Žurnāla rubrika: Cilvēki

Logi uz Eiropu

Preses nama telpās iekārtotā logu firma Windows Factory darbu pirms desmit gadiem sāka ar paštaisītiem instrumentiem, bet nu pa viņu ražojumiem veras ne tikai Latvijas iedzīvotāji, bet arī  citi eiropieši

Sakrauti uz speciāliem ratiem, darbinieku stumti, pabrauc garām gatavi logi. «Lūk, tie [Rīgas] Maskavas ielas kāpņutelpām,» saka uzņēmuma Windows Factory mārketinga vadītāja Rigonda Balgalve. Uzņēmums darbojas vairāk nekā desmit gadu, sākumā piedāvājot Latvijā ražotus logus tiem, kuri vēlējās atbrīvoties no vecajiem, bet, lēnām izplešoties, – arī būvniecības firmām ārvalstīs un pašvaldību ēku siltināšanas projektiem.

Būvniecības buma laikā, jaunās tūkstošgades pirmās desmitgades vidū, uzņēmēji Zemgus Liepa un Ingus Rullis saskatīja vēl neaizņemtu biznesa nišu. Tolaik Latvijā daudz cēla jaunas mājas, renovēja vecās, bet trūka uzņēmumu, kas ražotu kvalitatīvus plastmasas logus, kurus tolaik sāka pieprasīt klienti. Logus pirka no Polijas uzņēmumiem, jo citas alternatīvas nebija, taču Balgalve saka – poļi bieži neievēroja pasūtījumu termiņus, arī kvalitāte nebija spoža. Tāpēc aktualizējās jautājums par vietējiem logu ražotājiem. «Tā bija niša, kas nebija aptverta,» par pirmsākumiem saka uzņēmumā.

Paštaisīts metinātājs 

Izrādot tagad moderno cehu, tā vadītājs Martiņš Maltenieks stāsta, ka uzņēmums darboties sāka bez kredītiem, nopērkot vienkāršus instrumentus un nodarbinot tikai pāris cilvēku. Parasts rokas zāģis, pašizgatavota metināšanas ierīce, kurai manuāli ar pulksteni uzņēma vajadzīgo darbības laiku – nepilnu minūti, lai detaļas nepārkausētu. Nebija frēzes, tāpēc nesmukumus novīlēja ar parastām vīlēm. Tie bija rīki, ar kuru palīdzību uzņēmums, kas pirmsākumos pastāvēja ar nosaukumu Logi Lukss, nedēļā spēja izgatavot aptuveni 20 logu.

Tagad Windows Factory nedēļā izgatavo apmēram 500 logu un arī nosaukums padarīts labāk saprotams ārzemju tirgum.

Ziemā, kad ir mazāk pasūtījumu, logu ražotne nestrādā ar pilnu jaudu. Maltenieks rāda kaudzēs saliktus, sešus metrus garus KBE profilus, kurus uzņēmums, gluži kā citi Eiropas logu ražotāji, iepērk Berlīnē, firmā Profine. Tos testē Vācijā sertificētā laboratorijā – tas ir viens no apliecinājumiem tam, ka latvieši ražošanā izmanto augstākās kvalitātes izejmateriālus. Stiklu iepērk Lietuvā. Garos profilus sagriež vajadzīgajos izmēros, tad tajos iestrādā armatūru, lai logs ir stingrāks un izturīgāks. Rokas zāģu un citu paštaisītu ierīču uzņēmumā vairs nav, tagad cehā strādā modernas iekārtas, kurās cilvēka roka gandrīz vairs nav vajadzīga, tikai detaļas no vienas mašīnas pārliekot citā. Mārtiņš rāda iekārtu, kura profilus izfrēzē, saurbj un saskrūvē, lai tas nebūtu jādara ar rokām. «Mums visas iekārtas ir modernizētas, manuāla cilvēku darba nav,» saka ceha galvenais.

Kad armatūra ar plastmasu saskrūvēta kopā, detaļas nonāk modernā metinātājā, kur visas četras loga daļas jeb kārba tiek sakausēta kopā. Tas notiek ātri 240 grādu temperatūrā. Tad rāmis ir gatavs, un to liek frēzē, kura izņem visus nesmukumus, šuves un citas liekās lietas. Iekārtas, kurās top Windows Factory logi, uzņēmumā nonākušas pakāpeniski, biznesam attīstoties. «Kaut ko iekrāja un nopirka jaunu iekārtu,» pieeju skaidro Mārtiņš. Piemēram, modernā metināšanas iekārta savulaik pirkta par apmēram 20 000 latu. No kredītiem uzņēmēji centušies izvairīties.

Uztaisīs arī apaļus!

Mārtiņš stāsta visiem zināmo – logam ir divas daļas, kārba jeb neveramā daļa un logs, kas ir atverams. Kad abas daļas ir aprīkotas ar furnitūru, tās savieno, ieliek stiklu, un ir gatavs izstrādājums! Ceha vadītājs rāda jau saliktu logu, tas sver apmēram 80 kilogramu. Uzņēmumā ražo ne tikai platmasas jeb PVC logus, bet arī alumīnija logus un bīdāmās sistēmas, kuras ir divas reizes dārgākas, bet gandrīz mūžīgas. Balgalve saka, ka alumīnija logiem pa gadiem mainīsies tikai dizains, kamēr PVC logu mūža ilgums ir ap 20 gadiem.

Windows Factory māk izgatavot arī dažādu formu logus, piemēram, apaļos logus, kuri atgādina lidmašīnas iluminatorus. Tos pie Pārdaugavas uzņēmuma pasūta pat citi logu taisītāji, viena no tām ir firma Vidzemes logi. Mārtiņš smejas – viņam dažādas formas sagādā galvassāpes, jo jāizdomā, kā apmierināt klienta vēlmes, kā gatavo produktu aiztransportēt. Viņš klāsta, ka ir trīs plastmasas profilu locīšanas veidi: var iemērkt glicerīnā, kas materiālu padara mīkstu un viegli lokāmu, otrs variants ir speciāla krāsns, bet modernākā metode ir berze, kad detaļu ieliek speciālā ripulī un berzējot dabū vajadzīgo izliekumu. Taču PVC logiem ir formu un izmēru ierobežojumi, saka ceha šefs, bet alumīnija logu gatavošanā gan ierobežojumu gandrīz nav.

Arī katram tirgum ir sava specifika. Latvijā lielākoties visi logi veras uz iekšu, bet Anglijā, kurp dodas Windows Factory veikums, tos atver uz āru. «Mēs arī tādus spējam piedāvāt, lai gan tas ir cits loga profils,» saka Balgalve. Šāda atšķirība ir izveidojusies vēsturiski, stāsta uzņēmuma pārstāve, norādot, ka tai ir arī dizainisks pamatojums. Proti, atverot logus uz iekšu, tie aizņem telpu, kā arī ir jānoņem visi priekšmeti, kuri atrodas uz palodzes. Logu vēršana uz āru mitekļa telpu neietekmē, šāda mode pamazām ienāk arī Latvijā, galvenokārt privātmājās.

Meklē tirgus

Sākoties krīzei, kas Latviju sasniedza ap 2008. gadu, apsīka arī būvniecība, un, kā stāsta Balgalve, logu firmas citu pēc citas piemeklēja bankrots. Windows Factory meklēja ceļus, kas palīdzētu noturēties virs ūdens. Viena no iespējām, kuru uzņēmums izmantoja, bija lielie ēku siltināšanas projekti. Pirmais bija Saldus daudzdzīvokļu namu siltināšana – pašvaldība iesaistījās ēku energoefektivitātes projektā, kurš ļāva no Eiropas Savienības struktūrfondiem saņemt naudu veco māju uzlabošanai. Saldus pašvaldība rīkoja konkursu, meklējot gan siltinātājus, gan logu licējus, un Windows Factory tajā vinnēja ar labāko piedāvājumu.

Sadarbībā ar pašvaldībām uzņēmums saskatīja jaunu biznesa iespēju. Tagad Windows Factory gatavo logus arī Rīgas domes apsaimniekotāja Rīgas namu pārvaldnieks daudzdzīvokļu ēkām. «Jebkurā [Rīgas] mikrorajonā ir mūsu logi,» stāsta Mārtiņš. Pērn līgums ar apsaimniekotājiem bija par kāpņutelpu logu nomaiņu 240 adresēs, šogad 170, bet vispār pa šiem gadiem – aptuveni 600. Pamazām uzņēmums izplešas arī reģionos, nesen uzvarēja Ventspils nekustamo īpašumu konkursā, kur arī būs jānomaina logi dzīvokļu namos. Joprojām ir klienti starp būvniecības firmām, arī privātpersonas, bet to ir procentuāli mazāk.

Pirms apmēram trim gadiem uzņēmums sāka pievērsties eksportam. Tapēc mainīts firmas nosaukums no Logi Lukss uz Windows Factory. Latviskais variants ārzemēs nebija tik saprotams. Lai piesaistītu jaunus klients, uzņēmums pērn ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstu piedalījās izstādēs Londonā un Zviedrijā, taču pamatā klienti starp būvniekiem un apsaimniekotājiem aiz robežām meklēti pašu spēkiem. Eksporta durvis atvērtas dažādos ceļos, gan uzrunājot ārvalstu būvniecības kompānijas pa tiešo, ar e-pastu starpniecību, gan piedaloties specializētajās izstādēs. Balgalve skaidro, ka latvieši spēj piedāvāt Vācijas kvalitāti, bet par krietni pievilcīgākām cenām. Piemēram, Itālijā šādi plastmasas logi ir pat piecas reizes dārgāki nekā Latvijā ražotie, lai gan kvalitāte tā pati. Cenu atšķirība ir darbaspēka izmaksās, kas citās Eiropas valstīs ir lielākas. Šobrīd Windows Factory eksportē logus uz Franciju, Zviedriju, Somiju, Igauni-ju, Īriju, Angliju, Itāliju.

Konkurence gan šajā tirgū ir smaga. Ir daudz vietējo ražotāju, turklāt Latvijas tirgū atkal mēģina iespiesties Polijas firmas. «Mūsu pluss ir tāds, ka nespēlējam ar cenām, bet mums ir laba kvalitāte.» Balgalve uzsver, ka poļi ar latviešiem nevar konkurēt kvalitātes ziņā. «Mēs esam labāki!» Uzņēmums strauji attīstās, pērn tā apgrozījums bija 4,1 miljons eiro. Balgalve stāsta, ka šogad to plāno vēl lielāku. Nākotnes nodomi ir turpināt iekarot ārzemju tirgus.

Kāpēc esat šajā sarežģītajā nozarē?

Būvniecības buma laikā sapratām, ka tā ir brīva niša.

Kas sagādā pašu lielāko gandarījumu?

Spējam piedāvāt labas kvalitātes preci. Esam labākie!

Kļūda, kas devusi mācību

Dodoties eksporta tirgos, firmas nosaukumam jābūt starptautiski saprotamam.

Guna Zelmene, grāmatu antikvariāta saimniece

Jauna meitene ienāk: man nav neviena Raiņa dzejoļu krājuma. Izmeklē, ver vaļā. Tur rakstīts: «Manam mīļajam Saulstariņam uz atvadām – Roberts, 1943. gads.» Puisis iet karā un atstāj mīļotajai Raiņa grāmatiņu. Bet palaidnis Saulstariņš nav pat atgriezis grāmatai lapas vaļā, nav palasījis! Meitene nopērk: «Es gan tās lapas atgriezīšu!»» – Guna atceras epizodi savā darbā. «Vienmēr cenšos grāmatas pārdot ar stāstiem. Arī izstāstu, kas ir bijuši iepriekšējie saimnieki. Man ir teiciens: grāmata no labām mājām. Svarīgākais – grāmatai kā paklīdušam sunītim jāatrod vieta, kur to gaida, mīl, zina, kā ar to darboties.»

Ja jaunībā kāds Gunai būtu pareģojis, ka viņa sēdēs veikaliņā starp «veciem, retiem un kolekcionāru izdevumiem», kā rakstīts Gunas grāmatu feisbuka profilā, viņa neticētu. «Rakstnieki, dzejnieki ap mani bija daudz, ir viegli sarunāties ar pircējiem, jo zinu, kā grāmatas ir tapušas.» 

«19 gadu vecumā izlēmu, ka gribētu strādāt klusā, inteliģentā vietā. Studēju bibliotēku zinātni, vakaros skrēju uz mēģinājumiem Rīgas pantomīmā. Gāju pa muzejiem, jautājot, vai viņiem nevajag darbinieku. Dabas muzejā prasīja: «Vai mākat rakstīt ar rakstāmmašīnu?» Biju nesen iemācījusies. «Mākat arī krieviski rakstīt?» Varu divās nedēļās iemācīties. Mani pieņēma darbā par sekretāri. Pēc 13 gadiem, kad beidzu tur strādāt, biju bibliotēkas vadītāja.»

Zviedrijas vēstnieka Andreasa Odāla privātsekretāre, mārketinga speciāliste reklāmas aģentūrā, projektu vadītāja dizaina birojā – Gunas karjera uzņēma apgriezienus. «Bet pienāk brīdis, kad apnīk pierādīt: esmu vislabākā, visu saprotu, varu izdarīt ātri. Atgriezos pie sākuma: mierīga vieta, kur apgrozās gudri cilvēki. Iemainīju naudu pret labsajūtu.»

Guna bija algota darbiniece citā antikvariātā. Tur 2011. gadā iepazinās ar Džeimsu Hovardu Freizeru, 78 gadus vecu grāmatniecības vēsturnieku no Amerikas. Publishing and Book Design In Latvia 1919-1940: a Re-Discovery, izceļ no plaukta apgāda Neputns 2014. gada izdevumu, kam palīdzējusi tapt. 

Draudzība ar Freizeru deva drosmi atļauties pašai savu antikvaritātu. «Viņš teica: tev ir plašs zināšanu spektrs, prasme sadarboties ar cilvēkiem, laba intuīcija.»

Pērkot grāmatu, tiek liktas lietā visas maņas, viņa novērojusi. «Jaunās māmiņas grib bērniem lasīt pasaciņas tieši no tādas grāmatas, kādu pašas bērnībā ir mīlējušas. Ir grāmatas, ko viemmēr ātri aiznes. Piemēram, Remarka Trīs draugi. Bet nav tādu lietu kā «pieprasīts», «nepieprasīts». Var kaut kas nostāvēt plauktā gadiem ilgi, un pēkšņi atnāk cilvēks un ir neizsakāmi laimīgs to ieraudzīt. Tie ir tie jaukākie brīži.»

Stiprais tētis

Pirms pusgada fermā Jaunbērzē sūkņu telpā noplūda indīga gāze un gāja bojā četri cilvēki. Mammu Sandru Leitāni (40) zaudēja seši bērni, kurus tagad audzina tēvs Andrejs Kurakins

Klauvēja! – aiz durvīm noskan priecīga puikas balss. Dzīvokļa ārdurvis rotā gaišzili koka eņģelīši ar zvaigžņu kroņiem, tie spilgti izceļas uz bēdīgā Dobeles daudzdzīvokļu mājas koridora fona. Aiz Kurakinu ģimenes durvīm sagaida smaidīgi bērni, cieši sastājušies viens pie otra. Noskan seši skaļi «labdien!». Trīsistabu dzīvoklis ir jauki iekārtots, perfektā kārtībā. Uz galda šķīvis ar konfektēm un piparkūkām. Televizorā mirgo mūzikas kanāls bez skaņas. 

Tētis Andrejs ir smaidīgs un atvērts. Aicina pie galda. «Tēju vai kafiju?» jautā vecākā meita Linda, sešpadsmit gadus veca skaistule. Kad ar fotogrāfu Gintu esam izteikuši savas vēlmes, visi bērni čabēdami aizskrien uz virtuvi. Tikai Monta paliek viesistabā, dīvāna stūrī, pievilkusi ceļgalus pie zoda. Klausās, ko tētis runā. Meitenei ir tumšas skropstas, sīciņa. Glīti sakārtojusi matus ar stīpiņu. Mirkli vēlāk kļūst skaidrs, kāpēc Monta piedalās sarunā. Viņai ir, ko pastāstīt, jo redzēja visu, kas fermā notika.

Bez darba līgumiem

Bija piektdiena, 22. jūlijs. Sandra sēdās automašīnā un ar bērniem devās uz darbu fermā Jaunbērzē. Tas ir aptuveni 20 kilometru attālumā no viņu mājām. Bērniem tur patika. «Pie govīm gājām, ķiršus ēdām,» atceras Monta.

Andrejs tajā dienā devās uz savu darbu Dobeles komunālo pakalpojumu servisā. Viņš ir meistars daudzās jomās – remontē, pļauj. Namu pārvaldē strādā jau sešpadsmito gadu. 

Pulkstenis bija ap vieniem dienā, kad Andrejam zvanīja mobilais. Viņš pārstāja pļaut. «Mamma mirst,» teica vecākā meita Linda, kura bija palikusi Dobeles dzīvoklī, un viņai bija piezvanījis jaunākais brālis. Andrejs steidzās uz Jaunbērzi. Policija nelaida klāt nelaimes vietai. Esot noplūdusi indīga gāze. Divi bērni jau bija neatliekamās palīdzības automašīnā ceļā uz slimnīcu Rīgā. Pārējos trīs nogādāja krīzes centrā Dobelē. Tobrīd Andrejs vēl nezināja, ka sieva ir mirusi. Viņš devās atpakaļ uz Dobeli, lai satiktu bērnus. Tad piezvanīja no policijas un apstiprināja, ka sieva mirusi. «Krīzes centrā man prasīja, vai ņemšu bērnus uz mājām vai atstāšu. Teicu: protams, uz mājām. Lai ejot un pasakot bērniem, kas noticis. (Andrejs saķer galvu.) Mammīt mīļā, kāda histērija sākās… Psiholoģe no Jelgavas pēc tam ar mums strādāja. Visi izgājām kursu. Ļoti laba psiholoģe bija,» Andrejs uzskata, ka tas palīdzēja ģimenei aprast ar jaunu dzīves situāciju. Pieņemt, ka notikusi nelaime. Sarunas laikā jūtams, ka Andrejs labi izprot situāciju. Viņš nešausta sevi un nevienu nevaino. Runā droši, pārliecināti un neieslīgst sāpīgās detaļās, neļaujas emocijām.

Nelaime notika kūtsmēslu starpkrātuvē, kur tos savāc, lai tālāk sūknētu uz glabātuvi. Todien neizdevās vircu pārsūknēt no fermas uz krātuvi, tāpēc Sandra devās skatīties, kas notiek ar sūkņiem. Mazā Monta atceras: «Mamma taisīja trubu, neviens nepalīdzēja. Nedaudz sāka pludot un mammai tika sejā. Nomazgāja un gāja atpakaļ. Tad mamma noģība.» Citi darbinieki sākuši skriet palīgā un arī noģībuši. Monta ar brāli Adrianu centušies mammu izvilkt ārā, abi saukuši pēc palīdzības un mēģinājuši mammu glābt. Adrians veicis sirds masāžu, Monta – elpinājusi no mutes mutē. «Bet mamma jau bija visa zila,» īsi un ātri nosaka meitene. 

Arī Monta ar brāli ieelpoja gāzi un noģība. Andrejs brīnās, kā bērni tikuši sveikā cauri. Palīgā atskrēja pusaudze Vanesa, kura ieelpoja visvairāk un slimnīcā Rīgā gulēja pie sistēmas. Montai tur pārlēja asinis. 

Meitene stāsta, ka gāze nebija ne saožama, ne redzama. Viņai taisnība. Kad metāna gāze iekļūst plaušās, no tām tiek izspiests skābeklis, un dažu sekunžu laikā cilvēks zaudē samaņu.

Tā nebija pirmā reize, kad darbinieki fermā pašrocīgi cenšas remontēt sūkni, zina stāstīt Valsts Darba inspekcijā. Fermā konstatēti vēl citi darba drošības pārkāpumi. Ar Sandru un citiem darbiniekiem nebija noslēgti darba līgumi. Zemnieku saimniecībai Makleri jau vairāk nekā mēnesi pirms nelaimes bija pasludināta maksātnespēja. Viens no fermas saimniekiem gāja bojā nelaimē. Inspekcija pagaidām nevar nevienu sodīt, jo par šo pašu pārkāpumu ir ierosināts kriminālprocess.  

Makleru maksātnespējas administrators Normans Karlsons pastāsta, ka šā gada 16. janvārī tiesai iesniegts pieteikums pārejai no maksātnespējas procesa uz tiesiskās aizsardzības procesu. Saimniecībā joprojām rit saimnieciskā darbība: graudkopība, lopkopība. Makleriem ir arī parādsaistības.

Zemgales reģiona policijā ir sākts kriminālprocess pēc 146. panta 2. daļas par Darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, un patlaban notiek pirmstiesas izmeklēšana. Aizdomās turētā statuss piemērots vienai personai. Izmeklēšanas interesēs plašāki komentāri pagaidām netiek sniegti. Lietu nodos prokuratūrai, kad būs savākts pietiekami daudz pierādījumu. Ja ne, to izbeigs, un līdz tiesai tā nenonāks. Par darba aizsardzību vai tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, ja to izdarījis uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītājs vai cita persona, kas atbildīga par šo noteikumu ievērošanu, izraisot nāvi vai smagus miesas bojājumus, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Mīlēja ļoti

Andrejs kā cietušais tiesā prasa 10 000 eiro morālo kompensāciju. «Es jau neprasītu neko, bet man teica, ka kaut kāda summa jānosauc,» viņš saka. Trūkumā taču nedzīvojot, darbs esot. Alga – laba. Tai piemēro tikai sociālo nodokli, jo Kurakini ir daudzbērnu ģimene. Par katru bērnu ik mēnesi vēl saņem ap 40 eiro bez apgādnieka palikušā pabalstu. «Ko ēst, mums ir, dzīvoklis – silts. Bērni mācās labi. Nevaru žēloties,» nosaka tētis. 

Lai arī ģimenei nav mazturīgās statuss, sociālais dienests daudz un dažādi palīdzot. Piemēram, aizved bērnus uz teātri, nodrošina transportu pie mediķiem uz Rīgu. Bērniem tur jāatrādas regulāri, jo indīgās gāzes ietekme varot vēl parādīties. Sociālā dienesta vadītāja regulāri zvanot un prasot, kā Andrejam klājas, vai vajag kādu palīdzību. Pēc nelaimes izpalīdzīgs bijis domes priekšsēdētājs un vietējie uzņēmēji. «No domes atbrauca un prasīja, ko vajag palīdzēt. Teicu, ka jaunu kanalizāciju un griesti birst virsū. Visu saremontēja!» Dome apmaksājot apkuri, tāpēc paša ziņā ir tikai maksa par komunālajiem pakalpojumiem un atkritumu izvešana, internets un televīzija. Kurakins pamazām cenšas iekrāt naudu, lai vasarā var sakopt Sandras kapavietu – uzlikt apmales.

Arī Sandras bērēm piešķirta nauda no domes. Nācies gan pielikt vēl no sevis un Sandras māsu kabatām, jo uz atvadīšanos sanācis ap 70 cilvēku. Neplānoti daudz. «Tas tāpēc, ka Sandra bija sabiedriska, jautra. Kaimiņi viņu mīlēja. Iepriekš strādāja par sētnieci, daudzi viņu pazina,» skaidro Andrejs.

Sandra Leitāne bija dobelniece. Ar Andreju iepazinās 1989. gadā. Saskatījās dzīvoklī pie draugiem. Pēc gada jau piedzima Linda Kristiana (16). Otrais bērniņš bija ar īpašām vajadzībām, nomira pusotra gada vecumā. Pēc trim gadiem piedzima Vanesa Simona (13), tad Monta Monika (12), Adrians Andrejs (11), Maikls Tonijs (9) un Gvido Ruslans (8). Sandra ļoti mīlējusi bērnus, rūpējusies par māju, apkārtējo vidi. Pagalmā pie miskastēm iestādījusi eglītes. 

Fotogrāfijā, kas stāv uz galda, Sandrai rokās ir liels ziedu klēpis. To 39 gadu jubilejā uzdāvinājis Andrejs. «Forša man viņa bija, ļoti mīlēju. Viņa bija tāda… kā lai saka… es tāds nebiju. Jautra, mīļa, maiga. Viņai bija žēl cilvēku.»

Oficiāli precējušies Sandra un Andrejs nebija, bet tāpat viens otru sauca par sievu un vīru. Sapratās ļoti labi. «Daudziem skauda, ka mēs tik sakarīgi dzīvojām,» Andrejs nosaka. Sandra varēja iet uz diskotēku arī viena, un viņš nemaz par to nedusmojās, jo pašam dejot nepatīk.

Andrejs ir dzimis Krievijā, Sibīrijā. Mam-ma ar māsu padomju laikā atbrauca strādāt uz Dobeli, bet viņš palika ar vecvecmammu un vecmammu. Izdienējis armijā, arī pats atbrauca uz Latviju. Andrejam no pirmajām attiecībam ir pieaudzis dēls, kurš dzīvo Francijā.

Stiprs vīrs ir Andrejs Kurakins. Vienīgais brīdis, kad sarunas laikā viņš sevi sāk šaustīt, ir par to, ka Sandrai ļāvis nomainīt darbu. No sētnieces aizgājusi strādāt uz fermu. «Strādāja tur pusotru gadu. Redzēju, ka bija piekususi. Verga darbs bija. Neko jēdzīgu arī nemaksāja, viss nelegāli. Solīja, ka būs oficiāli. Nekā. Slauca govis, mēslus tīrīja. Visu darīja,» Andrejs sašļūk un noplāta rokas.

Sandrai ir divas māsas, abas dzīvo ārpus Latvijas. Viena Zviedrijā, otra Dānijā. Ik pa laikam viņas uzņem pie sevis māsas bērnus. Nesen Monta un Adrians atgriezās no atpūtas Dānijā. «Es biju akvaparkā un vēl iemācījos arī gatavot,» piebilst Monta. Andrejs vasarā brauks uz Sibīriju pie saviem radiem, drusku atvilkšot elpu. Bērnus pieskatīs Linda. Vaicāts, vai Sandras un paša mamma ir lieli palīgi, Andrejs atbild: «Viņām ir daudz gadu, drīzāk mēs par viņām rūpējamies.»

Par bērniem Andrejam ir liels prieks. To var just. Par katru ir kāds labs vārds sakāms. Viens uz breika nodarbībām iet, cits – basketbolu, kāds zīmē. Uz nodarbībām palīdz izvadāt labi cilvēki. «Bērni man ideāli! Kaut visiem tādi būtu. Paši sacer dziesmas un mājās dejo, smuki viņiem sanāk. No skolas nes devītniekus un astotniekus. Zina – ja būs labas atzīmes, nopirkšu, ko apsolīju.»

Adrians uzreiz pajautā, vai viņam nopirkšot moci. Savukārt Linda gribētu zirgu. Tētis smejas. Prasības esot lielas: mobilie telefoni, datori un kas tik vēl ne. Datora ģimenē nav, taču mobilie tālruņi gan. Tie plīstot neprātīgi ātri. Adrianam Ziemassvētkos uzdāvināts jauns skārienjutīgais, bet pēc divām dienām jau ekrāns bijis beigts. «Linda visu dienu mums sēž telefonā, draugs viņai. Es saku – pabeigsi skolu, tad varēsi satikties,» tēvs krata ar pirkstu. Linda piepūš vaigus. Mazie bērni uzreiz viņu paķircina. Jūtams, ka vecākā māsa ir piekususi no kņadas. Viņai ļoti patīk dzīvnieki, un gribētu studēt veterināriju. Ja vien varētu, mājās turētu kaut vai anakondu. Linda ir noslēgta. Tētis par nelaimi runā daudz, bet Linda nemaz. Mācību gada sākumā skolotājas ilgi interesējušās par to, kā ģimenei klājas. Lindai tas ļoti nepaticis, jo interese bijusi nevis gādīga, bet ziņkārīga.

Noturējās visi kopā

Kurakinu ģimene labi tiek galā ar ikdienas rūpēm. Smags bijis tikai pirmais mēnesis. Andrejs atceras, kā mācījās gatavot. «Biju noskatījies, kā viņa to dara, tad internetā atradu receptes. Pirmoreiz nesanāca, otrreiz jau bija labi.» Bērni palīdz sagriezt visu vajadzīgo salātiem, zupai. Tētis gatavo. Traukus visi mazgā pēc grafika. Brīvdienās vasarā brauca uz jūru vai ezeru, ziemā – ar ragavām no kalna. «Dobelē ir maz, ko bērniem darīt. Pilns ar laimētavām: Klondaika, Fēnikss un veikali. Viss,» smejas Andrejs.

Kā viņam izdevies noturēt kopā ģimeni un vēl tik veselīgā noskaņojumā? Andrejs taču varēja sabrukt un bērni – nonākt bērnunamā. Piemēram, gada nogalē Dobelē bojā gāja vecāki un zīdainis. Trīs bērni palika bāreņi. Kad par to atgādinu Andrejam, viņš aizsvilstas: «Dzert vajag mazāk!» Viņš zina kādu ģimeni ar sešiem bērniem, kur abi vecāki pelna labi, bet dzerstās. Bērni jau vairākkārt izņemti no ģimenes un atkal tajā atgriezušies. «Es, piemēram, nedzeru. Agrāk pa kādai glāzei bija, bet tagad vispār ne.»

Sociālās nodaļas vadītāja Beāta Limanāne uzskata, ka ģimene kopā noturējusies, pateicoties Andrejam. «Kaut visi būtu tādi cilvēki! Es viņa priekšā paklanos! Fantastiska ģimene!» saka Limanāne. Uzreiz pēc nelaimes Andrejs pieņēmis psihologa palīdzību, izgājis visu kursu individuāli, darbojies arī grupās. Bijis ļoti motivēts sev palīdzēt. Limanānei šķitis, ka būs grūti noturēt ģimeni tik stabilā stāvoklī, jo zaudējums taču milzīgs, tomēr ar Sandras māsu atbalstu, ar psihologu un domes palīdzību visiem izdevies tikt uz kājām. Bet vai šī nelaime kaut ko mainīs? «Pilna Latvija ar fermām, kur darba drošība zem katras kritikas. Līdz brīdim. Pilna Latvija ar cilvēkiem, kuriem algu maksā aploksnē. Tas ir drausmīgi!» saka Limanāne.

Daudzi vaicā Andrejam, kā viņš tiek ar visu galā. Vīrietim šis jautājums ir apnicis, jo viņš jau ir pieradis pie jaunās dzīves. Kad vēlu vakarā atnāk no darba, bērni visi pēc kārtas prasot, kā tētim gāja. Vai piekusis. «Katrs man to pajautā. Papa, vai kafiju vai tēju gribi? Kā tev gāja? Tajā brīdi man ir… Es nevaru izstāstīt, cik labi. Saku: kaut ko pagatavošu, gribat? Bērni saka: nē, atpūties, mēs paši.»

Noskan seši skaļi «uzredzēšanos» un žigli pazūd istabās. Andrejs aizsteidzas pie skapja, izvelk lielas piparkūkas. Uzdāvina mums. Un vēl no šķīvja pagrābj sauju spožu šokolādes konfekšu, saber mums pilnas kabatas. Tāds, lūk, stiprs tētis dzīvo Dobelē!

Neapmaldīties ziņās

TV3 jaunā raidījuma Melu teorija žurnālists Jānis Krēvics (37) sola skatītājiem interesantas un svarīgas tēmas, kas skar pašu mediju virtuvi

Pētnieciskās žurnālistikas raidījuma Nekā personīga veidotājiem Ansim Pūpolam un producentei Artai Ģigai jau sen bija sajūta, ka īpašu uzmanību vajadzētu veltīt viltus mediju darbam, tēma šķita svarīga arī abu kolēģim Jānim Krēvicam. Tam, kā politikas notikumus pasaulē un Latvijā atspoguļo mediji, kuru dienaskārtību nenosaka neatkarīgu žurnālistu profesionālā interese, bet ietekmīgu politiķu uzdevumi vai arī bizness. 

Raidījums Melu teorija vēlas atmaskot viltus ziņas medijos par Latvijā un pasaulē notiekošo. Pirmie divi raidījumi vētī lielas tēmas: Krievijas mediju melus par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas, kā arī viltus ziņu lomu ASV vēlēšanu kampaņā. Viens no nelielās komandas, žurnālists Jānis Krēvics, intervijā stāsta, kas rosināja veidot jauno raidījumu. Viņaprāt, ir pēdējais laiks atklāti runāt par «mediju virtuvi».

Krēvics žurnālistikā sāka strādāt pirms 17 gadiem. Sākumā bija Latvijas Radio korespondents. Vēlāk strādāja Panorāmā. Kopā ar žurnālisti Ilzi Jaunalksni Latvijas Televīzijā savulaik veidoja vienu no populārākajiem raidījumiem De facto. Pētīja ar politiku saistītas tēmas. 2007. gadā notika skandāls: protestējot pret producentes Artas Ģigas atlaišanu un bažījoties par politisku spiedienu uz redakciju, LTV pameta spēcīgākie pētnieciskie žurnālisti. Viņu vidū bija arī Krēvics. Žurnālisti izveidoja jaunu pētniecisko raidījumu Nekā personīga TV3.

Kas tev pēdējā gadā mediju melos šķitis šokējošākais?
Gūzma ir tik liela, ka grūti nosaukt vienu. Par šo gūzmu domājam, veidojot jauno raidījumu. Mūsu priekšrocība ir tā, ka neskrienam pakaļ ziņām, varam mierīgi apsēsties un padomāt par svarīgāko. Problēma visiem medijiem patlaban ir tā, ka ziņas un notikumu analīzi vajag aizvien ātrāk un ātrāk. Tehnoloģiskais progress noteic, ka jābūt pirmajiem mediju tirgū. 

Kad esi pirmais no reitingu viedokļa, tu jau neskaties, vai publicētais, ēterā izskanējušais ir kārtīgi pārbaudīts. Tu pārbaudi, protams, kā mācīts augstskolā, centies atrast pirmavotu. Taču medijam ir īpašnieks, kuram svarīgi, lai tiek savākts maksimālais skaits klikšķu. To var panākt ar skandalozām ziņām. Ja skandalozās ziņas izrādās nepatiesība, var pēc tam uzrakstīt atsaukumu vai izlikties par beigtu.

Pieminēji svarīgu aspektu līdztekus apzinātiem meliem uzpirktos un ietekmētos medijos – paviršības, bezatbildības kļūdas.
Jā, tā ir žurnālistikas virtuve, kurā paši esam visu laiku dzīvojuši, uz āru daudz par to nerunājot. Pēdējo gadu notikumi mediju vidē pasaulē ir tik būtiski, ka vairs nevar nerunāt. Cilvēkiem no jauna jāmācās lietot medijus. Jāmācās lasīt. Liekas dīvaini, vai ne? Cilvēki domā – es taču māku skatīties televīziju! Māku lasīt presi! Kāpēc man tagad uzmanīgi jāvērtē, ko lasu, ko skatos? Šobrīd informācijas gūzma ir tik liela, ka orientēšanos tajā var salīdzināt ar cilvēka izlaišanu milzīgā, svešā pilsētā bez kartes, bez GPS. Kā tiksi galā?

Atceros, kā 90. gados latvieši brauca uz Lietuvas apģērbu tirgu, pustumsā mēģinot atrast mantas ar skaļiem zīmoliem – Calvin Klein un tamlīdzīgi. Ja pirki ādas jaku, ar šķiltavām vajadzēja pārbaudīt, ir īsta āda vai nav. Daudz bija nekvalitatīvu pakaļdarinājumu. Mūsdienās ar medijiem līdzīgi. Cilvēkam jāprot pārbaudīt, vai tas, ko viņš lasa un skatās, atbilst patiesībai. 

Diemžēl daudziem nav laika to darīt. Nav motivācijas – atver portālu, kaut ko palasa, un viss. Domāju, ka liela nozīme ir postpadomju paaudzes uztverei. Nekritiskai ticībai medijiem. Atmodas laikā bija tikai daži mediji un pārsvarā tie rakstīja patiesību. Bija pierasts, ka žurnālisti stāv un krīt par patiesību. Tagad mediji ir ļoti dažādi. Viens piemērs par melu tēmu, ko analizējām pirmajā raidījumā – virs Ukrainas nogāzto MH17 lidmašīnu. Toreiz parādījās notikušā versija, kuru virzīja Krievijas mediji. Tad vēl vairākas versijas, ko tie virzīja, – mediju telpā tās radīja troksni. 

Trokšņa mērķis bija radīt neticību cilvēkos, ka lidmašīnas nogāšanu veikusi Krievija, un pārliecību, ka patiesību nemaz nav iespējams atklāt un pierādīt. Cilvēki apjūk un nogurst no informācijas gūzmas. «Nu labi, kaut kas tur bija. Mēs nezinām, kas.» Neīstās ziņas nodara tādu ļaunumu, ka cilvēki vairs netic – arī tiem medijiem un žurnālistiem, kuriem būtu vērts ticēt. Tas ir pats bīstamākais.

Ja «nevienam vairs nevar ticēt» un nav prasmes pārbaudīt informāciju, ir liels kārdinājums dzirdēt tos, kas vienkārši taisa vislielāko troksni.
Parasti jau lielām problēmām ir daudz dažādu aspektu. Respektabla medija uzdevums – kārtīgi izskaidrot, bet tas bieži vien cilvēkiem liekas sarežģīti. Garlaikojas jau pie otrās, trešās rindkopas. Daudz vienkāršāk ir izlasīt skaļu virsrakstu, un «viss skaidrs»! Arī žurnālistiem vienkāršāk izdomāt skaļu virsrakstu, pie tā arī paliekot. Cilvēki tiek pieradināti nozīmīgas tēmas uztvert vienkārši, plakātiski. 

Ja reiz cilvēkiem nav laika un bieži vien arī mākas izvērtēt, labai žurnālistikai būtu jābūt kā atbalsta mehānismam, kam uzticēties. Taču vai daudz ir tādu mediju, kuriem patiesi var uzticēties?
Problēma, par kuru patlaban runā pasaulē, – troļļu fabriku veidotie mediji, kas pēc formas līdzīgi respektabliem medijiem. Kā atšķirt? Kā cilvēkus mudināt saprast, ka tos atšķirt ir ļoti svarīgi? Runājot gan ar paziņām, gan tuviem radiem, bieži dzirdu «šodien feisbukā izlasīju», «tviterī raksta». Bet tie jau nav mediji.

Man bija pārsteigums, ka pēc Re:Baltica pētījuma par viltus ziņām ieraudzīju, ka sociālajos tīklos paši žurnālisti aizvien spiež «Patīk» un izplata viltus informāciju, jo nav iedziļinājušies saturā.
Tehnoloģijas nemitīgi attīstās, visi esam satīkloti. Informācijas aprites ātrums pieaug. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neuzķertos uz viltus ziņu āķa. Arī žurnālisti ir lasītāji un var iekrist, ja nav uzmanīgi.

Esmu dzirdējis, ka valsts institūcijas, kas saistītas ar aizsardzību, organizē speciālus kursus mediju pratībai. Ar piemēriem rāda, kā atšķirt viltus ziņu no patiesas, kā uzmeklēt pirmavotus. Mēs Latvijā runājam, ka mediju pratība būtu jāmāca skolā, līdzīgi kā mājturība, lai proti pankūkas uzcept. Tas būtu ar steigu jādara.

Vēl man liekas svarīgi: mediji nedrīkt būt augstprātīgi. Ir jābūt kopā ar tautu, jāiejūtas mediju lietotāja ādā. Jāatrod veidi, kā izstāstīt svarīgo saprotami un bez pārākuma apziņas, bet vienlaikus nepazeminot satura kvalitāti. Atraktivitāte ir savā ziņā nelaime, ko no medijiem pieprasa, bet tā palīdz noturēt uzmanību. Raidījumā cenšamies balansēt, lai ir interesanti un stāstītais pietiekami izvērtēts – nepārvēršas par popkornu.

Kāda bija jūsu komandas motivācija, kad izlēmāt veidot Melu teoriju?
Kad pirms desmit gadiem aizgājām no Latvijas Televīzijas, bijām vieni no pirmajiem, kas pievērsās Latvijai nedraudzīgo organizāciju un aktīvistu izpētei. Par tiem tagad runā un raksta visi. To vidi esam labi sapratuši – kā šīs organizācijas strādā, kādi ir to mērķi. Tam ir vistiešākais sakars ar viltus ziņām, dezinformācijas kampaņām. Melu teorija ir turpinājums pētīt šajā virzienā. Diendienā rūpīgi sekojam līdzi notiekošajam pasaulē un Latvijā – kā mediji atspoguļo notikumus. Krājam tēmas, par kurām ir svarīgi skatītājiem izstāstīt. 

Par ko pats visvairāk gribēji uztaisīt raidījumu?
Kolēģi smejas, ka esmu krievvalodīgo organizāciju speciālists, kurām sekoju daudzus gadus. Man plānā ir tēma par to, kā tiek izmantotas sociālo tīklu platformas, veidojot kampaņas, piemēram, pret bērnu homoseksualizāciju un tamlīdzīgus brīnumus. Vēl viens Latvijas fenomens ir antifašisma kampaņas, kas uzplaukst reizi gadā, cīnoties ar «fašisma uzbrukumu». Ja konsekventi cilvēkiem to stāsta, kā dara Krievijas televīzijas, sāk rādīties, ka problēma pastāv.  Latvijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījumā parādās, ka 30% cilvēku Latvijā uzskata – fašisms ir aktuāla problēma. Ir, ko žurnālistiem rakt, lai saprastu, kā šāda pārliecība radusies.

Salīdzinoši drīz Latvijā atkal būs vēlēšanas – vēl viena nozīmīga tēma saistībā ar viltus ziņām un neīstiem medijiem Latvijā. Tās būs pirmās vēlēšanas pēc Krimas aneksijas, Krievijas agresijas Ukrainā. Šķiet, kampaņas Latvijā būs pamatīgas. Virtuves sarunās esmu dzirdējis, ka Aizsardzības ministrija pat pasūtījusi pētījumu, jo tai radušās aizdomas, ka mediji Latvijā ir ļoti atvērti viltus ziņām. Secinājums esot, ka tā nav vis. 

Piemēram, Rietumeiropas sabiedrība izrādījās daudz mazāk sagatavota viltus mediju uzlidojumam. To redzējām kaut vai pēc Ķelnes Jaungada notikumiem, kad Vācijas medijos tika atklāti melots. Redzams arī, ka daļa Rietumu sabiedrības uzķeras uz Russia Today informācijas (Krievijas valdības uzturēts mediju tīkls, kurš darbojas daudzās rietumvalstīs – red.). Viņi melus pasniedz kā «alternatīvo skatījumu». 

Mums, Melu teorijas veidotājiem, ir būtiski, lai raidījuma tēmas būtu saistītas ar Latviju. Cenšamies rādīt, kā globālo problēmu atspoguļojums medijos ietekmē mūs pašus Latvijā. Protams, būs arī raidījumi, kuros nāksies izgaismot kolēģu darbu. Katru reizi, strādājot pie kādas tēmas, rēķināmies, ka būs sekas – pārmetumi, žēlošanās. Domāju, nevienam ne par ko nav jāapvainojas vai jāatvainojas. Visai žunālistu videi būtu jābūt vienam mērķim – izglītota, zinoša sabiedrība. 

Kas tevi motivē pētīt sarežģītas, «neērtas» tēmas?
Nezinu, vai tas no audzināšanas atkarīgs, bet man iekšēji ir liela nepatika pret negodīgumu. Pārliecība, ka tā nedrīkst.

Vai tavu izvēli studēt žurnālistiku ietekmēja vecāki, laiks, kurā uzaugi?
Esmu vecu vecāku bērns, ja tā var teikt. Mani vecāki asi piedzīvoja izmaiņas sabiedrībā, kas veidojās līdz ar neatkarības atgūšanu – viņiem tuvojās pensijas laiks. Bija jāsāk dzīvot pa jaunam, bet nebija vairs spēka un prasmes to darīt. Vide, kurā uzaugu, bija nedaudz citāda nekā lielai daļai vienaudžu, kuru vecāki mainījās laikam līdzi, izmantoja iespējas, kļuva veiksmīgi biznesā. Man kopš sākuma bija pašam jālaužas dzīvē. 10. klasē izdomāju, ka gribu kļūt par žurnālistu. Gāju uz Tukuma Ziņotāju, krāju publikācijas, lai iestātos universitātē. 

Kas ir bijis grūtākais, strādājot žurnālistikā?
Laikam brīdis, kad pirms desmit gadiem ar De facto komandu aizgājām no Latvijas Televīzijas. Bija iestājies spīts. Gribējās pierādīt, ka varam kaut ko izdarīt kā neatkarīga komanda. Dabūjām «asiņainu degunu»: no sabiedriskās televīzijas, kur viss nolikts priekšā, sākot ar šoferi un beidzot ar kamerām, nokļuvām situācijā, kad par visu jādomā pašiem. No vienas puses, esi sev saimnieks. No otras puses, uz tevi gulstas visa atbildība. Sēdējām ar kolēģiem parkā uz soliņa, domājām: nu, ko darīsim? Nebija pat savu datoru. Tad sākām veidot raidījumu Nekā personīga TV3.

Kas ir smieklīgākā viltus ziņa, ko pēdējā laikā esi lasījis?
Nezinu, vai smieklīgākā, bet, pirmdien uz interviju braucot, lasīju par Polijā dislocētajiem NATO spēkiem – krievu mediji bija uzrakstījuši, ka ievesti 3500 tanku. Patiesībā tās bija dažādas armijas aprīkojuma vienības, ieskaitot piekabes un mašīnas, kas ved cilvēkus, bet tanki – neliels skaits. Arī Latvijas medijos šī viltus ziņa bija aizgājusi. Viltus ziņām raksturīgi, ka tajās vienmēr ir neliela daļa patiesības – lai cilvēkiem liktos ticami.

Kas tevi satriec vai biedē no pēdējā laikā notiekošā?
Neziņa, kas mums ir priekšā pēc Trampa ievēlēšanas ASV prezidenta amatā. Biedē-jošas ir Krievijas, nu arī jaunā ASV prezidenta runas, ka jāmaina pasaules kārtība. Mēs jau neesam izolēti no pasaules. Informatīvi, ekonomiski, drošības ziņā esam globāli saslēgti ciešā lokā. Šaubas un bažas, kas cilvēkos rodas, diemžēl ir labs instruments, lai manipulētu. 

Godīgi sakot, cilvēciski pēc notikumiem Ukrainā sajūta bija ļoti slikta. Nevilšus piemetās doma: uz kuru Latvijas pusi doties, lai iekāptu laivā, ja šeit sāktos Krievijas izprovocētas militārās aktivitātes? Vai arī palikt? Tomēr es mierīgi cenšos skatīties uz notiekošo. Ja internets, sociālie tīkli būtu pieejami aukstā kara laikā, cilvēkiem būtu sajūta, ka apokalipse ir klāt, bet tā aizvien nav pienākusi.

Kas ir vislielākais drauds neatkarīgai žurnālistikai?
Tas, ka ēters tik pārsātināts ar visu ko, ka cilvēki var pierast – kvalitatīva žurnālistika nav vajadzīga, bez tās var iztikt. 

Ko tu dari, kad atvelc elpu no darba?
Man patīk liela apjoma darbi. Vasarās mums ir atvaļinājums – raidījums brīvdienās, un varam uztaisīt vienu divas dokumentālās filmas. Elpas atvilkšanai tas ir nosacīti, bet apjomīgie darbi, par kuriem ilgi jādomā, līdzīgi kā aktierim, gatavojoties izrādei, man ļoti patīk. Bieži vien arī mājās tad peldu savās domās.

Man patīk braukt ar riteni. Un esmu atklājis skriešanu. Bērnībā man bija problēmas ar ceļu locītavām. Ārsti sacīja, ka nedrīkstu skriet. Reiz pamēģināju. Sapratu – varu!  Arī ziemā cenšos skriet, ik dienu 7-10 kilometrus. Man nav mērķa piedalīties sacensībās. Skrienu sev, tas ir lielisks veids, kā izvēdināt galvu. Skrienu pa Biķernieku trasi. Smuka sieva blakus, tāpēc jācenšas būt formā! (TV3 žurnāliste Kristīne Žilde-Krēvica – red.) Mēs ģimenē kaut kā mākam nodalīt darbu un atpūtu, viens otru saprotam. Man ir nenormēts darba laiks, bet nekad neesmu dzirdējis pārmetumus, kāpēc naktīs neesmu mājās, kāpēc sestdienās, svētdienās strādāju.

Ko abi darāt, kad beidzot ir brīvdiena?
Mums patīk apbraukāt Latviju. Piemēram, aizbraucam uz Kuldīgu apēst picu. Mani, cilvēku no laukiem, Rīga ļoti izsūc. Ja izdodas vienu dienu nedēļā izskriet perifērijā, jūtos atguvis enerģiju. Latvija ir ļoti skaista!

Kurpes, ar ko iet

Kad pirmspensijas vecuma meistarus atlaida no darba ortopēdisko apavu fabrikā, viņi sasparojās un nodibināja savu uzņēmumu. Ilggadīgā pieredze ļauj nostādīt uz kājām pacientus, kam citi palīdzēt nespēj

Dāmu izmisums, kurpju veikalā nevarot izvēlēties, ko vilkt kājās, šajā iestādē liekas smieklīgs. Plauktos stāv simtiem individuāli veidotu liestu, kas palīdz pielāgot īpaši gatavotus apavus cilvēkiem, kam veselības problēmu dēļ masveidā ražoti apavi neder.

Mazākās liestītes, plānas un smalciņas, var uzlikt uz vienas plaukstas. Tās pieder deviņus mēnešus vecam puisītim, kas centās sākt staigāt, bet iedzimtu kāju deformāciju dēļ nevarēja. Meistari viņa kurpīšu starpoderē iestrādāja ortozei līdzīgu cietu materiālu, ar kuru fiksēt potītes. Bērnu apaviem līdzās gigantisks izskatās zābaks elefantiāzes slimniekam, kam tūska vienu kāju pārvērtusi bluķī. Slavenai sportistei kājas deformējušās lielās slodzes dēļ, viņa tagad var valkāt tikai īpaši pielāgotus apavus. Te ir liestes arī cilvēkiem, kuriem viena kāja stabili balstās uz zemes, bet otra turas uz pirkstgala kā balerīnai.

Sievietes vienmēr grib izskatīties labi, secina Gunārs Kožuhovskis, viens no ortopēdisko apavu ražotnes Prima Komforts dibinātājiem. Rāda melnus garos zābakus, kurus pasūtījusi trīsdesmitgadniece, kam viena kāja pēc gūžas operācijas kļuvusi par 4 cm īsāka. «Viņa prasīja, vai varam uztaisīt zābakus ar sprādzi, lai būtu modernāk.»

Dāma mums blakus meistaro tumši sarkanus siltos bērnu šņorzābaciņus ar āķīšiem. Meitenīte no Cēsīm, kas tos valkās, arī esot precīzi pateikusi, ko grib. Bet kāda cita dāma lūgusi zābakus… ar kaķiem. Viņas darbs saistīts ar dzīvniekiem, gadās braukt arī uz izstādēm ārzemēs. Ortopēdisko apavu uzņēmums izšuvumu deleģējis firmai, kas specializējas šādās lietās. Kliente aizgājusi apmierināta

«Mums ir labākais kurpnieks Latvijā, labākā piegriezēja,» paziņo Gunārs. «Un tas ir mūsu talismans, runcis Prīma,» norāda uz koptu peļu junkuru, kurš šķērso gaiteni. «Kaķēns pieklīda uzņēmuma pirmsākumos, pirms desmit gadiem. Cilvēkiem patīk, it īpaši bērniem.»

Mācījās 7 gadus 

Prima Komforts, kas iekārtojies pieticīgās telpās līdzās bērnudārzam Rīgā, Raunas ielas galā, nav uz biznesa panākumiem orientēta uzņēmējdarbība, bet sociālais bizness, ko diktē valsts pasūtījums.

«Kādi priekšnieki?» par jautājumu, kurš te ir galvenais, smejas Gunārs Kožuhovskis (71) un Oļegs Afanasjevs (74), vīri sirmām galvām. Andrejs Ivanovs, valdes priekšsēdētājs, intervijas dienā ir apslimis. «Paši strādājam, piegriežam jau 50 gadus.

Mans brālis strādāja protezēšanas rūpnīcā Pērnavas ielā, kas darbojās no pirmskara laikiem, es pēc armijas tur arī aizgāju,» skaidro Gunārs. «Ulmaņlaika meistari mums visu iemācīja, skolas jau nekādas nebija. Bet tādi «humori» tur gadījās! Atceros – viens, astoņdesmitgadīgs, stāv uz galda un spēlē vijoli, otrs, tikpat vecs, apakšā stāv un dzied. Nostrādāju tur vairāk nekā 35 gadus. Taisīju apavus visiem «šiškām», pat Pelšes meitas vīram, veselības aizsardzības ministram Kaņepam, viņam bija tāda vajadzība. Ministri pasūtīja arī sieviešu zābakus un «bosonožkas» radiniekiem. Veikalos taču nopirkt neko nevarēja. Viņi zināja: attaisi «socobespečeņije» (sociālās nodrošināšanas) pasūtījumu, vari dabūt apavus uz valsts rēķina. Pat no Maskavas brauca Augstākās Padomes deputāti. Teicu: «Tikai rindas kārtībā.» Rūpnīcas direktors bija pārbijies, ka tā palaidu muti. Bet man par labu darbu iedeva žiguli.»

Pašapziņu balstīja amata prasmes. Septiņus gadus Gunārs bija mācījies tikai apavu liestes taisīt. Mājās vakaros nolīdis vannasistabā, jaucis ārā vecās kurpes, pētījis. «Ja profesija patīk, vajag tikai gribēt,» noskalda.

Tagad var atklāt: uz protezēšanas rūpnīcu Rīgā veda arī puišus, kas karojuši Afganistānā. «Autobusiem veda – bez rokām, bet kājām. Pie mums speciāli veda no Maskavas, mūsējos – citur. Lai neviens nesaprastu, cik ir invalīdu, kas vispār notiek.»

«Vēl joprojām taisām apavus klientiem no Ukrainas, Baltkrievijas, kas var atļauties samaksāt. Puikam no Kijevas bijis poliomielīts, vienas kājas saīsinājums – 7,5 cm, meistari citur vienkārši neprot uztaisīt labu apavu,» teic Gunārs. «Kāpēc? Nav tādas attieksmes kā mums. Saku: «Bet parādiet saviem meistariem paraugu, viņi taču var nozīmēt. Man atbild: «Gunār, taisa jau, bet neder.»»

Ne izārstēt, bet atvieglot

90. gadu sākumā Gunārs ar kolēģi uzaicināti pieredzes apmaiņā līdzīgos uzņēmumos Vācijā un Dānijā. «Dāmas no Dānijas bija atbraukušas uz protēžu rūpnīcu, redzēja, ka taisām speciālus apavos ieliekamos ortopēdiskos zābaciņus, brīnījās. Par savu naudu uzlūdza mūs mēnesi paviesoties Dānijā. Mēs tur liestes taisījām, piegriezām. Dāņiem nebija tādas pieredzes. Viņu liestnieks vienu liestu pāri taisīja trīs dienas, pelnīja mūsu naudā 3000 latu mēnesī. Kad pateicu, ka te pelnu kādus 250-300 dolārus, taisot 10 liestu pārus dienā, viņi smējās, piedāvāja palikt. Arī Vācijā man piedāvāja darbu, dzīvokli. Man jau tad bija pāri 50 gadiem, te, Latvijā, ir mājas. Ko – visu pamest?»

Taču, kad gadsimtu mijā Pērnavas ielas rūpnīca, kas tagad ir a/s Protezēšanas un ortopēdijas centrs, piedzīvoja reorganizāciju, vecie meistari izrādījušies nevajadzīgi. «Mūs atlaida uz gadu, teica – ja būs darbs, aicināsim atpakaļ. Būsim bezdarbnieki? Mani nekad dzīvē neviens nebija atlaidis. «Krievu laikos» arī direktori mainījās, bet mani uz pasūtījumiem pirmo izsauca.»

2002. gadā viņi, pieaicinot arī gados jaunākus kolēģus, noorganizēja savu firmu. Šobrīd te pastāvīgi strādā seši cilvēki, reģistratūrā ir 1700 klientu kartīšu. Prima Komforts sevi uzskata par labākajiem nozares profesionāļiem Latvijā, mājaslapā piedāvā apavus cilvēkiem ar kājas saīsinājumu no 3 līdz 16 cm, ar pēdas deformāciju, supinatorus un ortopēda konsultācijas.

Andris Rucis, ārsts ortopēds, kas šurp atnācis pirms sešiem gadiem uzreiz pēc Rīgas Stradiņa universitātes beigšanas, demonstrē estakādi, uz kuras apmeklētājiem tiek noņemti mēri un pēdu nospiedumi. Pēc tiem var redzēt svara sadalījumu, saprast, kā veidot ortopēdiskās zoles. «Cilvēkiem nepatīk, ka saucam viņus par pacientiem,» mediķis uzreiz piebilst. «Cenšamies teikt: klienti.» Komanda mēģina jebkurus apavus uztaisīt maksimāli glītus. Tiek piedāvāts plašs ādas krāsu klāsts, tomēr daudzreiz nākas ieteikt melno krāsu – tā vislabāk var noslēpt defektus.

Šeit nav divu vienādu pāru. Klientiem, kam pēdu deformācija nav tik izteikta, liestes individuā-li tiek taisītas no koka. Tiem, kam situācija sarežģītāka, top ģipša atlējums. «Uz pirmo pielaikošanu izgatavojam apvalciņu no caurspīdīga materiāla, tā vislabāk var redzēt, vai visur der, vai nekas nespiež.»

Vīri uzskata, ka šajā profesijā arī pēc 50 gadiem nekas nemainīsies. Liestes ar modernajiem 3D printeriem nevarot izdrukāt pietiekamā kvalitātē. «Tas ir bizness, bet mums viss jādara ar rokām. Jāņem vērā, kurās vietās cilvēkam pēda sāp, kā izvietojas slodze».

Protams, ar speciāliem apaviem nopietnas kāju problēmas nevar izārstēt. Bet var apstādināt deformāciju, ļaut komfortabli pārvietoties. Prieks ir tad, ja kāds atbrauc ratiņkrēslā vai atnāk ar kruķiem, bet pēc apavu saņemšanas var staigāt ar staiguli vai vispār bez. Ir bijis tā, ka klientu ieved pa durvīm ar plikām kājām maisiņos. Cilvēks apraudas, kad uzvelk jaunos, ērtos apavus – tā gadoties salīdzinoši bieži.

Ja klients atkuļas no otra Latvijas gala, pārnakšņo Rīgā, tad Prima Komforts komanda mobilizējas: pasūtījumam ienākot no paša rīta, viņi jau nākamajā rītā spēj atdot gatavos apavus. Lai arī valsts to nesedz, dodas izbraukumos. Pieņem pasūtījumus pansionātos.

«Ir cilvēki, kas staigā ar nepiemērotiem apaviem, klibo – sarežģīta kāja. Bet viņiem pienākas valsts apmaksāti apavi, viņi tikai to nezina,» saka ārsts. Kājas var būt cietušas no gūžu problēmām, satiksmes negadījumos, sievietēm, kas visu mūžu nēsājušas augstus papēžus, var būt hallux valgus – īkšķis iet virsū pārējiem pirkstiem, veikala apavi vairs neder. Ir arī pirkstu amputācijas apsaldējumu dēļ – daudziem tie iegūti alkohola reibumā. Parasti tie, kas vienreiz atnāk pasūtīt apavus, ir klienti uz mūžu.»

Viens pāris gadā

«Mēs nevaram vien izvēlēties, tādus zābakus pirkt veikalā vai šādus, bet viņiem – vienīgie, viens pāris gadā,» runā Gunārs. «Ja gribi, pasūti ziemas, ja gribi – vasaras. Tā tas ir Latvijā. Igaunijā, tāpat kā padomju laikos, par valsts naudu ļauj pasūtīt divus pārus apavu gadā. Lielākā problēma ir bērniem, viņi strauji aug, bet daudzi bez šiem apaviem staigāt nevar.»

Saviem klientiem firma apavus arī remontē. «Dažreiz tie ir ļoti nolietoti, bet nevaram atteikt – vienkārši nebūs, ar ko staigāt.» Ortopēdiskie apavi maksā no 200 eiro uz augšu, šādas naudas daudziem nav. Arī Prima Komforts dzīvo no viena valsts pasūtījuma līdz nākamajam, katru gadu no jauna piedalās izsolēs, ko izsludina valsts aģentūra Tehnisko palīglīdzekļu centrs. Salīdzinot ar padomju laiku, kad Gunāra rūpnīca mēnesī taisīja 500 apavu pāru, apgrozījums ir neliels, 20-25 pāri mēnesī. Taču viņi zina, ka cilvēkiem šī ir pirmās nepieciešamības lieta.

«Darbs ir gan interesants, gan rada gandarījumu. Katra diena ir citāda, katru reizi kaut kas jauns,» Andris Rucis stāsta, kāpēc ir izvēlējies ne pārāk dāsni apmaksāto arodu.

«Cilvēki brauc pie mums kā pie draugiem. Atved pašceptu torti. Zvana un apsveic Ziemassvētkos. Ir bijuši gadījumi, kad šie apavi vārda tiešā nozīmē ir nostādījuši kādu uz kājām. Viņš iegūst darbu, izveidojas ģimene, ir bērns. Ir viens tāds puisis, veiksmes stāsts, kuram pavisam cita dzīve ir sākusies.»

«Klientus pazīstam jau pēc balss pa telefonu,» nosmejas Gunārs, tikko atbildējis uz zvanu. «Kliente no Salaspils gribēja pateikt, ka nākamnedēļ nevarēs atbraukt, ir slima, ar staigulīti staigā. Teicu: «Maija, nekur nebrauc, bez tevis uztaisīsim. Liestes mums ir, modelis ir, visi izmēri pierakstīti – tikai vajag zināt, kādu gribi krāsu un oderi.»»

Kāpēc esat šajā sarežģītajā nozarē?

Svarīgi ir palīdzēt cilvēkiem, turklāt viņi visi mums ir gadiem pazīstami. Šis darbs nav domāts kādam, kas grib tikai pelnīt naudu.

Kas sagādā pašu lielāko gandarījumu?

Cilvēkam neviens cits nevar uztaisīt piemērotus apavus, taisa mēnešiem, tie spiež… Bet mēs to izdarām dienas laikā, un – der!

Kļūda, kas devusi mācību

Neesam kļūdījušies. Pareizi darījām, ka nodibinājām savu uzņēmumu. Citādi Latvijā vairs nebūtu šāda profila un līmeņa ortopēdijas.

Sniega vīrs

Bioloģijas students Ivo Dinsbergs jau desmit gadus fotografē sniegpārsliņas. Interese par dabas parādībām ļāvusi viņam izpētīt, kā notikumi desmitiem kilometru virs Zemes ietekmē to izskatu  

Ivo uzmanīgi ar otiņu paņem sniegpārsliņu un noliek uz stikliņa. Tā ir tikai aptuveni piecu milimetru diametrā un sver 0,0004 gramus. Kamēr tā nav zem fotoobjektīva, pārsliņa nav nekas vairāk kā tikai kristāls, kas veidojies ap sīku putekli jeb kondensācijas kodolu, kurš kritis cauri mākoņiem un kuru vējš nēsājis šurpu turpu. Taču, kad Ivo paliek sniegpārsliņu zem savas mikroskopam līdzīgās fotokameras, tā kļūst par brīnumainu sešstūrainu zvaigzni. 

«Dendrīts,» lietišķi saka 24 gadus vecais puisis. «Tā sauc sešu staru krāšņi sazarotās sniegpārsliņas.» Amerikāņu fiziķis Kenets Librehts, kurš pētījis sniegpārsliņu struktūru, izdalījis vismaz 35 to formas. Ir sešstūru kolonnas un plāksnes, ir adatveida sniegpārsliņas un tādas, kurām ir 12 stari. Forma atkarīga no gaisa un mākoņu temperatūras, kā arī mitruma un vēja. Lai veidotos skaistie dendrīti, gaisa temperatūrai jābūt vismaz 12-13 grādu zem nulles. Divu vienādu sniegpārsliņu nav. To Ivo zina, jo kopš 18 gadu vecuma tās fotografē.

Iespējams, vienīgais tāds

Viss sākās tīras nejaušības pēc. Bija parasta decembra diena, kad Ivo mājās nejauši atrada divus vecus fotoobjektīvus un sāka ar tiem ķimerēties. Salika kopā – o, milzīgs palielinājums! Pirmais, ko viņš caur objektīviem nopētīja, bija kaktusa adata. Bet, tā kā aiz loga bija sniegs, nākamais, kas nokļuva zem objektīviem, bija sniegpārsliņas. Ieraugot tuvplānā kaut ko tik netverami skaistu, Ivo iegribēja to nobildēt. «Pirmās fotografēju 2010. gadā. Bildes nebija tik smukas, kā gribētos,» viņš atzīst. Taču āķis bija lūpā. Savai Canon spoguļkamerai puisis pievienoja divus vecos fotoobjektīvus tā, ka tie dod 60 reižu palielinājumu, un fotoaparāts kļuva līdzīgs mikroskopam. 

Pēdējo gadu laikā puisis izstrādājis savu sistēmu, kā fiksēt kristalizējušos nieciņu. Pie Ivo mājas ziemā ir melns koka galds, uz kura sakrīt sniegpārslas. Ja vēja vai mitruma dēļ tās nav saķepušas, Ivo nes ārā statīvu un fototehniku. Lai atdziest un tās tuvumā sniegpārsliņas nesāk kust. Tāpat fotosesijai tiek sagatavotas otiņas, ar kurām viņš uzlasa pārsliņas, un stikliņi, uz kādiem pētnieki laboratorijā liek vielu paraugus, bet Ivo – vienu pārsliņu. 

Viņš strādā ar plāniem cimdiem, lai samazinātu savas ķermeņa temperatūras ietekmi uz ledus kriksīti. Tad viņš ar divām LED lampām koriģē gaismas leņķus, bet ar filtriem piešķir krāsas, lai fotogrāfijā sniegpārsliņa būtu pēc iespējas labāk izpētāma līdz par vissīkākajām niansēm. Tas, cik labi redzama pārsliņa, ir atkarīgs arī no krītošās gaismas leņķa.

«Sākumā fotografēju, jo man interesēja tehnoloģiskais process,» saka Ivo. Tagad tāpēc, ka joprojām ir sajūsmā par sniegpārsliņu skaistumu. Viņš ir pētījis, kā laika apstākļi ietekmē to izskatu. Piemēram, tā dēvētais līča efekts, kad aukstās gaisa masas plūst pāri siltajai jūrai, rada gubu mākoņus. Ja nav liela vēja, kas saveļ sniegpārslas pikās, tad līča efekta dēļ pārsliņas skaistas, pa vienai vien, snieg arī lielā salā. Vai Ivo, kurš pašlaik ir Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes 3. kursa students, būtu ar mieru pētīt sniegpārsliņas?        

«Nezinu gan. Aprobežošos tikai ar fotografēšanu,» padomājis dažus mirkļus, nosaka. «Pirmkārt, bildēšana paņem daudz laika. Aiz katras sniegpārsliņas bildītes ir vairāku stundu darbs. Uzlasu, fotografēju, un tad seko bilžu apstrāde. Parasti sniegpārsliņām ir visādi gruži, kas sakrituši no gaisa, tāpēc fotoapstrādē uzmanīgi jānoņem visi melnie punktiņi, un tas ir ļoti ilgs darbs.»

Bet, otrkārt, kalsnais puisis melnā krekliņā, ar vikinga rotu ap kaklu un pagariem, priecīgā ņiguņegā izspūrušiem matiem un apskaužamu spēju aizrautīgi iedziļināties visā, kas viņu interesē, nestudē bioloģiju nejaušības dēļ. Viņu tā patiesi interesē, turklāt jau no astoņu gadu vecuma, kad puisis saprata – grib zināt visu par putniem. 

Ne vecāku mudināts, ne skolotāju saukts, viņš iestājās ornitoloģijas pulciņā un jau gadiem ilgi vasaras pavada pie Papes ezera, kas ir starptautiskas nozīmes caurceļojošo putnu ligzdošanas vieta. «Putnu vērotājs,» novelku, it kā nosakot diagnozi. 

«Putnu gredzenotājs,» Ivo precizē. Tā viņš pazīstams ornitologu sabiedrībā. «Tikai pēdējā laikā kļūstu populārāks tieši ar sniegpārsliņu fotogrāfijām un savu interesi par dabas parādībām. Manuprāt, tas ir tikai viena iemesla dēļ. Tāpēc ka ornitologu un amatieru putnu vērotāju Latvijā kļūst aizvien vairāk. Bet nezinu nevienu citu, kurš Latvijā fotografētu sniegpārsliņas.»

Intereses ietiecas kosmosā

Ivo ir bildējis simtiem sniegpārsliņu. Katrs par to var pārliecināties viņa blogā Dabas parādību foto. Brīnišķīgi, pasakaini attēli, kādus var uzņemt tikai cilvēks, kurš redz vairāk nekā liela daļa no mums. 

Ivo tādas spējas izkopis ar gandrīz fanātisku aizrautību, pētīdams visu dabā redzamo.

Viņam, lūk, nepietiek paļauties uz nejaušību, lai nofotografētu ziemeļblāzmu, kas Latvijā parasti ir redzama kā zaļa josta, izklāta tumšā debess pamalē. Nav viņam gana arī ar prognozēm – ja ir bijis spēcīgs Saules uzliesmojums, būs magnētiskās vētras, un pēc trim dienām varēs redzēt ziemeļblāzmu. «Lielākoties šīs prognozes nepiepildās,» pārliecinājies jaunais biologs. «Jo cilvēce vēl maz zina par ģeomagnētiskajām vētrām. Datu apjoms, lai veidotu precīzas prognozes, ir nepietiekams. Internetā ir vietnes, kas atspoguļo magnētiskā lauka analīzi, un tajās var sekot līdzi arī Saules vēja ātrumam, blīvumam, magnētiskā lauka orientācijai un citiem parametriem. Bet vajag priekšzināšanas, lai šajos datos kaut ko saprastu.» Tad Ivo mēģina pēc iespējas vienkāršāk izskaidrot, kā starp magnētiskā lauka līnijām, kas savieno ziemeļpolu un dienvidpolu, labvēlīgos apstākļos veidojas tāda kā sprauga, atvere, ļaujot Saules vējam (jonizētu daļiņu plūsma, kas izplūst no Saules kosmiskajā telpā) sasniegt Zemes atmosfērai tuvākos slāņus, kur savukārt notiek reakcija ar skābekļa atomiem un slāpekļa molekulām, un tad mēs ieraugām ziemeļblāzmu. Tā parasti veidojoties termosfērā, aptuveni 100 kilometru virs zemas, dažkārt arī augstāk.

Ziemeļblāzma, vismaz 30 reižu

Šīs zināšanas ļauj Ivo diezgan droši paredzēt, kad virs Latvijas būs redzamas dejojam ziemeļmeitas. Tad, lai saredzētu zaļganās gaismas, ir svarīgi, lai debesīs nebūtu mākoņu un gaismas piesārņojuma jeb debesu izgaismojuma, kas izmantotās elektrības dēļ rodas pilsētās. Tāpēc Rīgā nekad nevar redzēt tik skaistu un spožu ziemeļblāzmu, kādas mēdz būs laukos. «Man četras reizes ir izdevies nofotografēt patiešām spožu ziemeļblāzmu. Bet, tā kā magnētiskā lauka analīzei sekoju jau kopš 2011. gada, dažādu spožumu ziemeļblāzmu esmu redzējis vismaz trīsdesmit reižu, tā tiešām Latvijā nav reta parādība,» paskaidro Ivo. Vieglāk to esot novērot caur fotoaparāta kameru, kas savāc vairāk gaismas nekā cilvēka acs. 

Ivo blogā redzamas arī citas debesu fotogrāfijas, kurās gaismu radītie zīmējumi atgādina te impresionistu un ekspresionistu, te Rēriha un Čurļoņa gleznas. Izrādās, Ivo tik nopietni pētījis atmosfēras optiskās parādības, ka spēj gan saprotami izstāstīt, gan ar fotogrāfijām parādīt, kas, piemēram, ir halo, parhēliji jeb Saules suņi, Saules stabi, cik dažādas ir mirāžas, varavīksnes un mākoņu ēnas. «Skatoties, kādi ledus kristāliņi ir izveidojušies, zinu, kāds ir bijis halo veids. Redzētais vienmēr sakrīt ar teoriju – fizika nemelo,» stāsta Ivo. «Piemēram, teorija saka – ja ir parhēlijs, kas ir divas māņu saules abpus Saulei, tad mākoņos veidojas plakani sešstūra formas kristāliņi jeb sniegpārslas. Tā arī ir. Reizēm ir sastopamas dažādu kristālu kombinācijas, tad redzamas arī dažādas halo kombinācijas.» 

Kad Ivo, stāstot par dabas parādībām, nejauši nožāvājas, jautāju, vai pa nakti gatavojies eksāmenam. Nē, bioģeogrāfijas eksāmenam viņš bijis gatavs, tam nevajag bezmiega naktis. Iepriekšējā vakarā pirms eksāmena pats lasījis lekciju par meteoroloģisko pavadoņu datu atkodēšanu un apstrādi universitātes galvenajā ēkā Latvijas Astronomijas biedrības sanāksmē. Tā ir vēl viena Ivo aizraušanās – kosmosā esošo satelītu uzņemto fotogrāfiju atkodēšana. «Atkodēju bildes no meteoroloģiskajiem satelītiem. Tādu orbītā ir diezgan daudz, un no dažiem satelītiem informācija ir pieejama,» viņš paskaidro un tad izstāsta, kā savā datorā instalējis īpašu programmatūru, pievienojis tam radioskeneri, uzstādījis virs mājas jumta antenu. Tagad, kad satelīts parādās virs horizonta, dators iegūst tā uzņemtos attēlus. 

«Viss ir daudz sarežģītāk, es tā vienkārši mēģinu izskaidrot,» Ivo gan piebilst. Ar programmas palīdzību var atlasīt noteiktus attēlus, piemēram, «termālos», no kuriem ir iegūstama informācija, kāda ir gaisa temperatūra virs mākoņiem, sauszemes un jūras. Jo mākoņi ir augstāk, jo aukstāki tie ir, jo stiprāki nokrišņi iespējami. «Kāpēc es gribu to zināt?» pārjautā Ivo, mazliet izbrīnīts, kā var kaut ko tādu jautāt. «Intereses pēc.»

Tieši interese un zinātkāre Ivo ir aizvedusi no sniegpārsliņu fotografēšanas līdz debesu parādību un kosmosa tehnoloģiju pētniecībai. Ja cilvēks kaut ko var noskaidrot, tad vienīgā atbilde uz jautājumu «kāpēc?» ir – «kāpēc ne?». 

Varenā balss

Austra Pumpure, kas 3. janvārī aizgāja mūžībā, bija pierādījums, ka cilvēks ar pieticīgām vokālām dotībām var vest sev līdzi milzīgu sekotāju pulku

Pat tad, kad jau bija ļoti slima, viņa nekad nerunāja par to. Sapratusi, ka citi pamana pieaugušo nespēku un svara zudumu, nevērīgi izmeta: «Zini, pēc šīm zālēm tā ir. Bet… es ēdīšu!»

Plaušu karsonis – tik daudz informācijas draugi ar mokām izspieda – izrādījās nopietnāka slimība. Negribējās ticēt. Austrai, kas nesmēķēja un visu mūžu dziedot bija vingrinājusi plaušas? Kas vakarēšanās pēc koncertiem ar ģitāru noteica toni jaunajiem, kā pati smējās, «līdz rīta šausmai». Omulīga, «pucelīga», pat 85 gados – kurpēs ar augstiem papēžiem. 

Austra nav varējusi ciest vārdu «vecene». «Šmukam jābūt» – vēl viens viņas kroņa teiciens. Vīrs Ernests Bukševics, iecienīts Liepājas mēteļu drēbnieks, ar apģērbu viņu lutināja. Taču mūziķei arī pašai bija laba garšas izjūta itin visā, stāsta bijusī Liepājas teātra aktrise Ināra Kalnarāja. Viņa Austru pazina 50 gadu garumā, uzstājās kopā gan Imanta Kalniņa mūziklos, gan pirmajā dziesmu koncertā, gan vēl pagājušovasar – folkloras kopā Atštaukas.

Austra labprāt rosījās virtuvē. Vien-kāršiem latviešu ēdieniem spēja piedot īpašu smeķi. Inārai paticis skatīties, kā kustas viņas rokas pie galda un arī uz ģitāras stīgām. «Tik smuki, apaļi, viņa ģitāru tā kā tamborēja.» Austras pēdējā, 87., vasarā ģitāra pēkšņi šķita smaga un milzīga, dāmas no Atštaukām pat ieminējušās, lai nenes to visur līdzi. «Es pie viņas pieturos,» Pumpure spītīgi atbildējusi.

Ģimenes lepnums

Pusaudzes gados Austrai patika vērpt linus, no tiem ulmaņlaikos laukos vēl auda kreklus un palagus. Vērpjot viņa dziedāja. Tad mamma Anna iesaukusies: «Kā es gribēju, lai man būtu meita, kas smuki dzied!» Tādu, jau no bērnības slavētu par priekšnesumiem, māsu atceras jaunākais brālis Valdis. Viņš 83 gadu vecumā palicis pēdējais. 

Pumpuru četri bērni uzauga Rucavas Ūdeņu mājās, zemnieku saimniecībā darot visus lauku darbus. Vecāki runājuši, ka no Vidzemes Kurzemē ienākušajai ģimenei ir kāda attāla radniecība ar Lāčplēša autoru Andreju Pumpuru, Valdis tāpat nosaucis vienu no saviem dēliem.

Bet Austras un Valda tēvs Miķelis Pumpurs pats bija varonis. Atbrīvošanas cīņu laikā tikai 15 gadu vecumā komisija no Liepājas izraudzījās viņu par kritušā kapelmeistara pēcteci Latvijas armijā. Miķelis spēlēja trompeti, rakstīja notis un līdz Otrajam pasaules karam vadīja aizsargu pūtēju orķestri. 

Vecaistēvs no mammas puses Toms Graudužs bija apkārtnē atzīts cītaras spēlētājs. Vecmamma Ķērsta Austrai samācīja Rucavas, Nīcas un Bārtas pusē populārās dziesmas. «Brālis Alfrēds labi spēlēja akordeonu, Valdis – vijoli. Kāds piesita bungas, bet man patika dziedāt. Visi dancoja. Kāzas parasti svinēja trīs dienas, un visi dziedāja kā operā,» viņa stāsta atmiņu apkopojumā Austra Pumpure. Mana un tava.

Tēvs pēc kara pieņēmis mežsarga darbu, diemžēl miris, uzkāpjot uz mīnas. «Cilvēki teica, ka viņš mūs tā ir izglābis no izvešanas,» situāciju citādi pagriež Valdis. «Mēs varējām biogrāfijās ierakstīt – tēvs gāja bojā, valsts darbu pildot.»

Valdis paziņo, ka viņa ampluā ir «Austras Pumpures brālis, Austra ir mūsu lepnums». Tomēr katrs no Pumpuru bērniem dzīvē ir kaut ko sasniedzis. Pabeidzis kara jūrskolu, jo «tur deva formu un deva ēst», Valdis Maskavā studēja fiziku un matemātiku. Ir zinātņu doktors, pensionēts Latvijas Universitātes docents. Vecākais brālis Alfrēds bija kuģa kapteinis. Māsa Alvīne ieguva diplomu Latvijas Valsts konservatorijā, ilgus gadus vadīja Liepājas Mūzikas skolu. Bet Austra jau 40. gadu beigās Liepājā sāka mācīties operdziedāšanu pie Eduarda Ruigas. Vīlās. «Mana balss, nē, man vispār nav balss, vismaz nebija tāda, kādu vajag vokālistam,» viņa grāmatā paškritiski stāsta, kāpēc pārgāja uz Mūzikas skolas tautas instrumentu nodaļu, apguva ģitāras un balalaikas spēli, akordeonu un mūzikas teoriju.

Kā krupis no dīķa

Liktenīga izrādījās Liepājas teātra galvenā režisora Nikolaja Mūrnieka vizīte Mūzikas vidusskolā. 1951. gadā, grasīdamies iestudēt Aleksandra Ostrovska komēdiju Balzaminova precības, viņš meklēja kādu talantīgu audzēkni, kas varētu radīt skaņu fonu nesen likvidētā muzikālā ansambļa vietā. Pēc Mūzikas skolas beigšanas Austra Pumpure jau oficiāli tika norīkota darbā uz teātri. Vēlāk kļuva par tā koncertmeistari, atjaunotā orķestra mūziķi, pat stājās pie diriģenta pults, sēdēja sufliera būdā, dziedāja korī, ielēca nelielās lomiņās uz skatuves.

1964. gadā, pēc augstskolas nosūtīts strādāt par pasniedzēju Liepājas Mūzikas vidusskolā, pilsētas teātrim pietuvinājās arī jaunais komponists Imants Kalniņš. «Zeltaini stari slīd, aiz tālā kalna saule spīd…» – Betas dziesmiņu, ko iemīlēja 70. gadu hipiju paaudze, viņš uzrakstīja lietuviešu dramaturga Joza Gruša lugai Mīla, džezs un velns, to 1967. gadā iestudēja teātra galvenais režisors Andrejs Migla. Gadu vēlāk Imants ar Austru orķestra bedrē apskaņoja par pirmo latviešu mūziklu uzskatīto Kalniņa Princi un ubaga zēnu. Kā apgalvo izrādes režisors Andrejs Migla, tā bijusi trīs nedēļās «uzcepta» nejaušība, ar ko aizstāt kādu citu muzikālu iestudējumu, tapušu pēc kādas čehu filmas. Prāgā bija iebrukuši padomju tanki, teātra vadība baidījās no nepatikšanām. Imanta Kalniņa brālis Viks piekrita izdomāt vārdus apolitiskai Marka Tvena pasakai, komponists – mūziku. Austra zibenīgi apguva tādus vēlāko gadu hitus kā Zilais putniņš un Zelta haizivs. Hruščova «atkusnim» skarbi beidzoties, Liepājas teātrī virmoja māksliniecisks pavasaris. «To radošo, kopējo eksaltēšanos, kāda bija šajos mēģinājumos (..) un izrādēs, neesmu piedzīvojis nevienā citā teātrī un izrādē,» rezumē Imants Kalniņš.

Publika to novērtēja. Kalniņš un arī Pumpure atvēzējās nākamajiem mūzikliem. Komponists kļuva par daudzu 70. gadu jauniešu elku.

«Pirms sāku dziedāt Kalniņa dziesmas, biju nospēlējusi ar viņu kopā kādus desmit gadus [orķestra] bedrē. Uz skatuves izlēcu kā krupis no bedres,» Austra 2000. gadā jokoja intervijā žurnālam Vides Vēstis. Atcerējās, kā Kalniņš teātrī sēdējis pie klavierēm, dungodams savas dziesmas. Teicis: «Vai, kā vajadzētu kādu koncertu!» Viņa atbildējusi: «Tās nav jādzied labam vokālistam, bet vienkārši labam dziedātājam.» Pat prātā neesot ienācis, ka tā varētu būt viņa. Kad Imants pārcēlies uz Rīgu, sekojusi telefonsaruna: Austra grib dziedāt viņa dziesmas. Viņš atbildējis: «Dziedi, Austriņ, dziedi, es tev dodu savu svētību!»

Bet Austra jau pirms «Kalniņa ēras» bija izkāpusi no orķestra bedres. Aktrise Ināra Kalnarāja, kas teātrī ienāca 1962. gadā kā vidusskolniece, redzēja Austru ar ģitāriņu dziedam aktieru pasēdēšanās, teātra izbraukumos, kādu bija daudz. Kad beidzās izrāde, sākās viņas laiks.

«Pirmais puisis ciemā, priekšdziedātājs,» Ināra tīšām lieto Kurzemē iecienīto vīrišķo formu. «Ir cilvēki, kas tādi grib būt, bet kam nesanāk, kas citiem apnīk. Bet Austrai bija prasme uzturēt kompāniju. Viņa juta gaisotni un situāciju, mācēja iepludināt īsto dziesmu īstajā laikā. Repertuārs bija bezgalīgs.»

Teātra kritiķe Edīte Tišheizere savukārt citē režisoru Andreju Miglu: «Austra ir bijusi teātra videi noderīgs cilvēks. Pēc izrādēm viņa harmonizēja aktierus. Ja aktieru misija ir sniegt skaistu ilūziju pasauli skatītājiem, tad Austra tādu sniedza aktieriem, ļaujot viņiem vēl palikt mākslā, nevis iekrist ikdienā. Austra ir aktieru psihoterapija.»

Šāda ilūziju pasaule, taču arī zemtekstos ietērpts dumpīgums ir arī Imanta Kalniņa dziesmās, ko Pumpure iznesa ārpus teātra. «Un tad [režisors Oļģerts] Kroders mani burtiski izgrūda uz skatuves,» Austra nopelnus piedēvē citiem. 1972. gadā Rīgā, Mākslas darbinieku namā, noticis Liepājas teātra viesizrādes Brēmenes muzikanti reklāmas pasākums, Kalniņa dziesmas dziedāja arī jaunie, talantīgie aktieri Ieva Akuratere, Indra Briķe, Juris Bartkevičs, Nauris Klētnieks, Anda Albuže, Ināra un Aivars Kalnarāji. Kad 1975. gadā Austra uztaisīja pirmo Kalniņa programmu, daļa teātra kolēģu pat bijuši pret – tās ir viņiem rakstītas dziesmas, un «viņa taču nevar padziedāt!», atceras Kalnarāja. Notika brīnums. Pumpure spēja pulcināt pilnas skatītāju zāles visā Latvijā, otrajā programmā 1979. gadā viņai jau pievienojās muzikālie audzēkņi, Austrasbērni. Ar «pavadošo svītu» Austra 1982. gadā, Imanta Ziedoņa iedvesmota, atklāja programmu Tautasdziesma, 1987. gadā – bērnu dziesmu programmu Mīļdziesmiņa, 1989. gadā – ziņģu programmu Dziesmiņa mana, ziņģīte mana. Un visam pāri vēl divas Imanta Kalniņa programmas, pēdējo – 1992. gadā.

Pilsētas sirēna

«Viņa to dara no sirds. Bet tas reizē arī nav vienkārši, tas ir ļoti dziļi. Viņa to dara patiesi. Neizliekoties. Bez pozas. Kad viņa sāk dziedāt, viņa nepārmainās. Viņa nav aktrise. Viņa ir viņa,» grāmatā Austra Pumpure. Mana un tava formulē Imants Kalniņš. Sazvanīts bijušās cīņu biedrenes bēru nedēļā, komponists sēro tik ļoti, ka nav gatavs ko teikt, lūdz izmantot citātus no senākām intervijām.

Austras pirmā koncerta aculiecinieks Andris Bergmanis, nu jau arī nelaiķis, laikrakstā Padomju Jaunatne postulējis, ka tieši Pumpure ir latviešu folkkustības aizsācēja. Lai arī pati nesacerēja dziesmas, tātad nebija pieskaitāma pie tādiem bardiem kā Padomju Savienībā populārie Vladimirs Visockis vai Bulats Okudžava, Austra nāca ar savu strāvojumu. Intīmā, pieklusinātā dziedāšanas maniere magnetizēja, nelielā balss, brīžiem skaudra kā lode, brīžiem aizlūstoša, suģestēja.

«Balss viņai ne labāka, ne sliktāka kā pilsētas sirēnai. Un tas dod drosmi viņai sekot. Jo man jau arī balss nekādas nav,» pašironiski smej mūziķis Valdis Atāls. «Es arī biju tāds dziesminieks – pats priekš savas asinsgrupas.» 

«Es nepiekrītu. (..) Balss ir brīnišķīga, izkopta, tembri ir fantastiski, nemaz nerunājot par jēgu, garīgo piepildījumu un domas koncentrāciju. (..) Viņai viss ir! Apbrīnojams diapazons, ritmiskā precizitāte vienkārši unikāla, jo viņa tieši uz ritmu to nervu audzē,» oponē Ieva Akuratere.

«Mums ir mēģinājums, nāc!» tieši tik vienkārši varēja pievienoties Austrasbēr-niem, kā pirmsākumos Pumpures audzēkņus bija nokristījuši viņas teātra kolēģi. Viens no viņiem, Ēriks Pozemkovskis, atklāj savu stāstu, kā iekļuvis radošās jaunatnes sapņu komandā, kur dažādos laikos muzicēja Ieva Akuratere, Signe Baumane, Juris Hiršs, Māris Putniņš, Arnis Miltiņš, Silvija Silava, Anta Eņģele, Zane Šmite, Kristīne Sudmale…

Vienkāršs puika, kas nav mācījies mūzikas skolā, ieguvis ekonomista izglītību. Uz Austras koncertu Drāmas teātra Aktieru zālē Ēriks 1984. gadā, 18 gadu vecumā, aizgāja līdzi Andrim Mičulim jeb Prievīšu Andrim. Abi bija satikušies pie citas mūzikas misionāres Ilgas Reiznieces folkloras kopā Impamps, iemācījušies spēlēt kokli. Pumpure toreiz atradās popularitātes virsotnē, Rīgā spēja piepildīt zāli pat ar diviem koncertiem dienā.

«Atceros – Uldis Ozols dziedāja skaisto dziesmu Fatamorgāna, Agita un Ziedonis Stutiņi tur bija, šķiet, arī Beāte Paškevica un Silvija Silava. Prievītim saku: klausies, kā pie Austras var tikt? Viņš: «Parunā, saki, ka arī gribi mācīties dziesmas.»»

Tā Pozemkovskis tika iesaistīts Tautasdziesmas programmā, vēlāk arī Mīļdziesmiņā un Ziņģītē. «Austra uzreiz nedeva individuālu numuru, ļāva piespēlēt. Tad kādā no koncertiem ļāva kādu «savu» dziesmu nodziedāt, spēlējām kopā Māte savas meitas sauca, Šūpo mani, māmuliņa – tādas, kas ir arī koklei piemērotas, kur nav pustoņu.»

Koncertos vienmēr bija kāds jaunpienācējs. Oficiālā programma beidzas, un Austra prasa: «Varbūt kāds no zāles grib dziedāt? Tieši tā, piemēram, par Austras bērniem kļuva Anta Eņģele un Mārtiņš Freimanis.» Ne katrs noturējās. 80.-90. gadu mijā Austras koncerttūres ilga nedēļām, vajadzēja atrast tām laiku. 

Ēriks ir pateicīgs liktenim, kas ļāva būt uz vienas skatuves ar leģendu. «Kur tava koklīte?» vēl tagad ausīs skan viņas balss. Austras vīrs, kas pēc koncertiem vienmēr gaidīja sievu ar siltām vakariņām, uzšuva instrumentam ūdensnecaurlaidīgu apvalku, arī tas kalpo joprojām. Savu bērnu Ernestam un Austrai nebija. Pumpures muzikālajām atvasēm durvis koka mājā Liepājā, Ūliha ielā, vienmēr bija vaļā. Gulta viesistabā saklāta, melnais suns Repsis, nopirkts par vienu Repšes rubli, priecīgi luncina asti.

Kad vecumdienās šo mitekli vajadzēja atbrīvot, Austra pārvācās uz dzīvoklīti parastā blokmājā. Izcīnīja, lai ratiem un velosipēdiem domātajā telpā var ierīkot viesistabu saviem «bērniem». Sadzīviski pieticīga, lielāku mērķu sasniegšanai viņa joprojām spēja parādīt rucavnieces krampi.

Bet 90. gadu vidū kultūras nami mainīja repertuāru, «biznesa laikmetā» liriskā Pumpure vairs nebija prioritāšu sarakstā. «Sapratām – ja paši neorganizēsimies, tad nekā nebūs. Izdomājām: izauguši no mūsu «mammas», pateiksim viņai paldies, taisīsim viņai svētkus. Sākām rakstīt projektu pieteikumus, ar Austras dienu koncertiem uzstājāmies Rīgā, Liepājā, Ventspilī. Viņa bija priecīga, ka tādi notiek,» stāsta Ēriks.

Mūža pēdējos gadus Pumpure nepavadīja trūkumā, viņai bija ģitārspēles privātskolnieki, pēc Austrasbērnu pieteikuma Kultūrkapitāla fondā – arī mūža stipendija.

Austras biedrība, ko nodibinājis Po-zemkovskis un Signe Sniedze, arvien izdod burnīcas ar koncertos dziedātajām, tautā populārajām dziesmām. «Jaunākā ir Austras draugu – Valda Atāla, Haralda Sīmaņa. Ne īsti Austrasbērni, bet dažos koncertos piedalījušies. Kā Austra smējās: mani pieklīdeņi. Pašpietiekamas personības, nav jāsavāc.»

Ēriks dziļi personiski izjutis Austras aiziešanu. Kad pirms trim gadiem nomira paša mamma, viņai ieminējies: «Tu tagad esi mana mammīte.» Pēdējoreiz sadziedājušies augustā kādā pasākumā Rīgā, viņa nav jutusies labi. Kāpēc tad piekrita braukt? «Nebija pieradusi atteikt, gāja visur līdz pēdējam.»

Vēl 26. novembrī Austra saņēmās, radiem piederošajā restorānā Pumpurs māja Liepājā braši nosvinēja 88. jubileju – ne gluži līdz «rīta šausmai», bet līdz vieniem naktī gan. Pirms Ziemassvētkiem tomēr iegūla slimnīcā, mājās vairs neatgriezās. 

Pagājušosestdien, visaukstākajā šīs ziemas dienā, Liepājas Dienvidu kapos viņu apglabāja blakus 1996. gadā mirušajam vīram Ernestam. Austrasbērni, no kuriem viens otrs bija atbraucis pat no ārzemēm, dziedāja Betas dziesmiņu:

Zeltaini stari slīd,
aiz tāla kalna saule spīd,
un zeme lūdz,
lai saule neaiziet,
lai viņa nenoriet
aiz kalna tālumā,
aiz kalna tālumā. 

 

Nepieklājīgi jauni

Uzņēmumam KnK Coating pagājušajā gadā bija gandrīz 350 klientu, no kuriem ap 40 ir lielas kompānijas. Apgrozījums gandrīz pusmiljons. Pārsteidzošākais – uzņēmums dibināts tikai pirms četriem gadiem   

Šomēnes metālapstrādes uzņēmums KnK Coating svin dzim-šanas dienu, lai gan ideja par šo biznesu Kristapam Laipniekam un Kārlim Jansonam radusies pirms gadiem astoņiem. Pamatskolā mācoties. Tagad abiem uzņēmuma dibinātājiem un līdzīpašniekiem ir attiecīgi 24 un 25 gadi. 

Pabeiguši Rīgas Hanzas vidusskolu, kurā mācījušies paralēlklasēs, un iestājušies Rīgas Tehniskajā universitātē, viņi līdztekus studijām ķērušies pie uzņēmuma veidošanas. «Skaidrs, ka lielas naudas, ko ieguldīt biznesā, mums nebija,» atceras KnK Coating valdes priekšsēdētājs Kristaps Laipnieks.

Cerot naudu aizņemties, apstaigājuši paziņas, bet arī tie finansiāli nevarēja līdzēt. Dažs ieteicis vispirms pabeigt augstskolu un tad domāt par savu uzņēmumu. Tik ilgi gaidīt puišiem nebija ne pacietības, ne laika.

Tiesa, vēlāk naudas trūkums biznesam nācis tikai par labu. Sapratuši – ja grib strādāt nopietni un attīstīties, nedrīkst baidīties no kredītiem. Tikai tā var tikt pie mūsdienīgām iekārtām, kas nodrošina darba efektivitāti, paplašina produktu klāstu un garantē kvalitāti.

Paštaisītā smilšu strūkla

Savu darbību uzņēmums KnK Coating sācis, metāla detaļu apstrādei izmantojot smilšu strūklu jeb abrazīvo apstrādi, kas attīra tās no vecās krāsas un korozijas. Tā bijusi Kārļa ideja. Viņš arī uzkonstruējis un izgatavojis pirmo iekārtu. Tiesa, ražošanā to izmantot nevarēja, bet Kristapam ideja šķita perspektīva, un tās realizācijai izmantota ģimenes garāža, ko abi uzskata par savu pirmo ražotni.

«Patiesībā viss sākās krietni agrāk,» tagad atceras Kristaps. «Mums varēja būt gadi sešpadsmit. Mācījāmies pamatskolā. Biju aizrāvies ar autiņiem. Par smieklu naudu nopirku vecu žiguli, kuru atjaunoju savam priekam, cerēdams, ka varbūt kādreiz piedalīšos sacensībās. Reiz laukos pie vectēva sākām runāt par šo abrazīvo tehnoloģiju. Šķita interesanta. Paņem vecu, sarūsējušu žiguļa detaļu un apstrādā ar smilšu strūklu, un tā izskatās kā jauna,» stāsta puisis, kurš pirmo lielo naudu nopelnīja 13 gadu vecumā. Toreiz apsolījis vecaimātei visu vasaru ravēt dārzu, lai rudenī varētu nopirkt BMX divriteni.

Tomēr ritenis puisim īsti nepatika, tāpēc, to nedaudz uzpucējot, izdevīgi pārdevis. Vietā nopircis lietotu kalnu divriteni, bet jau ar domu, ka arī to pārdos. «Tas bija trekno gadu sākums, un dārgos divriteņus labi pirka,» viņš atceras.

Beigās ne tikai iepircis lietotus riteņus, bet arī detaļas un licis tos kopā pats, tīri labi nopelnot. Dažs šāds velosipēds maksājis tūkstoti un pat vairāk latu. Divriteņiem sekojušas vecas automašīnas. Sākumā paša priekam, bet, kad ar velosipēdiem nopelnītā nauda izsīkusi, secinājis, ka tā ir veltīga līdzekļu izšķiešana. Tāpēc vecāku garāžā sācis atjaunot avarējušas automašīnas pārdošanai. Pirmais bijis tiem laikiem labs 2002. gada BMW. Savukārt Kārlis visu vidusskolas laiku strādājis celtniecībā, un, kā pats saka, tas viņam neesot traucējis mācībās. Skolu pabeidzis bez kavējumiem un ar labām sekmēm.

Vasarā pēc vidusskolas izlaiduma un pirms mācību sākšanas augstskolā Kārlis kādu dienu teicis: «Atceries, kādreiz runājām par smilšu strūklas tehnoloģiju?» Viņš esot izpētījis un varot uztaisīt nelielu strūklošanas iekārtu. Kristaps, aizņemts ar autiņiem, atbildējis: «O.K., taisi, bet man tagad nav laika.» Drīz Kārlis piezvanījis, lai pavēstītu, ka iekārta gatava.

Pateicoties tai, kā tagad atzīst Kristaps, arī uzšķīlusies pirmā dzirkstele, ka šādā veidā pašu spēkiem iespējams kaut ko sasniegt. Kārlis, vaicāts, kāpēc nolēmis iekārtu taisīt pats, atbild, ka to vajadzējis viņiem pašiem. Citur pakalpojums bijis dārgs, un nekādu ieinteresētību no sniedzēju puses nav jutis.

«Pametu automašīnas un visu nopelnīto naudu ieguldīju strūklošanā,» atceras Kristaps. Sapirkušies nepieciešamās detaļas un, paliekot pie Kārļa sākotnējās idejas, uztaisījuši jaunu strūklošanas iekārtu. Kārlis ieminējies – pēc strūklošanas detaļas ieteicams krāsot ar pulverkrāsošanu. Kristaps par tādu pulverkrāsošanu neko nebija dzirdējis. Abi noskatījušies YouTube video un secinājuši, ka lieta varētu aiziet. Ar eBay starpniecību Amerikā iegādājušies pašu lētāko pulverkrāsošanas aparātu, bet tā jauda izrādījusies pārāk niecīga.

2013. gada janvāra sākumā puiši nodibināja SIA KnK Coating. Caur paziņu paziņām kādā likvidētā ražotnē pie Igaunijas robežas nopirka vecu pulverkrāsošanas iekārtu. Tomēr… Lai gan visa naudu, kas parādījusies, ieguldīta atpakaļ ražošanā, tāda muļļāšanās vien sanākusi. Tad arī secinājuši, ka bez kredītiem attīstība nav iespējama.

Pēc dažiem mēnešiem viņi no 44 m2 garāžas pārvākušies uz četrreiz lielākām telpām Kundziņsalā, kur paši uzbūvēja jaunu pulverkrāsošanas krāsni.

Vieni no jaunā uzņēmuma pirmajiem klientiem bija kravu pārvadātāji, viens no pirmajiem darbiem – sarūsējušu kravas automašīnu disku apstrāde ar smilšu strūklu un krāsošana. Iekšpusē sarūsējis disks plēš automašīnas riepas. Tāpēc pārvadātāji bija ieinteresēti atjaunot vecos diskus, nevis pirkt jaunas riepas. Savukārt puiši, pateicoties šai vajadzībai, atraduši savu biznesa nišu un atspēriena punktu. Kristaps, to laiku atceroties, stāsta: «Pusi dienas es ar melnu muti strādāju. Pēc tam turpat pie krāna nomazgājos, uzvilku žaketi un braucu uz bankām meklēt naudu.»

Tāpēc jaunais uzņēmējs neslēpj prieku, ka nesen viss vainagojies ar Rīgas domes un Swedbank grantu
12 000 eiro apmērā. Tas piešķirts kā vienreizējs finansiāls pabalsts, kas nebūs jāatdod.

No 7 līdz 400 tūkstošiem

Pirmo kredītu dabūjuši 2014. gada sākumā no ALTUM Starta programmas. Par to nopirkuši jaunas pulverkrāsošanas un strūklošanas līnijas. Lai tās uzstādītu, Kundziņsalas telpas jau šķita par šauru. Otrreiz uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpuši, sākot darbu garāžas šaurībā, nav gribējies. Tāpēc pārvākušies uz jaunu ražotni, kas bija astoņas reizes lielāka par veco un tobrīd daudzkārt par lielu ražotnes vajadzībām. Strādājuši tikai vienā ceha galā. Vēl vairāk – uzņēmuma apgrozījums pirmajā gadā bijis tikai 7000 eiro, un ar to nepietika, lai samaksātu pat par jauno telpu īri.

«Tas bija milzīgs lēciens. Patiesī-bā mēs riskējām ar visu, kas bija. Tomēr vienlaikus sapratām – ja to nedarīsim, tad bremzēsim savu attīstību,» tagad atzīst Kristaps.

Lai cik tas sākumā pašiem licies nereāli, tagad milzu cehs ir pilnībā noslogots. Vēl vairāk – KnK Coating tajā sāk kļūt par šauru.

Nākamais esot bijis Šveices atbalsta programmas Latvijā kredīts. Par to iegādājušies jaunu, daudz energoefektīvāku pulverkrāsošanas krāsni. Elektroenerģijas izmaksas samazinājušās tik ļoti, ka faktiski kredītu atmaksājuši uz šā ietaupījuma rēķina.

Līdzīgi, izmantojot mazo un vi-dējo uzņēmumu kredītu, pirms diviem gadiem tikuši pie CNC lāzergriešanas un locīšanas iekārtas. Taču, lai nodrošinātu pilnu pakalpojumu klāstu un nezaudētu klientus, bija vajadzīga arī metināšana. Un viņi nopirka metināšanas iekārtas.

Pēdējā, kas pašlaik iegādāta, ir kombinētā CNC iekārta. Tā vienlaikus veic gan koordinātu izciršanu, gan lāzergriešanu. Tātad savdabīgs «divi vienā», kas ievērojami samazina ražošanas izmaksas. Latvijā, pēc puišu domām, tādas esot labi ja trīs četras.

Tas viss, protams, ietekmējis gan pasūtījumu, gan produktu klāstu. Kristaps patlaban to neņemas nedz nosaukt, nedz uzskaitīt: «Taisām visu, sākot no metāla šaufelēm un beidzot ar laternu stabiem vai sešmetrīgiem tērauda antenu mastiem sakaru sistēmām.» Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk tiekot elektroniski saņemts fails ar rasējumu un pasūtījumu izgatavot, teiksim, 10 000 attiecīgo detaļu. Tādās reizēs velti lauzīt galvu, kam detaļas domātas vai kādam nolūkam tiks izmantotas, jo tās kalpo par komponentēm citu detaļu izgatavošanā, un variantu ir miljoniem.

Pērn uzņēmuma  apgrozījums pārsniedza 400 000 eiro, un, kā sa-ka Kristaps, apmēram 30% no visiem KnK Coating izstrādājumiem ar partneru starpniecību tiek eksportēti vai izmantoti objektos Skandināvijā, Austrijā, Šveicē un Beļģijā. Lielākais projekts Rīgā – dažādi metāla izstrādājumi jaunajām Skanstes rajona dzīvojamajām mājām, pie kuriem viņi strādājuši visu 2016. gadu.

Vaicāti, kā uzņēmumā, kuru abi ir ne tikai dibinājuši, bet sākumā bijuši arī tā vienīgie darbinieki, sadalīti pienākumi, puiši labu brīdi domā. Līdz Kārlis Jansons saka – Kristaps vairāk atbildot par finansēm un pasūtītājiem, bet viņš par iekārtām un tehniku.

Vaicāts par nākotni, Kristaps Laipnieks atbild, ka nākotne vistiešākajā veidā esot atkarīga no tā scenārija, kas tiek zīmēts pašlaik: «Latvijā netrūkst pulverkrāsošanas uzņēmumu. Ir pat tādi, kas strādā kopš padomju laikiem. Vienīgā nelaime – daudzi, kā strādājuši pirms 10 vai 20 gadiem, tā arī turpina strādāt.»

Viņi, būdami lielajam biznesam nepieklājīgi jauni un bez pieredzes, visu gribēja sasniegt ļoti ātri. Tāpēc riskējuši, spēlējot «uz visu banku», ko, iespējams, pieredzējušāki uzņēmēji nedarītu.

Patlaban, kad vietējais tirgus, kas esot mēreni piesātināts, lielās līnijās ir apgūts, koncentrēties uz to vairs neesot jēgas. «Jāmeklē klienti ārpus Latvijas,» saka Kristaps. Pagājušajā gadā tas intensīvi darīts. Tagad notiekot sarunas, ko varētu saukt arī par līguma sastādīšanu, ar kādu angļu kompāniju. Līdzīgas sarunas aizsākušās arī ar vairākiem Dānijas un Beļģijas uzņēmumiem.

«Tie uzreiz ir citi apjomi un citas prasības, ko pasūtītājs izvirza izpildītājam,» saka Kristaps, kurš ievērojis, ka šajās prasībās cena, lai arī spēlē nozīmīgu lomu, nebūt nav vienīgais un galvenais kritērijs. Ne mazāk svarīga esot komunikācija. Tas, ko varētu saukt arī par savstarpējo sapratni un uzticēšanos partnerim.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Kārlis: «Patīk tas, ko dari. Man patīk nākt uz darbu.»
Kristaps: «Attīstība un brīvība, ko, pateicoties darbam, iegūsti pēc darba.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kārlis: «Bija reizes, kad nevajadzēja izmaksāt avansu, jo, saņēmuši naudu, cilvēki pazuda.»
Kristaps: «Bijām naivi un uzticējāmies cilvēkiem. Seja parādās tikai ar laiku.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Kārlis: «Ticēt sev un neklausīties, ko citi saka. Mums arī teica – nekas jums nesanāks.»
Kristaps: «Ieklausīties vajag visos, bet teikto izfiltrēt un pašam pieņemt lēmumu.»

Solvita Krauce, uzadījusi 40 zeķes jaundzimušajiem

Solvitai gribējās izdarīt ko labu. Jau rudens sākumā viņa sāka domāt, kā Ziemassvētkos iepriecināt kādu cilvēku. «Mēs ģimenē vienmēr esam bijuši izpalīdzīgi,» Solvita atceras, ka mamma un vecmamma adīja zeķes un sūtīja uz bērnunamiem. Un tā kādu vakaru, skatoties televizoru, Solvita izadīja mazas zeķītes. Iedomājās, ka noderēs pirms laika dzimušajiem, šiem bērniņiem vajadzīgs siltums. Ik vakaru uzadīja pa vienam diviem pāriem. Kad apkārtējie uzzināja par viņas ideju, bira komentāri: «Un ja nu zeķes nenonāks līdz bērniem? Kāpēc uzbāzies ar savu sirsnību?» Solvita aizdomājās, tomēr nolēma savu «projektu» pabeigt. Kad bija uzadīti 40 pāri zeķīšu, tapa arī 20 cepurītes. «Man katru dienu vajag kaut ko radošu. Kaut sekundi, kaut kripatiņu.»

Tas bija 19. decembra rīts. Solvita ieskrēja dušā, izfēnoja matus un ar adījumu kasti zem lietussarga vicoja uz automašīnu. Draugs aizveda līdz Dzemdību namam. Kad Solvita vaicāja, kam nodot zeķītes, darbinieki bija pārsteigti par tādu labestību. Pēc brīža jau priecājās un prasīja, vai var Solvitu nofotografēt. «Nu labi, lai jau – tikai es nebiju krāsojusies, kā no dušas,» smejas Solvita. Bildi ievietoja Rīgas Dzemdību nama feisbuka lapā. Darbdienas beigās Solvita ieraudzīja, ka ieraksts patīk 600 cilvēkiem. «Bet es taču neko tāāādu neizdarīju! Ir daudz cilvēku, kuri palīdz, piemēram, ziedojot lielas naudas summas.» Solvita savā pārsteigumā dalījās ar kolēģi, kura atbildēja: «Bet tu uzadīji ar savām rokām katru zeķi! Pati!»

Ieraksts par zeķītēm patika 4000 cilvēkiem, ar to dalījās vēl 1000. Vakaros Solvita paskatījās feisbukā, lai izlasītu komentārus. Kāda māmiņa bija ierakstījusi, ka bērniņam kājās ir viņas adītās zeķes. «Kad to izlasīju, apraudājos. Man tas neko nemaksāja, nu labi, drusku dzijas nopirkt, bet ieguvu – miljonu! Ir sajūta, ka šis ir varenākais darbs, ko savā mūžā esmu izdarījusi.»

Solvita ir diplomēta tekstilmāksliniece, taču strādā tirdzniecībā. Bērnībā ap krēslu apmeta diegus un mezgloja, nesen uzauda sev šalli un notamborēja segu. Piecus gadus strādājot Īrijā, paralēli apguva gleznošanu. Jauno gadu viņa sāk ar vēlmi, lai cilvēki cits citam vairāk palīdz. Solvitai tā ir ikdiena: parādīt tūristam vajadzīgo ielu vai svētku vakarā aiznest vakariņas autostāvvietas sargam. «Viņš tā atplauka!»

Akrila sirds

Izdrukāta sirds – precīza kopija cilvēka krūtīs pukstošajai. Tā nav aina no zinātniskās fantastikas, bet nesens notikums Stradiņa klīnikā, kad inovatīva tehnoloģija apvienojumā ar ārstu profesionalitāti izglāba cilvēka dzīvībuVai, turpinot attīstību šajā virzienā, Latvija var kļūt par digitālās medicīnas lielvalsti?

Divas tumši pelēkas, gumijotas puslodes ar nevienmērīgām mežģīnēm klātu iekšpusi. Pavisam vieglas un pietiekami mīkstas, lai vajadzības gadījumā būtu griežamas ar skalpeli. Sirds ķirurgs Edgars Freilibs rotaļīgi tās cilā plaukstās. Vēl nesen viņa rokas skāra šīs sirds kopiju cilvēka krūtīs. Tagad daktera rokās ir ar 3D printeri izdrukāta cilvēka sirds.

59 gadus vecais vīrietis, kura sirds kļuvusi slavena, bet vārds nav zināms, tika nogādāts slimnīcā ar ātrās palīdzības ekipāžu. Miokarda infarkts viņam bija radījis retu un ļoti bīstamu komplikāciju – sirds sieniņā izplīsis caurums. Ja to «neaizlāpa», izsīktu sirds muskulis un līdz ar to arī pacienta dzīvība. Vienīgais glābiņš bija operācija, taču to pavadītu 60% liels nāves risks, dakteris Freilibs atminas nesenos notikumus.

Pacienta stāvoklis bija pietiekami labs, lai operāciju nevajadzētu veikt uzreiz, tāpēc ārstiem bija brīdis pārdomām. Skaidra risinājuma nebija. Profesors Pēteris Stradiņš iedomājās par trīsdimensiju printētājiem Baltic 3D. Viņi jau labu laiku bija ārstus mudinājuši apvienot zināšanas ar inovatīvajām tehnoloģijām, piedāvājuši izdrukāt cilvēka sirdi. Šis bija īstais brīdis pamēģināt!

Ja pacienta situācija saasinātos, operācija būtu veikta nekavējoties, negaidot modeli. Taču gaidīšana tomēr attaisnojās. «Izpētot 3D modeli, bija saprotams, kur savienojums atrodas un kā tam labāk piekļūt, radot pēc iespējas mazākus bojājumus,» stāsta sarežģītās operācijas veicējs Freilibs. Asistenta lomā pie operācijas galda iejutās pieredzējušais sirds ķirurgs Uldis Strazdiņš. Freilibs ar sintētisku materiālu pacienta sirdī noslēdza savienojumu un izveidoja sirdī jaunu asinsvadu. Viss izdevās veiksmīgi – jau pēc divām nedēļām vīrietis ar «salabotu» sirdi varēja atgriezties mājās.

«Tas bija ļoti interesanti un cerīgi,» par gūto pieredzi tagad saka ķirurgs. Kā slimnieks reaģējis, zinot, ka viņa sirds, ļoti iespējams, ieies Latvijas jauno laiku medicīnas vēsturē? «Domāju, ka bija pozitīva attieksme,» ārsts atbild lietišķi un savaldīgi. «Būtu jocīgi, ja nebūtu,» aši piebilstu. «Laikam, jā,» Freiliba sejā tomēr iezīmējas ieturēts smaids.

Būtiskākais ieguvums no izdrukātā sirds modeļa ārstiem bijusi pārliecība. Apskatot sirds defektu trīs dimensiju modelī, kļuva skaidrs, kā vislabāk piekļūt sirds mugurējās starpsienas defektam. Ja šāda modeļa nebūtu, lēmums būtu jāpieņem operācijas laikā, daudz laika pārdomām neatstājot.

Daudz kas mainījies kopš slavenā mākslinieka un anatoma da Vinči laikiem, kad nebija nekādu iespēju saprast, kas notiek slimā cilvēkā, līdz viņš nomirst. «Vēl pavisam nesen tika uzskatīts, ka neviens ķirurgs nedrīkst pieskarties sirdij,» medicīnas straujo attīstības lēcienu ieskicē Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Iegūto un iedzimto sirdskaišu nodaļas vadītājs Pēteris Stradiņš. Kolēģiem nebija vienprātīga operācijas risinājuma, bet «sirds muskulis nav orgāns, kuru varam vienkārši griezt», viņš skaidro, kāpēc šoreiz pieņēmis lēmumu izmēģināt 3D drukas tehnoloģiju, ar kuru citkārt tiek iegūtas arī lidmašīnu un ražošanas iekārtu detaļas.

«Ir vairākas metodes, kā veikt šādu operāciju. Pateicoties 3D modelim, kļuva skaidrs, ka var izmantot metodi, kuru labi pārzinām, lai gan pirms tam šķita, ka to nevarēs,» inovācijas nozīmīgumu paskaidro sirds ķirurgs Stradiņš.

Arī Paula Stradiņa klīnikā ir savs 3D printeris, taču jau vairākus gadus vecs – «pirmās paaudzes», profesors piebilst. Tas izmantots pētniecībā – nelielu un vienkāršāku priekšmetu izgatavošanai, piemēram, asinsvadu caurulīšu drukai. Šoreiz bija vajadzīga jaudīgāka iekārta. «Saslēdzām kopā divas dažādas nozares, lai kaut ko radītu. Šajā starpposmā var rasties īssavienojums, kas kādreiz veicinās būtisku pagriezienu medicīnas nozarē,» par kopdarbu lepojas Pēteris Stradiņš.

Mizoja sirdi kā sīpolu

Kopš brīža, kad ārsti pieņēma lēmumu izdrukāt sirds modeli, līdz operācijai pagāja divas nedēļas. Pieredzes sirds 3D kopiju drukāšanā Latvijā nebija nevienam, arī tuvējās kaimiņvalstīs padomu neatrast. Šāda diagnostikas metode ir unikāls risinājums, kas tiek veikts tikai dažviet pasaulē, izpelnoties plašu medicīnas un tehnoloģiju mediju uzmanību.

Par pamatu sirds modelim tika izmantota pacienta datortomogrāfija – tā tika augšupielādēta īpašā programmatūrā, kas sagatavo printeriem drukas failus. «Pirmais drukājums izskatījās pēc maza mākonīša,» atceras uzņēmuma Baltic 3D izpilddirektors Jānis Jātnieks un viņa kolēģis Didzis Dejus.

Sirdij apkārt bija virkne asinsvadu un audu – informācijas bija par daudz. Kā sīpola kārtas medicīnas inženieris ņēma no faila nost nevajadzīgo.

Sagatavošanās prasīja aptuveni 70 stundas. Lai rezultāts būtu auglīgs, bija nepieciešama arī daktera Freiliba klātbūtne. Uz Baltic 3D biroju viņš devās reizes astoņas. Palīdzēja saprast ne tikai to, kādu informāciju nepieciešams atstāt modelī, bet arī to, cik elastīgam un mīkstam jābūt materiālam, lai tas noderētu, gatavojoties operācijai.

Rotaļlietai līdzīgā sirds veidota no šķidra, gaismjutīga materiāla – akrila bāzes plastikāta. «Tāpat kā meitenēm nagi,» pajoko Jānis. Sākot darbu, ledusskapja izmēra printerī iemontētā galviņa ātri šaudījās pār darba platformu, atstājot aiz sevis 32 mikronus biezu slānīti. Tās ir 32 milimetra tūkstošdaļas. Ar ultravioletās gaismas palīdzību slānīši tiek sacietināti, radot gumijoto materiālu. Šādā veidā printeris dūca 23 stundas, līdz sirds bija gatava. Pēc tam nepieciešama pēcapstrāde – ar spiedienu tiek izmazgāta želejveidīga masa, kas aizpilda sirds dobumus.

Ja pieredze sirds drukāšanā kļūtu arvien lielāka, izgatavošanas laiku varētu samazināt līdz pat divām diennaktīm, rēķina Jānis un Didzis.

Slimnīcas mudināti, Baltic 3D aprēķinājuši, ka šādas izdrukātas sirds vērtība varētu būt aptuveni 2000 eiro. Uz naudu gan viņi nepretendē – tā ir dāvana. Puiši ir mazliet saskābuši par mediju lielo uzmanību tieši cenai. «Tas ir visnesvarīgākais visā šajā procesā,» abi kļūst azartiski. Latvijai, viņuprāt, ir visas iespējas kļūt par vienu no topa valstīm Eiropā, attīstot digitālo medicīnu, kas ir jauns un «karsts» temats visā pasaulē.

«Šobrīd Latvijā ir infrastruktūra, kura nav pieejama ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Baltkrievijā. Tāds printeris, ar kādu drukāta sirds, ir tikai mums un RTU,» Didzis norāda uz tehnoloģisko izrāvienu. Turklāt zināšanas par sirds datortomogrāfijas datu pielāgošanu drukai palikušas Latvijā, un tās ir retas zināšanas pat pasaules līmenī.

Paģiru sajūta

Didzis aizrautīgi zīmē nākotnes ainu, kur Izglītības un Veselības ministrijas kopējiem spēkiem varētu ieguldīt līdzekļus, lai ieviestu 3D tehnoloģijas augstskolās, ļaujot tās apgūt studentiem un izmantot ārstiem. «Sirds modelim jau šobrīd jāsāk ceļot pa studentu auditorijām. Mēs varam iedot ārstiem jaunu, digitālu redzējumu,» zināšanu nodošanas nozīmi uzsver Didzis.

«Mēs nodrošinām mediķiem pieeju jaunākajām tehnoloģijām, kādas ir arī Vācijā. Mums ir vismodernākās. Ar šādiem printeriem «mauc» slimnīcas Amerikā. Pateicoties tehnoloģijai, mediķi var pārlēkt vairākus pakāpienus ar vienu reizi. Bet tas ir mirklis – tu ielec vai ne. Pēc pieciem gadiem 3D printeri droši vien būs katrā slimnīcā, bet būs viena slimnīca, kurai būs piecu gadu pieredze ar šīm iekārtām,» viņš aizrautīgi skaidro. «Tā ir domāšanas maiņa. Visi prasa – parādiet mums piemēru, kā citi dara. Šobrīd ir iespēja mums izveidot to piemēru,» Didzis turpina.

Trīsdimensionālās drukas eksperti pārliecināti – medicīnas studenti, kas pievērsīsies digitālu failu apstrādei, divu gadu laikā, strādājot attālināti no Latvijas, pelnīs par kārtu vairāk nekā labākie ārsti. Tā neesot Latvijas, bet gan visas pasaules aktualitāte – būs pieprasīti speciālisti, kas šos failus spēj apstrādāt.

Pagozējušies Latvijas un ārvalstu mediju starmešos, Baltic 3D puiši neslēpj – ir paģiru sajūta. «Liekas, ka bijis vienas nakts sakars, bet mēs gribam attiecības,» viņi stāsta par vēlmi turpināt iesākto. «Esam gatavi eksperimentēt tālāk. Svarīgi, lai ār-stiem parādās azarts,» Didzis saka ar deg-smi, kuras droši vien pietiktu daudziem, ja vien to varētu nokopēt gluži kā sirdi.

Soli pretim Baltic 3D zīmētajai nākotnei pasaules arēnā nupat spērusi Dubaija. Sākot ar šo gadu Dubaijas emirāta slimnīcās tiks ieviesti 3D printeri, lai ar tiem drukātu protēzes, kā arī orgānus operāciju izmēģinājumiem. Dubaijas Veselības ministrija aprēķinājusi, ka tas paātrinās ārstēšanas procedūras, taupīs izmaksas un palīdzēs ārstiem sagatavoties.

Kārtis ir samaisītas

3D druka sirds ķirurģijā nav pilnīga novitāte pasaulē – līdz šim bijuši daži ziņojumi tīmeklī un medicīniskajos žurnālos. Galvenokārt tas veikts mācību un pētniecības nolūkos, skaidro Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centra nodaļas vadītājs Uldis Strazdiņš. Šajos ziņojumos visbiežāk aprakstīta iedzimto sirdskaišu korekcija, kas ir ļoti komplicēta un niansēta – katrs gadījums atšķiras no iepriekšējā.

«Es ceru un domāju, ka 3D tehnoloģijas ienāks ķirurģijā visdrīzākajā laikā, bet grūti apgalvot, ka tā kļūs par ikdienas rutīnu, jo sirds ķirurģiskās operācijas veic labi apmācīti speciālisti, kas ir spējīgi tikt galā ar jebkuru ikdienišķu patoloģiju. Jautājums ir par īpaši sarežģītiem gadījumiem, kad pat labi trenēts ķirurgs nespēj pieņemt viennozīmīgu lēmumu,» rezumē Strazdiņš.

Tikmēr interese par 3D tehnoloģiju izmantošanu ne tikai pētniecībā, bet arī aktīvajā medicīnā aug. Inovatīvo iekārtu sniegtās iespējas jau piecus gadus tiek izmantotas Latvijas Onkoloģijas centra Terapeitiskās radioloģijas un medicīnas fizikas klīnikā, lai nodrošinātu efektīvāku staru terapiju vēža slimniekiem. Printeris drukā individuālas veidnes, kurās tiek ieliets speciāls metālu sakausējums apstarojamā lauka modulēšanai. Tehnoloģija maksimāli pasargā veselos audus no apstarošanas un nodrošina precīzu dozas sadalījumu audzējā. Šādu precizitāti ar tradicionālām metodēm panākt nevar.

Rīgas Austrumu klīnikas Neiroķirurģijas nodaļā savukārt jau četriem pacientiem 3D printeru sniegtās iespējas ļāvušas ārstēt smagu galvas traumu. No plastmasveidīga materiāla izveidota galvaskausa daļa, ar kuru aizstāts neglābjams kauls.

Unikāla pēdas anomālijas operācija veikta Traumataloģijas un ortopēdijas klīnikā. Attīstības traucējumu dēļ pacientam daži kauli bija izauguši par īsu. Pēc datortomogrāfijas datiem ar 3D printeri tika izveidots precīzs pēdas modelis. Tas ārstiem ļāva pieņemt lēmumu, kā labāk veikt operāciju, kā arī precīzi modelēt nepieciešamos implantus īso kauliņu pagarināšanai.

Neskaitāmi 3D drukas gadījumi norisinās arī RSU Stomatoloģijas institūtā. Vizuālās diagnostikas laboratorijā tiek veidoti virtuāli sejas modeļi, kurus kopā ar datortomogrāfijas attēliem izmanto žokļu operāciju plānošanā. Tāpat institūts veido žokļu 3D kopijas, iegūstot veiduļus un kapes, kas ir daudz precīzākas nekā tradicionālie ģipša atlējumi.

Izdrukātās sirds gadījums raisījis pamatīgu viļņošanos Latvijas ārstu un pētnieku vidū. 3D printerī izdrukāta funkcionējoša sirds ir tikai laika jautājums, jau paziņojis Rīgas Stradiņa universitātes mikrobiologs Ingus Skadiņš. Ar 3D iekārtām iespējams sintezēt arī organiskus materiālus, paverot nākotnes pacientiem neierobežotas iespējas.

Savienojot datora veidotu dizainu ar konkrēta cilvēka datiem, 3D printeri būs spējīgi sintezēt mākslīgas šūnas, audus, asinsvadus, orgānu daļas un pat veselus orgānus, norāda pētnieks.

«Kārtis uz galda ir samaisītas. Jautājums – kurš piedalās spēlē?» par drīzā nākotnē gaidāmo spriež Didzis Dejus no Baltic 3D.

Ko mūsdienu medicīnā iespējams izdrukāt ar 3D tehnoloģijām

Iegurņa implantu
Roku un kāju protēzes
Silikona sejas masku
Auss protēzi
Mākslīgos skrimšļus
Kaula implantus
Sirds vārstuļu protēzes
Galvaskausa daļas
Individuāli pielāgotus medicīnas instrumentus