Trīs māsas

Kopš 21.novembra vakara Danielas, Diānas un Sņežanas draudzība ir vēl ciešāka nekā iepriekš. Zolitūdes traģēdijā māsas zaudēja mammu – viņa bija pēdējais upuris, kuru iznesa no Maxima gruvešiem

No virtuves atskan spurdzieni un meiteņu čalas. Kad Daniela Burdukeviča (17), Diāna (14) un Sņežana (12) beidz mācīties, trijotne vislabprātāk virtuvē dzer tēju un pļāpā, dažkārt pat stundām ilgi. Citkārt visas trīs aiziet uz mammas istabu, kas kļuvusi par viņu mīļāko vietu Zolitūdes deviņstāvu mājas mazajā dzīvoklī. Pie Danielas mēdz ciemoties klasesbiedri – meitenes stāsta, ka viņām ir lieliski draugi, bet vecvecākiem vientuļiem neļauj justies kaimiņi un labi paziņas. «Vienkāršie cilvēki palīdz cits citam, ļoti palīdz,» saka meiteņu vecmāmiņa Ludmila Larkina, izsakot pateicību gan pazīstamiem, gan svešiem cilvēkiem, kas ziedojuši naudu Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem. Bez šā atbalsta dzīve būtu daudz grūtāka ne tikai trim māsām, bet visiem 25 bērniem, kuri liktenīgajā 21.novembra vakarā zaudēja vienu vai abus vecākus.

Vienmēr kopā

Viņas visu laiku ir kopā – kur viena, tur arī otra un trešā. Kad Daniela pēc 9.klases beigšanas nolēma mainīt skolu un pāriet no Zolitūdes ģimnāzijas uz Rīgas 53.vidusskolu, Diāna un Sņežana pieteicās līdzi. Daniela, slaida meitene gariem, tumšiem matiem, saka: ne tikai mājās, arī skolā esam kopā. Tiklīdz atskan zvans un sākas starpbrīdis, viņas cita citu uzmeklē.

Daniela kopš trīs gadu vecuma dejo baletu, un arī Sņežana kopš mazotnes dejojusi tajos pašos deju kolektīvos, kur vecākā māsa. Trīs reizes nedēļā viņām ir deju nodarbības, Diāna iet skolas teātra studijā. Vecmāmiņa stāsta – meitenes viņai zvana no skolas, zvana, kad brauc mājās, zvana arī, kad izkāpušas no autobusa tepat Zolitūdē. Negrib, lai vecmāmiņa uztrauktos. «Teikšu godīgi – dzīvoju viņu dēļ,» saka Ludmila Larkina, kura 21.novembrī, sabrūkot lielveikala Maxima jumtam Zolitūdē, zaudēja savu vienīgo bērnu Jūliju Burdukeviču. Dažas dienas pirms viņas 38. dzimšanas dienas.