Žurnāla rubrika: Cilvēki

Darina princešu kleitas

Posted on jūnijs 1, 2016 by Zane Mače - Veiksme

Vienveidīgais pelēkums, kas padomju gados dominēja drēbju veikalos, bērnu apģērbu zīmola Lazy Francis radītāju Olgu Krūzi pamudināja mūsdienu bērnus ietērpt krāsainās un jautrās drānās

Dzimusi 80. gados, kad uz skolu visas meitenes un zēni devās vienādās formās un arī ikdienas ģērbs bija atkarīgs no pašu spējas kaut ko uzšūt, Olga tagad savu un arī citus bērnus vēlas tērpt koši. Pagrieziena punkts viņas dzīvē bija pirms trim gadiem, kad Olga atgriezās no dzīves Anglijā un viņai piedzima meita Anna. Sēdēt mājās, rokas klēpī salikusi, viņa nevēlējās, tādēļ nolēma meklēt savu biznesa nišu.

Olgas vecmāmiņa bija drēbniece, taču citas saiknes ar modi un šūšanu viņai nav bijis. Tas nekas, Olga smejoties saka, – viņa nekad nemeklējot vieglākos ceļus, tāpēc bez bailēm ienirusi bērnu modes pasaulē. Greznas, no krāšņiem audumiem darinātas kleitas bija netipiskas praktisko latviešu garderobei, taču šajā virzienā Olga saskatīja savu pasauli.

Made in Latvia

Biznesu Olga sāka bez kredītiem un investoriem, sākumā ieguldot pašas sakrātos 2000 latu. «Sievietei biznesā nav viegli, daudz jāziedo ģimenes laiks,» pirmsākumus atceras Olga. Viņa neslēpj sava uzņēmuma cenu – palaidusi garām ne vienu vien meitas pirmā dzīves gada svarīgu brīdi, tāpēc tagad, ja kāda draudzene domā par savu biznesu, iesaka šo soli apdomāt ļoti nopietni. «Jebkurš bizness ir risks», jārēķinās, ka sūrais darbs sāks atpelnīties pēc gadiem trim. Sākumā šuvusi gan pēc individuāliem pasūtījumiem, gan pamazām veidojosi kleitu līnijas.

Salīdzinoši mazajā veikalā Krišjāņa Valdemāra ielā aiz melniem aizkariem slēpjas dažas šujmašīnas, taču tur darina tikai kleitu paraugus. «500 kleitu te uzšūt nav iespējams,» smejas modes māksliniece. Tiesa, sākumā šis tas darināts arī veikala darbnīcā. Tagad Lazy Francis kleitas un kostīmus zēniem šuj četrās ražotnēs, kuru pakalpojumus uzņēmums pērk. Visas kleitas ir Made in Latvia, uzsver Olga, tās pēc Lazy Francis pasūtījuma šuj Jelgavā, Valmierā, Rīgā un Pierīgā.

Kas slēpjas aiz nosaukuma Lazy Francis? Pirms trim gadiem kleitu darinātājas firmas logo bija uzticēts radīt māksliniecei Kristīnei Luīzei Avotiņai. Viņa uzzīmēja zaķi ar spārniem. Bērni, aplūkojot lidojošo zaķi, secināja, dzīvnieks ir sliņķis, jo negrib skriet kājām. Tā nosaukumam radās pirmais vārds lazy, kas angļu valodā nozīmē slinks. Angliski tāpēc, ka bijis skaidrs – firmas vārdam jābūt starptautiski saprotamam. Savukārt Francis tika piedomāts klāt, jo, kā saka Olga, šis ir unisex vārds, kuru pasaulē dod gan zēniem, gan meitenēm. Tiesa, tagad lidojošais zaķis vairs nerotā veikala logo, uzņēmums gadu pēc dibināšanas piedzīvoja zīmola maiņu un zaķis aizstāts ar nosaukuma pirmajiem diviem burtiem LF.

Tā dēvētajā fast fashion laikmetā, kad veikali ir pārbāzti ar lētiem, masām domātiem apģērbiem, pievērsties modes biznesam šķiet neprātīgi. Olga uzskata, ka lielveikalos pieejamās preces kvalitātes ziņā atbilst savai cenai, taču ar fast fashion zīmoliem viņa nemaz nekonkurē. «Katrai lietai ir savs pircējs,» Olga pievērš uzmanību sevis darināto kleitu audumam, kvalitātei, tērpa krāšņumam.

Lai gan veikalā izkārtās kleitas ir greznas, tās ir pietiekami bērnišķīgas, jo Olga grib, lai meitene viņas kleitā izskatās meitenīgi. «Man nepatīk, ja bērns izskatās kā pieaugušais.»

Kannu iznāciens

Latvijā tipisks pircējs 80% gadījumu ir mamma ar meitu. Biežāk kleitas pērk meitenēm vecumā no sešiem līdz deviņiem gadiem. Olga stāsta, ka Latvijā joprojam bērnu modē dominē klasiska, cilvēki reti eksperimentē. Te populāri ir meiteni saģērbt kā eņģelīti. Piemēram, Olgai ir apģērbu kolekcija, kas veltīta mēmā kino zvaigznei Čārlijam Čaplinam, tās radīšanai pat iegādātas tiesības izmantot slaveno tēla siluetu – vīriņu ar katliņu un spieķi. Tajā ir elegantas meiteņu frakas, bet lielākā daļa Latvijas pircēju tās nepērk, jo uzskata, ka mazajai dāmai puiciskā fraka nepiedien.

Savus pircējus Olga dala trijās kategorijās – pastāvīgie, tādi, kuri meklē tērpu īpašam dzīves gadījumam, un tie, kuri iepērkas atlaižu laikā. Kādi vēl ir tirgošanās noslēpumi? Olga saka – svarīgi, lai vienmēr pieejami visi kleitas izmēri. Ja klients atnāk un vajadzīgā izmēra nav, atnāk otrreiz un atkal nav, tad skaidrs – trešo reizi viņš šajā vietā kāju nespers.

Galvenais modes biznesā ir atpazīstamība, uzskata Olga. «Jo lielāka atpazīstamība, jo straujāk aug pārdošana,» stāsta kleitu darinātāja.

Lazy Francis savu zvaigžņu stundu piedzīvoja nupat. Prestižajā Kannu kinofestivālā Olgas darinātā kleita nomirdzēja uz sarkanā paklāja. Vienpadsmit gadus vecā aktrise Rūbija Bārnhila, turoties pie pasaulslavenā režisora Stīvena Spīlberga rokas, pa Kannu festivāla kāpnēm kāpa, tērpusies latvietes darinātajā kleitā.

Kā visi mūsdienu bērni, arī Rūbija savu kleitu meklēja internetā, smejas dizainere. Lazy Francis tērpus var atrast lielākajā bērnu apģērbu interneta veikalā Childrensalon.com, kur nopērkami tādu zīmolu kā Burberry, Dior, Gucci, Fendi, Roberto Cavalli un citu modes grandu tērpi. Uzzinot, ka mazā zvaigzne grib viņas kleitu, Olga devās uz Angliju, lai klātienē tiktos ar Rūbiju. «Telpā bija ļoti daudz pasaules augstākā līmeņa dizaineru tērpu, bet Rūbija atkal izvēlējās Lazy Francis kleitu,» neslēpjot prieku, pavasara notikumus atstāsta Olga.

Dizainerei bija divas dienas, lai kleitu pielāgotu mazās aktrises augumam, bija jāpāršuj tērpa augšdaļa un jākoriģē garums, no apakšmalas jānoņem zvaniņi. Meitenei šķindoņa patika, taču skaņa varētu traucēt intervijās. Olga atzīst, ka tas bijis izaicinājums, jo mazā aktrise kleitu bija uzmērījusi tikai vienreiz – pēc tā vajadzēja to pielāgot viņas augumam. «Bija skaidrs – ja kleita nederēs, tad uz sarkanā paklāja viņa to nevilks.»

Olga līdz pēdējam brīdim nezināja, vai meitene kleitā ietērpsies. Pirms paša festivāla saslima Olgas meitiņa un arī pati māksliniece nejutās labi, tāpēc ielūgumu uz šo svarīgo pasākumu neizmantoja un palika mājās. Internetā skatoties pasākuma tiešraidi, liels bija prieks redzēt, ka Rūbija nāk, tērpusies viņas darinātajā kleitā. «Tā bija liela publicitāte», daudzi cilvēki arī te, Latvijā, rakstīja, taujāja, kur kleitu var nopirkt. Taču Latvijas veikalā šo kolekciju Olga netirgo – tā pieejama vienīgi ārzemju interneta veikalos.

Pāris kleitas pēc Kannu pasākuma izmantoja arī slaveni stilisti, tāpēc tagad Latvijā darinātā kleita būs aplūkojama glancētu žurnālu lappusēs. «Tā veidojas zīmola atpazīstamība,» priecājas Olga.

Veikals Londonā

Kā Olgas kleitas nonāca Childrensalon.com vietnē? Viņa smejas, ka modes biznesā bieži visu nosaka pazīšanās, taču šajā gadījumā nostrādāja viņas neatlaidība un darbs. Šajā vietnē pieejamas luxury drēbes jeb dārgie zīmoli, kurus atļauties var ne katrs.

Olga skaidro, ka bērnu modē, gluži kā pieaugušo, gadā rada divas kolekcijas – pavasara/vasaras un rudens/ziemas. Tās Latvijas veikalā netirgo, jo cenu dēļ noiets nebūtu liels. Radot savu pirmo augstās modes kolekciju, Olga devās uz Londonu, kur bāzējas Childrensalon. Taču pirmais mēģinājums iekļūt prestižajā veikalā neizdevās. Olga nepadevās, radīja jaunu, zīda tērpu kolekciju, kurā ietilpa arī tagad slavenā Rūbijas kleita, un to briti paņēma.

Parasti interneta veikali strādā tā – atnāk pasūtījums, preces autors nosūta pircējam preci, bet veikals saņem starpnieka komisiju. Childrensalon paši nopērk uzreiz visu kolekciju, tāpēc viņiem ir svarīgi, lai zīmols, kuru viņi piedāvā pircējiem, ir ilgdzīvotājs. Olga domā, ka briti latviešu piedāvājumā saskatīja potenciālu, nu nopirktas jau divas Lazy Francis kolekcijas.

Pēc nedēļas Olga dosies uz Londonu, kur tuvākajā laikā plānots atvērt Lazy Francis veikalu. Jau atrastas telpas, uzņēmēja dosies tās aplūkot. Tas ir nākotnes lielākais plāns – atvērt savu veikalu modes mekā. Olga atzīst, ka tas ir liels izaicinājums, principā tas pats, kas sākt jaunu biznesu. «Risks!» Nav iespējams uzminēt, ko mazās britu dāmas gribēs vilkt mugurā, kas viņas uzrunās. Taču no biznesa viedokļa Lielbritānijas lielākais pluss ir tas, ka bērnu apģērbam netiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis, kas Latvijā ir 21%. Olga stāsta, ka gribētos, lai arī Latvijā ir atvieglojumi, piemēram, jaunam uzņēmumam pusgada nodokļu atlaides.

Sēžot saražoto kleitu ielenkumā, Olga neslēpj – vienmēr skatījusies eksporta virzienā. «Esmu Latvijas patriote, taču te pirktspēja ir tāda, kāda nu ir», lielākas iespējas modes biznesā ir ārzemēs. Lai arī viņas tērpu kolekcijas nopērkamas jau minētajā Childrensalon, Londonas veikalā Harvey Nichols un citur, Olga savas greznās kleitas vēlas redzēt arī citās pasaulslavenās tirgotavās.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Manas pašas ambīcijas. Vēlme pierādīt sevi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ja sāktu visu no jauna, tad visu darītu par 60% citādi. Lielākā kļūda bija ieguldīt līdzekļus, kā vēlāk izrādījās, nevajadzīgos mārketinga pasākumos, tos līdz galam neizanalizējot.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Jādomā bizness, kuram ir eksporta iespējas, jo Latvijā pirktspēja ir maza.

Dejas nomads

Posted on maijs 25, 2016 by Ieva Puķe - Personība

Krišjānis Sants, pirmais latvietis, kas absolvējis laikmetīgās dejas skolu P.A.R.T.S. Briselē, šovasar radīs modernu horeogrāfiju izrādei Spēlēju, dancoju Valmierā, bet cita iestudējuma vajadzībām pētīs spoguļneironus cilvēka ķermenī

Divi puiši, sadevušies rokās, virpuļo pamestā VEF rūpnīcas cehā. Skatītāji nevis, kā ierasts, sēž krēslos blakus spēles laukumam, bet, staigājot telpā, seko līdzi atlētisko ķermeņu kustībai. Dejotāju acu kontakts un fiziskā spriedze veido dialogu ar publiku, tā iet līdzi šim virpulim kā hipnozē. Kad pūlis sabiezē vienā vietā, dejotāji ievirpuļo tajā, sašķeļ, atkal pārdalot telpu. Viņu elpas ritms brīžam ir jaudīgāks par Laimas Jansones kokli un Astro’n’out sitaminstrumentālista Mārtiņa Miļevska izvēlētajiem muzikālajiem akcentiem.

Vērpete, kā sauc jaunā latviešu horeogrāfa Krišjāņa Santa un viņa kolēģa, zviedra Ērika Ēriksona kopdarbu, tikko četras reizes izrādīta Rīgā, bet 29. maijā būs skatāma Liepājas Lielajā dzintarā. «Lielajā zālē, protams,» Krišjānis saka bez pazemības. Dzintarā gan nav būtiska spēles elementa – kolonnu, kādas ir VEF un bijušajā fabrikā Boļševička, kas pagājušā gada rudenī tika izvēlēta Vērpetes pirmizrādei teātra festivālā Homo Novus. Taču dejotāji pielāgošoties. «Tu sasniedz vienu līmeni, tad, pakāpjoties uz tā, vari būvēt nākamo. Tajā mirklī, kad kāda lieta sāk neizdoties, tā jābūvē atkal. Uz augšu, uz augšu, uz augšu!» Krišjānis raksturo priekšnesuma iekšējo ritmu. «Izrāde sasniedz citu līmeni, ja mums izdodas enerģiju, koncentrēšanos noturēt visu laiku.»

Uzstāšanās, kuras lieciniece biju arī es, pēc Krišjāņa vārdiem, diemžēl «aizgājusi grūto ceļu». Enerģētiskais kontakts atslābis, dejas ēka vienā brīdī bija jāceļ no drupām. «Nezinu, vai skatītāji manīja, cik noguruši bijām?» jautā Krišjānis. «Mamma, kas arī bija atnākusi uz izrādi, gan teica, ka ir pat interesanti redzēt versiju, kur kļūdāmies, jo tas izrādi dara dzīvāku.»

Tikai 50 no 1000

Krišjāņa mamma Zilga joprojām dejo tautas deju ansambī Dzīpars, arī tētis, Londonā dzīvojošais mācītājs Māris Sants, jaunībā bijis sporta dejotājs. Taču lēmums studēt laikmetīgo deju vispirms pie Olgas Žitluhinas Latvijas Kultūras akadēmijā, pēc tam pasaulslavenajā P.A.R.T.S. (Performing Arts Research and Training Studios) Briselē viņam bija radikāls pagrieziens. Mācījies Rīgas 1. ģimnāzijā, interesējies par eksaktajām zinībām. Agra Daņiļeviča deju kopai Dzirnas, kas bija tramplīns uz dejotāja un horeogrāfa karjeru, Sants juniors pievienojās tikai 17 gadu vecumā. Pirms tam bija dejojis salsu, fizisko formu uzturējis arī jaunsargos. «Vecāki studēja fizmatos, abi gribēja kļūt par zinātniekiem, taču padomju laiks beidzās, un visi institūti tika likvidēti. Padomāju: apkārt tik reti redzu cilvēkus, kas strādā profesijā, ko viņi ir mācījušies!» savu motivāciju atceras Krišjānis. «Mēs šobrīd dzīvojam tik garu dzīvi, ka trīs četras reizes var nomainīt karjeru. Vai arī domas par to, kas tā karjera patiesībā ir. Nospriedu: izmācīšos deju un tad darīšu to, kas sanāks. Ir sanācis, kas es arī strādāju dejā.»

Briselē Sants nokļuva virmojošā, starptautiskā vidē. Viņa P.A.R.T.S. kursā bija 50 studentu, kas runā 22 valodās, ieradušies no 18 valstīm, tik eksotiskām kā Zimbabve, Taivāna, Ķīna, Venecuēla. Mežonīgs konkurss – 1000 pretendentu uz 50 vietām! Ļoti labi dejoja visi, kas iekļuvuši pirmajā simtniekā. Laimīgos uzvarētājus atšķīra tikai žūrijai vien zināmas nianses.

Santa kārtas numurs pēc atlases patiesībā bija 80, un viņš būtu palicis aiz borta, ja neilgi pirms studiju sākuma no savas vietas neatteiktos cits latvietis, kam nepārvarama izrādījās vai nu ilgā atšķirtība no dzimtenes, vai studiju izmaksas. Viņš tagad ir profesionāls glābējs un ugunsdzēsējs.

Olga Žitluhina zvanīja P.A.R.T.S. direktoram uz Beļģiju, lai aizliktu labu vārdu par Krišjāni, runātu par vajadzību attīstīt laikmetīgās dejas kultūru Latvijā. Pirms diviem gadiem Sants kļuva par pirmo latvieti, kas pēc četru gadu studijām absolvēja P.A.R.T.S. Šobrīd tur vēl studē Rūta Pakalne, kurai, tāpat kā Krišjānim, ļauts savienot mācības Briselē ar Kultūras akadēmijas maģistrantūru. «Talants – tas nav viss, vajag arī iekšēju gribu. Tie ir cilvēki, kas patiesībā ir nelatviski aktīvi savā dzīves pozīcijā, cilvēki, kas var veidot kultūras un dejas politiku,» par abiem saka Žitluhina. Lai gan laikmetīgās dejas dejotājiem un horeogrāfiem, kā skarbi pasmejas pieredzējusī pedagoģe, Latvijā esot izdzīvošanas eksperiments, viņu ietekmi kultūrā jūt arvien vairāk. Cits dejas rokraksts ienāk teātru izrādēs, parādās interesanti projekti.

Krišjānis, tāpat kā viņa kursabiedri, vada trupām nepiesaistīta laikmetīgā dejotāja, «dejas nomada» dzīvi starp valstīm un iestudējumiem. Vienu dienu ir Briselē, citu – Lillē, Antverpenē, Parīzē vai Marseļā, kur ticis izrādīts viņa studiju gadu darbs 12 cilvēku trupai, Igora Stravinska Svētpavasaris, ko iestudējis amerikāņu horeogrāfs Daniels Linehans. Lai arī tas nav komerciāli izdevīgi, Svētpavasarī publika tiek sēdināta nevis zālē, bet uz skatuves milzīga V burta veidā, intrigu pamet Krišjānis. Linehans, viens no pasaules labākajiem horeogrāfiem, uz Beļģiju atmucis, jo flāmu valdība, kuras atbildībā tradicionāli bijusi kultūras nozare, laikmetīgās dejas attīstībai gadiem ilgi devusi dāsnus līdzekļus, nešķirojot cilvēkus pēc tautības. Arī Krišjāņa kursabiedri pārsvarā izvēlējušies maksāt nodokļus Beļģijā – tā pēc kāda laika varēs iegūt oficiālu mākslinieka statusu, kas nozīmē sociālās garantijas.

Bet Sants arī nodokļu ziņā ir atgriezies Latvijā, mēs sarunājamies viņa dzīvoklītī Miera ielas galā pie Brasas stacijas. «Te ir mēģinājumu zāle numur viens, tur – numur divi,» viņš pamāj uz logu pusi tuvāko parku virzienā. Stāsta, ka šīs iespējas, sava veida rezidenci, daudzkārt izmantojuši viņa Briseles kursabiedri. Arī Ēriks Ēriksons no Karlstādes, ar ko kopā iestudēta Vērpete, izrāžu un mēģinājumu laikā mīt tepat. Krišjānis sapņo, ka reiz šādu mākslas rezidenci, laikmetīgās dejas centru varbūt iekārtos Aizputē, kur dzīvo viņa tēva brālis un brālēns, kur ir viņam tuvā lauku vide. Tur šogad Jāņos arī plānots izrādīt Vērpeti, sava veida stāstu par dzīves un laika ritumu.

Lai pasaka nebeigtos

Ir klusie periodi, kad brīdi nekas nenotiek, tad pēkšņi reālā dzīve savērpjas īstā virpulī, kāds ir pašreiz, saka Krišjānis. «Jārāda izrāde, jābūvē jaunās izrādes, vēl piezvana kāds no ārzemēm un piedāvā projektu tur. Tā ir ideju apmaiņa, iespēja iemācīties kaut ko jaunu un, protams, nopelnīt naudu, kas ļauj pēc tam Latvijā mēnesi darīt lietas, ar kurām šeit mākslā naudu nepelna. Bet darbs ir darbs. Pat ja par to samaksā maz, esmu to uzņēmies, nevaru aizbraukt uz ārzemēm, ja tur pēkšņi piedāvā kaut ko labāku.»

Mūsu tikšanās laikā viņa dienas ir saplānotas pa minūtēm. Notiek gatavošanās Mārtiņa Eihes režisētā Valmieras Drāmas teātra brīvdabas iestudējuma Spēlēju, dancoju mēģinājumiem ar grupas Iļģi komponēto mūziku, pirmizrāde būs 5. augustā. «Man jau liekas, ka par maz laika atvēlēts, bet mēs izdarīsim darbu labi,» sola horeogrāfs. «Deja būs visu laiku klātesoša. Kā audekls, uz kura tiks uzgleznota izrāde, kā kulise, kurā aktierim paslēpties. Mehānisms, kurā piedalīsies visi, kas tajā brīdī nespēlē konkrētajā ainā.»

Vasaras brīžus, kas būs brīvi no Spēlēju, dancoju un Vērpetes, viņš veltīšot ļoti personiskiem projektiem ar darba nosaukumiem Otrais ķermenis un Laika plūduma mehānismi. «Jā, šobrīd pētu laika plūduma mehānismu, tāpat – kā strādā spoguļneironi cilvēka ķermenī, un kā tos var izmantot mākslā,» Krišjānis stāsta. «Man ir ļoti svarīga komunikācija ar publiku. Mākslai vairs nav pietiekami darīt kaut ko tikai mākslas dēļ – tas periods ir pagājis. Ir jādomā, kā mākslai kļūt gudrākai, komunicēt ne tikai ar tradicionālo skatītāju, bet arī politikas veidotājiem.»

«Kas tie tādi par spoguļneironiem?» brīnos. «Ģeniāla lieta!» Krišjānis aizrautīgi sauc pretī. «Spoguļneironi palīdz atpazīt kādu sajūtu, atkārtot kaut ko. Ja mēs abi tagad piecelsimies kājās un es teikšu: es sāku elpot dziļāk, izelpot dziļāk…»

Puisis demonstrē, tad zīmīgi paskatās uz mani. «Saproti, tu sāc atkārtot to, kas tev nebija jādara! Projicē stāstu uz sava ķermeņa. Un, zini, cilvēka ķermenim pat ir atmiņa par pieskārieniem, kas nav notikuši – ja vien par tiem pastāsta!»

«Attiecības ar publiku» – šādu tēmu Starptautiskajai Dejas dienai veltītos pasākumos nesen izvēlējās horeogrāfu grupa, kurā bija Krišjānis Sants. «Katrā valstī Dejas dienu atzīmēja citādi. Briselē šogad ļoti daudz cilvēku «lēnajā gājienā», palēninātā gaitā pa dažādām ielām devās uz pilsētas centrālo laukumu, pieminot terora aktu upurus, bet mēs Latvijā «attiecībās ar publiku» eksperimentējām, pārbaudījām dažādas hipotēzes un idejas. Ļāvām cilvēkiem ieskatīties izrādēs no iekšpuses, arī Vērpetē bija meistarklase, kur mācījām atpazīt izrādes idejas un kodus. Nē, ne tikai horeogrāfijas studentiem. Visiem, kas vien vēlējās! Vēl bija Pastaiga ar mākslinieku, 1:1 komunikācija, kur cilvēki nevis izvēlējās mākslinieku, ar ko iet pastaigā, bet izvēlējās ideju un tikai tad uzzināja mākslinieka vārdu.»

Santa ideja bija «īsceļi laikā un dzīvē», viņš staigājis no Brasas stacijas uz Ganību dambi, kur dzīvo māsa, gar dzelzceļa sliedēm un caur mazdārziņiem. Ceļabiedre sakritības dēļ izrādījusies tā pati Radio Naba žurnāliste, kas pirms tam horeogrāfu bija intervējusi par Dejas dienu.

«Piemēram, tāda neeksistējoša lieta kā Laimes zeme,» viņš stāsta, ko abi sprieduši. «Princis tika pie princeses, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…», pasaka beidzas, un neviens nezina, kas sekoja pēc tam! Tas ir iekodēts mūsos, mēs patiesībā negribam sasniegt Laimes zemi, jo zinām, ka tad, kad tas notiks, pasaka beigsies. Man svarīgais jautājums bija – kas ir aiz Laimes zemes, kas varētu būt tā alternatīva, lai pasaka nebeigtos? Ko tu darīsi pēc gada, pēc 10 gadiem? Varbūt tās lietas, ko tu darītu Laimes zemē, dari jau tagad? Vai tev joprojām ir nepieciešams tur nonākt? Varbūt tas ir tikai īsceļš dzīvē, viss patiesībā ir citādi?»

Pastiprināta uzmanība

Posted on maijs 25, 2016 by Ieva Alberte - Dzīve

Trīs latvietes iekļuvušas Eiropas nozīmīgāko start-up radītāju sieviešu simtniekā. Visas trīs ir arī mammas

Vīrišķīga un tehniska ir start-up vide. Kad programmētāji sanāk kopā, viņiem rokās ir alus pudeles. Lēdiju šajā vidē ir maz. Vismaz nav zināms, ka kāda programmētāja Latvijā būtu radījusi start-up jeb tehnoloģiju jaunuzņēmumu, kas darbojas pasaules mērogā. Lielākoties sievietes darbojas projektu vadībā, dizaina izstrādē un mārketingā. Piemēram, Anna, Alise un Ksenija. Nupat viņu darbs tika novērtēts Eiropas mērogā.

Atzinība pārsteidz

Ar Annu un Alisi tiekamies The Mill. Tā ir co-working jeb kopā strādāšanas vieta Rīgas centrā, te zem viena jumta darbojas vairāki start-up uzņēmumi. The Mill notiek arī lekcijas un pasākumi. Anna Andersone ir šīs vietas izveidotāja. Viņas «bērni» ir digitālie rīki Berta un Froont. Tie palīdz dizainēt mājaslapas, kas lieliski strādā gan datora ekrānā, gan arī mobilajās ierīcēs. Savukārt Alises Semjonovas darbavieta ir Infogr.am. Alise ir tā līdzdibinātāja un dizainere. Patlaban viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā.

Tas bija pārsteigums, kad gada sākumā Anna un Alise saņēma e-pastu no The Hundert (tulkojumā no vācu valodas – simtnieks). Abas, protams, zināja ietekmīgo vācu žurnālu, kas angļu valodā apraksta start-up jaunumus Vācijā un Eiropā. The Hundert iznāk četras reizes gadā, taču izdevējiem radās ideja par speciālizdevumu – apkopot 100 nozīmīgākās Eiropas sievietes, kas dibinājušas start-up. Lai veiktu atlasi, sazinājās ar Latvijas start-up uzņēmumu asociāciju. The Hundert veidotājus interesēja gatavi produkti, kas jau dzīvo savu dzīvi. Intervijas ar dibinātājām tika veiktas virtuāli. Izdevēji arī lūdza pašām sagādāt fotogrāfiju publicēšanai: jaunu, konceptuālu, tādu, kas labi paspilgtina tekstu.

Alisei gada sākumā bija cits, svarīgāks uzdevums – laist pasaulē dēlu, tāpēc viņa izraka bildi no arhīva un nosūtīja. «Pieļauju, ka mūs trīs izvēlējās tāpēc, ka produkti ir tirgū zināmi jau kādu laiku,» pieļauj Alise. Latvijā start-up dibinātāju sieviešu noteikti esot vairāk par trīs. Piemēram, šajā nedēļā vien piecas jaunas lēdijas prezentēja savus produktus.

Maija sākumā The Hundert bija nodrukāts, un Anna devās uz prezentāciju Berlīnē. «Ballīte bija laba!» Anna stāsta, ka citas dalībnieces bijušas vecumā pāri trīsdesmit un vairums viņu jaunuzņēmumu saistīti ar modi.

«Berlīnē ir tāda kā Eiropas Silīcija ieleja. Labs networking, vairāki investoru fondi,» stāsta Anna. Alise papildina, ka Infogr.am pirmajā raundā investīcijas piesaistījuši no fonda Hamburgā, bet otrajā – Berlīnē. Amerikā investīcijas patlaban saņemt esot krietni grūtāk nekā pirms gadiem pieciem, jo tirgus kļuvis piesātināts. «Eiropā vēl notiek attīstība, un pīķis nav sasniegts. Londonā ir laba vide. Helsinkos valsts iegulda daudz līdzekļu inkubatoros,» stāsta Anna.

Jāsāk agri

Pirms desmit gadiem Annai un Alisei pat prātā nenāca, ka viņu darbavieta būs start-up – tehnoloģiju jaunuzņēmums. Tas bija svešs vārds. Anna pie sava pirmā jaunuzņēmuma sāka strādāt 2008. gadā. «Tad vēl nezināju, ka to tā sauc,» Anna saka. Berta tapa kopā ar grafisko dizaineru Sandiju Ruļuku, kurš bija Annas kolēģis reklāmas aģentūrā McCann-Erickson. Abi nodibināja savu dizaina studiju, un Sandijs taisīja dizainu dažādu produktu mājaslapām. Ideja par Bertu radās tā: kādu dienu Sandijam un viņa draugiem vajadzēja izveidot mājaslapu. Viņš iedomājās, ka varētu uztaisīt internetā rīku, ar kuru var veidot tīmekļa lapu dizainu. Datorā Berta strādāja lieliski, taču ar iPad un mobilajiem telefoniem – ne. Vajadzēja uzpro-grammēt spēcīgus «pamatus». Sāka tapt Froont – rīks, kas palīdz dizainēt mājaslapas gan datorā, gan mobilajās ierīcēs. Patlaban Froont lieto ap 100 000 cilvēku.

Anna bija svarīgs cilvēks projekta vadībā un investoru piesaistē. Viņai ir biznesa un ekonomikas izglītība, iegūta Rīgas Ekonomikas augstskolā. Pēdējā kursā specializējās IT, mārketingā un biznesa vadībā. Tieši tas patlaban viņai darbā noder.

Savukārt Alise studējusi dizainu Latvijas Universitātē, taču par to runā negribīgi. Tā neesot izglītība, kas vajadzīga, lai sāktu start-up. Būtiski, ka tieši mācību laikā Alise iepazina cilvēkus, ar kuriem sadarbojas vēl joprojām. Piemēram, Infogr.am līdzdibinātāju Uldi Leitertu. Trijatā, kopā ar Raimondu Kaži 2012. gadā izveidoja Infogr.am. Tā lietotāju skaits četru gadu laikā sasniedzis 2,5 miljonus, un tas iekļauts pasaules labāko start-up simtniekā. Alise savas zināšanas patlaban papildina, studējot Tallinas Universitātes maģistra programmā Cilvēka un datora mijiedarbība.

Ko Alise un Anna ieteiktu vidusskolēnam, kurš vēlas būt jaunais izgudrotājs? Pirmkārt, sākt programmēt jau pamatskolā. Ārzemēs esot 14 gados veci puikas, kuri taisa datorspēles un pārdod visā pasaulē. Nesen kāds 10 gadus vecs soms uzlauza Instagram, izveidojot iespēju dzēst lietotāju komentārus. Par to Facebook piešķīra viņam 10 000 dolāru atlīdzību, jo viņš parādīja sociālā tīkla nedrošo vietu. Otrkārt, jāiepazīst start-up vide. Jāiet uz konferencēm un pasākumiem, piemēram, TechHub Riga un The Mill, jālasa investoru blogi. «Jāskatās, ko citi dara. Idejas neviens neslēpj, jo pašā start-up kultūrā ir iekodēta dalīšanās. Tava ideja nav ideja, kamēr neesi ievācis atsauces un agrīnā stadijā palaidis to tautās,» saka Alise.

Kad ideja ir kaut cik «taustāma», ir vērts doties uz tā saukto hakatonu, kura mērķis ir apvienot cilvēkus no dažādām jomām, lai neilgā laikā, intensīvi strādājot, izveidotu produkta prototipu. Nākamais solis ir akselerators. Anna to salīdzina ar augstskolas absolvēšanu. Pati bijusi akseleratorā Start-up Sauna, kur sešas nedēļas pie produkta izstrādes bija piesaistīta pieredzējušu cilvēku komanda. Akseleratoros parasti strādājot tik intensīvi, ka produkts pēc tam ir jau atrādāms investoriem naudas piesaistīšanai.

Zibensnovedējas

Vai tiesa, ka sarunās ar investoriem sievietes māk labāk «izsist» naudu? Alise to noliedz: «Tā viegli var iebraukt klišejās. Dzimums nav noteicošais. Tas ir īpašību kopums, vai tu spēj vai nespēj uzrunāt otru cilvēku.» Anna gan nav tik kategoriska un atsaucas uz kādu Amerikā tapušu pētījumu – uzņēmuma vadībā, kurā strādā vismaz viena sieviete, notiek lielāka reinvestēšana. Reizēm pret sievietēm esot pozitīva diskriminācija. Piemēram, kad notiek projekta aizstāvēšana, viņām tiek pievērsta īpaša uzmanība. Vairāk ieklausās. «Diemžēl reizēm uzdod jautājumus, kas nav par būtību. Piemēram – kā tu kā sieviete darītu?»

Vienu gan abas atzīst: sievietes komandā ienes dažādību. Citu skatpunktu. Sievietes ir piesardzīgākas, visu pārbauda vairākkārt. Anna smejas, ka viņai ir zibensnovedējas loma. Ja jūt briestam konfliktu, sāk to novērst laikus, kamēr emocijas nav samilzušas. Viskarstāk iet brīžos pirms finansējuma piesaistes vai tad, kad tautās tiek palaists jauns produkts un lielā apmeklējuma dēļ internets velkas. Lai arī cik sarežģīti reizēm klājas, ne Alise, ne Anna negribētu strādāt parastu darbdienu – no 8 līdz 17. Un arī citu darbu ne. Start-up viņas saista mērogs. «Internetā nav valstu un valodu robežu. Ja vakar īstenoju savu ideju, šodien to jau lieto otrā pasaules malā,» saka Alise.

Patlaban Anna un Alise strādā pie Riga Tech Girls komūnas veidošanas. Mērķis ir veicināt meiteņu iesaisti IT nozarē. Rīkot darbnīcas, kur māca programmēt, un 2017. gadā sanākt uz konferenci. «Bet galvenais – lai meitenes nebaidās no tech komūnas!» saka Anna. Viņai pašai ir divas meitas, kuras ir vecumā, kad viedierīces piesaista uzmanību. «Ja lieto tās ar mērķi kaut ko radīt, atļauju darboties. Filmēt, fotografēt, ierakstīt stāstiņus ar balsi un programmēt, taču video skatīšanos un spēlīšu spēlēšanu ierobežoju. Mēs daudz klausāmies audiogrāmatas. Arī pati ārpus darba esmu nost no ierīcēm,» saka Anna. Meitas aptuveni nojauš, ar ko mamma nodarbojas. Zina, ka viņai ir darbiņi datorā. Kad partneris Sandijs strādāja Amerikā, abi sazinājās skaipā vēlu vakaros vai agri rītos. «Reizēm ar slimu bērnu klēpī,» Anna atceras. Tagad Sandijs ir Latvijā, un vēlo sarunu vairs nav. Turklāt Anna arī strikti novilkusi robežu, ka vakaros ar sadarbības partneriem netiekas. Tas ir laiks ģimenei. «Nu labi – reizēm jau tiekos. Uzaicinu uz vakariņām pie sevis mājās.»

Patika vīra ideja

Ar Kseniju Rostovu sazināmies skaipā. Viņa kopā ar vīru un septiņus gadus veco meitu atpūšas Spānijā. Nedaudz gan arī pastrādā, jo e-komercijas platforma Inselly ir viņas un vīra Aleksandra bizness. Inselly ir rīks, kas palīdz tirgoties sociālajā tīklā Instagram. Piemēram, ja mākslinieks grib pārdot gleznu, viņš ieliek bildi Instagram un savieto ar Inselly, kas darbojas kā internetveikals.

Ksenijai ir bakalaura grāds tūrisma jomā, jau 20 gadu vecumā viņa nodibināja savu tūrisma aģentūru. Tā joprojām darbojas. «Viss bija labi, bet man vajadzēja ko jaunu. Vīrs strādāja pie online projektiem. Es tajos neiesaistījos. Līdz brīdim, kad viņš pastāstīja ideju par Inselly. Tā man ļoti iepatikās,» Ksenija atceras 2013. gadu. No tā brīža viņa sāka interesēties par start-up. Apjauta, ka tā ir ļoti dinamiska vide, kurā zināšanas jāatjauno burtiski katru nedēļu. «Tas ir izaicinājums: radīt ko pilnīgi jaunu. Nezināt, kā ideju virzīt. Nezināt, kas būs klients. Nevienā citā biznesā es nevarētu strādāt tik ātri un interesanti,» saka Ksenija.

Start-up pamatus viņa apguva pirmajā akseleratorā trīs mēnešu laikā. Bulgārijā. Meita tolaik bija četrus gadus veca. Tika nolemts viņu ņemt līdzi. Atrada auklīti Bulgārijā un Ksenija ar vīru pa dienu varēja strādāt. Otrs akselerators bija pērn Helsinkos, ilga pāris nedēļas. Meita jau bija paaugusies, un vairs nevajadzēja auklīti. «Viņa mierīgi spēlējās, lasīja grāmatas un skatījās multenes, kamēr strādājām,» atceras Ksenija. Latvijā liels palīgs ir Ksenijas mamma, kura mazmeitu pieskata.

Abi akseleratori atnesa cerēto. Inselly piesaistīja investīcijas ap 200 000 eiro un patlaban darbojas veiksmīgi. Ir pieci pastāvīgie darbinieki, vajadzības gadījumā palīgā nāk papildspēki. Inselly darbojas zem TechHub Riga jumta. «Tur lielākoties ir programmētāji, un viņiem ir sava valoda, gaisotne. Ar daudziem no viņiem es nemaz nevaru parunāt,» Ksenija smejas.

Ap 80% Inselly lietotāju ir no ASV. «Tas ir tāds kaifs, kad redzu statistiku! Esmu Rīgā pie datora un strādāju pasaulei,» saka Ksenija. Lai arī dati rāda, ka 9 no 10 start-up tirgū izrādās neveiksmīgi, viņa vēlas palikt šajā jomā. «Darbs ir sarežģīts visu laiku. Bet man ļoti patīk.»

Lomas ar vīru biznesā ir sadalītas. Aleksandrs darbojas pie produkta izstrādes, Ksenija ar mārketingu, tiekas ar investoriem. «Start-up vidē sieviešu ir maz. Jā, mums tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, bet arī gaidas ir lielākas.» Visos konkursos, kur viņa piedalījusies, ir dzirdējusi: ja komandā ir kaut viena sieviete, viņa būs tā, kura prezentēs projektu uz skatuves, jo tas piešķirs papildu uzmanību. Tomēr tālākais ir atkarīgs no tā, cik labs ir pats produkts. Viens no tādiem konkursiem bija Girls in Tech Parīzē pērn rudenī. Tajā piedalījās sievietes, kuras dibinājušas start-up. Ksenija izturēja atlasi, iekļūstot deviņu labāko vidū. «Pirmo vietu gan neieguvu, taču bija vērtīgi aizstāvēt savu produktu un parunāties ar citām dibinātājām.»

Ksenija uzskata, ka sievetēm jaunuzņēmumos ir svarīga vieta. Viņas smalkāk jūt komandas garu, gaisotni. Start-up jomā sieviešu būšot aizvien vairāk. Jo arvien vairāk viņas interesējas par tehnoloģijām un inovācijām.

Tāpat kā biznesā, arī ģimenē Rostoviem lomas ir sadalītas. Vīrs strādā vairāk. «Vienubrīd apjautu, ka visu laiku esmu online. Tā nevar. Nolēmu brīvdienās nestrādāt. Sākumā bija grūti, tagad izdodas.»

Sapņotājs

Posted on maijs 25, 2016 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Imanta Kalniņa mūzika padomju stagnācijas gados kļuva par brīvības simbolu aiz dzelzs priekškara noslēptajai Latvijai. Šomēnes komponists svin 75 gadu jubileju, ko atzīmēs ar koncertu Liepājā

Divdesmit četras dziesmas trīs nedēļu laikā. Tas ir jaunākais Imanta Kalniņa veikums mūzikā, sarakstīts jubilejas koncertam, kas 28. maijā notiks koncertzālē Lielais dzintars Liepājā. «Es kalendārā atzīmēju startu, kad viņš sācis rakstīt, un finišu, kad beidzis. Tāpēc zinu,» brūni iedegusi, trausla un skaista, sēžot Imantam blakus Dailes teātra aktieru kafejnīcā, stāsta viņa sieva Agra.

Kalniņi – Imants, Agra un pusaugu vecuma dēls Džonatans – todien uz pāris stundām ieskrējuši Rīgā. Viss sācis ziedēt, smaržo, un viņi ceļo starp mājām Vecpiebalgā un Liepājā. Teātrī ātri vien ap Kalniņu izveidojas bišu spiets, kā kādā no viņa dziesmām – uzrodas Rēzija, Krists un Dana, viņa vecākie bērni. Arī mazbērni. Viņš ir Rīgā, un šī ir iespēja satikties! Arī aktieri piestāj cits pēc cita, sasveicinās, māj no attāluma. Komponists piesēdis kafetērijas stūrī, seju atspiedis plaukstā. Pasūtījis apelsīnu sulas glāzi. Smejas, kad saku – lūk, šis jūsu neizdibināmais Monas Lizas smaids!

Ir vairāki jautājumi, ko jubilejas noskaņās negribas viņam vaicāt. Tie skar politiku, par ko komponists pēdējos gados izsakās visai atšķirīgi no tā, ko varētu gaidīt no cilvēka, kas padomju laikā sauca pēc brīvības un kura dziesmas saliedēja ļaudis. Savulaik Kalniņš izstājās no savas ilggadējās partijas TB/LNNK, pamatodams, ka viņam nav pieņemami notikumi, kas 2003.gadā risinājās naktī pēc referenduma par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Toreiz Jānis Straume no TB/LNNK, Ingrīda Ūdre no ZZS un Ēriks Jēkabsons no Pirmās partijas pārmeta premjeram Repšem autoritāru darba stilu un notika mēģinājums gāzt valdību. Kalniņam intrigu pīšana nepatika. Viņš paziņoja, ka nevēlas, lai viņu saista ar TB/LNNK vārdu, no kuras iepriekš tika ievēlēts Saeimā.

2010. gadā komponists negaidīti pievienojās ZZS, tomēr Saeimā netika ievēlēts. Laika gaitā viņa kritika Rietumu liberālajām vērtībām samilza. 2013. gadā komponists publicēja atklātu vēstuli, kurā atzinīgi izteicās par Krievijas un Baltkrievijas līderiem, kritizēja ES. Šo nostāju nemainīja notikumi Ukrainā.

No jautājumiem par politiku intervijā gribējās izvairīties ne tāpēc, ka viņam par to būtu apnicis runāt. Gluži otrādi. Šķita, nav vērts multiplicēt mediju virsrakstus par «šokējošajiem» Kalniņa uzskatiem.

Iespējams, līdzīgās domās bija tie komponista kādreizējie domubiedri un kolēģi, kuri atturējās izteikties par viņu. Bilda, ka labāk Imantu apsveikšot, piezvanot vai aizejot uz koncertu.

Mani, protams, interesēja, kā viņš, gadu desmitiem latviešu mīlēts, jūtas tagad, kad daudzi norobežojas. Sociālajos tīklos gandrīz katram komponista ierakstam kāds atbild ar ironiju vai nosodījumu. «Ja cilvēki kļūst neganti, es atšaudos,» viņš saka. Tas parasti notiek īsos aforismos vai tautasdziesmās. Pirms pāris gadiem Dombura studijas tiešraidē sastapās Imants Kalniņš un rakstnieks Alberts Bels, katrs ar saviem atšķirīgiem uzskatiem.

Bels izteicās, ka Kalniņš vienmēr bijis kā kaķis, kas staigā, kur pašam patīk, un, iespējams, redz no saviem augstumiem ko tādu, ko pārējiem atliek tikai minēt.

Nobēris komplimentus par kolēģi kā augstas klases komponistu, Raimonds Pauls sazvanīts pieskaras arī politikai: «Viņš neko sliktu Latvijai nav darījis, tieši otrādi. Mums vajadzētu iemācīties respektēt arī tādus viedokļus, kas nesakrīt ar mūsu pašu.»

Imants Kalniņš politikā iesaistījās jau Atmodas pirmsākumos. Kā Augstākās Padomes deputāts 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ir pagājuši 26 gadi, tagad jautāju – vai jums ir bijis tā, ka no tautas mīlestības jāapraudas? «Būtībā katrs koncerts ir saviļņojošs – piedāvā cilvēkiem savu sapni, un viņi tevi akceptē.»

Dzelzs priekškara nav!

Rīgas centrs, stacijas rajons. Viesnīca Saulīte – viena no pieticīgākajām daudzstāvu naktsmītnēm pilsētā, noskretusi un patumša. Ir 60. gadu beigas, rudens. Uz Rīgu viesizrādēs atbraucis Liepājas teātris. Naktīs aktieri mitinās Saulītē. Cauri numuru plānajām sienām strāvo brīnumskaista mūzika – viņi dzied, ģitārām rokās, saspiedušies uz šaurajām, neērtajām gultām. Viesnīcas dežurants pieplacis pie durvīm. Ikreiz, kad mākslinieki iznāk pačurāt, jo tualetes ir tikai gaiteņa galā, viņš atvainojas: «Es tikai paklausīties.» Tās ir Imanta Kalniņa dziesmas, ko Brežņeva stagnācijas periodā klausās visos Latvijas stūros. Betas dziesma, Trubadūra dziesma, Zilais putniņš, Brīvības dziesma. Tās ir tikai četras no neskaitāmām, ko uz teātru skatuvēm, koncertos, ballītēs dzied un dungo cilvēki. «Saldā, ķecerīgā zemtekstu garša. Ilgošanās pēc tīrības, pasaules bez meliem,» atceras aktieris Juris Bartkevičs, kura karjera Liepājas teātrī sākās ar dejošanu Kalniņa mūziklos. Vēlāk jau solo. 1977. gadā viņš nospēlēja galveno lomu pirmajā rokoperā Padomju Savienībā Ei, jūs tur! «No Imanta nāca brīva cilvēka strāvojums. Harisma, kas paņem tevi visu,» saka aktieris.

Lasot biogrāfiskos materiālus, teātra vēsturi, rodas sajūta, ka Kalniņa mūzikas fenomens padomju realitātē ienesa sajūtu, ka dzelzs priekškara nav. «Jā, ļoti precīzi!» atsaucas Bartkevičs. Un piemin epizodi no Liepājas teātra viesošanās Panevēžā 60. gadu nogalē, kur tolaik strādāja izcilais režisors Jozs Miltinis. Līdzi bija atbraucis arī ķecerīgās izrādes Mīla, džezs un velns mūzikas autors Imants Kalniņš. Izrādījies, ka abi – Kalniņš un Miltinis – prot franču valodu. «Kā satikās, tā staigāja pa teātri divatā, sarunādamies franciski, un neko citu uz pasaules viņiem vairs nevajadzēja,» atceras Bartkevičs. Šai izrādei Kalniņš sarakstīja Betas dziesmiņu ar brāļa dzejnieka Vika vārdiem. To dziedāja aktrise Helga Dancberga, kas vēlāk kļuva par komponista sievu un Rēzijas, Krista, Danas māti. Ar aktrises ienākšanu komponista dzīvē saistīta arī dziesma Tauriņa samtainā smarža.

Iestudējumos, kuros skanēja viņa mūzika, Kalniņš parasti sēdēja, piekoriģēdams aktieru dziedāto. Lai arī labas balss komponistam nav, no viņa dudināšanas varēja sajust dziesmas dvēseli. Ir jādzied supercēli, viņš vienmēr teicis.

Vairums Kalniņa dziesmu, kas turpmākajos gadu desmitos kļuva leģendāras – tās tika iekļautas gan grupas Menuets repertuārā, gan skanēja koncertos un ierakstos ar aktieru piedalīšanos – nāk no teātra izrādēm. Pēc konservatorijas un pirmā darba Liepājas Mūzikas vidusskolā komponists pavisam drīz, 1967. gadā, nokļuva Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī. 25 gadus vecs romantiķis, kurš jau studiju laikā bija uzrakstījis savu Pirmo simfoniju. Viņš radio klausījās aizliegto Amerikas balsi, mīlēja The Beatles. Viņa gaumi bija veidojusi Stendāla, Dikensa, Hamsuna darbu aizrautīga lasīšana. Hermanis Hese aizrāva ar Austrumu filozofijas vaibstiem. Franču modernisti – ar eksperimentālo garu.

60. gadu otrajā pusē tapa mūzika izrādēm Vellakaula dvīņi, Princis un ubaga zēns, Trīs musketieri, Brēmenes muzikanti, rokopera Ei, jūs tur! Kad 1983. gadā Princi un ubaga zēnu ar Kalniņa dziesmām Nacionālajā teātrī nolēma iestudēt Edmunds Freibergs, Liepājas aktieri gandrīz vai jutās aizvainoti. Likās – Rīgā taču Imantu nesapratīs! Neviens viņu tā nesapratīs, kā mēs! Viņš bija kļuvis par jauno aktieru paaudzes elku. No Kalniņa aizsākās Austras Pumpures un austrasbērnu kustība – jaunā Liepājas teātra aktrise ģitāras pavadījumā spēlēja viņa dziesmas koncertos. Visām Kalniņa dziesmām bija labi teksti – Vika, Māra Čaklā, Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa dzejas zemteksti kopā ar skaisto mūziku veidoja izlaušanās cerību gaisotni. Izlaušanās ne tikai politiskā nozīmē, bet arī personiskā – ierastības, padošanās, bailēm.

Rīgā Kalniņu saprata. Dailes teātrī 1967. gadā Pēteris Pētersons iestudēja Ziedoņa Motociklu ar Imanta Kalniņa mūziku. Izrādē skanēja Mīlestība divreiz neatnāk, Visskaistākās ogas pasaulē. Abus Imantus saista arī padomju Dziesmusvētku repertuāra ilggadējā «klasika» – Ļeņinam, dziesma, ko pēc neatkarības atjaunošanas kori vairs nedzied. Tā raisījusi plašas diskusijas par to, kā izturēties pret padomju laika ideoloģisko mantojumu mākslā. Kā tad dziesma tapa? Komponists Māra Čaklā sarakstītajā biogrāfijā Imants Kalniņš laikā un telpā stāsta, ka Ziedonim dzejoli ļoti negribējies rakstīt. «Un, protams, [arī] es uzrakstu tagad to visu bez Ļeņina, uzrakstu akadēmiski tādēļ, ka tā ir akadēmiskā mūzikas valodā, klasiskā kora faktūrā uzrakstīta klasiska kora dziesma.» Kultūras ministrijā brīnās – bet kur tad Ļeņins? «Es saku: virsrakstā ir Ļeņinam!» Tekstā arī vajagot! Ziedonis tiepjas. Bet Kalniņš izdomā tā: «Varētu to dziesmu beigt ar kadenci, kā parasti beidzas formas, kas iet uz augšu ar diviem vārdiem, tā kā pareizticīgo baznīcās augšup tiecas Āmen. Tā tad beigās viņi arī dzied to: Ļēņins.»

Imants sauca Ļeņinu par lielāko hipiju pasaulē, biogrāfiskajā darbā atceras amerikāņu dzejniece Kellija Čerija. Abi iepazinās 1965. gadā Maskavā viesnīcā Metropole. Sekoja mīlasstāsts daudzu gadu garumā – ar tikšanos Rīgā, pēcāk vēstulēm, līdz pat centieniem apprecēties un dzīvot lauku mājās Vecpiebalgā. To padomju sistēma neļāva. Būtībā tas bija stāsts par to pašu, kas raksturīgs visai Kalniņa dzīvei, – ilgām pēc neiespējamā. Brīvības, kuru nav iespējams izmērīt ar realitāti, tikai fantāziju.

Teātra pasaulē par vienu no komponista virsotnēm kļuva 1971. gadā Alfrēda Jaunušana iestudētā izrāde Lilioms ar Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi galvenajā lomā. Lugā par romantisko dumpinieku, karuselī iekšā saucēju Liliomu tika integrētas Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem. Dziesmas lieliski atbilda režisora idejai: ilgām pēc neikdienišķā, citādā. Pēc brīvības, ko nevar noēst maizē. «Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva, viens zirgs vēl ir brīvs, viena vieta uz brieža vēl brīva, uz brieža vēl brīva.»

Jūgendstils mūzikā

Ai, ai, ai! Es pliķēju savu vaigu, caurskatot Kalniņa sasniegumus mūzikā, gluži tāpat kā viņu pašu reiz aprakstījuši jaunības laikabiedri – seja plaukstā, nopūšanās un «ai, ai, ai!» Tā viņš darījis sarežģītās situācijās. Komponista 70. dzimšanas dienā portāls Delfi atrada labu veidu, kā lasītājiem atgādināt vismaz dažus pieturas punktus Kalniņa radošajā biogrāfijā. Viņi izveidoja sabiedrības piecu iemīļotāko Kalniņa dziesmu topu. Te tās ir: Pilsētā, kurā piedzimst vējš, Dūdieviņš, Lilioma dziesma, Viņi dejoja vienu vasaru, Apliecinājums.

Zelta artavu leģendārajam Liepājas rokam Kalniņš pasvieda jau 1969. gadā, izveidojot grupu 2xBBM. Bizbizmārītes un bigbīta mācekļi. «Vienmēr atceros tās klavieres – viņš pīpēja daudz -, kad aizpīpē cigareti un aizraujas ar kaut ko, tad tā cigarete uz pianīna malas lēnām deg, un malas top brūnas. Bet visos tikšanās brīžos ir kaut kāds milzīgs pievilkšanās spēks,» komponista biogrāfijā raksta Māris Čaklais. Sākumā ar grupu 2xBBM, tad ar Menuetu Kalniņš piedzīvoja padomju cenzūras uzlidojumu. Ko vērta bija kaut vai dziesma Septiņas skumjas zvaigznes, ko dziedāja Menueta soliste Inese Pabērza! Padomju nomenklatūra uzskatīja, ka Kalniņa dziesmas «radikalizē jaunatni». Būtībā tā arī bija, tikai pavisam citā nozīmē: kā piederība Rietumu kultūras telpai, lai arī nākas dzīvot aiz dzelzs priekškara. Bet brīvajā pasaulē valdīja hipiju laiks.

Uz šā viļņa 1967. gadā tapa arī vairākas dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem režisora Rolanda Kalniņa fimai Četri balti krekli. LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss izteicās – jauns cilvēks uzrakstījis kaitīgus, riebīgi smirdošus dzejoļus. Šī «nelaime» jau bija ieplūdusi jaunizveidotā ansambļa Menuets repertuārā, ko vadīja Jānis Blūms. In Memoriam, Dziesma par Napoleonu, Dzeguzes balss, Dziesma, ar ko tu sāksies skanēja pārpildītos neformālos koncertos. Tika nelegāli izplatītas ierakstos. Dumpīgajam dziesmu autoram, kas bija kļuvis par jaunatnes elku, partijas modrā acs sekoja ik uz soļa.

Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli, kas vēstīja «nevis par krekliem, bet sirdsapziņām», tika aizliegta. Taču Kalniņa sarakstītās dziesmas cilvēki zināja no galvas. Pirmizrādi kinoteātros filma piedzīvoja tikai 1986. gadā jau perestroikas noskaņās.

«Mūzikā grūti definēt jūgendstilu, tomēr tas ir pirmais jēdziens, kas nāk prātā, klausoties Imanta Kalniņa mūziku,» saka muzikologs Orests Silabriedis. «Romantiskais pirmsākums, raksturīgā ornamentācija, skaisti izvītas līnijas, māka ar pievilcīgām detaļām piepildīt lielu laukumu, spēja domāt vērienīgi un vienlaikus smalki.» Līdzīgi, kā var lasīt kādā senā Arnolda Klotiņa recenzijā, Silabriedis agrīnajos Kalniņa simfoniskajos darbos saskatījis Šostakovičam raksturīgās ekspresijas, instrumentācijas ar galēju reģistru izmantošanu, patukšiem faktūras vidusposmiem. Pats dižais krievu klasiskās mūzikas meistars reiz atzinīgi izteicies par jaunā latviešu komponista darbiem, it īpaši Oktobra oratoriju, ko bija noklausījies Maskavā. Silabriedis turpina: «Viņš ir pašpietiekams, tāpēc varbūt kādreiz no malas it kā pat kaitinošs šajā savā absolūtajā brīvībā, bet, manuprāt, viņš to ir nopelnījis ar savām skaniskajām fantasmagorijām, hitiem, vienkāršībām un izsmalcinātībām. Viņa mūzika palaikam ir klaji nepareiza – tas attiecas uz kādām harmoniskām secībām, melodisko gājienu, teksta zilbisko neatbilstību skaņu zīmējumam, bet arī šī nepareizība ir neatņemama daļa no ImKas mūzikas.»

Lūk, daļa no darbiem, kurus mūzikas profesionāļu vidē vērtē kā izcilus: Oktobra oratorija, oratorija Rīta cēliens, oratorija Dzejnieks un nāra, opera Spēlēju, dancoju, kordziesmas Ļeņinam un Zvani, dziesmas no cikla Cilvēks, kas smejas grupas Menuets ieskaņojumā, Trešā simfonija, Ceturtā simfonija, Piektā simfonija, Dziesma Dūdieviņam, Menuetam rakstītās dziesmas ar Māra Čaklā dzeju, Turaidas rozei rakstītās dziesmas ar Šekspīra un Olafa Gūtmaņa dzeju.

Ne tikai radītājs, bet arī nerimtīgs meklētājs – pat ja ceļi, par kuriem viņš iet, pārējiem ne vienmēr ir pieņemami. 2010. gadā, kad aizsākās Arābu pavasaris, Kalniņš jau bija ķēries pie Korāna tulkojuma. Arābu valodu apguva, mēģinot izprast musulmaņu Svētos Rakstus. Saskaņā ar tradīciju par Korānu tiek dēvēts tikai teksts arābu valodā – Dieva vēsts pravietim Muhamedam. Korānistika ļauj dēvēt tulkojumus tikai par Korāna interpretācijām. Imants Kalniņš stāsta: «Studējot Senās Ēģiptes vēsturi, kultūru un reliģiju, uzdūros 42 jautājumiem, uz kuriem pēc nāves jāatbild cilvēka dvēselei. Uzkrītoša bija dažu šo jautājumu sakritība ar Bībeles desmit baušļiem. Izskaidrojums nebija tālu jāmeklē – pravietis Mozus, kurš savai tautai šos baušļus devis, bija uzaudzis un izglītojies Senās Ēģiptes faraona galmā. Kristīgā tradīcija pazīst daudzus praviešus, Dieva vēsts atnesējus cilvēkiem. Tā negrib pazīt tikai pēdējo – pravieti Muhamedu. Sapratu, ka arī es neko nezinu nedz par pravieti Muhamedu, nedz par islāmu, kaut arī šīs reliģijas piekritēju skaits pasaulē tuvojās pusotram miljardam. Pievērsos islāma studijām, meklēju literatūru un piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu – izrādījās, ka islāma galvenais dokuments Korāns latviešu valodā nemaz nav tulkots. Pieņēmu lēmumu šo kļūdu izlabot.» Grāmata tika izdota 2011. gadā. Tolaik klajā nāca arī Ulda Bērziņa Korāna interpretācija.

Iespējams, par jubilāru, kura talants Latvijai devis daudz vērtīga, visprecīzāk pasaka viņa paša dziesma Atbalss ar Jura Helda vārdiem:

Lai svētīts brīdis (simtreiz nolādētais),
Kad pēkšņi nodreb ikdienības gaiss,
Kad, priekšstatības izgāzdams no eņģēm,
Nāk, sevi pieteikdams, kāds apmātais.
Un nerimsies viņš, taranējot mūrus,
Kaut sevi zaudēs, cīņu nezaudēs,
Un tā būs uzvara, un tai būs jauna atbalss,
To atceraties, tiesātāju bars!

Adrenalīna ražotne

Posted on maijs 25, 2016 by Gunita Nagle - Veiksme

Par to, kā aizraušanās izveidojas par biznesu, stāsta piedzīvojumu organizētāja Lūzumpunkts vadītājs Māris Lazdiņš. Viņš sevi piesaka kā dīleri, kurš piedāvā tādas lietas, no kurām rodas pozitīva atkarība

Tas nav vienkāršs uzņēmums, kurš rīko piedzīvojumu sacensības un komandas saliedēšanas pasākumus, iznomā laivas vai organizē ceļojumus. Lūzumpunkts piedāvā sajūtas un kopā ar tām – milzum daudz emociju un pārdomu, stāsta veidotājs Māris Lazdiņš. Iedomājieties dienu, ko jūs atkal pavadāt ar saviem kolēģiem! Taču šoreiz nevis katrs pie sava datora, bet kopā skrienot un meklējot slēpņus, braucot ar riteņiem, slīdot pa ūdeni laivās, rāpjoties kokos vai ložņājot pa virvēm! Jūs svīstat, kājas trīc no bailēm, jūs šķendējaties, ir vēlme izkliegties uz kādu nejēgu, nepieciešamība apslāpēt emocijas, sajūsma un vārdos neaprakstāms prieks par piedzīvoto, jūs gribat kādam krist ap kaklu un raudāt aiz jūtu pārpilnības. Pēc šādas dienas gan kolēģus, gan sevi pašu viņu vidū uzlūko citādām acīm nekā iepriekš. Lūk, to pārdod Lūzumpunkts, kas izveidojās no dažu cilvēku piedzīvojumu kāres.

Kopā ar draugiem

Māris sevi atceras dažādos pasākumos, cik vien tālu sniedzas viņa atmiņa. Viņa mamma ar savu māsu izveidojusi bērnu un jauniešu organizāciju Jaunie vanagi, kas rīkoja arī dažādus pārgājienus, ekskursijas un ceļojumus starptautiskos apmaiņas projektos. Pirmās piedzīvojumu sacensības Māris rīkoja jau 13 gadu vecumā. Darbojoties jauniešu nevalstiskajās organizācijās, viņš sadraudzējās ar Māri Resni un Valdi Vanagu, ar kuriem vēlāk radās pirmās biznesa idejas.

«Man bija 18, kad mēs ar Valdi un Māri nolēmām piedalīties Kristapa Liepiņa (alpīnisma instruktors, piedzīvojumu un dēku meklētājs – red.) rīkotajās piedzīvojumu sacensībās. Šķiet, tas bija pārgājiens no Ainažiem līdz Saulkrastiem,» mēģina atcerēties Māris. Otro reizi, kad viņš ar draugiem piedalījās Liepiņa rīkotajās sacensībās Latgalē, viņš atminas mazliet labāk. Jo tajā reizē viņi, veidojot komandu, iepazinās ar Ingu Ludzenieci. Ar viņu kopā izveidots Lūzumpunkts, un trīs no 2003. gadā radušās komandas – abi Māri un Inga – joprojām strādā kopā.

Pirms draugi izveidoja piedzīvojumu kompāniju, bija daudzas un dažādas biznesa idejas: organizēt snovotāju ceļojumus uz lielajiem kalniem un nopirkt laivu, lai rīkotu atpūtu veikojot. Lai varētu to darīt, kādā skaistā 2006. gada dienā Uzņēmumu reģistrā tika pieteikts uzņēmums Momentum. Neveiksmīgs nosaukums, jo izveidot mājaslapu ar šādu nosaukumu nevarēja – kāds cits to jau bija izdarījis. «Man patīk sērfot, un es iedomājos par brīdi, kad ar dēli var uzslīdēt uz viļņa. To sauc par lūzumpunktu. Savukārt psiholoģijā lūzumpunkts ir brīdis, kad cilvēks pieņem lēmumu no ilgas plānošanas pāriet pie reālas rīcības. Tāpēc veidojām mājaslapu Luzumpunkts.lv, un drīz arī uzņēmumu pārdēvējām šajā vārdā,» stāsta Māris.

Ar snovošanu un veikošanu nekāds veiksmīgais bizness nesanāca. Tomēr neviens īpaši nebēdāja, jo toreiz katram no draugiem bija savs algots darbs ar pastāvīgiem ienākumiem, turklāt viņi visi biedrībā Latvijas Pieredzes izglītības centrs vadīja komandas veidošanas mācības. «Mūsu pieeja balstījās [filozofa Deivida] Kolba apļa teorijā, kuras pamatā ir pārliecība, ka mācīšanās ir nepārtraukts un ciklisks process un tajā mijiedarbojas pieredze un zināšanas,» stāsta Māris. «Vienkāršojot var teikt tā: ir darbība, tad analīze un plānošana, un tad atkal darbība.»

Nākamajā vasarā Lūzumpunktā pieteicās vairāki uzņēmumi, kas bija apmeklējuši mācības Pieredzes izglītības centrā, kā arī kompānijas, kurās strādāja draugu radi un paziņas. Māris gan neatceras, no kura uzņēmuma bija pirmie klienti: no autoservisa Skandi Motors vai apdrošināšanas firmas Seesam Insurance. Taču Skandi Motors vēl lūdza noorganizēt sev pasākumu, savukārt Seesam Insurance ir Lūzumpunkta klienti līdz pat šai dienai.

«Viens notikums pēc otra likumsakarīgi aizveda mūs līdz uzņēmuma izveidošanai, un tāpat arī notikumu virknē izkristalizējās, ka naudu pelnīsim nevis ar ceļojumu organizēšanu, bet ar uzņēmumu saliedēšanas pasākumiem,» atceras Māris. 2008. gadā šķita, ka darba ir gana daudz, lai pamestu algoto darbu un atteiktos no pastāvīgiem ienākumiem. Abi Māri un Inga nolēma strādāt tikai savā uzņēmumā.

Bildēties policista auto

«Toreiz mums šķita, ka visas durvis ir vaļā: mēs darbojāmies tikai divus gadus, bet mūsu klientu vidū jau bija lielie uzņēmumi. Bet tieši tad Latvijā sākās finanšu krīze,» atceras Māris. Visi uzņēmumi, kas bija pieteikušies Lūzumpunkta pasākumiem, atcēla tos. Taču Mārim un Ingai radās jauna ideja, kā piesaistīt interesentus. Reiz piedalījušies autofotoorientēšanās sacensībās, viņi nolēma sarīkot fotoorientēšanos ar velosipēdiem, ko nosauca par Pilsētas medībām.

«Jau pirmajā un otrajā reizē pieteicās daudzi cilvēki, tāpēc nolēmām šādas sacensības visiem gribētājiem rīkot divas reizes mēnesī. Tas bija labs pagrieziens,» atceras Māris. Lai gan peļņa bija niecīga, mēneša ienākumi nepārsniedza 600 eiro, toties Lūzumpunkts ieguva atpazīstamību: cilvēki gribēja sev Pilsētas medības dzimšanas dienas ballītēs un korporatīvajos pasākumos. Arvien vairāk uzņēmumu sāka interesēties par Lūzumpunktu, un pamazām, atkopjoties no budžeta konsolidēšanas gadiem, uzņēmumi atgriezās arī pie saliedēšanas un komandas veidošanas pasākumiem.

Kad Māris viesojās drauga kāzās Nīderlandē, vērojot laivu izbraucienus Amsterdamas kanālos, radās ideja piedāvāt laivas nelielām tūrēm arī pa Rīgas kanālu. «Nu jau kādus sešus gadus mums ir laivas. Lielu peļņu tās nenes: iznomājot laivas, gadā nopelnām tikpat, cik sarīkojot uzņēmumam lielu piedzīvojumu pasākumu. Bet ir forši, jo, pirmkārt, nomājot laivas, varam trīs puišus nodarbināt, otrkārt, varam Rīgai kaut ko iedot,» saka Māris ar apmierinātu smaidu. «Laivas man pašam ļoti patīk. Patīk redzēt, kā uzņēmums aug, domāt, ko vēl varam iedot cilvēkiem.»

Lielāko daļu, 60-70%, uzņēmuma ienākumu veido korporatīvie piedzīvojumu pasākumi. Pagājušajā gadā gāja viskarstāk Lūzumpunkta pastāvēšanas vēsturē – bija 150 projektu. Gan mazi, gan lieli pasākumi pat 300 dalībniekiem. Pārējā nauda tiek nopelnīta ar komandas saliedēšanas pasākumiem un laivu nomu. Jautāts, ar ko tad Lūzumpunkts atšķiras no citiem uzņēmumiem, kas piedāvā līdzīgus pasākumus, Māris paškritiski atzīst: «Es nedomāju, ka darām kaut ko unikālu. Jebkas izdarāms arī citā organizācijā. Taču mēs iedodam cilvēkiem foršas emocijas. Cilvēki jūt, ka mūs interesē, kā viņi jūtas un ko domā. Tas ir iemesls, kāpēc pie mums atgriežas. Protams, ir vajadzīgas tehniskās zināšanas un prāts, bet tas nav pats galvenais. Ir jābūt pozitīvai attieksmei.»

Kad Lūzumpunkta darbinieki paši sāk just, ka dara kaut ko bez sajūsmas, viņi atsakās no tā. Šī iemesla dēļ viņi nekad nav organizējuši sporta spēles, kaut gan ar tām pašlaik varētu pelnīt lielu naudu. Bet piedzīvojumu organizācijā nevienu neinteresē lēkšana maisos vai futbola turnīra rīkošana. Kad Lūzumpunkts sajuta apnikumu no Pilsētas medībām, nolēma tās organizēt tikai reizi gadā kā pasākumu patiesiem interesentiem. Tikai uzņēmumiem tās augu gadu tiek piedāvātas kā pasākums, kas attīsta sociālās un komunikācijas iemaņas.

«Orientēšanās ir daļa spēles, ir arī dažādi uzdevumi, kuru izpildei kaut kas jānoskaidro, jāsarunā, ar kādu jāvienojas,» stāsta Māris. Piemēram, jānofotografējas policijas mašīnā. Jāpanāk, lai Lūzumpunktam piezvana kāds no Kanādas. «Mums jāizdomā šie uzdevumi tādi, lai neviens pēc tam pie mums nenāktu ar rungu. Ir bijuši arī tādi gadījumi. Reiz Pierīgā bija uzdevums nofotografēt komandu uz siena gubas. Diemžēl 40 komandām bija tikai viena siena guba. Kad visas pārgāja tai pāri, gubas vairs nebija, un saimnieks bija dusmīgs. Tagad gādājam, lai nevienam netraucētu.»

Dažādībā ir spēks

«Aizraušanās noteikti var būt arī bizness. Es nezinu, vai tas var būt miljonu bizness, gan jau ka var. Bet mēs darām to, kas pašiem patīk, un tā arī ir mūsu veiksmes atslēga,» gandarīts saka Māris. Viņš, gluži tāpat kā uzņēmuma otra vadītāja Inga Ludzeniece, vismaz pusi sava darba laika velta piedzīvojumu pasākumu rīkošanai. Māris Resnis un organizāciju psiholoģe Lauma Žubule koncentrējušies komandas saliedēšanas pasākumiem.

Uzņēmuma kodolā ir arī projektu vadītājs, fotogrāfs Juris Zīģelis. Māris vairākas minūtes stāsta par saviem kolēģiem, sen iepazītajiem un jaunajiem. Tāpēc ka uzskata – tieši viņi ir magnēts, kas piesaista klientus: «Pie mums strādā enerģiski, spēcīgi cilvēki, kuri sajūt grupu un iedod tai tieši to, kas nepieciešams. Kādreiz man šķita, ka mums ir grūti sastrādāties, jo esam tik dažādi. Tagad saprotu, ka dažādībā ir mūsu spēks.»