Žurnāla rubrika: Cilvēki

Latgalieši ar ķīniešu principiem

Posted on novembris 12, 2014 by - Veiksme

Strādājot Īrijā, Staņislavs Ratinskis izsapņoja pats savu uzņēmumu, kuru pēc atgriešanās Latgalē ir izveidojis, un tagad viņa ražotie apgaismes stabi ir Soču olimpisko spēļu stadionā, bet vēja ģeneratoru masti – Berlīnē

Lielāku angāru par šo Rēzeknē laikam neatrast. Zem augstajiem griestiem pavisam sīks šķiet iebraukušais autofurgons, kurā tiek krautas gatavo stabu konstrukcijas, lai tās ceļotu tālu aiz Latvijas robežas. Plašajā telpā rosās bariņš strādnieku, uzliesmo zilas metināšanas ugunis, darba troksnis ir tāds, ka sarunāties nav iespējams, nākas kliegt. 

«Šis furgons ies uz Krieviju, uz Vologdu. Šogad pārsvarā strādājam tikai Krievijai, par laimi, nekādu problēmu biznesa attiecībās saistībā ar politisko situāciju nav. Viņiem patīk mūsu produkcijas kvalitāte,» saka Latgales stabu konstrukciju valdes loceklis Staņislavs Ratinskis. Uzņēmums nodarbojas ar metālapstrādi un apgaismes stabu, mastu un metāla konstrukciju ražošanu. Septiņu gadu laikā no neliela Latgales lauku uzņēmuma izaudzis par starptautiskajā tirgū atzītu ražotāju, kas eksportē 80% no savas produkcijas – gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem. Šogad LIAA rīkotajā konkursā Eksporta un inovācijas balva Rēzeknes uzņēmums pretendē uz eksportspējīgākā uzņēmuma nomināciju mazo komercsabiedrību grupā. 

Staņislavam ir tikai 33 gadi, stāstot par sava uzņēmuma tapšanas nepavisam ne vieglo ceļu, acīs ne uz mirkli nenozūd puiciski azartiskas uguntiņas. Tāpat kā projektu menedžerim Mārtiņam Silickim, kas sākumā iesaistās sarunā, bet pēc brīža atvainojas – jāiet uz basketbola treniņu. Abi puiši iekārtojušies askētiskā biroja telpā angāra augšstāvā, no kurienes labi pārskatāma visa plašā teritorija. Ik pa brīdim iezvanās mobilais telefons. «Šie ir igauņi, vakar zvanīja no Lietuvas. Pirms Jaunā gada visiem vajag apgaismes stabus, tumšs paliek,» stāsta Staņislavs.

Biznesu izsapņo Īrijā

Ideja veidot metālapstrādes biznesu Staņislavam Ratinskim radusies, stādājot līdzīgā rūpnīcā Īrijā. Trīs gadus metinot stabu konstrukcijas, Latgales puisis sācis funktierēt, ka vajadzētu ko tādu radīt dzimtajā pusē. Sācis šo to pierakstīt, rasēt, iztaujāt bosu par biznesa sīkumiem, taču priekšniecības reakcija uz šo interesi bijusi zibenīga – Staņislavu atlaida no darba. 

«Toreiz nesapratu, kāpēc viņš mani patrieca, bet tagad redzu – šis uzņēmums, kuru esmu izveidojis, tik tiešām ir tāds, kādu izsapņoju Īrijā. Varbūt pat labāks, tur bija tikai rokas metinātāji, bet mums jau tagad ir iegādāts robots, kas metina stabus. Tur bija 50 cilvēku, mums 30 cilvēku, strādā divās maiņās. Viņiem bija sekretāre, bet mums nav, mēs ar Mārtiņu paši tiekam galā. Visus projektus paši rakstām, pieņemam pasūtījumus, izrakstām rēķinus un pavadzīmes. Administratīvās izmaksas niecīgas – mūsu abu algas un papīrs,» saka Staņislavs.

2007.gadā atgriezies no Īrijas, Staņislavs uzreiz ķēries pie sava sapņa īstenošanas. Kopā ar biznesa partneri, savu onkuli, uzcēluši šķūni Krāslavas novada Ūdrīšu pagastā. Uzņēmuma veidošanā ieguldīts gan viss ārzemēs nopelnītais, gan arī ņemts kredīts Hipotēku bankas Altum programmā.

«Bizness jau uzreiz negāja, kā gribētos. Bija pieci strādnieki, metinājām ar rokām. Daudz ko nezināju, iekārtas sākumā nopirkām ne tās, kuras vajadzēja. Pasūtītāji nenāk, kredīti spiež. Atbrauc kāda firma, paskatās un aizbrauc, pēc tam stāsta visiem: kāda tur Krāslavā rūpnīca, pēdējais sūds! Visādi bija,» Staņislavs pasmaida. Tolaik gan smieties negribējies, kad bijis ieķīlāts viss, pat dzīvoklis. Vai nebija bail? «Man nekad nav bail, es nebaidos kaut ko pazaudēt. Kaut kā man veicas,» viņš parausta plecus.

Vislielākās grūtības sākumā bijušas ar produkcijas sertificēšanu pēc Eiropas Savienības standartiem. «Tiem, kuri tagad sāk biznesu, jau ir vieglāk, ir daudz informācijas. Toreiz nevarēju pat iedomāties, ka viens sertifikāts maksā 10 000 eiro. Kur mums tāda nauda?! Nevienu stabu vēl neesam pārdevuši, bet mēs arī nevaram pārdot, jo nav sertifikāta! Apburtais loks.» Pirmās apgaismes stabu partijas galu galā izdevies sertificēt Vācijā. Tikt galā ar rasējumiem un milzīgo tehniskās dokumentācijas jūkli palīdzējis darbā pieņemtais inženieris, kas agrāk strādājis rūpnīcā Rebir. 

«Tagad viss ir sertificēts – rūpnīca, stabi, tā ka mēs droši skatāmies uz Eiropu. Metinām arī metāla konstrukcijas, bet vairāk mums ir stabu pasūtījumu. Vēl ražojam mastus vēja ģeneratoriem. Ceram, ka tuvākajā laikā trīs mūsu ražotos vēja ģeneratorus uzstādīs Berlīnē. Divi vēja ģeneratori jau uzstādīti Lietuvā. Latvijā šo produkciju nepieprasa, grūti saņemt atļauju uzstādīšanai.»

Apgaismo olimpiādi 

Līdz 2011.gadam uzņēmums nostrādāja Ūdrīšu šķūnī, tad nolēmuši pārcelt ražotni uz Rēzekni – tuvāk transporta maģistrālēm un dzelzceļam. Veiksmīgi izdevies iegādāties milzīgo angāru. «Ideāla vieta darbam. Blakus piebraucamie ceļi, ar elektrību problēmu nav, ir visa vajadzīgā infrastruktūra. Atceros – Ūdrīšos mašīnas buksēja dubļos, sniegā, ceļus neviens netīrīja.» 

Staņislavs Ratinskis neslēpj – otrs svarīgs aspekts ir tas, ka ražotne atrodas Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas teritorijā. Šīs zonas statusu, lai iegūtu nodokļu atlaides, uzņēmums ir apņēmies iegūt jau tuvākajā laikā. Pēdējie divi gadi pēc pārcelšanās uz Rēzekni ir bijuši veiksmīgi, pieaudzis apgrozījums, paplašinājies partneru loks. Lielākais pasūtījums bijis apgaismojuma stabu izgatavošana olimpisko spēļu stadionam Sočos, kā arī futbola čempionātam Baltkrievijā. Pasūtījumu ģeogrāfija ir ļoti plaša. «Mums tā sanāk, ka ērtāk strādāt ar ārzemēm, nevis vietējiem pasūtītājiem. Krievija, Baltkrievija, Lietuva, Lielbritānija, Beļģija, tagad ceram, ka arī Francija, Norvēģija un Somija. Ir interese arī no Ukrainas.»

Pīppauzē Staņislavs aicina savu komandu uz kopbildi – atmiņai, un vīri sanāk kopā, nedaudz kautrīgi un samulsuši. Uzņēmums pašlaik strādā divās maiņās, strādnieki ir gan no Rēzeknes, gan no Rēzeknes novada, kur joprojām bezdarbs ir vislielākais. Nāk gan profesionāli metinātāji, gan arī bez iemaņām, kurus māca uz vietas. «Tie, kuri grib strādāt, te strādā ilgu laiku, jo algas mēs maksājam stabili, minimālākais, ko var saņemt, ir ap 400 eiro. Ar visām sociālajām garantijām, nav nekādu aplokšņu. Nav vērts riskēt, tas neatmaksājas – sodi lieli un reputācija uzreiz vējā. Trakākais bija tad, kad nebija, ko cilvēkiem maksāt, bija kauns iet uz darbu, oi! Prasa – priekšniek, kad būs alga, nu, cerams, ka šonedēļ.»

Uz saviem darbiniekiem Staņislavs Ratinskis varot paļauties. Protams, gadās arī tādi, kas pastrādā divas nedēļas un pazūd. Arī uz ārzemēm strādāt no uzņēmuma ir aizbraukuši tikai kādi divi jauni palīgstrādnieki. Vai kāds ir arī atgriezies, tāpat kā kādreiz Staņislavs?

«Kad aizsūtām darba sludinājumu uz NVA, mums zvana arī no ārzemēm. Laikam daudziem ir apnicis Anglijā un Īrijā. Taču kavē tas, ka mēs joprojām nespējam saviem strādniekiem maksāt tādas algas, kādas ir tur. Ar to nevaram konkurēt.»

Ieminos, ka šādas perspektīvas ražotnes pārcelšana uz Rēzekni Krāslavas novadam noteikti bija sāpīgs zaudējums. Staņislavs par to pasmejas – pašvaldībām par viņu uzņēmumu esot ļoti maza interese, pie viņiem ciemos braucot tikai žurnālisti un Valsts ieņēmumu dienests.

«Viņiem laikam viss po barabanu, pie mums toreiz neviens pat nebija atbraucis no Krāslavas novada vadības. Bet arī šeit, Rēzeknē, strādājam trīs gadus, neviens no domes nav bijis. Nevienu tas neinteresē. Biju aizgājis uz Rēzeknes novada pašvaldību, runāju ar darbinieci, viņa saka: mēs pat nezinām, ka te ir tāds uzņēmums!» Diemžēl arī pasūtījumu no vietējiem esot maz, Rēzeknes galvenajā ielā, Atbrīvošanas alejā, apgaismes stabi iepirkti Itālijā. «Mums pašiem tas liekas smieklīgi. Pašvaldība īstenoja daudzus projektus apgaismes jomā, ielu renovāciju, stadiona būvi, bet mēs kā vietējie ražotāji te esam uzstādījuši tikai kādus desmit stabus. Piedāvājam, aizsūtām rasējumus, bet nekā.»

Pretēji tiem, kuri gaužas, ka Latgalē sākt biznesu nav izdevīgi, Staņislavs Ratinskis tomēr uzskata, ka sekmīga uzņēmuma darbība nav atkarīga no atrašanās vietas, bet gan no piedāvātās produkcijas kvalitātes un paša uzņēmuma vēlmes strādāt. Par svarīgāko savā biznesā viņš min tieši sadarbību ar nopietniem pasūtītājiem un uzticamiem piegādātājiem. Tādi ir atrasti gan Polijā, no kurienes tiek ieviesta izejviela, gan Jelgavā, kur apstrādes rūpnīcā tiek cinkoti saražotie stabi. «Tas ir galvenais princips, lai viss būtu kvalitatīvi un stabili maksātu. Pēdējos divos gados arī mēs esam kļuvuši uzticamāki biznesa partneri nekā agrāk. Ir tādas firmas, kuras mums tomēr noticēja un tic. Bija tāds laiks, kad likās, ka jau viss ir zaudēts. Un tad es ņēmu kontaktu sarakstu, uz labu laimi piezvanīju Daugavpils metālapstrādes uzņēmumam Belmast, parunājāmies, un viņi mums iedeva pasūtījumus. Tad varējām atmaksāt kredītus, kuri jau bija aplikti ar sodiem. Tajā laikā es katru dienu no Krāslavas braucu uz Daugavpili un atpakaļ, dēls bija tikko piedzimis, sieva viena pati ar viņu. Bet tas viss jau ir pārdzīvots, tas ir mans ceļš.»

Neatlaidību Staņislavs min kā vēl vienu būtisku principu. «Ja jau esi sācis biznesu, galvenais – nedrīkst apstāties. Nevar sēdēt un gaidīt, ka pie tevis kāds atnāks, ir jāiet, jāpiedalās izstādēs, jāraksta projekti.» Lai meklētu pasūtījumus, uzņēmuma vadība izbraukājusi visu Krieviju, braukuši uz izstādēm Zviedrijā, Beļģijā, tā izdevies atrast izejvielu piegādātājus, savukārt modernās iekārtas iepirktas Ķīnā, kur tās maksāja daudz lētāk nekā Eiropā.

«Vēl ļoti svarīgi biznesā ir tas, ka es, priekšnieks, varu pats aizstāt jebkuru cilvēku savā uzņēmumā. Varbūt nevaru aizvietot manu vislabāko metinātāju, bet es protu metināt, griezt, locīt, varu visu darīt.»

Diplomam nav laika

Strādājot biznesā, Staņislavam tā arī nav izdevies pabeigt Rēzeknes Augstskolu, no kuras Ekonomikas fakultātes otrā kursa aizbraucis strādāt uz Īriju. Toreiz viņa alga rūpnīcā Rebir pēc Lūznavas tehnikuma beigšanas esot bijuši knapi 40 latu. «Nolēmu, ka tā negribu dzīvot, ka vajag kaut kur braukt. Mums ar draugu paveicās, tikām pie laba saimnieka griezt salātus, tad strādāju visādos darbos. Man parasti ļoti veicās, apkārt bija labi cilvēki, labi darbi, laba alga. Vai es negribētu tagad atpakaļ uz Īriju? Oi, nekādā gadījumā, es to murgu sapņos tikai redzu!» Augstskolu tomēr Staņislavs cer kādreiz pabeigt, lai būtu diploms, kuru nolikt plauktiņā. Pagaidām tam neesot laika.

Atvadoties ieminos, ka Latgales stabu konstrukciju vadītājs bija viens no retajiem uzņēmējiem, ar ko izdevās ļoti ātri sazināties un sarunāt interviju pa elektronisko pastu, jo nereti biznesmeņi žurnālistu e-pasta vēstules ignorē. «Mēs strādājam pēc ķīniešu principa – atsaucamies uz visiem piedāvājumiem. Atceros – kad vēl biju Īrijā, pa vakariem skatījos internetā, atradu kāda ķīniešu metālapstrādes uzņēmuma adresi un uz labu laimi uzrakstīju viņiem. Nākamajā dienā ķīnietis jau man atzvanīja pa telefonu,» smaida Staņislavs.

3 biznesa principi

1. Sadarbība ar nopietniem pasūtītājiem un uzticamiem sadarbības partneriem. 
2. Neatlaidība un uzņēmība. Nedrīkst sēdēt un gaidīt, kad pie tevis kāds atnāks, ir aktīvi jārīkojas.
3. Uzņēmuma vadītājs var aizstāt jebkuru no saviem darbiniekiem.

Mākslas zinātniece

Posted on novembris 12, 2014 by - Jauna seja

Monika Savša (23)

Jaunā mākslas zinātniece kopā ar domubiedriem piedalījusies izstādes Mākslas galaktika veidošanā, kas līdz 7.decembrim skatāma izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā. Studenti izmantojuši darbus no Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kā arī pieaicinājuši laikmetīgās mākslas pārstāvjus.

Vecāki: Vilhelms – strādā Valsts ieņēmumu dienestā, Daiga – pavāre.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par visu!

Kuru personību tu apbrīno? Vecākus, no kuriem varu mācīties, kas ir neviltota mīlestība, māsas, kuru joki allaž uzjautrina, draugus, kuriem netrūkst ambīciju padarīt pasauli un dzīvi labāku, kolēģus un paziņas, kuru intereses un skats uz dzīvi ir apbrīnas vērts.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Nevar cilvēkus vērtēt pēc pirmā iespaida. Neturēt lepnībā degunu augstu gaisā. Būt gatavam sliktākajam scenārijam, bet cerēt uz labāko. Sargāt sevi, jo tad arī Dievs tevi sargās.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Vai nu skatoties filmu Heaven is for Real, vai kad sapratu, ka jau labu laiku neesmu satikusi savu ģimeni vienkopus un ilgojos pēc viņiem.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Klusa, sapņaina un spītīga.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Es cenšos neskaust.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Uz tādu avantūru nemūžam neparakstītos, bet, ja citas iespējas nebūtu, tad – izdzīvošanas grāmatu, mačeti un spilvenu.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Jau mēnesi dzīvoju kopā ar kaķi, jautrības un kreņķu netrūkst, bet laikam tomēr izvēlētos zelta zivtiņu.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Savā vecumā vairāk skatos uz vīriešiem, līdz ar to arī novērtēju tās īpašības, kas puišus padara pieaugušus – atbildības sajūta un morāles principi.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Jebkura vieta, ja vien man līdzās ir tuvākie cilvēki.

Ar kuru īpašību visvairāk esi neapmierināta? Saraksts varētu iznākt tik garš, ka mani droši vien iedzītu izmisumā, bet draugi un radi ar šausmām vaicātu, kas tās par muļķībām.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Rēķinu nomaksai. 

Šalkonis Ozoliņš, fotogrāfs no Rubenes

Posted on novembris 5, 2014 by - 1 no 2 miljoniem

 

Kad viņš piedzima – 1938.gadā -, ļoti populāra bija dziesma Šalc zaļais mežs. Tā uz jautājumu par oriģinālo vārdu Šalkonim Ozoliņam atbildējuši vecāki: tēvs, dzelzceļnieks Alberts Ozoliņš, un māte Emma, mājsaimniece Valmierā. Pirmais vārds arī Šalkonim ir Alberts, bet visi vienmēr viņu saukuši tikai neparastajā. «Padomju laikā divus vārdus lietot nevarēja, es pats izvēlējos to atstāt arī pasē.» Tomēr poētiskais salikums «Šalkonis Ozoliņš» daudziem šķitis par jaudīgu. «Reizēm man ir bijis tā kā neērti – nosaucu vārdu, cilvēks skatās, vai es jokoju?» atklāj tā īpašnieks. «Dzintra Puķudruva,» ar sevi iepazīstinājusi kāda studiju biedrene. Šalkonis nosaucis savu vārdu un uzvārdu. Pēc tam brīvākā atmosfērā dāma atzinusies iedomā, ka Šalkonis viņu nes cauri. Viņš savukārt bijis pārliecināts, ka meitene ķircina viņu.

Fotografēt viņš sācis jau 10 gadu vecumā, kad vecāki uzdāvināja fotoaparātu Ļubiteļ. «4.-5.klasē mums bija fotosesijas: kā nāca lielais starpbrīdis, tā visi gāja ārā uz ceriņiem,» atceras. Meitenēm fotogrāfs patika? «Nezinu, es biju kautrīgs puisis. Savā labā neizmantoju. Vēlākos gados esmu fotografējis arī daudz aktu bilžu, bet uzskatu, ka pat kultūras namā tām nav īstā vieta. Muzejā, pieklājīgā izstāžu zālē varbūt.»

Lai gan izstudējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā autotransporta ekspluatāciju, Ozoliņš līdz 1990.gadam dokumentējis kombainierus un slaucējas pirmrindnieces Cēsu avīzē Druva. Tad ar dēlu Māri izlēmis taisīt fotodarbnīcu, kas pilsētas universālveikalā darbojas joprojām. Līdz 2007.gadam no rokas gājusi kāzu bildēšana dzimtsarakstu nodaļā. «Kādi 1200 pāru ir ievadīti dzīvē,» Šalkonis palepojas. «Padomju laikā, kad bildes taisījām ilgāk, aptuveni mēnesi, gan bija situācija, ka pa to laiku jaunais pāris jau bija izšķīries. Taču viņi bija tik solīdi, ka bildes paņēma, izdalīja viesiem.»

Kāzinieki arvien vairāk sāka knipsēt paši, un Šalkonis no šīs nišas aizgāja. Tagad māca skolēnus, fotografē dabas ainavas ap savām mājām Rubenē. 

Pirmo digitālo Canon nopirka par 1000 latiem, ko bija izdevies iekrāt no pensijas, azartiski studēja grāmatas par bilžu apstrādes programmām. «Ir labi, nenoliedzami. Iespējas lielākas, arī vieglāk,» secina 76 gadu vecumā. «Tagad gan fotogrāfija ir aizgājusi interesantu ceļu, cilvēku aizraušanās, varbūt pat nevēlama, ir tā sauktā pašbilde,» piezīmē. «Mēs te runājam, es paņemu aparātu… Paskatieties, Elīna Egle arī taisīja pašbildes! Kas tagad ir, no interneta tās ārā nevar dabūt! Kam patīk, tas apskatās, ko Elīna ir darījusi.»

Būt ar savējiem

Posted on novembris 5, 2014 by - Dzīve

Ģimenes dēļ mugurkaula ķirurgs Jānis Osītis savulaik izlēma doties strādāt uz Vāciju un tieši tuvinieku dēļ nolēma arī atgriezties

Mugurkaula ķirurgs Jānis Osītis ik rītu ceļu no mājām Smārdē līdz Rīgai mēro kopā ar 20 gadus veco meitu Daci, kura Rīgas Stradiņa universitātē studē pediatriju. Ja iespējams, arī mājup brauc kopā. Jānis mašīnā pavadīto laiku izbauda – pat tad, ja tēvs ar meitu nerunā, ir labi būt kopā! Viņš cer, ka dēls Oskars, kurš pavasarī beigs pamatskolu, izlems mācīties kādā no Rīgas vidusskolām, un tad rītos automašīnā viņi būs trijatā. 

Kopš ortopēds gandrīz trīs gadus strādājis tālu prom no mājām, Vācijas Bādenes-Virtembergas reģionā Štauferklīnikā, Osīši augstu vērtē kopā pavadīto laiku. Vīra un tēta prombūtne bija smaga. Jānis stāsta, ka Vācijā strādājis kā robots pēc iespējas garākas darba stundas, lai ātrāk paietu laiks līdz atvaļinājumam, kad var braukt pie ģimenes. Dacei, atminoties, kā viņa pēc brīvdienām kopā ar tēti sēdēja lidostā ar apziņu, ka mēnešiem neredzēsies, acīs sariešas asaras. Nē, to neviens no Osīšiem vairs negribētu piedzīvot. 

Piecas darbavietas

Pirms nedēļas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā pirmo reizi tika veikta sarežģīta operācija, kurā sešgadīgai meitenītei skoliozes bojāts mugurkauls tika iztaisnots ar fiksatoru, kas ļaus bērnam turpināt augt. Iepriekš šādas operācijas veica ārvalstīs un bojātais mugurkauls bieži tika stiprināts ar metāla konstrukciju, kas apstādināja augšanu, bet tagad sarežģītas un bērniem draudzīgākas skoliozes operācijas iespējamas tepat Latvijā. Operāciju vadīja ortopēds un mugurkaula ķirurgs Jānis Osītis.

Kādas darbdienas pusdienu pārtraukumā ārsts izstāsta, ka viņam ir piecas darbavietas. Atspiedis elkoņus pret galdu un salicis kopā lielās plaukstas, dakteris uzskaita: Bērnu slimnīca, Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas klīnika, Rietumu klīnika, rehabilitācijas centrs Vaivari un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta specializētais medicīnas centrs. Neesot tik traki, jo nevienā darbavietā nav pilnas slodzes un pa dienu viņš strādā tikai abās lielajās slimnīcās. Rietumu klīnikā un Vaivaros tiekas ar pacientiem pāris reižu vakaros, bet specializētā medicīnas centra izsaukumi esot piecas reizes mēnesī. «Piektdienu vakaros un brīvdienās cenšos nestrādāt,» uzsver ārsts. «Nejūtos, ka būtu pārslodze. Pirms aizbraucu uz Vāciju, strādāju smagāk.» 

Arī 2009.gadā Jānis Osītis strādāja vairākās darbavietās – Vaivaros, Dubultu poliklīnikā, Jelgavas 1.internātpamatskolā, kurā mācās bērni, kas cieš no ortopēdiskām slimībām, viņam bija privātprakse. Tomēr, pēc ārsta vārdiem, «bilance bija negatīva». Galvenajā darbavietā – rehabilitācijas centrā – algas bija samazinātas par 50%. «Pāris mēnešu nodzīvoju pie jaunās kārtības un konstatēju, ka peļņa mazāka par patēriņu. Bija skaidrs, ka vienā brīdī nauda beigsies. Meklēju citu darbu Latvijā, bet piedāvājumu nebija – mugurkaulu nevar operēt visur, kur grib.»

Jānis skaidri atceras dienu, kad starptautiskās konferencēs iepazītais vācu ortopēds un  ķirurgs Rolands Risels zvanīja, lai aicinātu strādāt uz viņam uzticēto klīniku: «Vasara, jūlijs, bijām laukos, sēdējām un klausījāmies, kā sienāži dzied. Tad atskanēja telefonzvans un man vaicāja, vai gribu strādāt Vācijā.» 

Kad viņš izstāstīja ģimenei, iebilda visi. Sieva Daiga teikusi – savilksim jostas un tiksim galā! Viņai ir divas augstākās izglītības ekonomikā un uzņēmējdarbībā, toreiz bija Jaunpils pils direktore un gatava tikt galā ar naudas grūtībām. Taču Jānis gribēja ģimenei pierādīt, ka spēj gādāt par iztikšanu. «Turklāt nauda nebija vienīgais aizbraukšanas iemesls. Tas bija laiks, kad profesionālajā dzīvē nejutu izaugsmi,» viņš atceras.

Atvadas bija skumjas. Osīši nezināja, ka dzīvot atrautiem vienam no otra ir grūtāk, nekā var iedomāties. Pagāja pāris mēnešu, kad Ziemassvētku brīvdienās Jānis, noilgojies pēc mīļajiem, brauca uz Latviju. 

Profesionāls kaifs

Kad Osītis pievienojās ārstu komandai Štauferklīnikā, daktera Risela mērķis bija ieviest mugurkaula ķirurģiju, tajā skaitā skoliozes operācijas pieaugušajiem. 

«Guvu profesionālo kaifu,» atceras ārsts. «Latvijā bija strikti ierobežojumi, cik drīkstu operēt, turpretim Vācijā mugurkaula operācijas notika ar pilnu jaudu – piecas dienas nedēļā no astoņiem rītā līdz četriem vakarā. Tiklīdz ierados klīnikā, mobilo telefonu atstāju garderobē, jo runāt nebija laika. Vācijā darba plānošana nepieļauj, ka cilvēks kaut minūti ir bezdarbībā. Tiek kontrolēts viss darbā pavadītais laiks. Ja nebiju kopā ar pacientu, jāraksta atbildes ģimenes ārstiem vai operāciju apraksti, arī šis laiks tika uzskaitīts. Klīnikā bija pat «melnais aģents», kas bija mediķa uzsvārcī tērpies darba organizācijas speciālists, kura uzdevums bija inkognito pētīt darbinieku noslogotību. Viņa analīzi izmantoja strukturālām izmaiņām.»

Vācijā bija iespēja novērot, kā darbojas obligātā veselības apdrošināšana un diagnozēm piesaistīta veselības aprūpes apmaksa. «Jo vairāk tiek padarīts kāda pacienta labā, jo viņš klīnikai ir izdevīgāks,» secinājis ārsts. «Izārstē tā, lai cilvēks var strādāt, jo Vācijā darbs ir svēts. Latvijā pēc mugurkaula operācijas bieži piešķir invaliditāti, savukārt Vācijā uzskata, ka mediķu uzdevums ir atjaunot cilvēka darbaspējas.»

Jānis neslēpj, ka pēc pirmā nostrādātā pusgada sajutis finansiālu drošību. Latvijā bija dzīvojis no algas līdz algai, savukārt Vācijā nopelnītais pārsniedza ikdienas tēriņus. «Toreiz ārsta ikmēneša ienākumi bija vismaz četras reizes lielāki nekā līdzvērtīga Latvijas ārsta atalgojums. Tagad jau salīdzinājums ir pieticīgāks – tur samaksa ir divreiz lielāka,» stāsta ārsts. Runājot par naudu, viņš atminas, ka, kļūdams par trešo operējošo mugurkaulu ķirurgu Štauferklīnikā, gada laikā tās naudas apgrozījumu palielinājis par 0,6 miljoniem eiro. Vācu kolēģi bija gandarīti par latvieša darbu, un tas izpaudās arī īpašās rūpēs, palīdzot iejusties vācu mediķu vidē – Jāni aicināja uz pasākumiem, dzimšanas dienām un svētku ballītēm, kolēģi stāstīja par vāciešu tradīcijām un ikdienas ieradumiem. «Sākumā apsvēru emigrāciju. Taču šaubas radās drīz,» atceras Jānis. «Reizi mēnesī braucu uz mājām pie ģimenes, un katru reizi šķīrāmies ar lielām skumjām. Gribējās mājās. Pirmajā gadā uzskatīju, ka ir par agru atgriezties. 2010.gadā te vēl nebija nekādu uzlabojumu. Kad Latvijā pavadīju atvaļinājumu, ārsti nāca pie manis konsultēties, kas jādara, lai iegūtu darbu Vācijā.»

«Labāk, lai tētis ir šeit» 

Dace atceras, ka tēta prombūtnes laikā mamma iemācījās darīt daudzus darbus, kurus pirms tam veica tētis. «Mamma ir stipra sieviete,» saka Dace. Par to viņa pārliecinājās tēta prombūtnes laikā. Meitene ar jaunāko brāli iemanījās paši iekurināt krāsni un pagatavot ēdienu. 

Visi ikdienas pienākumi tika pakārtoti tēta brīvdienām – kad viņš bija mājās, mamma atlika darbus, māsa ar brāli aizmirsa par skolas uzdevumiem, lai tikai izbaudītu katru mirkli kopā ar tēti. Kopā devušies izbraukumos pa Latviju. «Dažreiz braucām pie tēta uz Vāciju. Gatavojām vakariņas un gaidījām viņu no darba, lai kopā varētu paēst. Tad mēdzām doties uz kaimiņpilsētām. Bija brīvdienas, kurās aizbraucām līdz Šveicei.»

2011.gada vasarā Jānis, pavadījis vasaras atvaļinājumu Latvijā, ierosināja meitai augustu pavadīt Vācijā. Dace piekrita. «Bija doma, ka klīnikā varētu strādāt par sanitāri. Taču atklājās, ka tas nav iespējams. Tētim bija jāstrādā, un arī es katru dienu ar viņu devos uz klīniku,» atceras Dace. «Iepazinu mediķu koleģialitāti. Vācijā mediķi cits citu atbalsta, ārsti jauki un sirsnīgi. Man atļāva iet tētim līdzi un vērot, kā viņš operē. Jau pirmajā dienā pieveda pie operāciju galda, taču pēc stundas kļuva tik slikti, ka medbrālis noveda malā un atstutēja pret sienu. Jutu, ka saļimstu. Taču jau pēc mēneša mierīgi varēju piedalīties arī četru stundu operācijās. Kad bija jāatgriežas Latvijā, es lidostā sēdēju ar asarām acīs – atkal tēti ilgi neredzēšu. Tas bija sāpīgi.» 

Lai gan Jānis stāsta, ka, otro gadu strādājot Vācijā, jau bija atmetis domu par emigrāciju, Dace atminas, ka ģimenē ilgi domāts, pārcelties vai ne. Viņa pat sākusi apgūt vācu valodu, pieļaujot iespēju, ka būs jādzīvo Vācijā. «Bet Smārdē mums ir savas mājas, kuras negribējās pamest. Ja mēs aizbrauktu, te paliktu visi mīļie cilvēki – vecvecāki, krustvecāki, draugi,» skaidro Dace. «Nospriedām – labāk, ka tētis ir šeit. Tas nekas, ka naudas būs mazāk. Bija pat doma – ja tētis nevarēs atrast darbu, mamma būs vienīgā pelnītāja. Tagad tētis strādā vairākos darbos, un nejūtamies nabadzīgi.»

Dzīves jēgu izjūt dzimtenē  

Kopš Jāņa Osīša atgriešanās ģimene kļuvusi bagātāka. Tai pievienojušies dvīņu puikas Kārlis un Mārtiņš, kuriem decembra beigās būs divu gadu dzimšanas dienas ballīte. Mamma Daiga pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma atsākusi strādāt, tagad ir Šlokenbekas muižas direktore. Dace, nolēmusi kļūt par bērnu ārsti, studē. Brālis Oskars gatavojas pamatskolas eksāmeniem. 

Jānis Osītis stāsta, ka ar atgriešanos atguvis dzīves jēgu: «Sākumā bija jāpierod, ka slimnīcās viss nav tik skaisti, kā gribētos. Taču to ar uzviju kompensēja tas, ka katru dienu esmu kopā ar ģimeni.» 

Jānis secinājis, ka Vācijā ieguvis lielu pieredzi un zināšanas, lai varētu veidot interesantu karjeru arī Latvijā. Vispirms viņu strādāt savā komandā uzaicināja Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikas virsārsts Raimonds Bricis, pēcāk atradās aizvien jaunas iespējas. Prombūtne iemācīja arī novērtēt visvienkāršākās lietas. Nekur nav tik brīnišķīgs gaiss kā Latvijā. Rītos dzestrs, vakaros piesūcies lapu un zāļu smaržu. Te Jāņa ģimene izbauda izbraukumus, kuros jebkurā brīdī, ieraugot skaistu vai interesantu vietu, var apstādināt auto un aizstaigāt līdz dižakmenim, avotiņam vai pilskalnam. Vācijā dabas apskatē ir ierobežojumi – pastaigām atvēlētas noteiktas vietas.  

«Lai svešumā justos labi, jādzēš kaut kas no sava pirmkoda. Vācieši, ar kuriem kopā strādāju, bija draudzīgi, gādāja, lai justos labi, gaidīja, kad beidzot iedzīvošos. Bet, ja grib emigrēt, jāmaina identitāte,» secinājis Jānis. «Galvenais iemesls, kādēļ aizbraucu un atbraucu, ir ģimene. Aizbraucu, lai parādītu, ka esmu tēvs, ģimenes galva, kurš smagā situācijā neapjūk. Kad devos atpakaļ, biju laimīgs, ka varu pieņemt lēmumu būt ar ģimeni. Nekas to nespēj atsvērt.»

Jāņa Osīša emigrācija un atgriešanās

Šķīra un vienoja

Posted on novembris 5, 2014 by - Vēsture

Pirms 25 gadiem, kad sabruka Berlīnes mūris, daudziem latviešu grafiti zīmētājiem no Minsteres ģimnāzijas ceļš bija skaidrs – uz Latviju. Viņu jaunības laiku darbu tagad var apskatīt Facebook

Uzaugot 70. un 80.gadu Amerikā, Kaijai Gertnerei-Ozolai pat sapņos nerādījās, ka viņa ar vīru, Kanādas latvieti Hariju Ozolu, ģimenes māju būvēs Baldonē, Latvijā. Viņi satikās Vācijā, Minsterē, 1987.gada vasarā. Kaija ģimenes albumā smiedamās rāda bildi, pārāk personisku, lai tā būtu domāta publicēšanai: trīs klaida latviešu jaunieši, piespieduši vaigu pie vaiga kādā ballītē. Ar Hariju (pasē – Haraldu), vienu no diviem puišiem, kas vēlējās fotografēties ar rudmataino meiteni, viņa gan saskatījās tikai 90.gadu vidū Latvijā. Tagad Ozoli Baldonē izveidojuši IT firmu, audzina astoņus un desmit gadus vecas meitas, rūpējas arī 25 gadus vecu audžumeitu.

Minsteres latviešu ģimnāzijas pieredze, tur iegūtie draugi un piederības sajūta Eiropai viņiem, tāpat kā daudziem citiem skolasbiedriem, bija liela daļa no motivācijas, atgriežoties vecāku dzimtenē. Tikuši prom no mājām, viņi Vācijā bija rīkojuši lustīgas ballītes, taču arī uzlabojuši latviešu valodu, apguvuši Latvijas vēsturi. Pat devuši savu ieguldījumu, uz pasaules lielākā politiskās reklāmas stenda – Berlīnes mūra – krāsojot protestus pret Baltijas valstu okupāciju. 

Kad 1987.gada vasarā Kaija ar Hariju veidoja grafiti, viņi vēl nezināja, ka 1989.gada 9.novembrī robežšķirtne, kas atdalīja divas realitātes, tiks atvērta tautai, 12.novembra agrā rīta stundā sāksies tās nojaukšana. Celtnis pa vienai vien izkustinās masīvās dzelzsbetona plāksnes, kuru vienā pusē bija saucieni par brīvību Latvijai, otrā – padomju realitāte.

Krāsoja tumsā

«Mūris bija apkrāsots vairāku simtu metru garumā. Mēs nebijām vienīgie vai galvenie mākslinieki, bet mūsu grafiti izcēlās,» Kaija pārlapo vēsturiskās bildes. «Dievs svētī Latviju! Read between the lines.» «Freiheit für die Baltischen Staaten!» «Liberté pour les Baltes!»* vēsta uzraksti angļu, vācu, franču valodā. «Pēc sarkanbaltajām krāsām var atpazīt latviešus,» viņa pasmaida. «Harijam ar draugu Juri Bļodnieku bija mašīna, bagāžnieks bija pilns ar krāsām.»

80.gadu politiskā atkušņa laikā 1961.gadā celto Berlīnes mūri, pie kura bija nogalināti pārbēdzēji, entuziasti ar protesta saukļiem apzīmēja regulāri. Tie bieži mainījās, vieni uzraksti klājās pāri citiem. Ievērojamu latviešu grafiti pienesumu sarūpēja Minsteres latviešu ģimnāzija Ziemeļreinā-Vestfālenē, kas atradās 6-7 stundu auto brauciena attālumā no Berlīnes. Dibināta 1946.gadā, bet slēgta 1998.gadā, tā bija viena no trim svešvalodu ģimnāzijām, ko atzina vācu valdība. Līdzīgas skolas Vācijā bija izveidojuši ungāri un lietuvieši. Latviešu jaunieši no visas pasaules Minsterē pavadīja gadu starp vidusskolas beigšanu un augstskolas sākumu mītnes zemē. Ja vecāku rocība atļāva, daudzi mācījās vairākus gadus. Pat nokārtoja abitūrijas eksāmenu, kas ļāva iekļūt universitātēs Vācijā, kuras atšķirībā no Amerikas bija bez maksas.

Kaija Minsterē bija mācījusies 1985., Harijs – no 1980. līdz 1983.gadam. Līdzīgi citiem absolventiem, abi tur atgriezās uz Dziesmu dienām, tādiem kā nelieliem dziesmusvētkiem. Šis pasākums notika arī 1987.gadā. Kaijai tolaik bija 20 gadu, Harijam – par trim vairāk. Viens no Minsteres ģimnāzijas skolotājiem, tagad Latvijas diplomāts Pēteris Elferts, kas Berlīnes mūra pastāvēšanas pēdējā gadā bija 28 gadus vecs, Dziesmu dienu laikā organizēja visu laiku vērienīgāko grafiti akciju. 

«Vilcienā braucām no Minsteres uz Berlīni tikai un vienīgi ar mērķi krāsot mūri. Visi palikām vienā hostelī. Elferts mūs bija sadalījis pa posteņiem, pa 3-5 cilvēkiem pie katra punkta, pavisam to bija kādi 15,» stāsta Kaija. «Mēs krāsojām sienu baltu, bet Elferts bija sarunājis ar diviem māksliniekiem – Valdi Kupri un Gundaru Jēgeru -, ka viņi uzzīmēs attēlus. Sasietās rokas, dzeloņstieples bija Valda izdomātas, Gundara darbs bija šis, kur liela roka saspiež visas Baltijas valstis,» viņa pārlapo albumu. «Sajūta bija dīvaina: krāso ar savu balto rulli, bet visu laiku skaties pa labi un pa kreisi, melna tumsa…,» atceroties noskurinās. «Mūrī ik pa posmam bija durtiņas, kur austrumvācieši varēja iznākt, mūs aizturēt. Kaut gan bijām Rietumvācijas pusē, skaitījās, ka 2-3 metru attālumā pie mūra nedrīkst iet. Mums neviens neko tādu neteica, Pēteris gan pastāstīja: neesiet pārgalvīgi, tā tomēr ir Austrumvācija, viņi var grābt jūs ciet.» Latvieši darbojās lielā steigā, nākamajā rītā gāja skatīties, kas iznācis. Bija azarts, lepnums, jaunības maksimālismā nebija bail.

Gan Kaija, gan Harijs tolaik bija atradušies arī mūra otrā pusē. Devušies vienas dienas vizītēs uz Austrumberlīni, kas Ziemeļamerikas pasu īpašniekiem bija viegli nokārtojamas, redzējuši dzeloņstieples pie mūra padomju zonā. Harijs no Minsteres 80.gadu sākumā brauca uz Latviju, vilcienā caur Maskavu vezdams Rietumos izdotas vēstures grāmatas un žurnālus, ko viņam, protams, uz robežas atņēma. Kaija uz Latviju pirmoreiz aizbrauca 1985.gadā, kad mācījās Minsterē. Stāsta, kā, sekodama citu rietumnieku padomiem, kādā vēlākā braucienā viesnīcas numurā izjauca naktsskapītī iebūvēto radio. Par tajā iemontēto noklausīšanās ierīci nebija grūti pārliecināties. Pietika numuriņā skaļāk nopūsties, ka dušas dvielis ir pārāk mazs, kad pie durvīm jau stāvēja istabene ar lielāku. Pārnākot mājās, radioaparāts bija salikts, it kā nekas nebūtu noticis, atradās savā vietā. Ārzemju jaunieši neko daudz nezināja par čekas metodēm, notikušais likās pat komisks.

Divas pasaules

«Kad mūri krāsojām, no vienas puses, nevarējām iedomāties, ka Latvija tiešām būs brīva. No otras puses, Gorbačovs sāka ieviest tik nopietnas izmaiņas, ka galvā bija doma – varbūt tomēr? Es studēju politiskās zinātnes, man bija īpaši interesanti,» atceras Kaija. Lai gan par PSRS krahu vēl nekas neliecināja, jau 80.gadu vidū ārzemju latviešiem Latvija sāka kļūt pievilcīga. Lūzums daudzu Amerikas jauniešu uzskatos bija iepriekšējās, 1984.gada Dziesmu dienas Minsterē, uz kurām sabrauca daudz cilvēku, kuri vispār nekad nebija redzējuši Eiropu. Ģimnāzijā togad pat vajadzējis atvērt veselas divas 12. un 13.klases. Nākamais galamērķis bija Latvija.

Kad, skolotāja Pētera Elferta sarunāta, Kaija 1989.gada augustā atbrauca veikt brīvprātīgās darbu LNNK kongresā, priekšā jau bija citi minsterieši, arī Berlīnes mūra grafiti krāsotāji – Ēriks Plato un Nils Students, kas tagad dzīvo un strādā Latvijā, Raimonds Pavlovskis, kurš darbojas ASV diplomātiskajā dienestā.

Nils Students Minsterē pavadīja 1986. un 87.gadu, tur satika ģimnāzijas «veterānu», 1984.-1988.gada audzēkni Andreju Muzikantu. Andreja sieva Karīna ir Nila klasesbiedrene, viņi visi tagad dzīvo Latvijā. Precējušies un Latvijā atgriezušies vēl citi minsterieši, grafiti akciju dalībnieki – Vanda Dauksta un Arnis Kākulis. 

Sēžot Vecrīgas krogā Aptieka, kas pieder vēl vienam minsterietim Kristapam Krēsliņam, Nils Students joprojām atceras mūra apmeklējumus kopā ar Lari Kupliņu. Viņi tur bija ne tikai grafiti akciju laikā, bet no Minsteres regulāri devās  braucienos uz Austrumberlīni, jo bija nopirkuši mašīnu. «Amerikāņiem» sociālisma zonā piespiedu kārtā bija jāmaina nauda: par 10 doičmarkām dabūja 10 austrumu markas, neglītās alumīnija monētas nevarēja notērēt, jo nebija jau ko pirkt. «Pelēkas, garas, platas ielas, mašīnu gandrīz nav. Pilsētas centrā ap pulksten 18 visas gaismas ieslēgtas, tomēr cilvēki nestaigā. Gājām atpakaļ uz gaišo Rietumberlīni, iedzērām alu,» Nils piemin. «Mums tā bija zināma eksotika, bet tagad tik daudz cilvēku ir gatavi balsot par partijām, kas vēlas, lai tādi laiki atgrieztos.»

Tāpat kā Kaija un Harijs Ozoli, Nils Students mūra krišanas brīdī bija Amerikā, pasaules ziņās šis notikums uzzibēja epizodiski. No visiem grafiti akcijās iesaistītajiem, iespējams, visemocionālāk šo brīdi uztvēra Pēteris Elferts, kurš arī tagad mīt Latvijā un Facebook izveidojis lapu Berlin Wall – Baltic graffiti/Berlīnes mūris – baltiešu grafiti. 1989.gada septembrī par piketēšanu Saldū, protestējot pret Zvārdes poligonu, kura apkārtnē atradās viņa senču zemes, Elfertu no Latvijas izraidīja. Viņš mājupceļā uz Ameriku piestāja Vācijā, tomēr Berlīnes mūra demontāžu un cilvēku gaviles televizora ekrānā pirms 25 gadiem vēroja pie radiem Venecuēlā. Ekrānā pazibēja uzraksti, kam tieši viņš apakšā bija krāsojis balto fonu: «The Hitler Stalin pact is still in effect! Repeal the pact, freedom for the Baltic states.»** 18.novembra runā Karakasas Latviešu biedrībā Elferts citēja Teodora Zeltiņa 1975.gadā Amerikā uzrakstīto futūristisko apcerējumu: «Nu ir tā stunda: Baltijas valstis ir atkal brīvas! Tas, kas novembra sākumā bija noticis, pārsteidza visu pasauli. (..) Visi rietumnieku pareģojumi un t.s. politisko zinātnieku analīzes izrādījās galīgi aplamas.»

Kaijai, kura uz Latviju pārcēlās 1990.gada septembrī, strādāja Augstākās Padomes preses centrā un Ārlietu ministrijā, veidoja Valsts Cilvēktiesību biroju un NVO centru, baisais aukstā kara simbols acu priekšā atkal nostājās 1991.gada janvārī, kad cilvēki ap Vecrīgu cēla mūri – barikādes. 

Mūris starp Izraēlu un Palestīnu, promaskavisko protestētāju barikādes Ukrainā, Doņeckā – pasaule joprojām ir pilna sienām, viņa secina. Kad mazā meita, pirms intervijas nejauši dzirdot vecāku sarunu par Berlīnes mūri, ziņkārīgi jautājusi, kāpēc cilvēki savulaik tādu uzcēluši, mammai tomēr bijis grūti paskaidrot bērnam saprotamā valodā.

* «Lasi starp rindiņām» – angļu val. «Brīvību Baltijas valstīm» – vācu un franču val.
** «Hitlera un Staļina pakts joprojām darbojas! Anulējiet paktu, brīvību Baltijas valstīm!» – angļu val.

Tēva gars

Posted on novembris 5, 2014 by - Personība

Pasaulslavenā diriģenta Marisa Jansona tēvs Arvīds Jansons savulaik PSRS bija pazīstams diriģents. Oktobra beigās tika atzīmēta viņa 100.dzimšanas diena, bet šonedēļ kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri Mariss viņa piemiņai diriģēs koncertu Rīgā

Pagājušā gadsimta 60.-80.gados Padomju Savienībā un daudzviet aiz tās robežām Arvīdu Jansonu (1914-1984) pazina kā izcilu Ļeņingradas filharmonijas simfoniskā orķestra diriģentu, kuram aug talantīgs dēls. Ļeņingradas orķestris bija viens no labākajiem PSRS simfoniskajiem kolektīviem, un Mariss Jansons (1943) bija viens no spožākajiem Ļeņingradas konservatorijas absolventiem. Arvīdam Jansonam bija viss vislabākais. 

Mūslaikos Marisu Jansonu zina kā vienu no pasaules apbrīnotākajiem diriģentiem, turpretim Arvīda Jansona vārds grimis aizmirstībā. Laime, ka ir jubilejas, un, atzīmējot Arvīda Jansona 100. dzimšanas dienu, rūpīgāk ieskatāmies vēsturē, savukārt Mariss Jansons ar savu Bavārijas Radio simfonisko orķestri 7.novembrī Rīgā sniegs koncertu, kurā skanēs divas viņa tēvam nozīmīgas simfonijas – Antonīna Dvoržāka Devītā simfonija No Jaunās pasaules un Dmitrija Šostakoviča Piektā simfonija.

Jansons un Mravinskis

Ar Dvoržāka simfoniju Arvīds Jansons 1954.gadā devās savā pirmajā ārzemju braucienā – uz izslavēto festivālu Prāgas pavasaris. Debitēt Prāgā ar Dvoržāka mūziku! Bet Jansons to izdarīja spoži. 

Vēl pirms tam – 1946. gadā – Dvoržāka Devītā palīdzēja Jansonam iegūt II vietu Vissavienības jauno diriģentu skatē, kas notika Ļeņingradā. Talantīgo Latvijas jaunekli augstu novērtēja gan komponists Dmitrijs Šostakovičs, gan Ļeņingradas filharmonijas orķestra leģendārais vadonis Jevgeņijs Mravinskis, kurš 1952.gadā piedāvāja Jansonam kļūt par viņa vadītā orķestra diriģentu stažieri un pēc gada – par otro diriģentu. Nevienam no Maskavas orķestriem nebija otrā diriģenta posteņa, bet Mravinska orķestrī tāds bija.

Par Mravinski ir īpašs stāsts. Kādreizējais Ļeņingradas filharmonijas Lielās zāles direktors Dmitrijs Sollertinskis atceras: «Kad filharmonijā ienāca Mravinskis, gribējās ātri iet uz citu nama galu, kaut gan Mravinskis, skaidra lieta, nevienu neapdraudēja. Ar Jansonu bija pretēji – viņš bija savējais, ar viņu gribējās parunāt. Attiecības ar orķestri viņam bija labas. Kad nāca Mravinskis, visi drebēja. Kad nāca labsirdīgais Jansons, mazliet it kā izlaidās. Jansons nesita dūri galdā. Bet rezultāts vienmēr bija labs.»

Tikpat aizmirsta kā Arvīds Jansons ir muzikoloģe Vija Muške – saldumrūpnieka Vilhelma Ķuzes meitas Veltas un operas solista, vienlaikus Ķuzes konditorejas preču fabrikas tehniskā direktora Jūlija Muškes meita. Muške daudz kontaktējās ar Jansonu ģimeni un grasījās rakstīt grāmatu, taču 61 gada vecumā atpūtas namā Suhumi pēkšņi nomira, un darbs palika nepabeigts. Muškes piezīmēs par Jansonu atrodams nezināma autora dots brīnišķīgs Mravinska un mūsu tautieša salīdzinājums: «Mravinskis ir dimants: spožs un auksts kā lāsteka. Jūs esat rubīns: kvēlošs, temperamentīgs, intensīvs un tomēr silts. Manai mātei bija dārglietas, starp tām rubīni un dimanti, un man rubīni patika labāk. Liels paldies par Šūberta Mesu un Jūsu laipnību un labo sirdi.»

Kā lasām Vijas Muškes piezīmēs, Mravinska ietekmē Arvīds Jansons papildina savu emocionalitāti ar zināmu intelektuālo rūdījumu, tādējādi izveidojas ideālā sintēze. Muške raksta: «Stingrais formas veidojums ir kā granītā kalti krasti, kuros plūst kvēlo emociju straume.»

Jansona tapšana

Arvīds Jansons piedzimst 1914.gada 24.oktobrī Liepājā četru bērnu ģimenē. Viņa vecāki ir muzikāli, bet no bērniem tikai Arvīds aiziet mūzikā. Deviņu gadu vecumā sāk privāti mācīties spēlēt vijoli un 21 gada vecumā absolvē Liepājas Tautas konservatoriju. Jau studiju laikā Jansons ir sācis darbu Liepājas operas orķestrī un pēc studijām to turpina. Liepājas operā Arvīds saņem apliecinājumu tam, ko jau nojautis, – viņš vēlas diriģēt, un, kad 1940.gada janvārī saslimst aicinātais viesdiriģents, 25 gadus vecais jauneklis veiksmīgi ielec viņa vietā, novadot operetes Zilā maska izrādi. Liepājas operā viņš arī satiek savu dzīvesbiedri – solisti Idu Blūmenfeldi, kas pārtop par Iraīdu Jansoni. 

1940.gadā Arvīds Jansons pārceļas uz Rīgu, kļūst par Latvijas konservatorijas studentu, mācās vijoļspēli un mūzikas teoriju. Viņa diriģēšanas prasmju iedvesmotāji ir netiešie skolotāji, kuru vadībā Jansons spēlējis orķestrī, – Leo Blehs (neapšaubāmi numur viens!), Ērihs Kleibers un Hermanis Ābendrots. Pēc 1944.gada 13.oktobra Arvīdam Jansonam piekrīt gods diriģēt pirmo izrādi atjaunotajā Baltajā namā – Čaikovska baletu Gulbju ezers. Dzīvesbiedra vadībā vairākas lomas nodzied lieliskā mecosoprāna īpašniece Iraīda Jansone, taču 1943.gada 15.janvārī ir piedzimis abu kopējais dēls Mariss, un, necik ilgi, Iraīda upurē karjeru par labu ģimenei. Kad Arvīds Jansons 1952.gadā aizbrauc uz Ļeņingradu, Iraīda ar Marisu vēl četrus gadus paliek Rīgā, bet tad seko ģimenes galvam. Gandrīz visās memuāru lappusēs, kur vien stāstīts par viesošanos Jansonu Ļeņingradas dzīvoklī, teikts, ka sarunas mājās notika latviski, kaut gan visi ģimenes dalībnieki būtu varējuši lietot arī vācu (izcili), angļu (labi) un krievu valodu (vājāk). 

Jansons pasaules gaitās

Atšķirībā no daudziem, pat atzītiem padomju mūziķiem Arvīdam Jansonam bija laimīgā iespēja tikt ārpus PSRS robežām. Ne vienmēr un ne tik daudz, cik gribētos (aiz robežas pavadāmais laiks vairākumam padomju pilsoņu bija stingri limitēts), tomēr pasaule Jansonam bija salīdzinoši atvērta. Mūziķi un publika mīlēja un augstu vērtēja diriģentu visur, kur viņš ieradās. Te var pieminēt Jansona desmit gadus ilgo darbu Veimāras diriģentu kursos, kritikas lauriem apvītos koncertus daudzviet Eiropā, bet bija daži īpašie, karstie punkti.

Visupirms Tokija, kur Jansons pirmoreiz ierodas 1958.gadā. Japānas Mūziķu asociācijas izpilddirektora Sigeto Kanajamas atmiņas laikam ir vienīgās, kur Jansons raksturots kā bargs, taču arī neiedomājami pacietīgs diriģents. Kad viņš uzmeta kaulainu skatienu Tokijas simfoniskā orķestra mūziķiem, tie gandrīz sastinga, kad viņš veselu pusstundu pavadīja, uzskaņojot kontrabasu grupu, orķestrantos modās protesta gars, taču rezultāts bija satriecošs – publikas priekšā orķestris stājās kā jauns. Kāds japāņu kritiķis rakstīja: «Šis diriģents alķīmiķis pārvērta svinu par zeltu.» Kad Tokijas simfoniskajam orķestrim draudēja likvidēšana, Jansons bez atlīdzības sarīkoja plašu atbalsta koncertu, un par šo cēlsirdīgo soli un orķestra izglābšanu saņēma Tokijas sudraba medaļu un orķestra goda diriģenta titulu. 

Vēl viens būtisks punkts Jansona dzīvē ir Mančestra, kurā rezidē Hallé Orchestra jeb diriģenta Čārlza Halē vārdā nosauktais orķestris – īpatnēja un profesionāli spoža simfoniskā vienība, kurai liela un savpata vieta 20.gadsimta otrās puses atskaņotājmākslas vēsturē. No 1943. līdz 1970.gadam šo orķestri vadīja leģendārais Džons Barbirolli. Jansons Mančestrā pirmoreiz diriģēja 1965.gadā, un iespaids no viņa uzstāšanās esot bijis līdzīgs zibens plaiksnai. Likās, ka publika spēj mīlēt tikai savu Džei Bī jeb Barbirolli, taču izrādījās, ka tās sirdī pietiek vietas arī pret Jansonu. Taisnības labad jāteic, ka bija vēl viens diriģents, ko Mančestrā mīlēja gandrīz tikpat, cik Barbirolli, un tas bija Tomass Bīčems, taču viņš pameta šo pasauli 1961.gadā, tātad laikā, kad Barbirolli nomira, nekādi nevarēja pretendēt uz viņa amata pēctecību. Jansons gan varēja. Mančestrieši domā – ja starp Apvienoto Karalisti un PSRS būtu citas attiecības, Jansons kļūtu par Hallé Orchestra galveno diriģentu. Taču tādu attiecību nebija – padomju pilsonis principiāli nevarēja kļūt par pūstošā kapitālisma valsts orķestra vadītāju, un līdz pat mūža galam Jansons bija tikai mīļi gaidīts viesis – vienu vai divas reizes gadā brauca uz Mančestru, lai uzstātos pārpildītās zālēs. 1984.gada novembrī Jansons nodiriģēja divus Hallé Orchestra koncertus ar Mālera Piekto simfoniju. Desmit dienas pēc tam viņš devās citā saulē. 

Publika mīlēja

Ir daudz stāstu par Jansonu kā smalkjūtīgu solista pavadītāju instrumentālo koncertu atskaņojumos, neaizmirstamu diriģēšanas pasniedzēju, labvēlīgu un atsaucīgu cilvēku, eleganti tērptu rietumniecisku kungu, aristokrātisku namatēvu, aizrautīgu anekdošu stāstītāju. Diriģenta dēls Mariss Jansons atmiņās raksta: «Paps ir manas dzīves gaišākā personība. Atceros savu sajūsmu par viņa zelta roku meistarību – viņš ne tikai skaisti izskatījās pie diriģenta pults un skaisti diriģēja, bet arī skaisti visu ko darīja mājās. Runājoties ar mani par mūziku un tām daudzajām problēmām, kas saistītas ar mūsu profesiju, tēvs deva neskaitāmus lieliskus padomus, viņš noteica manas muzikālās domāšanas virzību, un tas palīdz man līdz pat šai dienai.»

Noslēgumā vēl divi vērtējumi. Muzikologs Valerians Bogdanovs-Berezovskis raksta: «Ja ņemam talkā analoģiju, es teiktu, ka Jansona diriģenta balss ir tenors. Lirisks, taču vīrišķīgi tembrēts. Frāzējums dzejisks, taču gribasspēka pilns. Viņam vislabāk padodas augstas emocionālas spriedzes uzlādēta mūzika un poētiskas, vērojošas skices.» Savukārt Sollertinskis rezumē savu atmiņstāstu vienkārši: «Jansonu mīlēja publika. Tā ir augstākās kvalitātes zīme, ko ne katrs mūziķis saņem.»

Cietais rieksts bez Brūsa

Posted on novembris 5, 2014 by - Veiksme

Burtnieku novada uzņēmuma Cietais rieksts nosaukums tapis nejauši, un ar pazīstamo filmu tam nav nekāda sakara. Tomēr, ja kāds mēģina kāpt uz varžacīm, īpašnieks Andris Krūzkops smiedamies iesaka uzmanīties, jo akcionāros esot pats Brūss Viliss 

Pirms 20 gadiem, līdzīgi kā daudzi laukos, Andris Krūzkops kopā ar partneriem Matīšos nodibināja savu firmu un sāka ražot zāģmateriālus. Toreiz tas bija viens no uzņēmējdarbības veidiem, kas garantēja ienākumus arī tiem, kuri dzīvo ārpus lielajām pilsētām. Mežu Latvijā, par laimi, netrūkst, tāpat kā cilvēku, kas zina, ko ar šo bagātību iesākt. 

Pēc tam partneri uzņēmumu pameta, bet Andris bez īpašas steigas, tomēr ļoti mērķtiecīgi, soli pa solim attīstot ražošanu, nonācis līdz pilnīgi jauniem produktiem. Viņš ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kas vietējā tirgū augu gadu piedāvā dažādas ogas, to sulas un nu jau arī vairākus citus ekoloģiskus produktus, kurus gatavi tirgot pat lielveikali.

«Zāģmateriāli, no kuriem pašlaik ap 90% eksportējam, dod zināmu stabilitāti. Tas ļāva pirms desmit gadiem pievērsties ogu biznesam, neņemot kredītus un iztiekot vienīgi ar pašu resursiem,» saka uzņēmējs, kad tiekamies ogu apstrādes cehā, kas atrodas gandrīz pašā Matīšu centrā netālu no baznīcas.

No bērziem līdz upenēm

Pirms vairāk nekā 30 gadiem Andris Krūzkops pabeidza Lauksaimniecības akadēmijas Kokapstrādes tehnoloģijas fakultāti un pēc sadales (toreiz jaunā speciālista darbavietu noteica valsts, nevis viņš pats) sāka strādāt Limbažu mežsaimniecības kokmateriālu krautuvē. Pēc tam pārcēlies uz Valmieru. Arī tur darbs bijis saistīts ar koku. Bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bijušais kursabiedrs uzaicinājis strādāt firmā Lindeks, kas toreiz mazajos gaterīšos uzpirka zāģmateriālus, ko eksportēja uz ārzemēm. Galvenokārt uz Lielbritāniju. 

Apgūstot jaunās iespējas, ko piedāvāja brīvais tirgus, arī Andrim radusies doma veidot savu uzņēmumu. Tā tapa Cietais rieksts Matīšos, kur viņš bija pārcēlies uz dzīvi pēc apprecēšanās. Sākumā gribējuši uzņēmumu saukt vienkārši Rieksts, bet reģistrējot izrādījies, ka viens Rieksts Latvijā jau ir. Steigā vajadzējis izdomāt ko citu. Tā arī radies Cietais rieksts, kas tobrīd asociējies vienīgi ar mežu, nevis slaveno kinogrāvēju.

Pašlaik uzņēmumā strādā 16 cilvēku, pērn apgrozījums bijis ap 700 tūkstoši eiro, no tā aptuveni divas trešdaļas nodrošina zāģmateriāli. «Līdzīgi kā daudzi, arī mēs sākām ar taras dēlīšiem. Tas bija pieprasīts un vienlaikus samērā vienkāršs produkts,» stāsta Krūzkops. Bet jau tūkstošgades mijā sperts pirmais nozīmīgais solis, kas noteica uzņēmuma turpmāko attīstību. Cietais rieksts pievērsās tikai un vienīgi bērzam. 

«Bērzu galvenokārt izmanto mēbeļu rūpniecībā. Ne tikai pie mums, bet visā Eiropā. Un ap to laiku parādījās jauni eksporta tirgi,» atceras Krūz-kops. Pirmā bijusi Austrija. Tagad tai pievienojusies arī Lietuva, Igaunija, Somija un Zviedrija. Bērza dēļi tiekot šķiroti, kā saka Andris, n-tās kvalitātēs, jo katrai mēbeļu grupai ir savas prasības. Nekvalitatīvākos var izmantot gultu vai dīvānu rāmjiem, bet krēsliem, galdiem vai virtuves mēbelēm nepieciešami jau citas kvalitātes materiāli.

Zāģbaļķus Cietais rieksts uzpērk no mežu īpašniekiem, pats ar mežizstrādi nenodarbojas. «Tas ir pilnīgi cits bizness,» saka Krūzkops. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka bērzs ir pieprasīts ne tikai mēbeļu ražošanā. To ievērojamos apjomos uzpērk arī Latvijas finieris. Bet šī iekšējā konkurence būtu tas mazākais. Pēdējā laikā bērzs ievērojamos apjomos tiekot eksportēts uz Ķīnu, un, tā kā ķīnieši par to labi maksājot, tas ietekmē arī vietējo tirgu.

Tieši bērzs ļāva Cietajam riekstam uzkrāt līdzekļus, lai pirms desmit gadiem spertu nākamo nozīmīgo soli savā attīstībā. «Tas aizsākās pilnīgi nejauši,» atceras uzņēmuma īpašnieks. Kāda ģimene Matīšos bija apstādījusi ar upenēm četrus hektārus, bet nav jaudājusi tos apsaimniekot. Andris piekritis nomāt lauku. Tomēr jau nākamajā vasarā secinājis – izaudzēt var, nolasīt var, bet pārdot sešas tonnas svaigu ogu ir praktiski neiespējami. Turklāt kādā seminārā uzzinājis, cik perspektīvi nākotnē varētu būt smiltsērkšķi, Krūzkops nomātajā zemē kādos trijos hektāros iestādījis arī tos. Ar smiltsērkšķiem noticis tas pats, kas ar upenēm. 

«Tad arī radās doma, ka ogas jāsaldē,» sarunu turpina Andra meita Indra Krūzkope, kas ap to laiku, vēl vidusskolā mācoties, jau palīdzējusi tēvam uzņēmumā. Tagad, pēc biznesa vadības studijām Vidzemes augstskolā, ogas ir viņas lolojums. Pat bakalaura darbu rakstījusi par ogu biznesu.

«Pēc tam, kad gadu bijām nocīnījušies, īrējot saldētavu un vedot turp ogas, sapratām, ka vienīgā izeja ir būvēt pašiem savu,» turpina Andris. Nopirkuši Matīšos vecas, pussabrukušas darbnīcas. Atjaunojuši, piebūvējuši otro stāvu, izveidojuši ogu pārstrādes cehu un ierīkojuši pirmās saldētavas ar jaudu ap 10 tonnām.

Pilnīgi dabīgi

Lai saprastu, cik nāksies maksāt par elektrību un kādas būs saldēto ogu izmaksas, sākuši ļoti uzmanīgi. Nākamajā gadā secinājuši, ka tā lieta iet. 

«Sākām domāt un izdomājām, ka varētu iepirkt arī citas ogas,» atceras Andris. Sākuši ar meža veltēm – mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm un lācenēm, bet vēl pēc gada tām pievienojušās dārza ogas – zemenes, jāņogas, avenes un kazenes. Pašlaik uzņēmumam ir vairāk nekā desmit stabilu klientu, kas tās audzē un piegādā pārstrādātājiem. Turklāt, pateicoties Cietajam riekstam, daudzi no tiem, juzdamies droši par izaudzētā noietu, paplašinājuši un turpina paplašināt savus stādījumus.

Sākumā galvenais produkts realizācijā bija saldētas ogas, kuras piegādājuši kafejnīcām, restorāniem un pārstrādes uzņēmumiem, piemēram, Lāči. Vēl pēc kāda laika sākuši saldēto ogu realizāciju nelielos, galvenokārt ekoloģiskās pārtikas veikaliņos. Tad viņus uzmeklējis zemnieku produkcijas veikalu tīkla Klēts pārstāvis un piedāvājis vērienīgāku sadarbību.

Tāpēc pirms četriem gadiem tika sperts nākamais solis, šoreiz jau piesaistot ES līdzfinansējumu. «Mēs uzrakstījām divus projektus un saņēmām atbalstu gan jaunu saldēšanas kameru, gan ģeneratora iegādei,» stāsta Indra. Līdz ar to saldētavu ietilpība pieaugusi līdz 400 kubikmetriem jeb aptuveni 35 tonnām ogu. Parādījušies arī jauni produkti – smiltsērkšķu, upeņu un jāņogu sulas. «Pašas par sevi jau sulas nav nekas īpašs. Tomēr mēs esam vienīgie, kas tās ražo bez cukura vai konservantiem un pārdodam pudelēs sasaldētas. Tas ir 100% dabīgs produkts,» īpaši uzsver Indra. Mūsu platuma grādos, kur svaigas ogas nevar ēst augu gadu un vasarās tās nav iespējams ilgstoši uzglabāt, ja vien speciāli neapstrādā, saldēšana ir vienīgais veids, kā saglabāt vitamīnus un citas organismam nepieciešamās vielas. Karsējot jeb pasterizējot lielākā daļa no tām iet bojā, nemaz nerunājot par konservantiem, kad vitamīnus aizstāj ar ķīmiju. Kā apgalvo Indra, šāda saldēta sula pēc atkausēšanas ledusskapī uzglabājama līdz desmit dienām. 

Pašlaik ogu sulas papildinājusi arī burkānu un bērzu sula, kuru Cietais rieksts pavasaros tecina no pašu bērziem. Kopš šīsvasaras veikalos var nopirkt arī dažādu ogu sorbetus. Savukārt vairumtirdzniecībā tiek piedāvātas saldētas baravikas un gailenes.

Pēdējā laikā Cietā rieksta ogas un sulas jau nopērkamas ne tikai mazajos ekoloģiskās pārtikas veikaliņos, bet arī veikalu ķēdes Top lielveikalos, Elvi veikalos, un jau pavisam drīz tās būs arī veikalā Stockmann Rīgā. Par to lielā mērā jāpateicas profesionālam un pieredzējušam tirdzniecības speciālistam Pēterim Bojāram no Valmieras, kurs šogad pievienojies Cietā rieksta nelielajai komandai. Pirms tam viņš strādājis par a/s Aldaris, vēlāk par a/s Premia FFL Vidzemes reģionālās tirdzniecības vadītāju. Tomēr, lai arī atbildīgs un vērienīgs, šis darbs šķitis pārāk atsvešināts. Gribējies kaut ko pārskatāmāku. «Kaut ko tādu, kurā esi iekšā no sākuma līdz beigām,» viņš saka. Pateicoties Pēterim, šovasar ogu biznesam radīts jauns zīmols ar oranžu smiltsērkšķa ogu, kas tagad rotā visus Cietā rieksta produktus. Izstrādāta un nupat pārdošanā nonākusi žāvētu ogu tēja. Atšķirībā no līdz šim tirgū pieejamajām, tie ir nevis izžāvēti ogu pārpalikumi, kad no tām izspiesta sula, jeb ražošanas blakusprodukts, bet tik tiešām dažādu veselu ogu kokteilis. Pašlaik tiek iegādātas saldēšanas vitrīnas veikaliem speciāli Matīšos ražotajai produkcijai.

«Nevar nemanīt, ka sabiedrības interese par veselīgu pārtiku pieaug ar katru gadu, un mēs nenoliedzami ražojam veselīgu, augsti kvalitatīvu produktu,» saka Pēteris. Par to, ka Cietais rieksts, gluži kā slavenais Brūss Viliss, trāpījis mērķī, liecina arī fakts, ka no 2009. līdz 2013.gadam apgrozījums ogu biznesā palielinājies astoņas reizes līdz vairāk nekā 40 000 eiro gada beigās, bet šogad mēnesī tas bijis vidēji divreiz lielāks nekā pērn. Tāpēc visdrīzākajā laikā tiks sperts vēl viens solis uzņēmuma attīstībā un ievērojami palielināta saldētavu ietilpība.

«Protams, mūsu bizness nav liels, toties tas ir labi pārskatāms, un tieši tas man patīk, jo tad pilnībā iespējams atbildēt par to, ko tu dari,» saka Andris Krūzkops, kamēr fotogrāfs bildē dēļus, kas tiks vesti uz Somiju. Vai kādreiz tiks eksportētas arī sulas un citi ogu produkti? Tas neesot izslēgts. Sarunas ar potenciāliem partneriem ārzemēs jau bijušas, bet pagaidām par šo iespēju vēl pāragri runāt.

3 biznesa principi

1. Garantēti augsta kvalitāte.
2. Nepārtraukta attīstība.
3. Apmierināts klients.

Ar Stradivāri vijoli

Posted on novembris 5, 2014 by - Jauna seja

Kristīne Balanas (24)

Jaunā vijolniece 8.novembrī kāps uz Lielās ģildes skatuves, lai spēlētu kopā ar Sinfonietta Rīga koncertā Prokofjeva vijoļkoncerts un Leimanes Kamersimfonija. Kristīne ir absolvējusi Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas maģistrantūru un pavasarī Londonā kopā ar kamerorķestri Maskavas solisti spēlēja vērtīgākos Stradivāri darinātos instrumentus.

Vecāki: Inguna – meistarkandidāte ložu šaušanā, Vitauts – strādā rūpnīcā RER par metālapstrādātāju un komponē dziesmas.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par milzīgo atbalstu. Mums ir liela ģimene – arī māsa Margarita un brālis Roberts savu dzīvi saistījuši ar mūziku. Bez vecāku rūpēm diez vai būtu tik tālu tikuši.

Kuru personību tu apbrīno? Apbrīnoju Robiju Viljamsu. Lai arī slavens, viņš ir vienkāršs cilvēks bez ārišķības, kaprīzēm un augstprātības. Man bija tas gods sadarboties ar Robiju mūzikas klipā Different.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi. Kad pirmo reizi ierados Londonā, gāja grūti. Iztiku no spēlēšanas uz ielas, dzīvoju pie draugiem.  Esmu iemācījusies saskatīt pozitīvo it visā, pat ja dažreiz tas šķiet neiespējami.

Kad pēdējo reizi raudāji? Parasti raudu, kad gatavoju franču sīpolu zupu. (Smejas.)

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Aizrautīga, mērķtiecīga un brīvību mīloša.

Labākā atpūta ir… Miegs un kūku cepšana.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Neapskaužu cilvēkus. Apskaužu dzīvniekus par viņu pieticīgo, vienkāršo dzīvi.

Trīs lietas, kuras ņemtu uz neapdzīvotu salu. Cirvi, sērkociņus un trompeti.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Zelta zivtiņu, jo viņa klusē.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Humora izjūtu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot. Jau dzīvoju savā sapņu vietā.

Ar kuru īpašību esi visvairāk neapmierināta? Dažkārt ir grūti savaldīt temperamentu. Palīdz uz skatuves, bet sadzīvē ik pa laikam traucē.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par īstu vienradzi.

Valdis Ņilovs, noskrējis 246 km

Posted on oktobris 29, 2014 by - 1 no 2 miljoniem

 

Pirms starta Valdis nervozēja. Vēl iepriekšējā vakarā bija sāpējusi potīte. Apavi nederēja. «Nopirku tos pēc vienām sacensībām, kad kāja bija piepampusi. Arī ar pēdiņām tie bija par lielu. Nodomāju: viss, nekas nesanāks!» Valdis atceras. Tad igauņu skrējējs teicis, ka lielāki apavi ir tieši labi, jo skrienot kāja pietūks. Tā arī bija. Distancē Valdis neuzberza nevienu tulznu. «Jāskrien bija pa asfaltu, bet vietām arī pa bruģi, zemi un akmeņainu segumu kalnos.» Augstākais – 1060 metru virs jūras līmeņa. «Skati pavērās pasakaini: zilais jūras līcis, vīnogu plantācijas un iespaidīgas kalnu grēdas.» 

Spartatlons ir viens no smagākajiem ultramaratoniem pasaulē. Valdim lūzuma punkts bija 80.kilometrā, kad kājas sāka raut krampji un nelīdzēja līdzpaņemtais magnija preparāts. Arī masāža ne. Tad Valdis pārgāja ātrā soļu gaitā. Līdzko distancē sākās kāpums, krampji pazuda. Mokošs bija arī karstums, jo dienā gaiss iesila līdz 30 grādiem. Savukārt naktī pieņēmās aukstums. Valdim palīdzēja speciāla elastīga un pufīga stērbele, ko viņš uzlika uz ausīm. «Biju tā nomaskējies, ka kontrolpunktā prasīja, vai esmu sieviete vai vīrietis,» Valdis smejas. Naktī skriet patika: ceļš iezīmēts ar gaismām, miegs nenāca. Mundrumu uzturēja kola un žāvēto augļu batoniņi. Bija skrējēji, kuri ceļmalā pasnauda.

Pavisam Grieķijā startēja seši latvieši. Finišēja četri. Valdis 246 kilometrus garo distanci pievarēja 26 stundās un 57 minūtēs. Finišēja Spartā pie Leonīda statujas un pieskārās tā kājai. Tā ir tradīcija kopš 1983.gada – ultramaratona pirmsākumiem. Šo pašu ceļu jau 490 gadu pirms mūsu ēras mēroja Feidipīds, lai dotos pēc palīdzības pirms kara ar persiešiem. Sākotnēji gan distance veda arī pretējā virzienā, uz dienvidiem – no Maratonas uz Atēnām.

Finišā Valdim mazgāja kājas un ietērpa tās baltās čībās. Pie sevis rēķināja, ka trešā vieta bija sasniedzama, jo bronzas ieguvējs bija par vienu stundu un 18 minūtēm ātrāks. Uzvarēt gan nebūtu bijis reāli, jo itālis noskrēja 22 stundās. «Nekas, nākamgad es noteikti braukšu atkal,» Valdis saka. Jākrāj nauda, jo uzturēšanās un dalība Grieķijā izmaksāja 450 eiro. Lai tiktu uz šo ultramaratonu, viņš aizņēmās. Valdis strādā par produktu pieņēmēju pārtikas veikalā Top! Rīgā. Ogrē dzīvojošais madonietis treniņus skrien reti, jo bieži sanāk piedalīties sacensībās.

Pirmo pusmaratonu pirms pieciem gadiem Valdis noskrēja ar mokām. Tagad viņa labākais maratona laiks ir 2 stundas un 38 minūtes. «Noskrienu vienu, gribas nākamo – ātrāk.» Šogad Valdim vēl jānoskrien kāds pārītis maču Latvijā un 100 km Katarā.

Vienā reisā

Posted on oktobris 29, 2014 by - Dzīve

No vistu fabrikas strādnieces Anglijā Dina kļuva par manikīra speciālisti Īrijā, savukārt Ieva tur iemācījās cept tortes. Tomēr draudzenes atgriezās dzimtajās Cēsīs un izveidoja salonu Dinastija

Pierakstu jūs uz divpa-dsmitiem – telefonā skan enerģiska sievietes balss. Iemēģinājusi spēkus savā skaistumkopšanas salonā Īrijā, viņa pavasarī tādu atvēra Cēsīs. Dinas Jandavas emigrācijas stāžs ir ievērojams – 11 gadu, puse pavadīta Anglijā. Uz Latviju pagājušā gada maijā viņa atlidoja reizē ar citu cēsnieci, bērnības draudzeni Ievu Mirku. Tagad masiere tepat Dinastijā, Ieva astoņus gadus nodzīvojusi Īrijā.

Ārzemju pieredzi viņas neaizmirst, tur joprojām mīt radi. Dinas vīramātes «šampinjonu derība» Īrijā turpināsies līdz pensijai. «Vasarā bija atbraukusi ciemos, vedām uz lidostu, es teicu: paldies Dievam, ka man nav jālido projām. Cik tā bija laba sajūta!» Dina, pozitīva un rotaļīga, zili ietonētu matu šķipsnu, kļūst nopietna. Arī Ievas vīrs vēl dzīvo uz koferiem – darba piedāvājums Anglijā bijis pārāk kārdinošs. «Klienti vienmēr jautā: ja viss tik labi gāja, kāpēc atbraucāt? Patriotisms. Mājas,» Dina ar Ievu saka reizē. Saskatās, ne pirmo un ne pēdējo reizi šajā sarunā apvalda asaras.

Viss halāts asinīs

Dina uz Angliju devās 2002.gadā pirms lielā emigrācijas viļņa. Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, strādāšana tur bija nelegāla. «Ar paziņu Sarmīti braucām, tagad tas šķiet komiski, ar Rīgas kori un deju grupu, ar autobusu. Uz robežas riktīgi pārbaudīja, katru intervēja. Mēs arī bijām «dziedātājas, dejotājas».»

Tas bija karātavu humors vārda tiešā nozīmē. «Biju pirmoreiz precējusies, detaļās negribu iedziļināties, bet viņš man atstāja kredītu uz kakla… Strādāju veikalā par pārdevēju, alga bija 80 latu, un kredīts arī bija 80 latu. Kā lai es bērnu izvelku? Ārprāts, izmisums,» stāsta Dina. «Kad aizbraucu, Ričardam bija divi gadiņi, viņš palika pie manas mammas.»

Anglijas dzīves sākums ir latviešu emigrantu klasika. Paziņas, kas jau tur strādāja, dāmas izmitināja treileros. Aizņemtā nauda izkusa zibenīgi, angļu valoda bija minimāla. Noderēja pārdošanai līdzpaņemtie cigarešu bloki. Pēc divām nedēļām ar aģentūras starpniecību izdevās atrast darbu.

«Mūs pārveda uz citu pilsētu Herefordu, tur dzīvojām piecus gadus. Iekārtoja milzīgā firmā Sun Valley Foods, vistu fabrikā, darbs pie līnijas. Vistas jau noplūktas, bet, lūk, karināšana,» Dina atloka aproci, zem smalkas zelta ķedītes pazib gara rēta. 

«Līnija iet, tev mazais šķiņķītis jāpaņem, jāuzdur uz āķiem, jāizgriež kauliņš. Auksts, nulle grādu, sešos no rīta pusaizmidzis stāvi, ar nazi automātiski – tjiu!» viņa pavicina roku. «Es nejutu, bet kolēģe sauc: «Dina, paskaties!» Viss halāts asinīs. Daudzi savainojās, krita. Redzējām, kā imigrācijas dienests no fabrikas deportēja ukraiņus. Viss, brauc mājās tāds, kāds esi! Viņu mantas vēl pa pastu sūtījām.»

Dina ar kompanjoni Sarmīti vistu fabrikā bija vienīgās latvietes, ātri iemācījās angļu valodu. «Latvieši ārzemēs augstu kotējas, boss nāca pretī. Jau kad atbraucām pirmajos «holidejos», mums kārtoja papīrus, strādājām legāli,» stāsta. Dēlu pie sevis Dinai izdevās paņemt pēc nepilna gada, pēc trim gadiem viņa bija uzdienējusi par kvalitātes kontrolieri, ar termometru mērīja gaļas temperatūru. Arī kredīts bija nolīdzināts. 2007.gadā Dina bija gatava atgriezties.

Pusgadā, ko pavadīja Latvijā un dabūja viesmīles darbu, viņa satika tagadējo dzīvesbiedru Lauri, arī cēsnieku. Īrijā pie viņa mammas abi atrada patvērumu ekonomiskās krīzes laikā. «Sākumā apkalpojām Amerikas bankas. Kolosāla darbavieta, medusmaize! Amerikā visus kredītus piedāvā pa telefonu, bankas darbinieks datorā ievada informāciju: ID, dzīvesvietu… Mums šie zvani bija vēlreiz jānoklausās. Ja kāds cipars nebija precīzi ievadīts, nobloķējām, bankas karte neaizgāja pie klienta. Taču mūsu centru slēdza, atvēra Meksikā, kur tas, protams, ir izdevīgāk.»

Tā radās iespēja realizēt Dinas ideju atvērt skaistumkopšanas salonu. «Pati daudzus gadus staigāju ar gēla nagiem. Īrijā problēma bija aiziet pie meistariem, uztaisīt profilaksi. Sāku to darīt pašmācības ceļā. Pie īriem mācīties nav jēgas. Nav pieņemts tik padziļināti kā Latvijā. Iepirku materiālus, sāku meitenēm likt nagus. Vienā brīdī, kad Latvijā bija jākārto mantojuma lietas, noliku eksāmenu. Izgāju arī biznesa kursus. Tad atvēru salonu Īrijā, Monahanā, darbojos tur divus gadus līdz aizbraukšanai. Papīrus nokārtot, salīdzinot ar šejieni, bija elementāri. Viss notiek inernetā. Piesaki firmu, tev atnāk sertifikāts. Man bija divas frizieres – latviete un lietuviete, masiere arī latviete. Īrējām telpas. Salonu nosaucu Hesperidas – nimfas, kas sargā zelta ābeli.»

Kopā svētkos un šopingā

Bērnības draudzene Ieva, ko Dina atkal satika Īrijā, salonā Monahanā vēl nepalīdzēja.

«Vīrs uz Īriju devās 2004., mēs ar vecāko bērnu – pēc gada. Arī mēs aizbraucām kredīta dēļ. Nopirkām māju, domājām – tā visu jaunību maksāsim kredītu, gribas ātrāk.» 2008.gadā mērķis bija sasniegts. Viņi bija gatavi atgriezties Latvijā, kur lielākajai meitai vajadzēja sākt skolas gaitas. Divas nedēļas pirms prombraukšanas mainīja plānus – pārāk biedējoši bija signāli par ekonomisko krīzi.

Cēsīs strādājusi izziņu dienestā 1188, Īrijā, Belturbetā, Ieva ilgu laiku sēdēja mājās. Ģimenei pietika ar vīra, pieprasīta ēku armatūras meistara, algu. Kad ārzemēs piedzima otra meita, strādāt ārpus mājas būtu sarežģīti. «Īrijā atklāju, ka māku cept tortes. Sāku mazu biznesu, cepu pēc pasūtījuma latviešiem un lietuviešiem lauku torti, medus kūku, napoleonu. Īru tortes nav garšīgas, nav arī smuki dekorētas. Sanāca aizvien labāk,» Ieva palepojas.

«Atceries – agrāk no «holidejiem» vedām gaļu, Cielaviņu, kūpinātu vistu, rupjmaizi vakuumā?» Dina, uzlielīdama Ievas kūkas, stāsta par gastronomiskajiem pirkumiem Latvijā. «Kad es aizbraucu uz Angliju, nopērkams nebija nekas. Mamma pa pastu sūtīja rupjmaizi. Kamēr tā atnāca, jau pret galdu varēja dauzīt! Bet ēdām laizīdamās. Ne īriem, ne angļiem īstas rupjmaizes nav.» Tagad ar latviešiem pierastajiem produktiem pilni krievu un lietuviešu veikali, ir pat Staburadzes tortes. Paradoksāli – Latvijā savukārt pietrūkst tā, kas bija kļuvis par ikdienu Britu salās. Piemēram, tradicionālās angļu brokastis. Ceptas olas, sarkanās pupiņas, asinsdesa, sālīta, plāni sagriezta, izčurkstināta cūkgaļa, apcepti tomāti un šampinjoni. «Gan mājās taisījām, gan «pabos» ēdām,» Dina atceras. «Nekas cits nepietrūkst. Ā, šopings. Šo-ping-sss!» viņa smejas. «Ieej veikalā, ieraugi apavus par 50 eiro, kas patīk, es tos vispār nelaikoju. Nopirku un aizgāju. Boxing day, uzreiz pēc «Ziemīšiem», ar Ievu esam piecos no rīta rindā stāvējušas, piemēram, Next veikalā, kad tur ir 70% atlaide. Oh!»

«Pēdējos gadus mums bija tradīcija, ka vienus Ziemassvētkus svin mūsu ģimenē, nākamos – pie viņiem,» iestarpina Ieva. «Mēs pat nomainījām māju uz lielāku, lai varam izguldīt, lai jums ir sava istaba ar tualeti un dušu. 24.decembra vakarā atbraucāt, 27. braucāt prom.» – «Jā, Īrijā bijām kā viena liela ģimene. Visi svētki tika svinēti kopā,» turpina Dina.

«Čupojāmies, dzīve nebija tik nospiedoša. Es vēl Īrijā par tulku strādāju, ko tik nebiju saskatījusies – gan tiesās, gan pie ārstiem. Īri neieredz iebraucējus, viņiem ir divas sejas. Smaida, bet aiz muguras «noliek». Mēs esot liekēži, pabalstus noņemot. Domāju – tu sēdi rindā pie iebraucēja ārsta, pie ginekologa, un «noliec» iebraucējus līdz ar zemi!?»

Dinai ir gadījies gan tulkot dzemdībās krievvalodīgai sievietei, gan būt klāt izšķirīgos brīžos, kad brīvprātīgais trimdinieks slēdz līgumu par nekustamā īpašuma iegādi jaunajā mītnes zemē. «Paldies Dievam, mājas nesapirkām. Tur summas ir nereālas. Paņem kredītu, esi norakstīts, viss. Daudziem latviešiem tieši tā ir. Var jau notirgot māju, bet tad zaudēsi visu, kas samaksāts. Un mums visu laiku bija cerība, ka atgriezīsimies, tikai jautājums – kad?»

Latvijā – uzreiz uz darbu

«Īrijā, kad latviešiem saki, ka gribu braukt mājās, reti kurš teiks: o, malacis!» Ievas balss ir pieklusināta. «90% nosoda – muļķis esi, ka brauc uz to bedri. Tur neko nedabūsi, atbrauksi atpakaļ!» Dina iztiek bez diplomātijas. Viņas salonā Īrijā apmeklētāju pietika, arī tulkošanas klienti bija nesaprašanā, ka izdarīgā latviete brauc prom.

«Vismaz reizi nedēļā domās biju Cēsīs, savā mājā. Kad lidmašīna sēdās Rīgas lidostā, kā bērns priecājos!» atkal runā Ieva. Pirmā bezdelīga atpakaļceļam uz Latviju bija brālis. Aizbraucis uz Īriju betonēt kāpnes, līdzi ņemot mammas samaltu žavētu gaļu ar ķiplokiem, viņš uzdienējis par darba drošības tehnikas atbildīgo un beigās par filiāles bosu Anglijā, taču tagad vada uzņēmumu Valmierā. 

«Kad ar Dinu sākam runāt par atgriešanos, viņa uzreiz saka: jā! Domāju – man ir viens kompanjons,» iesaucas Ieva. «Reizē atbraucām. Un mantas arī vienā reisā, katrai tonna. Skopuļi, nepārdevām neko, visu atvedām uz šejieni. Bērniem batuts, dārza mēbeles, trauki, visa iedzīve tika tur sapirkta. Bija vieglāk aizbraukt, nekā atgriezties,» viņa secina. «Vismaz man vajadzēja saņemties – māja ir, valoda ir, bet kā būs?»

«Bet, Ieva, mēs jau darbu dabūjām, vēl tur esot, tas bija citādi. Likās – būs O.K. Atbrauksim, nākamajā nedēļā iesim uz darbu!» iesaucas Dina. «Ja kāds domā atgriezties, tad notekti ne uz «bui-dui». Jāmēģina sarunāt darbu, vēl ārzemēs esot,» viņa dod padomu. «Mans vīrs atbrauca uz Cēsīm pirmais, atrada darbu kokapstrādes uzņēmumā Inerce. Ieva sarunāja ar bijušo vadītāju 1188, ka tiks tur atpakaļ. Arī man bija Skype intervija ar 1188 vadītāju Cēsīs, paņēma strādāt uz starptautiskās telefona līnijas. Paralēli uzreiz sāku darboties ar nagiem. Jūlija,» Dina māj ar roku otras telpas virzienā, kur atrodas kolēģes pedikīra un manikīra kabinets, «sākumā mani paņēma savā paspārnē. Vēl angļu valodas kursus pasniedzu. Protams, nopelnīju mazāk nekā Īrijā. No sākuma bija grūti pierast, ka gelish nagu uzlikšana Īrijā maksā 30 eiro, bet šeit – 12 eiro. Tagad ir pierasts, par klientiem nevar sūdzēties.»

Pēc nepilna gada viņa bija gatava sava salona atvēršanai, veidoja komandu. Ievai bija masieres sertifikāts – piepildīt šo sapni Latvijā viņu sabuntoja tieši Dina. Arī frizieri izdevās atrast 1188 kolēģu vidū, Antra Irbe bija nesen atgriezusies no Anglijas.

Cēsis pašlaik ir daudz tukšākas nekā tad, kad viņas brauca prom, konkurence skaistumkopšanas jomā ir pamatīga, bet klienti maijā atvērtās iestādes durvis sāka virināt. «Mums ir citāda dzīves uztvere. Esam atvērtākas,» veiksmes priekšnoteikumu min Dina. «Ar katru klientu auklējamies, čubinām, diskutējam par dažādām tēmām. Viņi to novērtē. Vasarā, kad bija daudz darba, es pat līdz pusnaktij strādāju. Nevar atbraukt no ārzemēm, un – ko mēs darīsim? Sēdēsim, kamēr beigsies nauda, un brauksim atpakaļ? Cilvēki, kam nav uzņēmības un motivācijas, vairs nemāk te savilkt galus kopā. Vieglāk ir pateikt: es neko nevaru.»

No ārzemēm viņas nav atbraukušas ar vērā ņemamiem uzkrājumiem. Ievas vīrs darbu Anglijā uzņēmies, lai atliktu naudu nepabeigtajam Cēsu mājas remontam. «Mums katrai ir divi bērni,» piebilst Dina. Viņas mazo puiku, kam tagad ir pieci gadi, bērnudārzā iekārtot palīdzējusi pašvaldība, kuras prioritāte ir ārzemēs dzīvojošo tautiešu reemigrācija. Ievas jaunākajai meitai, nu jau sešgadniecei, tikt pirmsskolas mācību grupā bijis vieglāk. 

Arī vecākie bērni, kas uzauguši ārpus Latvijas, ir iedzīvojušies. «Meita pagājušogad vinnēja angļu valodas olimpiādē skolā, tad – novadā. Jāmeklē risinājums, lai viņai angļu valodas apguve neapstātos,» secina Ieva. Pasmaida, atceroties, kā neilgi pēc pārcelšanās lielā māsa audzinājusi mazāko. «Viņa bija pieradusi, ka iet pa veikalu: mamm, gribu to, gribu šito! Latvija viņai asociējās ar izklaidi, ar atvaļinājumu. Aizbraucam uz akvaparku, tur, šitur, dzīve kā pasaka! Vecākā meita saka: nē, Rebeka, mēs tagad neesam «holidejos», mēs to nevaram!»

Novembrī Ieva lidos pie vīra uz Angliju, decembrī ģimene būs kopā Latvijā. «Katrreiz, kad vīrs ir pavadīts uz lidostu, nākamajā rītā pamostoties iekšā ir tāds izmisums, panika,» viņa atzīstas. «Bet tad es domāju: nu, paga, īstenībā daudzas ģimenes tā dzīvo. Es redzu, kāpēc mēs to darām. Māja būs izremontēta, viss būs forši.»

Dinas un Ievas emigrācija un atgriešanās