Žurnāla rubrika: Cilvēki

Elpot mierīgi

Posted on oktobris 15, 2014 by - Dzīve

Pēc tam, kad Māra un Lizas Duntavu ģimene bija dzīvojusi Brazīlijā, Čehijā, Latvijā, Ķīnā, Kanādā un ASV, viņi pieņēma lēmumu, ka pašu un jaunāko četru dēlu dzimtene būs Latvija

Braucot mašīnā uz Duntavu ģimenes māju, kas atrodas Medumu pagastā 14 kilometrus no Daugavpils, sajūtas kā amerikāņu kalniņos – meža smilšainais ceļš gāzelē auto pa labi, pa kreisi, augšup, lejup. Kad kokus aiz loga nomaina nomaļas kapsētas krusti, Māris Duntavs, kas brauc pa priekšu, pēkšņi nobremzē. Atnāk pabrīdināt, lai mājas pagalmā no auto ārā nelecam – viņš vispirms pieliks suni pie ķēdes. Mjā… Tikai tad, kad teļa izmēra melnbaltais dzīvnieks žēlām acīm sēž pie būdas, varam izkāpt pakalnā, uz kura pirms daudziem gadu desmitiem uztupināta maza, toties ar jauno apdari pašcieņu atguvusi ēka. 

Tā tagad ir Duntavu māja. Bet tai apkārt tādi skati, ka elpa aizraujas – pakalnos un pauguriņos izvijušās pļavas un meži. Māris smejas, ka viņa un Lizas puikas, pirmo reizi braucot uz šo Sēlijas nomali, purpināja, ka nez vai te paliks. Taču, tiklīdz izkāpa no mašīnas un ļāvās dabas skaistumam, tā teica – šī ir īstā vieta. 

Kazas slauc puikas

Divistabu namiņu kopā ar 4,6 hektāriem zemes Māris un Liza iegādājās pirms trim mēnešiem, bet savu zemes stūrīti Latvijā meklēja jau kopš 2012.gada, kad šurp atgriezās ar četriem jaunākajiem bērniem. Četri vecākie Lizas bērni – Daniels, Terēze, Kriss un Bens – dzīvo kur nu kurais ASV un Čehijā. Vasaras laikā kopā ar dēliem Māris mājai nomainījis grīdas, sienas un griestus, ievilcis elektrību un jau uzcēlis kūtiņu sivēniem un vistām, kas vēl jānopērk. Sēžot pie kafijas ar kazas pienu un Lizas cepto ābolkūku, jūtos kā karaļnama viešņa – te dzīvo cilvēki ar saimnieku pašapziņu. Pa vienu no zemajiem logiem jaunos koka rāmjos redzama ganāmies Duntavu pirmā telīte, pa otru var labi redzēt, kad mājās atgriežas trīs dēli – Artūrs (14), Tedis (12) un Mārtiņš (10). Septiņpadsmitgadīgais Andis mācās Rīgas Valsts tehnikumā. 

Liza priecājas, ka puikas Sēlijā pirmo reizi mūžā izbauda tādu bērnību, par kādu viņiem reiz stāstīja vecāki – bez tehnoloģijām, toties ar peldēšanos upē, kazenēm, kuras varēja saujām mest mutē, un sīkām blēņām, par kurām mamma un tētis nosmejas. Duntaviem ir deviņas kazas, un puikas pamēģināja, vai ar tām var jāt. Laikam nevar, nodomāju, dzirdot, ar kādu sajūsmu Artūrs stāsta, ka tēvs nākamgad pirks zirgus. 

Zēni šovasar iemācījušies slaukt kazas. Liza saka – viņai vēl jāiemācās slaukšanas laikā kustināt pirkstus, kā to dara dēli. Viņi piedzīvoja arī āža bēres. Māris, atzīstot, ka nokaut lopiņu nav tik viegli, piebilst – dēli saprata dzīvības vērtību. «Mēs gribējām, lai bērni piedzīvo lauku dzīvi, jo līdz šim viņi dzīvojuši tikai pilsētās,» saka Māris, strādīgs, izlēmīgs, ieradis arī nelāgos notikumos saskatīt ko labu vai pamācošu.

Duntavu ģimenē vislielākā Latvijas patriote ir Liza. ASV Kalifornijas štatā Sanfrancisko uzaugusī, daudzās pasaules valstīs dzīvojusī amerikāniete gribēja, lai Latvija kļūst par jaunāko dēlu dzimteni. Vietu, kur viņa pati un puikas jūtas mājās. «Mēs pamēģinājām dzīvot lauku dzīvi dažas nedēļas Kanādā. Nesanāca,» viņa stāsta. Nekustamo īpašumu aģents bez sirdsapziņas pārmetumiem bija iemānījis Duntaviem purvainu zemi. «Tad pārcēlāmies uz ASV, bet, kā jūs zināt, tur dažviet ir bīstami. Mēs dzīvojām diezgan pieticīgā vietā – Niagarafolsā (Niagara Falls) Ņujorkas štatā netālu no Bufalo, kas nepavisam nav bagātnieku vieta. Kad meklējām dēliem skolu un apjautājāmies tuvākās apkaimes iedzīvotājiem, kādu izvēlēties, ne par vienu nedzirdējām neko labu. Šaudīšanās, narkotikas. Kad ieminējos, ka varbūt jāatgriežas Latvijā, Māris un dēli teica: varbūt. Māris pārjautāja: tu to domā nopietni? Jā, es domāju nopietni. Teicu, lai viņi arī apsver šādu iespēju. Lai iegādātos zemi ASV, vajag milzīgus līdzekļus. Taču zemi var nopirkt arī Latvijā.» 

Zemi Medumos Duntavi iegādājās par naudu, ko ieguva, pārdodot purvaino īpašumu Kanādā. Uz nemitīgajiem «vai ta’ nav grūti?» un «smagi taču!» gaišmatainā Liza atbild ar skaistu smaidu: «Mēs gribējām lauku saimniecību. Varbūt tas saistīts ar to, ka mēs ar Māri esam kļuvuši par veciem, lai skrietu pa pasauli laimi meklēt. Bet galvenokārt tāpēc, ka vēlējāmies ēst dabīgu, tīru pārtiku un lai zēniem ir pieredze darbā ar dzīvniekiem. 

Lauku dzīve patiešām ir smaga, bet ne smagāka kā pilsētā. Atšķirīga. Pilsētā dzīvojot, katru dienu ir milzīgs stress. Bet te ir miers un iespēja brīvi elpot. Ne tikai svaigs gaiss, ko ievilkt plaušās, bet dzīves izjūtā ir iespēja dziļi un mierīgi elpot. Mums viss ir jauns, arī tāpēc viss izraisa sajūsmu. Mēs izbaudām dzīvi. Es vismaz šeit jūtos laimīga.»

Patīk palīdzēt citiem

Honey! (Mīļums – angļu val.) Tā Māris uzrunā Lizu un viņas dēļ ik pa laikam pasaka kaut ko angliski, lai gan šķiet, ka Liza latviski labi saprot. Abi iepazinās internetā 1995.gadā, un savstarpējā vilkme bija tik stipra, ka Māris sēdās lidmašīnā un devās uz Brazīliju, kur Liza tolaik strādāja par bērnudārza skolotāju starptautiskajā skolā. «Tikai tad, kad jau biju lidmašīnā, domāju: ko esmu izdarījis!» smejas Māris, saķerdams galvu. Jautāts par to, kā latvietis un amerikāniete sapratās, viņš kļūst nopietns un paskaidro: «Mēs esam ticīgi cilvēki. Kopš pieņēmām lēmumu palikt kopā, nekad neesam ļāvušies domstarpībām un grūtībām. Tādos brīžos lūdzam Dievu. Domājam, kā visu vērst par labu. Tas nostrādā!» 1997.gadā Liza un Māris apprecējās, un, lai uz kuru pasaules valsti viņi dotos, vienmēr visa ģimene bijusi kopā. 

To, kad un cik ilgi katrā no valstīm – Brazīlijā, Ķīnā, Čehijā, Latvijā, ASV un Kanādā – Duntavi ir dzīvojuši, pat abiem kopā grūti precīzi atcerēties. Viņi tikai skaidri zina, ka Andis dzimis Brazīlijā, Artūrs un Tedis – Latvijā, bet Mārtiņš – Čehijā. «Uz Rīgu atbraucām 2000.gadā un nodzīvojām trīs gadus. Tas bija laiks, kad aptvēru, ka Latvija ir laba vieta dzīvošanai,» saka Liza un paskaidro, ka abi no 90.gadu vidus līdz pat 2012.gadam vienmēr strādājuši kā brīvprātīgie dažādās nevalstiskās labdarības organizācijās. Māris uzsver, ka paši nekad nav plānojuši ceļot no vienas valsts uz citu. Tā vienkārši sanācis. 

«Mums patīk palīdzēt cilvēkiem,» saka Liza. «Mūsu dzīves filozofija ir būt laimīgiem un palīdzēt citiem būt laimīgiem. Tas ir vissvarīgākais. Ne nauda, ne varoņdarbi, par kuriem ceļ pieminekļus, nav svarīgi. Kad bijām līdzīgi domājošu cilvēku apritē, bija draugi, kuri, piemēram, teica: kādēļ jums neatbraukt uz Ķīnu?» 

Pieraduši dzīvot dažādos kontinentos multinacionālā vidē, Duntavi domāja, ka nekad nepiedzīvos kultūršoku. Ķīnā tas gadījās. Māris nodemonstrē, kā ķīnieši sabiedriskās vietās tiek galā ar puņķiem un krēpām. Duntaviem nav bijusi pieņemama arī izglītības sistēma, kas liek skolēniem domāt, justies un uzvesties kā robotiem. Duntavu puikas mācījās mājās. Liza kļūst gandrīz dusmīga, sakot – Ķīnas bērniem nav bērnības, kurā viņiem būtu ļauts spēlēties, rotaļāties, būt bezbēdīgiem un jautriem. Māris secinājis, ka pieaugušie atradinājušies patstāvīgi domāt – paklausās, ko saka priekšnieks, un tad kaismīgu sejas izteiksmi atkārto. «Mums bija nopirktas viena gada biļetes, tāpēc nolēmām, ka strādāsim Ķīnā vienu gadu, tad brauksim prom! Bet, kad šis termiņš pagāja, nolēmām pamēģināt vēl gadu. Tā Ķīnā palikām gandrīz sešus gadus,» stāsta Liza. Tagad viņiem tur esot daudz draugu, šovasar viņa pat vienu mēnesi tur viesojās.   

«Mēs bijām jauni un traki,» saka Māris, noslēdzot sarunu par pasaules iepazīšanu. Kamēr Liza liek bļodā pašas gatavoto kazas piena sieru, Māris paskaidro, ka sievai sāka trūkt mājas, māju sajūtas. «Domāju – bērnu dēļ. Man bija svarīgi, lai bērni būtu tuvāk dabai. Es negribēju, lai, ieraugot sēnes, viņi baidītos tās aiztikt – indīgas! Man šķiet, ka bērniem jāiemāca, ka var dzīvot arī bez elektrības, interneta un visām citām mūsdienu ērtībām.»

Runā dzimtajā valodā

Medumu pagasta namā ir gan elektrība, gan internets, lai Liza, izmantojot Skype, sazinātos ar mammu, meitu, dēliem, draugiem ASV, Čehijā un Ķīnā. «Mazliet pietrūkst cilvēku,» viņa atzīstas, bet samiernieciski piebilst, ka Daugavpilī atradusi angļu valodas klubu. «Pamazām arī šeit iepazīšu cilvēkus, gan jau veidosies draudzīgas attiecības.» Māris nelabprāt mēro ceļu uz netālo Daugavpili, turpretim Lizai patīk aizbraukt uz pilsētu kaut vai tikai tādēļ, lai redzētu cilvēkus.

Daži paziņas Lizai palika Engures pusē, kur līdz šāgada pavasarim Duntavi dzīvoja Māra mammas mājā. Maijā žurnālistes Oditas Krenbergas TV3 raidījuma Nekā personīga sižetā Māris jau stāstīja, ka divu gadu laikā, dzīvojot Latvijā, ģimene, kā jebkurā citā pasaules vietā, ir piedzīvojusi gan labu, gan ne tik labu. Kad Duntaviem apsīka nauda, Māris sāka strādāt par tālbraucēju šoferi, bet pirmais darba devējs viņu apkrāpa – nopelnīto naudu neizmaksāja. Turklāt, pastrādājis citā uzņēmumā, Māris pārliecinājās, ka tas ir «suņa darbs» – liela atbildība un atkarība no dažādām inspicējošām amatpersonām, bet maza alga, it īpaši salīdzinot Latvijas un citu valstu tālbraucēju šoferu darba samaksu. «Man šķita, ka tas nav to vērts. Aizbraucu uz Zviedriju, sākumā strādāju celtniecībā, bet pēc tam dabūju darbu fermā. Biju apmierināts, joprojām regulāri sazinos ar to fermeri,» stāsta Māris. 

Kamēr Māris bija Zviedrijā, Liza ar dēliem palika Engurē. Kā uzsver tētis, «ar braukāšanu ir cauri». «Mūsu bērniem paveicās, ka viņi varēja mācīties Engures skolā. Skolotāji bija tik labvēlīgi pret mūsu bērniem, kuri pirms diviem gadiem vēl nerunāja latviešu valodā, ka strādāja ar viņiem papildus,» stāsta Māris. Liza paskaidro, ka tikai Latvijā tēvs ar dēliem sāka runāt latviski, līdz tam viņi ģimenē runāja angliski. Taču, kopš viņi dzīvo Latvijā, Māris ar dēliem sazinās tikai dzimtajā valodā. Andis latviešu valodu apguva tik labi, ka pavasarī ar vārdnīcu un dotā papildu laika palīdzību nokārtoja visus 9.klases eksāmenus, arī latviešu valodas. Tēva rakstīto lūgumu ļaut Andim kā reemigrējušas ģimenes atvasei kārtot šo pārbaudījumu pēc mazākumtautību izglītības programmas Izglītības un zinātnes ministrija noraidīja.

«Bija grūti. Bet latviešu valodas skolotāja Ruta Vanaga man bija ļoti daudz palīdzējusi, tāpēc eksāmenos tiku galā,» stāsta Andis, kad sazvanu viņu galvaspilsētā, kur viņš mācās Rīgas Valsts tehnikumā. Jaunākie brāļi atzīstas, ka ilgojas pēc Anda. Pagaidām viņiem Medumos pietrūkst draugu, jo Medumu pamatskolā, pēc zēnu stāstītā, vairākums skolasbiedru ir krievu tautības bērni. Lai gan nodarbībās runā latviski, starpbrīžos pārsvarā skan krievu valoda, kas brāļiem Duntaviem pagaidām ir sveša.

«Visu pirmo reizi darīšu»

«Tagad man būs jābrauc pie zviedru fermera strādāt, jo mums te ir bankrots,» apņēmīgi saka Māris. Pagaidām lauku saimniecība nenes ienākumus, tāpēc viņam mēnesi jāpastrādā Zviedrijas ziemeļos cita zemnieka saimniecībā, lai nopelnītu naudu ģimenei. Lizai tas var būt grūts laiks, jo viņai nav autovadītāja apliecības, bet līdz tuvākajam veikalam Medumu pagastā jāiet vairāki kilometri cauri mežam. «Nekas! Es pati cepu maizi, no kazas piena gatavoju dažādus produktus, saldētavā ir gaļa. Un, ja padomā, mums nemaz nav tik daudz vajadzību. Es tikšu galā,» Liza ir paļāvīga. Viņas miers ir apbrīnojams. Savaldību viņa zaudē, vienīgi stāstot, ka viņai nav tiesību reģistrēties pie ģimenes ārsta. Lai iegūtu Latvijas pilsonību un tiesības uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, šeit jānodzīvo pieci gadi. Pieci gadi bez ģimenes ārsta! Absurds! «Latvijā izturas tā, it kā tā būtu mana problēma, mana vaina, ka apprecēju latvieti,» Liza ir neizpratnē. Kad prasu Mārim, vai nevajag rakstīt Veselības ministrijai, lai novērš absurdu, viņš atmet ar roku un atzīstas, ka noguris, mēģinot panākt Izglītības un zinātnes ministrijas pretimnākšanu reemigrējušo ģimeņu bērniem. «Tad man bija tā, ka gribējās kādam pa purnu sadot. Tik šausmīgi vienaldzīga attieksme,» Māris pieklusina balsi. «Atgriežoties Latvijā, nekas mani tā nepārsteidza kā cilvēku vienaldzība citam pret citu.»

Iespējams, lai mainītu sarunas tematu, Liza atnes planšetdatoru, kurā redzamas šīsvasaras bildes. Fotogrāfijās ģimenes vīrieši strādā, arī no Čehijas ciemos atbraukušais Kriss. Ēvelē, zāģē, mūrē, ar izkapti pļauj zāli. «Pirms tam tikai vienu reizi dzīvē biju pļāvis, šovasar – otro. Es arī pirmo reizi vilku mājā elektrību, pirmo reizi ierīkošu ūdens un kanalizācijas sistēmu. Visu pirmo reizi darīšu,» mierīgi saka Māris. Savukārt Liza šovasar pirmo reizi sālīja gurķus.

«Nekas nenotiek tik ātri, kā gribētos. Visam vajadzīgs laiks,» saka Liza. «Man patīk Latvija, jo te ir svaigs gaiss, īsti ēdieni, vienkāršs dzīves stils. Es jūtos laimīga, jo šeit ir manas mājas.» Līdzīgi saka viņas dēls Andis, kurš tagad savas dienas vada Rīgā: «Man vienmēr patikusi Latvija un latvieši. Jā, ir grūtības, bet tādas ir visur. Te ir forši.»

Duntavu emigrācija un atgriešanās

Latvijā ir objektīvi labi

Posted on oktobris 15, 2014 by - Personība

Mazsalacietis Kārlis Rokpelnis (30) ir viens no nedaudzajiem etnoekologiem pasaulē. Devies prom no mājām 15 gadu vecumā, tagad viņš Ķīnā raksta doktora darbu

Kārlis feisbukā parādās reti, jo Ķīnā tam liegta piekļuve. Pie kādas no bildēm, kur viņš brauc vilcienā bez durvīm, Kārļa mamma Daiga vaicā: «Kur esi? Indijā vai Butānā?» Seko atbilde, ka pagaidām vēl Indijā. Tieši šī sarakste daudz izsaka par Kārli – te viņš ir Austrālijā Dziesmusvētkos, te laivo pa Krievijas upi ar turienes latviešiem, te studē doktorantūrā Ķīnas Tautību universitātē. Un, re, uz pāris dienām bija ieradies Rīgā, lai, Latvijas Universitātes Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra aicināts, lasītu lekcijas.

Lauki visur ir vienādi

Ar Kārli iepazinos pirms vairākiem gadiem Krievijā. Bija karsts vasaras vakars. Skolas pagalmā izritinājās balts elektrības pagarinātājs, un sāka skanēt mūzika. Kārlis ar degsmi mācīja latvju dančus Krievijas latviešiem. «O, gospaģi!*» meitenes sauca cita caur citu, kad Kārlis grieza elkoņos. No dejošanas nosvīdušas, viņas stāvēja, rokas atbalstījušas pret ceļiem, kā maratonu nokrējušas. Tobrīd biju lepna, ka vismaz kāds uz Krievijas latviešu Dziesmusvētkiem Baškīrijā paņēmis disku ar dančiem un māca, jo citādi vakari izvērstos tāpat kā svētkos Rīgā – sadzīviski.

Toreiz Kārlis stāstīja, ka studē Amerikā vides zinības un strādājis Arktikā. No mājām Mazsalacā devies prom 15 gadu vecumā un gudrāks tapis Dānijā, Itālijā, Amerikā un Lielbritānijā, kur Kembridžā ieguvis maģistra grādu. Uz Ķīnu bija aizbraucis studentu apmaiņas programmā un tad arī sapratis, ka tur atgriezīsies. «Mani interesē viss, kas saistīts ar mazākumtautībām,» Kārlis saka, kad tiekamies Rīgā oktobra sākumā. Interesē ne tik daudz mazākumtautības jēdziens. «Tautība ir teorētiski nenozīmīga daudzos mērogos, pēc kuriem parasti skaidro pasauli un sabiedrību – ekonomikā, medicīnā, psiholoģijā, cilvēktiesībās. Vienlaikus tautība gan sabiedrības mērogā, gan personiski ir ļoti spēcīgi izjūtama. Šī neizskaidrojamā pretruna ir fascinējoša.»

Pasmejos, ka viņš kā īstens latvietis dodas uz Austrumiem meklēt sevi. «Nē, es nebraucu pēc punkta pierē, pēc čakriņām. Nebraucu sevi meklēt. Es tur strādāju. Braucu meklēt atbildes uz lieliem jautājumiem – vai Kārlim Marksam bija taisnība par vēstures dzinuļiem; vai ir tautas un sabiedrības, kas labāk kā citi spēj tikt galā ar vides izaicinājumiem.»

Ķīnā Kārlis dzīvo piekto gadu. Galvaspilsētā Pekinā studē Ķīnas Tautību universitātē. Ķīniešu valodu sāka mācīties 2005.gadā, kad bija viesstudents Pekinā, atgriezās uz gadu un mācījās valodu piecas stundas dienā. Rakstīt gan māk tikai datorā. Vilkt ķīnzīmes ar roku – šo iemaņu uzturēšanai nepieciešams ieguldīt pārāk daudz laika.

Bez valodas Kārļa dzīvošana Ķīnā nemaz nebūtu iedomājama, jo doktora darba pētniecība norit laukos Ķīnas vidienē – Ninsjas autonomajā reģionā, kur dzīvo musulmaņi. 

Tas ir otrais mazākais Ķīnā, aptuveni tik liels kā Latvija. Ninsja ir pirmais reģions, kur deklarēts, ka augsnes degradācijas problēmas ir atrisinātas – tuksnesis atkāpjas. Ja tuksnesī stāda kārklus un to apzaļumo, tad vietējie var dabūt tuksnesi lietošanā. Dažiem par dzīvošanu degradētā reģionā pat maksā pabalstu.

Valdība jau gadu desmitiem stāsta, ka pastāv zemes degradācijas problēma. Zinātnieki uzskata, ka problēma tiek risināta. Turpretim vietējiem šķiet, ka nekādu problēmu nekad nav bijis. «Mans uzdevums ir saprast, vai šo pilnībā pretējo vērtējumu pamatā ir kulturāla atšķirība. Atšķirīgs kultūras domēns.»

Tas notiek tā – Kārlis dodas pie Ninsjas zemniekiem un izvaicā viņus par augiem un dzīvnieku turēšanas paradumiem. «Runāju par lietām, ko viņi saprot vislabāk,» Kārlis rāda anketu ar jautājumiem par lauku apūdeņošanu, aitu šķirnēm un to skaitu. Pirms došanās anketēt, viņam bija jāreģistrējas policijā un jāiztur neliela pārbaude par «uzskatu pareizību». Policijā Kārlim teica: «Ko nevajag fotografēt, to nefotografē.»

Sākumā šķitis, ka laucinieki būs noslēgti, tomēr ne – tieši pretēji. Piecu minūšu vietā viegli iegrimt sarunās uz stundām trijām. Tāpēc ka, pirmkārt, Kārlis runā ķīniešu valodā, otrkārt, Ķīnas Tautību universitāte valstī ir pazīstama, to absolvējuši daudzi mazākumtautību reģionu valdību darbinieki un vadītāji. «Ko man zemnieki stāsta? Visu. Tas pats, kas tagad aizbraukt uz Latgali un parunāt par cūku mēri.» Stāsta gan par to, cik valdība slikta, gan to, kur slēpj aitas paši un kur kaimiņi. Aitas jāslēpj, jo valdība nolēmusi – tās ēd zāli, tātad degradē zemi. Par to ir naudassods, un vietējie policisti braukā, sodīdami vai aitas konfiscēdami, sametot kravas kastē. Arī grūsnās, kuras bieži turpat zaudē jēriņus.

Pēdējo pāris gadu laikā Ķīnas laukos Kārlis pavisam nodzīvojis piecus mēnešus. Pētījuma objekts ir ne tik daudz lauksaimniecība, cik mazākumtautības un to resursu pārvaldība. «Lauki visur ir vienādi. Sociāli, ekonomiski, attiecībās. Naudas nav, valdība slikta, maz jaunu cilvēku.» Ķīnas austrumu lauku ciemos mīt daudz vecu cilvēku un mazu bērnu, jo vecāki aizbrauc pelnīt un bērnu uz septiņiem gadiem atstāj pie vecvecākiem. Satiekas tikai lielajās pavasara brīvdienās. «Nekur jau aizbraukt nevar, jo brauc visi 250 miljoni. Trīs dienas vilcienā, piemēram. Esmu iekļuvis brīvdienu braukāšanā. Briesmīgi.»

No Pekinas līdz Ninsjai ir 12 stundu ilgs ceļš ar vilcienu. Ninsja vēsturiski ir bijis robežreģions starp musulmaņu un mongoļu ietekmes zonām, un pašlaik tas oficiāli ir musulmaņu autonomais apgabals. Kad reiz Kārlis uz atvadām nejauši apskāvis saimnieci, viņa, kā jau musulmaniete, atkāpusies. Toties vīrs viņai teicis: «Ko āksties!» Kārlis komentē: «Neviens jau reāli pēc noteikumiem nedzīvo. Cilvēciska saziņa ir nozīmīgāka par likumiem un tradīciju atšķirībām.» 

Kārlis rāda fotogrāfijas, kurās redzams viņa pētniecības lauks. Necilas lauku mājas, vienkārši ģērbti cilvēki un puņķaini bērneļi, arbūziem rokās. Citā foto ir ķīniešu Jaunais gads – krāšņi tērpti ļaudis uz ciema padomes priekšā uzceltas skatuves spēlē izrādes. Kārlis turpina rādīt: «Smilšu vētra – skaisti, vai ne? Zaļa zemsedze ir tikai trīs mēnešus gadā.»

Skatoties bildes, var tikai nojaust, ka gulēšana uz plāna matrača un rīsu ēšana nav nekas tik jauks, ka gribētos vēl un vēl. Kārlis apstiprina – ir reizes, kad gaiss sasilst līdz 35 grādiem un sviedri tek. «Toties ķīnieši dezodorantus nelieto. Ja kāds iestāstīs, ka vajag – tas būs bagātākais cilvēks pasaulē,» Kārlis smejas.

Tomēr ir viena liela atšķirība, kas nav Ķīnas laukos, bet ir Latvijā. Govis. Atbraucis uz Eiropu, Kārlis sieru ēd ļoti kāri. Tas ir pirmais, ko viņš pasūta, iekāpis lidmašīnā. Nevis tomātus ar cukuru, kas ir ķīniešu iecienīts ēdiens.

Latvija un zaļa?

Satiekamies ar Kārli pēc lekcijas Latvijas Universitātē, tālāk viņš dodas uz Mazsalacu. Pie mugursomas piesieti lieli zābaki. Rīgā ielidojis no kaučuka koku birzīm Ķīnas, Birmas un Laosas pierobežā. Jo Kārļa maizesdarbs ir pasniegt vides un tautību zinības amerikāņu studentiem, pēc iespējas vairāk tieši laukos. «Un no jaku mēsliem kurināt ugunskurus,» viņš piebilst. Kārlis Ķīnā pārstāv Oksfordā un Kembridžā studējušos, gatavs palīdzēt ar padomu iebraucējiem, kuri vēlas iekļauties Ķīnas vidē. Tagad gan Ķīna vairs neesot tik populāra studiju vieta kā pirms gadiem pieciem, jo «nav pārāk viegla vieta dzīvei». «Taču – kā uz to skatās. Šogad biju Indijā. Viņu laukos ir briesmīgāk nekā Ķīnas laukos. Butāna gan ir brīnišķīga!» Tur piedalījies Pasaules etnobioloģijas kongresā. Tādi kā viņš bijis ap 200 cilvēku. «Butāna paziņojusi, ka būs pasaulē pirmā 100% bioloģiskās lauksaimniecības valsts, bet reku redzams, kā zemnieciņi ar lielu prieku stāv rindā pēc valdības pagaidām vēl subsidētiem minerālmēsliem.»

Izvandījies pa dažādām valstīm, raugoties uz Latviju, Kārlis saka: «Te ir labi. Latvijā ir objektīvi labi. Kartupeļos nav kadmija kā Ķīnā.» Kāpēc tad nebrauc te uz dzīvi? «Būtu jau skaisti. Kas mani varētu vilkt uz mājām? (Domā.) Ļoti liels piedzīvojums bija tas, ka pirmoreiz par profesionālām lietām runāju latviski. Ja kaut ko tādu varētu turpināt, tas būtu vērtīgi. Man patīk kvalitatīvas mācības, patīk arī labi mācīt. (Atkal domā.) Nezinu. Nē, es nevaru pateikt, kas būtu iemesls atgriezties.» Kārlis pārmet jautājumu man un vaicā, kāpēc es nebraucu dzīvot uz saviem laukiem. Atbildes tās pašas. Tur nav tā, kas ir labs patlaban.

«Ir tādi, kas pabeidz prestižu augstskolu un kļūst iedomīgi. Kārlis tāds nav. Viņš atradīs brīdi, lai satiktu radus,» saka viņa brālēns Harijs Rokpelnis, Mazsalacas mērs. Tas, kāpēc Kārlim sagribējās iepazīt pasauli un pētīt Ķīnas ciemus, Hariju neizbrīna. «Tā ir tikai normāla parādība, ka katrs izvēlas, kā un kur piepildīt savus mērķus. Kā nu katrs mēs zinātkāri pabarojam. Es gribēju rakt tepat uz vietas. Viņš – pagaršot ko eksotiskāku. Kārlis skrupulozi iedziļinās lietās, un, domāju, Ķīnas lauki nav tas, kur apstāties.»

Tie, kas pazīst Kārli, zina, ka viņš apveltīts ar milzīgu degsmi. Kad ieminos, ka Latvijai noderētu, piemēram, viņa zināšanas vides zinībās, Kārlis nosmej: «Latvija – zaļākā valsts pasaulē? Ha! Pēdējā Jeilas reitingā nokritāmies uz 40.vietu. Un pamatoti. Mums jau nav nekā, ko parādīt! Zaļi maisiņi pēc Dziesmusvētkiem!» Zaļā kustība patlaban esot patērētāju rokās – staigāt ar auduma maisiņu un pirkt ekopārtiku ir labi, bet tā nav sistēma. Plaša, visaptveroša sistēma kā, piemēram, atkritumu šķirošana vai spēcīga sabiedriskā dalība plānošanā. «Tad jautājums ir tāds: caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu. Tā ir preskripcija vai deskripcija?»

Desmit gadus pa pasauli braukājot, viņš nejūtas viens un tālu no visa. Kad māsa un brālis dzīvoja katrs savā valstī, Kārlis izveidoja blogu Rokpelni celo, kur visi bērni «atskaitījās» vecākiem, kā klājas. Tagad brālis dzīvo Valmieras pusē, māsa – Marokā.

Kas dzen pa pasauli? «Mani dzen tas pats, kas visus citus: vēlēšanās labi padzīvot.»

Kārli saista viss latviskais. Kopš bērnības ar ģimeni piedalās 3×3 saietos. Līdzko kaut kur notiek Dziesmusvētki, viņš ir klāt. Pēdējos Dziesmussvētkos Latvijā ieradās kā Austrālijas kora dziedātājs. «Aizraušanās? Latviešos iešana!»

* Ak, dievs – krievu val.

Kurp viss aizies?

Posted on oktobris 15, 2014 by - Slavenība

LTV diskusiju raidījuma Sastrēgumstunda jauno vadītāju Ģirtu Timrotu (38) izvēlējās ziņu dienesta direktore Iveta Elksne, par šo lēmumu liekot dažam labam arī pabrīnīties. Viņš pats skaidro, kādu iztēlojas misiju jaunajā ampluā

Slaids un enerģisks, dzeltenzaļā sporta jakā, Timrots intervijā atgādina par seno aizraušanos ar motokrosu un ūdens motosportu. Jaunā darba dēļ Latvijas televīzijā viņš negrasās pamest otru savu profesionālo līniju – motosporta sacīkšu komentēšanu. Tieši ar to Timrots nodarbojās pagājušajās brīvdienās, bet jau pirmdien no rīta devās uz Zaķusalu, lai piedalītos Sastrēgumstundas plānošanas sapulcē. Orientēties Latvijas politikas zemūdens straumēs nav vienkārši. Konkurenta – LNT raidījuma Dombura studija – pieminēšanu žurnālists uztver kā nesamērīgu salīdzinājumu. «Ņemot vērā informācijas bagāžu un pieredzi, kāda ir Domburam, es negribu teikt, ka līdzinos,» Ģirts saka ar respektu.

Līdztekus sporta komentēšanai Timrots līdz šim skatītājiem bija pazīstams kā kādreizējais LNT rīta raidījuma 900 sekundes moderators. Šoruden viņš vadīja priekšvēlēšanu debates šā kanāla tiešraidē. 

«Es noteikti neesmu tas, kas vakaros iet gulēt un no rīta mostas ar Latvijas politiku,» žurnālists saka jau sarunas sākumā. Tikties ar viņu, lai noskaidrotu, kāpēc uzņēmās jauno darbu, bija svarīgi, jo Sastrēgumstunda ir vienīgais diskusiju raidījums latviešu valodā sabiedriskajā medijā. LTV7 līdzīgā formātā krievvalodīgajai auditorijai sevi pārliecinoši šajā sezonā pieteicis žurnālists Oļegs Ignatjevs.

Bet kā ar Timrotu? Mēs tikāmies nedēļas nogalē pēc viņa ugunskristībām – pirmās novadītās Sastrēgumstundas. Žurnālists mierīgi uzskaita savas kļūdas, kā arī pirmās atziņas – kas būtu jāuzlabo. Kas Timrots ir, un ko gaidīt no viņa Latvijas TV tiešraidē ar Latvijas politikas smagsvariem?

Parunāties vērts ar ikvienu

Piedāvājumu vadīt Sastrēgumstundu Timrots saņēma vasarā no Latvijas televīzijas ziņu dienesta direktores Ivetas Elksnes. Juties pārsteigts, jo «šādā ampluā nekad nebiju domājis [strādāt]». Sevi Timrots vērtē kā labu ziņu moderatoru, arī motosporta sacīkšu komentētāju. Savukārt par to, vai var būt labs diskusiju raidījuma vadītājs, «sevišķi lielu ilūziju man nekad nav bijis». 

Priekšvēlēšanu debates LNT kanālā Timrots vadījis vairākkārt. Taču pats uzskata, ka formāts ir atšķirīgs – viss tiek mērīts sekundēs, katram studijas viesim jādod vienlīdzīgas tiesības izteikties. «Ārkārtīgi stingrs rāmis. Man tur pat nebija iespējas padiskutēt ar dalībniekiem, nevarēju viņiem traucēt.» 

Par Sastrēgumstundu viņš zinājis tik vien, ka šāds raidījums pastāv, pāris reižu bija to noskatījies. Atbildi Latvijas televīzijai Timrots, pēc paša stāstītā, nav sniedzis uzreiz. Piekrišanu jaunajam izaicinājumam tagad komentē ar pieklājīgu žestu: «Tas tomēr ir interesanti. Vienīgais, ko varu zaudēt – ilūziju, ka esmu brīnišķīgs diskusiju vadītājs. Šādas ilūzijas man nebija, tad – kāpēc nepamēģināt?» Izmēģinājuma raidījuma ieraksts bijis viens – vasarā. «Un pagājušajā nedēļā gājām gaisā,» žurnālists ir vaļsirdīgs. 

Pirmā raidījuma tēma – pārmaiņas Latvijā pēc Saeimas vēlēšanām. Varētu domāt, ka, piekrītot vadīt diskusijas sabiedriskajā televīzijā, Timrots politikas un ekonomikas tēmās racies visu vasaru – lai saprastu, gatavotos. Tomēr tā gluži nav. «Es vairāk laika pavadīju, skatoties diskusiju raidījumus – lai izpētītu, kas un kā tur notiek,» viņš jauki smaida. «Salīdzinot ar Domburu, es tiešām esmu moderators,» jaunais Sastrēgumstundas vadītājs ir paškritisks.

Vēl pirms mediju analītiķe Anda Rožukalne nedēļas sākumā publicēja pirmajam raidījumam veltītu kritiku, Ģirts jau uzskaitīja savas kļūdas: «Pārtraucu runātājus. Nemācēju skatītājiem paskaidrot, kāpēc ir tieši šāds diskusijas dalībnieku sastāvs.» Tieši to raidījuma vadītājam pārmet arī Rožukalne, izvirzot jautājumus: «Kāpēc ievēlētu deputātu vidū bija Lembergs, kas nav kandidējis un nebūs premjerministrs? Kāpēc pārmaiņu aizstāvju pusē bija neievēlētais Šlesers, ja Saeimā neiekļuva daudzi spēki, kuri solīja nozīmīgākas pārmaiņas? Kādā statusā diskusijā bija aicināts Liepnieks, kas nav ievēlēts, nav kandidējis, ir viens no pakalpojumu sniedzējiem Saskaņai? Neskaidrais statuss – polittehnologs, politikas vērtētājs, portāla redaktors vai kas cits – deva iespēju vairākkārt atkārtot sava klienta aktuālos lozungus. Kāpēc studijā nebija pārējo kampaņu vadītāju?» 

Sarunājoties rodas iespaids, ka Timrotam nav skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Piemēram: «Liepnieku aicinājām, jo bija interesanti, kā savu darbu vērtē cilvēks, kurš nodrošināja vienai partijai uzvaru, kura tomēr nav uzvara, jo vietu skaits, [salīdzinot ar iepriekšējo Saeimu], ir zaudēts.» 

Par Lembergu studijā: «Viņš ir krāšņs. Ir pietiekami liels skaits cilvēku, kuri tic visam, ko viņš saka – varam to redzēt pēc populārāko premjera kandidātu aptaujām.» Par opozīcijas partiju pārstāvjiem studijā: «Spilgtākie, kas runāja par pārmaiņām un tika Saeimā, bija Reģionu partija. Aicinājām Artusu Kaimiņu, bet viņam tajā vakarā bija izrāde – netika. Tad mums bija izvēle – aicināt Ingunu Sudrabu vai Daini Liepiņu no Reģionu partijas. Palikām pie Liepiņa.» 

Pēc īsas pauzes viņš steidz turpināt skaidrojumu: «Liepiņš, kuru savulaik visi asociēja ar Šlesera astoņkāji, rekordistu visās padomēs, nu ir Saeimas deputāts. Studijā viņam blakus nolikām viņa kādreizējo «darba devēju» Šleseru, kurš vēlēšanās tika izsvilpts. Pag, ko tad īsti sabiedrība pieprasa – kādas pārmaiņas?» 

Timrots uzskata, ka «parunāties ir vērts ar jebkuru cilvēku». «Nav pareizi teikt – šo mēs studijā neaicināsim, jo ir nelietis. Jāuzaicina, un lai skatītāji lemj, vai viņiem melo, vai ne.» 

Vai jautājumus viņam sagatavo komanda un pats viņš Sastrēgumstundā pilda tikai «runājošas galvas» funkciju? Vai arī iesaistās raidījuma veidošanā, meklējot tēmas, svarīgus jautājumus, kā arī studijā aicināmos viesus? «Diskusiju raidījuma vadīšanā nepietiek būt moderatoram,» Timrots saka. «Šeit pašam jāizdomā, kā viss izskatīsies, uz ko aizies.» Tomēr – kāds ir viņa ieguldījums raidījuma tapšanā? «Baiba Rulle man palīdz kā redaktore, viņa Sastrēgumstundā strādāja arī pirms tam. Sapulcē piedalās arī Iveta Elksne. Lemjam kopīgi.» 

Latvijas televīzijas ziņu dienesta direktore Iveta Elksne nevēlējās atbildēt uz jautājumu, kāpēc sabiedriskais medijs politikas diskusiju raidījuma vadīšanai izvēlējās tieši Ģirtu. Ar LTV komunikācijas vadītāja Klāva Radziņa starpniecību tikai deva ziņu, ka Ģirts Timrots ticis izvēlēts kā atbilstošākais, ņemot vērā pieredzi un profesionalitāti. 

Mediju aizkulisēs dzirdamas versijas, ka uzrunāti vairāki šajā laukā pieredzējuši žurnālisti, kuri sadarbībai nav piekrituši. Atklāti par to neviens runāt nevēlas, jo tirgus ir mazs, intensīvi norit žurnālistu pārpirkšanas mēģinājumi dažādos medijos.

Konflikts žurnālistikā

Savu misiju raidījumā Sastrēgumstunda Timrots iztēlojas tā: «Es pieņemu, ka cilvēki, kuri nāk uz diskusiju, ir gudrāki par mani. Mans uzdevums ir ļaut skatītājiem salīdzināt viņu viedokļus un argumentus. Nevis pierādīt, ka esmu pārāks vai informētāks par viņiem.» 

Vai Timrots ir atbilstošs jaunajam ampluā? Vērts atcerēties dažas epizodes no viņa pagātnes: 2010.gada pavasarī paralēli darbam LNT raidījumā 900 sekundes viņš vadīja organizācijas Par labu Latviju! dibināšanas pasākumu, kas jau pēc mēneša pārtapa politiskā partijā, apvienojot tā dēvētos Latvijas oligarhus un viņu domubiedrus politikā. 

Savukārt piecus gadus pirms tam, 2005.gada ziemā, Timrots nokļuva uzmanības centrā ar šādu interešu konfliktu: dzelzceļa katastrofā Rīgā, saskrienoties diviem vilcieniem, atklājās, ka viņš strādā gan žurnālista darbu LNT, gan vienlaikus ir arī a/s Pasažieru vilciens preses sekretārs. Izveidojās situācija, ka raidījuma 900 sekundes ēterā Timrots kā žurnālists intervēja darba devēja mātesuzņēmuma Latvijas dzelzceļš ģenerāldirektoru Andri Zorgevicu. 

Kā šodien no ētikas viedokļa viņš vērtē savu soli? «Klasiski to var vērtēt kā konfliktu. Taču pilnīgi godīgi varu teikt, ka tajā rītā 900 sekundēs nepieliku un neizlaidu nevienu jautājumu tāpēc, ka studijā bija [Pasažieru vilciena] mātesuzņēmuma priekšnieks.» Ģirts atzīst, ka tolaik strādājis divus darbus, kas ir pretrunā ar viņa darba ētiku. No žurnālistikas viedokļa tas neesot bijis pareizi. «Savukārt no sabiedrisko attiecību viedokļa tas man ir ļoti nozīmīgs notikums – tā ir smagākā avārija [dzelzceļa] vēsturē, un pieredze, [komunicējot to sabiedrībai], man ir vērtīgāka par visu pārējo.»

Karjeru žurnālistikā Timrots sāka 90.gados, vēl būdams students. Ar vislabāko rezultātu bija iestājies žurnālistos Latvijas Universitātē. To gan nepabeidza. 20 gadu vecumā sāka strādāt LTV raidījumā Rīta bums kopā ar Kristu Vāveri un Arni Krauzi. Pirms tam kā vidusskolnieks jau bija izmēģinājis roku, rakstot par sportu – tieši šīs publikācijas palīdzēja veiksmīgi iestāties žurnālistos. «Mēs bērnībā daudz lasījām. Tas palīdzēja attīstīt valodu, spēju labi rakstīt,» Ģirts saka par sevi un deviņus gadus vecāko brāli Latvijas televīzijas žurnālistu un teātra režisoru Paulu Timrotu. Abi uzauga Baltezerā, tā dēvētās sūkņu stacijas rajonā. «Ne tajās dārgajās privātmājās. Daudzdzīvokļu,» žurnālists sirsnīgi pasmejas. 

Abiem brāļiem kopā dauzīties nesanāca, jo Paulam jau bija 18 gadu, kad Ģirtam tikai deviņi. Toties abi kopā 1985.gadā, Atmodas procesu priekšvakarā, devās uz leģendāro grupas Pērkons koncertu Ogrē. 

«Aizbraucām vienu vilcienu pirms tā slavenā,» Ģirts atceras. «Tas slavenais» ir vilciens, kuru pēc koncerta izdemolēja bariņš jauniešu, par to saņemot smagu, daudziem notiesājošu tiesas procesu. Dokumentālajā filmā Vai viegli būt jaunam? šo drāmu parādīja režisors Juris Podnieks. Timrotu vecāki savulaik strādāja sūkņu stacijā, bet tagad abu tēvs Pauls ir Rīgas Ūdensapgādes muzeja direktors un gids.

Ģirta Timrota karjera vienmēr bijusi saistīta ar elektroniskajiem medijiem: strādājis gan televīzijās, gan radio SWH. Visilgāk – astoņus gadus – Andreja Ēķa vadītās LNT rīta programmā 900 sekundes. 2012.gada nogalē darbu pameta, jokodamies, ka strādās līdz pasaules galam (šāda masu histērija par «seno maiju pareģojumu» tobrīd bija populāra). Tagad Ģirts stāsta, ka darbu televīzijā pametis, jo bija iestājusies rutīna. 

«Likās, ka drīz varēšu rīta programmu novadīt, pat nepamostoties,» žurnālists atceras. Celties nācās agri: raidījums sākās 7 no rīta, bet uz LNT studiju Elijas ielā Ģirtam bija jābrauc no Ādažiem, kur mīt ar sievu un trim bērniem. «Tas nav nekas šausmīgs,» viņš mierīgi saka. «Cilvēki ceļas vēl agrāk, govis slauc.»

Mani interesēja, ko jaunais Sastrēgumstundas vadītājs domā par ģeopolitiskajām pārmaiņām reģionā – kā vērtē Ukrainas notikumus un Krievijas iespējamo ietekmi Latvijā? «Mēs, protams, varam taisīt folijas cepurītes un uzkrāt griķu maisus pagrabā – ja tas nomierina, ikdienu padara saulaināku, var arī tā,» viņš pajoko. «Taču es skatos pragmatiski. Nav vērts taisīt paniku, jāseko uzmanīgi līdzi notikumu attīstībai.» 

Ģirta Timrota tviterlentē galvenokārt redzami ar sportu saistīti temati, ieraksti ir intereses un aizrautības pilni. Viens no pēdējiem tomēr skar politiku: «Bahreinā@fia prezidents Tods: sportu nedrīkst jaukt ar politiku. Sočos sēž blakus Putinam. Vai @laf_lv kā biedri zina par vērtību maiņu?»

Sarunas laikā šķita svarīgi sabiedriskā medija galvenā diskusiju raidījuma vadītājam pavaicāt, kādas tēmas viņš pašlaik uzskata par nozīmīgām? «Sastrēgumstunda jau nav tikai par politiku,» Ģirts atsaka. «Mēs visu laiku ap valdības veidošanu ņemamies, bet varbūt daudz svarīgāk ir runāt par Ebolas vīrusu, kas pasaulē pašlaik ir nozīmīgs temats.»

Medicīnas mākslinieks

Posted on oktobris 15, 2014 by - Veiksme

Medicīnas sabiedrība ARS ir vienīgais no 80.gadu beigās dibinātajiem medicīnas kooperatīviem, kas izdzīvojis gan 90.gadu reketa laikus, gan neseno finanšu krīzi un izveidojies par modernu 21.gs. ārstniecības iestādi. Tagad ARS gatavs paplašināties un izveidot pirmo privāto daudzprofilu slimnīcu Latvijā 

Medicīnas sabiedrības ARS dibinātāja un valdes priekšsēdētāja Māra Andersona kabinets līdzinās mākslas salonam. Te ir viņa dzīvesbiedres Irēnas Lūses, Ievas Iltneres, Normunda Brasliņa, Kaspara un Vijas Zariņu gleznas. Vislielākā ir Kristapa Zariņa gleznotais Māra Andersona portrets – lielformāta glezna melnos toņos, kurā gaiša ir tikai portretētā seja, krekla krāgs un rokas. 

Andersons paskaidro, ka māksliniekus Zariņus pazīst jau daudzus gadus, «mazliet draudzējamies». Kad pirms pusotra gada Kristapa Zariņa izstādē Sejas ieraudzīja sevi, attēlotu kā Hamletu ar galvaskausu pie kājām, glezna tā iepatikās, ka gribēja ar to papildināt savu mākslas darbu kolekciju. «Bet, kad atnesu sapratu, ka tik lielai gleznai te nav vietas. Citas nekas neatlika, kā remontēt Sarkanā Krusta slimnīcu, lai būtu kur nolikt,» smejas Andersons, galants, ar atsperīgi jauneklīgu gaitu, sirms un nelielu bārdu. Kad ar ironisku smaidu atminas ARS pirmos gadus vēl padomju Latvijā, Andersons mazliet atgādina aktieri Klintu Īstvudu. Kādreizējā pulmonologa 1988.gadā izveidotais ARS ir tikpat spītīgi izturīgs kā šā Holivudas aktiera tēlotie varoņi. 

Sāka kara komisariātā

ARS tika dibināts kā «iedzīvotāju medicīniskās apkalpošanas kooperatīvs», ko 1991.gada septembrī pārreģistrēja par sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Andersons atminas, ka toreiz Rīgā bija vismaz 50 šādu kooperatīvu, no kuriem līdz mūsdienām strādā tikai ARS. 

Kooperatīvu izveidoja pieci ārsti – kardiologs, otorinolaringologs (LOR), gastroenterologs, neirologs un pulmonologs, kuriem bija apnikuši aplinkus ceļi, pa kuriem bija jāved uz savu kabinetu radi, draugi, paziņas. «Mēs atradām cilvēka cieņu nepazemojošu veidu, kā ārstam strādāt ar pacientiem ārpus valsts finansētās iestādes,» atceras Andersons. «Ar Stradiņa slimnīcu oficiāli noslēdzām līgumu par tiesībām izmantot laboratoriju, ultrasonogrāfijas, endoskopijas un rentgena iekārtas. Nekādas sarunāšanas!»

Tomēr 80.gadu beigās vārds «kooperatīvs» bija lamuvārds, kas daudziem asociējās ar vieglas peļņas tīkošanu. Tādēļ piecu mediķu grupiņa esot cītīgi piestrādājusi, lai viņu veidotais uzņēmums atstāj respektablu iespaidu. «Rūpīgi izvēlējāmies uzņēmuma nosaukumu – ars tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «māksla» vai «amats». Mākslinieks izstrādāja uzņēmuma logo, ko joprojām uzskatām par veiksmīgu,» atminas Andersons. «Atšķirībā no citiem kooperatīviem, kas darbojās pagrabos, mēs noīrējām telpas toreizējā kara komisariāta medicīnas komisijas mājā toreiz Pētera Stučkas (tagad Tērbatas) ielā 38. Itin kā piemērotas medicīnas pakalpojumu sniegšanai, lai gan pa kaktiem skraidīja žurkas. Izskatu mēs uzlabojām – telpas izremontējām.» Ar smaidu Andersons atceras, kā pirmo reizi noteica samaksu par konsultāciju – tā kā visbiežāk ārpus rindas pieņemtie pacienti padomju laikā atlīdzināja ar četrzvaigžņu armēņu konjaku, kas maksāja 14,80 rubļu, grāmatvede nolēma, ka tik vērta būs arī vizīte – pieredze liecināja, ka cilvēki ir gatavi tik daudz maksāt par privātu konsultāciju.

Veidojoties ARS labajai slavai, nācās strādāt arvien garākas stundas, darbiniekiem pievienojās aizvien vairāk jaunu speciālistu, līdz 1991.gadā kara komisariātā kļuva pašauri. Tā paša gada janvārī Ministru Padome nolēma likvidēt tā dēvētās nomenklatūras ārstniecības iestādes, un ēka Skolas ielā 5, kur līdz tam apkalpoja komunistiskajai partijai piederīgos, palika tukša. Pēc gada to iznomāja medicīnas sabiedrībai ARS, un šajā 1938.gadā celtajā poliklīnikā joprojām darbojas ARS ar tā 450 darbiniekiem. 

«90.gados bija gan rekets, gan draudi no dažām bankām, kas jau aizgājušas pa skuju taku. Bija jāzina, kad jābaidās un kad var atļauties nebaidīties un palikt pie sava,» Andersons rezumē pirmo darbības gadu pieredzi. No pieciem mediķiem, kas izveidoja ARS, tagad uzņēmumā strādā viņš un profesors Egils Vītols, neirologs. Andersonam pieder 40,01% uzņēmuma kapitāldaļu, pārējās – deviņām dažādām juridiskām un fiziskām personām.

Skarbi, bet vērtīgi

Pat ARS visdrūmākajā laikā – 2010.gadā – tajā tika reģistrēts vidēji 800 pacientu dienā. Par spīti tam, ka apmeklētība samazinājās par 35% un cenu korekcijas dēļ naudas apgrozījums kritās par 40%, uzņēmums krīzi pārcieta. 

«Tāpēc, ka nemainīgi piedāvājam augstu medicīnisko pakalpojumu kvalitāti,» saka Andersons. Vēl 2009.gadā «apmeklētība bija uz urrā», līdz tāgada rudenī premjers Valdis Dombrovskis aizliedza par valsts budžeta līdzekļiem pirkt veselības apdrošināšanu. Sekoja straujš gan apmeklējuma, gan apgrozījuma kritums. «Privātās apdrošināšanas kompānijas visiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem spieda cenas lejup. Paši vainīgi, jo mēs, privātie pakalpojumu sniedzēji, nevarējām vienoties, apdrošinātāji mūs pieveica pa vienam. Tā ir skarba, bet vērtīga pieredze.»

Toties kopš 2010.gada ik gadu apmeklētība un arī apgrozījums pieaug vidēji par 10%. Piemēram, 2013.gadā apgrozījums, salīdzinot ar 2012.gadu, palielinājās par 6,9% un veidoja 8,52 miljonus eiro. Savukārt peļņa pēc nodokļu nomaksas bija pieaugusi par 12% un bija 436,16 tūkstoši eiro. 

«Mūsu trumpji ir valsts veselības aprūpes trūkumi. Diemžēl,» bez acīmredzama prieka atzīst Andersons. Nepietiekamā veselības finansējuma dēļ, lai saņemtu valsts apmaksātu pakalpojumu, pacientiem jārēķinās ar mēnešiem garām rindām. Turpretī ARS poliklīnikā uz vizīti, par kuru pacients gatavs samaksāt, nav ilgi jāgaida. 

Tā kā ARS piedāvā virkni izmeklējumu, manipulāciju un litotripsiju jeb nierakmeņu skaldīšanu valsts apmaksāto pakalpojumu programmā, pašlaik 83% poliklīnikas ienākumu veido klientu samaksātā nauda, pārējo – maksājumi no valsts budžeta. «Šogad valsts atvēlētā nauda jau beigusies. Pierakstām pacientus rindā nākamajam gadam,» saka Andersons, iezīmējot ainu, kāda ir visās ārstniecības iestādēs – valsts nauda izmantota, tādēļ pie ārsta pacienti var tikt tikai tad, ja maksā no sava maka.

Ārsti – lielākais dārgums

ARS lielākā vērtība, kuras dēļ pacienti saglabā uzticību, ir mediķi, uzsver Andersons. Nosaucis vairākas citas privātas ārstniecības iestādes, viņš godīgi atzīst, ka arī tajās strādā, piemēram, lieliski ortopēdi un vēnu ķirurgi. «Taču arī mums ir izcili speciālisti. Vienoties ar labiem mediķiem par to, ka viņi strādās pie mums, ir vislielākā māksla,» saka ARS vadītājs. «Finanses visiem ir svarīgas, bet tas nav galvenais. Ja ārstam piedāvā vienlīdz daudz nopelnīt divās dažādās iestādēs, viņš izvēlēsies to, kurā viņu ciena.»

Viens no veidiem, kā Andersons rada mediķos interesi strādāt ARS, ir poliklīnikas nodrošināšana ar mūsdienīgām diagnostikas un ārstniecības tehnoloģijām. «Braucu ar ārstiem uz dažādām valstīm, lai izvēlētos vajadzīgās iekārtas. Tad skatos – speciālistam acis mirdz vai nemirdz,» stāsta Andersons. 

Viņš uzsver, ka ARS poliklīnikā pieejams viss «pakalpojumu diapazons, ko vien ambulatorā ārstniecības uzņēmumā var piedāvāt». Tam ir pat neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests – desmit brigādes. «Vasarā, kad tās strādā dažādos pasākumos, tas ir rentabls pakalpojums, ziemā – nerentabls. Bet saviem pacientiem piedāvājam iespēju iemīļoto ārstu izsaukt uz mājām, un viņiem nevajag uztraukties, ka būs naudassods par nepamatotu izsaukumu. Mēs visus izsaukumus uzskatām par pamatotiem,» saka Andersons.

ARS ir viens no 2009.gadā dibinātās alianses Baltic Care dalībniekiem, kas uzņēmies veicināt medicīnas tūrismu uz Latviju. Līdz šim secināts, ka visbiežāk šurp ārstēties brauc Īrijas un Lielbritānijas latvieši, arī Krievijas, Kazahstānas un Azerbaidžānas iedzīvotāji. «5% ARS apgrozījuma veido Norvēģijas pacienti, kuri labprāt šeit izmanto stomatologu pakalpojumus,» secinājis Andersons. «Mums ir augsts medicīnas pakalpojumu līmenis par zemām cenām. Tā pamatā ir ārstu aizrautība un racionāla resursu izmantošana. Ja veselības aprūpes sistēma būtu labāk sakārtota, privātās ārstniecības iestādes starptautiski būtu konkurētspējīgākas.» Izveidojot pirmo privāto daudzprofilu slimnīcu Latvijā, ARS pretendē veicināt medicīnas tūrismu. 

Īstenotais sapnis

Ziņa, ka ARS oktobrī sāk Sarkanā Krusta slimnīcas restaurāciju, lai atvērtu slimnīcu, bija priecīga ne tikai medicīnā, bet arī Latvijas kultūrvēsturē. Slimnīcas galvenā ēka Jāņa Asara ielā ir arhitektūras piemineklis. Pirms simt gadiem uzceltā slimnīca darbojās neatkarības gadus, kad tā tika paplašināta ar jauniem korpusiem, padomju laikos un arī 90.gadu pirmajā pusē, kad to pazina kā Rīgas 4.slimnīcu. Taču 1995.gadā slimnīcu slēdza, un gandrīz 20 gadus ēka stāvēja tukša un neapsaimniekota. 

Andersons apgalvo, ka jau 90.gados iecerējis nopirkt skaisto ēku, bet dažādu iemeslu dēļ tikai 2007.gadā ARS radās iespēja ar Latvijas Privatizācijas aģentūru vienoties par pirkuma līgumu. Par ēku tika samaksāti 1 052 532 lati. Diemžēl finanšu krīzes dēļ sapnis neīstenojās tik ātri, kā gribējās. Bija jāpaiet septiņiem gadiem, līdz uzņēmums bija kļuvis gana spēcīgs, lai īstenotu vērienīgu slimnīcas atjaunošanas projektu. Tas plānots vairākos posmos, no kura pirmajā – ēkas restaurācijā un iekārtu iegādē – tiks ieguldīti 6,9 miljoni eiro. Iekārtu iegādei piesaistīts Eiropas Reģionālās attīstības fonda programmas Augstas pievienotās vērtības investīcijas līdzfinansējums – 1,28 miljoni eiro.

Oktobra sākumā sākās remontdarbi, un jau nākamā gada pavasarī Sarkanā Krusta slimnīcas pirmajā stāvā iecerēts atvērt Agrīnās vēža diagnostikas un personalizētās medicīnas centru. Atjaunošanas otrajā posmā tiks izveidots dienas stacionārs, bet trešajā durvis vērs arī operāciju bloks ar reanimācijas nodaļu. 

Ar ARS slimnīcas izveidošanu īstenojas sens tā darbinieku sapnis. Hamleta jautājums «būt vai nebūt?», ko Andersons «uzdod» Zariņa portretā, ir lieks. Skaidrs, ka būt.

3 biznesa principi

1. Māksla līdzsvarot pacienta vajadzības ar uzņēmuma interesēm un iespējām. 
2. Kvalitāte. «Pateicoties tai, mēs izdzīvojām krīzes laikus. Pazeminājām algas, īpašnieki nedabūja dividendes, bet nepazeminājām pakalpojumu kvalitāti. Tas atmaksājās.» 
3. Attīstība. Tiklīdz uzņēmumam nav neviena attīstības projekta, sākas stagnācija, bet uzņēmējdarbībā tas var izraisīt letālu iznākumu. Ļoti svarīgi pilnveidoties un attīstīties.

Modes zelts

Posted on oktobris 15, 2014 by - Jauna seja

Simona Zelča (20)

Simona kopā ar kolēģi Anniju Kalnbirzi ieguvušas zelta medaļu modes tehnoloģijās Eiropas jauno profesionāļu meistarības konkursā Euroskills 2014.

Vecāki: Inuta – pieder šūšanas uzņēmums Gulbenē, Aivis – namu pārzinis un kaislīgs karpu makšķernieks.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka viņi vienmēr ir devuši man izvēli un nekad nav uzspieduši savu gribu.

Kuru personību tu apbrīno? Agnesi Kleinu, jo viņa spēj saskatīt skaisto tur, kur citi pat neiedomājas meklēt.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Izbaudi, kad tevi kritizē, jo tas nozīmē, ka tas ir kaut kas jauns, ka tas rada cilvēkos emocijas, ka esi atradis virzienu, kurā iet.

Kad pēdējo reizi raudāji? Apbalvošanā bija dažas prieka asaras.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Esmu māksliniece ar visu slikto un labo, ko tas ietver.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neapskaužu, drīzāk apbrīnoju muzikāli apdāvinātos cilvēkus, it īpaši bērnus.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Sērkociņi, nazis un grāmata.

Labākā atpūta ir… Pastaiga pa priežu mežu.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Nežēlīga izvēle. Laikam suni, kas mani sargātu.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Atklātību, spēju mīlēt un radošu domāšanu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Vecrīgas jumti vai Losandželosa.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Ar impulsivitāti.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par kvalitatīvu karsto šokolādi.

Tikai te ir mājas

Posted on oktobris 8, 2014 by - Dzīve

Jaunsubrēnu ģimene divarpus gadus nodzīvoja Skotijā, līdz izlēma atgriezties. «Vairs nevarējām izturēt, kā gribējās mājās,» saka Armands. Jaunsubrēnu ģimene nav vienīgā, kas tā izlēmusi. Sākam rakstu sēriju par cilvēkiem, kuri pēc dzīves ārzemēs atgriežas dzimtenē  

Te ir mūsu pirtiņa un tur, lūk, dīķis, kur mēs vasarā katru dienu peldējāmies, vezdams cauri zeltainas saules gaismas pilnam ābeļu dārzam, kur zem kājām čab pirmo salnu nokrāsotās lapas, ar saimnieka apziņu stāsta sešgadīgais Kārlis. Aiz viņa gumijas zābakos diebj līdzi divgadīgā māsa Zane, un viņu ātrumiem mēģina piemēroties arī mamma Līga un tētis Armands. Lai piedzīvotu šādas brīvdienas, kurās visa ģimene ir kopā dzimtas mājās Sūbri, Jaunsubrēni pirms diviem gadiem pameta labklājīgo Skotiju un atgriezās mājās. «Viss bija tā apnicis, ka vairs izturēt nevarēju. Gribēju šeit, strādāt savās mājās,» saka Armands, sēdēdams namā, kuru viņš palēnām atjauno. 

«Daudzi aizbrauca. Arī es»

Armands atceras datumu, kad, salicis somā pašu vajadzīgāko, kopā ar kaimiņu Gati Vērzu ar Ryanair lidmašīnu aizlidoja uz Glāzgovu – 2009.gada 26.septembrī. Tas bija viņa pirmais lidojums, uz kuru puišus raudādama pavadīja Līga ar pusotrus gadus veco Kārlēnu un Gata vecāki. Arī pašam Armandam saskrēja asaras acīs. Taču, viņaprāt, toreiz citas izejas nebija. 

Pieradis daudz strādāt un audzināts uzņemties atbildību par ģimeni, Armands nespēja samierināties ar bezdarbību un knapināšanos. Pirms krīzes viņš apvienoja darbu zemessardzē un vecākā brāļa Andra galdniecības uzņēmumā. Taču 2008.gadā zemessardzē notika štatu samazināšana un Armands palika bez ienākumiem. Brāļa firmā, kur pirms tam galdnieki spēja vien gatavot kāpnes un palodzes, durvis, virtuves iekārtas un skapjus, aizvien retāk pieteicās klienti, un, ja arī lūdza ko uztaisīt, tad mazu un necilu. Līga sāka strādāt lielveikalā Maxima par pārdevēju. «Bet, tiklīdz tiku pie algas un pārskaitīju naudu maksājumiem, pārtikai palika ļoti maz. Bija reizes, kad jau nākamajā dienā secinājām – kontā vairs nekā nav,» Līga to atceras bez rūgtuma. Viņa saka – pierada no rītiem ēst auzu pārslu putru, likt lietā putraimus. Ik pa laikam lūguši Līgas vai Armanda mammu, viņa omīti aizdot naudu, lai varētu nopirkt ēdamo. «Kādu pusgadu tā knapinājāmies,» atceras Līga.

Kad 2009.gada rudenī Armandam piezvanīja kāds paziņa, kura brālis strādāja Skotijā, un piedāvāja braukt peļņā, vispirms viņš teica: nē! «Bet pēc tam domāju – tur man ir simtprocentīgi garantēts darbs un samaksa, turpretim Latvijā nav,» atceras Armands. Galvenais aizbraukšanas iemesls bija pienākums gādāt par mīļajiem cilvēkiem. «Un man bija arī izaicinājums – kādēļ gan neaizbraukt? Kaimiņš aizbrauca strādāt uz ārzemēm, vēl kāds paziņa aizbrauca, daudzi tolaik aizbrauca. Arī es.»

Glāzgovas lidostā Armandu un Gati sagaidīja latvieši ar viņa nākamās darbavietas – DM Design – mašīnu, kas aizvizināja uz Folkērkas novadu, kur atrodas šis galdniecības uzņēmums. Iespaidīgi kalni un zaļi pakalni, visapkārt ganās aitas, glīti nami un sakoptas ainavas. «Pirmais iespaids bija labs,» smaidīdams saka Armands. Tiklīdz abi ieradās Folkērkā, viņiem ierādīja dzīvokli un pieteica nokārtot darba atļauju. Armands un Gatis piereģistrējās kā pašnodarbinātie un ieguva arī sociālās apdrošināšanas numuru. 

Tikmēr Līgai ar Kārli mājās rūpēja tikai tas, lai Armandam būtu labi. «Mājās bijām palikuši ar 10 latiem. Kad tie beidzās, rak-stīju draudzenei, kas strādāja Anglijā, lai aizdod man 20 latu. Kaut kā iztikām,» smejas Līga, paskaidrodama, ka neko neuztver kā traģēdiju. Viņa iemācījusies dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir. Uzzinājusi, ka Armands veiksmīgi iekārtojies darbā un nopircis aviobiļetes, lai Ziemassvētku brīvdienas pavadītu mājās, viņa priecīgi gaidīja tikšanos. 

Ziemassvētki izvērtās skumji. Neilgi pirms tiem nomira Armanda tētis, uz viņa bērēm dēls netika. «Sāpīgi,» saka Armands, noliecis galvu.  

Sākums bija grūts

Sākums jaunajā darbavietā bija grūts – Armands jutās nedroši, bija uztraukums, arī valodas barjera. «Skoti uz mums lūkojās ar nelielu augstprātību,» viņš saka. Uzņēmumā, kurā mēbeļu izgatavošanā ik dienu nodarbināti aptuveni 50 strādnieku, vairāk nekā puse bija ungāri un latvieši. «Mums varēja maksāt divreiz mazāk nekā skotiem,» Armands paskaidro, kāpēc darba devējs deva priekšroku viesstrādniekiem. «Mums, ungāriem un latviešiem, bija vienāda darba samaksa – 100 mārciņu dienā jeb 392,50 mārciņas nedēļā pēc nodokļu samaksas. Neatkarīgi no tā, ko mēs darījām un cik garas darba stundas strādājām. Man tā bija laba alga, jo Latvijā bija mēneši, kad nopelnīju tikai 300 latu.» Darba instrumentus kā pašnodarbinātajiem vajadzēja pirkt pašiem, bet Skotijā visa nauda, kas tiek izmantota darba vajadzībām, vienreiz gadā no valsts budžeta līdzekļiem tiek atmaksāta.  

«Priekšnieks sākumā uz mums, latviešiem, lūkojās piesardzīgi, bet, kad bijām nodevuši jau vismaz desmit objektu, pārliecinājās, ka mākam savu darbu darīt. Brāļa firmā strādāju ar koku, slīpēju, lakoju, visu darīju. Skotijā darbs bija vieglāks – vajadzēja tikai paņemt citu gatavotos skapīšus un uzmontēt tos klientu mājās. Grūtākais darbs bija virtuves galdu virsmas nofrēzēšana.»

Tiklīdz viņš iejutās un kopā ar latviešu kolēģiem sāka īrēt trīs guļamistabu māju Folkērkas novada ciemā ar saulaino nosaukumu Kalifornija, nolēma aicināt arī Līgu un Kārli uz Skotiju. «Gribējās, lai ģimene ir kopā,» Līga paskaidro, kādēļ bez šaubīšanās piekrita braukt pie vīra. Viņa joprojām ar sajūsmu atceras Kalifornijas mājiņu, kas atradās kalna galā, kura pakājē gulēja Folkērka. Kad iestājās nakts, pa logu pavērās brīnišķīgs skats uz izgaismoto pilsētu. Bet aiz namiņa dārza sākās mežs, tādēļ bieži vien varēja redzēt mierīgi pastaigājamies briežus un stirnas. «Diemžēl māju vajadzēja pamest – mēs to īrējām no ungāriem, kuri, cik sapratu, bija māju nopirkuši, bet nebija vienojušies ar pašvaldību par elektrības un ūdens norēķiniem. Kad to atklājām, nolēmām pārcelties uz dzīvi citur,» atceras Armands.

Pēc kāda laika Jaunsubrēni kopā ar kolēģiem atrada skaistu mājokli Kamelonas rajonā. Taču tikai tad, kad sāka tajā dzīvot, atklājās, ka nams atrodas vietā, kurā vairākums iedzīvotāju tiek uzskatīti par sociālā riska cilvēkiem. Māju bieži vien apmētāja ar olām, tai līdzās pamesta bērnudārza teritorijā pusaudži rīkoja vakara burziņus ar iedzeršanu un skaļu jandalēšanos. Neomulīgi. «Taču neviens pret mums nevērsās kā pret iebraucējiem. Kad pametām šo māju, tajā iekārtojās kāda skotu ģimene. Viņiem huligāni izdauzīja logu ar ķieģeli,» atceras Līga, secinādama, ka tīņiem bija pilnīgi vienalga, pret ko vērst savas dusmas.

Arī Armands uzsver, ka Skotijā reti nācies uzklausīt replikas par iebraucējiem, kas atņem darbu. «Vienreiz dzirdēju, ka mūs nosauc par aliens jeb svešiniekiem vai citplanētiešiem,» saka Armands un, lai paskaidrotu, kas ir aliens, nodzied rindiņas no Stinga dziesmas Englishman in New York. «Bet tas bija neilgi pirms mūsu aizbraukšanas, neņēmu to galvā.»

Patika viss, pat draņķa laiks

Kad beidzot Jaunsubrēni apmetās latviešu draugu atstātā īres dzīvoklī pašā Folkērkā, viņi sāka dzīvot mierīgu mietpilsoņu dzīvi – Armands strādāja, Līga katru dienu veda Kārli uz bērnudārzu, nedēļas nogalēs ģimene kopā ar latviešu draugiem apceļoja Skotiju, kas esot tik skaista zeme, ka viņi kā tūristi tur atgrieztos vēl un vēl – kāpelētu pa kalniem, izstaigātu pilis un baznīcas. 

Armands mīļuprāt atceras skotu devīgumu. Kad viņš braucis klientiem uzstādīt virtuves iekārtas, strādniekiem vienmēr piedāvājuši kafiju vai tēju. Ja viņi darbojās garas stundas, ikviens skots uzskatīja par pienākumu parūpēties, lai strādnieki būtu paēduši. «Vienmēr iedeva dzeramnaudu. Reiz kāds vīrs, kura mājā virtuves ierīkošanai vajadzēja trīs dienas, pat iedeva mums 175 mārciņas, piebilzdams: piedodiet, zēni, nav vairāk!» 

Līga gribētu, lai Latvijā pret cilvēkiem ar veselības traucējumiem izturētos kā Skotijā. «Latvijā viņus slēpj pansionātu un māju četrās sienās, savukārt tur cilvēki gan ar kustību traucējumiem, gan ar garīgās attīstības traucējumiem ir redzami sabiedrībā. Viņi ir ne tikai ielās, veikalos, pasākumos, bet pat kalnos – ja pa kalna taciņu iet visa ģimene, nereti viņu vidū ir arī kāds, kas acīmredzami ir nopietni slims.» 

Armands un Līga daudz mācījušies no laipnajiem, smaidīgajiem skotiem, kuri labprātāk atvainosies par to, ko nemaz nav izdarījuši, nekā sāks strīdu. Pat mūžīgo Scotland rubbish weather (Skotijas draņķīgais laiks – angļu val.) Līga atceras kā patīkamu: «Visi nopirkuši jakas ar kapucēm, jo vējš un lietus ir tik bieži, ka no lietussarga nav nekādas jēgas. Tagad Latvijā šāds laiks man nerada nekādu uztraukumu – uzvelkam jakas, gumijniekus un skrienam!»

Vienīgais, par ko Līga sāka uztraukties – Kārlim aizvien biežāk juka latviešu un angļu vārdi. «Mammīt, skaties, trein-s!» (Train – vilciens, angļu val.). «Suns drums.» (Drums – sit bungas, angļu val.) Šie un līdzīgi Kārļa teikumi vedināja Līgu domāt – ja Kārlis un bērns, kuru 2012.gadā Līga nesa zem savas sirds, augs Skotijā, viņi runās angliski. Tāpēc ne reizi vien iedomājās –  labāk būtu, ja jaunākā atvase piedzimtu un augtu Latvijā.

2800 km uz mājām

«2012.gada ziemā nomira mana vecmāmiņa. Vispirms tētis, kamēr biju Skotijā, tad vecmāmiņa… Tas bija sāpīgi,» saka Armands, ļaudams rokām, kas pieradušas strādāt, nevarīgi gulēt uz galda. «Vecmāmiņu pēdējo reizi redzēju 2011.gada Ziemassvētkos, kad ciemojos pie viņas. Viņa teica: «Šī, Armandiņ, ir pēdējā reize, kad tiekamies.» Sabāru par tādām runām, teicu: tev līdz simt gadiem jānodzīvo! Tomēr viņai bija taisnība – drīz pēc tam vecmāmiņa pārdzīvoja insultu, pēc tā tikai mēnesi nodzīvoja.»

Armanda dzimtās mājas palika bez saimnieka, un viņš aizvien biežāk iedomājās par Sūbriem. «Man pietrūka savas mājas, latviešu valodas, ģimenes, latviešu maizes un vispār – latviešu ēdienu,» atminas Armands. Turklāt vienlaikus samazinājās pasūtījumi DM Design, darba devējs sāka citu pēc cita atlaist strādniekus, Armandam gan piesakot, ka latvieši veido vislabāko brigādi, viņiem darbs būs vienmēr. Tomēr, kad firmu pameta Armanda tiešais priekšnieks Pols Devilings, ko visi sauca par Velnu (no vārda devil – velns, angļu val.), tomēr cienīja un augstu vērtēja, viņš nolēma – jābrauc mājās. «Man Skotijā viss jau bija apnicis. Bija 2012.gada jūnijs, kad piekrāvām pilnu mašīnu, sasēdāmies un braucām 2800 kilometru uz mājām,» atceras Armands. 

Pēc garā ceļa nobremzējis mašīnu Sūbru pagalmā, Armands vispirms ķērās pie nama sakopšanas – palīdzot draugiem, špaktelēja, krāsoja, lika jaunus logus un durvis. Pēc mēneša atsāka strādāt brāļa galdniecības uzņēmumā. «Par savu uzņēmumu nebija un nav domu, jo redzu, cik brālim smagi vadīt uzņēmumu un pašam tajā darīt visus darbus. Zinu – tas ir grūti,» viņš saka. 

Armands atceras – mēnesi pēc tam, kad viņš jau bija atgriezies Latvijā, viņam zvanīja bijušais priekšnieks Pols (vīrs, ko sauca par Velnu) un kārdināja atgriezties Skotijā. Armands teicis – nē, nav vēlēšanās.

Pirms gada viens no Skotijā iepazītajiem latviešu draugiem piezvanīja Armandam un piedāvāja strādāt uzņēmumā Ripo, kas gatavo dizaina lietas un mēbeles. Armands piekrita. Lai arī darba dienās mājās viņš ir tikai vēlos vakaros, salīdzinot darbu Latvijas un Skotijas uzņēmumos, Armands tomēr secina, ka darba apstākļi ir līdzīgi un arī samaksa te gandrīz tikpat laba kā svešumā. Ripo savus ražojumus eksportē uz Zviedriju, tāpēc Armandam reizi mēnesī jābrauc komandējumā uz šo ziemeļvalsti, ko viņš uztver kā patīkamu pārmaiņu darba rutīnā.  

«Skotijā Kārlis bija pieradis sēdēt pie datora, jo bērnudārzā viņš varēja pavadīt tikai divarpus stundas, pārējo laiku īsti nebija ko darīt. Latvijā, kur mums ir lauku mājas, viņš aizmirsa par datoru. Vasarā kopā ar mazo māsu, brālēniem un māsīcām augām dienām spēlējās pa āru,» gandarīta Līga. Kopš septembra Kārlēns katru dienu ar skolas autobusu mēro ceļu uz Aizupes pamatskolu, kur gatavojas kļūt par pirmklasnieku. Armands uzsver, ka gribējis, lai bērni skolotos Latvijā. No Skotijā draugu stāstītā radies priekšstats, ka Latvijā ir labāka izglītības sistēma nekā Skotijā. 

Armandam un Līgai palika daudz latviešu draugu Folkērkā. Viņi sauc latviskus uzvārdus ģimenēm, kurās aug bērni ar latviešu vārdiem, bet mācās skotu skolās un runā angliski. Pārdeva visu, kas viņiem piederēja Latvijā, nopirka mājas Skotijā. «Domāju – viņi neatgriezīsies,» saka Armands. Līga, paņēmusi rokās mazo Zani un sabužinājusi viņas gaišos matus, piebilst: «Mums gan nebija nekādas dilemmas – braukt vai nebraukt uz mājām. Viss bija skaidrs.»

Jaunsubrēnu emigrācija un atgriešanās

Klātbūtnes mirkļi

Posted on oktobris 8, 2014 by - Personība

Dzejniece Ieva Rupenheite ar ģimeni Rīgas burziņus samainīja pret vientulību Sārnatē, kur tagad viņai ir savi zvejas rīki un intuitīva spēja noteikt vēja ātrumu 

Kā dzintars – viņa salīdzina. Saule, visu dienu slēpusies rudens mākoņos, pašā rieta brīdī pēkšņi met spožu staru kūli jūrā zemu pie horizonta. Iznirst no tumšā ziluma tiešām kā ūdenszālēs sapinusies spīdīga priežu asara. «Varbūt ejam uz graviņu?» Ieva Kurzemes stāvkrasta virsotnē ved uz ieplaku, kur ir rupji sanaglots galds un pāris solu. Pati siltāk ietinas melnajā, garajā, vaskotajā «multifunkcionālā komisāra mētelītī». «[Māksliniece] Sarmīte Māliņa, kad ieraudzīja, teica: «Ieva, ar šito taču uz pilsētu var braukt!» Atbildēju: «Es jau gribēju, bet Jānis nesaprata,»» piemin vīru, keramiķi Jāni Kupču.

Citādi Jānim un Ievai, šķiet, piemīt vienprātība par šīs mazās pasaules kārtību. Viņš brīdi pirms saulrieta jūrā netālu no krasta ir iemetis tīklus, no rīta izvilks. Ieva mājās, virtuvē iztīrīs zivis – reņģes, asarus, sīgas, vimbas un stintes, kas smaržo pēc svaigiem gurķīšiem. Paturēs apsālītas, tad mazākās ar trenētu roku savērs uz iesmiem, lielākās atvērtas uzliks uz restēm, šur un tur iečibinās pa ķiploka gabalam. «Citrons, ķiploks, dille, timiāns, sāls, pipari. Vairāk nekas,» Ieva nobeidz ne tik pieticīgo tirādi. «Nevajag mazgāt zivis. Notīra, un viss, pēc tam rokas var nomazgāt. Ja noskalo, kad iekšas jau attaisītas, tad sanāk tāda pati garša kā no saldētavas paņemtām zivīm. Ūdens sabojā zivi.»

Ar šķērēm veikli nogriezt spuras un iztīrīt vēderus Ievai iemācījusi kaimiņiene no Sārnates Mazjēčiem Mirdza Magonīte. Zvejošanu Jānim ierādījis viņas vīrs Ādolfs, vecs jūrasvilks. Ivans, vēl viens kaimiņš, izbijis kuģa mehāniķis, piespēlējis kūpinātavu, metāla kasti ar durtiņām, kas atgādina seifu. «Nav skaidrs, kāpēc viņš atdeva labu kūpinātavu un pats kūpina telefona būdiņā… Bijušajā, protams,» Ieva runā vēsā mierā. «Viņam ir aukstā kūpinātava, kur garāks ceļš dūmiem, ilgāks process, mums ir karstā. Bet mēs arī ar karsto, zin’, reizēm netiekam galā,» piemin darbdienu ritmu.

Jānis kūpināšanai izmanto sievastēva vesto alkšņa malciņu, kas sakrauta pie sirdsmājiņas. Ievas vecāki brauca uz Sārnati pārmaiņus. «Tētim šausmīgi garšoja zivis, un mammai arī, viņa vienmēr bēdājās – jā, kad tētis atbrauc, tad ir zivis, un, kad es atbraucu, ir tikai vētras!» pasmaida Ieva. «Tā arī sanāca, kad mamma bija ceļā, es saku: ir jau 25 metri sekundē, gatavojies. Viņa sevi par krustmāti Rumpumpeli sauca.»

Reiz desmitgadīgās mazmeitas Olgas vārdadienā Ievas vecāki, jau ilgus gadus šķīrušies, ciemos nejauši ieradās reizē, izrunājās. Tā bija mammas pēdējā un tēta priekšpēdējā vasara. Divu gadu laikā Ieva atvadījās no abiem vecākiem. Viņai nav viegli par to runāt. Tikko iznākušais dzejoļu krājums Nepāriet ir veltīts mammai.

«Nav jau tā, ka pārdzīvojumi izraisa jaunus dzejoļu plūdus, bet tu vienkārši pārstāj uztraukties par kaut ko,» Ieva nomierinās. «Nedomāju, ka es tuvojos apskaidrībai, tik traki vēl nav, bet zināms miers ir iestājies. Labā nozīmē.»

Tēva dāvana

«Tēli aizbēguši kā izjūtas no tūrisma objektiem.
Mēs testējam karti
un atklājam vietu, kura nav obligāti jāapskata, –
Zemes mēle iemērkta sālījumā,
pazīstams, negants vējš,
krodziņā gaisma:
jūs nezudīsiet, jo esat jau atraduši.
Tik ļoti, kā mīlēties, gribas te palikt.
Mēs esam vienā prātā, un mums ir divi bērni,» viņa raksta Nepāriet.

Pirms 12 gadiem, kad Ieva Rupenheite, deviņus gadus nostrādājusi laikrakstā Diena, ar vīru Jāni un dēlu Jurģi, kam bija divarpus gadu, izlēma pārcelties tālāk no civilizācijas, tas nebija rūpīgi izskaitļots lēmums. «Mēs abi piederam pie radošajām profesijām, kurām vispār grūti saprast kritērijus, ko tad tu gribi šajās olimpiskajās spēlēs sasniegt,» Ieva runā ar dzīvesgudru, brīžiem smeldzīgu pašironiju. «Skaidrs nekas nebija. Mums ar Jāni ir kaut kā tā – varam pilnīgi vienprātīgi abi apmaldīties, un tad nav jāsaka vienam uz otru: es taču tev teicu, ka vajadzēja iet uz otru pusi! Mūs tajā laikā par veciem nevarēja nosaukt, likās – nu, pamēģinās!» Siguldā, kur viņi, dzimuši rīdznieki, dzīvoja pirms tam, Jānim nebija darba. Ventspils Mākslas skolā to dabūt varēja uzreiz. Ievai, kas pabeigusi Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļu, bija iespēja strādāt Ventspils muzejā. Jumts virs galvas mazā namiņā Sārnatē, 35 kilometrus no Ventspils, arī bija garantēts.

Jau tiražēts stāsts: vienu vasaru jaunībā 1994.gadā Rupenheite ar draugiem no Ventspils ar kājām gāja uz Pāvilostu. Kaut kur pusceļā saslāpa, viņi uzrāpās krastā paprasīt ūdeni. Ieva pat īsti nezināja, ka tā ir Sārnate. Padomju armijas kartēs bija rakstīts pavisam kas cits. Par nomaļo vietu pie jūras iedomājās pēc dažiem mēnešiem, decembrī, kad viņai palika 25 gadi. Tētis, tolaik veiksmīgs mežizstrādes uzņēmējs, dāvanā solīja īpašumu. «Pie Daugavas jebkurā brīdī varot man nopirkt, bet, ja es gribot ko citu, lai pati meklēju. Teicu, ka gribu pie jūras. Tēta komentārs bija: «Pie tā lielā slapjuma?» Kaut gan viņš pats ir jūrmalnieks.»

Latviešiem, sapņotājiem un vientuļniekiem, jūra ir kā magnēts, secinām. Ieva piemin bērnības fotogrāfiju, kur viņa, satīta segā, pusotra gada vecumā sēž laivā, ciemojoties pie vectēva un vecmāmiņas Majoros. «Tas tāpat kā ar dzintariem – tak pilnīgi slimi cilvēki paliek! Atrod kriksi, un viss aizmirstas! Misija – jālasa dzintars,» viņa rāda puslitra burciņu, līdz augšai pilnu ar sērkociņa galviņas lieluma kripatiņām, arī lielākiem gabaliem. Sestdienas pēcpusdienā, kad atbraucu, Ieva tukšajā jūrmalā vienkārši paceļ dzintara gabalu apmēram eiro lielumā, man tiek piecu centu atlūziņa. Kaimiņš Ivans reiz prasījis, vai Ieva taisīšot dzintara gleznu, viņa smejas. Nē, tāpat noliek virtuvē uz palodzes, skatās un priecājas. Dažreiz pabārsta kādā izstāžu stendā Ventspils muzejā.

Sārnates miteklī nav simtgadīgas zvejniekmājas smaržas, bet viss ir personisks un īsts. Guļbaļķi no tēva meža Aizkrauklē, arī apses dakstiņi tēva gādāti, pamatīgi mūrēts kamīns, caur kura skursteni silst arī otrais stāvs. Ūdeni uzsilda boilers. Daudz gaismas. Namiņš 10 minūšu attālumā no jūras, nosaukts, protams, par Ievām, rudens sākumā, kad pilsētas dzīvokļos vēl nav apkures, ir mīlīgs. Ap kājām tinas melnbalts kaķis Lūsiņa. No Jūrkalnes kalēja dabūtajam plaukstas lieluma kamoliņam pirms gada iedevuši modīgu vārdu – Lūsija, taču mēle ar laiku pielāgojusies latviskajam variantam. Bet kāpēc Ievas vārds uzrakstīts uz pludiņa pie tīkla, no kura Jānis nupat ņēma zivis?

«Tas ir mans tīkls,» viņa apstiprina. «Vai mums atkal nav jāraksta iesniegumi par tīkliem?» vaicājoši skatās uz Jāni. «Vienu gadu man neiedeva zvejas rīkus, tā tos oficiāli sauc. Ir noteikts kvotu daudzums… Mēs jau nevaram noķert vairāk zivju, nekā to ir, un, ja noķeram par daudz, izdalām visiem Trusīša radiem un draugiem,» skan atsauce uz Vinniju Pūku. «Vienubrīd sākām likt saldētavā, bet, kad esi ilgstoši ēdis svaigas zivis, saldētās stipri maz interesē.»

Guļamistaba ar sniegu

Svaiga, tikko kūpināta zivs un Ievas saķīmiķota mērcīte: skābais krējums, izspiesta ķiploka daiviņa, sula no puscitrona. Jau kurais putnu kāsis debesīs atgādina, ka šīs varētu būt vienas no pēdējām dzīrēm ārā uz soliņa, kura virsmai izmantoto plastikāta gabalu Ieva ar Jāni jūrmalā uzgājuši pēc vētras. Kad meita Olga vēl bija maza, citi draugi, Voldemārs Dūdums un Kristīne Abika, reklāmists un scenogrāfe, kas arī tagad dzīvo Sārnatē, savā pagalmā atrada gumijas baseinu, atpūstu no kilometru attālās Ievas un Jāņa mājas. Slavenais jūrmalas vējš!

«Nu, ekstrēms ir. Tas sākas ziemā un rudenī,» Ieva neatgaiņā manus centienus uzsvērt viņas ģimenes īpašo misiju. «Ilgu laiku ārpusē pie durvīm karājās vara zvaniņš. Tas sāka zvanīt pie 25 metriem sekundē. Pie 27 metriem sekundē sāk rībēt skurstenis. Grīda lejā vibrē tad, kad jau ir 30 metru sekundē. Es diezgan precīzi varu noteikt balles, pēc izjūtas. Krastā var «karāties», kad ir pāri 25 metriem,» viņa iepleš rokas kā putns. Vai tagad, kad Jurģim 14 gadu un Olgai drīz būs 11, viņi vēl iet spēlēt rotaļas ar vēju? «Ejam, ja neesam pilsētā. Kā [dzejnieks] Aivars Eipurs teica: aiziet dienai jēgu piešķirt, aiziet uz jūru. Esi atnācis uz jūru, bet pa to mazo brīdi varbūt kaut ko sakarīgu izdomā.»

Ziemā ir brīdis, kad viņi gaismu un jūru redz tikai brīvdienās. No rīta visi kopā tumsā izbrauc, vakarā tumsā atbrauc. Pa ceļam ir jāuzmanās no stirnām, kas lec no krūmiem kā kamikadzes. «Varbūt būtu ko citu izdomājusi, ja zinātu, ka pirmajā ziemā…,» Ieva apraujas. «Mēs nebijām gatavi, ka ziemeļaustrumu vējš būs tik stiprs, ka sitīs gar pažobeli iekšā sniegu, uz sejas snigs nakts vidū! Guļam, un es domāju: jocīgi, laikam kaut kas ar nerviem. Aukstuma sajūta, tikš, tikš, tikš. Jānim saku: «Tu nekā nejūti?» Viņš saka: «Es arī jūtu.» Ieslēdzam gaismu: o, mums virsū pārslo sniegs. Guļbaļķi nebija siltināti no ārpuses, arī jumts nebija no iekšpuses siltināts.»

Tagad māja uzlabota, bet tik un tā spelgonī gadās, ka jākurina līdz vēlai naktij. Tad Ieva paēdina bērnus, liek tuntulēties segās, sūta augšstāvā gulēt. Velk ārā nevis Jāņa brūvēto aromātisko ābolu vīnu, bet šņabi. Lai būtu garšīgāk, salej mazos, trauslos sakē trauciņos, ar malku baro kamīnu.

«Katru janvāri gaidu ar vieglām šausmām. Zinu, ka būs atkal riebīgais ziemeļaustrumu vējš. Guļbaļķu mājiņa ir pļavas vidū, paši vainīgi. Bet arī Ventspilī vējš izpūš mājas pa tīro. Vari kurināt, sēdēt krāsnī – skarbas divas nedēļas… Kad sākas drūmais laiks, tuvākie draugi, kolēģi saka: noīrē dzīvoklīti Ventspilī. Bet es negribu! Es taču nepārvācos no Rīgas uz Ventspili. Es pārvācos no Rīgas uz Sārnati. Atstāt māju arī nevar. Labi, paliekam pilsētā pie draugiem! Un aizsalst ūdensvads,» Ieva nopūšas. «Bērniem forši – brokastis gultā, termokrūze rokā, action. Lielais ir izaudzis, visu laiku runā par pilsētu. Es saku, ka ir jāpaciešas. Beigs skolu, brauks studēt, tad viņam būs pilsēta! Viņš ir pilsētā radīts cilvēks, Rīgā uztaisīts, citāds nevar būt.»

Bet Ieva pat īso ziemas nedēļas nogaļu dēļ grib dzīvot Sārnatē. Tieši tur viņa tagad vislabāk var atpūsties. «Banāli, bet sienas palīdz. Varu iziet pie mājas uz soliņa ar savu kafijas krūzi… Atvainojos, pat rīta gājiens uz āra tualeti ir ekskluzīvs!»

Savu pilsētas devu viņa pagājušovasar dabūja Daugavpilī. Ieva aizbrauca līdzi Jānim uz keramiķu simpoziju, uzrakstīja ceturto daļu dzejoļu grāmatas. «Bija ērti, duša, vanna, bet man pietika ar četrām dienām,» novelk gar kaklu. «Te no rīta stirnas vazājas apkārt, kraukšķ zāle, tu no tā esi kā paēdis. Tad, kad tā nav, saproti – vairs pilsētu negribi. Jā, kādu laiku, bet pietiek.»

Tik garšīga valoda

Vienu lietu viņi, aizejot no galvaspilsētas mutuļa, līdz galam nav novērtējuši – cik ļoti šis Latvijas robežās šķietami nelielais attālums nošķirs no draugiem. «Normunds tagad… Tas bija briesmīgi,» Ieva piemin sen nesatikto Normundu Naumani, kura nāves ziņa nākusi kā zibens spēriens. Tieši Naumanis viņu, jaunu literāti, savulaik ievilcis Dienā. «Normunds bija aizņemts ar darbiem, bet, ja man bija kāds foršs teksts, viņš vienmēr pateica ko labu, kas nemaz tik bieži tajā «mašīnā» nav novērojams,» atkal ieskanas Ievas ironija.

Savukārt Provinces dokumentālo eseju autors Haralds Beķeris ir viens no cilvēkiem, ar ko Sārnates periods vienojis, nevis šķīris. Ieva viņu, dzīves sāls pazinēju, sapazīstinājusi ar vairākiem raidījumu varoņiem šajā pusē. Arī ar saviem kaimiņiem Ādolfu un Mirdzu Magonītēm.

«Brīnišķīgi cilvēki! Tuvu mums tās mājas, bet ir tāda kurzemnieku distancētība, baiga čupošanās nav bijusi. Taču tie Ādolfa stāsti, valoda! Atceros – pirmās vasaras, kad es vēl dzīvoju zviedru vagoniņā ar plūd-līnijas formu, viņš teica: «Nu, kaimiņien, vai tad ilgi tai strausa olā dzīvosi?» Tad viņam vēl bija govs, te pļāva āboliņu, un tas āboliņš, zin, tāds trekns, un es eju garām uz jūru, saku: «Ai, cik garšīgs āboliņš! Gandrīz tā kā par govi varētu palikt!» Viņš, gara auguma, riktīgs zvejnieka tips, paskatās, saka: «Nēēē. Nevaig gan par govi,»» Ieva smejas, tad iepauzē. Arī Ādolfu pavasarī apglabāja, tagad viņiem ir jārūpējas par Sārnates folkloru.

Būdama projektu nodaļas vadītāja Ventspils muzejā, ikdienā to viņa arī dara – liek kopā dizaina zināšanas un žurnālistisko iedziļināšanos, lai veidotu interesantus stāstus. Gada beigās tiks realizēts kāds Ievas sapnis – tiks pārizdots bibliogrāfisks retums, ventspilnieka Herberta Dorbes grāmata Tas notika kaķpēdiņu bulvārī, ko bērnībā priekšā lasījusi mamma. Izdevies saņemt Kultūrkapitāla fonda atbalstu, viņa vienojusies par autortiesībām. No māk-slinieka Induļa Zvagūža bērniem dabūjusi oriģinālos zīmējumus, savukārt Misiņa bibliotēkas darbinieki atrada Dorbes rokrakstu. Vienos vākos būs grāmatiņa, sadaļa par tās tapšanu, pat Dorbes dienasgrāmatas fragmenti un disks ar Rūdolfa Plēpja ierunāto pasaku, kur dažas lomas atvēlētas arī pazīstamiem ventspilniekiem. «Tā ir maize,» Ieva pasmaida. Garoziņa ir dažādi pārskati, tabulas. Bet, ja viņa var to izdarīt, tad kāpēc ne? Kā īpašu notikumu atceras dienu, kad, pabeigusi savus darbus, tāpat vien aizbraukusi līdzi kolēģiem uz Kuldīgu. Brīva arī no ģimenes rūpēm, parkā uzrakstījusi divus dzejoļus. Un jutusies tik laimīga!

«Tas, kaķīt, ir ledus, kas čabēdams kūst,
saku strīpainam lievenītim.
Divas stirnas atdala ēnas no priedes
un grib drusku atnākt ciemos.»

Pilnīgs KUKUU

Posted on oktobris 8, 2014 by - Veiksme

Vispirms Daneks Sietiņš un Aija Priede-Sietiņa radīja mēbeles meitām Sofijai un Lotei. Kad pieteicās pirmie sadarbības partneri, Sietiņi nolēma veidot zīmolu KUKUU un uzņēmumu, kas tagad eksportē uz 15 valstīm

Tā kā dizainera Daneka Sietiņa un arhitektes Aijas Priedes-Sietiņas pirmās mēbeles tika darinātas abu meitām, arī nosaukums tapa, Aijai ar bērniem spēlējot paslēpes. Bērna jautrie smiekli pamudināja Aiju nosaukt mēbeļu zīmolu rotaļīgā vārdā. 

Tagad, kad Sietiņi eksportē KUKUU mēbeles uz 15 dažādām valstīm un stāsta, ka viņu ģimenes uzņēmums my place kopš produkta nonākšanas veikalu plauktos strādā tikai un vienīgi ar peļņu, var šķist neticami, ka viņi savu biznesu sāka, ignorējot uzņēmējdarbības mācību grāmatās rakstītos norādījumus. Viņi sāka nevis ar biznesa plānu, bet ar klientu lūkošanu.

Par bērniem, ne biznesu

«Kad ķēros pie šīs lietas, tādi jēdzieni kā «biznesa plāns» un «naudas plūsma» man bija tumša bilde,» saka Aija. «Kā arhitekte biju pieradusi – kad ir projekts, ir arī nauda. Arhitekti naudas plūsmu īpaši neplāno.»

Ar Aiju tiekamies kafejnīcā pie lielām kapučīno krūzēm, jo darbnīca, ko viņa ar Daneku iekārtojusi uzņēmumam, kļuvusi par noliktavu, un pašlaik my place tiek meklētas plašākas telpas. Gadījumā, ja kādam no veikaliem steidzami vajadzīgs kāds KUKUU galds, krēsls vai gulta, iepakotās mēbeles ir gatavas sūtīšanai. Bet ikdienā Aija un Daneks strādā, savienojot dizainera un arhitektes darbu ar uzņēmuma my place vadīšanu. Vienīgais pieņemtais darbinieks ir asistente, kas izdara visu, ar ko Aija netiek galā. Finanšu konsultants un grāmatvedes pakalpojumi ir firmas ārpakalpojumi. Abu biznesā ir tāds pats askētisms kā viņu radītā zīmola KUKUU bērnu mēbelēs. Lakoniskas formas un gaumīgi, pieklusināti toņi.

«Sākumā domājām vairāk par mēbelēm saviem bērniem, nevis biznesu,» saka Daneks, atceroties, kā Sofija vairākas reizes nokritusi no pirktā bērnu krēsliņa. Tas pamudināja vecākus pašiem radīt drošas, stabilas mēbeles mazam bērnam. 

Aija paskaidro – viņu mājoklī daudzas mēbeles un lampas radītas pēc pašu dizaina. Kā citiem mazuļiem vecāki pašu rokām gatavo drēbes, tā Aija un Daneks zīmēja un konstruēja meitām pirmās mēbeles – tas viņiem sagādāja radošu prieku. 

Kad mēbeles bija gatavas, radu un draugu pamudināti, Daneks un Aija nolēma izveidot mēbeļu prototipus, ko rādīt, mērķtiecīgi uzrunājot potenciālos sadarbības partnerus. Viņiem bija svarīgi saprast, vai par šādu funkcionālu, drošu un ilgi izmantojamu mēbeļu iegādi ir interese. Prototipu izgatavošanā viņi ieguldīja tikai un vienīgi savus līdzekļus. Tas bija pirmais ieguldījums biznesā.

Tikai tad, kad ārvalstu speciālisti no uzņēmumiem, kas nodarbojas ar mēbeļu tirdzniecību, izteicās atzinīgi par mēbelēm un apstiprināja sadarbību, Sietiņi pieņēma lēmumu sākt sērijveida ražošanu. «Bija 2010.gads, ekonomiskās krīzes vistumšākais posms. Bija tādi, kas sacīja, ka ieguldīt visu brīvo naudu šādā idejā ir neprāts,» atceras Aija. Apzinoties risku, viņi tomēr nolēma savu personīgo naudu, aptuveni 20 000 latu, ieguldīt savā uzņēmumā.

«Vispirms mums bija klienti un pasūtījums un tikai tad biznesa plāns, kredīts un līgums ar ražotni. Mums bija vajadzīga pārliecība, ka produkts kādam ir interesants,» uzsver Aija. 2011.gada rudenī Sietiņi pirmo reizi aizveda bērnu mēbeļu kolekcijas bird&berry prototipu uz starptautisku izstādi Kind+Jugend Ķelnē. «Tur sapratām, ka produktam būs noiets,» saka Aija. Ķelnē tika noslēgta vienošanās par mēbeļu piegādi pircējiem Honkongā. Tas bija starta šāviens biznesam. 

Apzinoties, ka trūkst zināšanu par uzņēmējdarbību, Sietiņi 2010.gada beigās iestājās Jelgavas Biznesa inkubatorā. Ar tā konsultantu palīdzību tika izstrādāts biznesa plāns, zīmols KUKUU un mājaslapa trijās valodās. Papildus tam 2011.gada pirmajā pusē Sietiņi divatā bija izstrādājuši bird&berry kolekciju un ieguvuši sertifikātus, kas apliecina mēbeļu drošību. Tika sagatavoti arī mārketinga materiāli un iegūti sertifikāti dizaina aizsardzībai Eiropā.

2011.gada beigās Sietiņi jutās gatavi izpildīt pirmo pasūtījumu Honkongas pircējiem un sāka meklēt ražotāju. Grūtības, sākot sadarbību ar iespējamo ražotni, Daneks un Aija atceras kā lielāko klupšanas akmeni līdzšinējā pieredzē. Viens no uzrunātajiem uzņēmās ražot, un tikai neilgi pirms iecerētā pasūtījuma izsūtīšanas termiņa Sietiņi uzzināja, ka ražošana nav pat sākta. «Ir saprotams, ka tev uzreiz pasaka, ka produkts neatbilst ražošanas uzņēmuma iespējām vai interesēm. Bet šis uzņēmums apsolīja izdarīt un vienkārši novilcināja laiku,» atceras Aija. «Sameklējām citu, ar kuru bija diezgan ilgas pārrunas, līdz sākām sadarbību. Mums izdevās uzņēmuma vadību pārliecināt, un tikai no 2012.gada sākuma mums ir uzticams ražotājs.» Sietiņiem nav nekādas intereses pašiem ierīkot ražotni mēbeļu izgatavošanai, tādēļ paļaujas uz līdzšinējā sadarbības partnera vēlmi paplašināties. 

Kad viss ražošanai nepieciešamais jau bija, Sietiņi izlēma ņemt aizdevumu apgrozāmajiem līdzekļiem. Pašu nauda vēl nebija iztērēta, bet Aija saka – viņai ir laba intuīcija, un tā brīdināja, ka bez aizdevuma būs grūti turpināt ražošanu. Jau drīz viņi būs atdevuši no valsts atbalsta programmas Altum saņemtos 10 000 latu.

Augsti novērtēts dizains

Pirmā un svarīgākā prasība bērnu mēbelēm – lai tās būtu drošas, pārliecinājusies Aija. Tām jābūt konstruētām tā, lai bērns neizkristu no gultas, nebūtu ne mazākā riska, ka viņš varētu novelties no pārtīšanas galdiņa, neuzgāztu sev virsū plauktu. Vēl vairāk – tā kā Lotei patika uzrāpties uz galda, lai padziedātu, Daneks arī konstruējis galdu tā, lai tas izturētu pat pieauguša cilvēka svaru un nesaļodzītos. «Izmantojot mūsu krēsliņu, jaunākā meita iemācījās staigāt. Tas negāžas, tādēļ bērns, kurš stāvot jūtas nedrošs, pie tā var pieturēties un stumdīt pa istabu,» stāsta Daneks. KUKUU mēbeles ir sertificētas, kas apliecina produkta kvalitāti un drošību. «Mūsu zīdaiņa gultiņa ir testēta atbilstoši Eiropas un Austrālijas standartiem.

Otra būtiska pircēju vēlme ir funkcionalitāte. Kad pārtīšanas galdiņš kļūst lieks, tā virsmu var noņemt, un mēbeli var izmantot kā kumodi drēbēm kaut visu mūžu. Arī Daneka un Aijas radītā zīdaiņa gulta izmantojama vismaz līdz četru gadu vecumam: zīdaiņa vecumā tā ir līdzīga tradicionālajai redeļu gultiņai; kad bērns ir paaudzies, gultas pamatne ir nolaižama, lai bērns var piecelties tajā kājās; un visbeidzot malas ir noņemamas tā, lai gulta būtu piemērota bērnam, kurš var patstāvīgi iekāpt un izkāpt. Savukārt galdam ir īpaša vieta zīmuļu glabāšanai.

Trešais, ar ko KUKUU mēbeles piesaista, ir dizains. Mēbeles ir askētiskas, bet vienlaikus mīlīgas. «Mēs radījām bērnam saprotamas mēbeles, bet vienlaikus tādas, lai tās apmierinātu vecāku estētiskās prasības,» saka Aija. Protams, vecākiem jāparedz, ka bērni zīmēs uz galda. Aija un Daneks vienīgi iesaka noslēpt no bērna acīm marķieri, kura krāsa nav nomazgājama. Zīmuļu, flomāsteru, akvareļu un guašas krāsas ir notīrāmas. Aija gan dažreiz Lotes galdu atstāj nemazgātu – bērnu apzīmēts, tas piestāv viņu istabai.

Jau 2011.gadā Daneka un Aijas kolekcija bird&berry saņēma Gada balvu divās kategorijās – Rūpnieciskais dizains un Labākais ražotais produkts. Pēc diviem gadiem tas saņēma starptautiskā dizaina konkursa A’DesignAward 2013 balvu. «Dizaina balvas ir efektīvs veids, kas veicina atpazīstamību,» secina Aija. Pašlaik Sietiņi ir izstrādājuši vēl vienas bērnu mēbeles dizainu, taču to viņi tirgū piedāvās tikai nākamgad.

Pircēji visā pasaulē

Jau kopš 2010.gada Aija un Daneks ar KUKUU mēbelēm regulāri piedalās starptautiskās izstādēs dažādās valstīs. Pirmajā gadā bija svarīgi uzzināt, vai vispār ir interese par viņu mēbelēm, bet kopš 2012.gada izstādēs galvenais uzdevums ir atrast jaunus sadarbības partnerus.

Pašlaik KUKUU mēbeles nopērkamas virknē veikalu Austrālijā, Francijā, Vācijā, Honkongā, Itālijā, Nīderlandē, Dienvidāfrikā, Šveicē, Lielbritānijā un citviet. Tikai 20% KUKUU mēbeļu paliek Latvijā. Visgrūtāk esot bijis pārvarēt vecās Eiropas aizspriedumus par Latvijā radītu zīmolu. «Lai gan latvieši sevi vairāk asociē ar Ziemeļeiropu, vecajās Eiropas valstīs latviešus uztver kā Austrum-eiropas pārstāvjus. Paiet laiks, līdz Latvijā radīts zīmols iekaro uzticību,» secinājusi Aija. «Rietumeiropai Baltijas valstis asociējas ar valstīm, kur var ražot par saprātīgām izmaksām saviem zīmoliem. Bet mēs esam dizaineri, kas izveidojuši savu zīmolu un mēbeles.» Tomēr tagad, kad KUKUU mēbeles pārliecinājušas arī Rietumeiropas veikalu īpašniekus, visvairāk Sietiņu radītās mēbeles pērk tieši Francijā, Vācijā, Nīderlandē un dizaina lielvalstī Itālijā.

Eiropā Sietiņi sadarbojas tikai ar mēbeļu veikaliem, bet Honkongā un Austrālijā – ar vairumtirgotājiem. «Loģiski, jo sūtīšana veido ļoti būtisku izmaksu daļu. Jāeksportē liels daudzums, lai atmaksātos ceļa izdevumi,» saka Aija, kura ģimenes uzņēmumā ir atbildīga par sadarbību ar ārzemju partneriem un mārketingu. Savukārt Daneks lielākoties rūpējas par vietējiem pircējiem. «Man ir interesanti nodarboties ar dizainu. Loģistika mani neaizrauj, tādēļ par to gādā sieva,» paskaidro vīrs.

Aijai KUKUU mēbeles ir pavērušas jaunu darbības lauku. Viņai kā arhitektei nav bijis iespējas darboties ar tik plašu vērienu kā uzņēmējai, kurai gandrīz ik dienu jāsazinās ar cilvēkiem no visdažādākajām pasaules malām. Vienlaikus viņa ir gandarīta, ka pagaidām uzņēmējdarbību izdodas saskaņot ar laiku, ko viņai ir svarīgi veltīt abām meitām – septiņgadīgajai Lotei un četrus gadus vecajai Sofijai. «Mēs uzskatām, ka bērni jāaudzina pašiem,» Aija paskaidro, kādēļ nevēlas pieļaut, lai my place paņemtu vakarus un brīvdienas.

Par spīti KUKUU mēbeļu panākumiem, Sietiņi nav ieslīguši pašapmierinātībā. Gluži otrādi, viņi saka: «Esam pašā sākumā!»

3 biznesa principi

1. Būt lojālam pret savu klientu. 
2. Ļoti svarīgi netērēt laiku attiecībām, kas nav ilgtspējīgas. 
3. Nepieļaut darbam pārvērsties par rutīnu. Svarīgi, lai strādājot gūsti prieku.

Pirmā vijole

Posted on oktobris 8, 2014 by - Jauna seja

Magdalēna Geka (21)

Jaunā vijolniece, Parīzes Nacionālās mūzikas un dejas konservatorijas studente, aizvietos LNSO pirmo vijoli Raimondu Ozolu koncertā Bēthovena Piektā, kas 10.oktobrī notiks Lielajā ģildē.

Vecāki: Beata Geka – ērģelniece un pianiste, Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolas klavierskolotāja, Giors – informācijas tehnoloģiju administrators, brīvajā laikā nodarbojas ar gleznošanu.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka man vienmēr ir uzticējušies un ļāvuši pieņemt savus lēmumus – 11 gadu vecumā sāku dzīvot Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas internātā, bet 16 gados pārcēlos uz Parīzi. Vienmēr, kad man vajadzīga palīdzība un padoms, viņi ir gatavi man to sniegt.

Kuru personību tu apbrīno? Apbrīnoju savu vecmāmiņu, dokumentālo filmu režisori Dzintru Geku. Viņa spēj būt lieliska visās jomās – viņa ir izcila režisore, uztraucas un rūpējas par tuviniekiem, vienmēr izskatās lieliski un arī brīnišķīgi gatavo ēst.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Dzīve ir gara, visam pienāks savs laiks. Reizēm vajag pasēdēt, izbaudīt mirkli, jo no nervozas raustīšanās nekas ātrāks vai labāks nekļūs.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kad lasīju Džona Grīna grāmatu Mūsu zvaigžņu vaina. Bet es raudu ļoti reti.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Magdalēna mīl mūziku.

Labākā atpūta ir… Tie mazie atpūtas brīži, kurus var atrast ikdienā. Pusdienas ar draugiem, kafija ar labu draudzeni, koncerta apmeklējums.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Es neapskaužu. Mums visiem ir dots tieši tas, kas vajadzīgs, lai nodzīvotu savu labāko dzīvi.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Vijoli, Baha 6 sonātes un partitas vijolei solo un lielu šokolādi ar rozīnēm un riekstiem.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Bagāta un piepildīta iekšējā pasaule. Lai būtu atvērts sarunai un interesētos par apkārtējo pasauli. Novērtēju arī pieklājību un takta izjūtu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Amatciemā. Šovasar bija iespēja tur paviesoties – skaistāku vietu nevarētu iedomāties.

Ar kuru īpašību esi visvairāk neapmierināta? Esmu apmierināta ar savām darbaspējām, jo vienlaikus paspēju gan mācīties, gan strādāt, gan spēlēt koncertos. Dažreiz gan gribētos, lai kvalitāte būtu līdzvērtīgāka kvantitātei.

Astrīda Reitere, humānās modes noteicēja

Posted on oktobris 1, 2014 by - 1 no 2 miljoniem

 

Krāsainu drēbju kupenu vidū šiverē Astrīda. Ik dienu biedrībā Svētā Jāņa palīdzība viņa šķiro ziedotos apģērbus un izsniedz trūcīgajiem. Te nonāk drēbes, kas saziedotas gan Vācijā, gan labdarības kastē lielveikalā Spice un Ziedot.lv labdarības mājā. «Mums te kā Francijā – diktējam modi! Ja kāds apģērbs nepatīk, atmetu,» saka Astrīda Reitere un sasmaidās ar kolēģi Svetlanu. Šķiro viņas no rīta līdz vakaram, jo darba daudz – «modē» nav izstaipīti un nolietoti apģērbi, tādus neviens neņem. «Cilvēki grib drēbes, ko vēl var valkāt.» Atliks Astrīdai izlikt kādu nobružātāku jaku un nāksies no trūcīgajiem noklausīties, cik viņa slikts cilvēks. Taču vairākums saziedo drēbju ir švakas: saplēstas, izdilušas, beigtiem rāvējslēdzējiem. «Vai! Kas tik nav bijis! Kurpes bez papēžiem, cauras zeķbikses, saplēstas rotaļlietas. Vai nu tā ir cilvēku bezkaunība vai nezināšana, nepateikšu, bet mēs sakām paldies, jo tā ir palīdzība,» Astrīdas balsī nav nosodījuma. Viņa vienkārši vēlas ziedotājus izglītot, kas ir labas drēbes, kas ne.

Apģērbus Svētā Jāņa palīdzībā var iegūt tikai ar dokumentu, kas apliecina trūcīgā statusu. Astrīda novērojusi, ka pēc drēbēm regulāri nāk vienas un tās pašas personas. «Nevar būt, ka tik ļoti trūkst drēbju,» Astrīda pieļauj, ka kāds varbūt pa kluso tirgū kādu kurpju pāri noandelē. Viņa gan nebēdā: «Vai es Dieva vietā? Mana nelaime ir tā, ka es cilvēkus mīlu. Lai kāds būtu – nejauks, netīrs – nu un? Mēs nezinām, kāpēc viņš tāds ir.»

Kā savdabīgākos ziedojumus Astrīda min kāzu kleitu, vibratoru un kaķi. «Cilvēki bija pakojuši kastēs drēbes, un kaķis pa kluso ielēcis. Nākamajā dienā zvana: «Mums kaķēns pazudis, varbūt pie jums.» Astrīda rāvusi vaļā kastes, domādama, ka starp dzīvajiem vairs nebūs, jo ņaudēšanu nedzirdēja. Tomēr! «Nekāds kaķēns, riktīgs kaķis!» Reiz vīrs sajaucis veco drēbju maisus ar ķīmiskajai tīrītavai paredzētajiem, kuros bijuši uzvalki. Atgūt tos neizdevās, jo kāds jau bija paņēmis valkāšanai. «Mobilos ik pa laikam atstāj kabatās. Atceros – kāds tētis bija nopircis jaunu telefonu, iedevis bērnam paspēlēties mašīnas aizmugurējā sēdeklī, bet bērns iemetis ziedojumu maisos.»

Par «modes noteicēju» Astrīda strādā piekto gadu. «Es kā Džeks Londons – ko tik neesmu dzīvē darījusi!» Iepriekš desmit gadus medijos pārdeva reklāmu, taču krīzes laikā samazināja štatus. Kad Astrīdai piedāvāja strādāt pie drēbēm, viņa nešķobījās. Bauda klusu darbu ar fonā dūdojošu radio. «Pēc telefonu, datoru un stresa gūzmas tas ir tik labi! It kā jau nekas priecīgs nevarētu būt ar vecām lupatām un bomžikiem strādāt, bet man patīk.» Jo īpaši kolēģi no otrā stāva, kuri darbojas Saulessvecē – dienas aprūpes centrā personām ar garīga rakstura traucējumiem. «Viņiem piektdienās ir diskotēkas. Es tad eju dancot!»