstas, elkoņus atspiedusi uz sava skiču galda. Pēc cepurnieces domām, Londonas brīvās atmosfēras Rīgā mazliet pietrūkst. Šeit jūs nesastapsiet septiņdesmit gadus vecu kundzi ar matiem līdz jostasvietai, kura tikko iestājusies mākslas augstskolā, sākusi studēt scenogrāfiju un iztiku pelna, strādājot par apkopēju Teita modernās mākslas muzejā. Beta būtu aizbraukusi, ja drēgnajā Rīgas pavasarī nesaņemtu ziņu: viņas projektam piešķirta nauda! «Tās cepures es tagad aizvedīšu uz Londonu,» smaida. Neliedzas, ka prātā turējusi domu izveidot šādu darbnīcu tur. Taču tās būtu pavisam citas starta kapitāla izmaksas. Tagad mazajiem ražotājiem visa pasaule vaļā: strādā Rīgā un internetā tirgo savu produktu visapkārt zemeslodei! Pie vārda «produkts» Beta instinktīvi saviebjas. Pie katra modeļa sēdējusi stundām, «štukojusi». «Vairāk tāds sirds darbs,» viņa saka.

Sākotnēji Beta sataisīja kaudzi ar maziem galvas rotājumiem, «jo skaidrs, ka naudas cilvēkiem Latvijā nav, jauniešiem īpaši», un veda uz tirdziņiem testēt. Bija izpētījusi internetā, kādas jaunas vēsmas šajā dizaina nišā ir pasaulē. Daudz domāja – ko nēsāt patiktu pašai? Viņai bija laba pieredze ar mēteļiem, ko nelielos daudzumos šuva un pārdeva pirms sāka nodarboties ar cepurēm: vispirms uzšuva sev, pēcāk saradās pulks «Betas mēteļa kārotāju». Šobrīd mēteļi ir paralēlais biznesa celiņš, brīvajos brīžos Beta tos aizvien darina. Londonā un Amsterdamā pat nācies dāļāt vizītkartes, jo klāt nākuši cilvēki, vaicājuši – kur var dabūt tādu mēteli, kā jums mugurā? «Neviens gan tā arī nepieteicās pēc vizītkartes,» Beta smejas. Taču skola viņai bija rokā: taisi to, kas tev patīk, un tas interesēs arī citus!

Pagājušajā vasarā galvasrotas savus īpašniekus atrada veiksmīgi, un tas deva drosmi uz rudenī tirgū palaist pirmās cepures. Tās tapa kopā ar mākslinieci Ilzi Tiguli, Riga Fashion Week ietvaros abas tikko uztaisīja nelielu modes skati, tajā Tundra Hata fantāziju par cepurēm demonstrēja arī aktrise Guna Zariņa.

Pētīt cepuru modes tendences Betai liekas smieklīgi, jo «es vispār nesaprotu, kas ir mode. Negribu izklausīties iedomīga, bet mode man šķiet kā sērga – tā atņem cilvēkam individualitāti. Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai man gribētos izskatīties kā visiem,» viņa sabāž rokas kabatās.

Tieši ar oriģinalitāti Beta izcēlās astoņdesmito gadu nogalē, kad bija populāri veikalos dabūjamo apģērbu atsvaidzināt (piemēram, mājās, vannā, tika balināti džinsi), kā arī šūt un adīt. Skaistā modele ar balināto zēngalviņu nēsāja drēbes, kādu citiem nebija. Reiz, vēl būdama padsmitniece, diskotēkā ieradās ar smagām metāla ķēdēm ap kaklu un batikotiem svārkiem ar miroņgalvām. Deju placī aiz skaudības meitenes Betu sāka grūstīt, līdz gāja izkauties uz tualeti. «Viņas gribēja, lai noņemu ķēdes. Es, protams, neņēmu.» Atmodas pirmsākumos – šeit jau ir runa par politisku nostāju, ne tikai stilu – Beta melnajā tirgū iegādājās nozīmīti ar mikimausi, nokasīja zīmējumu un aizkrāsoja ar uzrakstu Es runāju latviski. Tas notika 1984.gadā. Piespraudusi pie žaketes, ieradās skolā. Dumpiniece, kura nekad nerīkojās «kā vajag». Trīspadsmit gadu vecumā viņa nokļuva čekā uz pratināšanu, jo kopā ar draugiem pie Brīvības pieminekļa lika ziedus, Atmoda vēl nebija sākusies.

Betas brīvdomīgumu iesakņoja vide – viņa uzauga mākslinieka Jāņa Gora ģimenē. «Bohēma, un tas viss,» Beta smaida. Pēc vidusskolas vēlējās iestāties mākslas akadēmijā, bet netika. Tāpēc pati uzskata, ka cepuru biznesā ir «tāds diletants. Tagad varētu pamācīties akadēmijā, bet tur strādā visi mani draugi – kā es tā iešu,» domīgi saka. 80.gados kopā apmeklēja ballītes, nu daļa Rīgas toreizējo «jauno, dullo, radošo» ir prom pasaulē – dzīvo Londonā, vai arī kļuvuši par cienījamiem mācībspēkiem augstskolās, autoritātēm mākslā. Vienīgi Beta aizvien ir tā pati – brīvais gars jeb «mežonis», kā formulē viņa pati. Arī Betas divdesmit piecus gadus vecais dēls Emīls Linga darbojas mākslā – viņš ir kinooperators.

Mazliet samīcīt, lai skaistāk!

Beta izvelk no darbnīcas plaukta velūra pelmeni un uzliek galvā – gaišu, ovālas formas cepuri, kas piekļaujas galvai kā tējas krūzīte, tikusi uz savas tases pamatnes. Cepurniece steigšus iemīca sāniņus – lūk, izskatās pavisam citādi, bet aizvien labi! Gribat vai nē, pūpēdis, viņas slaido plaukstu uztupināts, nokļūst arī uz jūsu galvas – lūk, spogulis, un Beta konstatē: «Tas piestāv visiem.» Betas radītās velūra cepures izmaksā 60 līdz 100 eiro, un viņai ir tik grūti runāt par naudu. Vienkāršāk ir dāvināt, nekā tirgoties. Tāpēc darbnīcas finanšu pusi uzņēmusies pieskatīt māsa Madara Gore-Bērziņa, jauna sieviete, kura studējusi komunikāciju un kuras vīrs ir uzņēmējs. «Mums ir aizmugure!» abas smejas.

Tundra Hata mājaslapa vēsta, lūk, ko: «Cepuru dizaina darbnīca – ateljē ar dažādām piesaistītām aktivitātēm, tādām kā meistarklases, izstādes, cepuru terapija, vieta, kur iespējams cepuri pasūtīt, izveidot, uzadīt, uztamborēt, uzšūt, izšūt, uzpīt, salabot, samainīt, izrotāt, atsvaidzināt, aizņemties, iznomāt, pārkrāsot, ziedot, veidot jaunas piegrieztnes un formas.» Tas man lika atcerēties kāda Betas klienta stāstu par to, kā viņa pāršuva mēteļa jostu, prasot par to niecīgu samaksu.

Tagad Betai lieli plāni – viņas radītās cepures drīz varēs aplūkot un iegādāties latviešu dizaina veikalos RIIJA, Taste Latvia, Paviljons. «Paskatīsies, kā tas ies,» viņa apņēmīgi saka.

Lai arī šis ir saspringts brīdis, Beta ir mierīga kā jūra. Varbūt tāpēc, ka vairākus gadus brauca uz Indiju, vēlēdamās kaut ko vairāk uzzināt par jogu, turienes dzīvesveidu. «Braukt uz Indiju vairs nav populāri,» viņa prāto. «Tagad latvieši vairāk brauc uz Kambodžu, Vjetnamu.» Ko Beta meklēja Indijā? «Šī zeme bija mans bērnības sapnis: filmā redzēju vienu dejotāju, kas mani ārkārtīgi iedvesmoja – manā bērnībā Latvijā daudz rādīja indiešu filmas. Kopš tā laika man Indija spēcīgi iesēdās prātā. Kad aizbraucu turp, ilūzijas sabruka dažās dienās. Jo ilgāk es tur dzīvoju, jo vairāk mani atmeta atpakaļ realitātē no sapņiem par jogu, par dejām, ko biju cerējusi apgūt, guru meklēšanu. Indija man atņēma visas ambīcijas, un tas bija ļoti labi,» Beta spriež.

Droši vien būtu grūti Rīgā atrast vēl kādu jauno uzņēmēju, kurš stāstītu, ka jūtas laimīgs, ticis vaļā no ambīcijām. Taču Betai piestāv. «Tajā vidē, kur redzi tikt daudz lietu, par ko krist histērijā, man pazuda sacensību sajūta,» viņa rezumē.

Šobrīd Beta uzskata, ka vēl eksperimentē ar cepurēm. Lai tirgotu cepures arī ārpus Latvijas, modeļu forma ir jānoved līdz ideālam. «Tuvu esam, bet vēl jāpiestrādā,» cepurniece saka.

Pavaicāta, kā velūra cepures top, Beta atjoko: «Noskuju trusi, palaižu skriet, bet no vilnas taisām cepures.» Viņai ir izdevies biznesa noslēpumu paturēt pie sevis! Lai vienu cepuri uztaisītu no Tundra Hata radītās formas, nepieciešamas divas dienas. Pavisam jaunas formas cepurēm jāpiesaista tēlnieks, jāveido sagatave. Cepuru ražošanā ļoti svarīga ir forma. Vispirms to izlej ģipsī, pēcāk veido no koka. Betas darbnīcā kā stila priekšmeti gozējas 20.gadsimta divdesmito gadu cepuru koka formas. Tās nevar izmantot, darinot cepures klientiem, jo ir pārāk mazas. Kā bērnu galvas. «Galvas kopš 20.gadsimta sākuma ir izaugušas,» Beta joko. «Gan galvas, gan kājas.»

Vienu no pašas radītajām cepurēm – jau pieminēto apaļīgo velūra pelmeni Beta sarunas beigās uzliek cukurtraukam. Arī tam tas piestāv, mēs smejamies.

Ezis kleitā

Posted on aprīlis 16, 2014 by anon - Slavenība

Aktieris Intars Rešetins laiku pa laikam domā par aiziešanu no teātra. Taču tagad viņam pavērusies cita perspektīva

Saruna ar Dailes teātra aktieri Intaru Rešetinu (33) ir mēģinājums portretēt jaunu režisoru. Par to, kāpēc Rešetinam, kurš ir viens no pazīstamākajiem vidējās paaudzes aktieriem Latvijā, ievajadzējies izmēģināt spēkus rampas otrā pusē. Par to, kā tapusi viņa debijas izrāde Nakts vēl nav galā Dailes teātrī. Īstenībā – par to, cik apdraudēti jūtas pat pieprasītākie mākslinieki. «Diezgan pašnāvnieciski,» pārspriežot sarunāto, saka Rešetins – var gadīties, ka teātrī viņa stāstīto uztveršot sakāpināti personiski. No otras puses, runāt tomēr ir būtiski, it īpaši tāpēc, ka jaunā – režisora – pieredze Rešetinam likusi pārvērtēt ne tikai teātra, bet arī savu līdzšinējo pozīciju. «Piegāju pie daudziem režisoriem, atvainojos,» saka populārais aktieris.

Pēc pirmreizīguma

Rešetina režisora debijas izrāde teātra Kamerzālē Nakts vēl nav galā, kuras pirmizrāde bija janvārī, Latvijas teātra kontekstā ir neparasta. Vispirms mākslinieciski – vērtējot to kā debiju, iestudējums izceļas ar pārdomātu režisora darbu, uzmanību pret detaļām, labiem aktierdarbiem. Tad – ar tapšanas apstākļiem. Finansiāli tas ir paša Intara projekts – Dailes teātris, kurā izrādi spēlē, iestudējumā tikpat kā nav ieguldījis līdzekļus. Tērpus «pirmo un pēdējo reizi dzīvē» veidojis pats režisors. Kristiana Brektes scenogrāfija tapusi pēc Rešetina ieceres un praktiskajām iespējām. «Gāju, runāju ar cilvēkiem. Virtuvi man draugs uzdāvināja – tas tvaika nosūcējs maksā vairāk nekā viss pārējais, kopā ņemts,» viņš raksturo procesu.

Iesācēja darbam šāds apraksts nav neparasts, ja vien nebūtu vairāku «bet». Pēc Meisijas Tadjedinas 2010.gadā uzņemtās filmas Pagājusī nakts motīviem iestudētā izrāde piesaistījusi skatītājus, kas Dailes teātri maz apmeklē. Trīsdesmitgadniekus, t.s. «jaunos profesionāļus» uzrunā tēma – stāsts par precēta pāra sastapšanos ar izaicinājumu nekrāpt, lai gan izdevība radusies, jeb citiem vārdiem – par attiecībām, kurās nobriedušas ar neapbruņotu aci saskatāmas problēmas, ko iesaistītajiem šķiet ērtāk ignorēt, nevis risināt. Uzrunā arī iestudējuma stils un attieksme pret skatītāju – no kino estētikas aizgūts, Dailes teātra Kamerzālei, kur līdz aktierim iespējams ar roku aizsniegties, piemērots tuvplāns un «gudrais mārketings». Tā pirms pirmizrādes sociālajos tīklos izplatītās anonīmās anketas par attiecībām šodienas Latvijā sauc Rešetins. Statistiski krāpt savu partneri esot gatavi 60% respondentu – fakts, kas pierāda tēmas aktualitāti. Vienlaikus aptauja palīdzot radīt ilūziju, ka skatītājs piedalās izrādes tapšanā.

«Mani interesē cilvēku attiecības. Reāl-psiholoģija, konflikti. Pieļauju – tāpēc ka pašreiz tas ir lauciņš, kurā es vislabāk orientējos. Varbūt tāpēc, ka man kā aktierim tā pietrūkst. Sākt vajag ar mazumiņu, nevis ar skaļiem nosaukumiem vai spilgtām formām. Man negribas lēkt augstāk, nekā to fiziski spēju. Šī izrāde man ir arī personiski tuva tēma. Artūrs Skrastiņš noskatījās un teica: nu, skaidrs, tas esi tu.»

Skatītāji spēlei ļaujas. Neraksturīgi studiju darbam, ko parāda reizi vai divas, Nakts vēl nav galā ir kļuvusi par ļoti pieprasītu iestudējumu – Dailes teātris ar panākumiem izpārdod ne tikai sākotnēji plānotās, bet arī papildizrādes.

Teātra vadība izteikusi vēlmi pārcelt iestudējumu uz lielāku spēles telpu. Rešetins pret to gan iebilst, jo citā – teātra Mazajā zālē – iestudējums zaudēs skatītājam tik pievilcīgo intimitāti.

Taču izrādes neparastākais aspekts, iespējams, ir tas, ka, lai arī studiju darbs, iestudējums ir Rešetina paša iniciatīva – pēc pirmā kursa Latvijas Kultūras akadēmijā režijas maģistrantiem (Rešetins paralēli darbam teātrī studē režiju) nav nepieciešams iestudēt «gatavu» izrādi. Kāpēc pazīstamajam aktierim tas bija svarīgi, un kāpēc 12 gadus pēc augstskolas absolvēšanas viņš atgriezies studenta lomā? «Zināms laiks profesijā ir noiets, kaut kādi griesti ir sasniegti. Gribas izzināt kaut ko, kas mani radoši pabarotu. Jo sajūta, ka stāvu uz vietas, ka nav vairs svaiguma… Tas likās loģisks solis,» Rešetins iesāk. Pirmreizīguma izgaišana ir normāls process jebkurā profesijā, zaudējot, kā saka aktieris, «sēņošanas sajūtu» jeb spēju ieraudzīt aizvien jaunas nianses un nemitīgi mācīties. «Man gribas kāpt, nezinu, uz leju vai augšu, bet stāvēt uz vietas ir neizturami.» Atbildes turpinājums tomēr iezīmē plašāku, radošām profesijām specifisku problēmu loku – izdegšanu, pārslodzi, lomu trūkumu…

Desmitgade kleitās

«Jā, tas ir jautājums par lomām, par plānu, par nodarbinātību… Nav jau kur radoši iekosties. Protams, es arī esmu runājis ar kolēģiem, kuri spītīgi stāsta, ka nav mazu lomu. Bet ir. Un, ja tādu ir daudz, tad pašam kaut kas ir jāmaina,» aktieris saka. «Ja esi nospēlējis četras sievietes un divarpus gejus,» Rešetins atsaucas uz savām lomām Dailes teātra izrādēs Manu sievu sauc Moriss, Eņģeļi Amerikā, Primadonnas, Ar vīru nav viegli u.c., «tad sāk likties, ka kaut kas nav īsti riktīgi. Man bail, ka esmu jau tik tālu sačakarējies, ka vairs nekad neko normālu dzīvē nenospēlēšu. Ne jau tādēļ pirms tiem gadiem es stājos akadēmijā, [lai kļūtu par aktieri].» Kādēļ viņš to darīja? «Dumjš biju,» Rešetins atbild un ietrenētā pasākuma vadītāja balsī ironiski iedūdojas – kad izrādes izņems no repertuāra, noteikti taisīšot kleitu izsoli. «Mīļās dāmas, tās, kas vēlas iegādāties… Joks!» viņš nobeidz asākā intonācijā.

«Kleitu», kā aktieris sauc savas lomas salonkomēdijās, jautājums Rešetinam ir sāpīgs. Lai arī viņš ir starp nodarbinātākajiem Dailes teātra aktieriem, iespēju sevi pierādīt nopietnā repertuārā pēdējās sezonās nav bijis daudz. 2004.gadā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā labākais jaunais skatuves mākslinieks, nominēts par kņaza Miškina lomu Oļģerta Krodera Valmieras Drāmas teātrī iestudētajā Idiotā un Katrīnas lomu Dž.Dž.Džilindžera Manu sievu sauc Moriss, aktieris Dailē lielākoties spēlē lomas, kas izmanto viņa lielisko humora izjūtu un spēju nodibināt dzīvu kontaktu ar skatītāju gandrīz jebkuros apstākļos, tajā skaitā spēlējot sieviešu kārtas būtnes un vīriešus, kas dažādu komisku peripetiju rezultātā izliekas par dāmām. Pietrūkst aktiera vecuma grupai atbilstošu «lielo» lomu, un profesionāļu vidē par Rešetinu ir izveidojies paradoksāls priekšstats – kā par aktieri, kas, visticamāk, spēj nospēlēt jebko, tomēr gandrīz neko nav spēlējis.

Vai Dailes teātrī nav pārāk liela konkurence, ja trupā ir vairāki talantīgi vienas paaudzes aktieri, kas pretendē uz vienām un tām pašām lomām, kuru visiem nekad nepietiks? Jā un nē, saka Rešetins. «Es gan apzinos, ka esmu prece, tomēr sevi nepārdodu. Ja man notic, domāju – tas ir mana iepriekšējā darba rezultāts. Citādi ietekmēt procesu ir zem mana goda. Bet tas ir arī jautājums par lielo zāli. Jā, mūsu ir daudz. Bet, ja mums būtu pietiekami daudz režisoru, kas spētu ar to pūķi – lielās zāles inscenējumiem – tikt galā, tad, es pieļauju, mūsu būtu pat par maz.»

Tas esot arī jautājums par raksturu – par spīti tam, ka publiski Rešetinam ir harmoniska, dzirkstoši viegla rakstura cilvēka tēls, ar viņu neesot viegli sadzīvot, un tas, visticamāk, ietekmējot arī karjeru. «Es jau arī nestrādātu ar spurainu ezi. Ņemtu tādu, kas ir gatavs strādāt, nav jānomierina, ir par sevi pārliecināts… Tas, kas notiek ar mani, zināmā mērā ir loģiski. Iestāšanās Kultūras akadēmijā – tā ir mana iespēja tikt ar sevi galā, saprast, ko es īsti vēlos. Ja es jutīšos stabili otrā pusē, tad noteikti noenkurošos tur.» Par to, vai režisora profesija domāta viņam, Rešetins gan vēl nav pārliecināts – tikpat labi esot iespējams, ka viņš pabeigs studijas un turpinās tikai spēlēt izrādēs. Vai abas profesijas iespējams apvienot? «Latvijā daudzi sēž uz diviem krēsliem. Tā mums tāda nācijas specifika.» Tomēr pirmās pārdomas par režisora un aktiera darba atšķirībām Rešetinam ir radušās, un tās nākušas arī ar negaidītiem secinājumiem.

«Protams, sākotnēji savas izrādes aktieriem biju aktieris, un viņiem pret mani – slēpta vai mazāk slēpta skepse. «Nu, Rešetins nāks režisēt, nu, O.K…» Es to jutu un arī izturējos kā aktieris. Te noder pieredze pasākumu vadīšanā – centies būt savējais, nevis spēlēt, bet tiešām būt. Tad pamazām sāc saprast un uzvesties otrpus lauciņam. Protams, nāca arī zināmas atklāsmes par sevi, jo aktieris jau nevar iedomāties, kā tas ir – būt režisoram. Patin atpakaļ savu uzvedību, attieksmi…»

Pēc Nakts vēl nav galā veidošanas gājis un atvainojies režisorei Laurai Grozai-Ķiberei par uzvedību viņas izrāžu mēģinājumos, runājis ar Džilindžeru, Janu van den Bosu, Rešetins skaita. «Jans pēc kādas manas replikas izskrēja no Vējiem līdzi ģenerālmēģinājuma, nācās iet un lūgt viņu nākt atpakaļ… Protams, tas mana prasīguma, iekšējo kritēriju dēļ, tāpēc, ka mana iekšējā sajūta reizēm ir diametrāli pretēja režisora uzstādījumam. Man teātrī un arī dzīvē svarīgs ir patiesums un kvalitāte. Varbūt esmu perfekcionists, pārcenšos, pieļauju, tāpēc esmu kļuvis neērts. Jo es daru, daru, daru un… neizturu… Taču tagad es saprotu, cik tas ir jūtīgs process, kad tu savu bērniņu stutē uz kājiņām – piedzims vai nepiedzims, un nāk kaut kādi neapmierināti, ambiciozi aktieri un traucē. Neizturami!»

Nospēlēt muļķīti

Par savu lielāko nopelnu pirmajā režijas darbā Rešetins uzskata saliedēta kolektīva radīšanu, uzmanību pret aktieriem, arī spēju mēģinājumos nekliegt – to, kā, viņaprāt, trūkst režijas darbā. Viņa veidotajā izrādē spēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Gints Grāvelis, Inita Dzelme, Jānis Vimba un Mārtiņš Počs, Āris Rozentāls, Dārta Daneviča. «Par aktieriem es varu teikt tikai labākos vārdus – viņi man noticēja, nāca līdzi, attieksmes ziņā neviena pelēkā zvirbuļa nav, visi ir balti un pūkaini. Es arī centos strādāt tā, kā gribētu, lai strādā ar mani – iedrošināt, palīdzēt, lai viņi notic tam, ko dara, lai viņiem patīk. Mēģinājumos nevienu reizi nepacēlu balsi. Nevienu,» viņš uzsver. Kādas ir laba režisora īpašības? «Tas ir sāpīgs jautājums… Man kā aktierim ir svarīgi, lai režisors nāk sagatavojies – zina, ko viņš ar šo darbu vēlas pateikt. Ka režisoram acis deg, un mēs visi vēlamies viņam sekot. Tāda pieredze man ir bijusi divas reizes – pie režisora Romana Kozaka Krievu drāmā [Edvarda Olbija Kam no Vilka kundzes bail?] un Rolanda Atkočūna Versaļas kodā. Finālā Atkočūnam kaut kas nesaslēdzās, bet mēģinājumu laiks bija sulīgs, interesants…» Kādas traumas Rešetins kā aktieris piedzīvojis? «Vai dieniņ! Ar šo atbildi es varētu vienu otru aizvainot. Man nepatīk diletantisms. Un tad ir grūti sevi piespiest darīt režisora darbu. Protams, ka bieži… nē, tā nedrīkst teikt… ir gadījumi, kad aktieri izvelk izrādi. Bet… es alkstu profesionalitātes no sākuma līdz beigām. Man nepietiek ar to, ka režisors pieslēdzas ģenerālmēģinājumos,» Rešetins diplomātiski atbild.

Tāda ir arī mūsu saruna – no vienas puses, skarba, no otras, klusināti korekta attiecībā pret Dailes teātri. Pirms dažiem mēnešiem raidījums 100 g kultūras gatavoja Intara Rešetina portretu un cita starpā uzdeva kritiķiem jautājumu, vai aktierim citā teātrī būtu veiksmīgāka karjera. Jautāju Rešetinam pašam. «Kam es esmu vajadzīgs?» viņš atjautā. Tas ir arī jautājums par mājām. «Es mīlu Dailes teātri. Jā, es to izjūtu kā savu teātri. Esmu 8.studijas audzēknis un tur piederošs. Cits jautājums – vai viņi sajūt mani kā līdz galam piederošu,» viņš saka.

Par aiziešanu no profesijas Rešetins domājot regulāri – tas ir jautājums par naudu, pašcieņu, radošo gandarījumu. «Ar teātri es ģimeni nebaroju,» viņš saka, uzskaitot tipisku darba dienas piemēru: 25 izrādes mēnesī, no rīta mēģinājums, vakarā izrāde, naktī filmēšanās, pa dienu – filmu ierunāšana… «Es nesūdzos. Bet tāda dzīve ir. Protams, lasot filmas, var uztrenēt dikciju, par filmēšanu vispār nerunāsim – tā ir unikāla pieredze, kas dod citu skatu uz procesu, bet, pieļauju, ja aktieris varētu saņemt adekvātāku samaksu par savu darbu teātrī… Un es vēl neiz-stāstīju par pasākumiem un koncertiem.» Vai tādos apstākļos mani interesētu, kas notiek pasaulē un profesijā, Rešetins jautā. Un pats atbild: «Tu jau vairs nespēj nekur aiziet, tevi pat vairs neinteresē, kas notiek pasaulē. Dziļi nospļauties!» Atgriešanās studenta solā Kultūras akadēmijā arī esot kultūršoks, jo pavērusies cita perspektīva uz profesiju. «Tas ir vienkārši ārprāts – es 12 gadus esmu dzīvojis alā, tik daudz ko esmu palaidis garām… Tajā pašā laikā esi tik ļoti vērsts uz sevi, jo tāda ir darba specifika… Nu, nedrīkst radoša personība dzīvot alā!»

Viņa sapnis ir vismaz viena teātra sezona, kurā nebūtu tik daudz pirmizrāžu un mēģinājumu procesam tiktu atvēlēts ilgāks laiks. Tādā eksperimentā, Rešetins saka, viņš labprāt piedalītos. Un gribētu arī tikt pie cita ampluā lomām. Pajokojot atstāstījis kolēģa Pētera Liepiņa atziņu, ka labs aktieris ir tāds, kuram ir neizsmeļams daudzums štampu un tādēļ – spēja neatkārtoties, Rešetins iedegas: «Manā uztverē vadībai tomēr būtu svarīgi aizdomāties, lai cilvēkam, kas teātrī strādā, ir radoši interesanti. Lai tevi neekspluatē, piemēram, tikai muļķīšu vai mīlētāju lomās, lai ir no visa pa bišķiņam… Tas ir jautājums par vieglāko ceļu – ā, šis aktieris mums ideāli spēlē muļķīšus, liekam! Bet tajā pašā laikā galvenais mīlētājs arī gribētu to muļķīti nospēlēt. Nu, pamainiet… Uzlieciet kaut vai uz dublāžu, kaut vai uz mēģinājumu procesu iedodiet padauzīties… Teātris taču ir spēle. Un laiks iet ļoti ātri…»

Daļēji par to arī būšot Rešetina nākamā izrāde Dailes teātrī – vienošanās ar teātri par sadarbību nākotnē jau notikusi, materiāls atrasts. Publiski par to runāt gan vēl nevēlas, tomēr stāsts būšot saistīts ar Latvijā valdošo jaunības kultu. «Ir vairāki punkti, kas liek apstāties un aizdomāties. Piemēram, kas notiek ar aktieriem pirms pensijas – lomu nav, bet viņi visu savu mūžu ir teātrim atdevuši. Lūk, viņu vietā es ļoti negribētu atrasties. Man varbūt ir iespēja savlaicīgāk izkāpt ārā.»