Žurnāla rubrika: Cilvēki

Skujenieka mantojums

Posted on jūnijs 15, 2016 by - Vēsture

Bijis viens no Latvijas valsts dibinātājiem, Marģers Skujenieks bija arī viens no padomju okupācijas upuriem – viņu Maskavā nošāva čekisti. Šomēnes Skujeniekam, ietekmīgam politiķim un statistikas pamatlicējam Latvijā, aprit 130. gadskārta

Kas bija šis ievērojamais, sava laika sabiedrībā labi pazīstamais un bieži karikatūrās atainotais vīrs vārdā Marģers Skujenieks? Viņa liktenis atspoguļo politiskās peripetijas, kuras Latvija piedzīvoja 20. gadsimtā. No kvēla strādnieku šķiras cīnītāja, kuram pat nācās bēgt no cariskās Krievijas, viņš vēlāk Latvijas neatkarības laikā kļuva par tikpat kvēlu nacionālistu. Skujenieks bija klāt 1905. gada revolūcijas notikumos, Pirmā pasaules kara laikā devās uz Krieviju bēgļu gaitās, atgriežoties piedalījās Latvijas valsts proklamēšanā 1918. gadā un vēlāk arī Kārļa Ulmaņa sarīkotajā valsts apvērsumā, bet viņa dzīvi izdzēsa padomju okupantu lode.

Zinātnes vilinājums

Atšķirībā no daudziem ievērojamiem laikabiedriem Marģers Skujenieks nenāca no laukiem, viņš dzimis 1886. gada 22. jūnijā Rīgā. Tēvs – latviešu publicists Eduards Skujenieks, kurš vairāk pazīstams ar pseidonīmu Vensku Edvarts, bet mātes Luīzes pirmslaulību uzvārds Alunāna liecina par piederību jaunlatviešu aktīvistu dzimtai. Kultūras jomai vēlāk pievērsās arī Skujenieka jaunākā māsa – aktrise un dzejniece Biruta Skujeniece.

Marģers Skujenieks jau gadsimta sākumā pievienojās sociāldemokrātiem, pēc 1905. gada revolūcijas viņam pat vajadzēja doties trimdā uz Londonu, lai izvairītos no apcietinājuma. Tomēr visai drīz viņš atgriezās un sāka studijas Maskavas Komercinstitūta tautsaimniecības nodaļā, kā arī sāka strādāt krievu profesora Fortunatova statistikas seminārā Maskavā.

Ja Skujenieka loma aprobežotos tikai ar zinātnisko darbību, viņš jau tādējādi būtu nodrošinājis sev stabilu vietu vēsturē kā viens no pazīstamākajiem latviešu statistiķiem – viņš kļuva par vispāratzītu autoritāti, izmantojot statistiku Pirmā pasaules kara bēgļu organizāciju darbā. Taču viņu arvien vairāk sāka interesēt arī nacionālais jautājums un dažādi etnopolitikas aspekti.

1913. gadā iznāca viņa grāmata Nacionālais jautājums Latvijā – tajā Skujenieks pirmoreiz apkopoja ziņas par visu Latvijas iedzīvotāju skaitu, izglītību un tautsaimniecību. Neatkarīgās Latvijas laikā Skujenieks kļuva par vadošu statistikas darbinieku, ar viņa gādību sabiedrībā nonāca liels skaits vispārēju statistisku izdevumu, kuri joprojām palīdz veidot precīzu, statistiski bagātu priekšstatu par tā laika sabiedrību. Starp dažādiem Valsts statistikas pārvaldes izdevumiem visplašāk pazīstamais ir viņa 1931. gada darbs Latvija, zeme un iedzīvotāji.

Divkārtējs premjerministrs

Skujenieka laikabiedri viņu bieži raksturoja kā zinātnieku, intelektuālu individuālistu, kurš labprāt pavadījis laiku uz jahtas, burājot un kaislīgi smēķējot pīpi. 

Taču politikā viņš ienāca līdzīgi daudziem tā laika latviešu intelektuāļiem, kas pirmo praktisko pieredzi ieguva sociāldemokrātu organizācijās.

Skujenieks jau pirms Pirmā pasaules kara un tā laikā kļuva pazīstams ar dažām savam laikam drosmīgām publikācijām par nacionālo jautājumu. Jau pirms kara viņš norādīja, ka nacionālajā politikā galvenā cīņa Baltijā vēršama nevis pret vāciešiem, bet gan pret krieviem. «Nopietni runāt par nacionālo cīņu ar vāciešiem kā tautu var vienīgi politiski bērni, vai arī ļaudis, kas apzinīgi mēģina noslēpt sabiedrisko attiecību patieso saturu,» Skujenieks jau 1912. gadā rakstīja studentu rakstu krājumā Burtnieka pūrs. Tolaik viņš uzsvēra, ka nacionālā un sociālā apspiestība ir savstarpēji saistīta un strādniekiem jācīnās gan par savas šķiras, gan par savas tautas nākotni.

Jau daudz plašāku publicitāti piedzīvoja Skujenieka darbs Vietējā pašvaldība Baltijā, kas dienasgaismu ieraudzīja kara laikā – tas izdots Maskavā 1916. gadā. Autors tajā mazāk uzmanības velta nacionālisma teorētiskajiem aspektiem, bet vairāk nācijas tiesības nodrošinošiem praktiskiem apsvērumiem. Skujenieks uzsver, ka Baltijā nepieciešamas pašvaldības, kas atbilstu latviešu un igauņu interesēm, neaizmirstot arī par minoritāšu tiesībām.

Nozīmīgākais notikums Latvijas sabiedrības dzīvē 20. gadsimtā bija latviešu politiķu lēmums proklamēt neatkarīgu valsti 1918. gada 18. novembrī. Tieši Skujenieks bija tas vīrs, kurš vadīja 17. novembra sarežģīto nākamās valdības izveidošanas sēdi un pēc tam tika ievēlēts par klātneesošā Tautas Padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes biedru.

1920. gada Satversmes sapulcē Sku-jenieku ievēlēja no Latvijas Sociāl-demo-krātiskās strādnieku partijas saraksta. Taču 1921. gadā viņš kopā ar 18 citiem Satversmes sapulces deputātiem atšķēlās un izveidoja tā saukto sociāldemokrātu mazinieku frakciju.

Skujenieks ticis ievēlēts visos brīvās Latvijas parlamenta sasaukumos. 1926. gadā viņš kļuva par Ministru prezidentu, vienlaikus iekšlietu ministru. Šī bija pirmā un vienīgā kreisā valdība starpkaru periodā, kurā izšķiroša nozīme bija sociāldemokrātiem. Tā turpināja darbu tikai līdz 1928. gada sākumam, jo izjuka valdošā koalīcija.

Šajā laikā Skujenieks pamazām atkāpās no sociālistiskās ideoloģijas, daudz svarīgāki viņam kļuva nacionālisma pamatprincipi – šķiras vietā dominēja tauta. Par to nepārprotami liecināja viņa publikācijas 30. gadu sākuma presē, kur brīžiem ieskanējās radikāli toņi. Skujenieks arī formāli pameta sociāldemokrātiju un izveidoja jaunu politisko organizāciju – Progresīvā apvienība. Par Skujenieka domubiedriem bija kļuvuši Vilis Holcmanis, Kārlis Dišlers, Voldemārs Zāmuels un citi izglītoti profesionāļi, kurus neapmierināja lielo partiju – sociāldemokrātu un Zemnieku savienības – īstenotā politika.

Nebija nekāds pārsteigums, ka pieredzējušais politiķis kļuva par neapšaubāmu partijas līderi. Tas labi redzams 1931. gada Saeimas vēlēšanās, kuras izrādījās pēdējās pirms autoritārā apvērsuma un padomju okupācijas. Šajās vēlēšanās Progresīvā apvienība ieguva trīs vietas, bet Skujenieks ar milzīgu individuālo balsu pārsvaru tālu apsteidza citus apvienības politiķus. Skujenieka autoritāte sniedzās tālu pāri viņa nelielajai partijai. Pierādījums tam bija fakts, ka 1931. gada rudenī sarunu vedējs par valdības veidošanu no centra grupām bija tieši viņš un spēja atkal atgriezties valdības vadībā, izkonkurējot zemsaviešu līderi Ulmani. Viņa valdībai vajadzēja risināt milzīgā bezdarba problēmu un citas Lielās de-presijas sekas. Skujenieka laikā arī tika parakstīts līgums par pirmās Daugavas spēkstacijas būvi, kas sāka darbu neilgi pirms Latvijas okupācijas.

Apvērsums, okupācija, nāve

15. maija apvērsums bija robežšķirtne Latvijas sabiedrības dzīvē, jaunā vadoņa Kārļa Ulmaņa kults atstāja nospiedumus itin visās dzīves jomās. Lai gan Skujenieks nebija piedalījies apvērsuma sagatavošanā, Ulmanis viņu piesaistīja valdības darbā,  lai gūtu atbalstu nacionāli noskaņotajās kreisajās aprindās, Rīgas tā dēvētajā demokrātiskajā inteliģencē. Noteicoša loma šajā lēmumā bija atvaļinātajam ģenerālim Jānim Balodim, kuram Ulmanis uzticēja savus plānus un kuram bija ciešas saites ar Skujenieku. 

Ģenerālis Balodis bija ieguvis militārpersonu un Neatkarības kara veterānu aizstāvja tēlu un, kaut arī piederēja pie Latviešu Zemnieku savienības, bija pazīstams ar daudziem dažādu partiju biedriem. 1934. gada apvērsuma priekšvakarā Balodis panāca to, ka arī Skujenieks nonāca sazvērnieku vidū.

Laikabiedru liecības gan vēsta, ka Ulamanis tam piekāpies visai negribīgi. Zemsaviešu deputāts un labs politisko aizkulišu pazinējs Ādolfs Klīve vēlāk trimdā par liktenīgo dienu notikumiem rakstīja: «Kad neskaitāmas reizes viss bija pārrunāts un izkārtots, tad Balodim pēdējā brīdī ievajadzējās Skujenieku jaunajā valdībā! Padomājiet, ko tas nozīmē! Un tad pats Skujenieks! Tas deklarē, ka var piedalīties valdībā tikai tad, ja Ulmanis apsolās pret bijušās kreisās valdības locekļiem un sociāldemokrātu sportistiem nevērsties ar represijām. «Tad man bija diezgan,» kliedza Ulmanis.»

Skujenieks jau iepriekš bija kritizējis parlamentārās demokrātijas trūkumus un nešauboties piekrita līdzdarboties apvērsumā. Taču Ulmanis nebija gatavs atvēlēt viņam iecerēto iekšlietu ministra posteni. Piedāvāto satiksmes ministra amatu Skujenieks uzņemties nevēlējās, tāpēc tika radīts īpašs Ministru prezidenta biedra postenis, lai panāktu kompromisu.

Skujenieks dažus gadus darbojās šajā amatā bez nopietnām iespējām ietekmēt būtisku lēmumu pieņemšanu, jo varas groži stingri atradās Ulmaņa rokās. Skujenieks vadīja valsts sporta dzīvi, Olimpisko komiteju, Nacionālo celtniecības komiteju. Tiek uzskatīts, ka 1938. gadā Skujenieks atstāja valdības amatu, jo nesagaidīja solītās pārmaiņas. Ulmanis, veicot apvērsumu, tika paziņojis, ka šī rīcība radīs tikai pagaidu stāvokli, bet vēlāk tiks reformēta Satversme un izsludinātas jaunas vēlēšanas, taču tā nenotika.

Skujenieka liktenī redzama Latvijas sarežģītā 20. gadsimta vēsture. Pazīs-tams, cienīts, veiksmīgs politiķis un plaša vēriena zinātnieks, viņš piederēja pie tiem latviešu politiskās elites pārstāvjiem, kurus iznīcināja padomju okupācijas vara. Tie, kuri atradās pa tvērienam, gāja bojā koncentrācijas nometnēs vai no čekistu lodēm tepat Latvijā. Skujenieks tika apsūdzēts un nonāca apcietinājumā drīz pēc okupācijas – 1940. gada augustā, bet 1941. gada 12. jūlijā viņu nošāva cietumā Maskavā.

Burbuļu start-up

Posted on jūnijs 15, 2016 by - Slavenība

Starptautisko attiecību pasniedzējs un TV3 moderators Edijs Bošs savu darbošanos ar dzirkstošā vīna darīšanu dēvē par šmigas start-up. Nākamgad plāno piedāvāt restorāniem pirmās pudeles

Edijs ar garšām spēlējas jau septīto gadu. Eksperimentē. Sāka ar pāris pudelēm sidra savam priekam. Vannasistabā. Drīz vien tur pietrūka vietas. Aizrāvās, jo gribēja atrast īsto garšu. Tagad Bošs vīnu dara darbnīcā ārpus mājām. Tā ir neliela, ar vairākiem maziem kambarīšiem un mazu pagrabu vīna glabāšanai. Vezdams darbnīcā, viņš stāsta, ka tuvākajā laikā plāno iegūt licenci, lai savu vīnu var arī pārdot. 

Tas gan nav pašmērķis. «Vēlos radīt ko tādu, par ko man nebūtu kauns. Perfektu dzirkstošo vīnu. Cik nu vien tas perfekts var būt, ne no vīnogām taisīts. Tādu, lai vīnziņi Latvijā ir ar mieru pasniegt restorānos,» saka Edijs. 

Viņa dzirkstošais jau ir novērtēts: pirms gada dzērveņu vīns ieguva sudraba medaļu vienā no Amerikas lielākajiem vīna konkursiem (Indy International Wine Competition). Pērn Bošs saņēma arī piedāvājumu no laba Rīgas restorāna eksperimentālā kārtā iekļaut kartē viņa «dzirkstošo dzērveni» – rose vīnu. Tobrīd Bošam nebija ne licences, ne tik daudz pudeļu, lai varētu sadarboties. Tagad viņš pie tā strādā.

Roku darbs

«Pats brīnos, ka man tik ļoti iepatikās vīna štelle. Laikam pēc ilgiem pie datora nosēdētiem gadiem fizisks darbs ar rokām ir tas, kas man vajadzīgs,» secina Edijs. Ieguvis doktora grādu politikas zinātnē Kembridžas Universitātē, viņš strādā par docentu Rīgas Stradiņa universitātē. Nesen studenti aizstāvēja bakalaura darbus, un jau nākamajā dienā Edijs rāva rabarberus Kurzemē. Tagad tos mizo, griež un saldē. «Dabas un akadēmiskais kalendārs labi sakrīt. Vīnu gan kopumā var labi plānot. Retas ir tās reizes, kad kaut kas jāizdara koncentrētāk. Piemēram, rabarberi nevar gaidīt. Savītīs.»

Dzirkstošā vīna darīšana nav tikai dzēriena iegūšana. Tas ir process. Uz rabarberu raušanu Edijs paķēra līdzi brāli. Kopīgs ceļš, kustības svaigā gaisā. Edija tētis palīdz grozīt pudeles vajadzīgajā leņķī, kad «jānokrata» nogulsnes. Arī mamma iesaistās, piemēram, pieskatot Edija trīs bērnus. Sieva Anda esot labs degustators. Un, kas svarīgi, nerūc par vīra aizraušanos. «Nez cik naudas esmu atņēmis ģimenei un ieguldījis te,» viņš norāda uz saldētavu un kondicionētāju, kas darītavā uztur nemainīgu temperatūru. Bez tā darbs ar burbuļiem nav iedomājams, jo labi zināms, ka automašīnas bagāžniekā pasildījies šampanietis var uzsprāgt.

Darbnīcas lielumu Edijs izvēlējies ar nolūku. «Ja vannasistabā nonāc pie laba produkta, nav zvanīts, ka vari replicēt to lielākā apjomā,» viņš skaidro. Ir liela atšķirība: radīt vienu, divas vai 500 pudeļu. Gan receptūras ziņā, gan loģistikas. «Es mēģinu saprast arī ražošanas pusi,» Edijs rāda tukšo pudeļu virkni. Diena, kad viņam piegādāja pirmo paleti ar tukšām pudelēm, bija notikums. Kā tās visas dabūt darbnīcā? Nesa pats savām rokām pa drusciņai. Nākamais izaicinājums bija pārvietot 300 litru mucu ar vīnu un pārpumpēt šķidrumu citā tvertnē. Un tad vēl izmazgāt to cisternu. «Man ir interesanti izdomāt risinājumu. Katru reizi, kad vajadzīgs kāds aparāts, kas maksā milzu naudu, es domāju par alternatīvu. Kad nav resursu, kļūsti radošs. Prāts sāk strādāt citādi. Tas manī rada jaunatklājēja prieku.» Edijs smejas, ka faktiski jau tā ir start-up psiholoģija, ka visu izdomā pats. «Sanāk, ka man ir šmigas start-up. Burbuļu startaps.»

Vadādams pa savu darītavu, Edijs norāda uz pudelēm, kurās nenotiekot «sekundārā rūgšana». Kaut ko esot nolaidis greizi. 

Kas ir sekundārā rūgšana? «Raugu un cukuru liek klāt otrreiz, lai ražojas burbuļi. Burbuļus rada raugs, kas vai nu dara, vai nedara savu darbu. Šajā gadījumā – nedara. Ir dažādi mērinstrumenti, kas spēj noteikt spiedienu, cukura un skābes proporciju,» viņš paskaidro. Slengs, kurā Edijs runā, nezinātājam nav tik vienkārši saprotams. Viens gan skaidrs – dzirkstošā vīna darīšana ir piņķerīga, sarežģīta. Bet tieši tas Ediju saista. Alus vai parastā vīna eksperimenti notiek ātri. Dzēriens pagaršojams jau pēc pāris mēnešiem, taču dzirkstošie prasa gadus.

Edijs savus vīnus dara pēc klasiskās dzirkstošo vīnu metodes, kas radusies Šampaņā, Francijā. Process notiek tā: vispirms top vīns. Lielā metāla tvertnē. Kad tā sauktais bāzes vīns norūdzis, seko sarežģītākais – padarīt to dzirkstošu. Lētāka un ātrāka metode ir vīnu uzgāzēt apmēram tāpat kā limonādi. Taču klasiskā metode prasa piņķerīgu un laikietilpīgu otrreizējo raudzēšanu pudelē. Edijs praktizē klasisko metodi – vīnam pievieno raugu, cukuru. Tad aizkorķē un liek «gulēt». Vēro, kā veidojas nogulsnes. Groza vajadzīgajos leņķos. Pudeles apmēram gadu guļ uz sāna. Tas vajadzīgs, lai rauga nogulšņu saskares laukums ar vīnu būtu lielāks. Kad vīndaris uzskata, ka otrreizējā raudzēšana ir savu darbu izdarījusi, tad var gatavoties tā sauktā nogulšņu korķa izņemšanai, kad pudeli sakrata, lai saduļķotu nogulsnes, ļautu tām vēlreiz nogulsnēties uz korķa, kurš pēc tam tiek sasaldēts un «izšauts». Pusotrs gads – tas ir agrākais, kad vīnu var sākt nogaršot. «Dzirkstošais vīns prasa pacietību, vērošanu, meistarību, izgudrošanu,» stāsta Edijs. Šampaņā vintage dzirkstošie uz nogulsnēm tiekot turēti pat desmitiem gadu. Edija vecākais vīns ir četrus gadus vecs.

Uz katras pudeles etiķetes ir dažādi datumi, jo Edijam svarīgi saprast, kā vīna buķete, burbuļi un garša mainās laika gaitā un atkarībā no nogulsnēm. Edijs nogaršo, pieraksta. Ja gribēs augļainu, tad ilgi uz nogulsnēm neturēs. «Ir jāatrod īstais balanss, cik ilgi turēt. Lai nezaudē raksturu. Saprast, kurā mirklī vīns ir pats labākais un skaistākais.»

Ļoti svarīgs process ir pielikt vīnam kontrolētu cukura apjomu sekundārās rūgšanas laikā. Ja būs par daudz, pudele uzsprāgs. Piemēram, 20-30 gramu uz litru ir labi, bet 40 gramu jau par daudz. «Tur iekšā ir atombumba. Kad gatavoju pudeles nogulšņu korķa «izšaušanai», man tās pamatīgi jāsakrata. Tas ir bīstamais mirklis, jo var sprāgt.» Reiz tā gadījies, un griestos vēl tagad redzamas stikla šķembas. Edijs pieļauj – vai nu pudelē bija plaisa, vai ar cukuru nošāva greizi. Lai pasargātu sevi, Edijs lieto aizsargbrilles. Rokās ir cimdi no speciāli materiāla, kuru nespēj sagriezt stikls. 

Pudeles ir dažādas, piemērotas darbam ar dažādu spiedienu dzirkstošajiem vīniem. Neder arī kurš katrs korķis. Edijs stāsta, ka tiem ir daudz veidu un viņš tos pasūta internetā. «Parastajam vīnam svarīgi, lai gaiss netiek iekšā. Tumšas vai caurspīdīgas pudeles – atkarīgs no tā, cik tavs vīns baidās no gaismas. Šampaniešu pudeles ir pilnīgi cita štelle. Tās ir daudz smagākas, biezākas. Pēdējā laikā pasūtu «īstās» pudeles no Šampaņas, jo dzirkstošā vīna sprādzienbīstamība ir nopietna lieta.» Cik maksā tāda palete pudeļu? Edijs sāk smieties: «Labāk nejautā.» Piemēram, labs korķējamais aparāts maksātu ap 3000 eiro. Bez tā it kā nevar, taču pagaidām viņam ir izdevies pielāgot divus daudz lētākus korķētāja variantus.

Mainās kultūra

Pagaidām Edijs vēl eksperimentē. Pieslīpē īsto recepti, lai varētu vīnu ražot lielākā apjomā. No visiem līdz šim veiktajiem 50 eksperimentiem potenciāls esot trim garšām. Rabarberam, dzērvenei un avenei. Katru gadu Edijs visas trīs receptes atkārto un mēģina saprast, kā panākt, lai vīns vienmēr izdodas perfekts. Viena recepte nu puslīdz ir gatava. Tas ir dzērveņu dzirkstošais, kurš ieguva sudraba medaļu Amerikā. Vēl jāpastrādā ar aveni un rabarberu, lai var iet uz Valsts ieņēmumu dienestu un Pārtikas un veterināro dienestu un teikt, ka eksperimentu laiks beidzies un Boša vīna darītava ir gatava tirgot savus darījumus. «Man nav ambīcijas vienkārši kaut ko ražot. Gribu tādu, lai pašam patīk.»

Kad Edijs iedod nogaršot dzērveņu burbuļus, es saku, ka nekādas ogas nejūtu – riktīgi labs sausais vīns. Labs proseko. Edijs atbild – nav tā, ka būtu dikti jāsit cauri dzērvenei. Ir sajūtama tās nots. Vīns ir lielisks. Uz ko Edijs vēl tiecas? «Ja Mārtiņa Rītiņa vīnzinis ņems, tad labi, ja ne – tad jāmet viss pie malas,» Edijs smejas.

Bet kad tad TV3 skatītāji varēs malkot vīnu, skatoties ziņas, kuras lasa vīndaris Bošs? «Nedomāju, ka kādreiz manu vīnu varēs nopirkt veikalā. Tam vajag citus apjomus, un man jau ir pilna laika darbs. Ar vīna ražošanu diez vai var pabarot ģimeni.» Tāpēc plāns ir ražot partijas pēc pasūtījama. Ja Edijam būtu 21 gads, tad viņš domātu citādi. Aizietu no visiem darbiem un nodotos tikai šmigas start-up. «Man patīk arī tāda domāšana, jo reizēm cilvēki pārāk skeptiski un pragmatiski skatās uz lietām, tāpēc arī ideja neaizlido.»

Vīna kultūra izplatās, un kvalitātes prasības aug. Tomēr Edijs labi apzinās, ka vīns Latvijā nebūs ienesīgs bizness. Brīdī, kad ģimenes godos uz galda uzliks viņa vīnu, ne visi radi to dzers. Piemēram, Edija vecāku paaudzei ir cita garšas izjūta. «Mani dzirkstošie ir sausi, pussausi. Tiem, kuri dzer alu vai saldinātos vīnus, nav jēgas dzert manējo, jo būs jāmokās, stāstot, ka ir labs. Protams, ienesīgāk būtu ražot pussaldo ogulīti, bet man pašam tas negaršo.»

Edijam vēl daudz darāmā. Neizzinātā. Viss jāsaprot un jāatrisina pašam. Nav padomdevēja, kam paprasīt padomu, jo neviens nav turējis desmit gadus uz nogulsnēm dzirkstošo Latvijas aveni. «Bet man tieši patīk lauks, kurš nav aparts.»

Meitiņ, kur tad speķītis?

Posted on jūnijs 15, 2016 by - Veiksme

Diez vai latviešiem pienāks tādi laiki, kad Jāņos grauzīs tikai burkānus un ikdienā visi iztiks bez karbonādes, sulīgas kotletes vai kraukšķīgām ribiņām. Tāpēc Rūjienas pusē lauksaimnieks Jurģis Krastiņš ķēries pie bioloģiskās cūkgaļas audzēšanas

Pirms 23 gadiem tēvs Jurģim Krastiņam 18. dzimšanas dienā uzdāvināja par kolhoza pajām iegādātu, krietni remontējamu padomju laika kāpurķēžu traktoru. «Tas tika izcelts burtiski no dubļu peļķes, tomēr iegāde nebija ne lēta, ne vienkārša. Tēvam, kā jau mehāniķim, bija zināšanas, man atkal entuziasms… Pa abiem kāpurnieku sataisījām, un pavasarī es nodibināja savu zemnieku saimniecību,» atceras Krastiņš. 

Toreiz viņš vēl tikai mācījās Priekuļu Lauksaimniecības tehnikuma trešajā kursā. Tagad ir īpašnieks un vada trīs Rūjienas novada uzņēmumus – Saktas ZS nodarbojas ar graudkopību, Kunturi ir cūku audzēšanas komplekss, bet nesen nodibināta arī bioloģiskā saimniecība Ecoland Latvia. Šie uzņēmumi nodrošina darbu aptuveni 70 vietējiem iedzīvotājiem, un pērn kopējais apgrozījums sasniedzis gandrīz 3,5 miljonus eiro.

Bioloģiskās cūkas 

«Mans mērķis bija no pieciem hektāriem, ar kuriem sāku, tikt līdz simt un nopirkt jaunu Belarus traktoru. Šķita – tad gan varēs sākt dzīvot,» Jurģis ar smaidu atceras biznesa sākumu 1993. gadā, graudkopībai visneizdevīgākajā laikā. Valsts labību joprojām importēja, tomēr vietējos zemniekus vairs neatbalstīja. Graudu cenas diktēja lielie dzirnavnieki, kas iepirka tik, cik gribēja un par kādu cenu gribēja. Tāpēc pirmie Saktās nokultie rudzi tā arī palikuši nepārdoti.

Par spīti tam, pie kārotajiem simt hektāriem, tāpat kā pie jauna traktora, Jurģis ticis samērā drīz. Pēc gadiem četriem. Pat fakts, ka pēc tehnikuma iestājies Lauksaimniecības universitātē, kur pabeidzis Ekono-mikas fakultāti, daudz netraucējis saimniekošanai. «Kaimiņš ar krietni lielāku dzīves pieredzi nekā man ap to pašu laiku nodibināja savu saimniecību Burtnieki. Tajā bija gan Belarus, gan privatizēts kombains. Es kūlu labību viņam, kūlu sev, kā arī citiem vietējiem zemniekiem,» turpina Jurģis, īpaši uzsvērdams, ka tā bijusi neformāla divu nelielu saimniecību kooperācija, kas ļāvusi izdzīvot gan vienai, gan otrai.

Cits šādas neformālas kooperācijas veiksmes stāsts esot sadarbība ar bijušo cūku fermas Kunturi īpašnieku Gunti Jugbārdi. Viņš ap to pašu laiku, kad Jurģis izveidoja savu saimniecību, privatizējis ne tikai piecas kolhoza sivēnmātes, sākot nodarboties ar cūkkopību, bet arī kalti, ko vairāk gan izmantojis kā noliktavu.

«Ap 2000. gadu, kad mums kaltes jautājums kļuva arvien aktuālāks, vienojāmies ar Jugbārdi par tās izmantošanu. Vēlāk, iegādājoties Kunturus, mūsu rīcībā nonāca arī tiem piederošās dzirnavas,» atceras Jurģis Krastiņš, kurš šobrīd apsaimnieko gandrīz 1500 hektāru zemes. Tajos tiek audzēta ne tikai labība, bet arī rapsis, pupas un ķimenes. Pupas – cūku piebarošanai. Ķimenes, tāpat kā graudi, ir viens no saimniecības eksportproduktiem, ko ar Lietuvas rēderu starpniecību realizē visā pasaulē. Savukārt kaltē, kuras jauda pirms 15 gadiem bija 300 tonnu sezonā, aizvadītajā gadā izkaltēti 10 000 tonnu. Dubultota arī dzirnavu jauda – tagad tās maļ nevis divas, bet 4,5 tonnas graudu stundā.

«Katru gadu esam kaut ko būvējuši vai likuši klāt jaunas iekārtas, bet paiet laiks – platības aug, graudu apjoms palielinās, un atkal izrādās, ka ar esošo nepietiek,» Jurģa teikto papildina viņa māsa Gunta Bole, kas kopā ar fermas ražošanas vadītāju Santu Preimani ir Kunturu līdzīpašniece. Viņas pārziņā ir saimniecības finanses, mārketings, arī personāla jautājumi. Kopumā pēdējo desmit gadu laikā realizēts vairāk nekā 15 šādu lielāku un mazāku projektu, kas ļāvuši apgūt ap 1,5 miljoniem eiro ES līdzfinansējuma.

Kad 2005. gadā Jugbārdis piedāvājis Krastiņam iegādāties fermu, tajā bijis 1300 cūku. «Ar graudkopību jau negāja viegli, bet tur situācija bija daudzmaz civilizēta. Sevišķi, kad uz ārzemēm aizgāja pirmie kuģi ar Latvijas graudiem, kas lika satrūkties lielajiem dzirnavniekiem, kuri pirms tam apgalvoja, ka mūsu graudi pārtikai neder,» stāsta Jurģis. Taču lopkopībā stāvoklis bijis daudz sarežģītāks. Latvijā milzīgos apjomos legāli un nelegāli ievesta nezināmas izcelsmes gaļa, ko šeit pārdeva par smiekla naudu. Vietējiem ražotājiem, pēc Jurģa domām, trūcis gan pieredzes, gan profesionalitātes, tāpēc tie bijuši pilnīgi atkarīgi no absurdās tirgus situācijas. Ne tikai Jugbārdis, arī daudzi citi, nespēdami to izturēt, ar laiku aizgājuši no šī biznesa.

Bet Krastiņš, pārņemot fermu, uzdeva sev jautājumu – ja reiz bizness ir nepārtraukta attīstība, tad kā attīstīt abas tik dažādās nozares turpmāk?

Pašlaik Kunturos ir ap 5000 cūku, 400 no tām sivēnmātes. Jurģis saka – tā vairs neesot īsti ģimenes saimniecība, bet arī ne industriāla lielražošana. Tātad ekonomiski diezgan nepateicīga niša. «Mēs sapratām – vai nu jāpalielina cūku skaits (ko īsti negribējām, jo tās jau būtu citas tehnoloģijas ar citu ietekmi uz apkārtējo vidi), vai jārada kas jauns un specifisks,» skaidro Jurģis. Juzdamies atbildīgi par vietu, kur paši dzīvo, viņi pirms diviem gadiem šo jauno un specifisko atraduši bioloģiskajā cūkkopībā. Tā tapis uzņēmums Ecoland Latvia. Tas šķitis loģisks risinājums, ņemot vērā, ka arī Saktas jau kādu laiku ir ne tikai graudu audzēšanas, bet arī sēklkopības saimniecība, kas stingrā Valsts augu aizsardzības dienesta uzraudzībā nodarbojoties ar sēklas materiāla pavairošanu.

Atgriezties pie speķīša

Šomēnes līdz Jāņiem bioloģiskā cūkgaļa pirmo reizi nopērkama uzņēmuma veikalos Rīgā, Valmierā, Siguldā un Rūjienā. Kāds būs ekonomiskais efekts, neviens vēl nevar pateikt. Pašlaik tā esot par kādiem 30 % dārgāka nekā parastā gaļa, un, ņemot vērā ražošanas izmaksas, šādai cenai vajadzētu saglabāties arī turpmāk. Lai gan par peļņu varēs runāt, kad šādu cūku būs tūkstotis un vairāk, nevis pussimts kā tagad.  Rūpnieciski bioloģiskās cūkas pie mums neviens cits neaudzē. Tātad valstī nav arī šādas pieredzes. Kunturi ir ne tikai pirmie, bet pagaidām arī vienīgie. Šādām cūkām nepieciešama ne tikai bioloģiska barība un arī nobarošana ir nedaudz ilgāka, bet vajadzīga arī speciāla bioloģiskā kautuve.

«Mūsu stabilitātes garants – varam strādāt bez starpniekiem,» saka Gunta. Tas nozīmē, ka viņi paši audzē graudus, pupas un tagad arī kartupeļus, ko, līdzīgi kā mūsu senči, vāra bioloģiskajām cūkām. Pateicoties kaltei un dzirnavām, paši to visu arī pārstrādā. Pašiem ir arī sava kautuve un, galvenais, veikali, kā arī ļoti laba sadarbība ar veikalu tīklu Top, kas ļauj būt neatkarīgiem no pārstrādātāju vai tirgotāju cenu diktāta.

Savulaik gan sākuši ar vienu autoveikalu un ceturtdaļcūku tirdzniecību, jo mazākus gabalus vest pircējiem nav bijis izdevīgi. Lauciniekiem šī ideja patikusi un arī cena šķitusi pieņemama. Savukārt kopš 2009. gada uz Jāņiem, Ziemassvētkiem un Lieldienām atvērts pa veikalam vai tirdzniecības stendam vairāku pilsētu tirgos. Tomēr jo vairāk gaļas pārdots, jo vairāk dažādu subproduktu, it īpaši galvas, palika pāri. «Un, tā kā visas labās idejas rodas vai nu no nabadzības, vai skopuma, nolēmām, ka jāsāk vārīt galertu,» smejas Jurģis.

Tā radies pārstrādes cehs, kurā pašlaik top ap 70 dažādu izstrādājumu. Arī kūpinājumi, šašliki, desas un visdažādākās cūkgaļas delikateses ar sēnēm, žāvētiem tomātiem, ķiplokiem un pat ananasiem. Pārstrādes cehs gan reģistrēts kā mājražošanas uzņēmums. Tāpēc tā produkciju drīkst tirgot tikai Kunturu veikalos.

Ar ko Kunturu cūkas atšķiras no industriāli audzētajām? «Ar to, ka mēs pilnībā esam atteikušies no modificētās sojas, toties tradicionālo cūku ēdienkarti papildinājuši ar rudziem, ko savulaik cūkām devuši mūsu senči,» skaidro ražošanas vadītāja Santa Preimane. Izrādās – tieši rudzi padarot speķi viengabalainu, nevis irdenu un graudainu, kas cepot izgaist uz pannas. «Pēdējos desmit gados lielražošanā ir darīts viss, lai samazinātu speķa kārtu. Gan ar barību, gan ģenētiski… Bet cilvēki man saka – meitiņ, vai tad nevar izaudzēt tādu cūciņu, kur drusku speķītis arī klāt? Tāpēc mēs principā neejam ne uz tādu barību, ne ģenētiku, lai selekcionētu ārā speķi,» viņa turpina.

Diemžēl lopkopībā daudzkas atkarīgs no ārējiem faktoriem, ko cilvēks nespēj ietekmēt. Pašlaik šāda problēma ir Āfrikas cūku mēris. «Tā ir īsta «krievu rulete». Cūku mēris ir klāt un būs vēl daudzus gadus, tāpēc jāmācās ar to sadzīvot,» saka Jurģis. Viņu saimniecība atrodas zonā, uz kuru attiecas visnopietnākie ierobežojumi. Tomēr ar tiem viņi tiek galā, jo galvenais – neielaist mēri fermā. Bet daudz bīstamāka par mēri, uzskata uzņēmējs, ir absurdā, no realitātes atrautā likumdošana un ierēdņu birokrātija, kas vistiešākajā veidā ietekmē uzņēmējdarbību.

«Piemēram, ja mežā atrod nobeigušos cūku – nekas, bet, ja 3 km rādiusā ap saimniecību kādā šķūnītī saslimst mājas cūka, tad mums uz 40 dienām aizliegta realizācija, un tas faktiski nozīmē bankrotu,» stāsta Jurģis. Gunta viņu papildina: «Igauņi brauc pie mums pirkt gaļu, jo uzskata, ka tā ir ļoti laba, bet mēs gaļu uz Igaunijas pierobežas rajoniem vest nevaram.» Pat PVD vadība atzinusi, ka šie noteikumi ir absurdi, un ieteikuši pašiem lauksaimniekiem pret šo absurdu cīnīties. Vienīgi nav skaidrs, kāpēc to nevar novērst paši ierēdņi.

Tomēr, neraugoties uz šiem riskiem un problēmām, saimniecības nākotnē īpašnieki raugās optimistiski. «Vispirms būvēsim kārtīgu pārstrādes cehu,» saka Jurģis. «Pēc tam mēģināsim sākt eksportu. Mūsu mērķis nav ražot kaut ko lētu, bet patiešām labu. Ja eksperimenti ar bioloģisko gaļu attaisnosies, tad būvēsim arī fermu bioloģiskajām cūkām.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Bizness bez naudas nevar pastāvēt, bet nauda vairs nav mans mērķis. Drīzāk man gribētos šo valsti un zemi pēc sevis atstāt labāku, nekā bija pirms manis. Visvairāk mobilizē dažādi izaicinājumi. Lūk, varam izaudzēt bioloģiskās cūkas vai nevaram?

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pirms kādiem desmit gadiem uz Bangladešu aizsūtījām trīs konteinerus ķimeņu. Naudu gaidām joprojām un vairs neko uz Bangladešu nesūtām. Bet toreiz tikko bijām iegādājušies Kunturus, un tas bija ļoti sāpīgs trieciens.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ir jādara. Bet, lai sasniegtu labu rezultātu, jādara tas, kas patīk, nevis, kur vairāk var nopelnīt.

Ernests Cimanskis, atdarina cilvēku balsis

Posted on jūnijs 8, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Bijušais prezidents Andris Bērziņš, pavārs Mārtiņš Rītiņš, autoeksperts Pauls Timrots, sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns – tie ir tikai daži pazīstami cilvēki, kuru balsis māk atveidot 28 gadus vecais  rīdzinieks Ernests Cimanskis.

Jau skolas laikā klasesbiedriem par prieku sāka attēlot skolotājus. «Tas bija neapzināti, pašam šķita – kurš gan to nevar!» Vēlāk, kad televīzijā sāka raidīt Degpunktā, talantīgais puisis sāka atdarināt tā vadītāju, tagad deputātu Kārli Seržantu. Ja raidījumā tika runāts par kādu komisku atgadījumu, Ernests to Seržanta balsī draugiem pārstāstīja. Draugi bija sajūsmā, sacīja: tev precīzi sanāk! Tad Ernests sāka pievērst uzmanību savām spējām, speciāli mēģināja runāt sabiedrībā pazīstamu cilvēku balsīs. Vēlāk, 2012. gadā iesaistoties improvizācijas teātrī, savu balsu sarakstu papildināja vēl aktīvāk.

«Tas laikam ir dabas dots talants,» sēžot parkā uz sola, saka Ernests. Puisim ir laba dzirdes atmiņa, viņš noklausās cilvēka teikto, pāris reizes atkārto un var jau atdarināt! Līdz šim visgrūtāk ir gājis ar Paula Timrota runas kopēšanu, vajadzējis patrenēties. «Kad viņu atdarināju, balss tembrs brīžiem vilka uz Seržanta pusi,» smejas Ernests. Apguvis arī Jura Kulakova nazālo runas manieri. «Nācās ļoti spicēt ausis,» Kulakova balsī ierunājas Ernests. Vai viņš var atdarināt arī sievietes? Ernests vispirms metas parodēt manieri, kādā radio Star FM dīdžejmeitene Maija Rozīte-Krištopane piesaka dziesmas, tad slaveno Purva Intu, ko daudzi pazīst no filmas Dokumentālists. 

Reiz ar draugiem pa telefonu izjokojuši pazīstamu taksistu. Ernests tēlojis prezidentu Andri Bērziņu un piedāvājis sazvanītajam paziņam darbu. Vairāk gan ļaunprātīgi savu talantu Ernests nav izmantojis. 

Lai gan tagad dažādas pasākumu aģentūras puisi regulāri aicina ierunāt kāziniekiem it kā prezidenta Raimonda Vējoņa apsveikumu, viņš sevi par komiķi nesauc. Ernestam ir jahtas kapteiņa tiesības. Kādu laiku pavadījis Vidusjūrā, ar jahtu vizinot tūristus. Ar burāšanas lietām meistarīgais runātājs iepazinies pirms 12 gadiem, un tās viņu aizrauj joprojām. Ernests plāno ar laiku plašāk pievērsties ārzemju slavenību atdarināšanai. Jau māk attēlot mūziķi Iļju Lagutenko, regeja dziedoni Šonu Polu, Džo Kokeru. Viņa nākamais «upuris» varētu būt ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kungam ir pateicīga mīmika un žesti.

Izaiciniet!

Posted on jūnijs 8, 2016 by - Personība

Maija beigās spoži nospēlējusi pirmizrādē Pēc beigām, Nacionālā teātra aktrise Madara Botmane (29) pēc dažām dienām jau rādīja savus darbus modes skatē Mākslas akadēmijā

Vairākas reizes noklausījos DakhaBrakha, ko Madara dēvē par vienu no interesantākajiem atradumiem pasaules mūzikā. Baby, show me your love džeza noskaņas kopā ar ukraiņu tautasdziesmas motīviem. Es gluži labi varēju iztēloties, kā aktrises un viņas vīra režisora Regnāra Vaivara dzīvesvietā brīvdienu rītos skan šī mūzika. Viņi kopā dzer kafiju, logs ir vaļā, dzirdami pilsētas trokšņi. Pāri šosezon (un tieši tās noslēgumā!) kritiķi slavējuši: Regnāru – par izrādi Laulības dzīves ainas Dailes teātrī, Madaru – ar lomām izrādēs Svina garša un Pēc beigām Nacionālajā teātrī. Teātra vidē abiem velta tādus vārdus, kā «ievilkta jauna elpa», «lido». 

Sākumā Madarai šķita, ka Rīgā ir šauri. Nav telpas, nav gaisa! Kad pirms desmit gadiem 19 gadus vecā meitene šurp pārcēlās no Kandavas, lai studētu aktieros, bija grūti. Gribējās atpakaļ – lauku plašumā, tīrajā gaisā! «Es, piemēram, nevarēju paēst Čili picā, jo likās, ka ēdu Mendeļejeva tabulu,» aktrise atzīstas. Vajadzēja telpu ar sevi! Brīvību! Tā tas ir aizvien. «Aktiera profesija saistīta ar lielu «berzēšanos» citam gar citu, tuvu kontaktu uz skatuves. Ja nedabonu brīvu telpu gan radošajā, gan personīgajā dzīvē, es jūtos slikti.»

Viens no izrāvieniem brīvībā notika pirms gada, kad līdztekus darbam teātrī viņa izlēma studēt modes mākslu. Iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, eksāmeniem iesniedzot Ibsena lugas Kad mēs, mirušie, mostamies skiču albumu. Tika uzņemta. Madarai bija vēlēšanās apgūt modi kā mākslu, ko pēcāk varētu izpaust dažādos radošos veidos. Arī veidojot kostīmus izrādēm. Latvijā un pasaulē šāda pieredze modes māksliniekiem ir. Aktrise sakniebj lūpas un kādu brīdi klusē, vaicāta – vai tas nozīmē, ka būs Botmanes un Vaivara izrādes? «Tad jau redzēs, kā izdosies, vai tas vispār iespējams,» viņa bez uzspēles saka. Izrāde Valmieras Drāmas teātrī, kuru režisēs Regnārs, bet Madara veidos kostīmus, jau iecerēta. Tas būs jaunās modes mākslinieces diplomdarbs. Vai diviem pēc dabas neatkarīgiem cilvēkiem, kuri laimīgi apprecējušies, izdosies arī radošais tandēms, laiks rādīs.

Kad 30. maijā Madara veiksmīgi nospēlēja lomu trillerī Pēc beigām (šajā izrādē Aktieru zālē atrodas tikai divi aktieri, kas skatītāju uzmanību neatlaiž divu stundu garumā, arvien kāpinot spriedzi), viņa nevarēja laimīgi atslābt. Klāt jūnijs, rit pēdējās izrādes, un aktieri vīkšās vasaras atvaļinājumam. Bet Madara – tūdaļ iekšā nākamajā izaicinājumā, modes mākslas darbu skatē. Citiem vārdiem, eksāmenu sesijā. Viņas mazā izrāde – jo mūzikas, gaismas un kostīmu saspēli, kas bija redzama uz mēles, var saukt tieši tā – skatītājos izsauca ovācijas. Madara pārsteigumā saķēra galvu. Pēdējā pusgada laikā bija gulējusi tikai dažas stundas. «Četri no rīta, tas ir agri!» nākamajā dienā pēc skates viņa stāsta, ar plaukstu berzējot apsārtušās acis. Šausmīgs nogurums, bet laimīga! Par intervijas vietu viņa izvēlējusies kādam draugam piederošu restorānu Rīgas centrā, kur pulcējas daudzi jaunie radošie. 

Pēc kafijas tasītes vēlas arī paēst. Atceros aktrises reiz stāstīto – kā savulaik pēc Dirty Deal Teatro izrādes Visi mani prezidenti pusnaktī bistro ēdusi zupu. Ar teātri saistīta dzīve nozīmē, ka «otrais cēliens» – laiks sev – bieži vien sākas tikai naktī. 

Stingrība pret sevi

«Nekad neesmu bijusi no paklausīgākajiem un rātnākajiem bērniem… Piederu pie cilvēkiem, kuriem nav bail paust savus uzskatus,» ar roku rakstītā vēstulē pirms desmit gadiem savam pasniedzējam Edmundam Freibergam atklāja Kultūras akadēmijas 1. kursa studente Madara Botmane. Jaunajam aktieru kursam tradicionāli tika dots uzdevums vēstulē pastāstīt par sevi – lai pasniedzējs katru labāk iepazītu. Madara jau iestājeksāmenos 2006. gada vasarā sevi parādījusi «kā nobriedušu personību, kas ir retums tikko no vidusskolas nākušiem jauniešiem», stāsta viņas kursa vadītājs režisors Freibergs. «Viņa piesaistīja ar bagātu iekšējo pasauli. Tas bija pirmais signāls, ka šeit var izveidoties interesants, savdabīgs aktieris.»

Madara kopā ar māsu uzauga skolotājas ģimenē Kandavā. Viņai bija desmit gadu, kad mamma otrreiz apprecējās un visa ģimene ieguva uzvārdu Botmaņi. Meitene bija spītīga, dažbrīd pat kategoriska, bet ar lielām darbaspējām un asu prātu. Labi mācījās, apmeklēja mākslas skolu, dejošanas nodarbības. Asais prāts nu noder, lai analizētu lomas. Mākslas pamati, kas pēdējos gados tikuši pilnveidoti, – studijās Mākslas akadēmijā. Savukārt viņas lielisko plastiku teātris labprāt izmanto muzikālās izrādēs. Nesen Raimonda Paula jubilejas koncertā Madara uz skatuves kustējās (nevis dejoja!) tā, ka viņas izpildījumam varēja sekot līdzi kā pašas veidotai izrādei. 

Kad 2014. gadā Edmunds Freibergs Teātra Vēstnesī publicēja atbildes vēstuli savam kādreizējam kursam (kopā ar Madaru tajā mācījās arī Anta Aizupe, Juris Jope, Kaspars Dumburs, Dārta Daneviča), viņš atminējās Madaras vārdus par «nepaklausīgo bērnu»: «Manuprāt, tas ir lieliski, jo mākslā paklausība, rātnums un piemērošanās citu uzskatiem nekad nav devusi labus rezultātus.» Viņš rakstīja savai kādreizējai studentei arī tā: «Pašlaik tu sevi esi pieteikusi kā dziedoša un dejojoša aktrise. Tu to dari patiešām izcili. Bet… Tava īstā loma vēl nav atnākusi pie Tevis. Zinot, kāda esi un kāda vari būt, ticu, ka ilgi nebūs jāgaida.»

Iespējams, par vienu no Madaras īstajām lomām var uzskatīt 2011. gadā tapušo Visi mani prezidenti, kur viņa ar lielisku komiķes talantu nospēlēja prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākā jaunā aktrise. Izrādi iestudēja režisors Valters Sīlis. Ar šo iestudējumu jaunie teatrāļi vēlējās runāt par latviešiem un viņu prezidentiem atjaunotās valsts notikumu un vērtību kontekstā. «Ja gribi radošu procesu, vajag gudrus aktierus, kuri domā un rada līdzi,» stāsta Sīlis, kāpēc izaicinājuma pilnajai lomai toreiz izvēlējās Botmani. Kopš tā laika aktrise spēlējusi vairākos viņa iestudējumos, arī abās jaunākajās izrādēs Nacionālajā teātrī – Svina garša un Pēc beigām. Ar Madaras jaudu viņš pirmoreiz saskārās iestudējumā Simbelīns – jaunajai aktrisei pēkšņi bija jāielec lomā kolēģes vietā. «Tad es sapratu, ka viņa teātrī var kaut ko tādu – stipru un labu – izdarīt.» Sīlis, kurš apgalvo, «man nav vajadzīgs neviens stulbs aktieris», un augstu vērtē aktiera pašdisciplīnu, ievērojis arī, ka Botmanei piemīt precizitāte, lielas darba spējas un stingrība pret sevi. 

Bet ar izskatu, kas komplektā ar dziļo, sarežģīto raksturu (kā to formulē režisors Edmunds Freibergs) dod labas iespējas mīlētāju lomām, Madara jau studiju laikā nav baidījusies eksperimentēt. Piemēram, diplomdarba izrādē Lielkungs Puntila, kur viņai tika iedalīta kandžas tecinātājas loma, trauslā studente bija gatava uz «tauku mētelīti», lai labāk izjustu lomu un aizrautu skatītāju. Otra diplomdarba loma bija pavisam citāda: cēlā, pašapzinīgā Antonija Regnāra Vaivara iestudētajās Skroderdienās Silmačos. Drīz tai sekoja loma vēl vienā Rūdolfa Blaumaņa darbā – tandēmā ar kursabiedru Kasparu Dumburu Purva bridējā Madara nospēlēja Kristīni. Jaunākā mīlētājas loma viņai ir izrādē Svina garša. Pati intervijā stāsta, ka drāmas pievelk kā iespēja pētīt cilvēku iekšējo pasauli, tās sarežģītās likumsakarības. 

Madara nosauc savas mīļākās lomas: bez prezidentes tie ir darbi izrādēs Heda Gablere un Stokholmas sindroms. Neviena no izklaides izrādēm, kurās viņa liek smieties skatītājiem? «Ākstīšanās uz skatuves mani nesaista. Es to varu, bet vai man tas ir interesanti? Ko vēl es varu?» aktrise atbild.

Par spīti tam, ka studiju laikā tika uzskatīta par aktrisi ar lielu nākotni, Madaras pirmie gadi teātrī neizvērtās veiksmīgi – tā domā viņas skolotājs Edmunds Freibergs. «Kā cilvēkam, kurš apveltīts gan ar emocionalitāti, trauslumu, gan asu prātu, viņai varbūt uzreiz neizdevās šīs abas puses noturēt labā balansā,» viņš domā. Gribējies, lai Madara vairāk uzticas savai intuīcijai, mazāk sevi spiež ar prātu izdarīt lomās maksimumu. Februārī noskatījies izrādi Svina garša, viņš bija sajūsmā par Madaras atveidoto Tamāru. «Madaras ceļš teātrī nav bijis vienkāršs, jo pati ir sarežģīta. Pašlaik liekas, ka viņa lido – viņas īsto lomu laiks ir sācies!»

Nepārtraukti sevi urdīt, dzīt uz jaunām virsotnēm viņa tomēr nav pārtraukusi. Maija beigās, atvelkot elpu teātra kafejnīcā pirms gaidāmās pirmizrādes un sesijas Mākslas akadēmijā, viņa sākusi apdomāt: ko vēl es varētu mācīties? «Tad sev teicu: stop, Madara, stop!» Tikai pagaidām, protams. Madaras ģimenē laba izglītība, zinātkāre raksturīga visiem. Māsa, tāpat kā mamma, kļuvusi par skolotāju. «Audzina trīs brīnišķīgus bērnus,» Madara ar sirsnību ieminas. Tad pajoko: «Mēs visu darām viena par otru!» 

Vieta ambīcijām

Madara Botmane iestājusies Mākslas akadēmijā un studēs modi – tā šķita laba ziņa. Uz viņu vienmēr ir patīkami skatīties nejaušos fotouzņēmumos, kas top pirmizrāžu ballītēs un reportāžās no dažādiem mākslas pasākumiem. Lieliska stila izjūta! Lai gan tā neko nepasaka par spējām atrast savu īpašo vietu modes mākslas pasaulē. Vai Madarai tas izdosies? «Prasmes nevar salīdzināt ar modes dizaina bakalauriem, bet viņa iet uz priekšu!» saka Madaras pasniedzējs Mākslas akadēmijā Artis Štamgūts. Viņš atzīst, ka studentes stiprā puse ir modes valodas izmantošana konceptuālu kolekciju radīšanā. «Stāstu pārnest tēlā viņa prot – līdz šim uz skatuves un tagad arī modē. Viņas kolekcija bija ļoti laba, arī labā kvalitātē izpildīta.» Vai Madara reiz varētu radīt valkājamu apģērbu, aksesuārus? «Mācību uzdevumi, ko viņa izpildīja gada laikā, rādīja, ka – jā. Taču šobrīd viņu vairāk interesē modes un teātra krustpunkti.»

Madara stāsta, ka pēdējos gados jutusi lielu vajadzību realizēt savu personīgo māksliniecisko pasauli. Tas urdījis meklēt – kā to darīt. «Caur aktiera profesiju es iebraucu kāda cita cilvēka radošajā pasaulē – režisora, dramaturga. Spoguļoju to uz āru. Vai manis pašas mākslinieciskajām ambīcijām tajā ir vieta?» 

Dodiet gaisu! Vairāk brīvas telpas pašai! Pirms gada viņa bija apņēmības pilna studēt režiju. Lai labāk saprastu – kas man ir teātris? Ko tālāk? Taču togad Kultūras akadēmijā režijas kursu neuzņēma. Varbūt mēģināt scenogrāfiju – jo interesē forma, ko mākslinieks var piešķirt matērijai? Nē, tas atkal ir teātris! Šādās iekšējās pretrunās mokoties, iesākās vasara. Mākslinieks Aigars Bikše ievirzīja viņu padomāt par modes dizaina studijām maģistrantūrā – ņemot vērā, ka bakalaura grādu kultūras jomā viņa jau ieguvusi. 

Vasarā, kad teatrī ir atvaļinājums un viņa būtu varējusi mierīgi ēst ķiršus, klausīties iemīļoto džezu, elektronisko mūziku, Madara ķērās pie maģistra darba projekta. Zīmēja Henrika Ibsena lugas Kad mēs, mirušie, mostamies kostīmus. Tie kļuva par idejisko pamatu modes kolekcijai, ko viņa rādīja Mākslas akadēmijas studentu darbu skatē. «Skaistais, kā man pietrūkst aktrises profesijā, bet modes lietās ne – ir matērija, ar ko strādāt!» 

Pirmā skice – briesmīgi. Piecpadsmitā – izdodas. Viņas neatlaidīgajam raksturam tas patika! Pie sienas mājās zīmējumi rindojās cits pēc cita. Skaistām roku kustībām viņa intervijā attēlo, kā ir pieskarties taustāmam darba rezultātam, lomās tā nebūs nekad. Labās zeltnesī – laulības gredzens ar gravējumu «Regnārs». Tas nevainojami sader ar viņas personību, smalko roku. Par laulību aktrise mazliet pastāstīs vēlāk, bet šobrīd turpina par modi. «Skaidrs, ka triko manā kolekcijā nav valkājams! Tas ir, lai iznestu ideju. Taču blūzes, bikšu svārki ir valkājami.» Ja pēdējā sezonas pirmizrāde būtu iekritusi pēc Mākslas akadēmijas darbu skates, viņa vienu no kostīmiem noteikti vilktu uz ballīti. 

Kā tu meklēji pogas kolekcijas kostīmiem, joka pēc pavaicāju. Viņa noskurinās. «Dabūt melnu dziju, siltu toni [Latvijā] – tas ir ārprāts! Braucu uz Lietuvu, meklēju tur. Arī nekā! Cepures man taisīja cepurniece, bet matu striķus – katru pati vilku ar adatu. Biju pārelpojusies silikonu, kas tika klāts uz melnā, caurspīdīgā auduma, bet darbu pabeidzu.» Regnārs palīdzēja sasodītos cepurparūku matus griezt. Madara smejas – cilvēkam, kurš pats nestrādā radošu darbu, šādu dzīves ritmu kopdzīvē paciest būtu grūti. «Šodien kārtošu māju!» viņa solās. Atzīst sevi par haotisku, taču pie tīrīšanas darbiem pieradinājusies, studiju laikā piestrādājot restorānā par apkopēju. «Roka ietrenēta, nav grūti!» viņa joko.

Pirms diviem gadiem Madara apprecējās. Ikdienas dzīvē tas neieviesa lielas pārmaiņas, taču «sajutos piederīgāka», viņa atzīst. «Ar laiku redzu, ka tas bijis skaists un pareizs lēmums.» Abi ar Regnāru laulību solījumu deva baznīcā. «Progresīvs mācītājs Juris Cālītis mūs laulāja. Pat neuzspieda, ka jākristās, pirms precamies, bet paši to gribējām. Baznīcā laulājāmies tāpēc, ka abiem tas bija nopietni. Ja tu Dieva un cilvēku priekšā saki «jā», tad tas ir «jā» uz mūžu.» 

Jūnijā Madarai jānospēlē vēl vairākas izrādes, un tad – «gribu gulēt zālē pie jūras, ēst ogas, skatīties debesīs un kādu brīsniņu nedomāt ne par ko», viņa iezīmē tuvākās nākotnes skici.

Viena pagātne, divas vēstures

Posted on jūnijs 8, 2016 by - Dzīve

Kopēji izglītības standarti, vienas un tās pašas mācību grāmatas, skolēni iet uz vieniem un tiem pašiem muzejiem un skatās filmas par Latvijas okupāciju un deportāciju 1941. gada 14. jūnijā, kad no Latvijas izveda vairāk nekā 15 000 cilvēku. Tomēr vēsture, ko mācās krievu un latviešu skolēni, ir atšķirīga

Tieši pie šādiem secinājumiem nonākusi jaunā antropoloģe Alise Skrastiņa maģistra darba pētījumā Nepiedzīvotā pagātne: sociālās atmiņas konstruēšana vēstures mācību stundās par padomju laiku Latvijā. Lai izvērtētu sociālās atmiņas veidošanās procesu vēstures mācību stundās, viņa novēroja stundas divās Latvijas skolās. Latviešu un mazākumtautību. Izrādās – pietiek izvēlēties atšķirīgas metodes, citādi formulēt jautājumus, un vēstures stundās mācītais atšķiras. Tāpat kā skolēnu uzskati, kas sakņojas vecāku un vecvecāku stāstītajā par deportācijām, Latvijas okupāciju un padomju laikiem. 

To apliecinājuši arī divi neseni kultūras notikumi: Rīgas Krievu teātra izrāde Neatkarības bērni, kurā Atmodas gados dzimušie aktieri izstāsta arī savu mammu atmiņas, un Dirty Deal Teatro izrāde Pēdējais pionieris, kas vēsta par Ņikitas, Sašas un Saņas dzīvi Rīgā 80. gadu beigās, kad daudzi pusaudži aizmeta, saplēsa vai demonstratīvi sadedzināja pionieru kaklautus. To darīja gan krievi, gan latvieši. Tad kāpēc izpratne par vēstures notikumiem atšķiras? 

Lai meklētu atbildi – saruna ar divām vēstures skolotājām. Antra Grūbe māca vēsturi Talsu Valsts ģimnāzijā, vienā no latviskākajām pilsētām, kur krievi veido tikai nedaudz vairāk par 2% iedzīvotāju, citu tautību pārstāvju ir vēl mazāk. Viņa pēta novada vēsturi un ik pa laikam jauniešiem piedāvā jaunas metodes, kā izprast vēstures notikumus. Savukārt Jeļena Rjazanceva ir piedalījusies vēstures izglītības standartu izstrādē un vēsturi māca Jelgavas 2. pamatskolā un Jelgavas novada neklātienes vidusskolā. Pilsētā, kurā latvieši veido 60% iedzīvotāju, un tas ir daudz salīdzinājumā ar padomju gadiem, kad uz Jelgavas rūpnīcām bija atbraukuši strādāt tūkstošiem krievu un baltkrievu strādnieku. Gan Grūbe, gan Rjazanceva uzsver, ka vislielākā ietekme jauniešu izpratnē par vēstures notikumiem ir ģimenei un tās vēsturei. Abas skolotājas ir vienisprātis, ka pretrunu ass ir Otrais pasaules karš, deportācijas un Latvijas okupācija. Bet viņu pieredze stundās atšķiras. 

Neērtā patiesība

Vienu no pirmajām brīvlaika dienām Antra Grūbe ir strādājusi nevis skolā, bet Latvijas Valsts arhīvā. Pārliecībā, ka vēsturi vislabāk var iepazīt, to pētot, Antra arī skolēnus mudina vākt atmiņu pierakstus, gatavot referātus un pētnieciskos darbus. Gandrīz katrā latviešu ģimenē ir kāds, kurš piedzīvojis 1941. vai 1949. gada deportācijas, un skolēni visbiežāk gatavo pētījumus par padomju represijām. 

«Šogad skolniece uzrakstīja interesantu darbu par vecmāmiņu. Skarbs stāsts,» sāk stāstīt Antra. «Vecvectēvs vācu okupācijas laikā strādāja policijā, tūlīt pēc kara viņu sodīja ar izsūtījumu uz Sibīriju. Vecvecmāmiņai sākās priekšlaicīgas dzemdības, un piedzima meitenīte. 1949. gadā viņa kā valsts noziedznieka sieva ar abiem bērniem bija deportējamo sarakstā, bet kaimiņš pierunājis čekistus bērnus atstāt Latvijā. Es skolēniem mācu strādāt ar dokumentiem, un meitene bija atradusi izsūtījuma protokolu, kurā bērnu vārdi no deportējamo saraksta bija izsvītroti. Gatavojot šādus darbus, skolēni saprot deportācijas šausmas, metodes un procesus.»

Skolēni labāk par skaitļiem un faktiem atceras stāstus par vagonos mirušajiem bērniem, atņemtajām rotaļlietām un bērnību. Tomēr Antra Grūbe pretojas tam, ka vēsture tiek apgūta tikai ar jūtām. «Mēs, latvieši, esam mazohisti, jo savu vēsturi veidojam no stāstiem par ciešanām un pazemojumiem,» saka Antra. Un pastāsta par pētījumu, ko veica divas skolnieces. Meitenes vāca atmiņu pierakstus no cilvēkiem, kas bija deportēti bērna vecumā, un secinājums bija: bērni izsūtījumā, par spīti izsalkumam un nabadzībai, rotaļājās, spēlējās, draudzējās un piedzīvoja skaistus brīžus. «Daļa vietējās sabiedrības to nosodīja, jo, manuprāt, daļai deportēto šķiet, ka viņiem jābūt žēlojamiem. Tas parāda, ka bērnu priekšstatus par vēsturi var ietekmēt ne tikai ģimene, bet arī sabiedrības attieksme un valdošais noskaņojums,» saka Antra.

Talsos ir maz citu tautību cilvēku, un par viņu vēsturi ģimenēs ir maz stāstīts. Izpētījusi četru Talsos dzīvojušu ebreju ģimeņu likteņus, skolotāja izstāstīja bērniem, kas zināms par viņu dzīvi līdz 1940. gadam, un lūdza uzrakstīt, kas ar šiem cilvēkiem varēja notikt pēc 1940. gada. «Bija fantāzijas, bet lielākoties – viņu dzīve bija brīnišķīga. Maz iedomājās par 1941. gada represijām un kara laikā īstenoto holokaustu,» stāsta Antra. Vai latviešu ģimenēs nestāsta, ka izsūtījumā Sibīrijā bija arī ebreji, nerunā par holokaustu? «Varbūt bail ko šausmīgu izstāstīt, lai netraumētu bērnus,» min skolotāja. Taču, mudinot skolēnus iejusties holokausta noziegumos iesaistīto cilvēku ādā, arī pasīvo novērotāju lomā, viņai radies priekšstats, ka «vecākiem ir stingra nostāja, ka mēs neesam ne par ko atbildīgi».

Antra nebaksta mācību grāmatā, neliek tur atrast pareizo atbildi. Viņa mudina domāt. Pēdējos gados bieži Latvijas valstsvīru piekāpīgumu un armijas kapitulāciju pēc PSRS ultimāta saņemšanas pretnostata tam, kā Somijas armija 1939. gada rudenī un ziemā pretojās PSRS karaspēka uzbrukumam. Tāpēc Antra skolēniem uzdod jautājumu: vai mums vajadzēja pretoties? Jā, viņi korī atbild. «Tad izrunājam, kādi ir vēstures fakti. Kad PSRS uzbruka Somijai, bija ziema, un liela daļa uzbrucēju nosala vai saslima un nomira. 1939. gada rudenī neviena cita valsts, izņemot Poliju, vēl nebija okupēta, un somi varēja meklēt starptautisko palīdzību. Agresijas dēļ PSRS izslēdza no Tautu Savienības. Bet pēc pusgada bija okupēta Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Skandināvijas valstis, un 1940. gada vasarā vairs nebija neviena, kas palīdz Latvijai. Te bija krievu armijas karabāzes, Somijā tādu nebija. Jāizvērtē visi fakti, jo, iespējams, ja mēs būtu pretojušies, upuru būtu pārāk daudz. Lai jaunieši būtu spriestspējīgi, viņiem jālasa dokumenti, jādomā par kontekstu, jāprot strādāt ar avotiem.» 

Talsos Otrā pasaules kara beigas netiek atzīmētas divos datumos – 8. un 9. maijā. Antra skolēniem skaidro, kāpēc Rīgā 9. maijā tiek svinēta Uzvaras diena. «Esmu braukusi garām Uzvaras parkam, redzējusi onkulīšus, kuri ar ziediem tur dodas. Saprotu, kāpēc viņiem tā ir nozīmīga diena. Skaidroju jauniešiem, ka krieviem visrupjākais vārds ir nevis zināmais trīs burtu vārds, bet «fašists»,» stāsta Antra. «Bet viņi to īsti nesaprot, jo mājās dzird vecākus runājam, ka padomju armija mūsu valsti okupēja un pareizi rīkojās tie latviešu puiši, kuri aizgāja dienēt [Latviešu SS brīvprātīgo] leģionā. Viņi centās kļūt par dzimtenes glābējiem. Taču leģionāri tika mobilizēti. Ideja aizstāvēt savu zemi bija, bet tāpēc ka vajadzēja atrast kādu pamatojumu situācijai, kurā viņi bija nokļuvuši.»

Jo ilgāk runājam ar Antru par vēstures notikumiem, jo grūtāk atrast faktu, ko var viennozīmīgi izvērtēt. Viņa stāsta par Talsu novada mežabrāļiem, kuru vidū bija arī kāds, kas piedalījās ebreju nogalināšanā. Par «istrebiteļiem» jeb iznīcinātājiem – jauniem latviešu puišiem, kas mēdza piedzerties un sarīkot kautiņus, lai viņi tiktu sodīti, izslēdzot no iznīcinātāju rindām, un «lai viņiem nebūtu jāvazājas pa mežiem un jātvarsta nacionālie partizāni». Talsu apriņķī holokaustā tika nogalināti gandrīz visi ebreji, bet tas ir arī vienīgais apriņķis Latvijā, kurā, pateicoties vietējo drosmei, nenošāva nevienu čigānu. «Tēmas ir sarežģītas, par to runāt ar skolēniem ir grūti. Bet nav neiespējami,» saka Antra un norāda, ka vācieši līdz pat šai dienai analizē, kuri ir līdzatbildīgi kara laika noziegumos, kuri – ne. Latvieši to nav tik rūpīgi izvērtējuši, tāpat kā kolaborāciju padomju gados. «Iespējams, ne tikai jaunieši, bet visa sabiedrība nav gatava uzzināt skarbo patiesību,» saka skolotāja Antra Grūbe.

Bērni bez ģimenes vēstures

Jeļena Rjazanceva ir nobažījusies. Vai nesagādās man vilšanos, ja gaidu, ka mazākumtautību skolās ir daudz strīdu par vēsturi. Pirms 15 un vairāk gadiem bija skaļas diskusijas gan par okupāciju, gan par Otrā pasaules kara sekām, bet ne pēdējos gados. «Tagadējie skolēni ir dzimuši neatkarīgā Latvijā, jūtas tai piederīgi, viņu vecāki lielākoties ir Latvijas pilsoņi. Nejūtu nekādu sajūsmu, pat ne interesi par Krieviju.»

Tomēr viņa nenoliedz, ka vēstures izpratne krievu un baltkrievu bērniem atšķiras no tā, kā mācību grāmatās rakstīto saprot latvieši.  Runājot par 1941. un 1949. gada deportācijām, viņai jāpiesauc politiskās represijas un vajāšanas, kas padomju Krievijā notika laikā no 1936. līdz 1938. gadam. «Krievu ģimenēs par to stāsta,» viņa paskaidro. «Uzsveru, ka Staļina genocīdā cietušas gandrīz visas tautas. Piedodiet par atklātību, bet mani kolēģi latviešu skolās veido upura sindromu. Daži vispār māca vēsturi tā, it kā latvieši būtu vienīgie Latvijā. Ja tiktu stāstīts, ka te allaž līdzās dzīvojuši ne tikai vācieši, bet arī ebreji, poļi, krievi, romi jeb čigāni, būtu vieglāk veidot monolītu sabiedrību.» 

Kad Jeļena stāsta par 1941.,1949. gada deportācijām, daudzi krievu skolēni esot šokā. Tāpat bērni piedzīvo emocionālu satricinājumu, mācoties par holokaustu. Viņi šausminās. «Nezinu, vai par to uzzina pirmo reizi, bet šie notikumi nav saistīti ar viņu ģimeņu personīgo vēsturi. Lielākā daļa ir atvases krieviem un baltkrieviem, kas Jelgavā iebrauca pēckara gados industrializācijas laikā,» saka Jeļena. To skolotāja secinājusi pēc dzimtas kokiem, kurus bērni veido 6. klasē. Tad arī atklājas, ka daudzu vecvecāki vai vecāki ir iebraukuši, lai strādātu Jelgavas linu fabrikā, kādā no mašīnbūves rūpnīcām, slavenajā RAF.  

Krievu un baltkrievu bērni nelabprāt raksta pētnieciskos darbus par ģimenes vēsturi. Ja lūdz pierakstīt vecāku un vecvecāku atmiņas par padomju gadiem, atceras sadzīves skaisto pusi – arodbiedrību apmaksātus komandējumus uz Krimu un Sočiem un vasaras pionieru nometnēs. Pieminu, ka vecāki taču piedzīvojuši Atmodu. «Bērni par to negrib rakstīt. Vienam no audzēkņiem vectētiņš bija barikādēs. Teicu – uzraksti projekta darbu par vectētiņu barikādēs! Vectēvs atteicās par to runāt. Tāpēc ka barikādēs latvieši, krievi, ukraiņi bijuši vienoti, politiķi solījuši pilsonības nulles variantu, bet pēc tam atteica automātiski piešķirt pilsonību. Pati esmu dzirdējusi sakām: «Es iestājos par neatkarīgu Latviju, bet mani pataisīja par «ņegru». Vai zināt, kas ir «ņegr» Latvijā? Ņe-graždaņin! Nepilsonis. Tas daudziem ir apvainojoši,» stāsta Jeļena. 

Viņa ir Latvijas pilsone, tēvs ir latvietis, un Jeļena runā skaistā latviešu mēlē. Pedagoģijā strādā jau 30 gadus un nepieļauj viņas vadītajās stundās runāt ko pretvalstisku. Pēdējos 15 gados neesot vajadzējis klasē to skaļi teikt, bet 90. gados gan bija jāaizrāda. «Runājām par Latvijas okupāciju, un viens skolēns ik pa laikam iebilda: pareizi darīja, ka ar ieročiem ienāca Latvijā. Liku iedomāties: kā tev patiktu, ja karavīri ar ieročiem tev atņemtu mājas un neļautu mācīties krievu valodā! Reiz sociālajās zinībās runājām par bezdarbu, un šis pats zēns man aizrādīja: kas tā par valsti, kur viņa tētis, kādreiz priekšnieks RAF, nevar dabūt darbu! Es zināju, ka viņa tētis meklē labi apmaksātu darbu, kurā nevajag valsts valodas zināšanas. Tad pateicu: «Ja tavai ģimenei nebūtu maizes, tad tētis atrastu darbu. Bet tev ir maize ar sviestu un desu, tātad tētis var atļauties sēdēt mājās un nestrādāt.» Pēc tam zēns ar mani par to vairs nestrīdējās.» 

90. gados bērni bieži vaicājuši par Latvijas okupāciju. Iebilduši: skolotāj, okupācija nevar ilgt 50 gadus! «Faktiski, jā,» saka Jeļena. «Pēc būtības Latvija bija piespiedu kārtā pievienota Padomju Savienībai. Uzskatu, ka vēsturi skolā būtu bijis vieglāk mācīt, ja ne politiķi, kuri vietā nevietā piesauca 50 gadu okupāciju. Jo no zinātniskā viedokļa okupācija nevar ilgt tik ilgi, pēc okupācijas seko aneksija.»

Tagad esot grūtāk veidot diskusijas, jo skolotājai radies priekšstats, ka skolēnus maz interesē vēsture un politika. Ja jauniešus maz interesē politika, kāpēc arī Jelgavas jaunieši svin padomju laikos ideoloģisku motīvu dēļ izveidotos svētkus? «Kāpēc viens no maniem audzēkņiem, baltkrievs, 16 gadu vecumā iet uz Vienotības jauniešu nodaļas pasākumiem? Tāpēc ka viņš jau tagad apzināti veido nākotni, ko saista ar politisko darbību. Tas nav slikti, ka cilvēks redz sevi politikā. Cits jaunietis šā paša iemesla iet uz Saskaņu, kuras biedri svin 9. maiju. Jaunieši ir viegli ietekmējami, un Rīgā ir vēl radikālāki politiskie virzieni nekā Jelgavā un citās Latvijas pilsētās. Kāpēc jaunieši 16. martā iet lāpu gājienā? Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, der arī jautājumam, kāpēc jaunieši svin Uzvaras dienu. Viņi ir ietekmējami.»

Tomēr Jeļena Rjazanceva ir pārliecināta, ka, par spīti tam, ka latviešiem un krieviem ir atšķirīga vēsturiskā pieredze un atmiņa, pašlaik veidojas vienota sabiedrība: «Esmu priecīga, ka vēstures stundās vairs nav strīdu. Grib vai negrib politiķi to redzēt, bet Latvijas sabiedrība veidojas monolītāka. Jelgavā vairs nejūtam, ka ir divkopienu sabiedrība, kurā ir divas informācijas telpas. Rīgā, esmu pārliecināta, tāda situācija ir saglabājusies. Zinu Rīgas mazākumtautību skolu skolotājus, kuri ir gudri cilvēki, intervijā jums pateiktu visu, kā vajag, bet viņi jūtas atrauti no latviešu dzīves. Jelgavā sašķeltība ir mazāka, jo te pilsētniekiem ir daudz kopēju pasākumu, bērni kopā iet uz dažādām nodarbībām, aizvien biežāk dzirdu, ka skolēni piesauc savus latviešu draugus un skolotājiem saka – man nav problēmu ar latviešu valodu. Jūtu, ka vecāki cenšas, lai bērni jūtas piederīgi Latvijai.»

Fiksēs kaut pasaules galu

Posted on jūnijs 8, 2016 by - Veiksme

Milzīgas rentgena iekārtas dzelzceļa kravu caurskatei, gudra aparatūra degvielas vai alus sastāva kontrolei un pat ierīces, kas spēj atklāt senu mākslas darbu viltojumus, – tik plašā spektrā darbojas divu ārstu radītais uzņēmums Armgate, kas 20 gados iekarojis Baltijas valstu tirgu

Laboratorijas aprīkojumu un zinātnisko iekārtu piegādātājs Armgate pirms 22 gadiem «piedzima» divu ārstu – Revika Vardanjana un Vinetas Zilgalves – paspārnē Rīgas Dzemdību namā. Mediķi, kuri balto ārsta virssvārci nomainījuši pret biznesa apģērbu, atminas, ka tieši abu toreizējās darbavietas – Dzemdību nama – pagrabstāvā iekārtotas jaunā uzņēmuma telpas.

Vardanjans ārsta amatā bija nostrādājis gandrīz 15 gadus, rūpējoties par tikko dzimušajiem bērniņiem, savukārt Zilgalve ginekoloģes darbu darījusi desmit gadus. 1994. gadā, kad Latvija nesen bija atguvusi neatkarību, abi mediķi vēlējās iekarot jaunus apvāršņus. Reviks stāsta, ka viņam vienmēr ir interesējušas tehnoloģijas, tāpēc sākumā pievērsies jomai, kuru pārzinājis, – medicīnas iekārtām. Sākumā tās galvenokārt tirgoja Krievijā un Ukrainā, jo vietējais tirgus bija pārāk mazs un konkurence ievērojama. Šajās lielvalstīs sniegtas arī konsultācijas par aparatūras lietošanu, apkopi.

Drīz vien uzņēmuma vadītāji saskatīja jaunu perspektīvu – iekārtu piegādi kvalitātes kontroles laboratorijām. Gan Latvijā, gan vēlāk, iestājoties Eiropas Savienībā, ieviesti jauni kvalitātes standarti dažādiem produktiem, sākot no pārtikas un beidzot ar naftas izstrādājumiem. Bija jāuzmana vide, jāmēra pieļaujamais gaisa piesārņojums, notekūdeņu kvalitāte rūpnīcās, arī ēdamlietu kvalitāte. Tāpēc ražojošie uzņēmumi un dažādas kontrolējošās iestādes meklēja partnerus, kas vajadzīgās iekārtas piegādātu, – arī Armgate, kura logo atgādina no plaukstām taisītus vārtus. Pieprasīti kļuva arī speciālisti, kuri specifiskās mērierīces uzstādītu, iemācītu ar tām apieties, kā arī iegūto informāciju apstrādatu un pareizi interpretētu.

Reviks monitorā rāda iekārtu, kas atgādina Ķīnas mūri. Tiešām, ierīcei, kura satāv no 18 metrus augstiem betona blokiem un speciāliem mērītājiem, ir saistība ar tālo valsti. Sadarbībā ar Ķīnas uzņēmumu Armgate aprīkos Latvijas ārējo robežu, astoņos muitas kontroles punktos uzstādot rentgeniekārtas. Dzelzceļa vagonu un kravas automašīnu pārbaudes rentgeniekārtas palīdzēs apkarot kontrabandu – redzēs, kas lācītim vēderā. Jaudīgās iekārtas izgaismos gan to, kas ir dzelzceļa vagonos, gan kravas automašīnās, spējot atklāt, vai akmeņogļu kravā ir paslēptas, piemēram, nelegālas cigaretes. Sešas mazākas rentgeniekārtas ir uzstādītas arī Rīgas lidostas un Latvijas pasta sūtījumu muitas kontroles centrā, kā arī Ventspils un Liepājas muitas kontroles punktos.

«Mēs jokojam – ja rīt būs pasaules gals, tad mēs jums varam pārdot aparatūru, lai to fiksētu,» stāstot par sava uzņēmuma iespējām, smej Reviks. Armgate tagad atrodas jaunās telpās Mārupē un lielākoties klientiem piedāvā laboratorijas un zinātnisko aprīkojumu. 1996. gadā, Ventspils slimnīcā uzstādot zīdaiņu inkubatorus un monitorus, Armgate uzaicināti Ventspils naftai piegādāt vajadzīgās laboratorijas un analītiskās iekārtas. Tas bija pirmais uzņēmums, kurā ārsti uzstādīja gāzu hromatogrāfu. Naftas biznesā pēc neatkarības atgūšanas pieauga kontroles prasības, vairāk uzmanības bija jāvelta drošības un vides aizsardzības jautājumiem. «90% darba bija šajā nozarē,» pirmsākumus atminas Reviks.

Ventspils naftā joprojām strādā ar šīm iekārtām, Reviks stāsta – japāņu aparatūra, kuru tirgo uzņēmums, nelūst. Tehniku latvieši uzstādījuši arī lietuviešu Mažeiķu naftā.

Uzņēmēji saka – vislielāko gandarījumu sniedz projekti ar pievienoto vērtību, piemēram, uzlabojumi zinātnē, drošībā. Betona ražotāji Cemex, kuriem nemitīgi pārbauda cementa kvalitāti, arī strādā ar Armgate piegādātajām iekārtām. Šajā uzņēmumā 2008. gadā uzstādītā iekārta, kura pārbauda cementa sastāvu, šo gadu laikā veikusi jau miljons analīžu. «Tas ir ļoti daudz,» skaidro Vineta. Taču Armgate iekārtas noder arī ikdienišķāku produktu kontrolei, piemēram, Cēsu alus brūvētājiem ir piegādāta ierīce, kas pārbauda, vai dzēriena stiprums atbilst tam, kas norādīts uz etiķetes.

Ar savu naudu

«Mēs principiāli neņemam kredītus,» jautāts par finanšu lietām, atbild Reviks. Vineta piebilst – sākot biznesu, daudz līdzekļu nevajadzēja, birojā strādāja tikai trīs cilvēki. Tagad gan visās trijās Baltijas valstīs nodarbināti 25. Uzņēmēji centās savus tēriņus organizēt tā, lai lieli ieguldījumi nebūtu vajadzīgi. Pirmos septiņus gadus uzņēmums strādāja, nopelnīto ieguldot atpakaļ kompānijā. «Kredītu, līzingu mums nav, attīstāmies atbilstoši saviem līdzekļiem,» pieeju biznesam raksturo Vineta.

Pirmsākumos serviss, pārdotās tehnikas apkope nodrošināja stabilus ienākumus. Nekad nav bijis tā, ka klientiem par pasūtīto mēr-ierīci nebūtu norēķinājies vai pārdomājis un atteicies. Tehnika, kuru uzņēmums tirgo kā starpnieki, nereti maksā vairākus simtus tūkstošu.

Arī krīzes laiks tik konservatīvi vadītu uzņēmumu neskāra smagi. «Mums ir savs birojs, savas mašīnas, viss savs – mēs krīzi pārdzīvojām, pat peļņu guvām,» Reviks atkal uzsver finansiālās patstāvības nozīmi. Tolaik, kad valstī bija sākusies dižķibele, Armgate pārstāvēto ražotāju iekārtas iepirka tikai uzņēmumi, kuriem tās bija ļoti vajadzīgas, kuras bez mērierīcēm iztikt nevarēja. Piemēram, jau minētajā naftas biznesā strādājošie. Nozares, kuras jāapkalpo, gadu no gada mainās – vide un ekoloģija, drošības jautājumi, farmācija, pārtikas kontrole atkarībā no likumu regulējuma izmaiņām.

Uzņēmums lepojas arī ar to, ka divas reizes saņēmuši Valsts ieņēmumu dienesta pateicības rakstu par godprātīgu nodokļu samaksu. Viņi uzskata – nodokļi jāmaksā, jo tā ir atlīdzība valstij par iespēju sevi te realizēt. «Ja nevari godīgi strādāt, tad nestrādā vispār,» saka Reviks.

Zinātkāre dzen

Kas šajā biznesā ir tik ļoti aizrāvis bijušos ārstus? «Mums ir interesanti,» atbild Reviks. Vineta pēc pievēršanās biznesam mācījusies Biznesa skolā, darbinieki regulāri dodas mācībās pie ražotājiem, kuru preces firma pārstāv. Katrs projekts, kurā Armgate piedalās, ir unikāls – to īstenojot, bieži ir jāapgūst jaunas lietas. Piemēram, nule uzņēmums Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Restaurācijas departamentam uzstādījis unikālu ierīci – Ramana spektrometru, kurš palīdzēs uzzināt, vai mākslas darbs ir autentisks. Ar šo ierīci iespējams analizēt pigmentus, lakas, krāsvielas, tintes un citas vielas, tā nosakot gleznu, mozaīku, fresku, grāmatu, papīra iespējamo vecumu. Piemēram, krāsu pigments, kuru lietoja 16. gadsimtā, nebūs atrodams 14. gadsimta darbā. Tiesa, šī iekārta vēl nevienu viltojumu nav atklājusi, jo uzstādīta un darbinieki mācīti pavisam nesen.

Pērn Armgate pabeiguši vēl vienu vērienīgu projektu, kas saistīts ar mūsu NATO partnervalstu lidaparātu atrašanos Latvijā. Proti, NATO prasības paredz kontrolēt aviācijas degvielas kvalitāti. Uzņēmums pieteicās izsludinātajā konkursā, jo ar degvielu analizējošām iekārtām bija strādājuši arī iepriekš, un tajā uzvarēja. Vineta stsāsta – jau gandrīz desmit gadus sadarbojas ar sešiem septiņiem nopietniem pasaules līmeņa ražotājiem, kuru virziens ir tieši dažādu kvalitātes kontroles iekārtu ražošana. Arī citas naftas produktu kompānijas, kuras darbojas Latvijā, piemēram, Lukoil, Statoil, vēloties noteikt atvestās degvielas tīrību, pasūta Armgate pārstāvēto uzņēmumu iekārtas.

Taču nav tā, ka Armgate piegādā tikai citu uzņēmumu saražoto. Firmā strādājošie inženieri dažādas iekārtas spēj uzmeistarot arī paši. LU Bioloģijas fakultātei izgatavota ierīce, kura palīdz noķert pētījumiem vajadzīgās mušiņas. Vineta rāda stendu, kas aprīkots ar lampām, zem kurām ierīkotas uztveres caurulītes. Ar gaismas palīdzību kukainis tiek pievilināts un iekrīt speciālā piltuvītē. Universitāte saņēmusi sešas šādas iekārtas. Bijušajiem ārstiem medicīna joprojām ir palikusi sirdī. Vineta rāda prototipu – jaundzimušo inkubatoru, kurā guļ priekšlaicīgi dzimuši bērniņi. Parasti šādiem inkubatoriem ir tūkstošiem detaļu, kas jāuztur sterilā kārtībā. Latvieši izdomājuši, ka šīs detaļas varētu būt vienreiz lietojamas, tāpēc gandrīz divus gadus eksperimentē, cenšoties atrast piemērotu materiālu, kurš derētu šim nolūkam. Lai ieceri novestu līdz galam, uzņēmums plāno pieteikties Eiropas fondu līdzfinansējumam.

Armgate nākotne ir atkarīga no tā, kādus produktus ražošanā un citās sfērās izmantos. Piemēram, benzīnam ir 100 pārbaudāmo parametru, bet elektrībai – tikai pieci. Taču Vineta un Reviks neuztraucas par biznesa sarukumu nākotnē, jo nemitīgi parādās jaunas lietas, kuras prasa pārbaudes. Arī ES prasības kļūst stingrākas, to izpildei nepieciešamas jutīgākas iekārtas. Reviks kā salīdzinājumu min dīzeļdegvielu – agrāk atļauts bija 350 miligramu sēra uz dīzeļa kilogramu, tagad tikai desmit. Tātad vajag jutīgāku aparatūru, lai noteiktu mazāku sēra īpatsvaru.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Zinātkāre. 

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Esam veiksmīgi izvairījušies no šīs kļūdas, bet pieredze ir iemācījusi, ka ir jāciena un jānovērtē savi darbinieki, jārūpējas par viņu labsajūtu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nav jēgas dibināt uzņēmumu tikai tāpēc, lai pelnītu naudu, tā var nākties svešu dzīvi nodzīvot. Sākumā jāatrod vērtīga biznesa ideja.

Kristers Stabulnieks, elektroniskās mūzikas talants

Posted on jūnijs 1, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Daudzsološas vēsmas Latvijas mūzikas vidē – tā par maijā izdoto elektroniskās mūzikas albumu Soft Silk izsakās žanra lietpratēji. Rotaļīgo skaņdarbu autors ir 15 gadus vecais Kristers Stabulnieks jeb Drip Koord. Kā īstens jaunās tūkstošgades cilvēks, ienācis redakcijā, viņš vispirms parūpējas par svarīgāko – noskaidro Wi-Fi paroli un atrod rozeti, kur pieslēgt savu iPhone.

Atraktīvais puisis ar savdabīgu matu «čupčiku» galvvidū tikko saņēmis astotās klases liecību. Uz jautājumu, vai laba, viņš uzreiz to izvelk no mugursomas. Fizikā 9, matemātikā 8, bet «man vairāk patīk mākslas», puisis paskaidro un kā pierādījumu atver skiču mapi. Kristers zīmē komiksu par jauniešiem – Kalvins iemīlas meitenē no augstākas civilizācijas un viņas dēļ gatavs doties līdz «Visuma galiem». Iedvesmu guvis no tādām «riktīgi vecām» 90. gadu beigu multfilmām. Kādreiz Kristers pats gribētu radīt Cartoon Network  animācijas filmas, tāpēc gatavojas iestājpārbaudījumiem Rīgas Mākslas vidusskolā un sapņo par studijām kādā no Eiropas mākslas akadēmijām.

Arī mūziku viņš uztver vizuāli: «Kompozīcija ir audekls, bet skaņas, ko lietoju, – krāsas». Skaņas, kuras kā Lego klucīšus kārto elektroniskajā mūzikā, var nopirkt arī internetā. Paka ar dažādu mūzikas instrumentu skaņām maksā no 30 līdz pat 200 eiro. Kristers tam kabatas naudu netērē, pieiet tam radoši – noklakšķina «klk», apstrādā skaņu datorprogrammā, un bungu sitiens gatavs! Visa viņa studija ir datorā.

Kristers sevi uzskata par producentu, nevis komponistu. Kad skaņdarbs pabeigts, to atkārtot bez iepriekšējām sagatavēm ir gandrīz neiespējami – katra dziesma ir unikāls eksperiments. Ja eksperimentēšana izpaustos kā stāstu veidošana, tas būtu tā: «Roberts gāja pa ceļu, sāka lidot, nokrita meteorīts, viņš to pārvērta par zilu meteorītu, parādījās kaķis, Amerika atdalījās no Āfrikas, Āfrika ielidoja kosmosā.» Kristers uzsver, ka viņa darbos svarīga ir nejaušība.

Drip Koord nav iestrēdzis tikai elektroniskajā mūzikā. Patīk arī džezs un šis tas no klasikas – Johana Štrausa operete Sikspārnis un liktenīgās skaņas no Bēthovena 5. simfonijas. «Tu-du-du-dūūū, tu-du-du-dūūū,» viņš nodūc. Šīs vasaras iecere ir kopā ar klasesbiedru radīt džeza un elektroniskās mūzikas gabalu.

Pēc sarunas jaunais producents dodas mājup. Vai ies svinēt liecību dienu? «Aizbraukšu mājās, parādīšu vecākiem. Ja viņiem patiks, varbūt aizbrauksim uz makdonaldu,» Kristers atteic un dodas prom. Pēc dažām minūtēm ir atpakaļ, jo ir kaut ko aizmirsis: «Vai mēs varam uztaisīt selfiju?»

Bet Kristīne var!

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Dzīve

Ziņu, ka ieguvusi L’Oréal stipendiju mākslīgā kaula tehnoloģiju pētījumiem, inženierzinātņu doktore Kristīne Šalma-Ancāne saņēma drīz pēc tam, kad pasaulē nāca viņas meita. Bērnam atvēlētais laiks būs jādala ar zinātni. «Gan jau!» mierīgi saka Kristīne. Šī nav pirmā reize, kad vienā rokā mazulis, bet otra – uz datora tastatūras  

Par saviem pētījumiem Kristīne Šalma-Ancāne stāsta, auklējot pirms pusotra mēneša dzimušo Elizabeti. Mazulim mutē dūrīte, un, šķiet, viņa uzmanīgi klausās, ko mamma saka. 33 gadus vecā Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece saņēmusi kosmētikas uzņēmuma L’Oréal Latvijas stipendiju Sievietēm zinātnē. 6000 eiro jāizmanto, lai gadu varētu veltīt tādu kaulu implantmateriālu izstrādei, kas veicina osteoporotisku kaulu lūzumu dzīšanu un kam ir arī ārstnieciska ietekme. 

Iedomājieties – radīt materiālu, kas saaudzē gandrīz sabirzušus kaulus, turklāt vēl izdala zāles pret osteoporozi! Zinātniskā fantastika! Kristīne iebilst, ka centrā, kur viņa strādā, jau pirms vairāk nekā desmit gadiem izstrādāti pirmie mākslīgie kauli, tos jau gadiem izmanto stomatoloģijā un sejas žokļu ķirurģijā. 

Kad Kristīnei pirms pieciem gadiem piedzima dēls Aleksandrs, viņa rakstīja doktora darbu par kaulu implantmateriālu izstrādes tehnoloģijām. Aleksandram bija gads, kad Kristīne aizstāvēja disertāciju un kļuva par inženierzinātņu doktori materiālzinātnēs. «Auklēšanai palika mazāk laika, nekā gribētu, tāpēc nolēmu – kad piedzims meitiņa, daudz laika veltīšu viņai. Bet atkal jāstrādā,» Kristīne saka bez nožēlas. L’Oréal stipendijai viņa pieteicās ceturto reizi, pētījuma pieteikumu ar publikāciju sarakstu un izdrukātiem zinātniskajiem rakstiem, daudz neprātojot, žūrijai iesniedza, kad bija pēdējā grūtniecības trimestrī. 

Uz stipendijas pasniegšanas ceremoniju Zinātņu akadēmijā Kristīne devās jau ar jaundzimušo Elizabeti. «Gan jau izdosies visu saplānot tā, lai pietiktu laika gan ģimenei, gan pētījumam,» Kristīne saka. 

Zinātne vienmēr vilinājusi jaunus cilvēkus, studiju gados vairums ar to aizraujas, vēlāk stāstīs Kristīnes zinātniskā darba vadītāja, tagad kolēģe profesore Līga Bērziņa-Cimdiņa. Taču, kad izveidojas romantiskas attiecības, daudzi saprot, ka nevar apvienot ģimeni ar zinātnisko darbu. «Bet Kristīne var! Viņa visu var,» uzteic profesore. 

Laboratorijā dzimusi aizrautība

«Man šķiet, ka Kristīnes aizrautībā ar zinātni liela nozīme ir tēvam. Viņa vēl bija studente, kad viņas tētis mūs veda uz tikšanos ar skolēniem Cēsīs. Viņš tā sajūsminājās par mūsu darbu!» atceras profesore Bērziņa-Cimdiņa. Kristīnes ģimenē visi strādā eksaktajās jomās, tētis ir inženieris, tāpēc viņai jau skolas gados bija pārliecība, ka lielāka uzmanība jāpievērš matemātikai, fizikai, ķīmijai. Pēc vidusskolas veiksmīgi iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu finanšu vadību, bet vecāki ieteica papētīt RTU studiju programmas. «Man iepatikās Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē piedāvātā studiju programma Ķīmijas tehnoloģijas. Interesanti, jo tā māca, kā ar ķīmijas tehnoloģiju palīdzību var izstrādāt materiālus, ko ikdienā lietojam: iesaiņojumu, plastmasu, medikamentus. Turklāt mani uzņēma budžeta grupā bez eksāmeniem, pietika ar to, ka atestātā bija labas atzīmes ķīmijā un fizikā.»

Salīdzinot, kādas bija RTU auditorijas un laboratorijas pirms 15 gadiem un tagad, Kristīne saka – toreiz par ko tādu varēja tikai sapņot! Taču viņai iepatikās strādāt laboratorijās, lai cik nabadzīgi aprīkotas tās būtu, un viņa jau 2. kursā aizrāvās ar zinātni. Klausījās Rūdolfa Cimdiņa un Līgas Bērziņas-Cimdiņas lekcijas par kaulu implantmateriāliem, to izveides tehnoloģijām, un domāja: «Tas ir kaut kas!» Rūdolfs Cimdiņš bija biomateriālu izstrādes un pētniecības skolas izveidotājs Latvijā, saņēmis prestižo Marijas Kirī stipendiju par izcilu darbību zinātnē. Viņš arī izveidoja Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centru, taču pāris dienas pirms atklāšanas 2006. gada decembrī aizgāja mūžībā. Viņa darbu turpināja Līga Bērziņa-Cimdiņa, kas ieveda Kristīni zinātnes pasaulē. «Bakalaura darbs vēl nebija saistīts ar biomateriāliem, bet es zināju, ka specializēšos biomateriālu ķīmijā un tehnoloģijās,» stāsta Kristīne. Maģistra darbā viņa jau pētīja hidroksilapatīta, mākslīgā kaula izejmateriāla, ieguves tehnoloģijas. «Tas ir pulverveida materiāls, no kura var tālāk veidot implanta materiālus. Tas ir galvenais būvmateriāls,» Kristīne skaidro. 

Kā milti maizes mīklai? «Nē, ja maizi cepam no mīklas, tad hidroksilapatīts ir tā mīkla, no kā tiek veidots mākslīgais kauls. Ar šādu vielu sintēzi pasaulē nodarbojas daudzi zinātnieki. Bet mēs nevaram japāņu vai franču zinātniekiem prasīt, lai stāsta, kā rada šo vielu. Recepte katrai zinātnieku grupai ir citāda,» stāsta Kristīne. Esam virtuvē divas sievietes, tāpēc viņas ātrumā piemeklētais salīdzinājums ir šāds: «Ja mēs vārītu skābu kāpostu zupu, katrai tā garšotu mazliet citādi. Tāpēc arī es toreiz nolēmu izstrādāt tehnoloģiju, lai mums laboratorijā ir sava recepte, ar kuru varam šo materiālu iegūt. Izstrādāju tehnoloģiju, mēs to izmantojam, lai gan, protams, tehnoloģija gadu laikā ir mainījusies.»

Pēta mākslīgo kaulu

Vai pēc maģistra darba aizstāvēšanas nebija kārdinājuma aiziet strādāt industrijā? Kristīne pārliecinoši saka – nekad nav gribējies strādāt rūpnīcas laboratorijā. «Ja neredzētu perspektīvas fakultātē, nepaliktu. Bet es paliku, nokļuvu jaunajā Rūdolfa Cimdiņa vārdā nosauktajā centrā, kur bija skaistas laboratorijas un jaunas iekārtas, bija darba spars strādāt,» stāsta Kristīne. Gan doktora darbā, gan vispār zinātniskajā darbā Kristīne turpināja pētīt dažādās tehnoloģijas, kā radīt kaula implantus. «Nezinātājiem grūti saprast: it kā tas pats materiāls, bet nav tas pats. Katram materiālam ir vesels īpašību kopums, un no tā atkarīgs, kā tas cilvēka organismā saaugs ar kaulu, vai veicinās kaula dzīšanu, vai palīdzēs veidoties jaunām kaula šūnām. Mēģinām pārbaudīt ne tikai mūsu materiālu fizikālās un ķīmiskās īpašības, bet ar mediķu palīdzību veicam arī klīniskos pētījumus,» stāsta jaunā zinātniece. 

Centrs jau vairākus gadus sadarbojas ar Stomatoloģijas institūtu un Rīgas 2. slimnīcu. «Piemēram, ir situācijas, kad zobu implantēšanai nepieciešams palielināt žokļa kaulu. Tad izmanto speciālas mākslīgā kaula granulas, kas vairāku mēnešu laikā saaug ar dabīgo kaulu, un žokļa kauls palielinās. Tad ir vieta, kur ieskrūvēt skrūvi, kurai pievienot mākslīgā zoba redzamo daļu,» skaidro Kristīne.

Saņēmusi L’Oréal stipendiju, viņa nodosies tāda materiāla meklējumiem, kas palīdzēs rekonstruēt osteoporotiska lūzuma rezultātā sadrupušas, neatgriezeniski sabojātas kaula daļas. Visticamāk, arī šādiem gadījumiem dabīgā kaula saaudzēšanai tiks izmantotas mākslīgā kaula granulas. «Ir priekšstats, ka, ja runājam par mākslīgā kaula materiāliem, tad tas noteikti ir no jauna radīts vesels kauls. Tā gluži nav. Pirksta falangas kaulu, galvaskausa deniņu vai vaiga kaulus varam atjaunot, bet lielu augšstilba kaulu gan nevaram izstrādāt un implantēt,» skaidro Kristīne. Pēc viņas stāstītā, ir trīs dažādu materiālu grupas: ciets implanta materiāls, kurš saaug ar kaulu, materiāls, kas daļēji izšķīst, un trešais pilnībā resorbējas jeb izšķīst, iedodot dabīgajam kaulam tikai impulsu pašam sadzīt. 

Osteoporoze ir viena no izplatītākajām slimībām, kuras pacientu skaits pieaug līdz ar dzīvildzi. Pēc 50 gadu vecuma katrai trešajai sievietei un katram piektajam vīrietim ir trausli kauli, kas palielina lūzuma risku. Tāpēc gandrīz vienmēr, kad Kristīne stāsta par saviem pētījumiem, viņai jautā – kad būs, cik drīz būs tādi brīnumaini implanti, kas palīdzēs saaudzēt trauslus, gandrīz drūpošus kaulus? Turklāt Kristīnes mērķis ir izstrādāt tādus implantus, kuriem pievienots medikaments, kas pamazām izdalās organismā, ārstējot osteoporozi. «Bet jāsaprot – lai šāds materiāls nokļūtu līdz pacientiem, tam jāiztur klīniskās pārbaudes. Bet tās nenotiek ātri. Neviens negrib, lai viņā ievieto klīniski nepārbaudītu materiālu,» saka Kristīne, kura starptautiskās konferencēs bieži dzirdējusi par ražotāju lielā steigā sagatavotiem implantiem, kas rada nopietnus veselības traucējumus. 

Brīnišķīga lektore

Kristīne par kaulu stāsta tā, ka es klausos ar milzu interesi. Kauls esot fantastisks materiāls, nav salīdzināms ne ar ko citu. Kompozītmateriāls, kam ir organiskā un neorganiskā daļa. Neorganiskā daļa nodrošina cietību, organiskā – elastību. Diametrāli pretējas īpašības, tāpēc izstrādāt kaut ko līdzīgu kaulam zinātniekiem esot izaicinājums. 

Līga Bērziņa-Cimdiņa saka – Kristīne ir brīnišķīga lektore, kura neatsaka bērnudārza vecuma bērniem stāstīt par zinātnieka darbu, vadījusi vairākus skolēnu zinātniskos darbus, lasa lekcijas studentiem par biomateriālu ķīmiju un tehnoloģijām, vada viņu laboratorijas darbus, arī maģistra un doktora darbus. Un viņai tas patīk! 

Atšķirībā no zinātniekiem, kuri mēdz īgņoties par neieinteresētiem studentiem, Kristīne uzliela RTU Materiālzinātnes un ķīmijas fakultātes jauniešus – viņus urdot dažādi jautājumi, uz kuriem pasniedzējam jāmeklē atbildes, un līdz ar to var iemācīties daudz jauna. «Man pasniedzējas darbs šķiet aizraujošs. Studenti arī kļūst aizvien atbildīgāki, saprot, ka nav vērts izniekot laiku. Neviens negrib studiju laiku vienkārši atsēdēt auditorijās,» stāsta jaunā pasniedzēja, kura arī savā piecgadīgajā dēlēnā izraisījusi tādu interesi par ķīmiju, ka viņš priecājas iet mammai līdzi uz darbu. 

«Kristīne ir arī ļoti patīkams cilvēks, kurš viegli atrod kopēju valodu ar dažādiem ļaudīm,» saka Līga Bērziņa-Cimdiņa. Viņas rakstura īpašības esot tieši tādas, kādas vajadzīgas zinātniekam: strādīga un ar analītisko domāšanu. «Esmu ievērojusi, ka ir divu veidu jaunie zinātnieki: vieni izdara simt eksperimentu un nonāk pie viena secinājuma, bet otri pie šā paša secinājuma nonāk ar 15 eksperimentiem. Tas nozīmē, ka ar čaklumu un uzcītību vien zinātnē nepietiek. Vajag analītisko domāšanu, un tāda Kristīnei ir,» saka profesore.  

Strādāt zinātnē ir interesanti, ne velti RTU institūtos un pētnieciskajos centros ir tik daudz gados jauno, uzsver Kristīne. Viņai gan bieži prasot, kā viņa var naudu nopelnīt. Valsts finansējums zinātnei ir 0,6% no iekšzemes kopprodukta, viens no zemākajiem Eiropā, no kā arī priekšstats, ka Latvijā zinātnieks ir lemts dzīvei trūkumā. 

«Es varu tikai pateikt milzīgu paldies vecākiem un vīram, man vienmēr ir bijis viņu atbalsts. Bet es arī nevaru sūdzēties par zemiem ienākumiem, jo ir bijuši ļoti labi projekti, un mūsu centrā gandrīz viss finansējums nāk no projektiem. Mēs vairs nepaļaujamies uz valsts doto naudu, mēģinām finansējumu piesaistīt Eiropas fondos,» stāsta Kristīne. Jā, Latvijas zinātniekam jābūt sava darba menedžerim. «Bet līdz ar to skaidri jāapzinās, ko gribi, kā to sasniegsi, kāpēc dari to, ko dari. Precīzi jāprot nospraust mērķus un uzdevumus. Ja tas ir izdarīts, var daudz sasniegt.»

Patiesīguma imperatīvs

Posted on jūnijs 1, 2016 by - Personība

Rakstnieces Vizmas Belševicas 85. dzimšanas dienā viņas dēls Jānis Elsbergs sagatavojis grāmatu sērijas Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas pirmo izdevumu Nepazītā mīlestība un citi stāsti. Sarunā literāts dalās atmiņās par māti

Vizmas Belševicas runas laikā 1965. gada decembrī Rakstnieku savienībā valdīja kapa klusums. Tas bija dumpīgs notikums: jaunie rakstnieki sazvērējās nomest veco vadību, un Belševica 12 minūtes runāja par meliem kā ekonomisko faktoru padomju politiskajā sistēmā. Belševica grieza varas augonī rāmi un pārliecināti. Tad pieskārās ētikai. «Tas ietilpa viņas patiesīguma matricā,» par mātes pliķiem rakstniekiem komunisma cēlājiem saka viņas dēls Jānis Elsbergs.

Belševica sistēmu pliķēja arī dzejā, varas acīs kļūstot par «jaunatnes samaitātāju», kurai aizliedza publicēties. Viņas dzejas krājums Gadu gredzeni, kas iznāca 1969. gadā, ietver arī vēstures tēmu: Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām netieši pieskaras padomju okupācijas radītajam kaitējumam. Belševica divas reizes izvirzīta Nobela prēmijai, tomēr to nesaņēma.

Rakstnieces visplašāk zināmais darbs, Billes grāmatas, tapa atjaunotās Latvijas laikā, deviņdesmitajos. Rīgas strādnieku ģimenes bērns Bille trijos turpinājumos krāšņi izdzīvo 20. gadsimta laikmeta griežus. Atmodas laiks Belševicai atnesa lielu triecienu: 1987. gadā mīklainos apstākļos gāja bojā viņas vecākais dēls dzejnieks Klāvs Elsbergs. Izmeklēšanas materiāli liecina, ka nogalināts. Iespējams, notikušajam bija politisks konteksts – Klāva dzeja, sabiedriskā darbība nebija sistēmai tīkama.

«Belševicas dzejoļi ir Ēzopa valodas paraugs, kur vārdi piemeklēti tā, lai tautu aizvestu no skaidras domas uz minējumu miglu.» Sēdē par mākslas lomu komunisma audzināšanā tā 1969. gadā saka LKP CK pirmais sekretārs Roberts Ķīsis. Par krājumu Gadu gredzeni viņš pārmet Belševicai «buršanos ap Livonijas motīvu», kas sākās pēc 1968. gada Čehoslovākijas notikumiem. Vai mamma jums stāstīja par šādām epizodēm – kā vara viņu taranēja?
Kad uzdevu savus bērna, vēlāk jauna cilvēka jautājumus, viņa izstāstīja. Par Gadu gredzeniem teica, ka nohaltūrējusi cenzūra, izlaižot šo grāmatu cauri. Attapušies par vēlu. Gods un slava redaktoram Jānim Sirmbārdim, kurš pavirināja nevainīgās lauku zēna acis: «Tur nekā [pretvalstiska] nav!» 

Zinot Knuta Skujenieka likteni, kurš tika izsūtīts par pretpadomju propagandu, attiecībā pret mani kā mazu bērnu šādu grāmatu publicēt no mammas puses bija diezgan bezatbildīgi. Esmu dzimis tajā pašā gadā, kad iznāca Gadu gredzeni. Varēju arī palikt bez mammas.

Belševica par to baidījās?
Nezinu, vai viņai tas bija ienācis prātā. Turpmākos gadus pēc šā krājuma iznākšanas mēs dzīvojām, neteiksim, ka trūkumā – cilvēkus ar trīsistabu dzīvokli Rīgas centrā par trūcīgiem nevarētu saukt -, tomēr diezgan pieticīgi. Sevišķi viegli nebija Klāvam, kurš pusaudžu gados salīdzinoši ar citiem bija trūcīgāk ģērbts. Atceros, bija arī problēmas ar grāmatplauktiem. No sakņu veikala tika nestas apelsīnu kastes – no tām taisīja plauktus. Tādi nabago ļaužu risinājumi. 

Padomju laikos slavenie mākslinieki taču dzīvoja labi: viņiem piešķīra dzīvokļus, ļāva braukt uz ārzemēm. Belševica tātad izkrita no šā loka?
Pirmo reizi uz ārzemēm tika 1986. gadā, kad bija sākušies Atmodas procesi. Padomju valstij viņa kopš 60. gadu sākuma bija neērta. Samaitājās Maskavas Literatūras institūtā, kur sāka studēt 1955. gadā. Pagrieziena punkts bija [kompartijas] 20. kongress, kad Hruščova vadībā 1956. gadā tika atmaskots Staļina kults. Tolaik viņai bija 25 gadi. 

Nesen uzdūros dienasgrāmatas ierakstam. 1964. gada 5. martā mamma raksta: «Mums ar Klāvu pirmā franču valodas stunda.» Klāvs gāja mācīties franču valodu pie izbijuša krievu aristokrāta. Nākamais ieraksts pēc divām dienām: «Zināmā mērā jubileja – pēc gada pirmo reizi publicēts mans dzejolis, un pēc astoņiem gadiem – pirmā publikācija Literatūrā un Mākslā.» 

Kas Belševicas personībā tas bija – atļauties būt dzelžainai?
Patiesīguma imperatīvs, tā varētu teikt. Droši vien saknes veidojās bērnībā, agrā jaunībā. Taču pavērsiena punkts bija minētais 1956. gads. Trieciens, ko viņa kā īstenticīga padomju jauniete saņēma. Viņai bija ideāli. Viņa neatzina kompromisus, tīri estētiski. Nevis, ka melot un liekuļot ir slikti, bet arī neglīti, derdzīgi.

Belševica ir stāstījusi, kad 1963. gadā VDK vīri viņu veda prom no mājām, četrgadīgais Klāvs kliedzis: «Mamma neej viņiem līdzi!» Vēlāk to atceroties, viņa min – droši vien bērns to uztvēra kā lielu nodevību.
Mamma visu mūžu mocījās ar savu neatbilstību – to, ka nav pietiekami laba māte, ka nav pietiekami eleganta dāma. Tas pats Billes lēvurs! Viņas mūžs bija nemitīga sevis pārvarēšana – kompleksu, veselības problēmu. Ir divas Belševicas: viena – nelokāmā, otra – kas parādās, piemēram, arhīva vēstulēs. Tās lielā mērā veidotas no draugu spēcinājuma vārdiem. «Turies!» «Pamēģini tādu tējiņu un šitādu tējiņu!» Manā rīcībā nav vēstuļu, ko viņa rakstījusi. Taču no atbildēm izriet, ka mammas vēstulēs lielā mērā bijusi žēlošanās par savu vājumu, grūtībām.

Cik daudz viņas dzejoļu zināt no galvas?
Man nav īpaši tuva viņas dzeja. Klāva dzeju gan lielā mērā zināju no galvas. Tā bija cita veida tuvība. No mīļām atmiņām par mammas rakstīto man ir gulētejamās pasakas – tautas pasakas, ko viņa stāstīja no galvas un kas vēlāk kļuva par grāmatu No zilās debesu bļodas. Viņa lasīja priekšā arī savus tulkojumus: Vinniju Pūku, Doktoru Dūlitlu, Mēriju Popinsu, Pīteru Penu. Izmēģināja uz auditoriju, kamēr tie vēl nebija izdoti. Pūks iznāca pirms manas dzimšanas, Klāvs bija pirmais klausītājs. Citiem darbiem es. Vēlāk – mazbērni. Ielien mazais viņai blakus gultā un klausās. Mamma nestrādāja pie rakstāmgalda. Sēdēja gultā, atspiedusies pret spilveniem, rakstāmdēlīti rokā. 

Jūsu mājās bija daudz klusuma? Radīšanai klusums nepieciešams, bet – kā tas iespējams, ja blakus divi mazi zēni…
Divi zēni un vīrs mūziķis, kuram jāvingrinās! Esmu dzirdējis daudz smagu nopūtu: tagad paspēlējies citur, pie mammas nedrīkst! Vienmēr jau izdomāju kādu ieganstu – gribas ēst, vai sāp pirksts. Viņa to atrisināja tā, ka mēdza uz mēnesi aizbraukt, noīrējot numuriņu Rūjienas, Kuldīgas, Talsu, Madonas viesnīcā. Savu reizi strādāja arī Dubultu Rakstnieku namā. Tad ar mums palika tētis. Piestaigāja arī groša, kas Billē figurē kā mammucis – viņa vārīja ēst.

Vai taisnība, ka viņa necieta tehniku, tāpēc rakstījusi tikai ar roku?
Datora viņai nebija, rakstāmmašīnas arī ne. Visu vairākkārt pārrakstīja. Tīrrakstu veda mašīnrakstītājai. Viņai vienkārši traucēja klabēšanas troksnis. Paaugstināts jutīgums.

Kurā laikā viņa jutās vislaimīgākā, radoši piepildītākā?
Man liekas, apmierināta nebija nekad. Ja par miera un spēka sajūtu, paradoksālā kārtā tā varēja būt tieši aizlieguma gados – ap 1971.-1973. gadu. Tajā laikā viņas eksistence bija stabila: mājas, ģimene. Četrdesmit gadu vecums, pats spēkpilnākais. Viņa rakstīja to, kas vēlāk kļuva par krājumu Madarās. Fantastiski laba dzeja! Tajos gados tulkoja Hemingveju.

Bija daudz lasījusi?
Protams! Bībeli kā stāstu krājumu pārzināja. Mitoloģiju. Hroniska lasītāja kopš bērnības. Viņas pirmā laulība 19 gadu vecumā varbūt neizdevās kā laulība, bet izdevās kā izglītības pasākums: vīrs bija vecāks padomju armijas žurnālists, virsnieks. Inteliģents cilvēks, kurš samaitāja ar Ahmatovas, Pasternaka dzeju, visu krievu Sudraba laikmetu. Pirms tam bija visai pareiza jauniete, kā var saprast pēc publikācijām Pionierī.

Ko no pasaules literatūras viņa lasīja?
Tolstoju – regulāri. Arī Gogoli, Puškinu, Ļermontovu. Dostojevski ciest nevarēja, pat viņa grāmatas mājās neturēja. Čehovs patika kā rakstnieks, bet nepatika kaut kas viņa biogrāfijā. Kopš bērnības viņai patika skandināvu autori, Hamsuns bija tuvs. Un, protams, franču, angļu, vācu klasiskā proza. Mamma bija iemācījusies angļu valodu, draudzene Astrīde Ivaska viņai regulāri sūtīja grāmatas. Sarakste gan sanāca haotiska, jo viena daļa vēstuļu līdz mammai nenonāca un otrādi. 

Astrīde bija izstrādājusi tehniku: gluži kā bibliotēkās spiež zīmogus lappusēs, viņa vairākās vietās vilka bultas, pierakstīja: «Vizma, brīnišķīga vieta!» Līdz ar to, grāmatas [padomju pastā] pievākt nevarēja – vai nu jānodod adresātam, vai jāiznīcina. Mammai trūka enerģijas uzturēt epistulārā formā līmeni, ko varbūt no viņas gaidīja. No brīvās pasaules viņai rakstīja, nupat iznācis pētījums par Sartru. Ko viņa varēja atbildēt? Mums līst lietus, un gastronomā dabūju cīsiņus… 

Saistībā ar Ojāra Vācieša Einšteiniānu viņa ir citējusi Heini – pasaules plaisa iet caur dzejnieka sirdi. Vai viņas pasaules izjūta bija tāda?
Ar Vācieti viņa garīgi bija ļoti tuva. Literārā nozīmē – visu laiku kontaktā.

Atmiņu stāstos viņa min, ka laikā, kad netika publicēta, zaudēja daudz draugu. 
Domāju, arī pati izvairījās satikties, lai citus nekompromitētu. Līdz kādam 1967. gadam pēc darbiem redzams, ka notiek spēle ar sistēmu. «Mēs, padomju rakstnieki…» Es esmu sistēmas daļa un tieši tāpēc runāju, lai sašķobījumus vērstu par labu. Tā bija forma, kādā varēja kaut ko pateikt. Pēc Gadu gredzeniem viņa bija «tautas ienaidniece», vairs nekādas spēles ar sistēmu. 

Kad 1987. gadā par Dzeltu laiku Belševicu izvirza Valsts literatūras prēmijai, viņa atsakās ar vārdiem – kamēr nav notiesāti mana dēla slepkavas, prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru.
Pēc Klāva nāves viņa ne tikai vairs nekādu atzinību nepieņēma, bet… viņai vienkārši vairs nebija spēka. Viņa daudz un smagi slimoja. Bille savā ziņā ir brīnums. Pārvarēšanas, saņemšanās brīnums. Naudu iztikai jau arī vajadzēja, banāli izsakoties.

Pēc visiem materiāliem, kas mūsu rīcībā, ir skaidrs, ka tā bija slepkavība. Nav skaidrs – kas to izdarīja un kāpēc. Ir tikai minējumi.

Vai Bille bija ilgi lolots darbs?
Par tādām kā Billes grāmatām viņa bija domājusi jau 60. gadu sākumā. To atklāju nesen, gatavodamies mazai Belševicas jubilejas izstādītei, kas tagad uz dažām dienām būs Vācieša muzejā. Rakņājoties uzdūros 60. gadu dienasgrāmatai – A4 lapas, ar zīmuli aprakstītas. Rakstīts Salacgrīvā, vēlāk šie notikumi nonāca Ķikuraga stāstos. Starp lapām – maza zīmīte, palikušas sarūsējušas saspraudes pēdas. Zīmītē ar tinti – sarakstiņš. Virsraksts Nomales bērns. Un stāstu nosaukumi, pēc kuriem redzu, ka tie ir Billes sižeti.

Varbūt ideju taupīja priekšdienām, jo nevēlējās, lai viņas – strādnieku bērna – dzīvesstāstu izmanto padomju ideoloģija?
Grūti pateikt. Bija cits aspekts: Billē mammucis ir skarbs tēls. Lai arī grāmata nav pilnībā autobiogrāfiska, tā tomēr satur autobiogrāfiskus elementus. Mammucis bija dzīvs un… varbūt viņai negribējās to grāmatu rakstīt. Kad sarakstīja 90. gados, mammucis aizvien bija dzīvs. Atrada tādu risinājumu: pirmais Billes izdevums iznāca ASV, tika tirgots trimdas tautiešiem. Latvijas grāmatnīcās nonāca tikai pāris pakas grāmatu. Lai mamma neuzzina, ko bērns sarakstījis! Pēc trim gadiem grošai jau bija 85 gadi, viņa izlasīja Billes pirmo grāmatu. Un neko! Tikai gribēja norādīt, ka tur un tur nebija, kā rak-stīts! Mamma tad skaidroja, ka tas nav gluži dokumentāls darbs.

Kā jūsu bērni uztver Billi?
Lasa un patīk. Meitai vecāmāte bija ļoti tuva. Kā savā laikā es līdu mammai gultā blakus klausīties Mēriju Popinsu, tā mazbērni darīja to pašu. Klāva bērni un mana meita bija pirmie Billes klausītāji.

Vai kāds no Belševicas mazbērniem turpina ceļu literatūrā?
Klāva meita Ieva Elsberga ir pazīstama tulkotāja. Klāva dēls strādā reklāmas industrijā. Mana meita ir veterinārārste. Dēls vēl par jaunu, lai spriestu par viņa izvēlēm.

Mamma priecājās, ka abi ar Klāvu rakstāt?
Par Klāva panākumiem viņai bija prieks un lepnums. Es esmu saņēmis gan uzslavas, gan skarbu kritiku. Pēc Klāva nāves mammai bija smagi. Zaudēja uztveres asumu, elastīgumu. Es drusciņ no tā dabūju ciest. Man tolaik bija astoņpadsmit.

Kā pieaudzis cilvēks ātri zaudēju ticību savas mātes viedoklim. Man priekšā stāv grūts darbs saistībā ar viņas publicistiku – ko izdot? Atmodas laikā un 90. gados viņa daudz rakstīja [rakstus], bieži par kaut ko sašūmējās. Ir vesela kaudzīte rakstu, par kuriem esmu viņai teicis – pag, tas taču neatbilst faktiem, tu neesi izpētījusi! Esmu pat kliedzis uz viņu. Viņa jau pati saprata, ka nav īsti formā. Bet apbrīnojami – Billi pabeidza, un Bille ir ļoti laba. Daudz labota, figurē kādās trijās versijās.

Belševica, būdama pilsētas bērns, raksta ar lielu dabas pazīšanu. Kā tas veidojās?
Bērnībā vasarās un kara laikā pat veselu gadu viņa dzīvoja laukos. Izjuta lielu mīlestību pret lauku puķītēm, sēnēm, visu dzīvo dabu. Viņai bija vesels plaukts, ko izmantoja dzejai – botāniskie rādītāji, zinātniskas grāmatas par puķēm ar visiem latīniskajiem nosaukumiem, sēņu katalogi, dendroloģijas grāmatas. Valodas krātuve, ko viņa tika pieņēmusi kā savu barotāju, bija Mīlenbaha vārdnīca – regulāri šķirstīja, kā citi šķirsta ilustrētos žurnālus. Meklēja valodas skaistumu un iedvesmu. Par vienu no labākajiem latviešu valodas avotiem atzina Andreja Upīša prozu un Glika Bībeles tulkojumu. Tos pārlasīja regulāri. Par Upīti teica, ka viņš katrā teikumā izdara kādu brīnumu.

Par Belševicas dzeju kompartija raizējās, ka «nomāktības pilnās», «no dzīves atrautās» noskaņas sabojās jaunatni. Norobežojoties no absurda, gribu tomēr vaicāt, vai viņā bija stipra dzīves dziņa?
Viņa visu laiku dzīvoja kā pa viļņiem: enerģijas, aizrautības posmi mijās ar atkritieniem, saņemšanās grūtībām, slimošanu. 

Kādi bija mūža pēdējie gadi, atjaunotās Latvijas izjūta?
2000. gadā bija pamatīgs insults. Pa māju spēja pārvietoties, bet [ķermeņa] kreisā puse bija vāja. Savā ziņā neatveseļoties bija pašas izvēle: pēc atgriešanās no Vaivaru Rehabilitācijas centra vingrinājumus, masāžu vajadzēja turpināt, bet viņa pēc pāris reizēm atteicās to darīt. Viņa bija invalīde, kas sēž mājās, dzer džinu, skatās televizoru un uztraucas par pasaules bojāeju. Reizēm kaitināja, ka viņa, kam visu mūžu intelekts bija tik spožs, laiž vaļā klasiskās pensionāru žēlabas – visi nopirkti, viss izzagts. Tomēr Billes trešo daļu spēja pabeigt. Šī grāmata gan it kā salūst uz pusēm: pirmā ir spoža, otrā – ne gluži. Pati teica, ka rakstniekam ir tiesības mūžā uzrakstīt vienu vāju grāmatu. Billes trešā daļa, protams, nav vāja grāmata. Taču viņa to pabeidza pēdējiem spēkiem.