Žurnāla rubrika: Cilvēki

Mācību stunda gliemežiem

Posted on jūlijs 16, 2014 by - Laukos

Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Pasākumu rīkotāja Gundega Skudriņa ar vīru un trim bērniem Strautmaļos, meža ielokā pie Cēsīm, atraduši ideālo vasaras garšu

Meža vidū tikt pie tases laba espreso? Lūdzu! Gundegas un Gundara Skudriņu savrupmāja meža klajumiņā pie Cēsīm aiz varenās laukakmens fasādes slēpj burvīgu, plašu terasi, kur vasarās norit visa ģimenes dzīve. Amatas novada Kārļos Skudriņi mājas iegādājās pirms desmit gadiem, nu bauda šeit dabu kopā ar savām trim meitām. Netrūkst arī mājas ballīšu, kad ciemos no Rīgas sabrauc Gundegas draudzenes. «Šovasar vēl viss gatavošanās stadijā!» tērpusies gaišpelēkā, ap kailajām pēdām plandošā kleitā, viņa aktīvi žestikulē. Vasaras terases atklāšana vēl priekšā, jo laiks šovasar paskrējis, rīkojot Nepieradināto vakariņu performanci Cēsu Mākslas festivālam, kā arī iekārtojot pop-up restorānu Cēsu vecajā alus brūzī. Melnajā Mercedes busā, kas mājas priekšā spīdina sānus, Gundega pārvadā dekorācijas un atribūtus. «Es tajā dzīvoju,» viņa nosmejas. Steigā no viena pasākuma uz citu mēdzot turpat pārģērbties. 

Tieši intensīvā dzīves ritma dēļ lauki ir Gundegas miera vieta. Uzaugusi Cēsīs, viņa to uzskata par savu dzimto pusi. Ir priecīga, ka pirms desmit gadiem kopā ar vīru, smiltenieti, atrada Strautmaļus nelielajā Kārļu ciemā netālu no Cēsīm – tolaik aizaugušu pļavu ar vecu mūra cūkkūti viducī. Nē, viņa pirmajā brīdī purināja galvu. Es – šeit?! Nekad! Laikam ejot, pļava pārtapa pievilcīgā, labi koptā mauriņā ar pakalnu, no kura Jāņos ripināties lejup, dīķi un rožu dobēm pasteļtoņos. Un skaistu akmens namu ar kokā izbūvētu mansardu.

Uz terases smaržo kafija, tiek griezta gabaliņos citronkūka, un bērni spēlē «gliemežu skolu», lēnīgos čāpotājus liekot rindās kā klases solā – tādi ir vasaras svētdienu rīti Kārļos pie Skudriņiem.

Džungļi! 

«Lauki latvietim ir gēnu līmenī,» domā Gundega. «Viensētu būtība. Namiņš un dārziņš, un mežs, un daba – tas ir latvieša Visums. Te viss ap mani riņķo – ozoliņš un puķu dobīte,» viņa priecājas. 

Mājas iegādei Skudriņi negatavojās gadiem ilgi. Kā viss viņu dzīvē, arī šis bijis spontāns lēmums. «Parasti lietas pašas vai notikumi mūs kaut kur aizved,» stāsta Gundega. 

«Tā sanāca pirms gadiem desmit, ka vienu brīdi īrējām dzīvoklīti Rīgā, un mans dzīvesdraugs nolēma, ka viņam vajag vietu jaunam biznesa projektam. Meklējot to, atbraucām šurp uz Kārļiem. Džungļi! Viss aizaudzis, dunduriem pilns,» viņa atceras. 

Ar lielu darbu var paveikt brīnumainas lietas: kad pļava meža ielokā bija iztīrīta un sakopta, šeit izskatījās pavisam citādi. «Kad atbraucu otrreiz, sapratu, ka nebūs šeit biznesa projekta, bet laikam gribu šeit dzīvot,» Gundega atceras. Dzīves notikumi tā savirpuļoja, ka drīz vien jau Skudriņi skaistajā dabas vietā Kārļos bija iekārtojuši privātmāju. Pārmaiņus dzīvoja gan Rīgā, gan šeit. Pavisam atteikties no dzīves galvaspilsētā Gundega, iespējams, gribētu gan. Taču to nevar atļauties biznesa un aktīvā dzīves ritma dēļ – pasākumi, ko viņa rīko, bieži saistīti ar lielpilsētu, miteklis Rīgā ir bāzes vieta.

Kad pirms desmit gadiem Skudriņi iekārtojās, bija divi vien. «Tad sadzima mūsu mīlulīši,» Gundega stāsta. Pirms astoņiem gadiem – vecākā meita. Vēl pēc pieciem – dvīnes. Tas nozīmēja lielas pārmaiņas arī mājai. «Bija jādomā par piebūvi. Vajadzēja izrakt dīķi ar kārtīgām apmalēm, lai bērni neiekrīt. Smiltis no dīķa kļuva par mūsu Džiki-Riki kalniņu ar pašizdomātu nosaukumu, kas aizsākās no draugiem. Gribējās arī terasīti, kur no rītiem dzert kafiju, kamēr bērni spēlējas,» viņa stāsta. Dzīvojot mežā, ciemoties nāk čūskas. Kopš Skudriņiem ir bērni, no tām stipri jāuzmanās.

Sēžot uz plašās terases pie kādreizējās cūkkūts sāna, Gundega joko: «Es vienmēr saku, ka esam nākamie iemītnieki pēc cūkām.» Kā jau kūtij, ēkai sākotnēji bijuši mazi logi. Skudriņiem gribējies daudz gaismas, tāpēc viens no pirmajiem darbiem bija izprojektēt lielus logus topošajai mājai.

Dzīvot mežā – jūlijā tas nozīmē iet mellenēs? «Nē,» Gundega atbild. Draugu kompānijā rudenī patīkot sēņot, jo «mežs ir skaists, tas labi smaržo», bet ogas lasīt  viņai neprasās. «Man pietiek, ka es te vienkārši dzīvoju, un lido mana pūce, nāk zaķis, mēs ejam pastaigā pa takām.» Plašajā teritorijā katram no pieciem Skudriņiem un viņu draugiem, kad tie šeit reizi pa reizei ierodas, ir mīļākā stūrīša izvēles. «Kādreiz man tas bija pakalns. Tagad laikam terase,» Gundega aplaiž apkārt skatienu. Šogad tik daudz laika veltījusi Cēsu Mākslas festivāla gastronomiskās performances izgudrošanai, ka jaukā terase aizvien gaida atpakaļ no darbnīcas sofu un  krēslus angļu klasicisma stilā, apvilktus ar krāšņu rožu raksta audumu. Pilsētas dzīvoklī tīkot minimālisms pelēkos toņos, bet lauku videi piederas romantiskas noskaņas. Lielos un mazos stikla traukos uz terases rindojas sveces, dekoratīvi lukturi.

Televizors Skudriņu lauku mājās ir, bet retumis DVD multenes skatās bērni. «Esmu ļoti priecīga, ka laukos ir pavisam citi notikumi un vērtības. Bērniem nav laika sēdēt internetā vai pie televizora.» Dzīve šeit sastāv no skaistiem sīkumiem: Skudriņu atvases pļavā veido gliemežu saimes, skolo tās. Puķes laista, «pa desmit lāgi, kamēr pludo», Gundega smejas. Tomātus noplūc siltumnīcā, notrin pret biksēm un apēd, jo tie bez ķīmijas pie-šprices. «Tā ir liela vērtība, ka bērns zina, kurš putns dzied, kā smaržo mežs, no kurienes nāk piens,» viņa ir pārliecināta.

«Kad nāk kādi svētki vai ir svētdienas rīts, sievišķais pulkstenis tikšķ – cepu kūkas!» Jāpiebilst, ka galvenais ēst gatavotājs ikdienā ģimenē gan ir Gundars. Saldumi dod enerģiju, tos gatavo Gundega. Vasarā topā ir citronkūka un zefīra, putukrējuma, ogu saldais. «Elementāri!» Gundega iesaucas. «Zefīru saliek plānās kārtās, pa virsu liek ogas – man vislabāk patīk avenes, tad putukrējumu. Tādu pašu nākamo kārtu. Pagatavotais vienu nakti stāv ledusskapī, un ideāls saldais ēdiens!» Arī viņas citronkūka top ātri: 200 gramus kondensētā piena (ar cukuru) saputo ar viena citrona sulu un olas dzeltenumu. No Selgas cepumiem un izkausēta sviesta izveido pamatni. Apcep. Uzlej kondensētā piena, citronu sulas un olas dzeltenuma maisījumu. Liek cepškrāsnī. «Kūka gatava!» Gundega veikli sasit plaukstas. Parasti rītos Skudriņu mājās ir tā: Gundega paguļ ilgāk, bet Gundars ceļas, baro bērnus, uzņemas rīta rūpes.

Neiespringst par ekopārtiku

Visos gadalaikos šeit ir skaisti. «Glezna – tā visu laiku rāda pati savas krāsas un noskaņu un stāsta pati savu stāstu,» Gundega saka par jauko mājvietu Kārļos. «Saulīte aust šeit, noriet tur,» saimniece līgani māj uz mežu galiem. «Visu dienu tā skaisti te iet,» viņa apmet skatienu savai meža pļaviņai. «Putni koncertus sniedza līdz Jāņiem, tagad mazliet pierimuši,» viņa pastāsta. Jāņos Skudriņi ripo no kalna, bet ziemā brauc ar ragaviņām. Pēc skatu kartītes te izskatoties visos četros gadalaikos, nemaz nav tā, ka ziemā viss aizmidzis un kluss.

Gundega uzslējusi siltumnīcu tomātiem, gurķiem, dillītēm. «Un nepareizi izdīgušajiem redīsiem,» viņa nosmejas. «Pirmos gadus, kamēr nebijām ieguldījušies tik daudzos darbos un arī bērniņu vēl nebija, visu darījām paši. Tagad nāk palīgi,» viņa ir atklāta. Katru dienu nepieciešamas vairākas stundas darba, lai viss būtu kārtībā. Kad kāds no draugu loka nolemjot būvēt māju, Gundega saka: «O! Nu, tad saturieties!» «Tāpēc, ka māja nav dzīvoklis, kur visu ātri sakop un ej ielās. Māja nemitīgi prasa uzmanību un rūpes, te vienmēr ir ko darīt.» 

Viena no viņu labākajām idejām bijusi pasūtīt terases konstrukciju. Gribējās iekārtot jauku atpūtas vietu svaigā gaisā – vasarā taču nesēdēsi istabā vai pļavā vien! Lapeņu stila lietussargi gāja pa gaisu. Neder, saprata Skudriņi. Tad meistari izgatavoja individuāli pasūtītu terases pārsegumu. Ziemā konstrukciju viegli sastumj kopā, pavasarī izritina. Līdz terasei tika izvilkts arī ūdensvads, iekārtota alternatīvā virtuvīte – lai nav jāskraida iekšā, ārā ar ēdienu. Tepat vienā stūrī gatavo, citā atpūšas uz sofas. Viss uz vietas, pat kafijas automāts! Gar terasi nevainojamās dobēs glaužas rozes. Izrādās – Gundega rozes audzējusi milzīgā, vecāku dāvinātā siltumnīcā jau jaunībā, nu šī pieredze lieliski noder. Daudzas no tām ir draugu sadāvinātas. Ik gadu vasarās Skudriņi draugus ielūdz uz lielo talku, seko ballīte.

Tas var izklausīties komiski, raugoties uz pilsētnieciski ekstravaganto Gundegu, tomēr viņa neizslēdz iespēju, ka pēc gadiem desmit šeit varētu ieviest vistu aploku. «Jaunībā nevarēju iedomāties, ka man varētu būt siltumnīca un vajadzētu puķu dobes. Bet atnāca brīdis, kad vajadzēja,» viņa spriež. Pagaidām dzīve rit tik intensīvi, ka lielus plānus mājai kalt nevar. Skudriņiem šeit nav pat suņa, jo aizņemtības dēļ nevarētu par to uzņemties rūpes. Apkārt pašapzinīgi klimst kaķis Ārčijs, kurš «nes mājās ērču kalnus», kā stāsta saimniece.

Vai dzīve laukos nozīmē arī veselīgāku pārtiku? Gundega stāsta, ka neiespringst – viņas ģimenei nav obligāts lauku piens, krējums, olas. «Ja vecāmamma atved, tad mums ir. Ja ne, tad pērkam lielveikalā. Vīrs mums gādā gaļu, viņš ir mednieks. Dārzeņi ir pašiem un omēm. Dzīvojam absolūti normālu dzīvi: ja ir iespēja,  izvēlamies ekoloģisku produkciju, ja ne, tad par to sevi nekritizējam. Lai vienmēr turētos pie ekoloģiska dzīvesstila, man būtu jākoriģē sava profesija un laiks,» viņa reālistiski spriež.

Vietu gardēžiem Gundega šovasar iekārtojusi netālajās Cēsīs, pilsētas vecajā alus brūzī. Viņas dzīvesbiedrs to iegādājies, lai ar laiku šeit izveidotu mākslas un zinātnes centru – diskusiju vietu, radošus forumus. Vasarā, kad pilsēta uzplaukst, viņai pašai gribējies radīt vietu, kur cilvēki labi justos, raisītos interesantas sarunas. Ar savām idejām pieslēdzās Eindhovenas Dizaina akadēmijas absolvents Mārcis Ziemiņš, un tā radās pop-up restorāns. Tas darbojas sirreālisma noskaņās. «Kā traks sapnis!» stāsta Gundega.

Kerijas Bredšovas cienīga kurpju kolekcija Gundegai nav lielpilsētas dzīvoklī, bet tieši šeit, lauku mājās. Trīsgadīgās dvīnes dienu sāk ar to, ka uzvelk mammas kurpes un cienīgi pastaigājas no viena dzīvojamās istabas gala uz otru. Pilsētā Gundegai ir teātris, kino, draudzenes. Dzīves mutulis! Laukos – miers un klusums. Viņa dzīvo šo divējādo dzīvi un uzskata, ka tā ir ļoti labi.

3 «pilsētnieciskas» lietas, ko Gundega Skudriņa ieviesusi lauku māju terasē

1. Kafijas automāts labai rīta kafijai sev un vīram, kā arī ciemiņiem.
2. Sveces stikla traukos – noskaņai ballējot vai atpūšoties vēlos vasaras vakaros.
3. Sofu un mīkstos krēslus ar rožu rakstu ērtai atpūtai, lūkojoties vasarīgajā lauku ainavā.

Tērvetes lielķēniņš

Posted on jūlijs 16, 2014 by - Personība

Dienās, kad nav dežūras policijā, Normunds Jērums (40) brauc uz Tērvetes mežu, kur cērt un zāģē baļķus koka pils rekonstrukcijai. Šovasar durvis atvērtas un visi interesenti var redzēt bagātību, kādā pirms tūkstoš gadiem dzīvoja zemgaļi

Lai nokļūtu Tērvetes koka pilī, jāpagriež mugura pilskalnam, kur 12.gadsimtā atradās zemgaļu valdnieka Viestarta pils un tās priekšpilsēta, bet tagad ir pilskalns un Annas Brigaderes muzeja Sprīdīši autostāvvieta. Ejot pa skuju un čiekuru klātu taciņu, jāatgāž galva, lai paugura virsotnē koku ielokā ieraudzītu no rupji tēstiem baļķiem celto Tērvetes pili. Izskatās varena. To apjož vienkāršs zedeņu žogs, un pagalmā stāv tēsti baļķi. 

Meža pakalns, kuru Tērvetes novada dome atvēlēja pils rekonstrukcijai, izvēlēts apzināti. Tas ir ārpus arheoloģiskā zonējuma – tas nozīmē, ka, visticamāk, kalns senatnē nav apdzīvots un tajā netiks plānoti arheoloģiskie izrakumi. To Normundam Jērumam bija svarīgi zināt. Ikdienā viņš strādā Valsts policijā, taču Normundam ir maģistra grāds vēsturē, un Latvijas Vēstures institūtā viņš gatavo zinātniskos pētījumus par zemgaļu materiālo kultūru. Kā vēsturniekam viņam ir svarīgi, lai darbs zemgaļu senvēstures popularizēšanai netraucē vēstures pētniecību.

Koka pils adrese ir Tērvetes pagasta Lielķēniņi. Tīmeklī tai ir līdzīgs nosaukums Lielkenins.lv, tāpēc gaidu, ka Normunds pilī atbilstoši uzvedīsies. Tomēr viņš nav dižmanīgs. Gaišās vasaras drēbēs, īsi apgrieztiem matiem un rūpīgi koptu bārdu. Vienkāršs. Stāstot par pils rekonstrukcijas ideju, viņš uzsver, ka ir pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidotā Tērvetes Senvēstures muzeja īpašnieks. Bet tikai tādēļ, lai pateiktu – visi ienākumi, kas gūti no muzeja biļešu tirdzniecības, izmantoti pils celtniecībai. Pašlaik muzeja ekspozīcija, ko veido zemgaļu rotas, ieroču un apģērba kopijas, atrodas atjaunotajā pils daļā. Cilvēki, kas samaksā par tās apskati, ir vienīgie koka pils rekonstrukcijas finansētāji. Citu nav.

Mazas durvis, augsti griesti

«Durvīm bija jābūt vēl nedaudz zemākām, tikai 80-90 centimetrus augstām,» Normunds atbild uz jautājumu, kādēļ varenajai pilij tik mazas hobitu durtiņas. Daudzi apmeklētāji to izskaidro ar populārzinātniskos žurnālos lasīto, ka cilvēka augumu vēstures gaitā mainījis uzturs, slimības un dzīves a-pstākļi. «Nē, pirms tūkstoš gadiem mēs Eiropā bijām vieni no garākajiem, mūsu vidējais augums bija 1,75 metri. Tikai viduslaikos nabadzīgā uztura un slimību dēļ cilvēki saruka. Viestarta laikos durvis bija mazas, lai telpās saglabātu siltumu.»

Toties istabās griesti ir tik augsti, lai pilnā augumā izslietos arī divmetrīgs cilvēks. Muzeja vitrīnā, ko rotā līkloču ornamenti un stūros četras kokā grieztas zvēru galvas, redzams Tērvetes pils makets. Lai gan 13.gadsimta rakstītajos avotos pils minēta daudzreiz, precīza celtnes apraksta nav. Priekšstatu par būvi Normunds guvis, pētot arheoloģes Emīlijas Brīvkalnes pierakstus. Viņa ir vienīgā vēsturniece, kas nopietni aizrāvusies ar Tērvetes senvēstures pētniecību, un no 1954. līdz 1959.gadam vadīja arheoloģiskos izrakumus Tērvetes pilskalnā.

Pētot pusgadsimtu vecos materiālus, Normundam nav bijis grūti aprēķināt pils sienu un torņu augstumu un garumu. Pirms iestājās LU Vēstures un filozofijas fakultātē, viņš bija pabeidzis arhitektūras studijas. Zinot, kādas aizsargsienu konstrukcijas tika atklātas Brīvkalnes laikos, viņš aprēķināja pils sienu garumu un augstumu. «Tika atrasti 6×5 metrus lieli māla pamati, uz kuriem balstīti torņu koka karkasi starp aizsargsienām. Tas nozīmē, ka tornis bija aptuveni 11 metrus augsts.»

Normunds uzsver, ka vēstures rekonstrukcijā izmanto analoģijas, tādēļ pētījis arī Krievijas koka cietokšņus, kādi būvēti līdz pat 16.gadsimta vidum. «Salīdzinot šo cietokšņu celtniecības paņēmienus ar arheoloģiskiem materiāliem, varam saprast augstuma un platuma attiecības.»

Karaļa krēsls

Apbrīnojami, ka pili astoņus gadus ar draugu palīdzību cēla tikai divi cilvēki – Normunds un tērvetnieks Zigmunds Stenkevics. Normunds nebija gatavs šajā darbā iesaistīt nepazīstamus cilvēkus. Lielākoties strādāja divatā, liekot lietā zāģus un naglas. Taču, to stāstot, vēsturnieks steigšus piebilst, ka arheoloģisko izrakumu laikā Tērvetes pilskalnā nepilnos 600 kvadrātmetros atrasts vairāk nekā 2000 naglu. Acīmredzot zemgaļi 12.-13.gadsimtā bija tik bagāti, ka varēja atļauties naglas ne tikai durvju eņģēm, bet arī jumta konstrukcijām – sijām un spārēm. 

Normundam ir arī versija, ka šajā laikā celtniecībā izmantoti zāģi, jo tāds atrasts arī pilskalnā. Turklāt šā laika ēkām Rīgā un Koknesē baļķu gali ir «ideāli taisni». Pētot Emīlijas Brīvkalnes atstātos pierakstus, Normunds secinājis, ka, iespējams, Tērvetes pils bijusi apmesta ar māliem un tai bija māla kārniņu jumti. Iztālēm tā izskatījās pēc lepnas mūra pils.

Latvijas Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis stāsta, ka domu par senlatviešu koka pils rekonstrukciju lolojuši daudzi, bet viņi allaž sastrīdējušies ar vēsturniekiem, kas neatļauj pils celtniecību pilskalnā. Jērums, būdams zemgaļu materiālās kultūras pētnieks, lieliski izprata, kādēļ pilskalns ir neaizskarams, un pili būvēja atstatus no tā. Zemītis arī uzteic kolēģa centienus Tērvetes koka pils rekonstrukciju tuvināt oriģinālam. Tomēr viņš neizprot, kādēļ pils iekārtojumā kopētas skandināvu mēbeles.

Patiesi – kokā grebta vitrīna ar zvēru galvām, milzīgas vikingu gultas kopija un Viestarta krēsls nedaudz atgādina kādu filmu par vikingiem. Normunds paskaidro, ka pils iekārtojumā centies parādīt, kādas mēbeles izmantotas pirms tūkstoš gadiem. 10.gadsimta vikingu gultu viņš pats savām acīm redzējis muzejā Oslo, līdzīgi karaļu krēsli bijuši tautām visā Eiropā. «Pieņemu, ka Viestarts tādā krēslā sēdēja,» strikti saka Normunds. «Muzejos esam redzējuši, kādas mēbeles 11.-13.gadsimtā bija skandināviem. Kāpēc lai nebūtu zemgaļiem? Tādas karotes kā pašlaik nopērkamie suvenīri Brīvdabas muzejā mēs lietojām 19.gadsimtā. Vienkāršās karotes ir liecība par latviešu grūtākajiem laikiem, bet zemgaļiem pirms tūkstoš gadiem pat koka karotes bija greznas un krāšņi dekorētas,» aizstāvot senos zemgaļus, Normundā tomēr pamostas lielķēniņš, kas pilī jūtas kā mājās.

Arhitektūra, policija, vēsture

Kopš Normunds pusaudža gados izlasīja Laimoņa Pura Degošo pilskalnu, kas stāsta par 13.gadsimtu Zemgalē, viņu allaž interesējusi vēsture. Tomēr nolēma studēt arhitektūru. Par bakalaura darbu ieguvis visaugstāko novērtējumu, viņš tomēr nemeklēja darbu kādā arhitektu birojā, bet atsaucās uz drauga aicinājumu strādāt policijā. «Neciešu mainīt darbu,» Normunds īsi atbild, kāpēc jau 20 gadu strādā par policistu. Viņš ir Valsts policijas Rīgas reģiona operatīvās vadības biroja jaunākais inspektors. Paralēli paspēja iegūt bakalaura un maģistra grādu vēsturē. 

Likums atļauj policistiem nodarboties ar zinātnisko darbību, tādēļ Normunda otra darbavieta ir Latvijas Vēstures institūts. Turklāt viņš arī vada biedrību Latviešu karavīrs, kas nodarbojas ar vēstures notikumu rekonstrukciju un vēsturisko piemiņas pasākumu organizēšanu. Viens no šādiem pasākumiem ir Zemgaļu svētki, kas Tērvetē augusta otrajā sestdienā un svētdienā notiek jau 11 gadus. Tajos desmitiem cilvēku, tērpti zemgaļu tautastērpos, svētku apmeklētājiem rāda, kā dzelzs laikmetā no graudiem iegūti milti, ar kādu augu novārījumiem krāsoti vilnas un linu diegi, kā darinātas rotas. Jau vairākus gadus šos svētkus papildina vēstures interesenti no citām valstīm, ar kuriem kopā tiek izspēlētas cīņas ar zobeniem, kaujas vai uzbrukumi apmetnei. Lai cik karsti arī būtu, šajos svētkos vienmēr ir arī Normunds garā lina kreklā un zilā vilnas virskreklā, adītās zeķēs un ādas apavos. Arī viņa sievai un abām meitām ir tautastērpi, par to liecina muzeja ekspozīcijas fotogrāfijas.

Zemgaļu svētkus Normunds rīko ar tādu pašu nolūku, ar kādu būvē koka pili un veido muzeja ekspozīciju – lauzt stereotipu, ka senlatvieši bija nabadzīga tauta bez savas īpašas kultūras.

Normunda paša izveidotā Tērvetes Senvēstures muzeja lielākais lepnums ir rotas. Un par tām Normunds var stāstīt stundām ilgi. «Piemēram, saktas. Kuršiem pārsvarā ir bruņurupuču saktas, diezgan vienveidīgas. Zemgaļiem jau 11.gadsimtā ir daudz un dažādu saktu veidu,» viņš saka, aizvedot pie vitrīnas, kurā atrodas no mantračiem atpirktie dārgumi. 

«Normunds rīkojies pēc savas sirdsapziņas,» par kolēģa lēmumu pirkt «melno» arheologu atrastās rotas saka Guntis Zemītis. Lai gan vēsturnieks nedrīkst atbalstīt «melno» arheoloģiju, Zemītis saprot viņa izmisīgo vēlmi nepieļaut, lai zemgaļu rotas pazūd no pētnieku redzesloka. Zemītis uzskata, ka tik lieliem dārgumiem kā oriģinālām, tūkstoš gadu vecām rotām vajadzētu atrasties kāda valsts muzeja krājumos, bet Tērvetes koka pils rekonstrukcijā labi iederētos to atdarinājumi. Tomēr Normunds ir deklarējis visas uzpirktās rotas un pagaidām nolēmis tās paturēt savā īpašumā – koka pilī.

«Apbedījumu vietas postītas jau sen,» ar nožēlu saka Normunds, turpinot sarunu par senlietu zādzībām. «Piemēram, vienā no arheoloģiskajiem izrakumiem netālu no Tērvetes mēs konstatējām, ka cilvēka ķermenis vēl nebija sadalījies, kad apbedījuma vieta bija aplaupīta,» saka Normunds. 2007.gadā Penkules pagastā Ķūru apmetnes kapulaukā (6.-12.gadsimts) viņš kopā ar kolēģiem atrada 18 apbedījumu. «Kāda vīrieša ķermeni atradām sēdus stāvoklī, galvaskauss bija nomests pie kājām. Visticamāk, viņam bija kaklariņķis, kas rauts no kakla. Tā bija ļoti liela kapa bedre, apmēram trīs metru garumā, kas liecina, ka apbedītais bija turīgs. Zemgaļu apbedījumi postīti arī jaunākos laikos – 18.-19.gadsimtā. Ir pat zināmi gadījumi, kad muižnieki norīkoja zemniekus izrakt kapulaukus, lai piesavinātos tur uzietās sudraba senlietas.» Normunds uzsver, ka īpaši daudz kapulauki postīti Zemgalē, jo šajā novadā kapu kopiņas izkārtotas rindās, katru no tiem iezīmējot ar vienu akmeni pie galvas, diviem – pie kājām. Turpretī latgaļi mirušos apbedīja izklaidus, un tas apgrūtina apbedījumu izlaupītāju darbu.

Zelts un Damaskas tērauds

Apbedījumi, kuros mirušajiem ceļā uz viņsauli dotas līdzi teju visas bagātības, pierāda, ka latvieši ticēja dzīvei pēc nāves. Nav citādi izskaidrojams, kāpēc zemgaļi kopā ar mirušo kapā lika viņa dārgākās un labākās mantas, arī darbarīkus un saimniecības lietas. Normunds atsaucas uz Indriķa hroniku, kurā minēts, kā kurši kaujās pie Rīgas 1210.gadā nogalina savus ievainotos. «Kristieši baidījās no elles. Pagāniem tas bija nepazīstams jēdziens, līdz ar to viņi viegli uztvēra nāvi,» saka Normunds.

Muzejā lūkojoties uz viņa sievas Ināras fotogrāfijām krāšņajos zemgaļu tautastērpos, ko rotā kaklariņķi, saktas, aproces, villaines ar piekariņiem, grūti iedomāties šādu sievieti strādājam uz lauka vai kūtī. Normunds pieļauj, ka turīgākie zemgaļi nemaz nestrādāja smagus lauku darbus. «Ir sieviešu apbedījumi, kuros kaplis, kas gadsimtiem ilgi zemgaļu sievietēm bija viens no svarīgākajiem darbarīkiem, ir gandrīz neskarts,» saka Normunds. Tomēr minējumu, ka rotas valkātas tikai svētkos, noliedz. Spirālaproces, kas redzamas viņa muzejā, ir tik nodilušas, ka ir skaidrs – sieviete tās nēsājusi diendienā. Saktas bija tikpat nepieciešamas apģērba saturēšanai kā mūsdienās pogas. Turklāt daudzām rotām senlaikos bija uzdevums atbaidīt ļaunos garus.

Fakts, ka lielākā daļa zemgaļu rotu darinātas no sudraba un bronzas, pēc Normunda pārliecības, ir vēl viens pierādījums viņu bagātībai. «Katrs Latvijas arheologs zina, ka sudraba mantu Zemgalē ir daudz, Latgalē – ļoti maz.» Viņš paskaidro – zemgaļu apdzīvotās zemes bija tik auglīgas, ka ļāva pārdot pārpalikušos graudus skandināviem, pretī iegūstot dārgmetālus. Apbedījumos atrastais liecina, ka zemgaļi bija arī prasmīgi biškopji, vasku un medu iemainīja pret metālu un ieročiem. No rakstītiem avotiem zināms, ka 13.gadsimtā zemgaļiem bija tirdzniecības nami Vācijas pilsētās Lībekā un Zēstē (Soest). Gotlandē atrasti zemgaļu apbedījumi, skandināvu rakstītajos avotos atrodamas ziņas, ka zemgaļi bieži braukuši pāri jūrai tirgoties. Normunda pētījumā par vienasmens zobeniem zemgaļu apdzīvotajās teritorijās lasāms, ka zemgaļiem bija pat Damaskas tērauda zobeni. 

«Tādas ekskluzīvas lietas kā Damaskas tērauda zobeni vai apzeltītas lietas nebija nekas īpašs. Tērvetes pilskalna arheoloģiskais materiāls apliecina, ka Tērvete bijusi ļoti bagāta pils,» saka Normunds. «Piemēram, te atrasts dzirnakmens no vulkāniskas lavas ieža, kas atvests no Dienvideiropas, iespējams, Itālijas. Izmantots kā dzirnakmens, jo nedrupa un ilgi kalpoja. Viens no kolēģiem, kas pētījis dzirnavu vēsturi, teica, ka Eiropā šādi dzirnakmeņi lietoti tikai karaļnamos. Tātad ļoti dārgs.»

Normunds uzskata, ka arī paši vēsturnieki vēl līdz galam nav novērtējuši zemgaļu tautas varenību pirms krustnešu ienākšanas Latvijā. Maz saglabājušās un pētītas 13.gadsimta zemgaļu rotas. Bet tās, kas nonākušas vēsturnieku rokās, ir greznas. Īpaši krāšņas un ornamentiem bagātīgi rotātas esot zirglietas – laužņi, pieši, kāpšļi. «Mēs zinām, ka 13.gadsimtā pāvesta legāts (sūtnis) prasījis Viestartam audienci. Tas iziet ārpus visiem tālaika diplomātijas rāmjiem, jo parasti pāvesta legāts neprasīja audienci, it sevišķi pagānu valdniekiem,» saka Normunds. Zināms, ka 1225.gadā Viestarts piedalījies sarunās ar pāvesta legātu Modēnas Vilhelmu, dodot nenoteiktu solījumu kristīties un atļauju sludināt katolicismu Zemgalē. Tomēr zemgaļi nekristījās, un 1254.gadā Zemgali pilnībā ieņēma krustneši. 1279.gadā zemgaļu vadonis Nameisis padzina vāciešus no Tērvetes, bet 1281.gadā to atkal ieņēma krustneši. 1285.gadā tērvetnieki paši nodedzināja savu pili un aizgāja uz Raktes (Žagares) novadu. 

Nevis man, bet mums!

Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad skolēnus autobusos veda uz Annas Brigaderes Sprīdīšiem un Pasaku mežu, nekas vairāk par nomelnējušu norādi uz Tērvetes pilskalnu neliecināja par Viestarta pili un senajiem zemgaļiem. Kopš Tērvetē notiek Zemgaļu dienas, izveidots Senvēstures muzejs un šovasar apskatāma koka pils rekonstrukcija, arvien vairāk tūristu brauc uz Tērveti tieši uzzināt kaut ko vairāk par zemgaļiem. «Kaut vairāk būtu tādu cilvēku kā Normunds Jērums! Mēs ar viņu lepojamies,» saka Tērvetes novada domes priekšsēdētāja Dace Reinika.

Lai gan Normunds ir rīdzinieks, vasarās viņš ar ģimeni dzīvo Tērvetes Senvēstures muzeja otrajā stāvā. Vecākajai meitai ir deviņi gadi, jaunākajai – pusotra. Normunds klusi cer, ka viena no viņām turpinās darbu muzejā un gādās arī par zemgaļu senlietu kolekciju. Latvijā ir vairāk nekā 200 privāto muzeju, kuros, gluži kā Tērvetes Senvēstures muzejā, ir kāda aizrautīga cilvēka veidota kolekcija. «Esmu skeptisks par privātajiem muzejiem, jo daudzi no tiem strādā tikai tik ilgi, kamēr dzīvo tā izveidotājs. Zinot Normundu, esmu drošs, ka viņš kādreiz visu nodos valsts muzejam,» saka Guntis Zemītis. Normunds to tikai apstiprina: «Ja mani bērni neturpinās darbu muzejā, visticamāk, savu kolekciju nodošu Nacionālajam vēstures muzejam. Ne jau man tas viss ir vajadzīgs, tas vajadzīgs mums.»

Festivālu paaudze

Posted on jūlijs 16, 2014 by - Personība

Mūzika ir saistīta ar prieku un svinēšanu – pošoties uz festivālu Positivus Salacgrīvā, saka grupas Carnival Youth mūziķi Roberts Vanags, dvīņi Emīls un Edgars Kauperi un Aleksis Luriņš

Hei! – pārtraucis sarunu un sveicienam pacēlis roku, Emīls uzsauc garāmbraucošajam velosipēdistam. Kad abi ir sarokojušies, pārmijuši dažus vārdus un puisis aizbraucis, Emīls un Edgars, viens otru papildinot, izstāsta – viņu draugs Vīnē studē arhitektūru, kādreiz noteikti būs Latvijas labākais arhitekts. «Mums ir forša draugu kompānija. Visi ir radoši, visi grib parādīt pasaulei, ko Latvija var,» ar gaišu smaidu saka Emīls. Kaņepes Kultūras centra pagalmā vasaras viducī viņš sēž kopā ar brāli Edgaru, kurš, tāpat kā Emīls, ik pa brīdim atglauž matus, lai tie nekristu sejā, un draugiem Robertu un Aleksi. Roberts, ko pārējie raksturo kā atbildīgāko grupā, ir tikpat atklāts, sirsnīgs un runātīgs kā dvīņi. Viņi visi trīs Rīgas Valsts 2.ģimnāzijā bija klasesbiedri. Aleksis, arī skolasbiedrs, runā vismazāk. Bet labprāt atsaucas uz jociņiem un pārējo «pastāsti, kā toreiz…» un «Aleksim ir labs stāsts, kā viņš…». Kad Aleksis to izdzird, viņš, saglabādams smaidu zem uzskrullētajām Minhauzena ūsiņām, stāsta.

Četri šovasar vidusskolu absolvējušie draugi jeb grupa Carnival Youth izskatās laimīgi. Kamēr daudzi klasesbiedri noskaidro, kurā augstskolā uzņemti, un domā par studijām, Emīlam, Edgaram, Robertam un Aleksim vasaru un rudeni piepilda koncerti, uzstāšanās festivālos un mūzikas konferencēs. Viņi sauc un sauc pasākumus, kuros ir bijuši un kur vēl jābūt. Polijā, Latvijā, Lielbritānijā, Ungārijā, Austrijā. Koncerti ir teju katru otro dienu, un puiši saka – mēs to izbaudām! Kā atzīst Edgars, viņi nemaz nezinātu, kādā augstskolā iesniegt dokumentus. «Mums ir paveicies, ka mums ir mūzika. Jo, ja nebūtu mūzikas…,» saka Edgars. «Grūti iedomāties pasauli bez mūzikas,» piebilst Emīls. «Tagad – jā!» saka Edgars.

Kopš bērnības mūzikā

«Atceros dienu, kad vecāki mūs aizveda uz mūzikas skolu,» smaidīdams saka Emīls, grupas bundzinieks. Toreiz Jāzepa Mediņa Mūzikas skola atradās telpās, kur pašlaik ir Kaņepes Kultūras centrs. Tieši tāpēc viņš un Edgars te jūtas gandrīz kā mājās. «Iegājām iekšā, un mums prasīja, ko gribam spēlēt,» atceras Edgars. «Es teicu – gribu spēlēt bungas! Emīls teica: es arī gribu bungas! Tad es teicu: labi, varu mācīties spēlēt ģitāru. Bet skolotāji teica, ka ģitāra nav nopietns mūzikas instruments un, lai iemācītos spēlēt bungas, vispirms jāspēlē ksilofons. Galu galā mūs abus ielika vijoles klasē. Raudājām un kliedzām, ka negribam! Tad mūs ielika kora klasē, taču vēlāk man dziedāšanu apgrūtināja mezgli balss saitē, tādēļ es pārgāju uz trompetes klasi. Mūzikas skola – tā bija vecāku ideja. Bet tā nebija slikta.»

Savukārt taustiņinstrumentālists Roberts uz mūzikas skolu aizgāja pats jau piecu gadu vecumā. Darīja to tikai tāpēc, ka toreiz par paraugu itin visā uzskatīja draugu, kurš bija trīs gadus vecāks mūzikas skolas audzēknis. Mazā vecuma dēļ viņš nevarēja apgūt klavierspēli tik ātri, cik skolas vecumu sasniegušie bērni, tādēļ klavierklasē mācījās gadu ilgāk nekā pārējie. Roberts mūzikas skolu pabeidza, taču dvīņi Kauperi pusgadu pirms izlaiduma eksāmeniem nomainīja to pret snovborda skolu.

Vienīgais no četrotnes, kuram nav muzikālas izglītības, ir Aleksis. Ģitārspēli viņš pirms dažiem gadiem apguva, izmantojot YouTube atrodamās mācību stundas. Tas bija vasarā, kad Aleksis, neveiksmīgi krītot, gandrīz salauza mugurkaula. Ārsts teicis, ka zēns dzimis laimes krekliņā, tomēr ieteica panēsāt koriģējošu korseti. «Nevarēju ne braukt ar riteni, ne skraidīt. Tikai sēdēt. Tad nu sāku mācīties spēlēt ģitāru,» mazliet slinki stāsta Aleksis.

Tagad Roberts atceras – salīdzinājumā ar mūzikas skolu viss pārējais šķita easy. Mācības un mājasdarbi bija nieks salīdzinājumā ar tām prasībām, ko izvirzīja mūzikas pedagogi. Tādēļ arī 12.klasē, kad vairākums vidusskolēnu par savu galveno uzdevumu uzskata veiksmīgi nokārtot eksāmenus, Carnival Youth mācības apvienoja ar koncertiem – pieraduši pie tā, ka daudz darāmā. «Un mums ir vieglas galvas,» saka Edgars. Viņš nekad, vakarā astoņos pārnācis mājās no mūzikas skolas, nesteidzās pildīt mājasdarbus. «Ejot uz skolu, sapratu – labāk mācīties skolā stundu laikā, nekā palaist visu gar ausīm un pēc tam mocīties ar mājasdarbiem,» papildina Roberts.

Viņš ar brāļiem saprotas gandrīz no pusvārda. Grupas apzinīgākais dalībnieks, ko pārējie puiši dažkārt jokojoties sauc par mammu. Viņš un brāļi Kauperi iepazinās, kad dvīņi sāka mācīties Rīgas 2.vidusskolas 8.klasē. Divu gadu laikā tā sadraudzējās, ka nolēma – jāveido grupa. Jau pēc pusgadu ilgiem mēģinājumiem gribējās uzstāties, tādēļ noorganizēja pirmo koncertu. «Bet divas dienas pirms koncerta apjautām, ka vajadzētu basģitāristu,» kā jautru joku atceras Emīls. «Neviens tādu nepazinām, bet zinājām, ka Aleksis no paralēlklases citā grupā spēlē basģitāru. Prasījām, vai viņš gribētu pievienoties. Viņš piekrita.»

«Jā, man tās piektdienas vakaram nebija nekādu plānu,» piebilst Aleksis.

Grupas pirmo koncertu, kurš noticis 2012.gada 20.aprīlī, puiši uzskata par Carnival Youth dzimšanas dienu.

No festivāla līdz festivālam

To, ka četru skolēnu ideja muzicēt nebija un nav tikai joks laika nobumbulēšanai, pierāda Roberta stāstītais, cik ilgi un pārdomāti puiši izvēlējās grupas nosaukumu. Zēni saprata, ka nosaukumā noteikti jābūt vārdam «karnevāls», kas ir daudzu tautu svētki ar maskām, dejām, jautrām izdarībām un gājieniem. «Šajos svētkos zūd hierarhija un sociālās kārtas. Tu svini savu esību, izvēloties tādu masku, kas norāda uz tevi tādu, kāds esi,» kā sagatavojies eksāmenam skaidro Roberts. «Tas ļoti atbilst mums, jo grupā esam vienlīdzīgi. Mēs atļaujamies būt tie, kas vēlamies būt, darīt to, ko gribam – spēlēt mūziku. Spēlējam sajūtu mūziku. Tā rodas no tā, ko redzam, dzirdam, jūtam.» 

Kad mūzikas apskatnieks Toms Grēviņš Carnival Youth jautājis, vai grupas nosaukums nav tulkojams kā «festivālu paaudze», jaunie mūziķi teica – jā, noteikti! Jo viņi auguši laikā, kad jaunās grupas līdzās pasaulslaveniem mūziķiem uzstājas festivālos. Tie lielākoties kļuvuši par svētkiem jauniem un veciem, radošajiem un klerkiem, bet muzicēšana un mūzikas klausīšanās šajos pasākumos ir tikpat svarīga kā bezrūpīga atpūta un satikšanās ar draugiem. «Mēs esam šī jaunā paaudze,» saka Edgars. Festivālā Positivus viņš kopā ar brāli bijis jau iepriekšējos gadus kā klausītājs. Pirmo reizi lielas publikas priekšā grupa uzstājās pagājušā gada vasarā festivālos Summer Sound un Positivus. «Cilvēki jau zināja pāris dziesmas,» atminas Edgars. «Positivus mums bija tāda ballīte kā nekad iepriekš!»

Roberts stāsta, ka tieši festivālos dzirdētais viņus iedvesmo: «Redzot citas grupas muzicējam, iekšā vibrē sajūta, ka gribas arvien vairāk mēģināt un vēl radīt. Mūsu grupā dziesma nāk no četrām pusēm, nav viena līdera. Ja kaut kas patīk, ķimerējam, līdz sanāk dziesma.» 

«Kad rodas jauna dziesma, tā ir brīnišķīga sajūta. Tā ir viena no brīnišķīgākajām sajūtām,» saka Emīls. «Kad koncerts vai mēģinājums izdevies, ir liels gandarījums par paveikto darbu. Neizsakāms prieks!» piebalso Edgars.

Paveicies

Positivus festivāls – mūzikas svētki trīs dienu garumā priežu mežā pie jūras – ir tikai viens no daudzajiem Carnival Youth šīsvasaras mūzikas pasākumiem. Maijā viņi bija Anglijā, Braitonā, Eiropas lielākajā jaunās mūzikas festivālā Great Escape, jūlija sākumā Open’er festivālā Polijas pilsētā Gdiņā, tad Summer Sound Liepājā, šajā nedēļas nogalē Positivus, 20.jūlijā jābūt GuilFest Gilfordā Lielbritānijā. Tad grupa muzicēs Āraišfestā un Sabiles vīna svētkos, 1.augustā jābūt rokfestivālā Galapagai Lietuvā, augusta vidū – Sziget festivālā Ungārijā. «Ak, jā, vēl Waves Vienna oktobra sākumā,» uzskaiti pabeidz Edgars, nolaižot arī roku, uz kuras pirkstiem viņš uzskaitīja festivālus.

«Tas mums būs pārbaudījums,» par šo koncertēšanas vasaru saka Roberts. «Pagaidām tas ir tieši tas, ko vēlamies. Ko čīkstēt, ka grūti!»

Pārsteidzoši, ka grupai, kas tikai maijā laida klajā debijas minialbumu un kuras mūziķi nupat izspruka no vidusskolas, ir tik intensīva koncertdzīve! 

To apzinās arī grupas puiši, atzīstot, ka viņiem paveicies ar menedžeri Gunu Zučiku, kura gadiem ilgi ir arī Prāta vētras, brāļu Kauperu tēta Renāra Kaupera grupas, starptautisko un sabiedrisko attiecību koordinatore.

«Guna man vienmēr ir stāstījusi, ka grupas veiksmes stāsts ne vienmēr ir saistīts ar tās mūziku,» saka Toms Grēviņš, kurš atzīst, ka par pirmajiem grupas demo ierakstiem nebija sajūsmā. «Taču jāsaprot, ka mūzikai ir jāsasniedz noteikti kvalitātes kritēriji, tai jābūt pietiekami pievilcīgai, lai to spēlētu radio, un grupai jāmāk dziesmas nospēlēt koncertā.» Carnival Youth sasniegusi šo kvalitātes latiņu, koncertu recenzijās viņus sauc par harismātiskiem un talantīgiem. «Un viņi ļoti patīk jaunām meitenēm!» piebilst Toms Grēviņš.

Otrs cilvēks, kuram puiši ir pateicīgi par savu straujo izrāvienu, ir viņu debijas albuma Never Have Enough producents Gatis Zaķis, ko Grēviņš sauc par trīsdesmitgadnieku paaudzes labāko mūzikas producentu.

Carnival Youth puiši stāsta, ka, meklējot debijas albuma producentu, paši atrada Gati, ko zināja kā grupas Instrumenti otrā albuma Procrastination producentu, un uzaicināja viņu uz koncertu. «Tas bija briesmīgs,» smaidīdams saka Edgars, aizsedzot ar roku acis. «Pirmais iespaids bija tāds, ka puiši nav labākajā formā,» atzīst Gatis. Tomēr viņš piekrita kļūt par debijas minialbuma producentu gluži vienkārši tāpēc, ka varēja iedomāties sevi spēlējam šādu indie rokmūziku. Dziesmas tika ierakstītas grupas mēģinājumu telpās, ko puiši sauc par Ziņģu namu. Gandrīz visu ierakstam vajadzīgo tehniku uz to atveda Gatis. «Katra dziesma bija citā gatavības pakāpē,» atceras Gatis. «Bija tādas, kuras bija fundamentāli jāmaina, un bija arī tādas, kas palika nemainītas. Daudzas dziesmas puiši pārstrādāja, sākot no mazām skaņas niansēm un beidzot ar melodiju un skaņdarba struktūru.»

Edgars ir pateicīgs Gatim, ka viņa pieeja dziesmām bija funkcionāla un analītiska. «Viņš uzskata, ka producenta uzdevums ir saskatīt grupas fenomenu un paspilgtināt to, nevis uzspiest savu redzējumu. Varbūt tieši tādēļ ir viens no labākajiem – ar šādu pieeju viņš sasniedz labāku efektu,» Edgaru papildina brālis.

Tagad Carnival Youth puiši un Gatis ir tā sadraudzējušies, ka, pēc Roberta vārdiem, nevar just gadu starpību. «Neesmu pieradis, ka norāda uz manu vecumu,» smejas Gatis. «Bet, jāatzīst, viņi ir divreiz jaunāki par mani.»

Intervijā rodas iespaids, ka jaunie mūziķi nav ne pēkšņās slavas, ne meiteņu sajūsmas apreibināti. Viņi šarmē ar atklātību, vienkāršību, prieku par iespēju muzicēt un puicisko sajūsmu par daudzajiem festivāliem, kuros piedalās. Arī Gatis saka – viņam patīk strādāt ar Carnival Youth, jo viņi ir atvērtāki pasaulei un visam jaunajam nekā viņu vecāku paaudze. 

Vienkārši labi draugi

Par ātrumu, ar kādu Latvijā izplatījās Carnival Youth labā slava, sava tiesa nopelnu droši vien ir arī Kauperu uzvārdam. Bet tā ir tabu tēma. Emīls un Edgars, tāpat kā viņu vecāki, vēlas panākt, lai uzmanību jaunajai grupai pievērš tās mūzikas, nevis uzvārda dēļ. 

Tomēr laiku, kad dvīņi muzicēja grupā Žirafe, kuras menedžeris bija viņu tētis Renārs Kaupers, brāļi atceras ļoti labprāt. «Cik mums bija gadi – astoņi, deviņi?» ar jautru smaidu Emīls prasa brālim.

«Otrajā klasē,» atbild Edgars. Viņš pastāsta, ka grupa veidota pēc klasesbiedru ierosinājuma. «Mums bija mapītes ar žirafēm, un mēs raustījām to gumijas kā ģitāras stīgas,» Edgars smiedamies atceras, kā radās grupas nosaukums. «Tagad ir baigi smieklīgi, bet tajā laikā mēs to uztvērām ļoti nopietni. Ierakstījām kaut ko, paklausījāmies, tad nospriedām – mazliet par bērnišķīgu, vajag kaut ko nopietnāku!» atceras Emīls. 

«Protams, tētis, abi vecāki, palīdzēja,» saka Edgars. «Mēs no menedžmenta neko nesapratām. Bet tā bija kolosāla pieredze. Iedomājies! Desmit gadu vecumā trīs čaļi spēlē koncertā Nacionālajā teātrī.» Emīls saka – mazi rupuči, kas daudz vecākiem cilvēkiem dziedāja dziesmu Vecīt, tas ir tā!

Emīls un Edgars nemitīgi viens otru papildina, Roberts viņiem piebalso, Aleksis runā tikai tad, ja pārējie viņu tam uzdunkā. Neviens no viņiem necenšas izcelties, visi viens par otru labprāt pastāsta kaut ko jauku vai smieklīgu, viešot smeldzi par ciešo draudzību. 

«Roberts būs vislabākais tētis,» saka Emīls. «Viņu vislabāk raksturo kāda situācija: Roberts brauc mājās vilcienā, kad viņam piezvana mamma un palūdz, lai viņš no mūzikas skolas izņem brāli. Roberts izkāpj no vilciena, aizbrauc ar citu vilcienu atpakaļ uz Rīgu, paņem brāli, un abi brauc mājās. Tiešām apbrīnojami!»

Emīlam neaptrūkstas labā, ko stāstīt par saviem draugiem. Ar aizrautību viņš atceras, kā brālis klasesbiedru albumā atstājis sarkastiskas piezīmes, un sarkasmam taču vajag intelektu. Viņš mudina stāstīt Aleksi, kā viņš orientēšanās sacensību laikā Somijā iekritis bedrē, zaudējis samaņu, tad atguvies un, nesaukdams nevienu palīgā, sasniedzis finišu. Visiem četriem puišiem bez mūzikas ir sportiskas aizraušanās – Aleksis piedalījās orientēšanās sacensības, brāļi snovo, Roberts spēlē golfu.

«Uz skatuves Emīls ar Robertu parasti runā un joko. Es pagaidām vēl mācos, kautrīgs,» saka Edgars. Emīls gan iebilst, ka brālis nemaz nav tik bikls. Viena no skaistākajām Carnival Youth dziesmām ir Akmentiņi ar Imanta Ziedoņa vārdiem, veltīta dzejniekam. Emīls stāsta, kā reiz, izskanot dziesmas pēdējiem vārdiem «kādreiz bijām akmeņi visi mēs, un mums bija akmeņu dvēseles», Edgars pacēlis roku un saucienā apstiprinājis: «Jā!», izpelnīdamies aplausus.

Briļļu laboratorija

Posted on jūlijs 16, 2014 by - Veiksme

Tiek lēsts, ka aptuveni 65% planētas iedzīvotāju nepieciešama redzes korekcija jeb brilles vai kontaktlēcas. Kā funkcionē šis globālais optikas tirgus, un kā briļļu lēcas top vienīgajā ražotnē Latvijā?

Deviņdesmitajos gados sācis ar briļļu rāmju un saulesbriļļu vairumtirdzniecību, uzņēmums Liko-R 2006.gadā pievērsās ražošanai, izveidojot pats savu, pirmo un pagaidām vienīgo briļļu lēcu ražotni Baltijā. «Tobrīd Latvijā kļuva pieejams ES līdzfinansējums biznesa attīstībai, savukārt mums, pateicoties tirdzniecībai, bija uzkrājusies gan pieredze, gan arī līdzekļi, ko nolēmām investēt ražošanā,» atceras Liko-R īpašnieks Linards Kovaļevskis.

Vēl viens no iemesliem – ražošana, viņaprāt, esot daudz stabilāks un vienlaikus vērtīgāks bizness nekā tirdzniecība, kur vairumtirgotājs parasti ir atkarīgs no preces piegādātāja. Lai gan Liko-R joprojām nodarbojas ar tirdzniecību, pašlaik laboratorijā dienā top līdz 50 nestandarta jeb progresīvo  briļļu lēcu un optisko saulesbriļļu. Kovaļevskis uzskata – viņu tirgus daļa varētu būt ap 10% no visām pēc individuāla pasūtījuma izgatavotajām lēcām Latvijā. Tomēr uzņēmuma darbība neaprobežojas ar vietējo tirgu. Pie rīdziniekiem lēcas pasūta Lietuvas, Igaunijas un pēdējā laikā arī Baltkrievijas optikas veikali.

Citi slīpēšanas principi

No četrpadsmit Liko-R darbiniekiem lielākā daļa joprojām nodarbojas ar tirdzniecību, galvenokārt izplatot kontaktlēcas un to kopšanas līdzekļus, un tikai četri strādā laboratorijā. Tāpēc ražotne ir salīdzinoši neliela, bet, ņemot vērā nozares specifiku, uzsvars liekams tieši uz vārdu «salīdzinoši».

Piemēram, pasaules lielākajam briļļu rāmju un saulesbriļļu ražotājam itāļu Luxottica Group ASV ir piecas progresīvo briļļu laboratorijas, kas apkalpo aptuveni 5000 kompānijai piederošo veikalu. Darbības princips un pat tehnoloģijas gan šeit, gan tur ir līdzīgas. 

Vienīgi tajās ir daudz jaudīgākas iekārtas, strādā desmitiem cilvēku, un lēcu ražošanā tiek izmantotas automātiskās līnijas. Līdzīgi darbojoties arī vācu Fielmann, kas apkalpo tikai šīs kompānijas veikalu tīklu, tajā skaitā arī Baltijā.

Latvijā ir tikai nedaudz vairāk par 200 optikas veikalu un aptuveni 70 uzņēmumu, kas nodarbojas ar šo preču realizāciju. No tiem lielākie Vision Express, Pasaules optika un Fielmann. Toties mums tuvākās briļļu lēcu laboratorijas atrodas Polijā, Somijā, un nesen viena sākusi darbu arī Maskavā. Tas tikai liecina, cik šī joma ir specifiska, jo faktiski visa produkcija tiek importēta, un lielāko daļu no Latvijā pasūtītajām progresīvajām lēcām joprojām izgatavo vecajās Eiropas valstīs, Vāciju un Franciju ieskaitot. Tāpēc Liko-R drīzāk ir nozarei un vietējai situācijai netipisks nekā to raksturojošs uzņēmums.

«Toties atšķirībā no šiem lielajiem ražotājiem mēs esam elastīgāki, krietni tuvāk klientiem un līdz ar to ne tikai operatīvāki, bet uz loģistikas rēķina arī par kādiem 10-15%  lētāki. Un piedāvājam visus populārākos lēcu materiālus, kādi pašlaik pieejami pasaulē,» stāsta Kovaļevskis, kurš ar brillēm strādā jau turpat divdesmit gadu, gandrīz kopš Liko-R dibināšanas dienas.

Toreiz, 1993.gadā, tas tika radīts kā tirdzniecības kompānijas R.A.S.A. meitasuzņēmums. Kovaļevskis bija pabeidzis LU Fizikas un matemātikas fakultāti, studējot tajā lietišķo matemātiku, un, kā daudzi jauni cilvēki tolaik, ienāca biznesā, Rietumos ražotās preces pārdodot Latvijā. Līdzīgi mātesuzņēmumam, arī Liko-R sākumā tirgojis biroja un kancelejas preces, tomēr drīz kļuvis skaidrs, ka ilgi tā turpināt nevarēs, tāpēc jāmeklē pašiem sava produktu niša.

«Latvijas optikas sistēma, kas nodrošināja iedzīvotājus ar brillēm, bija privatizēta. Parādījās pirmie Vision Express veikali, un arī mums radās ideja tirgot briļļu rāmjus, ko iepirkām Polijā,» atceras Kovaļevskis. 

RASA esot bijis viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas viesnīcā Latvija sācis organizēt starptautiskas komercizstādes. Kādā no šīm izstādēm piedalījies arī itāļu uzņēmējs, kurš brīvību atguvušajās Baltijas valstīs meklējis jaunus noieta tirgus Luxottica produkcijai. Tā Liko-R, kam jau bija neliela pieredze briļļu rāmju tirdzniecībā, kļuvis par itāļu optikas giganta dīleri Baltijas valstīs, tirgojot šeit ne tikai briļļu ietvarus, bet arī Ray-Ban, Versace, Vogue Eyewear un citas Itālijas koncernā ražotās saulesbrilles.

Tas turpinājās līdz 2004.gadam, kad Latvija iestājās ES un ražotāji jau pa tiešo varēja piegādāt savu preci optikas veikaliem. «Mēs kļuvām lieki,» saka Kovaļevskis. «Luxottica piedāvāja no starpniekiem, kas nodarbojas ar tirdzniecību, kļūt par aģentiem, kas apkalpo pārdošanas procesu.» Sadarbība turpinājusies, bet, tā kā Baltijā briļļu laboratorijas nebija, viņi nosprieduši, ka tas varētu būt pietiekami perspektīvs bizness, kurā vērts ieguldīt visu tirdzniecībā nopelnīto naudu. Vienīgi ar to bijis par maz. Tāpēc nolēmuši iesniegt projektu arī ES līdzfinansējuma saņemšanai.

2006.gada martā, kad desmitiem Latvijas uzņēmēju pēc vairākām rindā pavadītām diennaktīm burtiski ielauzās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, jo bija skaidrs, ka pirmajā reizē visiem ES naudas nepietiks, veiksminieku vidū bija arī Linards Kovaļevskis. Projektu atzina par perspektīvu, tas izturēja konkurenci, un jaunās paaudzes lēcu ražošanas iekārtās, kas izmanto digitālās tehnoloģijas, kopumā tika investēti 700 tūkstoši eiro. Šī jaunā tehnoloģija pasaulē parādījās tikai tūkstošgades mijā – iepriekšējā balstījās uz mehānisku, nevis datorizētu progresīvo lēcu izgatavošanu, un to varēja veikt arī veikalos. Bija pilnīgi citi slīpēšanas principi un cita veida sagataves, skaidro Kovaļevkis.

Augošs miljonu tirgus

Iekārtas tika iegādātas Vācijā, un 2007.gada decembrī uzņēmums sāka ražošanu. Tobrīd jaunā tehnoloģija pasaulē bija pietiekami aprobēta, tāpēc darbinieku mācīšana īpašas problēmas nesagādāja. Ražošana bija tik efektīva, ka ļāva Liko-R nostiprināt savas pozīcijas ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas tirgū.

«Pamatā optikas preču tirgus sastāv tikai no četriem produktiem – briļļu ietvariem, briļļu lēcām, kontaktlēcām un saulesbrillēm. Bet kopējais apgrozījums šajā tirgū visās trijās Baltijas valstīs pagājušajā gadā rēķināms ap 70 miljoniem eiro. Turklāt tam ir tendence augt,» nozares specifiku atklāj Kovaļevskis. Pieaugums ir vidēji 8-10% gadā, un to diktē gan veikalu, gan pasūtījumu skaits Baltijā, kas joprojām ir mazāks nekā Rietumeiropā. Itālijā vai Vācijā ir pa vienam optikas veikalam uz 5000 iedzīvotāju, bet Latvijā viens veikals ir uz 9000 iedzīvotāju, Lietuvā uz 8000, bet Igaunijā, kur izaugsme vislielākā, viens uz 7000 iedzīvotāju.

To visu Linards Kovaļevskis ņēmis vērā, veidojot savu laboratoriju, jo, kā pats saka, šajā nozarē var strādāt tikai tad, ja pārredz globālo tirgu un orientējas attīstības tendencēs. Viena no šādām tirgus īpatnībām ir tieši progresīvās lēcas un optiskās saulesbrilles, ko Liko-R ražo. Briļļu lēcas, kas risina visbiežāk sastopamās redzes problēmas un kuru dioptrijas ir no +6 līdz -6, ražo rūpnieciski, tāpēc veikalos tās atliek vien izgriezt atbilstoši izvēlētajam ietvaram. «Tā ir tā sauktā noliktavas prece,» saka Kovaļevskis. Savukārt brilles, kuru dioptrijas ir lielākas vai arī tādas, kuras vienlaikus risina gan tālredzības, gan tuvredzības problēmas, tiek ražotas pēc individuāla pasūtījuma lēcu laboratorijās. Te tiek tonētas un izgatavotas arī optiskās saulesbrilles, kuru izliekums atšķiras no parasto briļļu izliekuma un nereti arī ietvari ir daudz oriģinālāki, tāpēc veikalos lēcas iestiprināt nav iespējams.

Protams, to visu dara attiecīgas iekārtas atbilstoši tajās ievadītai programmai. Vispirms tiek ņemta ideāli apaļa atbilstošā materiāla sagatave, jo briļļu ražošanai jau sen vairs neizmanto stiklu, bet gan dažādus polimērus. Šo sagatavju ārpuse jau ir gatava, bet no iekšpuses kārtu pa kārtai ar speciālu dimanta frēzi tiek noņemts liekais materiāls, līdz iegūta nepieciešamā dioptrija un optiskā virsma. Pēc tam lēcu pulē ar speciālu pastu, līdz iegūst nepieciešamo kvalitāti. Tad pārklāj aizsargslāni pret skrāpējumiem un antirefleksoru, kas novērš spoguļa efektu. Kā saka Kovaļevskis, tas esot pats sarežģītākais un arī dārgākais no visiem procesiem, tāpēc līdz šim Latvijā neviens to nevarēja atļauties. Visbeidzot apaļā lēca tiek nogādāta pasūtītājam jeb konkrētajam optikas veikalam, kas to izgriež atbilstoši briļļu rāmim. 

Faktiski to visu varot paveikt vienā dienā, tomēr oficiālais pasūtījumu termiņš, ņemot vērā kopējo darba apjomu, ir līdz četrām darbdienām. 

«No visām Latvijā pārdotajām briļļu lēcām progresīvās lēcas ir ap 5%, Eiropā 10-20%,» saka Kovaļevskis. Viņaprāt, šādā veidā cilvēki ne tikai mēģina taupīt uz savas redzes rēķina, bet arī nezina, baidās vai nevar pierast pie brillēm, kas vienlaikus novērš gan tuvredzību, gan tālredzību, tāpēc labāk izmanto pārmaiņus divas brilles. Vienlaikus šis fakts, gluži tāpat kā vietējo veikalu skaits, liecina par nozares izaugsmes iespējām Baltijas valstīs.

Pašlaik visvairāk pasūtījumu laboratorijai esot no Lietuvas, jo Latvijas situācija nozarē esot specifiska. Ir trīs veikalu ķēdes, kas kontrolē 40% no mazumtirdzniecības apgrozījuma un pieder vienam īpašniekam. Tas gan neesot nekas unikāls, jo pašlaik visā pasaulē optikas nozarē un jo īpaši briļļu lēcu ražošanā vērojama monopolizācija. Lielie ražotāji uzpērkot veikalu ķēdes un laboratorijas, lai pa tiešo savu produkciju piegādātu klientiem. «Tāpēc, lai arī būtībā esam reģionāla laboratorija, mēs nevaram strādā tikai Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā. Rietumeiropa atkrīt, tāpēc arvien vairāk skatāmies uz Austrumiem – uz Baltkrieviju un Krieviju, no kurienes pēdējā laikā bijuši vairāki pasūtījumi un kur šajā nozarē vēl ir milzīgas nerealizētas iespējas,» stāsta uzņēmuma īpašnieks. No 22 Latvijas optikas uzņēmumiem Liko-R pēdējos gados ir trešais visstraujāk augošais un pēc apgrozījuma atrodas otrā desmita vidū, pērn ieņēmumi bijuši ap diviem miljoniem eiro.

Vai nepienāks brīdis, kad arī Rīgas laboratoriju nopirks kāds lielāks tirgus spēlētājs? «Varbūt kādreiz tā arī notiks, bet pašlaik mēs par to nedomājam,» atbild Linards Kovaļevskis, kurš patlaban meklēt piekto darbinieku Liko-R optikas laboratorijai, lai paplašinātu ražošanu.

3 biznesa principi

1. Klientiem un partneriem solīt tikai to, ko reāli iespējams izdarīt.
2. Lai redzētu iespējas vietējā tirgū, jāpārzina tirgus specifika un attīstības tendences pasaulē. Tātad jābūt ekspertam.
3. Saka – biznesā nav draugu, ir tikai intereses. Man gribas, lai šīm interesēm būtu cilvēciska seja, nevis iešana pāri līķiem.

Neoficiāls pasaules rekordists

Posted on jūlijs 16, 2014 by - Jauna seja

Dāvis Dudelis (23)


BMX Flatland braucējs uzstādījis neoficiālu pasaules rekordu Horvātijas pilsētā Koprivnicā, nobraucot 125 metrus tikai uz velosipēda priekšējā riteņa.

Vecāki: Inguna Bubuce un patēvs Viesturs Bubucis strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos. Tēvs Aigars Dudelis darbojas Baltcom tehniskajā sfērā.

Kuru personību tu apbrīno? Apbrīnoju vairākus sportistus par viņu mērķtiecību, gribasspēku un disciplīnu, piemēram, Māri Štrombergu.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka mani ir atbalstījuši svarīgos brīžos, ne tikai sportā.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Dzīvē viss ir domu un darbu rezultāts, tāpēc visu vajag darīt no sirds, un jābūt atvērtam visām iespējām, kas tiek piespēlētas.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Šķiet, pagājušo trešdien, jo atkal savainoju pirkstu trenējoties, sāpes bija neizturamas.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Kustēties, ceļot un smieties.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Vienīgais «talants», ko var apskaust, ir tas, ka citi ir trenējušies un attīstījuši savas spējas jau no agras bērnības.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Nazi, šķiltavas un fotokameru.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Suns, jo sirsnīgi sagaida mājās un ar viņu var izārdīties.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Tepat laukos, Latvijā. Pēc visiem piedzīvojumiem gribēsies kādu mierīgu vietu ar lauku māju, dārzu un mežu.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Ar slinkumu un attaisnojumu meklēšanu.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par foršu ceļojumu.

Indra Pilskalne, spēlē klezmeru mūziku

Posted on jūlijs 9, 2014 by - 1 no 2 miljoniem

 

Ebreju mūzikas grupā London Klezmer Quartet, kas nupat koncertēja Latvijā, kontrabasu spēlēja un solo jidišā dziedāja latviete – Melburnā uzaugusī Indra Pilskalne, kuras mūziķes pseidonīms ir mātes uzvārds Buračevska. «Iepazināmies Skype,» viņa stāsta, kā nonākusi pie londoniešiem. Pirms diviem gadiem, dodoties turnejā uz Austrāliju, klezmera mūziķi ar aģenta palīdzību tur meklējuši kontrabasistu. Indra gan Melburnas Universitātes Viktorijas Mākslas koledžā ir apguvusi klasiskās vijoles spēli, taču arī citi instrumenti viņas rokās ātri sāk skanēt. Londonieši nosūtījuši notis, Indra izmēģinājusi – ir! Viņa jau iepriekš atskaņojusi tā dēvēto pasaules mūziku dažādos sastāvos, piemēram, Ungārijas romu grupā, kur kontrabass ir pavisam citāds, tikai ar trijām stīgām, tagad spēlē arī Balkānu orķestrī, arī soulmūziku ar saksofonu.

Indra smejoties stāsta, kā pirmajā noklausīšanās reizē internetā ar londoniešiem demonstratīvi kā nevajadzīgas pārmetusi notis pār plecu. Satiekoties Austrālijā, jau pēc pirmajiem mēģinājumiem viņi tā saspēlējušies, it kā kopā būtu pavadīti daudzi koncerti. Kādā brīdī Indra iedziedājusies, vijolniece Ilana Kravitca, kura ir arī grupas menedžere, iesaukusies: «Bet tava balss taču ir zelts!» Kopš tā laika Indra dzied, grupas jaunākajā CD ieskaņojusi tradicionālo galda dziesmu Hei, melnais čigāns latviešu valodā. Viņa dzied arī Melburnas latviešu korī. «Valoda ir kā mūzika, tikai bez notīm,» secina.

Mūzikāli apdāvināti cilvēki Indras ģimenē bijuši gan pa mātes, gan pa tēva līniju. Brālis Andrejs izstudēja klavierspēli, mamma, profesionāla māksliniece, Austrālijā pašmācības ceļā apguva ģitāru. Kā stāsta leģenda, tēva brāli, arīdzan Andreju, izbijušu vijolnieku, kas bija izsūtīts uz Sibīriju, izglābusi trompete. Pēc kara no vācu armijas pārnācis tikai ar vienu roku un sašautām plaušām, viņš tomēr varējis tikt galā ar šo pūšamo instrumentu. Atgriezies Latvijā, apbedīts Talsu kapsētā kopā ar savu trompeti.

Indra ar Latviju attiecības nostiprināja 90.gados, kad ciemos sāka braukt radinieki, bet vēl ciešāk – 1995.gadā, kad pati pirmoreiz šeit ieradās, iemīlēja zemi un cilvēkus. «Nabadzīgi kā traki, bet pēdējo kartupeli tevis dēļ no skapja izņems,» emocionāli iesaucas. «Taču ģērbjas vislabāk visā Eiropā!»

Apmeklējot mātes dzimtās vietas Dunikā, netālu no Rucavas, viņa sajutusi – šī zeme ir tik dzīva! Tāpat kā Austrālijas aborigēni, latvieši ikvienai lietai dabā atradīs nozīmi. Indra arī vienmēr pieminot tēva Induļa Pilskalna teikto: «Austrālija ir ērta kā kurpe, bet Latvija ir dzimtene.»

Saulriets pār kalnu

Posted on jūlijs 9, 2014 by - Laukos

Turpmākajos žurnāla numuros šovasar atkal stāstīsim par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa mājas Liezērē vasarās apdzīvo kopā ar vecākiem, Jāni un Ilzi Avotiņiem. Gulēt zālē un lūkoties debesīs, izvērst molbertu un gleznot – to visu šeit var!

Avotiņu ģimenes gaišo lauku māju siluetu Liezērē no austrumu puses skauj smuidru egļu rinda, bet rietumos kā teiksmainā dārzā izvietojusies kupla liepa, vācu sudrabegle, pīlādži, kļavas, bērzi, oši un varens ozols. Iebraucamo ceļu rotā no ragavu slieces izgatavots mājas nosaukums «Kalna Murēni» ar grebtām latvju rakstu zīmēm. Dārza hortenzijas, flokši, kurpītes liegajā vējiņā dīžājas gar mājas sienu. Uz terases vāzēs smaržo vīstošie ziedu klēpji, ko Kristīne Luīze pirms dažām dienām saņēmusi izstādes atklāšanā – mākslas galerijā XO viņas jauno darbu sēriju Ceļojums var aplūkot līdz jūlija nogalei. 

Satvērusi pirkstu galos dārzā noplūktas maigi zaļas jāņogas, māksliniece tās pagriež pret sauli. «Ieraugu, un tās nonāk gleznā,» viņa saka rāmā balsī. Tembrs labi sader ar apkārtnes laisko atmosfēru: dzied putni, netraucē pilsētai raksturīgie trokšņi un steiga. Lēnā garā vecie Avotiņi – konditors Jānis un māksliniece Ilze – klāj kafijas galdiņu pagalmā zem ābeļu zariem. Smaržo Jāņa svaigi ceptā Tarte Tatin ar persiku šķēlītēm.

Jau vairāk nekā 30 gadus šī ir mīļa vasaras atpūtas vieta visai ģimenei. Kad 1984.gadā Ilze un Jānis ieradās Kalna Murēnos, vecākā meita Katrīna bija ņipra sešgadniece, bet Kristīne Luīze – vēl mazuļa vecumā. Gribējās, lai meitām ir lauku vide, lai var basām kājām pa zāli skraidīt. Māja tolaik bija ļoti sliktā stāvoklī, iepriekšējie iemītnieki vienā istabā pat turējuši aitas. Sākumā Avotiņu ģimene apdzīvoja tikai vienu istabu. Pamazām māju atjaunoja, līdz tā atguva seno skaistumu – kā pirmskara laikos, kad 19.gadsimta nogalē celtā māja piederēja Jāņa Avotiņa vectēva brālim. Nu uz savām lauku mājām Avotiņi vasarās brauc smelties dabas enerģiju un pāri kalnam vērot bezgala skaisto saulrietu.

Meža zemenītes

80.gados Avotiņus ar divām mazajam meitām pie nolaistajiem Kalna Murēniem pieturēja krietnie kaimiņi – bija blakus, čakli rosījās un deva iedvesmu cīnīties par to, lai arī šeit būtu skaisti. Pagāja vairāki gadi, līdz varēja sākties normāla dzīve – atjaunotas sijas, no logiem noņemti piesistie finiera gabali un izdedzinātās grīdas vietā ielikta jauna. Mājas apakšstāvā ir trīs istabas. Avotiņi priecājas, ka, 80.gados šeit ievācoties, tikuši pie dāvinājuma: Ilzes tēva māsas, salacgrīvietes, koka kumodes un skapja, kā arī senlaicīgām gultām. Šīs mēbeles Kalna Murēniem ir kā radītas, bet sienas papildina visu triju dzimtas mākslinieču – Ilzes, Katrīnas un Kristīnes Luīzes Avotiņu – mākslas darbi. 

Pat Ilzes grandiozais Mākslas akadēmijas diplomdarbs ir šeit, tas rotā ķēķa sienu. «2000.gadā mēs uzgājām augšā,» atminas gleznotāja, metot skatienu uz agrāk gružu pilnajiem bēniņiem, kurp nu ved pamatīgas koka kāpnes un izveidota plaša, mājīga dzīvojamā (gleznojamā) istaba. Divi molberti, katrs savā telpas pusē, bet uz koka palodzēm mazi, austi spilventiņi. No šejienes paveras gleznains skats uz apkārtnes kalniem un mežiem. Gaismas ir diezgan, lai ar krāsām pie audekla varētu strādāt gan māte, gan meita. «Strādāt, ja ir noskaņojums – tāds princips nepastāv,» Kristīne Luīze saka. Vai tad kāds iet uz darbu tikai tad, kad gribas? Viņasprāt, gleznotāja darbs ir tāds pats kā jebkurš cits, tikai nav kas pabiksta no malas – strādā! Tas prasa pašdisciplīnu. Otas rokā, un – uz priekšu! 

Ilzes un Jāņa vecākā meita māksliniece Katrīna Avotiņa nu jau daudzus gadus dzīvo Lielbritānijā, glezno un nodarbojas ar kafijas un kūku biznesu. Šogad visām trijām Avotiņām ieplānotas izstādes. Kristīnei Luīzei patlaban galerijā XO, Ilzei un Katrīnai septembra sākumā galerijā Istaba, bet pēcāk kopā ar Kristīni Luīzi – Mūkusalas mākslas salonā. Sapņot zaļā zālītē ar gardu ogu aiz vaiga viņām neatliek īpaši daudz laika.

Lūkojoties pāri pagalmam, Kristīne Luīze stāsta bērnības atmiņas – kā mamma piecos no rīta naktskreklā regulāri devusies uz pļaviņu gleznot ar saulessargu vienā, molbertu otrā rokā. «Kaimiņiene pa logu redzēja, ka strādāju, un reizēm atnesa brokastīs pankūkas,» Ilze pastāsta. Viena no jaukākajām lietām laukos ir sirsnīgās attiecības starp kaimiņiem. Pat Avotiņu čau-čau šķirnes Tedis brāļojas ar kaimiņu lielo vilku suni –  kopā abi redzami joņojam te vienas, te otras mājas pagalmā.

Kalna Murēnu pagalmā ir akas vinda, aiz vecās akmens kūts Ilze ierīkojusi diļļu un lociņu dobi. No jauna izbūvēts arī veco laiku pagrabs, kur sutīgās dienās gribas patverties līdzās ievārījuma burciņām – septiņi stāvi pakāpieni lejup pazemē, un ir tik patīkami dzestrs! Jūlija viducī Avotiņu māju tuvumā, mežiņā, aizvien rodamas meža zemenītes. Ilze stāsta, ka ļoti garda meža zemeņu zapte sanāk, pievienojot banānu – tas noņem rūgtumu un dod savdabīgi maigas garšas niansi.

Darāmā lauku mājā netrūkst nekad. Avotiņiem ir sapnis reiz tikt pie komfortablām labierīcībām. Pagaidām dušas funkciju pilda ūdens spainis no akas, bet uz «būdiņu» aiz smuidrajām eglēm jājož kādus 50 metrus. Ziemā šeit ir kluss un tukšs, Kalna Murēnus pieskata tuvējie kaimiņi. Pavasarī Jānis ir pirmais, kurš no Rīgas brauc šurp, piekopj apkārtni. Viņš arī galvenais maltīšu gatavotājs ģimenē. Savā laikā tieši no vīra krāsainajām, neticami oriģinālajām kūkām iespaidojās jaunā māksliniece Ilze Avotiņa, sākdama gleznot spilgtā, luminiscējošā kolorītā. Tīrām, spilgtām krāsām bagātas ir arī Ilzes meitu, Katrīnas un Kristīnes Luīzes, gleznas.

Veranda saulei

Verandu ar krāsaino stikliņu gabaliem kā ideju Avotiņiem pasvieda vitrāžas mākslinieks Agris Butelis. «Viņš mums ieteica matētā stikla gabaliņus, paši to nebijām iedomājušies. Izrādījās, ka šis baltais stikls ļoti labi piestāv mājas gaišajām sienām,» stāsta Ilze. 

Kalna Murēniem ir divas ieejas. Tumšajā verandā, no kuras paveras skats uz ābeļdārzu, Kristīne Luīze glezno. «Mūsu lapene,» Ilze saka, rādīdama garo, pelēko koka ēdamgaldu zālienā zem ābelēm, kur vasaru rītos ģimene brokasto. To papildina koši rozā galdauts, ko Avotiņi iegādājušies Barselonā, Zara Home veikaliņā. Kad Kristīne Luīze pirms vairākiem gadiem turp devās studēt Erasmus apmaiņas programmā, līdzi brauca arī Jānis un Ilze. No Eiropas ceļojumiem Kalna Murēnos iedzīvojušies daudzi mazi, gaumīgi interjera papildinājumi.

Līdz tuvējam Liezēres veikaliņam ir divi kilometri. Ja Avotiņi vēlas iepirkties, brauc uz Madonu. Pēc dzīves Barselonā un Parīzē, kur Kristīne Luīze nesen strādājusi meistardarbnīcā, Latvijas attālumi šķiet nelieli un viegli pārvarami. «Bija laiki, kad mums nebija mašīnas,» pastāsta Ilze. Šurp no Rīgas visi četri kūlās ar autobusu. Pa tuvējo apkārtni – kājām vai ar riteni. «Mums bija mazas meitas, vesels piedzīvojums iet uz ciema veikalu,» – tā Ilze. 

Kalna Murēnos nav televizora, jo apkārtējā ainava pārspēj visu. Ilzes viedtālrunī atrodama mapīte ar vasaras saulrieta bildēm. «Skaisti!» viņa priecājas. «Kad viens no mums ierauga saulrietu, sauc pārējos skatīties,» saka Ilze. «Visi tad nesas,» smejas Kristīne Luīze. Reiz šurp atbraukuši Cigun entuziasti, meklējuši vietu, kur veikt savus vingrojumus. Atraduši īsto vietu kalna galā. Tur Avotiņi nu ierīkojuši koka šūpoles. «Tāda spēka vieta,» saka Ilze.

Kara laiku nevainojami pārdzīvojusī akmens kūts, kuru Jāņa Avotiņa onkulis uzbūvēja 1938.gadā, tagad kļuvusi par saimniecībā derīgu instrumentu un darbarīku novietni. «Tajā laikā Latvijā bija lauksaimniecības reforma. Arī Avotiņi dabūja naudu un vienas vasaras laikā kūti pabeidza,» no dzimtas vēstures zina stāstīt Ilze. «Man ir sapnis tuvā nākotnē to uztaisīt par lielu dzīvesvietu,» atzīstas Kristīne Luīze, raugoties uz akmens ēku. Būdama pilsētas meitene «ar augstpapēžu kurpju kolekciju», viņai patīk vasaras laukos. Kad zina, ka varēs nedēļu pavadīt Kalna Murēnos, jau vairākas dienas nemierīgi dīdās. Kāpēc? «Klusums un miers iedvesmo. Man vienmēr uz laukiem līdzi ir arī krāsas un audekls – nekad nav sajūtas, ka vajadzētu no darba atpūsties,» jaunā māksliniece saka.

Kamēr māte un meita glezno, ģimenes galva gatavo gardus ēdienus. Šodien pusdienās jaunie kartupeļi ar dillītēm, Liezēres mežos pašu lasītu sēņu mērce un dārza salāti. Skaistos pirmskara laika šķīvjos ar atraitnīšu rakstu Jānis Avotiņš gādīgi sievai, meitai un ciemiņiem uzservē ēdienu. Svaigā gaisā zem vecajām ābelēm putnu dziesmu pavadībā tas garšo labi. Mēli izkāris ēnā atslīdzis arī suns Tedis. «Mēs kā ceļojošais cirks – ar vairākiem būriem sunim un kaķiem vasarās vadājamies no Rīgas uz laukiem un atpakaļ,» nosmejas Ilze.

3 principi laukiem

1. Nekādu televizoru un datoru! «Ekrāns», kas visvairāk uzlādē laukos, ir ainava aiz loga.
2. Veidot dārziņu savam priekam, nevis tāpēc, ka «vajag». Dillēm, lokiem, piparmētrām.
3. Ierastajā vidē saskatīt neierastas iespējas. Kāpēc sena akmens kūts nevarētu pārtapt par plašu dzīvojamo telpu ar gaismas pilnu mansardu?

Nekā skaistāka pasaulē nav

Posted on jūlijs 9, 2014 by - Personība

Diriģents Māris Sirmais ar Valsts akadēmisko kori Latvija strādā pie albuma Dzintara ceļš ieraksta, šonedēļ iesaistās Rīgā notiekošās Pasaules koru olimpiādes vērtēšanā un stāsta, ko pasaulē saprot ar jēdzienu «baltiešu skaņa»

Jūnija nogalē atgriezies no Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem Gaudeamus Daugavpilī, diriģents un Latvijas Mūzikas akadēmijas kora diriģēšanas katedras vadītājs Māris Sirmais ar Valsts akadēmisko kori Latvija kāpa uz grandiozā koncerta Dzimuši Rīgā skatuves. Bet šonedēļ jau sākas Pasaules koru olimpiāde, kas šogad notiek Rīgā un Latvijai zīmīga ar spožu uzvaru – pirms astoņiem gadiem Pasaules koru olimpiādē Ķīnā koris Kamēr… ar savu diriģentu Māri Sirmo guva trīs zelta medaļas, viņu saņemto punktu skaits ievērojami pārsniedza labākos citu koru rezultātus visā olimpiādes vēsturē un aizvien palicis nepārspēts. 

Šāgada olimpiādē, kas pulcē 460 amatieru koru no 73 valstīm, Sirmais vērtēs kamerkoru sniegumu, savukārt 15.jūlija vakarā Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā sakrālās mūzikas koncertā diriģēs Valsts akadēmisko kori Latvija. Kopā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu un kori Latvija Sirmais 10.jūlijā Latviešu biedrības namā sniegs kordziedāšanas meistarklasi visiem interesentiem.

Prāvās partitūru kaudzes diriģents uz sava platā galda vecpilsētā, kora Latvija mēģinājumu telpā, pārcilā emocionāli un aizrautīgi. Brīžiem tajās urbjas sarauktu pieri. Noguris, bet radoši piepildīts Sirmais intervijā stāsta, kā meklē līdzsvaru starp darbu gūzmu un klusinātu būšanu vienatnē, kā arī atklāj, kur latviešiem meklēt drošību jaunajos ģeopolitiskās nestabilitātes laikos.

Pirms intervijas jums bija mēģinājums ar kori Latvija, noklausījos nelielu tā daļu. Pirmoreiz dzirdēju, ka pacēlāt balsi, lai korim dziedāšanas laikā kaut ko norādītu. Par jums ir priekšstats, ka esat klusināts, ēterisks cilvēks. Vai bieži kliedzat uz koristiem?
Dzīve piespiež, un arī dziedātāji pierod pie ļoti intensīva darba procesa. Tik intensīva, ka pēc mēģinājuma tikai sajūti – balss drusku nogurusi. Man kādreiz pārmet, it īpaši strādājot ar orķestriem, ka es pārkliedzu. Instrumentiem, it sevišķi metāla pūšamajiem, ir milzīgas skaņas jaudas. Ja gribi teikt aizrādījumu vai uzmundrināt, tevi nedzird, ja skaļi nepasaki. Tu jau rādi korim ar roku, bet, ja ir zaļš materiāls, jāpalīdz, arī pasakot. Mēģinājums tā iet ātrāk. Ir tādi diriģenti, ļoti inteliģenti, kuri katru reizi apstādina kori, pasaka, kas sakāms, un turpina mēģinājumu. Taču tā process rit remdeni. Man patīk augstas temperatūras. Jāmācās sevi piesaudzēt. Man visu laiku ir sajūta, ka ļoti pietrūkst laika. 

Cik stundu dienā jūs intensīvi strādājat, ieskaitot to laiku, ko pavadāt, iedziļinoties partitūrās?
Visu laiku. Maz ir iespēju atslēgties. Jārisina ļoti daudz organizatorisku lietu. Kaut vai veidojot festivālu programmu – vajadzētu atsevišķu cilvēku kā repertuāra teātros, kas nodarbojas ar organizatoriskām lietām. Paskatieties – Latvijas koncertos ir vesels birojs, par katru koncertu atbild kāds cilvēks. Mums [ar kori Latvija] tā nav. Nevaram atļauties.

Enerģija ar gadiem mazinās. Fiziski kļūsti vājāks. 22 gadus pavadot kopā ar kori Kamēr…, ko pats dibināju, pienāca brīdis, kad sapratu – jāliek punkts. Kāds ārkārtīgi svarīgs dzīves posms bija noslēdzies. Kā jau jūs zināt, vieta tukša nepaliek – nāca Mūzikas akadēmija ar piedāvājumu vadīt kora diriģēšanas katedru. Manai sirdij svešas ir administrēšanas lietas, bez kurām, protams, nevar iztikt. Visi lieli mākslinieki – es arī droši vien to skaitā – lidinās kaut kur. Pašam sevi jāsavāc un vēl citus, tas man ir ļoti grūti.

Man vairs nav Kamēr…, bet ir Mūzikas akadēmija ar jaunības enerģiju riņķī, atvērtību pasaulei. Ar profesionāļiem [korī Latvija] atkal citādi, tie ir kā labi nostāvējies konjaks. Piezemētāki, bet izcili profesionāļi. Ar viņiem man vairāk sevi jāšausta, ka nepaspēju kaut ko izdarīt, gribas, lai ir skaidrāka vīzija par to, ko gribu no viņiem. Tagad, piemēram, strādājam pie jauna diska ierakstīšanas, tas saistīts ar Dzintara ceļu – ar latviešu komponistu mūziku un Eiropas dzejnieku dzeju. Savā laikā sāku divus projektus: ar kori Kamēr… iedziedājām Dzintara dziesmas – gribējās parādīt latviešu tautasdziesmas daudzveidīgā pasaules komponistu redzējumā, otrs projekts – ar valsts akadēmisko kori Latvija Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā. 

Uzaicinājām 12 autorus rakstīt dzeju un 12 komponistus radīt tai mūziku. Ļoti izaicinošs, sarežģīts projekts. Ziniet, dzeja kļūst arvien nedziedošāka. Arvien robustāka, stūraināka. Tā neplūst. Vīri korī jau smējās: vakarā aizeju gulēt, no rīta pamostos, un izrādās, ka protu 12 valodas! Jo divpadsmit valodās ir jādzied. Visnežēlīgākā, ar ko esam saskārušies, ir ungāru valoda. Rīt mums ir ieraksts studijā, sagatavošanā palikuši divi darbi. 

Viens no tiem ir komponista Jura Cābuļa, kura mūzika ir «šīzīga» (nezinu, vai tā teikt ir korekti!) un tajā pašā laikā bezgala skaista – ar citātiem no pasaules mūzikas. Tur [dziesmā] ir Melnkalnes dzeja, angļu un latviešu, un franču valoda. Prasu – Juri, kāda te nots jādzied, šķiet, ka partitūrā kaut kas nav pareizi! Nē, viņš saka, tur vajag dziedāt tā zvēriskāk! Juri, bet kāda nots?! Katrs runājam savā valodā. (Smejas.) Tā mums tas radošais process norit. Raimonds Tiguls savu skaņdarbu atsūtīja šorīt 11.00. Rīt ir ieraksts. Viegli jūkam prātā ar koristiem, bet darbs jāizdara.

Raimonds Tiguls pirms koncerta Tiguļkalnā šovasar stāstīja Ir, kā koris Kamēr… pirms trijiem gadiem emocionāli atvadījies no jums kā mākslinieciskā vadītāja – visu nakti dziedājuši jums pie ugunskura, raudājuši. Vai atminaties?
Ja gribi kaut ko labi izdarīt, tas prasa pamatīgu piepūli. Ja gribi izdarīt vairāk par «labi», vairāk par «ļoti labi», tas prasa četrkārtīgu piepūli – no dziedātājiem, diriģenta. Atceroties Kamēr…, tagad aizpeldu atmiņās… Kad atnācu no padomju armijas 1990.gadā, pēc tās psiholoģiskās izolācijas, traumas biju iemācījies pat neiespējamos apstākļos veikt konkrētus uzdevumus. Armijas trauma manī atstāja kaut ko ļoti labu – norūdīja, izaudzināja. Reizēm par jauniem cilvēkiem nodomāju – kā jums pietrūkst laikposma armijā! Pietrūkst savāktības, spējas izdarīt arī to, ko ļoti negribas, un arī tad, kad liekas, ka vairs nevari. Armija palīdz pārvarēt gļēvumu, nevarību. Neesmu pārliecināts, ka to var iemācīties no grāmatām vai pārmērīgi labas psiholoģiskās gaisotnes apkārt. Kad pārnācu no armijas, televīzijā redzēju kādu angļu kora koncertu. Bija neatkarības sākums, viņi viesojās Latvijā. Nezinu, kas manī notika, bet sapratu: pasaulē nav nekā skaistāka kā jauni cilvēki, kas dzied bez aizspriedumiem un dziedot absolūti kalpo Visaugstākajam.

Kādus aizspriedumus jūs domājat?
Nepārtrauktu analizēšanu, kurā trūkst spontānuma. Tev par visu ir viedoklis, tu visu kritizē. Kļūsti aizvien nepieejamāks, noslēgtāks, sevī ieciklējies. Tās ir ne pārāk labas kvalitātes, kas bieži vien nāk līdzi profesionālismam mākslā. Spontānums ir ļoti nepieciešams, bet rutīna to apēd. Kvalitāte prasa laiku. Tagad cilvēki sāk ļoti novērtēt kvalitāti. Kaut vai pārtikas produktus pērc no lauciniekiem, pazīstamiem zemniekiem – zini, ar ko viņi baro lopus, kā kopj savu dārzu.

Jūs tā iepērkaties?
Galīgi ne! Tas bija tikai piemērs. Vai maizes garša – ir taču milzīga atšķirība, vai maizi cep tradicionāli, ievērojot laiku un veidu, kā senos laikos to raudzēja un cepa, vai rūpnieciski. Garšas ziņā tas nekad nebūs salīdzināms!

Mani kā smilšpapīrs berzē rūpnieciskums mākslā, mūzikā. Saprotu, ka jāpieņem dzīves noteikumi, tirgus ekonomika mūs visus dzen – tempā, tempā! No otras puses, varam jau zvaigāt, teikt – ja būtu mierīgāka dzīve, mēs strādātu daudz labāk un dzīvotu daudz labāk! Kas zina, vai tā būtu. Kad cilvēks ir vājprātīgi apkrāmējies ar pienākumiem, viņš spēj visu paveikt. Tagad par skolēniem saka – pārslogoti. Paskatieties – tie, kas dejo, dzied, daudz mācās, sporto, visu apvieno! Pienākumu blīvums viņus paceļ augstāk par kūtrāko sabiedrības daļu. Vēlāk uz viņu intelektu un enerģiju balstās valsts. Kurš pateiks, kāds ir pareizais dzīves temps un blīvējums?

Ar Kamēr… jūs pārdegāt?
Ir slikti, ja pārdedz. Daudz nekavējos atmiņās par laiku, kad strādāju ar Kamēr... Vēlu viņiem nezaudēt to, ar ko koris bija īpašs manā dzīvē un, pieļauju, to jauniešu dzīvē, kas dziedāja šajā korī – lai nav tikai tīras, ritmiski nodziedātas notis, bet ir virsuzdevums. Godīgums pret to, ko dari – līdz galam un pa īstam. Kamēr… panākumu pamatā bija arī tas, ka katram dziedātājam mēs – diriģenti, koncertmeistari, pedagogi – piegājām individuāli. Gājām cauri repertuāram ar katru dziedātāju. Tas sakārtoja kora miesu. Ja gribi kolektīvu pacelt augstā līmenī, nevari atteikties no individuālās pieejas.

Kādi ir jaunieši, ar ko tagad strādājat koros?
Kaut kas apbrīnojams un skaists nāk līdzi šai paaudzei. Viņiem nav smagās pieredzes, ko izdzīvojām padomju laikos. Šaubos, vai no pagātnes varam aizbēgt, kaut kas no tiem laikiem aizvien mums velkas līdzi. Nesen man bija interesanta saruna par Pēterburgu – tur līdz pat šim brīdim cilvēkiem esot saglabājusies neizskaidrojama vajadzība pēc pārtikas krājumiem. Šausmīgais bads, ko piedzīvoja kara laikā, palicis zemapziņā un pārnests uz nākamajām paaudzēm. Iespējams, tagadējā jauniešu paaudze vēl kaut ko mantojusi no padomju laikiem. Taču viņi nav aizspriedumaini, viņos ir brīvības un drošības sajūta. Atvērtība. Bet esmu noraizējies – vai tikai nezūd darba tikums? Atbildība. Izdarīt lietas līdz galam. Protams, mums vienmēr bijuši guļavas un aizmāršas, tas jau tautasdziesmās ir. 

Paraugoties uz valstīm, kas gadsimtiem pakāpeniski cīnījušās par savu attīstību un labklājību – hierarhija tajās ir ārkārtīgi stingra. Tā nekad nav izjukusi. Latvijā jau tā nebija. 90.gados – pēkšņi! – mums varēja būt 25 gadus veci banku prezidenti un 19 gadus veci biznesmeņi. Varēja aizgūtnēm dibināt firmas, uz nezināmas izcelsmes naudu balstīt biznesus. Tās ir mūsu masalas, ko esam izslimojuši. Savs laiks valstij jāizslimo, tāpat kā bērniem masalas, cūciņas. Jāizbirst visiem zobiem, lai augtu jauni. Aizvien stabilizējamies.

Vai esat kādreiz domājis par līguma parakstīšanu ar citu valstu koriem, darbu citviet?
Man vienmēr gribējies būt mājās. Neviens labāk par latviešiem nenodziedās latviešu mūziku. Ir unikālas kvalitātes. Ne velti pasaulē dzirdams jēdziens – baltiešu skaņa. Šī skaņa ir ļoti īpaša. Tā atšķiras no skaņas, ko piedāvā visaugstākās koru kultūras pasaulē, kurās tradīcijas ir daudz senākas. Mans skaidrojums šai unikālajai skaņai – mūsu ģeogrāfiskās, vēsturiskās krustceles. Pasper soli pa labi, pa kreisi – vide atšķiras. Studentu dziesmusvētkos Gaudeamus to labi varēja just starp igauņiem, lietuviešiem, latviešiem. Jo vairāk mīti uz igauņu robežas pusi, jo izteiktāka skandināviskā dzīves izjūta, gaume. Tīrradnīgums, atturība, kas robežojas ar vēsumu. 

Tuvāk lietuviešu robežai – vairāk ārišķību, emocionālā šerpuma. Kā tik mūsos nav! Labi zinām, kas ir arī vāciskā punktualitāte, tā mūsos ieaudzināta septiņsimt verdzības gados. Un labi zinām, ko nozīmē slāvu emocionalitāte. Pasaules uztveres un stilu daudzveidība, kas šķērsojusi Latviju gadsimtos, ir atstājusi iespaidu uz mūsu domāšanas un arī dziedāšanas manieri.

Vai ir kaut kas, ko latvieši nevar nodziedāt vai arī tas nākas grūti? Kā Dziesmusvētku virsdiriģents jūs to varētu pateikt. 
Nodziedāt var visu. Dziesmusvētkos redzu: katrs esam auguši savā ģimenē. Skola var veidot, cik grib, bet būtība nāk no ģimenes. Dziesmusvētki sastāv no atsevišķiem ķermeņiem, ko saucam par kolektīvu. Iekšējā kultūra – izpratne par to, kas ir kvalitatīvs, kas labi un kas slikti, pat kas ir skaļi un klusi – atšķiras. Panākt, lai viss lielais Dziesmusvētku koris deg con brio – ar milzīgu degsmi -, ir kolosāls darbs! Kādreiz jūtos kā mazs kniburiņš tajā okeānā. Jūtu atsevišķus brīžus, kad mūzika ievibrē visus. To nevar izskaidrot. Piemēram, 1990.gada Dziesmusvētkos Mežaparka estrādē pirmoreiz dziedājām Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs debesīs. Atceraties? Visa Dziesmusvētku estrāde pamira. Likās, ka pat putni tajā brīdī apklusa. Tāds galējs aizkustinājums ir rets. 

Vai šodienas Latvijā jūtaties droši?
Tas, kurš saka «jā», zinot visus pēdējos notikumus Ukrainā, diez vai līdz galam pasaka taisnību. Domāju, ka visi esam zināmā šoka stāvoklī, ka šodienas Eiropā kaut kas tāds varēja notikt. Valstij vajadzētu attīstīt aizsardzību, nevis samierināties vai sūkstīties par ekonomiskās krīzes sekām un dzīvot uz to rēķina. No otras puses, šis ir mūsu laiks. Tas jādzīvo pilnvērtīgi. Ir ļoti svarīgi, lai mēs katrs darītu labāko, ko varam mums atvēlētajā dzīves laikā. Ne tik daudz baiļoties, jo respekts pret mūsu valsti un tautu pasaulē būs tad, ja būsim stipri un sevī pārliecināti par ceļu, pa kuru ejam. Ja ejam ar pārliecību, esam mazāk satricināmi un mazāk ievainojami no visādiem, pat primitīviem brīdinājumiem. Mums jāiet gudri, dažkārt pat viltīgi. 

Man bija iespēja dzirdēt Somijas prezidenta interviju tieši tajā laikā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Kā viņš pozicionējās? Nevienu brīdi nenosodīja Krievijas rīcību. Teica – mans uzdevums ir savu valsti vadīt tā, lai labi sadzīvotu ar visiem kaimiņiem. Krievija ir viena no tiem. Viņa runai cauri jutu gudrību, zināmā mērā viltību. Vai tas ir pareizi? Nevaru atbildēt, neesmu politiķis un netaisos par tādu kļūt. Bet viņa runa mani iespaidoja, es domāju par to.

Vai daudz klusībā pie sevis domājat?
Agrāk, kad nebija mobilo telefonu, pārskrienot no viena kora mēģinājuma uz citu, varēju to darīt. Garīgi uzlādēties kaut mirkli, mazu laika sprīdi piederēt pats sev. Tagad pārskrējiena laikā atbildu uz piecdesmit īsziņām, telefona zvaniem. Mēs paši sevi saplosām, būdami laikmeta plūduma vergi. Svarīgs jautājums – vai atrodam brīžus, kad varam izolēties un ieklausīties sevī?

Kurzemes ceļinieki

Posted on jūlijs 9, 2014 by - Veiksme

Sabrukuši ceļi un hronisks naudas trūkums remontiem – tāda ir Latvijas realitāte. Tomēr Liepājas uzņēmums CTB pierāda, ka mērķtiecīgs darbs arī šajā nozarē ļauj augt un mēģināt iekarot pat citu valstu tirgus

Sācis no nulles, uzņēmums Ceļu, tiltu būvnieks (CTB) sešpadsmit gadu laikā pārtapis par koncernu, kas ne tikai būvē, bet arī ražo betonu, apsaimnieko vienu no Baltijā lielākajiem karjeriem un izveidojis savu stividorkompāniju Liepājas ostā. Kā tas iespējams, un kā vispār var ostu biznesu apvienot ar ceļu būvi? Jo tieši ar Liepājas ostu viss arī sākās.

Pēc valsts neatkarības atgūšanas koncerna CTB valdes priekšsēdētāja Gata Zvirbuļa tēvs Edgars Zvirbulis, kurš pēc izglītības bija ceļu būves inženieris, Liepājas ostā nodibināja vienu no pirmajām stividorkompānijām. 90.gadu sākumā aizgājis no darba Valsts ceļu pārvaldē un pievērsies ostu biznesam, viņš 90.gadu beigās nolēma atgriezties. Tikai nu jau citā kvalitātē.

Gatis atceras – toreiz, 1999.gadā, tēvs mudinājis viņu braukt mājās no Vācijas, lai paralēli jau esošajam sāktu jaunu biznesu. «Ceļus būvēt nav tas pats, kas sēdēt bankā vai birojā! Katrs objekts ir kā jauna bilde, un tev nebūs garlaicīgi,» viņš teicis. 

Sākt no nekā

Gatis bija tikko pabeidzis Rīgas Starptautisko biznesa administrācijas augstskolu, divus gadus studējis Nīderlandē, Ichthus Rotterdam universitātē, un tolaik, kad tēvs dibinājis ceļu būves uzņēmumu, atradies praksē lielā vācu tirdzniecības koncernā. «Atšķirībā no tēva es par ceļu būvi neko daudz nezināju. Tik vien, cik atcerējos no bērnības, kad kopā braucām uz objektiem. Tāpēc nespēju iedomāties, ka karjeru veidošu, ejot tēva pēdās. Tomēr uzaicinājumu strādāt kopā pieņēmu,» stāsta Gatis, kurš pēc tēva nāves pagājušā gada rudenī tagad viens vada uzņēmumu ar 300 darbiniekiem un 13,5 miljonu eiro apgrozījumu.

90.gadu beigās, kad Edgars Zvirbulis nolēma pievērsties ceļu būvei, nozarē valdīja stagnācija. Darba maz, objekti nelieli, un tie paši galvenokārt privātā biznesa vai pašvaldību pasūtījumi. Šādā brīdī dibināt ceļu būves uzņēmumu šķita galīgi neloģiski. Tomēr laikam viņš spēja ieskatīties nākotnē tālāk nekā dažs labs cits. Bija skaidrs, ka ostas izaugsme, jo īpaši prāmju satiksmes attīstība no Liepājas, nākotnē izvirzīs pilnīgi citas prasības arī vietējai ceļu infrastruktūrai. To, ka aprēķins bija pareizs, apliecina arī jaundibinātās kompānijas pirmais objekts – ostas pievedceļš līdz Terrabalt piestātnei, kur 90.gados pietauvojās pirmie prāmji no Vācijas un Zviedrijas.

«Atšķirībā no citām nacionālajām ceļu būves kompānijām, kas galvenokārt radās, privatizējot padomju laika ceļu būves uzņēmumus un to materiāltehnisko bāzi, mums nebija nekā un visu vajadzēja sākt faktiski tukšā vietā,» tagad atzīst Gatis. Tomēr izrādās – reizēm sākt no nekā ir pat izdevīgi. Galvenais – jaunajam uzņēmumam izdevās piesaistīt kādreizējos Liepājas ceļu būves speciālistus, kas bija pārkvalificējušies darbam ostā. «Tolaik mums kā nelielam uzņēmumam bija salīdzinoši mazas ražošanas izmaksas. Tādēļ iepirkumos varējām piedāvāt zemāko cenu. Savukārt apakšuzņēmēju, kam bija viss darbam nepieciešamais, tolaik netrūka,» turpina Gatis, neslēpjot, ka šajā ziņā daudz palīdzējusi tēva pieredze un kontakti. It sevišķi draudzība ar ceļu būves uzņēmuma Šlokenbeka vadītāju Māri Paideru, kas arī vēlāk daudzkārt izlīdzējis CTB gan ar savu tehniku, pieredzi ražošanā, personālu, laboratoriju un atbalstu praktiskā darbā.

Par naudu, ko jaundibinātais uzņēmums nopelnīja, būvējot ostas pievedceļu, nopirkts pirmais ekskavators un automašīna KAMAZ, kā arī sākta pašiem savas tehniskās bāzes celtniecība, kam atvēlēta divu hektāru teritorija. Pašlaik tās platība ir desmit reižu lielāka un uzņēmumam ir visa ceļu būvei nepieciešamā tehnika – kopā 183 tehnikas vienības. Bet apakšuzņēmēji pašlaik tiek piesaistīti tikai tādiem specifiskiem darbiem kā inženiertehnisko komunikāciju, elektrības līniju, siltumtrašu un gāzes vadu izbūvei. 

To, ka kompānijai jākļūst maksimāli autonomai, Gatis sapratis jau 2000.gadā. Sadarbojoties ar Liepājas labiekārtošanas sabiedrību, tad iegādāta un no Rīgas uz Liepāju pārvesta viņu pirmā asfaltbetona rūpnīca. «Tā kā valsts pasūtījumu nebija, galvenokārt strādājām Liepājā, kur, līdzīgi kā Ventspilī, attīstoties brīvajām ekonomiskajām zonām, darba netrūka,» turpina valdes priekšsēdētājs. Izrādās – lai asfaltbetonu kvalitatīvi iestrādātu, to nevar aizvest daudz tālāk par 150 kilometriem. «Principā jau var,» saka Gatis. «Mēs savulaik to vedām pat uz Jūrmalu, tomēr īsti rentabli tas nav. Turklāt riskējām ar darbu kvalitāti. Tāpēc mēs esam un arī nākotnē acīmredzot būsim tieši Kurzemes reģiona uzņēmums.»   

Pirms desmit gadiem, piesaistot Eiropas līdzfinansējumu, iegādāta pilnīgi jauna, tolaik viena no modernākajām asfaltbetona rūpnīcām Baltijā ar maksimālo jaudu 240 t asfaltbetona stundā. Lai izejvielas nebūtu jāpērk, Gatim radās ideja sākt pašiem rakt granti, drupināt, sijāt, bet to, kas ceļiem nav nepieciešams, izmantot betona ražošanai. No ASV dzīvojoša latvieša iegādāti 55 hektāri Bārtas pagastā, kur jau padomju laikā bija viens no labākajiem grants karjeriem. Vienlaikus tapa divi projekti – karjera izstrāde un transportbetona ražotne.

Diemžēl beigu beigās ES līdzfinansējuma saņemšanai tika apstiprināts nevis grants, bet gan transportbetona ražošanas projekts. «Vēl šodien nesaprotu toreizējo loģiku,» saka Gatis. «Šķembas ceļiem mēs ievedām no Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, gadā par tām maksājot ap diviem miljoniem eiro. Tā vietā, lai samazinātu šo importu un izmantotu vietējās izejvielas, mums, gluži pretēji, vajadzēja meklēt, kur iegādāties izejmateriālus betona ražošanai.»

Sapratis, ka ES līdzfinansējumu diez vai dabūs, viņš ņēmis kredītu un kopā ar pašu līdzekļiem ieguldījis karjera izstrādes projektā 3,5 miljonus latu. Tā pāris gadus pēc CTB Betons izveidošanas beidzot tapa arī CTB Karjeri, kam betona ražotni vajadzēja nodrošināt ar izejvielām.

Visuvarenais iepirkums

Diemžēl Latvijas akmeņus, ko karjerā atsijā no grants un attiecīgi apstrādā, nevar izmantot visos būvobjektos. Piemēram, uz augstākās intensitātes ceļiem tehnoloģija paredz izmantot granīta šķembas. Tāpēc, lai būvētu mūsdienu prasībām atbilstošus ceļus, nozare joprojām ir un acīmredzot arī turpmāk būs atkarīga no skandināvu granīta. Šķiet, ka arī to Gata tēvs savulaik paredzējis. Jo, pateicoties ostai, CTB ar šo materiālu nodrošina ne tikai sevi, tādējādi samazinot tiešās ražošanas izmaksas, bet arī pārdod to citiem.

2008.gadā, kad ideja par pilnīgi autonomu ražošanas procesu beidzot bija realizēta, koncerns, kurš pirms deviņiem gadiem sāka no nulles, jau sasniedza nepilnu deviņu miljonu latu apgrozījumu. Un tad sākās krīze, kas ceļu būvē atnāca nedaudz vēlāk nekā citās nozarēs. 

Apgrozījums nokritās līdz trijiem miljoniem. Tomēr neviens no speciālistiem netika atlaists. Lai gan darba apjomi kopumā samazinājās, atšķirībā no celtniecības pasūtījumu kritums nebija tik milzīgs. Toties dramatiski samazinājās darbu izmaksas, jo, cīnoties par šiem pasūtījumiem, saasinājās konkurence.

«Mēs, ceļu būvē strādājošie, esam pilnīgi atkarīgi no valsts un pašvaldību iepirkumiem, kuros parasti visu izšķir zemākā cena,» skaidro Gatis.

Krīzes laikā katrs nākamais iepirkums bijis par kādiem desmit procentiem lētāks nekā iepriekšējais, līdz 2011.gadā palikusi vairs tikai puse no tās cenas, kas bija pirms četriem gadiem, un nereti nācies strādāt pat zem pašizmaksas. «Visi cieta zaudējumus. Mazāk sāpīgi krīzi pārcieta tie, kuri spēja optimizēt izmaksas un kuriem nebija banku kredītu,»  uzskata Gatis.

Situācija mainījās ap 2012.gadu, par ko uzskatāmi liecina fakts, ka togad uzņēmuma piestātnē tika izkrauti 34 kuģi jeb 140 tūkstoši tonnu granīta, jo atkal parādījās lieli būvobjekti. Savukārt pērn, kā uzskata Gatis, ceļu būve atgriezās krīzes pirmo gadu līmenī.

Tomēr galvenā problēma, ar ko joprojām nozarei nepārtraukti nākas saskarties – nav nekādu garantiju ilgtermiņā. Ne attiecībā uz finansējumu, ne arī uz nākotnē veicamo darbu apjomu. Skaidrs gan esot viens – ņemot vērā Latvijas ceļu stāvokli, to būvētāji bez darba nepaliks. Tomēr, kādi būs darba apjomi un kādos termiņos tos paredzēts veikt, neviens nevar pateikt, un tas uzņēmuma vadītāju uztrauc visvairāk: «Ja 16 gadu laikā ražošanā investēti gandrīz 17 miljoni eiro un mēs pērkam pamatlīdzekļus, kas kalpo desmit, piecpadsmit gadus, tad mums, kā minimums, jāredz, kas notiks pēc trijiem vai četriem gadiem, lai varētu plānot savu attīstību.»

Tāpēc CTB arī šajā situācijā kārtējo reizi meklē savus, netradicionālus risinājumus. Gatis Zvirbulis neslēpj, ka pašlaik ļoti rūpīgi pēta Skandināvijas tirgus, un iespējams, ka kurzemnieki pēc kāda laika būvēs ceļus Zviedrijā vai Norvēģijā. Protams, atšķirībā no Latvijas, kur tirgus ir neaizsargāts un visu nosaka zemākā cena, tur ārvalstu kompānijai uzvarēt konkursā, kļūstot par ģenerāluzņēmēju, ir faktiski nereāli. «Toties strādāt kā apakšuzņēmēji mēs varam, un ceru, ka to arī darīsim, jo ir tam nepieciešamā kvalifikācija un arī pieredze,» saka CTB vadītājs, kurš līdz šim visus spēkus bija koncentrējis darbam Kurzemē.

3 biznesa principi

1. Vienmēr turēt doto vārdu.
2. Lai augtu un attīstītos, nepieciešamas ambīcijas, nākotnes redzējums un pieredze.
3. Censties strādāt ar saviem līdzekļiem. Ja reiz paņem kredītu, tad mierīgi neguli, līdz to atdod.

Smaiļošanas čempions

Posted on jūlijs 9, 2014 by - Jauna seja

Roberts Akmens (18)

Smaiļotājs izcīnījis zelta medaļu 200 metru distancē Eiropas junioru un U23 čempionātā, kas šogad noritēja Francijā. 17.jūlijā Roberts startēs arī pasaules junioru čempionātā.

Vecāki: Mārtiņš – pieder laivu ražošanas uzņēmums; Ilze – līdz šim strādāja valsts pārvaldē, bet pašlaik mājās audzina mazo brāli Jānīti.

Kuru personību tu apbrīno? Norvēģu smaiļotāju Eiriku Verasu Larsenu, kurš divās olimpiskajās spēlēs ieguvis zelta medaļas, vienās sudraba un vienās bronzas. Arī es gribētu tādu neatlaidību un apņēmību.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka viņi mani visu šo laiku atbalstījuši un pacietuši – esmu dikti spītīgs.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Ļoti daudz ir jādara pašam, jo dzīve mēdz izspēlēt visādus jokus, un tad tev pašam jātiek galā.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Francijā, kad kāpu uz goda pjedestāla un skanēja Latvijas himna.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Labsirdīgs, pašpārliecināts un dikti, dikti mērķtiecīgs.

Labākā atpūta ir… Neko nedarīt. Gulēt. (Smejas.)

Trīs lietas, kuras tu ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Savu labāko draugu Dāvidu, lai nebūtu garlaicīgi, un airi ar laivu, jo par treniņiem nevar aizmirst!

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Suni, jo viņš vismaz klausītu saimniekam, kaķis neklausītu.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Meitenei ir jābūt labsirdīgai, gudrai, patiesai un uzticīgai.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Nelielā mājiņā pie skaista ezera, kur dzīvotu tikai es ar savu draudzeni.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Daudzko uztveru ļoti nopietni, gribētos reizēm būt nedaudz vieglprātīgākam.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Pagaidām nav daudz, ko atdot, bet, ja būtu, tad noteikti ieguldītu visu naudu, lai uzbūvētu skaistu māju.