Žurnāla rubrika: Cilvēki

Gaisa palags

Posted on jūnijs 4, 2014 by - Jauna seja

Madara Zelčāne (24)

Latvijas Mākslas akadēmijas studente ar savu dizaina konceptu Air Sheet – pašattīroša materiāla ķīmisko vielu detektors un gaisa atsvaidzinātājs – izvēlēta starp 70 labāko ideju autoriem Electrolux Design Lab konkursā 1700 ideju konkurencē.

Vecāki: Daiga – ekonomiste, Jānis – strādā kokapstrādē.

Kuru personību tu apbrīno? Matalī Krasē (Matali Crasset) – franču dizaineri ar izkoptu, dziļu, daudzpusīgu un asprātīgu dizaina domāšanu.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par atbalstu, sapratni, palīdzību jebkurā brīdī, mīlestību un iemācītām cilvēciskām vērtībām.

Būtiskākais, ko dzīve ir iemācījusi. Nekad nav par vēlu, tikai jādara un jāiet uz priekšu.

Kad pēdējo reizi raudāji? Raudāju pagājušajā nedēļā pārslodzes dēļ.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Jauna, talantīga sieviete.

Labākā atpūta ir… Pie dabas.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Nazi.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neapskaužu, bet apbrīnoju dabas dotus talantus mākslā, mūzikā, kā arī jebkuras citas prasmes, kuras cilvēkam no dabas dotas un ir izkoptas.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Kaķi, esmu pieradusi pie kaķiem. 

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Godīgumu, strādīgumu, pašapziņu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Tepat Latvijā, ūdens tuvumā.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Perfekcionismu.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Lai kādam palīdzētu.

Lidojošais «suns»

Posted on maijs 28, 2014 by - Dzīve

Viss sākās ar radiovadāmu rotaļu helikopterīti, kuru Edgaram Rozentālam neilgi pirms dēla piedzimšanas uzdāvināja dzīvesbiedre, teikdama – viņa rotaļāšanās laiks tuvojas beigām. Taču no šīs spēlītes ir dzimusi inovatīva tehnoloģija, kas var radīt īstu apvērsumu ekstrēmo sportistu pasaulē

Tas notika 2009.gadā. Un, kaut arī helikopters bija tikai joks, viņš ar to aizrāvies tik nopietni, ka 29 gadu vecumā sācis pat nodarboties ar aviomodelismu.

«Pēc diviem mēnešiem sev nopirku reizes piecas lielāku, daudz sarežģītāku un arī dārgāku helikopteru. Jau pirmajā lidojumā to sasitu, izjaucu, pats saremontēju, un tad arī sāku domāt, ka šādas bezpilota tehnoloģijas, kuras tolaik vēl bija maz zināmas, nākotnē varētu būt ļoti perspektīvas,» stāsta Edgars, kurš savu pirmo uzņēmumu nodibināja 2000.gadā, vēl studējot RTU pirmajā kursā. Tā bija IT kompānija, kas pašlaik ar nosaukumu Aurum IT sekmīgi turpina darboties.

Tai sekoja vēl vairāki uzņēmumi, kas arī darbojās IT jomā, tomēr krīzes laikā cits pēc cita cieta neveiksmi. Kāpēc? Par to varot runāt ilgi un dikti. Tomēr galvenais esot secinājums, ko viņš izdarījis, kad cits pēc cits «nobrukuši» cerīgi sākti projekti. «Mēs zaudējām daudz naudas, laika un nervu, tāpēc nosolījos sev – turpmāk sākšu nevis tradicionālas, bet tikai absolūti inovatīvas lietas. Tādas, ar kurām pasaulē neviens nenodarbojas vai par kurām vismaz man nav informācijas, ka nodarbojas. Jo tad mēs konkurēsim globālajā tirgū ar pilnīgi jauniem, inovatīviem risinājumiem,» skaidro Edgars. Iepazīšanās ar rotaļu helikopteru negaidot pavēra šādas pilnīgi jaunas iespējas.

Ambiciozais skolnieks

2012.gadā Jelgavas biznesa inkubatora paspārnē darbu sāka uzņēmums Helico Aerospace Industries. Tobrīd Edgaram bijis pilnīgi skaidrs – nākotnē ne tikai paši bezpilota lidaparāti būs produkti ar ļoti augstu pievienoto vērtību, bet augsta būs arī tā pievienotā vērtība, ko tie nodrošinās cilvēcei. Tāpēc bija pienācis laiks vaļasprieku pārvērst biznesā, no naudas tērēšanas lidmodelismam pārejot pie naudas pelnīšanas ar bezpilota lidaparātu ražošanu. Turklāt šī joma bija saistīta ar viņam tik labi zināmo IT nozari.

Uzrunājis vairākus cilvēkus no savu paziņu loka, kam arī šī ideja šķitusi perspektīva, Edgars atradis kompanjonus un uzņēmuma līdzīpašniekus. Pašlaik viņi ir trīs.

Protams, uzreiz nekas nenotika. Pirmais gads pagājis, izstrādājot konceptu. Tieši precīza biznesa koncepta trūkums, pēc Edgara domām, krīzes laikā arī sagrāvis citādi perspektīvus projektus.

Attiecībā uz lidaparātiem sākotnējā iecere bijusi absolūti inovatīva, vienīgā nelaime – tās realizācijai bija nepieciešami vismaz 2-5 miljoni eiro. Tādas naudas viņiem nebija, tāpēc vajadzēja meklēt citu risinājumu. «Tomēr esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk mēs pie šīs idejas atgriezīsimies. Tā ir vienkārši ģeniāla, lai gan varbūt tas izklausās ļoti ambiciozi.» Vārdu «ambiciozi» dažādos locījumos sarunas laikā Edgars atkārtos vairākkārt. Un acīmredzot ne bez pamata, jo viņš, jau mācoties vidusskolā, realizēja savu pirmo projektu kā programmētājs, lai gan toreiz vēl programmēt īsti nav mācējis.

«Sagadījās, ka es pa vasarām strādāju Valsts Tehniskās uzraudzības inspekcijā, kur atvaļinājuma laikā aizvietoju sekretāri,» atceras Edgars. Šī iestāde darbojusies līdzīgi kā CSDD, tikai reģistrējot un uzraugot lauksaimniecības tehniku. «Mani jau tobrīd interesēja dažādas tehniskas lietas, tāpēc ievēroju, ka viņi strādā ar ļoti novecojušu IT sistēmu.» 

Reizi mēnesī vadītāji no 26 filiālēm ar disketēm braukuši uz Rīgu, kur tehniskais direktors no tām ievadījis datus kopējā datubāzē, bet inspektori, kas pārbauda tehniku, starplaikā tikmēr strādājuši ar novecojušu informāciju. «Tas bija tik arhaiski – caur telefona līniju tos pašus datus serverī varēja ielādēt katru dienu, nekur nebraucot.» Un dīvaini – vīri pusmūžā, kuriem ar datoriem bijušas diezgan rezervētas attiecības, ieklausījušies  septiņpadsmitgadniekā. Tika izsludināts IT pakalpojuma iepirkums, kurā piedalījušās vairākas kompānijas, bet uzvarējis 12.klases skolnieks Edgars Rozentāls. «Skaidrs, ka man bija viszemākā cena. Atceros – par programmas izstrādi, kam tika paredzēti divi gadi, prasīju divus tūkstošus latu, jo nauda tobrīd nebija galvenais,» viņš tagad smejas, saukdams šīs tālaika ambīcijas par avantūru. 

Nopircis grāmatu par programmēšanu, puisis ķēries pie darba, bet pirmajā gadā nekas neesot sanācis. Vēlāk iepazinies ar pieredzējušākiem IT puišiem, kas strādājuši turpat Zemkopības ministrijas ēkā. Tie padalījušies pieredzē, un «otrajā gadā man beidzot pielēca, kā tā programmēšana notiek», Edgars turpina. Pēc tam vairākus mēnešus braukājis pa visu Latviju, mācot darbiniekus, kā ar modemu iezvanīties Rīgas serverī un augšupielādēt datus.

Tiesa, pirmais kurss RTU tā arī palika nepabeigts. Vēl pāris reizes viņš mēģināja studēt, bet, neticis daudz tālāk kā sākumā, studijas pameta. «Dzīve bija daudz interesantāka un piedāvāja lielākus izaicinājumus nekā augstskola. Praksē biju ticis daudz tālāk, nekā mācīja skolā, tāpēc man nebija motivācijas,» viņš tagad atzīst.

Gana sarežģīti, lai turpinātu

Akadēmiskās izglītības trūkums tomēr netraucēja Edgaram Rozentālam ar savu IT kompāniju, kurā sākumā strādājuši tikai trīs cilvēki, 2006.gadā kļūt par pasaulē pirmās, kā viņš pats uzskata, sociālās spēles radītājiem. Tā bija Zole, ko varēja spēlēt Draugiem.lv. Tikai pēc pusgada Facebook atvēris savu spēļu platformu. Savukārt kompānijai Tele2 viņi izstrādājuši un ieviešu praktiski visus interneta risinājumus, kad tā iegājusi Krievijas un Kazahstānas tirgos. Tie bijuši lieli, vairāk nekā 200 000 latu vērti projekti, kas ļāva IT kompānijai izdzīvot krīzes laikā, kad Latvijā nebija neviena pasūtījuma.

Edgars joprojām ir Aurum IT īpašnieks un valdes loceklis, tomēr aktīvi uzņēmumā vairs nestrādā, visus spēkus un laiku veltīdams jaunajam Helico projektam. «Kad sapratām – pagaidām mums nav tādu līdzekļu, lai realizētu sākotnēji iecerēto, meklējām saviem helikopteriem citas izmantošanas iespējas.» Saruna atkal atgriežas pie bezpilota lidaparātiem.

Pirmie no tiem tik tiešām līdzinājušies klasiskajiem helikopteriem – ar vienu lielo un astes rotoru. Jelgavas biznesa inkubators bijis ļoti izdevīgs risinājums, jo tā finansējums ļāvis segt pirmo Helico prototipu izstrādi. Vienīgi uz pašu Jelgavu jaundibinātais uzņēmums gan nepārcēlās, jo, kā saka Edgars, augsti kvalificēti inženieri un programmētāji, kas nepieciešami šādam darbam, par laimi vai nelaimi, dzīvo Rīgā. Ik rītu un vakaru likt tiem braukt liekus 30 km nebūtu saprātīgi.

Kad prototipi bija izstrādāti, «vajadzēja radīt IT risinājumu, kas helikopteriem piešķirtu jēgu un iedvestu dzīvību», saka Edgars. Informācija par  jauno projektu jau bija izplatījusies starp draugiem, kuri neskopojās ar idejām. Edgars aktīvi nodarbojies ar ekstrēmo sportu un saka – Latvijā diezin vai atradīsies kāds no šādiem sporta veidiem, kurā viņš nebūtu izmēģinājis spēkus. Kāds vīrs, ko šajās aprindās sauc par Dino, bet Edgars viņu raksturo kā vienu no «asākajiem čaļiem» Latvijā, ieteicis helikopteru aprīkot ar kameru, lai tas no gaisa filmētu, piemēram, nobraucienu ar sniega dēli, pats sekojot līdzi braucējam.

«Godīgi sakot, sākumā mēs šo ideju neuztvērām pārāk nopietni,» Rozentāls atceras. Tomēr pēc pāris mēnešiem nolēmuši uztaisīt vienkāršu prototipu un pārbaudīt – ja tas spēs sekot mobilajam telefonam, kurā ir GPS, tad domās tālāk, vai vērts attīstīt ideju un investēt tajā laiku un naudu. «Diemžēl rezultāts nepavisam nebija tāds, kā cerējām. Tad sapratām, cik šis uzdevums patiesībā ir sarežģīts.» Bet tieši tas, ka sarežģīts, licis darbu turpināt. «Jo ar tehnoloģijām ir viena interesanta problēma. Ja tā lieta, ko taisi, ir vienkārša, tad jebkurš to ātri varēs nokopēt. Tātad izaugsmei un iespējām ar projektu pelnīt paliek ļoti īss laika brīdis. Tāpēc no mazās Latvijas globālajā tirgū tikt neizdosies.» Turpretī viss ir citādi, ja uzdevums nav viegli atrisināms.

AirDog jeb Gaisa suns, kas tika pie sava vārda vēl pirms dzimšanas, ir šāds sarežģīts risinājums ar speciāli radītiem algoritmiem un sensoriem, ko viegli nokopēt nav iespējams. Toties lietošanā tas ir ārkārtīgi vienkāršs. «Mēs to taisījām cilvēkiem, kas neko nezina un negrib zināt par helikopteriem vai to vadīšanu. AirDog ir pilnīgi pašpietiekams. Jānospiež tikai poga, tas jānoliek vietā, no kuras gribi sākt sekošanu, un pēc tam jau tas lidos līdzi, kamēr vien sērfosi vai nodarbosies ar kādu citu aktīvo sporta veidu,» skaidro Edgars.

Lidojošā kamera

Lidojošā «suņa» izstrāde prasīja gandrīz gadu. Pa šo laiku lidaparāts kļuva krietni mazāks. No klasiskā helikoptera pārtapa par multihopteru ar četriem rotoriem, kurus, pielocot korpusam, tas neaizņem vairāk vietas par portatīvo datoru. Aprīkots ar GoPro sporta kameru, kura tirgū parādījās pirms 11 gadiem. Toreiz izgudrotājs to tirgojis no busiņa. Tagad tā ir viena no pasaulē visstraujāk augošajām kompānijām, kuras vērtība pārsniegusi divus miljardus dolāru, bet pārdošanas apjoms no gada uz gadu dubultojas. Pērn realizēti četri miljoni kameru, šogad paredzēts pārdot septiņus miljonus. 

«Tad, lūk, mūsu bezpilota multikopteru var uzskatīt par aksesuāru šai kamerai, ko ekstrēmo sporta veidu cienītāji atzinuši par sava veida standartu šo aktivitāšu filmēšanai. Tās attēlam ir nevainojama kvalitāte, bet pati kamera absolūti droša,» turpina stāstīt Helico radītājs. Multikopters gan nav vienīgais šāds aksesuārs. Lai varētu nofilmētu sevi kalnos, jūras viļņos vai gaisā, tiek izmantotas dažādas palīgierīces un risinājumi. Sākot ar speciāliem statīviem, stiprinājumiem uz pieres, uz krūtīm vai pie pūķa un beidzot ar īstiem helikopteriem, lai filmētu notiekošo no gaisa. AirDog priekšrocība – tas ir daudz universālāks par visiem līdz šim zināmiem risinājumiem, jo pats spēj filmēt no gaisa. Toties izmaksā krietni lētāk nekā īsta helikoptera īre.

«Diezgan ambiciozi uzskatām – katrs piektais GoPro kameras īpašnieks gribēs sevi šādi nofilmēt. Labi, pat ja katrs desmitais, tad, ņemot vērā pagājušā gada kameru tirdzniecības apjomus, tas ir gandrīz pusmiljons cilvēku. Tāpēc drīzāk jādomā, kur un kā šos apjomus saražot,» secina Edgars, kārtējo reizi apliecinādams, ka viņu vēriens nebiedē. Profesionāļi, kuri šo kameru izmēģinājuši, nonāk pie tā paša secinājuma, ar kuru šo ideju pieteica Dino – šāds no gaisa uzfilmēts materiāls ir neaizstājams, turklāt palīdz arī treniņos novērst kļūdas un slīpēt tehniku.

Savu inovatoru pieeju «lidojošā suņa» autori apliecina arī naudas meklējumos – jau jūnijā viņi sāks līdzekļu vākšanu AirDog ražošanai ar ASV kolektīvās finansēšanas vietnes Kickstarter.com starpniecību, lai rudenī varētu sākt ražošanu. Edgars, tīri patriotisku jūtu vadīts, grib, lai tas notiktu Latvijā. Protams, dažas detaļas ražos citur, bet Latvijā varētu veikt pašu galveno – salodēt elektroniskās komponentes, izgatavot korpusus, salikt to visu, testēt, iestatīt vajadzīgos parametrus, iesaiņot un nosūtīt klientiem.

Ja ražot paredzēts Latvijā, tad kāpēc par starta vietu tirdzniecībai izvēlēta ASV? «Tāpēc, ka tieši tur vislabāk var pārbaudīt jebkuru jaunu tehnoloģiju. Ja tā aiziet ASV, tad aizies arī citur pasaulē,» atbild Edgars, vienlaikus aicinot visus Latvijas ekstrēmo sporta veidu cienītājus dalīties ar infomāciju par šo jauno tehnoloģiju. «Jau jūnija beigās redzēsim, cik liela būs cilvēku interese,» izaicinājumam ir gatavs Edgars Rozentāls.

AirDog pašreizējie parametri

1150 gramu
Svars bez baterijas un kameras

1700 gramu
Svars ar kameru un bateriju

3500 m
Maksimālais lidojuma augstums

50-60 km/h 
Maksimālais ātrums

20 minūtes
Maksimālais lidojuma ilgums ar vienu bateriju

Skolotāju skolotājs

Posted on maijs 28, 2014 by - Vēsture

Viņi gribēja kartupeļus, bet dabūja apelsīnus – tādus standartus saviem audzēkņiem uzstādīja Jānis Cimze, Vidzemes skolotāju semināra direktors 42 gadu garumā. Viņa 200. dzimšanas diena šogad iekļauta UNESCO svinamo dienu sarakstā

Garai, brūni krāsotai divstāvu ēkai, no kuras līdz Valkas centram jāiet minūtes desmit, remonts fasādi un iekštelpas notīrījis no laika uzslāņojumiem kā kosmētikas ķirurga skalpelis. 

Vienīgā taustāmā liecība 150 gadu pagātnei, kad šeit cariskās Krievijas nomalē atradās Eiropas progresīvajās pedagoģijas tradīcijās balstīts skolotāju seminārs, ir brūnas klavieres apdzeltējušiem taustiņiem. «19.gadsimta vidus,» apstiprina Valkas Novadpētniecības muzeja speciāliste Ligita Drubiņa. «Rīgas Mūzikas instrumentu fabrikā tās nonākušas kā Cimzes klavieres.» Iespējams, tieši ar šīm klavierēm tapusi tautasdziesmas Teici, teici valodiņa Cimzes apdare, kas klusi skan fonā muzeja ekspozīcijā. Vai Rīga dimd – vēl viena vēsturiska Cimzes apdare, kas izskanēja 1873.gadā 1. Vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos.

«Latviešu tautskolotāju pirmās paaudzes audzinātājs, kordziedāšanas, muzikālās izglītības pamattradīciju iedibinātājs Jānis Cimze,» rakstīts uz padomjlaika eļļas gleznas aiz klavierēm. Vīrs sirmu bārdu, ar vijoli rokās. «Slaiks, vidēju augumu, smalku, garenisku seju, platu pieri, gudrām acīm, zīmīgu muti kā sevišķi prātīgam runātājam, kam būs viedīgi vārdi, (..) kas saprot, māk runāt, prasīt un vadīt, tas ir dzimis skolotāju skolotājs,» – tā Cimzi grāmatā Mani jaunības laiki atceras mācītājs Juris Neilands, kurš 13 gadu vecumā gājis uz iestājeksāmenu Vidzemes skolotāju seminārā.

Savulaik nopaļāts par reakcionārās vācu muižniecības ideju līdzskrējēju un latviešu nacionālās atmodas pretinieku, Cimze šogad ir pagodināts, viņa 200.jubileja iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā.

Jubilejas gada kulminācija ir vērienīgs Latvijas un Igaunijas mākslinieku koncerts Cimzes kods 31.maijā. Cēsu Vēstures un mākslas muzejā jau darbojas viņam veltīta izstāde, Valkas Novadpētniecības muzejā tāda būs apskatāma no nedēļas nogales. Bet Valmieras teātris nākamās sezonas sākumā izrādīs dramaturga Laura Gundara un režisora Vara Braslas oriģināllugu Lattia par Cimzes laiku Vidzemē.

Plaša pētījuma par Jāņa Cimzes darbību nav. Joprojām iespaidīgākais monogrāfiskais izdevums ir bijušā skolnieka Jura Kalniņa Jānis Cimze, Vidzemes draudzes skolotāju semināra pirmais direktors. Iznākusi 1914.gadā, vecmodīgā valodā uzrakstītā grāmata Cimzes 195. dzimšanas gadā pārizdota «jaunajā drukā», papildinot ar profesora Oļģerta Grāvīša komentāriem.

Gaiša saprašana, bagāta sirds

«Skolotāju skolotājs» Cimze 1814.gada 21.jūnijā bijis pirmdzimtais Raunas draudzes Cimzes pusmuižas vagara Anža astoņu bērnu ģimenē. Anžs, kas dažādos dokumentos saukts arī par Ansi un Andreasu, vecākajam dēlam nav licis pārņemt māju apsaimniekošanu, kā tolaik bija pierasts. «Uz savu vecāku vēlēšanos esmu palicis par skolotāju,» rakstīs Cimze. Lasīt viņam iemācījusi mamma Anna. Reliģiskajā ģimenē rīta un vakara lūgšanas pavadījusi tēva ērģeļu spēle. Dziedāšanas bijusi būtiska sastāvdaļa Vidzemē tolaik populāro brāļu draudžu jeb hernhūtiešu dievkalpojumos, kuru viesi bija Cimzes.

«Tekatnīša gadus palaidis, mazais Cimzes Jānis vairākus gadus apmeklēja Raunas draudzes skolu, kura piederēja pie tā laika slavenākām skolām Vidzemē,» piemin Juris Kalniņš. Skolotājs Jānis Gaiķis, pamanījis, ka puika ir ne tikai gudrāks par vienaudžiem, bet arī tik motivēts, ka brīvās stundas pavada, trenējoties ērģeļspēlē, tēvam iesaka nodot Cimzi skolmeistara amatam. 1826.gada maijā tapušā Raunas draudzes skolnieku sarakstā ar piezīmēm par viņu uzcītību un tikumīgo uzvedību Zimses Jahnis ir pirmais. 

Jau 16 gadu vecumā Cimze strādā par skolotāju turpat Raunas draudzes Rozes muižas pārvaldnieka Heinrihsena ģimenē, tad pie Smiltenes kalēja Lukašēvica bērniem, bet 1833.gadā, 19 gadu vecumā, jau Valmieras draudzes skolā. Tur viņu pamana mācītājs, vēlāk Vidzemes ģenerālsuperintendents un bīskaps Karls Ferdinands Antons Maksimiliāns Valters. Progresīvs vīrs Vidzemes mācītāju sinodē izsaka bažas par tautskolu zemo līmeni – tur strādā skolotāji, kas paši ir beiguši tikai pagastskolas. Valters ierosina izveidot skolotāju semināru un tā vadīšanai apmācīt krietnu kandidātu, ko viņš esot atradis. «Ir tāds jauns latvietis, kas vāciski skaidri runā un raksta.» 

1836.gadā par mācītāju saziedotajiem līdzekļiem dodoties uz Veisenfelsas semināru Vācijā, divus gadus Raunas zemnieku dēls mācās ar tādu dedzību, ka pabeidz skolu ne tikai kā labākais visos priekšmetos, bet apgūst arī kurlmēmo skolēnu izglītošanas kursu. «Cimzem ir gaiša saprašana, ass noģišanas spēks, skaidra, bagāta sirds, nopietna griba un patīkama uzvešanās,» Juris Kalniņš citē vienu no viņa skolasbiedriem, uzvārdā Harveku.

1837.gada skolas brīvlaiku jaunais Cimze izmanto, lai apceļotu Vāciju, Elzasu un Lotringu Francijā, Šveici, Ziemeļitāliju un Austriju, visur apmeklē ievērojamākās izglītības iestādes, satiekas ar pedagogiem. Lielā pieticībā, pietrūkstot naudai, pārdod pat pulksteni. Pēc Veisenfelsas semināra beigām Cimze gadu kā brīvklausītājs pavada Berlīnes Universitātē. Tur satiktais mūzikas profesors Ludvigs Erks viņu rosinājis apzināt latviešu tautasdziesmas, tās pielāgot un harmonizēt koru vajadzībām.

Lauku ekspedīcijas Cimze turpina, arī atgriezies Latvijā – vieglā uzvalkā, bet ērtības dēļ ar pastalām kājās. 

Cimzes tēvam, kā viņu dēvē bijušais skolnieks Kalniņš, 1839.gadā, sākot vadīt Vidzemes skolotāju semināru, ir tikai 25 gadi. Apstākļi ir šauri vārda tiešā nozīmē. No trim telpām, kas atvēlētas Valmieras draudzes skolas ēkā, viena ir klase, otra – skolnieku, bet trešā – paša Cimzes guļamistaba. Par 200 rubļiem, kas līdzās skolotāju 300 rubļu gada algai bija paredzēti semināra vajadzībām, izdodas nopirkt trīs galdus un klavieres. 35-40 rubļu gada maksu liela daļa latviešu zemnieku dēlu nevar segt, daudziem naudu dod vācu muižnieki. Pirmo desmit semināra audzēkņu vidū ir Cimzes jaunākais brālis Dāvids Cimze un dzejnieks Jānis Ruģēns, Kad atnāks latviešiem tie laiki autors. 

Izglītības nozarē tajā laikā krustojās vācu garīdzniecības un cariskās Krievijas intereses. Arī Kurzemē 1840.gadā bija atvērts Irlavas skolotāju seminārs, par Cimzes semināru tajā pašā gadā Vidzemes guberņas vadība paziņo, ka tas ir nelikumīgs un tātad slēdzams. Tad Cimzes labvēlis Valters izspēlē birokrātisku triku: tā audzēkņus kopā ar skolotāju «pārved» uz Valmieras draudzes skolas augstāko klasi. 

1843.gada marta beigās it kā zibens spēriena rezultātā Valmieras draudzes skola nodeg, Cimze zaudē rūpīgi krāto bibliotēku, vācu klasiķu darbus. Taču semināra labā slava bija sākusi izplatīties Vidzemē, pagaidu telpās Valmierā audzēkņu netrūka. 

«Skolotājs līdzās mācītājam un ārstam bija prestiža profesija – garantēts darbs, ienākumi. Cimze arī izcīnīja, ka skolotājs netika pakļauts karaklausībai. Tajā laikā puiši gāja pat uz 25 gadiem cara armijā!» saka Valkas Novadpētniecības muzeja speciāliste Ligita Drubiņa. Reliģiskās un muzikālās ievirzes dēļ Cimzes iestāde ieguva nosaukumu «ķesterskola» – ķesteri bija mācītāju palīgi baznīcās. 1849.gadā semināru izlēma pārcelt uz Valku, Vidzemes guberņas igauņu un latviešu apgabalu krustpunktā. 1853.gadā uz Lugažu barona Vrangela atvēlētās zemes pabeidza celt tagadējo brūno ēku Rīgas ielā 64. Cimzem tā bija darbavieta un mājas līdz mūža galam.

Ieaudzis vācietības garā

«Semināra laikā šeit bija ēdamzāle,» Ligita Drubiņa izrāda teritoriju. «Uz vakariņām audzēkņiem bija jābūt noteikti. Tad Cimze ienāca, uzlika acenes, saskaitīja visus. Pats dzīvoja ēkas pirmajā stāvā otrā pusē, kur mums tagad ir biblioteka.» Muzejā apskatāma arī klases telpa, kāda tā varēja būt – petrolejas lampa pie griestiem, tāfele ar dēļu salaiduma vietām, uz koka galdiem – iedobītes tintnīcām. Un, protams, harmonijs. Stājoties seminārā, audzēkņiem bija jāpierāda iemaņas kāda mūzikas instrumenta spēlē un melodijas noturēšanā. Latviešu augsto muzikālo līmeni muzeja pētnieki skaidro ar tradīcijām ģimenēs, kur, tāpat kā Cimzes gadījumā, svarīgu lomu spēlēja arī hernhūtisms.

Cimzes paša saimē muzikāli bija visi bērni, viņa māsa Kristīne brālim palīdzēja, seminārā pasniegdama klavierstundas un krievu valodu – sieviete skolotāja tajā laikā vēl bija retums. Palīgskolotāju amatā viņš paturēja labākos audzēkņus, piemēram, vēlāko rakstnieku Jēkabu Zvaigznīti. Seminārā bija arī latviešu un igauņu valodas skolotāji, uz reliģijas mācības stundām nāca mācītājs.

Kursā uzņēma 20-30 skolniekus no 16 līdz 21 gada vecumam, jaunajiem puišiem dienas kārtība bija strikta: plkst.5 – mošanās, mazgāšanās, ģērbšanās, īsa rīta lūgšana. 5.30-7.15 – mājasdarbi pašu audzēkņu izraudzīta vecākā pārraudzībā. 7.15-7.30 – brokastis: rupjmaize, svētdienās – baltmaize ar krūzi tējas. 7.30-8 – guļamtelpu sakārtošana. 8-12 – rīta mācību stundas. 12.30 – pusdienas, zupa ar gaļu vai dārzeņiem. Līdz 14 brīvais laiks, klavierspēle vai pastaiga semināra tuvumā. 14-16 – pēcpusdienas mācību stundas. Ap 16.30 launags – krūze piena vai tējas ar rupjmaizi, svētdienās – saldskābmaizi. 17-18.30 darbs semināra dārzā pa grupām direktora vadībā vai pastaiga uz pilsētu. Plkst.18.30 vakariņas, līdz gulētiešanai plkst.21 – kluss mācību darbs vecākā uzraudzībā. 

Pret režīma un disciplīnas pārkāpumiem Cimze vēršas lielā stingrībā, taču ne ar agresīvām metodēm, bet mierīgu sarunu telpā, ko sauc par soda vai, sienu krāsas dēļ, par zilo istabu. Nokļūt tur bija liels kauns.

«Cimze skolotājus audzināja ar savu piemēru,» saka Ligita Drubiņa. Cimzes ieteikumi apmeklēt labas teātra izrādes, lasīt labas grāmatas, pedagoģiska un zinātniska rakstura traktātus, vasaras brīvlaikā daudz staigāt, uzturēt draudzību ar entuziastiskiem kolēģiem mūsdienās varbūt izklausās bērnišķīgi, bet tas bija būtiski pirmajai latviešu inteliģences paaudzei.

«Īpašos gadījumos viņš audzēkņiem atļāva izdzert pudeli alus; pavasaros un rudeņos viņi tradicionāli gāja pārgājienos, un arī tad drīkstēja iedzert alu. Vairāk nekā viena pudele gan būtu par skādi. Kā Cimze teica, jauniem cilvēkiem pašiem asinis jau kūsā, nevajag to pastiprināt mākslīgā veidā. Dzimšanas dienā audzēkņi ar draugiem drīkstēja aiziet uz krogiem, bet tikai uz labiem. Viņi būs skolotāji, uz lētiem iet nedrīkst. Svinēšana bijusi trīs stundas, tas arī ticis ievērots.»

Mācības notika latviešus un igauņus vienojošajā vācu valodā, un semināru pārraudzīja vācu lauku skolu padomnieki – šūlrāti. Cimze bija virsskolotājs, direktora titulu kopā ar algas paaugstinājumu ieguva tikai 1865.gadā uz semināra 25 gadu pastāvēšanas jubileju.

Tas bija laiks, kad sāka veidoties jaunlatviešu kustība, cēlās nacionālā pašapziņa un Cimze no latviešiem saņēma ne mazumu pārmetumu par darbu vācu iestādē. Hrestomātisks bijis Jāņa Cimzes un Kronvaldu Ata konflikts 1. Vispārīgajos dziedāšanas svētkos. 

Dziesmusvētku pamatrepertuārs bija Cimzes 1872.gadā Leipcigā izdotie pirmie Dziesmu rotas krājumiņi Dārzu puķes un Lauku puķes. Apguvis dziesmu harmonizēšanu un apdarināšanu koriem, viņš apkopojis latviešu tautasdziesmu un vācu komponistu dziesmu apdares.

Svētku uzrunā «draudzes skolotāju semināra direktors J.Cimze no Valkas – vīrs ar lieliem nopelniem, bet – par žēļumu – ieaudzis dziļi vācietības garā, (..) zīmēdamies uz rītu laicīgā koncertā dziedamo dziesmu Rīga dimd, salīdzināja latviešu tautu ar to māsu, kurai «trejādi bāleliņi kala pūru», un vienu no tiem «bāleliņiem» ar vācu skolām, otru ar Baltijas muižniecību un trešo laikam ar Rīgas pilsētu,» Atmiņās no tautiskā laikmeta raksta Kaudzītes Matīss. «Bet kas dos novaldīties Kronvaldam tur, kur viņš redz jeb jūt netaisnību notiekam tautībai! Viņš nu stājas runātāju stāveklī un zibsnī vaļā labi garu runu, pretīgu Cimzes domām par vācu skolu nopelniem pie dziesmu svētku izaudzēšanas, ka acis vien zvēro. (..) Īstais gods piekrītot latviešu mātēm, Rīgas Latviešu biedrībai un pār visu kopā latviešu tautas garam.»

Juris Kalniņš savā grāmatā uzsver, ka abstraktais «tautas gars» tāpēc varēja izpausties tik diženos tautas svētkos, ka Cimze neapnikdams kopa dziedāšanas un mūzikas instrumentu spēlēšanas tradīcijas un ilgāk nekā 40 gados izskoloja vairāk nekā 400 Vidzemes tautskolotāju. Kronvaldu Atis esot publicējis dedzīgus rakstus par valodu un tautību, bet pret saviem skolniekiem Vecpiebalgā izturējies tirāniski bargi, nevis ar cieņu un smalkjūtību, kāda piemitusi Cimzem. Arī  lepnība, kas Cimzes semināra beidzējiem tikusi pārmesta gan no latviešu, gan vāciešu puses, tiekot pārprasta. «Cimze viņus mācot «par augstu»? «Iespējams, vācu mācītāji latviešiem nemaz negribēja tik plašu izglītību, kādu deva Cimze. Uzstādījums bija, ka jāmāca tikai šaurs draudzes skolas kurss. Viņi gribēja kartupeļus, bet dabūja apelsīnus,»» saka Ligita Drubiņa, citējot pašu Cimzi: «Māte, kas baro zīdaini, arī apēd daudz vairāk, lai viņam iedotu to labāko.»

Laikabiedru atmiņās allaž pieminēta Cimzes inteliģence, spēja diskutēt par mākslu un literatūru. Pirmajam profesionāli izglītotajam latviešu mūzikas darbiniekam vācu valoda pavēra ceļu uz Eiropu. «Ir grūti nepamanīt vācu un baltvācu ietekmi un pat zināmu lomu latviskās identitātes veidošanās procesā,» izteicies muzikologs Jānis Torgāns. «Arī mūsu Dziesmusvētku pieredze nāk no Pirmajiem Baltijas vāciešu dziesmu svētkiem Rīgā 1861.gadā.» Uz šiem procesiem ir jāskatās plašākā kontekstā, teiktajam  pievienojas Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš. «Cimzes vāciskā izglītība izglāba veselu latviešu skolotāju paaudzi no pārkrievošanas.» Viņa apkopotie vācu dziesmu lokalizējumi ir likuši pamatu patriotiskās dziesmas attīstībā Latvijā.

Izaudzināja jaunlatviešus

«Semināru beigušie Juris Kalniņš, Jānis Bahs, Ādams Tērauds izdod pirmās nopietnās mācību grāmatas,» uzskaita Ligita Drubiņa. «Jēkabs Zvaigznīte šeit, seminārā, sāka rakstīt. Cimze viņam ir labojis kļūdas latviešu valodā.» Cimze palīdzējis arī Apsīšu Jēkaba radošajos meklējumos. Izskan kritika, ka viņš samaitājis daža laba iesācēja stilu, jo paša latviešu valoda ir bijusi vācu valodas konstrukcijām bagāta.

Pie Cimzes ir mācījies Krogzemju Mikus jeb dzejnieks Auseklis, kurš, lai arī uzskatījis semināru par cietumu jaunekļiem, sekojis vecākā brāļa pēdās. Absolventu vidū ir Dievs, svētī Latviju autors Baumaņu Kārlis un 1., 2., 3. latviešu vispārējo dziesmu svētku galvenais diriģents Indriķis Zīle, arī igauņu profesionālās mūzikas pamatlicēji Aleksandrs un Fridrihs Zēbelmaņi, Aleksandrs Tomsons, tāpat Latvijas preses karalis Antons Benjamiņš un pirmais diplomētais latviešu fotogrāfs Kārlis Andersons.

Bet lielākā daļa semināra beidzēju darīja to, kam viņus gatavoja Cimze – veltīja savu mūžu izglītībai. Un pieslējās tai pašai jaunlatviešu kustībai, kuras biedri kritizēja veco Cimzi.

Arī Cimzes mūžs nebūt nav ritējis mierīgā darbā, nokārtotā sadzīvē. Ne jau tikai zemās algas dēļ, ar kādu viņam bija jāiztiek ilgus gadus. No Valmieras uz Valku viņš 1849.gadā pārcēlās ar sievu Johanu Luīzi. Diemžēl viņu dēls Emīls Kārlis Andrejs nomira mazs. 1856.gadā, pēc visa spriežot, no dzemdību komplikācijām pāris nedēļas pēc tam, kad bija piedzimusi jaunākā no trim meitām, izdzisa arī Johanas Luīzes dzīvība. Meitenes Annu, Luīzi un Johannu palīdzēja uzaudzināt Cimzes māsas. Divas vecākās meitas izgāja pie vīra, taču nav ziņu, ka šī dzimta būtu turpinājusies.

Cimze nomira 1881.gadā, bet sirga jau kopš 1876.gada, veselību centās glābt Ziltas kūrortā pie Ziemeļjūras. Līdz viņa izveidotā semināra slēgšanai 1890.gadā amatā vēl paspēja nomainīties divi citi direktori vācieši – šūlrāts Johans Heinrihs Guleke un pēc tam Frīdrihs Hakmans. Taču interesanti – Valkas muzejā aplūkojamajā ceļošanas pasē, ko 1920.gadā Austrijas vēstniecība izdevusi Cimzes jaunākajai meitai Johannai, tolaik jau kundzei gados, joprojām rakstīts: «Semināra direktora meita.» 

1939.gadā bijušajās semināra telpās paspēja iekārtot aizsargu pulka muzeju, te atradušās arī Cimzes personīgās lietas un ģimenes fotogrāfijas. 1944.gadā ienākušajai padomju armijai vācu seminārs un aizsargu muzejs bijis kā dadzis acīs, viss, kas šeit atradies, ir sadedzināts. Ilgus gadus ēkā bijuši dzīvokļi, 1970.gadā tā tomēr nodota Valkas muzeja rīcībā.

Jāņa Cimzes ciltskoks ekspozīcijā, kas aizņem muzeja lielāko daļu, vēl tiek pētīts un papildināts. Dati par viņa brāļu un māsu iespējamajām atvasēm ir pagaisuši, izņēmums ir brāļa Dāvida atzars. Zināms, ka viņa mazdēls Andrejs izsūtīts uz Magadanu, taču vēl pirms kara Latvijā piedzimušas viņa meitas Skaidrīte un Jautrīte. Skaidrīte Habarova ir sportiste, olimpieša Igora Vihrova pirmā trenere.

Ūsi, ūsi, kad lapūsi

Posted on maijs 28, 2014 by - Personība

Rakstniece Inga Ābele uzdzied latgaliski, bet runāt nerunā, jo «priekš latgaļu valodas esmu par daudz kantaina». Tomēr Latgali jaunajā romānā Klūgu mūks viņa ir uztaustījusi dzīvi un dziļi, un visai droši var prognozēt – tā būs Latvijas literatūras klasika 

Mūsu tikšanās iemesls ir Klūgu mūks – pamatīgs, kultūrvēsturisks darbs, kurš Ingai Ābelei šopavasar atnesis Dzintara Soduma balvu literatūrā. «Pirmoreiz Latgale ar visu savu vienreizību ieraudzīta un atklāta no «Baltijas latviešu» puses, ieraudzīta ar mīlestības, intereses un ziņkārības pilnām acīm. (..) Grāmata ir ne vien gada notikums, bet kļuvusi par Latgales un Latvijas vēstures un kultūras daļu kopš parādīšanās brīža,» balvu pamato žūrija.

Man Klūgu mūks burtiski atvēra acis uz Latgales vēsturi, kaut esmu tur dzimusi un augusi. Sausos, skopos vēstures faktus piepildīja ar dzīvu saturu, kas Latgali no pašsaprotamas Latvijas daļas, kurā nez kāpēc runā savdabīgā dialektā, pārvērta par gadsimtiem nošķirtībā dzīvojošu latviešu telpu, kas daudz izskaidro par šodienu. Francis Trasuns, kura prototips ir romāna centrālais tēls Sebalds, no svarīga un garlaicīga Latgales sabiedriskā darbinieka kļuva par spilgtu cilvēku ar miesu, asinīm un gaišu prātu, kas patiešām, Jāņa Čakstes vārdiem runājot, «ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali». Klūgu mūkā turklāt ir īsts latgaļu gars – tāds, kuru vēl nesa manu vecvecāku paaudze un kas lasot liek iesaukties: «Jā, jā, tie ir viņi!» Kur nu vēl spraigais sižets un dziļie pārdzīvojumi, kas romānu padara par aizraujošu un gudru lasāmvielu.

Inga Ābele sagaida skaistās, ar pietāti pret seno veidotās lauku mājās netālu no Siguldas, kur viņa dzīvo kopā ar dzīvesbiedru Gunāru Dukšti. Sētā cēli plīvo Latvijas valsts karoga vimpelis, turpat ozoli kā no ideālu latviešu lauku māju aprakstiem. Inga ir ieplānojusi intervijai mazās meitiņas diendusas laiku. Kamēr Līna Aleksandrija atpūšas, mēs staigājam pa netālajiem Kaļķugravas avotiem un runājam par Klūgu mūku, Latgali un dzīvi. Vēlāk Inga sūta piezīmes par pārrunāto – krāšņas, vērīgas rakstnieces piezīmes. «Mums te tumši zilas debesis piekārtas virs kuplas, zaļas zāles, ābeles kaisa ziedus, un kūko dzeguze. Tāda baigi dziļa, satraucoša izjūta… Ravēju šorīt vecā suņa kapiņu zem bērza (smuki zili saziedējušas mirtes), kliedza lietusputns, un bija kapu-svētku izjūta kā Dekšņu kapiņos.» Citu dienu viņa raksta: «Jā, šis ir ļoti skaists maijs. Man liekas – skaistākais dzīvē. Vai varbūt to beidzot ieraugu?»

Tavs romāns ir par Latgali, Viesturs Kairišs nupat uztaisījis filmu par Latgali, Nacionālajā teātrī rullē Latgola.lv. Kas «baltiešus» mūsdienās dzen pie Latgales? 

Temperaments. Mēs ar Māru Ķimeli [pagājušajā gadā] rakstījām libretu deju svētkiem, un tur ir tā: skaisti, skaisti, svēti, svēti, un, kad vajag, lai asinis uzbango, uzreiz ir latgaļu deja. Te ir tāda rāmā kultūra, tur tāda temperamentīgāka, kaislīgāka. Tās labi līdzsvaro viena otru, tikai man liekas, pagaidām ir maz saskares punktu. Kā jau Trasuns uzsvēra – baltiešiem laikam bailīgi skatīties uz to pusi, kur krievu lācis, virziens tāds nepopulārs. Būtu Somija, Eiropa, tad interesētos vairāk. 

Romānā tu skaisti un dabiski latviešu valodā iepludini senus latgaliešu vārdus – stundenieks, čarpāgs, kulda, tāvaine, mārga, gamanēt, družba* -, ko pat Latgalē mūsdienās daudz vairs nedzird. Kā atradi? 

Izlasīju daudz grāmatu latgaļu valodā. Es nojautu, kas tas ir, bet prasīju arī krustmātei, kas dzīvo Balvu pusē Rugājos, vaicāju mammai, Annai Rancānei, viņa daudz deva klāt. Tā savācās kopā. 

Kā izlēmi spēlēties ar valodām šādi?

Sākās ar to, ka izlasīju Miķeļa Bukša Latgaļu atmūdu. Tur ir «pūļi». Kā man iepatikās! Es domāju – nelikšu «poļi», tas tāds īss, gribas plašo «pūļi». Tas arī tā dīvaini sasaucas ar latviešu «pūlis». Otrs vārds bija «sudobrs». Sudrabs – labi, tas ir skaisti, bet te sudobrs. Gribēju tos abus lietot – lai būtu kā tāda rakstnieka kaprīze. Pēc tam nonācu līdz zīda kleitai – cik skaisti skan latviski. Prasu Marutas tantei, [kā ir latgaliski] – šolka sukne. Ieliec to tekstā, uzreiz viss mainās, attiecības, faktūra nāk ārā. Vijole – «vejole» vai citur saka «vejūle». Tā tas sākās. Bet pati runāt es nevaru, latgaļu valodai es esmu par daudz kantaina, jo tā valoda ir tāda vijīga un man organiski nesanāk. Man sanāk it kā iztaisīties. Bet varbūt tā ir barjera, kas jāpārvar. 

Vēl manos bērna gados Latgalē par citiem latviešiem mēdza teikt: viņi runā baltiski. Es tikai tagad pa īstam apjēdzu, no kurienes tas cēlies – Latgalē, kādreizējā Vitebskas guberņā, uzskatīja, ka viņi runā latviski, bet Baltijas guberņās – baltiski… 

Tur ir tas milzīgais atklājums. Viņi paši nezināja, kas viņi ir, un, kad uzdeva sev šo jautājumu, secināja, ka ir latvieši. Bet izrādījās, ka aiz Aiviekstes ir vēl vieni latvieši. Kuri tad īsti ir latvieši? Šie latvieši paņēma latviešu vārdu, tur palika latgalieši. To Francis Kemps piedāvāja, atrada senās hronikās vārdu Lettigallia. Ja Baltijas latviešiem tik ļoti vajag tos latviešus, nu, labi, tad viņi ņems Lettigallia. Es arī nebiju apzinājusies to milzīgi lielo plaisu starp Baltijas un Vitebskas guberņām, tiešām bija minimālas zināšanas vieniem par otriem. 

Kad sāku, man bija vīzijas, kam jābūt romānā, bet es līdz tām netiku, kamēr nebiju uzrakstījusi par vēsturi dažas sākuma nodaļas. Tad likās – kurš to lasīs? Priekš kam vajag par vēsturi, kā viņš [Trasuns] dzimis un tā? Pati taustījos, jutu, ka nevaru uzrakstīt citā valodā un nevaru arī bez šīs vēstures. Man ir jāieiet iekšā, lai vispār būtu izjūta, par ko raksti. 

Sēdēji arhīvos un pētīji vēsturi, lasīji Trasuna runas?

Man nebija jāsēž arhīvos. Biju aizbraukusi pie Jāņa Elkšņa, Latgales Kultūras centra izdevniecības vadītāja Rēzeknē. Viņš man iznesa Trasuna sējumus un tad lika priekšā uz galda grāmatas – noteikti izlasi vēl šo. Sakrāva milzīgu kaudzi, izgāju kā kamielis no turienes. Bet tie bija interesanti teksti, kas man deva to miesu. Latgalieši daudz ir publicējuši dokumentālas atmiņas, kā viņiem gājis bērnībā utt. Tur ir daudz detaļu, dzīvu un burvīgu. 

Uz Soduma balvas pasniegšanu lasīju Sodumu no jauna. Viņš teica, ka nākotnes letiņu valoda ir latgaļu valoda – tā ir dzīva, runāta valoda, un dzīvs, runāts ir tas, kas spēj mainīties, dažādoties. Tas nedrīkst sastingt kaut kur ārpus, formās. 

No vēlāk atsūtītajām Ingas Ābeles piezīmēm. Vēsturē notika tā, kā vēlējās Trasuns [Latgale iekļāvās Latvijas teritorijā], bet diemžēl arī tā, kā teica Kemps [aizstāvēja Latgales autonomijas ideju, baidoties par valodas un kultūras īpatnību izzušanu]. Kāpēc latgalieši vīlās attiecībās ar Baltijas latviešiem? Tāpēc, ka latgaļu valodas lietošana skolās un pašvaldībās, tātad reāla valodas līdztiesība tika atļauta tikai pirmos trīs gadus pēc apvienošanas. Turklāt baltiešu ierēdņi, kas tika sūtīti ieņemt labākos posteņus, rīkojās savtīgi. Arī starp deputātiem Rīgā koruptīvā nolūkā bija cieņā Latgales linu punkti, patmalas, muižas, pusmuižas un zemes. Trasuns, redzot, kādos apmēros izsaimniekošana notiek, bija spiests no Saeimas tribīnes izsaukties: «Mani kungi, jūs jau rīkojaties kā ar iekarotu zemi!» Tas radīja pirmo plaisu. Un vēl tas, ka latgaļu valoda vēl nesenā pagātnē Rīgā bija izsmieta un noliegta, piemēram, skolā starp bērniem. Tikai tagad situācija ir mainījusies, jo cilvēki kļuvuši apgaismotāki, iejūtīgāki, saprotošāki. 

Kemps bija dusmīgs, kad 1915.gadā baltieši pirmo reizi izrādīja neuzticību latgaļu politiķiem un, organizējot strēlnieku pulkus, neatvēlēja latgaļiem nevienu savu pulku. Radās Kurzemes, Vidzemes, Rīgas un citi bataljoni, bet neviens netika nosaukts Latgales vārdā. Tūkstošiem latgaļu vienkārši ieplūda citu novadu bataljonos kā miera laikā laukstrādnieki pārnovados. Pēc Kempa kritikas pie Iskolastrela (Latviešu strēlnieku izpildu komitejas) tika nodibināta latgaliešu sekcija. Bet vēlāk, jau pēc Latvijas apvienošanās, sašutis bija Trasuns – 1920.gadā mobilizētos latgaļu karavīrus baltieši nevis laida pie ieročiem, bet aizsūtīja uz mežu malku cirst. Trasuns teica – tā ir koloniāla politika ar mērķi dabūt sev bezmaksas strādniekus.

Man daudz nozīmēja paraudzīties uz Latgali kā uz Latvijas modeli. Daudz kas precīzi sakrīt. Latvieši, piemēram, vienmēr ņurd, ka Eiropas Savienībā ir tālu no centra, ka lielākās subsīdijas tiek citiem. Tāpat latgaļi ņurd par Latviju, Rīgu. Krievi nesaprot: ko latvieši tik daudz ņemas ar to savu valodu, ar neatkarību? Krievu valoda tik un tā skaistāka. Tieši tāpat daudzi baltieši uzskata par latgaļiem: kam viņiem tik ļoti vajag to savu izloksni, latviešu valoda tak tik feina. Ir tradīcija to saukt par Latgales separātismu, bet tas ir tieši tas pats modelis, kā citas, lielākas tautas raugās uz Latviju.    

Kas tevi aizrāva, iedvesmoja Francī Trasunā?

Tas pats, kas Sodumā patīk – kad cilvēks sevi ir atradis, viņš runā, ko domā. Varbūt pastiprināja vēl tas, ka viņā ir tāds latgaļa spītīgums. Raksturs viņam nebija no vieglajiem. Tad vēl par to, ka baznīca tajos laikos (nezinu par šiem) bija sajūgta ar politiku. Es romānā samiernieciski esmu to attēlojusi, cits paņemtu varbūt šerpāk – baznīcai ir jāzina, ka tai ir sava lielā atbildība, jo, kad viņi aizraujas varas spēlēs, tas kļūst pazudinoši. 

Trasuna Saeimas runas ir ļoti interesantas, tās tiešām vajadzētu izlasīt katram. Lasi un [nodomā] – nu kā var nekas nemainīties pasaulē! Pilnīgi tās pašas problēmas, kas mūsdienās. Un viņš saka [uzrunā deputātiem], mani kungi – muni kungi, un es jau smaidu, uzreiz dzīvs teksts. 

Vai Trasuna sieviešu līnija romānā – jaunu dienu mīla Zuze Brunova un viņas divas meitas, kas no viņa tā kā neatstājas visu dzīvi – ir tīra fantāzija? 

Jā. Bet Trasunam bija sieviete, kas sekoja viņam no Pēterburgas un viņa dēļ bija sēdējusi boļševiku cietumā, nenodevusi viņu. Zinu tikai vārdu – Marija, un vairāk nemaz negribu zināt. Kad arhibīskaps viņu apsūdzēja it kā konkubinātā, Francis teica: šī sieviete iet pie jums uz grēksūdzi, kā lai es viņu tagad atlaižu? Arhibīskaps prasīja atlaist saimnieci, viņš neatlaida. Varbūt man nesanāca, bet es gribēju [radīt] tādu simbolu, ka no šīs zemes dzīves gribēdams nevari atteikties. Mani pašlaik kaitina, ka mīlestība ir kaut kādas fiziskas attiecības, tā absolūti nav – tie taču ir pilnīgi citi dziļumi. Man pašai būtiski tie vārdi, ko beigās grēksūdzes rituālā Sebalds saka Marijai: bet vai tad tā nav varmācība man te sēdēt ar cilvēku, kas nogalina tikpat vienkārši kā uzsit knipi? Tur mazliet jāaizdomājas. Darot savu amatu, viņš spēj viņai atvieglot likteni, arī pret pašas gribu. Kaut kā tā man gribējās uzrakstīt. 

Pamanījusi vēl neuzplaukušu osi, Inga smalkā, dzidrā balstiņā sāk dziedāt latgaliski: Ūsi, ūsi, kad lapūsi, visi kūceņi lapūja… Mammai Pārdaugavā jau veselas divas lakstīgalas dzied, šeit vēl nav dzirdētas. Kur tu dzīvo?

Arēnas Rīga rajonā.

Aha, cik skaisti! Par to es tagad rakstīšu – par pilsētas galvenajām ganībām. Tur bija hipodroms, 1965.gadā nodega. Es agrāk ar zirgiem nodarbojos, un mani lūdza, lai uzrakstu par tiem, kas 40.-50.gados hipodromā brauca ar zirgiem. Man teica – vēl viņi ir, bet tūlīt vairs nebūs. Ļoti interesanti! Iedomājies – karš, viss mainās, bet hipodromā katru sestdienu skrien zirgi. Cauri visam tam laikam. 

Latgalē arī ir risaku braucēji, viņiem ir ļoti grūti. Kultūra nav grāmata, kultūra ir, piemēram, trīs gadus zirgu izaudzēt tā, lai viņš labi skrietu. Tā ir milzīga kultūra, kas tagad ir pazudusi. Dagdā, Ciblā vēl ir labi braucēji, man liekas, viņiem vajadzētu palīdzēt. 

Vai [slavenā lidotāja] Jezupa Baško prototips romānā ienāca tava dzīvesbiedra ietekmē?

Jā. Intuitīvi jutu, ka man nav pret ko atsperties. Labi, sieviešu līnija, Francītis, bet it kā, lai parādītu visu ainavu, vēl vajag ko vienkāršu. Tad man pēkšņi arī Marcela uzradās, nezinu, no kurienes. Brīžiem bija ļoti jāpretojas – viņi visi [tēli] tur līda ārā, gribēja redzēt saules gaismu. 

Šis romāns lielā mērā ir Gunāra nopelns. Viņš mani saslimdināja ar mīlestību uz vēsturi. Viņam ir milzīgi arhīvi par aviāciju un sportu, mēs daudz esam braukuši un runājušies ar cilvēkiem. Esam gājuši pa senām kartēm, pētījuši neesošus ceļus un krogus. To visu viegli var atburt atpakaļ, ja tikai mazliet pacenšas.

Kurā romāna brīdī tava meita piedzima?

Nezinu, es to rakstīju kā izšūtu gobelēnu. Beigas uzrakstīju sākumā. Tad bija jautājums, kā struktūru kārtot. Es lūdzu Dievu – kaut tās trīs [pēdējās] dienas Franča dzīvē saietu kopā ar atskatu atpakaļ [uz pārējo laiku]. 

Pēcvārdā saki paldies Līnai par atbalstu. Kā viņa atbalstīja?

Labi uzvedās. Man tas bija par traku, domāju, ka nevarēšu pabeigt. Pamostas bērns, skrien pie viņa, kad viņš aizmieg, uzreiz, klikšķ, pie datora un raksti. Vēl tagad neesmu atkopusies. Vakar latgaliešu konferencē, [kas bija veltīta Trasuna 150 gadiem], man likās, ka Mūks tā kā beidzot aizgāja prom. Ļoti priecājos.

Cilvēku likteņi romānā ir drūmi, bet kopējā noskaņa gaiša. Kas pie tās notur?

Varbūt tas, ka viņi tādi dzīvi. Varbūt motīvs par klūgām, kas vienmēr atzeļ? Man bija ārkārtīgs satraukums par pēdējo ainu, kur Jezups ar Mariju brauc [uz Latgali]. Kā vienmēr, pirmais vērtētājs bija mans tēvs, viņš teica, kā viņam šķiet, un es mainīju. Par beigām viņš sacīja: nu nevar saprast, varbūt jā, varbūt ne. Ir cilvēki, kas izlasa beigas [un saka] – kāpēc sabojāji romānu ar tādu nevajadzīgu happy end**? Man pašai tas vairāk šķiet ironisks. Ir cilvēki, kas var pieturēties pie Dieva, pie tā tukšā gaisa, pie nekā, bet dažreiz vajadzīgs dzīves audums, lai tur ierakstītos. Man liekas – viņiem abiem tas diezgan interesanti sanāk. Domāju – ai, lai ir tas brauciens, kaut gan tas ir gandrīz neticams. Bet par to varbūt ir tā vēsts, jo bērna piedzimšana arī kristietībā ir tikpat brīnumaina vēsts.

Kādā intervijā stāstīji, ka krusttēvs – latgalietis – teicis, lai daudz neraksti, ka nesamaitā rakstīšana. Un kā vecāki uzņem tavu rakstnieces dzīvi? 

Tēvs vienmēr ir lasījis un uz to mudinājis, mammai dzīvot patīk vairāk, nekā lasīt. Tēvs bija stipri saslimis, un, kad izveseļojās, sāka lasīt tādos apjomos… Es viņam aizvedu lielo, sarkano Bībeli – jauno, kas tikko iztulkota, un viņš ņēma un izlasīja. Teicu – tikai uzmanīgi, jo runā, ka apjūkot prāts, kad izlasa Bībeli. Lai izlasītu Džoisa Ulisu, viņam nedēļu vai mazāk vajadzēja. Es tieši rakstīju Mūku un tad neko nevaru palasīt, jo tas aizved domas citur. Jaunās, labās grāmatas viņš vispirms vērtē. Par Ulisu teica: grafomāns, bet interesants. Noteikti izlasi!

Mēs visu laiku smējāmies manā bērnībā – mamma, tētis, omamma. Viņi smējās kā cilvēki, kam tīra sirdsapziņa. Viņi nebija karjeristi nekādā gadījumā, nebija sasprindzināti ar kaut ko. Tētis mazliet iemeta un izlikās, ka spēlē saksofonu, viņam ļoti labi sanāca, bija lieliska muzikālā dzirde. Mamma vienmēr spēra kurpes pa gaisu, kad gāja dejot. Es to vieglo izjutu bērnībā – caur viņu, vecāko cilvēku humoru, tāpēc man ļoti, ļoti bail pazaudēt savu ģimeni, jo tad iestāsies nopietnība. Es nezinu, vai es varu nopietnu dzīvi panest.

Vai pašai ir sajūta, ka ar Klūgu mūku ko īpašu esi izdarījusi?

(Purina ar galvu – ne.) Pirmo reizi dzīvē rakstot ļoti vēlējos, lai [cilvēki] izlasītu. Parasti nevar saprast, vai ar to prozu vajadzētu uzbāzties cilvēkiem, tas ir kaut kas subjektīvs un tuvs. Kā mana draudzene saka, katram savi murgi. Bet šeit bija citādi, gribējās pavēstīt – bija tā un tā, jo pašai tas bija atklājums. 

[Attiecībā] pret Franci, protams, paliek mūžīgais jautājums – ko viņš teiktu? Man galvenais bija viņu neaizvainot. Tāpēc tas ir viņa prototips, iztēle. Romānu rakstot, vajag savu loģiku, varbūt ko viņš nemūžam nebūtu darījis. Mana lielākā cerība ir ieinteresēt cilvēkus, ka viņi varbūt vēl ko sameklēs par Franci Trasunu vai Jezupu Baško. Domāju, ka vajadzētu lielu dokumentālu pētījumu par Franci Trasunu. Šī tomēr ir beletristika. 

Klau, man divas lietas. Pirmais, šodien sapratu vienu būtisku lietu par Mūku – priekš manis tas romāns ir par grēksūdzi, par nepieciešamību pēc grēksūdzes kā neatņemamas cilvēka dzīves sastāvdaļas. Un vēl ko izdomāju – Dieva daļa ir piedāvāt, cilvēka – neatteikties. (Nu, vai nav skaista doma? :-))

* Pulkstenis, smeļamkauss, kabata, tēvzeme, meita, pļāpāt, kāzu viesi
** Laimīgas beigas – angļu val.

Ar zibenszeļļu jaudu

Posted on maijs 28, 2014 by - Veiksme

Sākuši ar lauku saimniecību elektrificēšanu padomju gados, energofirma Jauda arī pusgadsimtu vēlāk turpina visu Latviju apgādāt ar elektroiekārtām, bet nesen spērusi kāju jaunā nišā – ražo sistēmas, ko izmanto naftas ieguves biznesā

No baltajiem silikāta ķieģeļiem celtajā cehā valda ideāla tīrība un kārtība, pie kādas iekārtas sirms vīrs darba kombinezonā mierīgi griež metāla loksnes. Mazliet tālāk divi gados jaunāki strādnieki ar tādu pašu rūpību un mieru apkalpo nesen nopirktu lāzergriešanas darbagaldu. No Energofirmas Jauda vairāk nekā 200 darbiniekiem daudzi uzņēmumā strādā jau 20 un pat 30 gadus. Katrs no viņiem ieinteresēts, lai viņu ražotās iekārtas tiktu pirktas Latvijā un ārpus tās ne tikai šodien, bet vēl vismaz 50 gadus – tikpat, cik ilgi uzņēmums jau pastāv.

Padomju laiku plaukumā, 1961.gadā savu darbu sāka LPSR Enerģētiskās celtniecības tresta mehāniskā rūpnīca, ko pēc sešiem gadiem pārdēvēja par Eksperimentālo elektrokonstrukciju rūpnīcu Jauda, un ar šo nosaukumu ražotne turpina darboties līdz pat šai dienai. Uzņēmuma vecākie darbinieki atceras: kāds mākslinieks uzzīmējis burtu «J», kas tik ļoti atgādinājis zibeni, ka elektriķi nolēmuši – nosaukumam jābūt tikpat jaudīgam kā zibens spērienam. «Tā kā tolaik nebija elektrotīklu, lai nodrošinātu visus tālaika kolhozus un sovhozus, uzņēmums plauka un attīstījās,» stāsta Jaudas komercdirektors Ivars Eniņš.

90.gadu sākumā, kad daudzas padomju rūpnīcas un fabrikas pārstāja darboties un tika izsaimniekotas, visi uzņēmumā strādājošie nolēma kļūt par tā līdzīpašniekiem un Jauda kļuva par vienu no pirmajiem privatizētajiem uzņēmumiem Latvijā. «Ja nemaldos, mēs bijām astoņpadsmitie, kam Naglis (Jānis Naglis – toreizējais Privatizācijas aģentūras vadītājs) parakstīja pirkuma līgumu,» uzņēmuma kādreizējā darbinieka atmiņas citētas grāmatā Latvijas energoceltnieku cilts. «Ražošanā mums galvenais bija tas, lai priekšā neaizskrien ārzemju firmas. Mēs ar visiem draudzējāmies, solījāmies strādāt kopā, savukārt viņi gaidīja, kad mēs bankrotēsim, lai mūs pievāktu. Bet mēs noturējāmies.»

«Daudzi Jaudu uzskata par Latvenergo struktūrvienību, bet mēs esam patstāvīgs uzņēmums. Jā, Latvenergo ir mūsu lielākais klients Latvijā, taču mēs, gluži tāpat kā citi uzņēmumi, konkurējam ar citiem Latvijas un ārvalstu piegādātājiem un piegādājam visu, kas vajadzīgs – sākot ar kailvadiem un beidzot ar transformatoru apakšstacijām,» stāsta Eniņš. Latvijā nav nevienas elektrības pārvades līnijas, kurā nebūtu kāda no Jaudas izstrādājumiem. Vairāk nekā 95% elektrības uzskaites skapju un 98% kompakto apakšstaciju ir tieši Jaudas ražojums. Kā atzīst uzņēmuma vadītājs, «mēs esam vienīgais šādu produktu ražotājs Latvijā, pārējie ir tirgotāji, kas piegādā kaimiņvalstu un citu valstu izstrādājumus».

Grūti teikt, vai uzņēmums būtu tikpat veiksmīgi pārcietis ekonomisko krīzi, nestāvot Latvenergo aizvējā, bet Ivars Eniņš ir pārliecināts – zināšanas un prasmes, kas gūtas, strādājot Latvijā, tagad uzņēmums izmanto, meklējot klientus arī ārzemēs.

Arvien vairāk jaunumu

Jauda ir elektriķu paradīze, kurā jau pusgadsimtu tiek ražots viss, kas vajadzīgs elektrības pārvadei – sākot no alumīnija vadiem, kas tiek vilkti no staba uz stabu, vadu piestiprināšanai nepieciešamo armatūru, patērētās elektrības uzskaites iekārtām un beidzot ar nelielas mājas izmēra transformatoru apakšstacijām. Turklāt uzņēmums piedāvā ne tikai paša ražojumus, bet, pēc Eniņa vārdiem, arī «citas lietiņas», kas vajadzīgas elektrības pārvadei un sadalei. «Un citu lietiņu mums pašlaik ir 60 000 vienību, ko mēs saņemam no vairāk nekā 100 piegādātājiem. Daudzas no tām mēs ļoti veiksmīgi pārdodam, jo, šos produktus izmantojot savos izstrādājumos, kā praktiķi esam pierādījuši, ka tās var lietot arī citi,» skaidro Eniņš.

Transformatoru apakšstacijas, ko daudzi atpazīst kā neizteiksmīgās metāla vai betona «mājiņas», daudziem ir nekas vairāk kā tikai paaugstinātas bīstamības objekts. Bērni kopš mazām dienām tiek mācīti nemēģināt izpētīt, kas slēpjas aiz slēgtajām durvīm, jo ziņkārīgie riskē gūt smagas, pat nāvējošas elektrotraumas. Taču, meklējot klientus ārpus Latvijas, Jaudas speciālisti ievēroja, ka aizvien vairāk elektrifikācijas uzņēmumu mēģina transformatoru apakšstacijas padarīt pēc iespējas pievilcīgākas pilsētvidei. Tādēļ tagad, gatavojot šādas stacijas Somijas daudzdzīvokļu namu rajoniem un Spīķeru kvartālam, Jauda ierosināja gādāt, lai tā iederas ainavā. Pietika ar koka apdari, stilizētu jumtu un jumta lodziņu, lai transformatoru apakšstacija Spīķeros pārvērstos glītā «namiņā». Līdzīgas transformatoru apakšstacijas ar koka apdari Jauda gatavo arī Helsinkiem.

Pērn gada nogalē uzņēmums saņēma Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras un Ekonomikas ministrijas eksporta un inovācijas balvas atzinības rakstu par transformatoru apakšstaciju dizainu. Kategorijā Importa aizstājējprodukts uzņēmums guva uzslavu par savu konstruktoru izstrādāto drošinātājatdalītāju transformatoru aizsardzībai. Tas domāts elektropārvades līniju apakšstacijām, kas atrodas ārā un pakļautas laika apstākļiem, lai pasargātu transformatorus no īsslēguma vai pārslodzes. «Mēs zinājām, kādus drošinātājatdalītājus lieto Ziemeļeiropā, kādus – Viduseiropā, uz kādiem to trūkumiem norādīja klienti, cik tie maksā. Mūsu konstruktori atrada iespēju radīt līdzīgus, bet, izmantojot daudz mazāk krāsainā metāla. Tas samazina cenu, tādēļ redzam šādam produktam potenciālu gan vietējā tirgū, gan kā eksporta precei,» saka Eniņš. Šīs jaunās ierīces mehāniskās daļas izgatavotas no izturīga tērauda, turklāt Jaudas konstruktori un inženieri ir uzlabojuši ierīci tā, lai to varētu izmantot arī apledojuma laikā.

Jauda mainījusi arī elektroenerģijas uzskaites sadalnes, kas no milzu izmēra skapjiem sarukuši līdz kurpju kastes izmēram. «Agrāk mēs vienā milzu kastē varējām ielikt dažus skaitītājus, bet tagad pietiek ar vienu sadalni, lai daudzstāvu mājas pirmajā stāvā uzskaitītu visos dzīvokļos patērēto elektroenerģiju,» skaidro Eniņš.

Pērn Jauda sadarbībā ar uzņēmumu EMT sākusi ražot vēl vienu jaunu produktu – elektriskās piedziņas vadības sistēmu naftas ieguvē. Šī sistēma nodrošina naftas sūkņa motora vadīšanu, aizsardzību pret pārslodzēm un paaugstina energoefektivitāti. Pērn pirmās 200 iekārtas pārdotas Kazahstānā un Mongolijā naftas ieguves uzņēmumiem. Uzņēmuma vadība to uzskata par Jaudas pirmajiem soļiem jaunā tirgus jomā – naftas ieguves industrijā. «Līdz šim mēs bijām iestrēguši apburtajā lokā: gribējām ieiet jaunā tirgus segmentā, bet mums nebija pieredzes, līdz ar to neviens mūs nelaida nemaz klāt. Tagad esam no apburtā loka tikuši laukā, jo mūsu ierīcēm ir pirmās atsauksmes, pirmie kvalitātes novērtējumi,» gandarīts ir Eniņš.

Jāmāca mīlēt fiziku

Lai uzņēmuma attīstība nebūtu tik nemanāma kā elektrības plūsma pa līnijām, viens no uzņēmuma mērķiem ir divkāršot eksportētās produkcijas daudzumu, lai tas sasniegtu 30% no realizētajam precēm. Pagaidām no nepilnus 17 miljonus latu lielā apgrozījuma eksports pērn veidojis  10%.  Kā paskaidro komercdirektors, Jauda sapratusi – apmierinoties tikai ar Latvijas tirgu, uzņēmums riskē ieslīgt miegainā pašapmierinātībā un neziņā par to, kas elektrifikācijas jomā tiek radīts un piedāvāts citviet pasaulē. Tieši konkurence mudina Jaudas inženierus un konstruktorus meklēt jaunus risinājumus, kā izdarīt «labāk un arī ekonomiskāk».

No padomju laikiem Jauda mantojumā saņēma sadarbību ar citām bijušajām PSRS republikām – Baltkrieviju, Kazahstānu, Moldovu, arī kaimiņiem Lietuvu un Igauniju. Taču jau tad, kad Latvija izvirzīja mērķi iekļūt Eiropas Savienībā, uzņēmuma vadība nolēma meklēt klientus arī Rietumeiropā. Pašlaik Jauda elektromateriālus un iekārtas eksportē uz vairāk nekā 12 valstīm, visvairāk produkcijas tiek sūtīts uz Baltkrieviju, Igauniju, Lietuvu, kā arī Somiju, Zviedriju un Norvēģiju. Uz Somiju un Zviedriju tiek eksportētas kompakto transformatoru apakšstacijas. Uzņēmuma vadība uzskata, ka veiksmīgas sadarbības rezultātā nākamo 2-3 gadu laikā kompakto transformatoru apakšstaciju skaits, kas tiks nosūtītas uz Skandināviju, nebūs mazāks par Latvijā uzstādītajām apmēram 3000 apakšstacijām. 

Pēc Eniņa vārdiem, Jauda ļoti aktīvi piedalās starptautiskās tirdzniecības misijās un izstādēs, tostarp pasaules tehnoloģiju  izstādē Hanoverē, «smalko elektriķu aprindās». «Salīdzināsim Latvijas un Somijas tirgu! Mums ir viens elektropārvades uzņēmums Sadales tīkls, tas ir Latvenergo struktūrvienība. Somijā šādu sadales tīklu uzņēmumu ir 84! Ar 11 no tiem mēs esam tikušies, divi ir apmeklējuši mūsu rūpnīcu, ar vienu esam veiksmīgi sākuši sadarboties,» Eniņš paskaidro, kādēļ Jauda tik ļoti ieinteresēta meklēt sadarbības partnerus ārzemēs. «Preces tiek vestas arī uz Poliju un Vāciju, skatāmies, kas notiek Čehijā un Ungārijā. Jārēķinās gan, ka katrā valstī ir mazliet atšķirīgi elektroapgādes standarti.»

Gluži kā elektriskās strāvas triecienu Ivars Eniņš uzņem jautājumu par speciālistiem. Lai gan visi uzņēmuma inženieri ir gados jauni cilvēki, divas trešdaļas uzņēma darbinieku strādā Jaudā vairāk nekā desmit gadus, un kļūst arvien grūtāk atrast jaunus speciālistus. «Diemžēl jāatzīst, ka mūsu izglītības sistēma nerada cilvēkus, kuriem būtu tehniskās zināšanas un mīlestība pret matemātiku, fiziku, ķīmiju, rasēšanu,» saka uzņēmuma vadītājs. Jauda labprāt pieņemtu darbā jaunus elektriķus, konstruktorus un inženierus, bet Latvijā esot grūti atrast cilvēkus, kuri zina dabaszinātņu pamatlikumus. Tādēļ tagad uzņēmums kā viens no Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas biedriem sācis «karu» par nopietnāku attieksmi pret dabaszinātņu mācību priekšmetiem skolās.

Lai gan Jauda atzīst, ka šī ir tikai viena no uzņēmuma «sāpēm», Eniņš uzsver: ja valsts vadība vēlas redzēt zinātņietilpīgo uzņēmumu uzplaukumu, jādomā, kā izglītības sistēmā atjaunot interesi par eksaktajām zinātnēm, mudinot jau bērndārzniekus strādāt ar konstruktoriem.

3 biznesa principi

1. Uzņēmuma zelts ir inženieri, kuri spēj radīt tādu produkciju, kas atbilst tirgus tendencēm, klienta vēlmēm un reizumis arī neatbilst standartiem.
2. Konkurētspējīga cena. Izstrādājot jaunas iekārtas vai ierīces, tiek meklēti ekonomiski izdevīgākie varianti. 
3. Pārdošanas prasmes. Jauda mēģina apmierināt visdažādāko klientu vēlmes, uzņēmuma konsultanti vienmēr ir sasniedzami.

Laizas Minelli pēdās

Posted on maijs 28, 2014 by - Jauna seja

Agnese Cīrule (22)

Jaunā aktrise spēlēs Sallijas Boulsas lomu Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajā muziklā Kabarē, kas pirmizrādi piedzīvo 29.maijā. Savulaik šī loma pasaules slavu atnesa aktrisei un dziedātājai Laizai Minelli.

Vecāki: Ilze un Vjačeslavs – nodarbojas ar grāmatvedību un  biznesu.

Kuru personību tu apbrīno? Neprotu apbrīnot cilvēkus. Varbūt vienīgi tajā nozīmē, cik mēs katrs esam citāds.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par nebeidzamo atbalstu, ticību, mīlestību.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Tas ir kā dziesmā Nature Boy, ko sarakstījis Edens Ahbezs – The greatest thing you’ll ever learn is just to love and be loved in return.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Aktiermeistarības procesā. Mēdz gadīties.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Man patīk viss, kas dara labu sev un citiem.

Labākā atpūta ir…? Būt blakus saviem tuvākajiem cilvēkiem ārpus pilsētvides un steigas.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Patiesu vienaldzību.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Pārtiku, uguni un cerības drīzāk tikt atpakaļ.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Kaķi – savas šķietamās neatkarības dēļ. Un suni – tā vienkāršā prieka dēļ, ko viņš mēdz izrādīt, kad tikko ir ieraudzījis saimnieku.

Kādas īpašības tu novērtē vīriešos? Vīrišķību, kas neaprobežojas ar «vīriešu un sieviešu pienākumu» dalīšanu, sirdsgudrību, vēsu prātu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Dienvidos, kur nav sniega, bet ne lielvalstī. Patiktu dzīvot kādā mazā valstī, kas nebūtu saistīta ar pārējās pasaules politiskajiem notikumiem, karošanu, raušanos pēc naudas.

Ar kuru īpašību visvairāk esi neapmierināta? Ar nepacietību.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par veselību, veselo saprātu, atklātiem vārdiem.

Aizputes anfilāde

Posted on maijs 21, 2014 by - Personības

Nav nekādu atšķirību, vai tu dzīvo Aizputē vai Berlīnē, saka Signe un Uģis Puceni, kas izremontējuši sabrukušu 18.gadsimta māju un izveidojuši mākslinieku darbnīcu un rezidenču centru Serde 

Gara, pelēka, apbružāta koka ēka ar stiklotu verandu pie Aizputes galvenās – Atmodas ielas snauž dīkā, lietainā svētdienas ainavā. Sētas pusē pie tikpat garas saimniecības ēkas manāma rosība: vīrietis un sieviete darbojas ap stādu kastēm, garām aizspurdz bižaina meitene. Drīz jau pagalms piebirst ar bērnu čalām – septiņgadīgajai Trīnei kompāniju sastāda divi mazāki knariņi nosmulētu sejiņu, izspūrušu pakausīti. Bulciņas no šķīvja istabā sāk ceļot pagalma virzienā. Trīnes tētis Uģis Pucens nosmej: pirms trim gadiem, kad viņi no Rīgas pārcēlās uz Aizputi, viņš pirka divus saldējumus – meitai un vēl kādam. Pirms diviem gadiem – jau trīs, tagad – piecus. 

Mākslinieku darbnīcu un rezidenču centrs Serde, tāpat kā savulaik Liepājas slavenā Karosta, kā magnēts pievelk ielu bērnus. Arī Aizputes vēsturiskā centra koka ēkās dzīvo sociāli nelabvēlīgas ģimenes, kam mājās bieži vien nav pat tekoša ūdens. Iebūvēt labierīcības un sakārtot ūdensapgādi – tas bija pirmais, ar ko pirms 12 gadiem, sarunājot no pašvaldības māju Serdes aktivitātēm, sāka Uģis un Signe Puceni. Viņi no lielajām maģistrālēm nostāk esošo gleznaino Kurzemes mazpilsētu ar Livonijas ordeņa pilsdrupām un akmens tiltu pār Tebras upi ir padarījuši atraktīvu ne tikai ārzemju māksliniekiem, kam pirms tam Latvija bija nezināma teritorija, bet arī savējiem. 

Serde regulāri viesojas dažādos starpdisciplināros pasākumos galvaspilsētā. Vidzemes tirgū pie Gaļas paviljona līdz septembra sākumam atradīsies Rīga 2014 pro-grammā pieteiktais Brīvības dārzs, kas tika iestādīts pagājušās nedēļas nogalē, – plauktos vertikālā statīvā ienāksies dārzeņi un garšaugi. Starp Somiju un Norvēģiju dzīvojošā māksliniece Paulīna Pollenena mūsu ciemošanās dienā Aizputē vēl gatavoja trauciņus stādiem, viņas kolēģis no Francijas Žaness Simons Perē rosījās stellēs, kuru pakājē saripināts blāķis auduma strēmeļu kamolu. Četras četru kvadrātmetru segas pievienosies Brīvības dārzam maijā beigās, tur ieaustās dažādās sēklas – lucerna, lēcas, pupiņas – pirmos asnus dzīs pēc dienām desmit.

Ēka ar piena smaržu

Dzimis Ventspilī, Uģis Pucens Aizputē, kur viņa ģimene 90.gados atguva vectēva lauku mājas, ienāca kā trešklasnieks. Viņa sieva Signe uzaugusi netālajā Skrundā. Abi saskatoties pasmaida, ka ir nemoderni, kopā jau ilgi – kopš Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas laikiem. Pa vidu Uģis beidzis Mākslas akadēmiju, bijis butafors un izstāžu iekārtotājs, Signe studējusi fokloru un tradicionālo kultūru pie Janīnas Kursītes, arī kultūras menedžmentu Kultūras akadēmijā un patlaban ir doktorante Liepājas Pedagoģiskajā universitātē. 

Viņi stāsta: pirms sākuši iekārtot nolaisto Aizputes māju, speciāli dizainētā teltī pa pilsētu svētkiem veduši mūsdienu māk-slas izstādes. Uzaicināti uz starptautiskiem mākslinieku pasākumiem Ziemeļvalstīs, tur izpētījuši rezidences. Gan svaigi celtas, modernas, gan vēsturiskas, pat nekurienes vidū. «Tikko mūsu viesis Žaness bija Spānijā, Francijas pierobežā, tur ir maza pilsētiņa kalnos, kur ikdienā dzīvo tikai 25 cilvēki, pārējie atbrauc brīvdienās. Bet vecās akmeņu mājiņas ir fantastiskas, un vienā no tām – brīnišķīga rezidence!» 

Uģis min piemēru. «No 25 cilvēkiem desmit bija atnākuši uz viņa prezentāciju, gandrīz puspilsēta,» viņš smejas. «Mākslinieki ir dažādi, ir augsta līmeņa, kas brauc, kur viņiem vajag, saņem lielas stipendijas ar nosacījumu, ka būs labas izstādes. Ja redzi, ka viņam vajag baltu mersedesu… nedrīkst mānīt cilvēku, viņam jādabū tas, ko viņš sagaida. Mums pārpratumi nav bijuši.»

Serdes ēka ir dzīva vēsture. Arhaiskas sienas, nelīdzenas grīdas, senas mēbeles. «Necenšamies par daudz darīt, vecuma sajūtu ir svarīgi saglabāt – māksliniekus tā radoši ietekmē, palīdz strādāt,» saka Uģis. «1780., 90. gadi,» paceļ acis pret griestiem. «Ekspertīzei nodevām krāsu paraugus, pēc tiem izrādās, ka māja ir vēl vecāka – 1710., 1715.gads. 

Pirmais īpašnieks, kas parādās dokumentos, ir ebrejs Haims Mendelsons. Pirms kara te dzīvojusi vācu ģimene Dormaņi. Vecais Dormanis nomira, un meita, uzvārdā Fuksa, 1939.gadā aizbrauca uz Vāciju. Viņi bija koloniālpreču tirgotāji, vienā mājas galā bijis krogs, otrā galā – bodītes.»

«Sklad reinskovo I. Dormana» – I.Dormana Reinvīna noliktava, Uģis atrod uzrakstu. Padomju laiku uzslāņojumus arī iespējams nolasīt. Griestos var redzēt
pēdas, kur gājusi siena vienā komunālā dzīvokļa daļā – sadalot ēku tieši pa vidu logam, lai iedzīvotājiem nodrošinātu konkrētu kvadrāmetru skaitu. «Vietējie šo māju labi atceras, jo te bija dzērienu veikals. Tur, kur lete ir bijusi, vēl tagad samanāma rene, ko cilvēki izstaigājuši,» stāstam pievienojas Signe. «Arī lodziņš ir bijis – vienu laiku padeva pa lodziņu to mantu.»

Var redzēt, ka māja ir reizes piecas pārbūvēta, bilst Uģis, kad esam uzkāpuši otrajā stāvā. Tajā cita aiz citas virknējas savienotas istabas – anfilādes princips kā pilī. 20.gadsimta sākumā augšstāvā atradušies divi lieli dzīvokļi, padomju laikā – lērums mazu «kabatiņu».

«Par to kambari ir daudz teoriju,» Uģis norāda uz tādu kā lielu bēniņu skapi apkaltām durvīm. «Tas ir sens izstrādājums, no 18.gadsimta. Arhitekts Pēteris Blūms domā, ka būvēts no baznīcu soliem. Vēl ir variants, ka tur bijis vecais ķemertiņš ar naktspodu. Gruzijā, Šveicē, Norvēģijā īstenībā esot tādi guļamkambarīši; Gruzijā, kad visi dzīvojuši vienā istabā, jaunais pāris palūdzis opītim, vai drīkst pagulēt kambarītī.»

Ļoti labi, ka ilgus gadus ēkā mituši trūcīgi cilvēki – nekas no vēstures nav sacūkots. Logi pēdējoreiz nomainīti 1840.gadā. Vecās durvis nav izrautas, redzama gan furnitūra, gan slēdzenes. Tikai pēc tam, kad no pašvaldības bija saņemta atļauja ēku pielāgot rezidences vajadzībām, Puceni uzzināja, ka tikusi vesta sarakste ar Valsts pieminekļu inspekciju – izteikts lūgums māju nojaukt.

Viņi paši dzīvo vectēva mājā Aizputes nomalē, bet Serdes ēku, kas pirms viņu ierašanās stāvējusi tukša, ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu padarījuši dzīvojamu no maija līdz septembrim – aktīvajā rezidenču sezonā. Vecajā manteļskurstenī iebūvētas dušas māksliniekiem. Būcenīši pārvērsti omulīgās istabiņās ar koka gultām, pārklātām ar pensionētās skolotājas Dzintras Smiltiņas tamborētām segām. Sienas nokrāsotas ekoloģiski – kaļķis ar vājpienu, klāt pielikts krāsu pigments. «Piena smarža! Kā saldējums,» pasmaida Uģis. Lielāko tiesu darbu viņš padarījis pats, jo pieaicinātie meistari nav sapratuši, ko te labot – viss taču ir tik vecs, viss būtu jānomaina!

Aizaudzēta kanalizācija

Francūzis Žaness, kam ir zaļie īkšķīši, rezidencē jau apmeties pirms diviem gadiem, saimniekiem palicis atmiņā ar to, ka līdzi atvedis trusi, bet tualetē saaudzējis tropu dārzu. «Nedēļu bijām prom, tikmēr māja pārvērtās. Katru reizi, kad norāva ūdeni, klozetpods, uzpildot ūdeni tvertnē laistīja augus…» smejoties atceras Signe. «Viņš bija plastmasas cauruli pie poda pārgriezis, ielicis sēklas, tekstilšķiedru, beigās viss sāka augt tā, ka ūdens sļakstījās pāri, sapratām, ka nevar vairs…»

«Mums te ir tādi starpdisciplīnu māk-slinieki, kas klasiskā rezidencē neierakstās. Liela dažādība,» stāsta Puceni. «Ņemam arī māksliniekus ar bērniem. Pat ar trim četriem, cik nu kuram ir.» Lielākā daļa braucot regulāri  – reizi gadā, divos. Piemēram, krievu mākslinieku apvienība no Jekaterinburgas ierodas ar visiem bērniem. «Viņi ir no industriālas, lielas pilsētas, viņiem ir pārdzīvojums redzēt stārķi un ezi!»

«Mazpilsēta palīdz strādāt. Lielpilsēta tevi ļoti «izrausta»» – Signe ar Uģi atklāj iemeslu, kādēļ, pirmos gadus kursēdami starp Rīgu un Aizputi, izdomājuši šeit nobāzēties pavisam. «Rīgā tā nevari – kāds zvana, jāskrien, jāgrābj! To var novērot arī pie latviešu māksliniekiem, kas atbrauc uz rezidenci,» pasmaida Signe. «Pirmajās dienās viņi ir nervozi, mēģina kaut kur skriet. Pēc tam telefons tiek aizmirsts. Daudzi sākumā prasa – kur jums te krogs? Nu, nav mums kroga. Ir kafejnīcas, kas līdz astoņiem strādā.»

«Mākslinieki ir spiesti komunicēt savā starpā,» turpina Uģis. «Teiksim, norvēģu meitene ar francūzi pirmajā vakarā jau tik labi sapratās! Skatījās Eirovīziju līdz pieciem rītā. Divpadsmit gados Puceni ir uzņēmuši raibu personību klāstu. Joprojām atceras, ka pirmais ieradās mākslas kurators no Maskavas, Sergejs Teterins. Puceni apzināti centušies atjaunot sakarus ar Krievijas māksliniekiem, kas tajā laikā, pirms desmit gadiem, bija problemātiski. Vienu brīdi pat taisījuši Postsoviet Summer Camp – nometni māksliniekiem no bijušās PSRS. «Fantastiski, radoši cilvēki. Strādājām ar tehnoloģijām un to interpretācijām. Elektro-akustiskā centra Termen direktors Andrejs Smirnovs stāstīja, kā akustiku izmantoja spiegošanā. Un, izrādās, jau no revolūcijas laika ir sacerēti opusi lielgabaliem un ložmetējiem!» Jekaterinburgas grupa Kuda begut sobaki (Kur skrien suņi) rezidences saimniekus pārsteidzot ar aizvien drosmīgākiem meklējumiem. «Divi inženieri un divas mākslinieces, viena no radošākajām tehniskajām grupām Krievijā. Sadarbojas ar Jekaterinburgas zinātniskajiem institūtiem, bet viņiem ir arī tādas raganīgas idejas, paredzēšanas spējas,» Signe un Uģis stāsta viens aiz otra.

«Viņi taisīja levitējošo kartupeli – kartupeli, kas karājas gaisā un griežas pēc elektromagnētisma principa. Un darbu Maskavas mākslas biennālei – rāmi spogulim, kas izseko apmeklētāju pa izstāžu zāli. Cenšas piebraukt, lai viņā spoguļojies. Tantiņas zālē sākumā esot baidījušās. Beigās tas jau bijis kā sunītis, mīļvārdiņš pat iedots. Rīgā izstādījām virtuālās ķiveres, kuras viņi bija ar lēcām un spoguļiem sataisījuši tā, ka skatoties vari redzēt sev aiz muguras. Kad tā staigā, ir grūti orientēties, bet pēc kāda laika smadzenes pārslēdzas, ir grūti tikt atpakaļ parastajā pasaules uztverē.»

Austrietis,  konceptuālists Rainers Prohaška vienam no lielākajiem elektroniskās mākslas festivāliem Ars Electronica iesniedzis savu ideju – kas notiek ar elektronisko mākslu, ja nav elektrības. Žūrija darbu nepieņēma, un viņš pirms festivāla cilvēkiem izdalījis brelokus, kurus var ielikt kontaktā, izsitot elektrību visā kompleksā. Sākusies panika, tikusi īpaši veidota apsardze, lai kāds no apmeklētājiem neieštepselē – arī šādi provokatori viesojušies Aizputē. 

Bet citi austrieši, grupa Monohrom, viltojuši vēsturi. «Lai parādītu Austrijas varas iestāžu nekompetenci, Sanpaulu biennālei viņi radīja izdomātu austriešu klasiķi. Viltoja viņa darbus, izdeva monogrāfiju – pārliecinošu sējumu par viņa daiļrades radošajiem posmiem. Aiznesa uz kultūras ministriju, iesniedza, un ierēdņi uzķērās!» smejas Uģis. «Aizsūtīja klasiķa izstādi uz Sanpaulu biennāli, tur vēl viņi turpināja spēlēt teātri. – «Kur tad mākslinieks ir?» – «Viņš ir vecs, noguris un uz preses konferenci nevar atnākt.» Un tad vienā brīdī parādījās, ka karalis ir pliks!»

Latviešu mākslinieks Gints Gabrāns Aizputē pagājušogad taisījis skulptūras, kas būs aplūkojamas jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā. «Var gan saprast, ka latviešu mākslinieki necenšas tikt uz rezidenci Latvijā. Viņi grib, teiksim, Itāliju. Itālietis vai francūzis, tieši otrādi, grib šeit, te ir eksotika,» – tā Puceni.

Peredvižņiki

Bet Serdes saimnieki ar domubiedreni Ievu Vītolu 2006.gadā sāka izdot tradīciju burtnīcu sēriju, kurā tikko iznākusi kārtējā – Mazdārziņi, neliela, tiešām skolas burtnīcas lieluma brošūriņa. Pirms tam jau bijuši, piemēram, Slēgtās zonas stāsti, Suitu stāsti un Aizputnieku stāsti par ebrejiem, par vietējo kopienu, kas Aizputē dzīvoja pirms Otrā pasaules kara. «Tās ir intervijas ar latviešiem, kas atceras to laiku. Traģiskas, bet daudzas arī foršas, stāsti par sadzīvi. Latviešiem ir iedoma par idealizēto latvisko Latviju, bet tāda nekad nav bijusi. Aizputē ir gandrīz vienādā skaitā dzīvojuši vācieši, ebreji, latvieši – drīzāk Šveice mūsdienu izpratnē. Normāla Eiropas pilsēta.»

Pavisam cita veida pētījumi – Cūku bēres, Tautas aptieka, Vācēju kultūra Viduskurzemē. «Skotu draugs, kurš katru gadu atbrauc pie mums uz Jāņiem, bakstīja – jums taču ir tik forša tā ārstniecības augu vākšana! Jāņu vainagu viņš sākumā sapina no dadžiem, par to ilgi runājām.»

Brandava gatavošana Viduskurzemē saistīta ar pašu Pucenu performanci. «Mums bija projekts Točka, bija kandžas aparāts, ko taisījām kopā ar mākslinieku Egonu Baranovu. Tagad jau savām vajadzībām kandžu drīkst taisīt, bet 2006.gadā tas vēl bija aizliegts,» atceras Uģis. «Tu stāvi Balto nakšu pasākumā, ir liels plakāts – Točka: atbalsta Rīgas dome un KKF, atnāk policija, skatās… Bet uz to lietu var raudzīties dažādos kontekstos – cik cilvēki, īpaši PSRS laikos, kad bija ierobežoti resursi, bijuši attapīgi! To pašu aparātu var konstruēt kā mākslas darbu – ja atnāk policija, lai izskatās, ka tas nav tas, ko domā.»

Vēl tapis eksporta projekts Bļodiņšņabis. «Nu, kā!» Uģis brīnās, ka es nezinu. «Kad ņēma nost visus destilācijas aparātus un tantēm vajadzēja kaut ko, ar ko traktoristam maksāt, viņas virtuvē lielā katlā ielēja saraudzēto brāgu, tad ielika tajā bļodiņu peldēt, un vēl vienu konisku bļodu, tajā salēja ūdeni vai ledu. Aiztaisīja maliņu, brāga tvaikoja, kondensējās, pilēja bļodiņā.

Ar tām trim bļodiņām mūs taču uz festivāliem aicināja,» viņš piemin. «Piemēram,  teātra festivāla Auawirlieben Bernē no Latvijas bija tikai Jaunais Rīgas teātris un mēs ar Bļodiņšņabi. Tā vienmēr izvērtās kā performance – Šveicē kādam izstāstīt, kā jāsaraudzē brāga!»

Patlaban rezidences dzīve iegājusi noteiktā ritmā. Pavasaros un rudeņos – remonti, vasarā – mākslinieku viesošanās, ziemā projektu un pārskatu rakstīšana Eiropas finansējuma piesaistīšanai, braucieni uz festivāliem un dažādu rezidenču tīklu sapulcēm. Puceni palepojas, ka varētu būt krustvecāki vēl pāris rezidencēm. Rīdzinieks Pēteris Brīniņš, kas apskaņo mūzikas pasākumus, netālajās Cīravas dzirnavās sācis organizēt aktivitātes ar akcentu uz mūziku. Fotogrāfs un dokumentālists Kaspars Goba, kas arī bijis viņu viesis, veido rezidenci Cēsīs, Ruckas muižiņā. «Tādus kā viņš mēs dēvējam par peredvižņikiem. Liela daļa, kas aizmūk uz laukiem, tomēr saprot, ka bez lielpilsētas nevar, mūk atpakaļ. Daži paliek.»

Puceni paši šad un tad aizdomājoties: vai vēlreiz uzņemtos kaut ko tādu – atjaunot brūkošu māju un izveidot tur mākslas vidi. Atzīstas, ka bija cerējuši uz Eiropas struktūrfondu finansējumu, kas darbiem ļautu ritēt raitāk. Šādu finansējumu saņēma turīgi cilvēki, kam bija līdzekļi priekšieguldījumam, māksliniekiem atlika dzīvot no viena neliela piešķīruma līdz otram. «Bijām desmit gadus jaunāki un desmit gadus trakāki,» pasmaida Signe. «Latvijā bieži ir tā, ka nauda aiziet nevis labai idejai, bet pareizajam cilvēkam. Katra jauna kultūras ministra pienesums – jauns radošais kvartāls. Esam piedzīvojuši Andrejostu, Spīķerus, Tabakas fabriku, VEF. Bet tas ir atsaucies uz jau esošajām iestrādēm, pēctecību. Esam pieraduši, ka mūsu valstī ne ar ko nevar rēķināties.» 

Arī Uģis, lai arī darbojas KM Vizuālās mākslas komisijā, atzīstas, ka pēdējos gados ir atmetis domu kaut ko ietekmēt. Serde cenšoties būt neatkarīga no valsts iestādēm. «Noslogoti esam pietiekami, mākslinieki mums ir interesanti. Faktiski nav atšķirības, vai dzīvo Aizputē vai Berlīnē. Kompānija, kas te sabrauc vasarās, ir radoša un no dažādām valstīm.» 

Krustcelēs

Posted on maijs 21, 2014 by - Slavenība

Latvijas hokeja leģenda Sandis Ozoliņš (41), saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, gatavojas beigt aktīvā sporta karjeru, un šovasar viņu gaida nozīmīgs lēmums par nākotni

Simt deviņdesmit centimetru garajam Sandim Ozoliņam ir mazliet jāpieliecas, lai Rīgas centra restorānā, kur norit intervija, satvertu rokā mazo ledus kafijas tasīti. Pēkšņi uzbrukušajā maija karstumā viņš to pasūtījis. Baltu kreklu, kaklasaites tonim pieskaņotu krūšu lakatiņu, ar eleganto tēlu sportists nevilšus atgādina, ka septiņpadsmit gadu spēlējis Ziemeļamerikas augstākajā hokeja līgā, kur ierašanās uzvalkā uz spēlēm un darbu saistītām sarunām ir pieklājības norma. Izcilais Ozo, kuru hokeja aprindās dēvē par «uzbrūkošo aizsargu», sarunas laikā daudz žestikulē un smejas. Atraisīts un labā noskaņojumā hokejists nevedina uz domām par «leģendu, kuras karjerai tuvojas beigas». Tomēr kuru gan neinteresē, ko Ozoliņš darīs tālāk, kad karjerai laukumā būs pielicis punktu. Jautājumu uzjundījis Baltkrievijā notiekošais pasaules hokeja čempionāts, ko Ozo vēro no «dīvāna» puses. 

15.maijā Melngalvju namā Sandis Ozoliņš no Valsts prezidenta saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par izciliem sportiskajiem panākumiem un sasniegumiem Latvijas labā. Sandis ir viens no pirmajiem mūsu hokejistiem, kuri 90.gadu sākumā tika aicināti spēlēt ASV. Vienīgais latvietis, kurš ieguvis Stenlija kausu – spēlējot NHL līgas komandā Colorado Avalanche. Ilgus gadus pavadījis Latvijas hokeja izlases sastāvā pasaules čempionātos, divas reizes  Latvijas olimpiskajā izlasē. Pēc trenera Teda Nolana domām, tieši Ozoliņa pieredze un komandas garu stiprinošā harizma bija izšķirīga, lai Latvijas hokeja izlase kvalificētos 2014.gada Soču olimpiskajām spēlēm. Pēdējos sešus gadus, kopš ir prom no NHL, pieredzējušais aizsargs spēlē KHL līgā – gan Rīgas Dinamo, gan Mitišķu Atlant, kur pildīja arī komandas kapteiņa pienākumus. 2013.gadā sportists uz vienu gadu noslēdza līgumu ar Rīgas Dinamo. Tālāk? Intervijā viņš dod mājienus uz piedāvājumiem, bet galīgo lēmumu vēl nav pieņēmis.

Vai par Latvijas izlases iesistām ripām pasaules hokeja čempionātā pie TV kliedzat tikpat skaļi kā līdzjutēji?

Šī nav pirmā reize, kad hokeju skatos mājās. Es izlases spēles skatos mierīgi. Man blakus ir sēdējuši cilvēki, kas pārdzīvo, jūt līdzi, katru kļūdu komentē. Es – vairāk profesionāli. 

Vai spēli ar Krieviju redzējāt? 

Neredzēju, man bija jābūt vienā ceremonijā. Spēli neizšķir atsevišķi momenti. Katrā ir kāpumi un kritumi, bet svarīgākais – rezultāts. Mani interesē tas, sevišķi pasaules čempionātā. 

Kad jūs pirms spēles nervozējat, mēdzat apēst daudz gardumu, izdzert daudz kafijas. Skatoties Latvijas spēles arī?

Nē. Tikai, kad pats spēlēju.

Jau gribēju prasīt, cik kafijas tasīšu esat izdzēris kopš pasaules čempionāta sākuma!

Skatoties to nedaru. Spēlējot – jā, ievēroju, ka ir man neapzinātas rīcības, kad esmu satraucies. Pēkšņi parādās ēstgriba. Ēdu, kas pieejams ģērbtuvē: šokolādes batoniņus, banānus. Dažreiz par daudz gadījies ieēst, un tas nav labi.

Kā vērtējat Latvijas izlases treneri Tedu Nolanu? Esat ar viņu kopā strādājis, viedoklis noteikti ir. 

Ļoti patīk. Viņam ir sava pārliecība, noteiktība, kādu vēlas redzēt komandu, kā to komplektēt. Ienesis jaunas vēsmas Latvijas hokejā, arī izlasē. Viņa attieksme pret spēlētājiem ir kā pret pieaugušiem cilvēkiem – katram viņš liek pieņemt lēmumu, kā sagatavoties spēlei, kā spēlēt, un pašam arī liek atbildēt par izdarīto. Tad viņš, balstoties uz katra spēlētāja atbildību, pieņem lielos kopējos lēmumus. Viņa princips nav kā no padomju laikiem – ja nestāvi ar pātagu klāt, neviens neko nedara. 

Ja uz to paraugāmies lielākā «spēles laukumā», vai redzat, ka ne tikai hokejā, bet vispār Latvijā spējam uzņemties atbildību, nenogrūst to citiem?

Visvieglāk ir novelt uz citiem. Vainot, likt atbildēt. Bet viss sākas no paša – ko daru vai nedaru. Vai cenšos izpildīt, ko esmu apņēmies. Kamēr nav katra mazās atbildības, nevar apkopot lielajā kopējā atbildībā. Kamēr gaidām, ka mūsu vietā kāds izdomās, lems, neesam pieaugusi sabiedrība.

Hokeja laukumā un arī sabiedrībā tā ir: ja viens izdara labāko, ko spēj, bet citi ne, kopējā rezultāta nav.

Tik un tā es esmu atbildīgs par savu rīcību. Es daru labāko pēc sirdsapziņas un atbildību prasu no sevis. Es pat varu kļūdīties, bet, ja esmu izdarījis labāko, ko spējis, man nav, ko sev pārmest. 

Nav tādu cilvēku, kuri nekad nekļūdās. Jautājums – ko ar kļūdām dara. Vai uzņemas atbildību, izanalizē un ņem vērā nākamajām reizēm vai «izšķīdina» savu atbildību uz visiem. Kaut kāds pašapmāns. Man arī tā bijis. Hokejā ir citādi nekā dzīvē, jo [uz laukuma] viss ir mirkļa lēmums. Viss notiek ļoti ātri. Varbūt no malas šķiet – nu, pieņēma ripu… atdeva ripu… Bet patiesībā…

Kā kaujā – viss vienā mirklī?

Nezinu, neesmu bijis kaujā. Armijā gan esmu bijis, 1990.gadā nedēļu pavadījām kara daļā kā jauniesaucamie. Bijām jaunie Dinamo spēlētāji, varējām aktīvi turpināt savas sportiskās gaitas, bet viens mēnesis armijā bija jāpavada. Pildījām visu, ko lika. Ārkārtīgi interesanti! Jaunības pieredze. 

Ko jums dod, ka hokejā esat rūdīts visu laiku pārvarēt fiziskās sāpes? Tāda terminatora pieredze. 

(Smejas.) Jā, tā daži cilvēki ir teikuši. Sāp jau tāpat, kad ir trauma. Bet izej laukumā, pārvari sevi un dari savu darbu. Mums ir dakteri, masieri, kas palīdz. Sāpju pārvarēšanu es pazīstu. Tagad grūtāk nekā jaunībā. Sadzīšanas periods ilgāks. Atjaunošanās periods ilgāks. Bet ir cita attieksme pret sāpēm. 

Pirms sešpadsmit gadiem vienu mēnesi bijāt Latvijā un, gaidot jauno līgumu ar Colorado Avalanche, trenējāties kopā ar Latvijas jauniešiem. Gadījās brīži, kad viņi jūs apspēlēja, tad lamājāt sevi par «vecu lauzni». Tas bija 1998.gadā… Jūs aizvien spēlējat, šogad – Latvijas olimpiskās hokeja izlases kapteinis. 

(Aizrautīgi smejas.) 

Toreiz jums bija divdesmit seši gadi. 

Hokejā vecumu neskaita pēc dzīves gadiem, bet gadiem attiecībā pret nodarbošanos. Mākslas vingrošanā jau 16-18 gadu vecumā ir veterānes, startējušas divās olimpiādēs! Hokejā nav tik ekstrēmi, bet gadiem ir liela nozīme. Sākumā esi jauns un perspektīvs. Tad, ap gadiem divdesmit trim, esi pelēkajā zonā – nezini, kādā kategorijā sevi ieskaitīt. Tad vēl daži gadi, un – jau nobriedis, pieredzējis spēlētājs. Pēc tam pienāk brīdis – parasti tas saistīts ar rezultativitātes krišanos -, kad esi karjeras beigās, saudzīgi izsakoties. Nesaudzīgi izsakoties, esi vecs un spēlēs vadi pēdējās dienas. 

Kad jums sāka kristies rezultativitāte?

Tā mainījās līdz ar hokeja spēles izmaiņām. Karjeras sākumā, pirms divdesmit gadiem, spēlēja viena veida hokeju. Karjeras gaitā sistēma un noteikumi mainījās. Vienkārši sakot, kad sāku spēlēt, treneru galvenais uzdevums bija panākt, lai iemetam vairāk ripu, nekā pretinieks iemetīs. Tad sākās pārmaiņas, no kurām tagad hokejs mēģina atsvabināties: galvenais, lai pret mums negūst vārtus, bet mēs vienus vārtus kaut kādā veidā iesitīsim, uzvarēsim! Tātad senāk vairāk bija uzbrukums, tagad prioritāte ir aizsardzība. 

Kurš variants jums patīkamāks? 

Man noteikti – pirmais variants. Varēja daudz iemest. Arī kā līdzjutējs noteikti gribētu vairāk emociju – vairāk vārtu guvumu. Tagad hokejā izdomāts, kā panākumus gūt ar ne tik lielu budžetu, atšķirīgu spēlētāju selekciju un tik un tā būt veiksmīgiem. 

Jūs komandā saukā par tēvu – redzu, ka saķērāt pieri, to dzirdot. Tātad spēlētāji meklē «tēvu» jeb autoritāti? 

Mēs mācāmies visu dzīvi. Hokejā ir nepieciešams piemērs, no kā mācīties. Vai esmu šāds piemērs? Nezinu. Cenšos darīt labāko, ko laukumā varu, un atbildēt par vārdiem, ko esmu solījis. Spēju atzīt savas kļūdas. Ir man arī vājuma brīži, nenoliedzu. Gribas, lai pažēlo, nomierina. Tas ir cilvēcīgi. 

Hokejā ir tā: uzvar komanda, kura pieļauj vismazāk kļūdu. Nevis, kura nepieļauj kļūdas – jo tas nav iespējams. Manā karjerā nav ideālas spēles, kas nospēlēta bez kļūdām. Ideāla spēle ir utopija.

Šoziem Latvijas izlases spēlē ar Kazahstānu pirms trešā perioda, kas bija izšķirošs, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm, jūs kaut ko tādu esot pateicis komandai, ka tā saņēmās un uzvarēja. Ko jūs pateicāt?

Neatceros. Es nekad neatceros, ko esmu teicis, jo tās nav sagatavotas runas. Tās ir mirkļa sajūtas, domas, kad vārdus neizvēlos. Pasniegšanas veids nav izsmalcināts, bet tas nāk no sirds. Atbildīgos momentos ir milzīga atšķirība, vai saki standartfrāzes, ko visi tāpat zina, vai runā no sirds. Komanda jūt, vai pats tici tam, ko saki. Mani komandā saukā par fāteru, tēti. Pasmejamies. Sevi par pensionāru neuzskatu. Labi jūtos, esmu priecīgs un apmierināts ar savu vecumu. 

Vai Nolanam jāpaliek Latvijas izlases galvenā trenera amatā?

Cik esmu sapratis, Latvijas Hokeja federācijas nostāja ir, ka izlases treneris vienlaikus nedrīkst būt kluba treneris. Tātad, ja viņi grib paturēt Nolanu, jāmaina sava nostāja. Vai viņi to darīs? Dotajā brīdī puiši [pasaules hokeja čempionātā] parāda sevi ļoti labi. Kā viņi cīnās uz laukuma! Var redzēt attieksmi.

Kā vērtējat jaunās latviešu zvaigznes Zemgu Girgensonu un Kristeru Gudļevski? 

Malači! Viņi ir karjeras sākumā. Nākotne jāpierāda ar savu darbu, attieksmi. 

Vai Kirovam Lipmanam jāpaliek Latvijas Hokeja federācijas prezidenta amatā – viņš labi dara savu darbu?

Mums ir bijis [2011.gadā], ka būtiski atšķiras viedoklis. (Pēc neveiksmīgām izlases spēlēm Lipmans atlaida komandas vadību, arī ģenerālmenedžeri Sandi Ozoliņu – red.) Vai viņam vajadzētu «kāpt nost» no amata? Hm. Kādas ir alternatīvas?

Latvijas – Krievijas pārbaudes spēlē Arēnā Rīga aizliedza ienest Ukrainas karogu. Kā to vērtējat?

Man nav daudz informācijas. Zinu tikai, ka nevarēja it kā saprast, no kuras puses aizliegums nāca. Tas nebija labi, bet sports nav vieta, kur izteikt savu politisko nostāju, nest lozungus. Jābauda spēle, ko piedāvā spēlētāji. Man ir tāda attieksme pret sportu. 

Vai mums vajadzētu jaunu Hokeja federācijas prezidentu? Ja cilvēkam ir konkrēts rīcības plāns, stratēģija, kā šo organizāciju vadīt, kādas būtu pārmaiņas, ieguvumi un kopējās hokeja saimniecības labums – lai nāk ar savu redzējumu un piedalās [LHF prezidenta] vēlēšanās! 

Kā stāsta spēlētāji un hokeja virtuves zinātāji, jums toreiz ir bijis labs plāns, kad bijāt izlases ģenerālmenedžeris un Lipmana kungs jūs atlaida no amata. 

Mums atšķīrās viedoklis man būtiskā jautājumā.

Kādā?

Kādēļ spēlētāji spēlē Latvijas izlasē, kas ir viņu galvenā motivācija. Mans viedoklis bija, ka viņu motivācija ir – pārstāvēt savu valsti, darīt visu iespējamo, lai uzvarētu.

Un kāds bija Lipmana kunga viedoklis?

Ka motivācija ir vairāk finansiāla. Mēs nevarējām par to vienoties. Uzskatu, ja [izlasei] ir vērā ņemami sasniegumi un par tiem [federācijai] gribas atalgot – nu, lūdzu! Bet pirms čempionāta solīt, uzskatot, ka nauda ir motivācija, tam nevaru piekrist. NHL jau arī par izslēgšanas spēlēm algas nav. Spēlē par savu komandu, par savu cieņu, mērķi – kausu. Dolāru summa, ko izmaksā prēmijās, spēlētājiem nav svarīga.

Vai pats sevi varat iedomāties federācijas prezidenta amatā?

Nezinu, kad ir [federācijas prezidenta] vēlēšanas. Esmu krustcelēs – tur ir daudz virziena rādītāju. 

Sporta aprindās min, ka nākamajā sezonā jūs varētu būt Rīgas Dinamo aizsargu treneris.

Tuvākajā laikā pieņemšu lēmumu, kuru virzienu izvēlēšos. 

Rudenī notiks Saeimas vēlēšanas. Vai politiskās partijas neaicina iesaistīties?

(Smaida.) Uz virzieniem, ko apsveru, ir dažādi uzraksti. Daudz esmu domājis. Mans lēmums būs tuvākajā laikā. Neko neizslēdzu. Apzinos, ka agrāk vai vēlāk manām profesionālajām gaitām hokejā pienāks beigas. 

Varbūt nākamajā sezonā vēl spēlēsit?

Tās ir tās krustceles, kurās pašlaik atrodos. 

Vai visi virzieni saistīti ar Latviju?

Jā. Esmu atgriezies, šeit dzīvoju. Man tas ir svarīgi. 

Kāpēc jums patīk dzīvot Latvijā?

Latvija ir mana dzimtene – tā laikam ir vienkāršākā atbilde. Amerikā pagāja septiņpadsmit gadu. Tur bija mans darbs, karjera. Jaunībā aizbraucot uz ASV, daudz kas šķita jocīgs, spocīgs, nevajadzīgs. Laikam ejot, pierod. Kad atgriezos Latvijā, vajadzēja pierast pie darba, biznesa attiecību paradumiem, kas ir šeit. 

Neviena sabiedrība nav sliktāka par citu. Ir atšķirīgais, tas nāk no tradīcijām, kultūras. Ja ilgāku laiku būtu pavadījis nevis Amerikā, bet Itālijā, droši vien vēl vairāk žestikulētu, es to tāpat daru pārāk daudz. Atrodoties kādā sabiedrībā, gribot negribot sāc iemantot izturēšanās veidu, arī domāšanu. Pavisam nesen pēc ilgāka laika atkal biju ASV. Esmu jau pieradis pie Eiropas, Latvijas dzīves, un Amerika likās pārsteidzoša. Jau lidmašīnā ievēroju, ā! Biju jau piemirsis, ka var būt arī tā! 

KHL līgu dēvē par Krievijas maigās varas izpausmi, no Latvijas līgā iesaistīts Rīgas Dinamo. Vai spēlējot jums ir svarīgi, kas tā par sistēmu, kādi ir tās mērķi?

Man ir jautājums: kas ir maigā vara? Kā tā izpaužas?

Ar sporta, kultūras projektiem, tos dāsni finansējot, nodrošināt sabiedrībā simpātijas un atbalstu noteiktai ideoloģijai. Tas ir jautājums par ģeopolitiskām interesēm.

Kā tas saistībā ar sportu izpaužas? Gazprom? Tās jau ir ekonomiskās lietas. Vai KHL līga pastāv vai ne, vai Rīgas Dinamo tajā spēlē vai ne, mēs [Latvijā] uz doto brīdi esam atkarīgi no ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju. Ja mēs skatāmies uz 25 Rīgas Dinamo spēlētājiem, trim četriem treneriem un personālu… Kas tur negatīvs? Līdz ar KHL attīstījies bērnu un jaunatnes hokejs Latvijā, bērni nodarbojas ar sportu. Tālāk – amatieru hokeja līga. Tā pastāv, cilvēki spēlē! Savā ziņā Rīgas Dinamo uzjundījis uzplaukumu. Pārstāv Latviju līgā, kur ir ne tikai Krievija, bet arī Čehija, Slovākija, Horvātija. Mēs varam parādīt savu gribasspēku, raksturu. Reprezentēt savu valsti.

Vai pēc Ukrainas notikumiem Rīgas Dinamo nebūtu jāpārtrauc dalība KHL?

Kāpēc tieši sportā jāpārtrauc attiecības ar Krieviju? Kultūras attiecības taču turpinās – teātri brauc viesizrādēs. Notikumi Ukrainā ir ļoti nozīmīgi. Bet vai sportā, kas ir izklaides industrijas daļa, jārāda sava attieksme? Nezinu. Ja sportu grib saistīt ar politiku, tad – kā nacionālā pašlepnuma celšanu. Ar to, ko mūsu puiši izdara laukumā, kā viņi panāk uzvaru. Pilnīgi vienalga, kādā čempionātā, kādā līgā tas tiek darīts, jo – tu pārstāvi savu valsti, tev ir Latvijas karodziņš piesprausts. 

Vai sporta žurnālistu pavasarī izteiktais minējums, ka jaunās ģeopolitiskās situācijas dēļ Rīgas Dinamo nākamajā sezonā var vairs nepastāvēt, ir pamatots? 

Viss būs atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija. Tas, ka visi līgumi [ar spēlētājiem] vēl nav noslēgti, ir darba process. Bieži līgumi tiek slēgti, bet kādu laiku par to neziņo. Tās ir iekšējās biznesa lietas. Tas nenozīmē, ka darbs pie Rīgas Dinamo komandas veidošanas nākamajai sezonai nenotiek. To, kā viss izvērtīsies, nezinām, bet sasalums un paralīze tāpēc nedrīkst iestāties.

Kā vērtējat Krievijas agresiju Ukrainā?

Esmu pret jebkuru militāru agresiju, pret okupāciju. Nedomāju, ka mūsdienu pasaulē jautājumi tā jārisina. Vai mums Latvijā jābaidās par notiekošo? Esam NATO sastāvā. Tas nozīmē, ja karadarbība tiek vērsta pret mums, sabiedrotie nāk palīgā. 

Vai saspīlējuma gadījumā jūs paliktu Latvijā?

Jā! Aizlaisties būtu visvienkāršāk. Domāju, ka panika nav jāceļ. Mēs no Ukrainas varam daudz mācīties. Kā neatkarīga valsts Ukraina pastāv vairāk nekā divdesmit gadu. Vai šo gadu laikā tika izdarīts viss, lai nenonāktu šodienas situācijā? 

Vai iesit uz Eiroparlamenta vēlēšanām?

Jā. Tā ir atbildība. Neaizgāji, nepaudi viedokli – pēc tam nečīksti par valstī notiekošo! Nepiedaloties vēlēšanās, tu tāpat piedalies vēlēšanās, tikai pasīvi. Esmu izsvēris visus par un pret un izvēlējies, kurš kandidāts būtu vispiemērotākais. 

Jums ir divi dēli, kuri dzīvo Amerikā. Kā redzat viņu nākotni?

Dēliem ir 17 un 20 gadu. Uzauguši Amerikā, izskolojušies tur. Pieauguši cilvēki un izdara savas izvēles. Respektēšu jebkuru viņu lēmumu. Vecākais studē džezu. Viņš jau no mazotnes tāds māksliniecisks. Es – nemaz! Dziedāt? Nu nē! 

Filmiņā par Latvijas izlasi Sočos uzdziedājāt gan – no Vella kalpiem, to jūs mēdzot pie vārtiem dungot. Izklausījās labi! 

(Smejas.) Publiski nekad nedziedātu visu dziesmu. Bet dēls raujas uz skatuvi, viņam patīk. Daudz man stāsta par džezu, šo to nesaprotu, bet klausos – tā ir vesela pasaule! Jaunākajam dēlam palicis pēdējais gads vidusskolā. Nav vēl izlēmis par nākotni. Viņam patīk viss. Spēlē basketbolu, bet sportā nebūs.

Vai saites ar Latviju dēliem ir?

Vecākais dēls tagad vēlas iegūt dubulto pilsonību. Viņš piedzima Amerikā, ASV pilsonība viņam ir automātiski. Nu grib Latvijas. Nesen izdomāja uztaisīt tetovējumu –  latviešu seno zīmi. Izpētījis folkloru, zina vairāk par mani. Viņš lepojas ar to, ka ir latvietis. ASV skolās māca būt savas valsts patriotiem. Nacionalitātes daudzveidīgas, katrs lepojas ar savām saknēm.

Vai Ozo golfa klubs darbojas tāpat kā pirms krīzes?

Jau 12 gadus! Pēc krīzes bija jāveic pārmaiņas, lai bizness turpinātos. Krīze ietekmēja visus. Ikdienas biznesā golfa klubā es nepiedalos, nav laika. Ir cilvēki, kas palīdz man vadīt biznesu, uz viņiem varu paļauties. 

Vai varat iedomāties, kā tas būs – nekad neturēt rokās hokeja nūju?

Tā ilgus gadus ir bijusi daļa no manis. Jā, bijusi… Es labi apzinos, ka tas neturpināsies mūžīgi. Mana vēlme spēlēt atkarīga no tā, vai varu to darīt tā, kā saprotu, kā hokejs jāspēlē. Ja man jāspēlē, taupot sevi, – negribu. Tāda ir mana daba. Man vajag atdot sevi visu. Jebkurā spēlē! Lai sagatavotos pagājušajai sezonai, sāku trenēties ļoti agri, saprotot, cik spēka sezona prasīs. Ķermenis aug! (Smejas.) 

Ko uz laukuma vairs nevarat, kaut agrāk – 

varējāt?

Daudz – to pašu, ko nevarēju arī jaunībā. Piemēram, būt sprintā ātrākais. Neesmu sprinteris. Man vajag pusapli ieskriešanās. Divdesmit gadu vecumā uz laukuma biju otrs lēnākais sprintā. Kad deva ieskrieties – biju otrs ātrākais. Daudzi to nemaz nezina. Savu karjeru esmu nospēlējis, cenšoties izmantot stiprās puses, nevis izrādīt vājās.

Vai, nespēlējot hokeju, turpināsit fiziskos treniņus?

Redzu, kas notiek ar vecajiem spēlētājiem, kuri neko nedara, un kas notiek ar tiem, kuri pēc karjeras beigām turpina apmeklēt sporta zāli. Noteikti vēlētos otro variantu. Būs brīži, kad jāpārvar slinkums, taču aktīvs noteikti būšu. 

Kanādā uzietais bizness

Posted on maijs 21, 2014 by - Veiksme

Baltijā lielākā granulu apkures katlu ražotāja Grandeg izstrādājumus atzinīgi novērtējuši ne tikai to lietotāji Skandināvijā, bet arī Francijā un Spānijā. Tagad uzņēmums strādā, lai iekarotu Indijas un ASV tirgus

Deviņdesmitajos gados viņš pirmais atveda uz Latviju ideju par koksnes granulām un to izmantošanu siltuma ražošanā. Toreiz daudzi šo Grandeg valdes priekšsēdētāja Andra Lubiņa domu neuztvēra nopietni – dīzeļdegviela un gāze maksāja smiekla naudu, tāpēc tika dedzinātas uz nebēdu.

Tagad par Krievijas gāzi Latvija maksā ap 1,4 miljonus eiro dienā, un cilvēki, kas toreiz par viņu smējās, nu sakot – Andri, kā tu to paredzēji? Tikai Latvijā vien pašlaik uzstādītis vairāk nekā 4000 Grandeg granulu apkures katlu. To kvalitāti apliecina fakts, ka visi trīs meistari, kas nodarbojas ar šo iekārtu apkalpošanu un servisu, nebūt nav darbā pārslogoti. 

«Mums ir vairāk nekā divdesmit gadu pieredze, kas ļauj ražot tehnoloģiski augstvērtīgus, maksimāli efektīvus un, galvenais, lietošanā pilnīgi drošus granulu katlus,» saka Andris Lubiņš. Ne velti Grandeg pērk arī Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un Vācijā. Bet pirms Krievijas rubļa devalvācijas un Ukrainas krīzes pieprasījums pēc katliem bijis arī šajās valstīs, kur darbojās Grandeg uzņēmumi.

«Tagad uz kādu laiku Ukrainas un Krievijas tirgiem svītra pāri. Bet biznesā ar to jārēķinās. Vienā vietā noiets krītas vai tirgus stagnē, citur pieprasījums aug un rodas jaunas iespējas. Pa šiem gadiem esmu iemācījies diversificēt riskus, neliekot visas olas vienā groziņā,» smejas Lubiņš. Tiesa, smiekli nav bez rūgtuma, jo pagājušā gada beigās uz Maskavu aizsūtīta produkcija apmēram 100 000 eiro vērtībā. Par kravu samaksāti visi nodokļi, bet martā pēc rubļa devalvācijas katlu cena pieaugusi gandrīz par 30%, un tos pārdot nav gandrīz nekādu izredžu. Tāpat kā dabūt atpakaļ uz Latviju.

Labās ziņas gan esot tādas, ka arvien perspektīvāks kļūstot Lielbritānijas tirgus. Sevišķi Skotija. Pēdējā laikā palielinājies eksports arī uz Spāniju un Franciju. «Tas nekas, ka tur silts. Ar Grandeg katliem tiek sildītas ne tikai mājas, bet ražots karstais ūdens slimnīcām, viesnīcām. Turklāt pašlaik granulas kļūst arvien populārākas visā pasaulē,» stāsta Lubiņš. 

Tas tāpēc, ka vienā kubikmetrā granulu ir apmēram tikpat enerģijas, cik desmit kubikmetros skaidu vai šķeldas. Turklāt granulas var ražot ne tikai no koksnes, bet arī no kūdras, zāles, salmiem, cukurniedru pārpalikumiem un pat saulespuķu sēklu čaumalām. Ņemot vērā, ka tas esot vistaisnākais ceļš uz enerģētisko neatkarību, pašlaik grūti nosaukt valsti, kur šīs tehnoloģijas nebūtu zināmas un pieejamas.

Ainažos, kur atrodas Grandeg ražotne, gadā top aptuveni 500 katlu. Varētu saražot divreiz vairāk, bet, pirmkārt, tas ir sezonas produkts, ko parasti pērk vasarā, tāpēc ziema tiek atvēlēta jaunu iekārtu izstrādei un esošo pilnveidošanai.

Otrkārt, Latvijas tirgus, kā zina teikt Lubiņš, ir pilns ar lētiem un nekvalitatīviem importa katliem, kuros gan ielikts granulu deglis, bet paši katli paredzēti kurināšanai ar malku vai oglēm, tāpēc ievērojami lētāki nekā oriģinālie granulu katli. «Tā ir vistīrākā pircēju maldināšana,» uzskata Grandeg valdes priekšsēdētājs. Šie katli paredzēti daudz zemākām temperatūrām un lielākam dūmgāzu daudzumam. Granulu katlā jābūt pilnīgi pretēji – augsta temperatūra un maz dūmgāzu. Tāpēc malkas katls nespēj noņemt siltumu, un tas aiziet skurstenī. «Desmit gadus cīnījos, lai pierādītu, cik šī tehnoloģija perspektīva. Tagad otrus desmit jācīnās, lai varētu pārdot savus izstrādājumus šādas ne visai godīgas konkurences apstākļos.»

Līdzīgi kā daudzi uzņēmēji, arī Lubiņš sašutis par to, cik Latvijas tirgus neaizsargāts un pārspīlēti liberāls: «Jebkurā valstī vispirms mums jādabū sertifikāts, ka produkts atbilst šīs valsts standartiem. Tikai tad to drīkst pārdot. Piemēram, ASV, kur 2013.gada augustā izveidojām pārstāvniecību, joprojām nodarbojamies ar sertifikācijas jautājumiem. Vienīgi Latvijā sertifikāti nav vajadzīgi. Te var nākt jebkurš un pārdot jebko.» 

Ar biznesu Andris Lubiņš nodarbojas kopš 22 gadu vecuma. Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā ieguvis mehāniķa profesiju, viņš kādu laiku bijis darba ņēmējs, vienu brīdi pat zvejnieku kolhoza Brīvais vilnis eks-perimentālā ceha meistars, kura pakļautībā vairāk nekā 20 darbinieku. «Tomēr man tas viss ātri apnika, jo neredzēju izaugsmes iespējas,» atceras Lubiņš. Tāpēc pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku nākusi īstajā brīdī. Deviņdesmito gadu sākumā viņš Salacgrīvā, kur bija uzaudzis, sācis remontēt automašīnas. «Tagad aizbrauc uz servisu, mašīnai uztaisa diagnostiku, nomaina bojāto mezglu, un viss. Toreiz tas bija absolūti radošs process, jo meistaram vajadzēja ne tikai pašam konstatēt defektu, bet arī izdomāt, kā to novērst, ar ko aizstāt vai kā salabot salūzušo detaļu, jo pašas autodetaļas bija ārkārtīgs deficīts,» stāsta uzņēmējs. 

Par nopelnīto naudu viņš pēc trim gadiem uzcēlis sev māju un, saprazdams, ka visu mūžu šādi mašīnas labot nevarēs, devies uz Kanādu. Nevis peļņā, bet kā pats tagad saka – meklēt stabila biznesa ideju. «Patiesībā es braucu turp pilnīgi uz dullo, jo man Kanādā nebija ne radu, ne draugu,» atzīst Andris. 

Būdams atvērts un komunikabls cilvēks, viņš drīz vien nodibinājis kontaktus ar turienes latviešiem, kas savukārt palīdzējuši iepazīties ar situāciju lauksaimniecībā, būvniecībā, transportā un citās jomās, no kurām visinteresantākā šķituši siltumtehnika. Tolaik Ziemeļamerikā savu uzvaras gājienu bija sākušas koksnes granulas un granulu kamīni. Kanādas latvieši, acīmredzot sapratuši, ka viņam var uzticēties, piedāvājuši Latvijā realizēt vairākus projektus.

Pēc pusgada Andris Lubiņš atgriezās mājās, būdams Kanādas infrasarkano degļu ražotāju pārstāvis un 1993.gada maijā reģistrējis savu uzņēmumu Lubiņš un Co. Tiesa, sākumā biznesam bijis plašs spektrs. Viņš nodarbojies ar transporta pakalpojumiem, ražojis mēbeles, kā konsultants piedalījies Latvijā pirmās granulu ražotnes izveidošanā, pēc Kanādas latviešu pasūtījuma atradis šeit fabriku, kur uzsāka ražot granulu kamīnus, pat izdevis žurnālu Autoplacis un kopā ar kanādiešiem veicis ražošanas energoauditus. «Tas viss man deva ļoti specifiskas un ne ar ko neaizstājamas zināšanas,» uzsver Lubiņš.

Granulu plītis indiešiem

Pirmos divus granulu katlus viņš uzprojektēja un izgatavoja paša mājas garāžā izveidotā darbnīcā. Tas prasījis apmēram gadu. Un, kamēr vietējie uz tiem skatījušies ar neuzticību, abus katlus nopirkuši ārzemju latvieši, kas bija atgriezušies dzimtenē. «Savukārt granulas, vēl pirms Ikšķilē 1994.gadā uzbūvēja rūpnīcu, mēs atvedām no Kanādas ar konteineru,» atceras Grandeg valdes priekšsēdētājs.

Pēc gada viņš katlu izgatavošanai pieņēma pirmo darbinieku, tad otro, trešo… «Kad 2000.gadā iegādājāmies telpas ražotnei Ainažos, garāžā jau strādāja astoņi cilvēki. Mēs bijām pārdzīvojuši savu pirmo, tā saukto Krievijas krīzi un katlus jau realizējām gan Somijā, gan Lietuvā un Igaunijā. Es sapratu, ka ar Lubiņa katliem pasaulē tālu netikšu, tāpēc, saliekot kopā vārdus «granulas» un «deg», radīju tiem nosaukumu grandeg, kas labi skan visās valodās,» stāsta An-dris. Kompānijas nosaukumu gan viņš pārreģistrējis tikai pirms gadiem septiņiem, neilgi pirms otrās krīzes, kas uzņēmumu gandrīz izputināja. 

«Mēs esam cieši saistīti ar būvniecību, un, ja būvniecība, sevišķi privātmāju, apstājas, tad arī mūsu produktus neviens nepērk,» skaidro Andris. Piedevām krīze sakritusi ar pašvaldību reformu, kas pirms tam bijušas viens no lielākajiem Grandeg klientiem, bet tobrīd vairs neko nepirka. Savukārt Krievijas rublis krīzes laikā devalvējās par 50%, un tā īsti Grandeg no šiem triecieniem atguvās tikai pēc trim gadiem.

Pašlaik klientiem tiek piedāvātas iekārtas, kas esot jau piektās paaudzes izstrādājumi – laika gaitā nepārtraukti pilnveidoti, uzlabojot ekonomiskumu un drošību.

Tirgus situācija gan ir nepārtraukti mainīga. Piemēram, pirms Krimas aneksijas Ukraina esot interesējusies par tā saucamajām konteineru katlumājām. «Tagad šie tirgi mums lēnām slīd laukā no rokām,» saka Lubiņš. Rubļa devalvācijas dēļ arī Krievijas tirgus atkal uz pāris gadiem tiks pazaudēts. Un, ņemot vērā energoresursu pieejamību šajā valstī, diezin vai vispār tajā būs vērts atgriezties. Kaut gan arī Krievijā granulas pēdējā laikā kļuvušas par tādu kā modes lietu.

Ar Ukrainu situācija esot cerīgāka, jo pašlaik, kad Krievija pieprasa lielāku cenu par gāzi, arvien vairāk aktualizējas jautājums par enerģētisko neatkarību. Jau tagad Ukrainā ražojot saulespuķu sēklu čaumalu granulas, kas kvalitātes ziņā daudz neatpaliek no koksnes granulām. Vienīgi tur pirktspēja esot vēl zemāka nekā Krievijā. Tāpēc Ainažos ražotie katli ukraiņiem nebūs pa kabatai. Vienīgā izeja – ražot pašā Ukrainā. «Bet kad tas notiks – pēc dažiem mēnešiem vai pēc dažiem gadiem -, neviens nevar pateikt,» saka Lubiņš, kurš tikai dienu pirms sarunas atgriezies no turienes.

Savukārt aprīļa beigās viņš bija Indijā, kur Grandeg ir  akcionārs Latvijas-Indijas kopuzņēmumā, kas būvē rūpnīcu granulu ražošanai no cukurniedru pārpalikumiem pēc to pirmreizējās apstrādes un fabriku apkures iekārtu ražošanai.

Kas par apkures iekārtām ir Indijai, kur jau tā no karstuma nevar glābties? «Nelielas plītis ēst gatavošanai individuāliem lietotājiem un industriālie granulu degļi tvaika vai karstā ūdens ražošanai,» atbild Lubiņš. Pašlaik indieši plītiņās izmanto propāngāzi, dīzeļdegvielu un govju mēslus ar salmiem. Ar likumu aizliegts kurināt malku. Andris uzskata, ka Grandeg piedāvātais, ilggadējā pieredzē balstītais risinājums ir konkurētspējīgs. «Indijā vai Latvijā, man princips visur ir viens – produktam jāpārdod produkts. Tas nozīmē, tam jābūt tik kvalitatīvam un lietotājam ar to tik apmierinātam, ka tas nešauboties gatavs ieteikt saviem radiem, draugiem vai kolēģiem,» saka Andris Lubiņš. 

3 biznesa principi

Ražot produktus ar visaugstāko pievienoto vērtību.

Būvēt biznesu tā, lai nevajadzētu pierādīt, cik produkts ir labs, bet pircējs pats par to pārliecinās un gatavs ieteikt arī citiem.

Jo vairāk produktu, jo augstākam jābūt servisa līmenim.

Koka tauriņu debija

Posted on maijs 21, 2014 by - Jauna seja

Roberts Kroģeris (18)


Vecāki: Gints – uzņēmējs.

Kuru personību tu apbrīno? Robertu T. Kijosaki, kurš sarakstījis grāmatu Bagātais tētis. Nabagais tētis.  Izlasīju to 10. klasē un lasu katru reizi, kad man nepieciešama motivācija.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Pateicos par dzīves uzskatu iemācīšanu un pareizu audzināšanu. Viņi vienmēr man ir ļoti uzticējušies, ļāvuši visu izlemt pašam.

Būtiskākā lieta, ko dzīve tev ir iemācījusi? Nekad nemēģināt mazgāt kaķi.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Nesen skatījos filmu Hachiko. Pie tās ir grūti nenobirdināt kādu asaru.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Sapņotājs no Jelgavas.

Labākā atpūta ir …? Spontānās idejas ir visinteresantākās, it īpaši, ja tās ir saistītas ar ceļošanu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Vēlos līdz 30 gadu vecumam izveidot ģimeni un sasniegt finansiālu neatkarību. Pēc tam dzīvot kādā lauku sētā. Pavisam mierīgi un izbaudīt dzīvi.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Labas komunikācijas prasmes, jo tas ir pamats pārdošanai.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Wilson bumbu, izdzīvošanas enciklopēdiju un cirvi.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Uzticību.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Ar nepacietību, jo man ir grūti sagaidīt īpašus notikumus. Vasarā, nedēļu pirms mani apciemo māsīca no Īrijas, guļu dienā 13 stundas, lai būtu īsāks gaidīšanas laiks.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Visu savu naudu atdotu par prasmi to nopelnīt.