Mūzika ir saistīta ar prieku un svinēšanu – pošoties uz festivālu Positivus Salacgrīvā, saka grupas Carnival Youth mūziķi Roberts Vanags, dvīņi Emīls un Edgars Kauperi un Aleksis Luriņš
Hei! – pārtraucis sarunu un sveicienam pacēlis roku, Emīls uzsauc garāmbraucošajam velosipēdistam. Kad abi ir sarokojušies, pārmijuši dažus vārdus un puisis aizbraucis, Emīls un Edgars, viens otru papildinot, izstāsta – viņu draugs Vīnē studē arhitektūru, kādreiz noteikti būs Latvijas labākais arhitekts. «Mums ir forša draugu kompānija. Visi ir radoši, visi grib parādīt pasaulei, ko Latvija var,» ar gaišu smaidu saka Emīls. Kaņepes Kultūras centra pagalmā vasaras viducī viņš sēž kopā ar brāli Edgaru, kurš, tāpat kā Emīls, ik pa brīdim atglauž matus, lai tie nekristu sejā, un draugiem Robertu un Aleksi. Roberts, ko pārējie raksturo kā atbildīgāko grupā, ir tikpat atklāts, sirsnīgs un runātīgs kā dvīņi. Viņi visi trīs Rīgas Valsts 2.ģimnāzijā bija klasesbiedri. Aleksis, arī skolasbiedrs, runā vismazāk. Bet labprāt atsaucas uz jociņiem un pārējo «pastāsti, kā toreiz…» un «Aleksim ir labs stāsts, kā viņš…». Kad Aleksis to izdzird, viņš, saglabādams smaidu zem uzskrullētajām Minhauzena ūsiņām, stāsta.
Četri šovasar vidusskolu absolvējušie draugi jeb grupa Carnival Youth izskatās laimīgi. Kamēr daudzi klasesbiedri noskaidro, kurā augstskolā uzņemti, un domā par studijām, Emīlam, Edgaram, Robertam un Aleksim vasaru un rudeni piepilda koncerti, uzstāšanās festivālos un mūzikas konferencēs. Viņi sauc un sauc pasākumus, kuros ir bijuši un kur vēl jābūt. Polijā, Latvijā, Lielbritānijā, Ungārijā, Austrijā. Koncerti ir teju katru otro dienu, un puiši saka – mēs to izbaudām! Kā atzīst Edgars, viņi nemaz nezinātu, kādā augstskolā iesniegt dokumentus. «Mums ir paveicies, ka mums ir mūzika. Jo, ja nebūtu mūzikas…,» saka Edgars. «Grūti iedomāties pasauli bez mūzikas,» piebilst Emīls. «Tagad – jā!» saka Edgars.
Kopš bērnības mūzikā
«Atceros dienu, kad vecāki mūs aizveda uz mūzikas skolu,» smaidīdams saka Emīls, grupas bundzinieks. Toreiz Jāzepa Mediņa Mūzikas skola atradās telpās, kur pašlaik ir Kaņepes Kultūras centrs. Tieši tāpēc viņš un Edgars te jūtas gandrīz kā mājās. «Iegājām iekšā, un mums prasīja, ko gribam spēlēt,» atceras Edgars. «Es teicu – gribu spēlēt bungas! Emīls teica: es arī gribu bungas! Tad es teicu: labi, varu mācīties spēlēt ģitāru. Bet skolotāji teica, ka ģitāra nav nopietns mūzikas instruments un, lai iemācītos spēlēt bungas, vispirms jāspēlē ksilofons. Galu galā mūs abus ielika vijoles klasē. Raudājām un kliedzām, ka negribam! Tad mūs ielika kora klasē, taču vēlāk man dziedāšanu apgrūtināja mezgli balss saitē, tādēļ es pārgāju uz trompetes klasi. Mūzikas skola – tā bija vecāku ideja. Bet tā nebija slikta.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.