Operas solistei Ingai Šļubovskai Latvijas Nacionālās operas Rigoleto jauniestudējumā uzticēts dziedāt Džildu – meiteni, kura spēj piedot pāridarītājiem. Šī ir pirmā Ingas loma, kur viņas dzidrajā, liriskajā soprānā ieskanas dramatiski toņi
Opera Rigoleto ir viens no Džuzepes Verdi iemīļotākajiem un arī drūmākajiem darbiem, kura pamatā ir Viktora Igo luga Karalis uzjautrinās. Izvirtušais Mantujas hercogs piesmej Džildas nevainīgās, bērnišķīgās alkas pēc saudzējošas un tīras mīlestības, bet vainīga jūtas Džilda. Lai saprastu, kā meitene var piedot pāridarītājiem un kādēļ viņa lūdz piedošanu tēvam, kāds psihoterapeits ieteicis Ingai izlasīt grāmatu Mīlestības ilūzija. Kādēļ upuris atgriežas pie sava varmākas. Un Inga lasa, lai saprastu Džildu.
Kad Inga uzzināja, ka jādzied Džilda, pirmajā brīdī viņai šķita, ka šis tēls būs viegli saprotams – meitene ir tikpat gaiša un labestīga kā viņa pati. Tomēr loma prasījusi iedziļināšanos un visu viņas līdzšinējo pieredzi un darbu.
«Domāju, neesmu dziedātāja»
«Es vienmēr esmu teikusi, ka neesmu Verdi vai Vāgnera dziedātāja,» saka Inga. Viņas smaidam, ko iezīmē mazas bedrītes vaigos, un uzticēšanās pilnajam skatienam ļoti piestāv tauriņdzeltenā kleita un atvasaras saulainā diena. Gadiem ilgi Ingai uzticētas lomas, kas kā radītas viņas gandrīz pakļāvīgajam sievišķīgumam un putna vieglajai balsij. Pirms četriem gadiem muzikologs Orests Silabriedis rakstīja: «Kanārijputniņš Pipinella no [..] Putnu operas ir akurāt viņas ampluā. Ingai labi piestāv arī vijīgā, kaķīgā Cerlīna operā Dons Žuans, meitenīgā Sofija Vertera iestudējumā un Papagena Burvju flautā.» Toreiz Inga tika izvirzīta Lielajai mūzikas balvai par koķeto Adīnu operas Mīlas dzēriens iestudējumā.
Iespējams, tādēļ kolēģi, uzzinājuši, ka Ingai jādzied Džilda, teica: tev šī loma kā radīta. Gaiša, labestīga, ticības pilna meitene. Tomēr vienlaikus Verdi, kurš pats savā dzīvē bija piedzīvojis mīļotās sievas pāragru nāvi, paredzēja – lai izdziedātu alkas pēc mīlestības, spēju piedot un gatavību mirt, nepietiek tikai ar vieglu, lirisku soprānu.
«Cik sevi atceros, nekad neesmu sapņojusi dziedāt Džildas lomu, jo man šķita – tas nav manai balsij. Es apbrīnoju Verdi mūziku, man patīk Džildas loma, bet, cik esmu redzējusi Rigoleto iestudējumus ierakstos, šķita, ka man trūkst tehniskās varēšanas. Lai varētu dziedāt Džildu, jāpilnveido balss, jāapgūst belkanto, jābūt plaša diapazona balsij. Vienlaikus nodziedāt sešpadsmitgadīgu, lirisku meiteni nav vienkārši. Klausītājiem nav vajadzības dzirdēt, kā cīnos par kādu toni vai skaņu. Balsij jābūt ar tauriņa vai putniņa vieglumu. Paldies Dievam, pašlaik varu to izdarīt!»
Tikai tagad, kad operā jau ir vienpadsmito sezonu, Inga atzīst, ka ir nobriedusi ne tikai liriskiem, bet arī dramatiskiem toņiem. Taču, lai tas būtu iespējams, viņa ir daudz strādājusi ar sevi.
Reiz bija neglītais pīlēns
Lai gan šajā sezonā ir vairāk nekā pieci iestudējumi, kuros Inga ir soliste, ikdienas dzīvē viņa nav ieņēmusi prīmas lomu. Intervija notiek viņas mazajā, īrētajā dzīvoklī, kur ir televizors, videokamera un diktofons, ar kuru palīdzību ierakstīt un analizēt izpildījumu, digitālās klavieres, spogulis un grāmatas, pārsvarā par mūziku un mākslu. Visa iedzīve pakārtota darbam. Arī operā viņai ir maza, šaura grimētava. Taču Inga par to priecājas. Mazajās grimētavās nav klavieru, tādēļ neviens netraucē.
Iespējamais izskaidrojums Ingas pieticīgumam, kas robežojas ar biklumu, ir saistīts ar to, ka ilgu laiku Strenču mūzikas skolas pedagogs Tālivaldis Dubavs viņu uztvēra kā neglīto pīlēnu, kurš tikai palēnām kļūst par skaistu gulbi. «Es domāju, ka viņa nav īpaši talantīga, bet izrādās – viņa ir tikai slinka,» teicis skolotājs, nezinot, ka Inga mācības un mūzikas skolu apvieno arī ar deju kolektīvu un regulāru piedalīšanos orientēšanās sacensībās. Inga ar pateicību atceras Cēsu Mūzikas vidusskolas skolotāju Gaidu Unguri, kas iedvesa pārliecību par savām spējām. Taču Mūzikas akadēmijā nācās daudz mācīties un strādāt, lai vājuma brīžos neļautos kārdinājumam pamest studijas.
«Kad mācījos trešajā kursā, mana skolotāja Lilija Zilvere aizgāja prom. Zināju, ka gribu tikt tieši pie [vokālās pedagoģes] Anitas Garančas. Taču mēs bijām trīs meitenes, kas pieteicās pie viņas, un Garanča teica: es nevaru tikt daudz paņemt! Tajā dienā man šķita, ka piedzīvoju sava mūža lielāko traģēdiju,» stāsta Inga. «Pie Garančas tikām divas. Gāja ļoti grūti, jo man viss bija jāmācās no jauna. Balss bija, bet nezināju, ko ar to darīt. Tomēr arī tad, kad biju tuvu asarām, domāju: lai nu kas, iešu un strādāšu, dokumentus ārā neņemšu.»
Anita Garanča apstiprina – pirms daudziem gadiem Ingai akadēmiskā dziedāšana nemaz tik labi nepadevās. «Taču Inga ir ļoti mērķtiecīga, darbspējīga un apbrīnojami labestīga. Mūzika patiešām ir viņas sirdslieta. Viņa ir daudz strādājusi, lai kļūtu par operas solisti,» saka vokālā pedagoģe.
Inga atceras Anitas Garančas pirmās uzslavas: «Malacis, tev jau viena skaņa sanāca!» Garanča deva «pamatīgus pamatus», lai Inga spētu pilnveidot balsi un slīpēt tehniku. Tas, pēc Ingas vārdiem, ir rupjmaizes kukulis visai dzīvei.
Īstā skolotāja
«Es sāku ar Mocartu, Hendeli, Vivaldi, arī Baha ārijas mācījos. Nedaudz Pučīni, Rosīni. Man būtu prieks, ja operā vairāk uzvestu Doniceti un Bellīni operas,» uzskaita Inga, būdama pārliecināta, ka viņas balss izveidojusies par liriski koloratūro soprānu. Tieši tādiem pašiem vārdiem dziedātājas balsi raksturo muzikoloģe Olga Pētersone: «Ļoti skaista, īsts liriskais koloratūrais soprāns ar visām šim balss tipam vajadzīgajām kvalitātēm – dzidra, kristāliski tīra.» Taču šādai balsij visvairāk piemērotu lomu ir tieši Gaetāno Doniceti un Vinčenco Bellīni operās.
«Lai gan, ja man pirms dažiem gadiem kāds būtu piedāvājis nodziedāt Lučiju Doniceti Lucia di Lamermoor, es teiktu: jā, gribu, bet nevaru,» Inga atkal ir paškritiska. Tomēr pirms gada viņa debitēja Lučijas lomā. «Kad man to piedāvāja, sapratu, ka varu to nodziedāt tikai tad, ja kāds man parāda, kā gudri dziedāt, lai balss nenogurtu. Sapratu, ka vēl biežāk jābrauc uz Amsterdamu pie manas vokālās pedagoģes Margaretas Honigas.»
Margareta Honiga, kas Rīgas dzīvoklī uz Ingu noraugās no grāmatplauktā atstutētas grāmatas vākiem, Ingai ir tikpat nozīmīga vokālā pedagoģe kā Anita Garanča. «Kad 2007.gadā operā iestudēja Karmenu, kurā dziedāja Elīna Garanča, atbrauca viņas skolotāja Margareta Honiga. Opera piedāvāja viņai pastrādāt ar citiem solistiem, un viņa piekrita. Man iedeva pusstundiņu. Taču mums šajā īsajā brīdī izveidojās tik labs kontakts, ka viņa piekrita arī turpmāk ar mani strādāt,» atceras Inga, kas Karmenā dzied Fraskitu.
Savulaik LNO un arī Kultūrkapitāla fonds finansiāli atbalstīja Ingas braucienus uz Honigas nodarbībām Nīderlandē. Tagad, kad operas vadība apņēmusies dzīvot taupīgi, Inga pati koncertos nopelnīto naudu atliek malā, lai tiktu uz Amsterdamu. «Viņai jau 70 gadi,» lūkojoties uz melnbalto foto, kurā redzama sieviete ar īsiem matiem un lielu, sirsnīgu smaidu, saka Inga. Kautrīgi piebilst – skolotāja atzinusi, ka «mana dziedāšana viņu aizkustina līdz dvēseles dziļumiem». Iespējams, Ingai ir mazliet pietrūcis ticības sev, un Honiga to ir iedevusi.
Pārdzīvojumus izdzied
Margareta Honiga palīdzēja Ingai sagatavot arī Džildas lomu, kas pagaidām viņai šķiet grūta ne tikai vokāli, bet arī psiholoģiski. Viņa daudz aizdomājusies par varmākas un upura, tēva un meitas attiecībām, par vecāku rūpēm un nepiepildītu mīlestību.
«Džildai bija tēva mīlestība, bet šī mīlestība bija nevis tāda, pēc kādas alkst bērns, bet tāda, kādu Rigoleto prot dot,» saka Inga un vairāk sev nekā man turpina skaidrot, kāpēc Džilda bija pilnīgi atkarīga no attiecībām ar tēvu un hercogu, kāpēc viņa jutās vainīga tēva priekšā un lūdza viņam piedošanu, kāpēc izlēma mirt. «Tēla psiholoģijas izpratne man noteikti palīdz arī dziedāt,» saka Inga, kura savās lomās izceļas arī ar aktiermeistarību.
Inga to izskaidro ar to, ka visas nozīmīgākās lomas viņai piešķirtas tādos dzīves brīžos, kad iejusties tēlos bijis viegli. Kad izjuka attiecības ar draugu, Inga visas emocijas varēja izdziedāt Džakomo Pučīni Bohēmā Mizetes lomā. «Mizete visus vīriešus noliek pie kājām, un neviens viņai nav vajadzīgs. Es šo lomu izdziedāju ar baudu. Man tas sanāca dabiski, emocijas bija verdoši karstas,» stāsta Inga.
Džildas tēlā Ingai labi saprotams viņas trauslais gaišums un bērnišķīgums. Viņas ārijās varot just, ka balss ir dvēseles spogulis. «Balsī ir kaut kas no Dieva. Dziedāšana paceļ dvēseli augšup,» saka Inga. «Rigoleto ir svarīgas tēva un meitas attiecības. Sapratu, cik nozīmīgs un labs manā dzīvē bija mans tētis. Atceros, kā viņš man pēc skolas izlaiduma teica: tu vienīgā sēdēji taisnu muguru! Tēta mīlestība paliek visu mūžu.»
Ingas tēta nu jau piecus gadus vairs nav. Uz operas pirmizrādēm ierodas Ingas mamma Vera, pēc profesijas ķīmiķe, un jaunākais brālis Edvīns. «Man nav svarīgi, lai pirmizrādē zālē sēdētu mamma, brālis vai kāds cits. Ne mamma, ne kāds cits cilvēks nav mans talismans. Esmu gan ievērojusi – ja mamma ir publikā, manī ir lielāks miers. To nenoliegšu,» saka Inga.
Kad nogurst, vingro
«Vērojot Ingas māksliniecisko un vokālo izaugsmi, jāsecina, ka viņa kļuvusi par vadošo operas solisti,» gandarīta Anita Garanča. «Viņai ir paveicies – šis ir viņas laiks. Džildas, Lučijas, Mizetes lomas ir piemērotas viņas balsij. Ja viņa būs prātīga, un viņa ir prātīga, tad pratīs atrast laiku atpūtināt balsi un nepārslogos to.»
Anita Garanča pazīst savu audzēkni – Inga patiešām zina, ko dara. Pēc 2009.gada, kad saņēma Latvijas gāzes gada balvu kā labākā operas soliste, viņai bija jādzied četros jauniestudējumos. Inga juta, ka balss nogurst. «Ikviens solists to var pamanīt – balss kļūst matēta, zema, nav vairs viegla un skanoša. Ja ķermenis nogurst, līdz ar to arī balss nogurst,» saka Inga. «Tad jāiet sportot!»
Netālu no Ingas mājām ir sporta klubs, kurā viņa labprāt aiziet uz jogas vai pilašu nodarbībām, izmanto velotrenažieri un skrejceliņu. Ingas pārliecība – operdziedātāja instruments ir ne tikai divas balss saites, bet viss ķermenis. «Jāmāk ar muskuļiem darboties, lai tie būtu elastīgi, aktīvi,» stāsta Inga, ar rokām aptverot slaido vidukli un norādot, kuri vēdera muskuļi ir svarīgi. Taču tie nedrīkstot būt pārlieku stingri, lai netraucētu brīvam elpas plūdumam. To, ka vēdera muskulatūra ietekmē dziedāšanu, Inga pamanījusi jau pirms daudziem gadiem, kad operā vēl nebija daudz lomu, toties bija daudz brīvu vakaru, kuros viņa dejoja vēderdejas. Vēderdejas Ingai joprojām šķiet piemērotas operas māksliniekiem – iemāca noturēt augumu tieši tā, kā vajag uz skatuves, tas ir, «brīvi, bet skaisti». Arī gatavojoties Džildas lomai, Honigas vadītajās meistarklasēs Ingu dziedāšanas laikā vēroja divi elpas terapeiti, kas pēcāk Ingai ierādīja viņai vispiemērotākos elpas vingrinājumus. Tie ļoti palīdzot.
Visa dzīve pakārtota operai. «Jā,» ar smaidu apstiprina Inga. «Bet tas nemaz nav tik slikti! Man, tāpat kā citiem operdziedātājiem, jāievēro stingrs dienas režīms – vienmēr laikus jāpaēd, jāizguļas, smēķēt nedrīkst, vairāk par glāzi vīna pie pusdienām nedrīkstam atļauties. Divas glāzes vīna jau ietekmē balsi. Katru dienu balss jāvingrina – jādzied, bet vismaz viena diena nedēļā nepieciešama atpūtai.»
«Ingai ir dabas dots talants un spēja daudz strādāt. Viņa apzinās savas dotības, bet vienlaikus ļoti mērķtiecīgi strādā, liekot lietā visu vajadzīgo, lai pilnveidotu balsi,» saka muzikoloģe Olga Pētersone. «Lai strādātu operā, vajadzīgs arī gudrs ķermenis un skaistums. Ingai tas ir. Protams, māksliniekam jāapzinās arī savi trūkumi, katram no mums tādi ir, neviens nav perfekts. Bet atkal – Ingai ir spožs prāts, viņa apzinās savus trūkumus un zina, kā ar tiem tikt galā. Viņa vairs nav jauna meitene, kurai jādod padomi. Viņa ir nobriedusi, gudra sieviete, māksliniece, kura pati zina, kas jādara.»
