Žurnāla rubrika: Cilvēki

Pudeļu reinkarnācija

Baltijā lielākā PET pudeļu pārstrādes rūpnīca izdzīvojusi krīzē un pasūtījumu ir pāri galvai, taču tik un tā sāp par atkritumu nīkulīgo šķirošanu Latvijā 

Ik mēnesi bijušajā RAF teritorijā Jelgavā, kur tagad ierīkots industriālais parks, iebrauc vairāk nekā 100 kravas mašīnu ar tukšām plastmasas (PET) pudelēm. Kad nomazgātas etiķetes un netīrumi, pudeles sašķirotas pa krāsām un sagrieztas smalkos gabaliņos, tās izskatās kā sīki saplēsts aplikāciju papīrs un tiek sauktas par pārslām. Pārslas eksportē uz Skandināviju, Poliju, Čehiju, Rumāniju un citām ES valstīm. 

Tur top loksnes, no kurām izcērt dažādus pārtikas iepakojumus – kastītes salātiem, saldējumam vai ampulas, no kurām vēlāk izpūš vajadzīgā lieluma PET pudeles. Krāsainais mikslis nonāk arī ikdienas apģērbos no poliestera, zaļajos medicīnas virsvalkos, zīdaiņu autiņos, auto salonu iekšējās apdares tekstilijās. PET Baltija māsasuzņēmumā Olainē, kur citā rūpnīcā otrreizējai izmantošanai pārstrādā polietilēna plēves, top nākamais pārslu attīstības etaps – granulas, no kurām darina gan alus pudeļu kastes, gan caurules. Kāds Latvijas uzņēmums pat ražo un eksportē šaha figūras. 

«Mēs saviem pastāvīgajiem klientiem varētu pārdot trīsreiz vairāk, nekā pašlaik saražojam, bet mūsu jaudas ir pilnībā noslogotas,» saka uzņēmuma valdes locekle Undīne Būde. Viņa ir arī Latvijas Zaļā punkta izveidotāja un kopā ar Viesturu Tamužu izveidojusi Eko Baltija grupu – lielāko vides apsaimniekošanas uzņēmumu ar 500 darbiniekiem un 24 miljonu latu apgrozījumu pērn. Grupā ietilpst 14 atkritumu apsaimniekošanas un otrreizējo vielu savākšanas un pārstrādes uzņēmumu, to skaitā PET Baltija. Pārējie dalībnieki ir Īslandes finanšu investori un iekārtu ražotāji no Itālijas. 

Nemirst, bet aug
Rūpnīcas īpašnieki un vadītāji PET Baltija sauc par modernāko Ziemeļeiropā, bet sākums nebūt nebija daudzsološs. No 2003.gada rūpnīca darbojās Mangaļos, pārstrādājot 500 tonnu mēnesī, trīsreiz mazāk nekā tagad. Bizness negāja – mazo apjomu un zemās kvalitātes dēļ saražotajam bija tik augsta pašizmaksa, ka nespēja konkurēt. Īpašnieki nevis nolēma aizvērt ražotni, bet paplašināties, un pārcēlās uz Jelgavu. Brīdī, kad rūpnīca 2008.gadā bija gatava sākt darbu, pasaulē sākās krīze. 

«Sitāmies, un nekādi negāja, kamēr beidzot pagājušā gada vidū notika lūzums,» saka rūpnīcas vadītājs Alberts Strauts, kas ir izpilddirektors arī plēvju pārstrādes rūpnīcā Nordic Plast (otra Eko Baltija rūpnīca). Undīne Būde stāsta, ka krīzes sākumā uzņēmums izdarījis trīs lietas. Vispirms ar Alberta prasmēm un zināšanām sakārtots tehnoloģiskais process un samazinātas izmaksas. Otra – nolemts nesamazināt algu nevienam, lai gan negatīvs kļuva pat pašu kapitāls, «jo, kad cilvēks ir dubļos līdz zobiem, viņu nevajag pazemot vēl vairāk». Trešais solis bijušas sarunas ar iekārtu ražotājiem ārzemēs, atklāti pasakot: ja jūs mūs parausit zem ūdens, arī paši neko nedabūsit, jo pirmie kreditori būs bankas. Ražotāji piekrituši pagarināt atmaksas termiņus pat bez papildu procentiem. 

«Banka mūs klausījās un vairāk vai mazāk lika mierā,» atceras Undīne. «Vienu gan atteicām – zviedru auditoru – un sameklējām profesionāli Austrijā. Pirmkārt, tāpēc, ka būtu auditējuši kā aizvainotie zviedri, kas Latvijā zaudē kaudzi naudas. Otrkārt, kā augstprātīgie zviedri, kuri domā, ka te neviens neko nemāk. Un, treškārt, konkurence nevienam nav vajadzīga. Esmu pārliecināta, ka kokrūpniecības uzņēmumiem un mēbeļniekiem piegrieza skābekli tikai tāpēc, ka negribēja, lai attīstītos dziļāka koka pārstrāde un turpinātu izvest pliku baļķi.» 

Pašlaik PET Baltija strādā 78 cilvēki un apgrozījums no 2,4 miljoniem latu pirmajā pilnajā darba gadā (2009) ir uzkāpis līdz 10 miljoniem pērn. 

Demokrātija darbā neder
Eko Baltija un PET Baltija biznesa vadībā sakritušas vairākas veiksmes. Pirmkārt, Zaļā punkta dibinātāja Undīne Būde bija viens no pāris Latvijas cilvēkiem, kas vēl 90.gadu vidū brauca uz ārzemēm mācīties atkritumu apsaimniekošanu un pārstrādi, lobēja likumus un skaidri zināja, ka agri vai vēlu tāda rūpnīca būs nepieciešama. Savukārt Albertam Strautam bijis tas, kā, Undīnes vārdiem runājot, trūcis «jaunajiem, daudzsološajiem un niknajiem Londonas ekonomikas skolas absolventiem», kuri sākumā vadījuši rūpnīcu, – ražošanas pieredze. Pēc izglītības un profesijas «kocinieks» Alberts Strauts no 1975. līdz 1991.gadam strādājis vadības amatos dažādās mežsaimniecībās, kļūdams par jaunāko direktoru padomju Latvijas mežrūpniecības vēsturē. Viņš savu darba moto smēlies no pirmā priekšnieka Smiltenes mežsaimniecībā, kas bijis dzelzs vīrs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi un vērtējis vienkārši: vai nu izturēsi pirmo pārbaudījumu, vai salūzīsi un aiziesi. 

«Gan no viņa, gan vēlāk notikušā esmu iemācījies, ka ar demokrātiju var nodarboties mājās pēc darba laika, bet darbā ir jābūt vadītājam un kārtībai,» viņš saka. 

«Vēlāk notikušais» ir Alberta pieredze uzņēmējdarbībā, ko viņš kā bijušais arodbiedrības aktīvists sācis ar priekšstatu – ja visi būs vienlīdzīgi, tad bizness ies labi. Kopā ar labākajiem darbiniekiem no pēdējās vadītās Limbažu mežsaimniecības nodibinājuši privātbiznesu. Pēc veiksmīgiem pirmajiem diviem gadiem, kad jāsāk runāt par dividenžu sadali, Alberts tās vēlējies ieguldīt uzņēmuma attīstībā, bet pārējie – izņemt un ielikt Bankā Baltija. Vairākums uzvarēja, un Alberts kompāniju pameta. Nodibināja citu, kas ražoja līmētās brusas, ko var redzēt Ķīpsalas hallē. Gāja labi, bet trešajai darba maiņai pietrūka naudas. SEB Unibanka toreiz sacījusi – naudu nedodam, paskatīsimies, kā ies ar divām. «Kā var iet ar divām, ja skaidri vajag trīs? Noriju rūgtumu un pārdevu uzņēmumu augstākajā attīstības brīdī, nevis gaidīju, kad kļūs sliktāk,» saka Alberts. 

Rūgtums bijis tik liels, ka kokapstrādē palikt vairs nav gribējies un sācis interesēties par plastmasu. Soli pa solim nonācis līdz Olaines rūpnīcas vadībai, ko par latu un parādiem no iepriekšējiem īpašniekiem nopirka Eko Baltija, un vēlāk jau līdz Jelgavas ražotnei, kas tapusi tukšā vietā. 

PET pārstrādes stāsta skumjā daļa ir tāda, ka tikai 5% no visām rūpnīcas jaudām aizņem Latvijā savāktās pudeles. Lai gan ir viedoklis, ka savākto pudeļu daudzumu palielinātu depozīta jeb atpakaļnodošanas sistēma, kāda ir, piemēram, Igaunijā, Būde kategoriski iebilst. «Kā PET Baltija pārstāve es esmu par depozītu, bet kā Latvijas iedzīvotāja, kas kaut ko saprot no ekonomikas mehānismiem šajā biznesā, esmu pret. Latvijas mājsaimniecības ir gana pārslogotas ar izmaksām, turklāt valsts pēdējos gados nepareizi aprēķinātu jaudu dēļ ir ieguldījusi 300 miljonus eiro ļoti dārgās, bet nenoslogotās šķirošanas iekārtās, un būtu jānodrošina, ka vismaz to jaudas ir noslogotas. Tad var domāt par kaut ko citu.» Viņa stāsta, ka tikai 26% ES iedzīvotāju dzīvo valstīs, kurās ieviests depozīts, un tās pamatā ir bagātās Ziemeļeiropas valstis, kā arī Dānija un Vācija. Depozīta sistēma izmaksājot trīsreiz vairāk nekā šķirošana un tad savākšana, jo loģistika ir daudz dārgāka. Pēc viņas vārdiem, depozīta sistēmas aizstāvju vidū «daži izmanīgi ļaudis vienkārši ir ieraudzījuši nenormālo naudas plūsmu, kas tajā būs, un grib tai piesūkties». 

Rīdzinieku aklā mīla
Tādēļ PET Baltija vienīgā atbilde ir šķirošana, šķirošana un vēlreiz šķirošana, un Latvijā esot reģioni, kur tas notiek labi – Talsu un Tukuma novadā, Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas reģionā. Vērojama tendence – jo tālāk no atkritumu poligona, jo apzinīgāk šķiro. Pēc Būdes vārdiem, zemās atkritumu apglabāšanas izmaksas (Eiropā 120-150 eiro par tonnu, Latvijā – 12 latu) šķirošanu neveicina, tāpēc arī Latvijā iedzīvotājs nedomā kā soms, kurš pirms iepirkšanās lielveikalā vispirms piebrauc tā aizmugurē un nodod visu, ko vien var nodot, lai mājās nosveramo atkritumu paliktu mazāk. 

Visskarbākais sakāmais tiek Rīgai, kuras vadība vienkārši nesaprotot, ka ielu malās nolikti konteineri nav vis pilsētas ainavas postīšana, bet gan modernas metropoles realitāte. Pašvaldības darboņiem zīmētas kartes, rādīts, kur Rīgā varētu izveidot laukumus, bet viss velti – vienīgo šķirošanas laukumu uztur paši privātie, bet pudeles visērtāk nodot speciālajos konteineros Statoil. «Varam ņemt citu piemēru, kas pēc būtības ir tas pats, – E-talons. Kurā Eiropas pilsētā vēl par 70 santīmiem drīkst braukt vienu pieturu vai maršrutu, nevis nopirkt biļeti uz stundu vai noteiktu zonu? Tā ņirgājas tikai Rīgā, bet pilsētnieki savu mēru mīl un pirms vēlēšanām, kad vēl kādai grupai ļaus par brīvu pabraukāt, mīlēs vēl vairāk.» 

Tikmēr pārstrādei domātās pudeles uz PET Baltija turpinās ceļot no citām valstīm, jo bizness ir bizness. No Baltijas PET pārstrādes rūpnīcām šī ir vienīgā izdzīvojusī.

biznesa principi
1. Uzņēmumu vadības komanda ir sistemātiski jākultivē
2. Saprātīgi akcionāri, no kuriem daļa ir speciālisti ražošanas iekārtās
3. Pirms koncentrēties uz apjomu, jākoncentrējas uz kvalitāti

Edgars Krūze, luksoforu remontētājs un mazgātājs

Kam jānotiek, lai uzkāptu līdz luksofora sarkanajai gaismai un uzrakstītu: «Dievs ir» vai «Kur brīvība?»

Tie ir jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt ne Edgars Krūze, kurš trešo mēnesi rūpējas par Rīgas luksoforu tehnisko kārtību un tīrību, ne viņa kolēģis Juris, kuram ir 20 gadu darba pieredze. Kopš šāgada janvārī Rīgas gaismā nodibināja luksoforu dienestu, tajā ietilpst četras brigādes, taču Edgara un Jura ekipāža ir vienīgā, kas specializējas arī mazgāšanā. 

Luksoforus mazgā 2-3 reizes gadā: vienreiz rudenī, divreiz pavasarī – pēc pirmajiem dubļiem un pēc «smilšu vētrām». Visgrūtāk notīrīt ir uzlīmes un grafiti. Ja nelīdz mazgāšana un kasīšana, jālieto speciāls šķīdinātājs vai jāmaina stikls. «Darbdienas beigās sāp galva no atliekšanās un skatīšanās augšup,» Edgars stāsta, ka mazgā ar birsti, kuras kātu var izbīdīt atkarībā no luksofora augstuma. Grūti strādāt ir pilsētas centrā, jo ūdens var uzšķiesties gājējiem. 

«Dažkārt autobusu šoferi parāda paceltu īkšķi. Novērtē mūsu padarīto.» Edgaru iepriecina arī paša pārkrāsots elektrības sadales skapis vai ieraksts darba grāmatā par jauna luksofora uzstādīšanu. «Lielākoties gan nekā skaista nav.» Luksoforos bieži vien Edgars atrod šļirces un zagļu samestus tukšus makus. Ziemā sētnieki uz sadales skapjiem samet sniegu, un montieri netiek tiem klāt, taču tieši skapī ir luksofora «sirds». 

Edgara kolēģis Juris apgalvo, ka neviens nezina, cik Rīgā ir luksoforu, taču krustojumu ar tiem esot ap 340. Visvairāk izsaukumu ir uz Purvciemu, Pļavniekiem, Ziepniekkalnu un Jaunciemu, kur tos sagandē cilvēki. Trīs mēnešu laikā Edgars remonētējis septiņus luksoforus, kurus nonesušas automašīnas. «Kur platāks ceļš un līkums, tur arī drifto.» 

Edgars ir no Ādažiem. Aizraujas ar basketbolu: ne tikai spēlē pats, bet arī trenē amatierkomandu. Edgaram ir nepabeigta izglītība ekonomikā un vadībā – neuzrakstīja bakalaura darbu, jo labajos gados bija daudz darba kādā elektromontāžas firmā. Sāka ar kabeļu nēsāšanu, tai sekoja projektu vadīšana: tāmju sastādīšana, objektu pārraudzība. Līdz ar krīzi darba kļuva mazāk, Edgars sāka strādāt Rīgas gaismā. «Reiz bija smieklīgs atgadījums. Mazgāju luksoforu, pienāca tantiņa ar bērnu un teica: «Dēliņ, ja tu nemācīsies, arī mazgāsi luksoforus.» Edgars par to smējies, jo jūtas savā vietā.

Ulmaņa krustdēls

Jau no bērna kājas esmu politikā līdz ausīm. Visi cilvēki, kuri stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa, ir bijuši mūsu mājās, saka ASV dzīvojošais Dainis Rudzītis (89). Viņš ir pirmā Valsts kancelejas direktora dēls un Kārļa Ulmaņa krustdēls

Līdz pašreizējās Saeimas vēlēšanām bija atlicis mazāk nekā mēnesis, bet latvieši Mičiganā turpināja cits citam jautāt, par ko balsot. Atzinās, ka nespēj izsekot biežajām partiju nosaukumu maiņām Latvijā. Daudzie kandidātu saraksti ar vairākumu nepazīstamu uzvārdu radīja apjukumu. Saprotama lieta zemē, kur izvēli par labu demokrātiem vai republikāņiem bērni manto no vecākiem kā ģimenes foto un jebkuras izmaiņas tiek uztvertas kā protests pret ieaudzinātām vērtībām. 

Dainim un Irmai (89) Rudzīšiem nebija jāpēta saraksti. Kopš 1952.gada Dainis ir Latvijas Zemnieku savienības biedrs. Pašlaik gan no aktīvas darbības aizgājis. «Es nemētājos kā daudzi cilvēki, kuri jau trīs partijas paguvuši izstaigāt. Partijā, protams, notiek lietas, kas man nav pieņemamas, bet tajā pašā laikā uzskatu, ka labāk ir būt iekšpusē, atvērt muti un mēģināt izteikt savas domas, nekā stāvēt ārpusē. Nevar visu laiku tikai stāvēt aiz sētas un mest ar akmeņiem.» 

Esmu palicis vienīgais
Rudzīši dzīvo Mičiganas pilsētiņā Livonijā, ielā ar teiksmainu nosaukumu – Šervuda. Kā leģendārā Robina Huda cīņu mežs. Rančo stila mājiņa savulaik bijusi labs darījums un tuvu darbavietai. Pilsētas nosaukums neesot spēlējis lomu dzīvesvietas izvēlē, smejas Dainis. Tas, ka Livonijā tagad ir Rīgas iela, gan esot viņa nopelns. Dainis izstāstījis Livonijas mēram par «smilšu zemi gar Rīgas jūras līci», un neliela ieliņa pilsētā tikusi pie Rīgas vārda. Pie reizes izlabota arī vietējā muzejā publicētā informācija par Livoniju kā Krievijas sastāvdaļu. 

Lietas Rudzīšu mājā atgādina par Latviju – trimdas latviešu mākslinieku gleznas, rakstaina sega, pārklāta dīvāna stūrim vies-istabā, sudraba tējkarotes, dāvātas Dainim uz iesvētībām 1939.gada 2.aprīlī, suvenīri, pastkartes un fotogrāfijas. Daiņa kabinetā Kārļa Ulmaņa un tēva portrets. Izmērā palielo mākslinieka Bogdanova-Beļska gleznoto Dāvida Rudzīša portretu Latvijā līdz pat savai nāvei glabājusi Daiņa māte. Pēc viņas nāves kādai radiniecei ar nelielas viltības palīdzību izdevās to atsūtīt uz Ameriku. «Tas kaut kāds nenozīmīgs ierēdnis,» viņa bija teikusi atļaujas izsniedzējam. 

Arī vairākām grāmatām Rudzīšu bibliotēkā ir interesants liktenis. Grāmatu par ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu, ko viņam ar ierakstu uzdāvināja jaunības draugs, Meierovica dēls Gunārs, Dainis un viņa meita Baiba 1999.gadā atrada kādā antikvariātā Rīgā: «Pārdevēja nevarēja pateikt, kas grāmatu atnesis pārdošanai, un teica, ka grāmata maksājot septiņpadsmit latu, bet, tā kā tā ir mana, viņa atdošot par piecpadsmit,» atceras Dainis. 

Katru reizi, kad tiekamies viņu mājās, Irma ir izcepusi kaut ko garšīgu – cepumus, kēksu. Tas man vēl arvien ir noslēpums, kā latviešu kundzēm pēc daudzajiem Amerikā nodzīvotajiem gadiem izdodas izcept cepumus, ābolmaizi un kliņģeri, kas garšo uz mata kā Latvijā. Amerikas lielveikalos nopērkamie konditorejas izstrādājumi pēc garšas man vairāk atgādina zīdaiņu klepuszāles. Iespējams, kukurūzas sīrupa dēļ, ko amerikāņi pieliek visam, tāpat kā latvieši krējumiņu. 

«Sākumā Livonijā bija diezgan daudz latviešu, bet nu jau laikam būsim palikuši tikai daži. Visskumjāk ir tad, kad skatos vecās fotogrāfijas un domāju – jā, tas jau kapsētā un tas arī. Vienreiz skatos fotogrāfijā uz kādu sievieti un nevaru atcerēties, kas tā tāda? Tad pēkšņi ienāk prātā – man taču kādreiz bija tāda kleita!» stāsta Irma, pabeigusi uzklāt kafijas galdu. 

Arī no Daiņa Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijas (tagad Rīgas Valsts 1.ģimnāzija) 1940.gada izlaiduma klases viņi palikuši seši: divi Amerikā, pa vienam Kanādā un Austrālijā un divi Latvijā – Juris Tomiņš un Oļģerts Kroders, kuram «bija sakrājušies dažādi grēciņi», un skolas direktors Lapiņš teicis: «Kā jūs, kungs, gribat – vai mēs jūs izmetam, vai jūs pats aiziesit?» Kroders aizgājis pats, bet viņš «ar mums kopā turas». 

«Domāju, esmu palicis vienīgais, kurš ticies ar visiem pirmās brīvvalsts Ministru prezidentiem, un vienīgais, kurš piedalījās pēdējās Latvijas valsts svētku svinībās Rīgas pilī 1939.gadā. Man toreiz bija 18 gadu. Parasti tik jaunus uz ballēm neaicināja, bet tēvs bija miris, tāpēc ielūdza mammu un mani.» 

Rokām vienmēr jābūt tīrām
Dainis Rudzītis dzimis Rīgā 1921.gada 22.jūnijā. Viņa vecāki – Anna un Dāvids – bija jaunizveidotās Latvijas valsts ierēdņi un kļuva par tās pirmo politisko eliti. Tēvs ieņēma Valsts kancelejas direktora amatu no tās dibināšanas pirmsākuma 1918.gadā līdz pat savai nāvei 1939.gadā. Māte vadīja Ārlietu ministrijas pasu nodaļu, vēlāk – emigrācijas un tūrisma nodaļu Iekšlietu ministrijā. 

Ar Daiņa un vecākā brāļa Sigurda audzināšanu pārsvarā nodarbojās tēva māsa Jūlija, ko bērni saukuši par Tantiņu. Dainis esot bijis labs puika, Tantiņa vēlāk stāstīja. Vienmēr atradis sev nodarbošanos un nevienu nav traucējis. Ja rokas darbojoties kļuvušas netīras, pats aizgājis pie Tantiņas un pastiepis tās nomazgāšanai. «Tā jāsaka, ka jau savā bērna apziņā pievienojos kādreizējā Latvijas ārlietu ministra Fēliksa Cielēna atziņai, ka veste var būt netīra, bet rokām vienmēr jābūt tīrām,» savā atmiņu grāmatā Ar jaunieša skatu raksta Dainis Rudzītis. 

Aizņemtie vecāki atstājuši novārtā arī jautājumu par mazā Daiņa kristībām, līdz Kārlis Ulmanis prasījis: «Kad tad to puiku beidzot kristīs?» 

Par krusttēvu nolemts aicināt pašu Ulmani, kristības notikušas prezidenta pilī 1922.gada februārī. Rudzītis smejas: «LELBĀ (Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas) arhibīskaps Rozītis uzskata, ka kristīt var tikai baznīcā. Es viņam nesen jautāju: «Vai tagad mani izslēgs no baznīcas, jo es taču esmu kristīts pilī?»» 

Krusttēvs vienmēr atcerējies krustbērnus (tie Ulmanim bijuši četri) dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Dainis dāvanā visbiežāk saņēmis grāmatas, pēdējā dāvana 1939.gadā bijusi biogrāfiskā vārdnīca Es viņu pazīstu. Ulmanis neesot bijis «viesību cilvēks», šad tad parādījies viņu mājās, bet ne tā kā citi, par kuru uzņemšanu Tantiņa teikusi, ka «citi mājas nodzer, mēs noēdīsim». Reizi gadā savā dzīvoklī (tagadējās Ārlietu ministrijas ēkā) Ulmanis rīkojis valdības locekļu ģimeņu vakariņas. Tie bērni, kas bija beiguši vidusskolu, tika uzskatīti par pieaugušiem un aicināti netika. Mamma mēģinājusi Ulmani izprecināt Daiņa krustmātei Mildai Heningai, kura strādāja par sekretāri Ārlietu ministrijā, bet «Ulmanis smiedamies atbildējis – tad, kad es atkal būšu Ministru prezidents, tagad jau esmu tikai Saeimas deputāts». 

Pēdējo reizi savu krusttēvu Dainis redzēja Rīgā 1940.gada 17.jūnijā pie Tiesu pils Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas stūrī, kad prezidents atgriezās no Brāļu kapu apmeklējuma: «Es uzsaucu: lai dzīvo prezidents. Man pievienojās arī citi cilvēki. Ulmanis pagrieza galvu uz mūsu pusi, bet nezinu, vai viņš mani redzēja.» 

Tēvs Dāvids Rudzītis bija plānojis doties pensijā 1943.gadā un rakstīt memuārus par neatkarības pirmajiem 25 gadiem, ko drīkstētu publicēt 25 gadus pēc viņa nāves. Tēvs nomira pēkšņi 57 gadu vecumā ģimenes ceļojuma laikā Holandē. Ja būtu paspējis uzrakstīt memuārus, iespējams, citāds būtu arī viņa dēla skatījums uz pagātnes notikumiem. 

Ulmani viņš salīdzina ar Šarlu de Gollu Francijā, kurš bija autoritārs, bet tautā populārs valsts vadītājs. «Mans vienīgais pārmetums – vajadzēja ātrāk pieņemt Zemnieku savienības iesniegtos Satversmes grozījumus, kuri paredzēja, ka Valsts prezidentu ievēl tauta un tam ir plašas tiesības. Ja būtu pieņemti iesniegtie Satversmes grozījumi, kas paredzēja to, ka prezidentam ir tiesības atlaist Saeimu un viņš nezaudē amatu (pašreizējā redakcijā – ja tauta nobalso pret Saeimas atlaišanu, prezidents zaudē amatu), tad Ulmanim adresēto pārmetumu nebūtu. Esmu pārliecināts, ka tie būtu pieņemti, jo tautas atbalsts Ulmanim bija ļoti liels.» 

1939.gadā Daiņa tēvs biežāk nekā parasti bijis nervozs. Arī valdības lēmums par Latvijas zelta rezervju nosūtīšanu uz ASV bija zīme, ka briest kas nelāgs. Pēc Dāvida Rudzīša nāves viņa amatu ieņēma vietnieks Roberts Bulsons. Kad padomju varai vajadzēja kādu grēkāzi, ko sodīt par zaudēto zeltu, 1942.gadā Bulsonam tika piespriests nāvessods. «Tēvs,» Dainis saka, «bija neiedomājami laimīgs cilvēks, jo nomira dažus mēnešus pirms kara sākuma.» 

No pets, no children
Rudzīši vēlāk uzzināja: viņus bija paredzēts izsūtīt otrajā kārtā 1941.gada 1.jūlijā, bet nepaspēja, jo sākās vācu iebrukums Latvijā. 1944.gadā Irma un Dainis kopā sāka bēgļu gaitas uz Vāciju un Ameriku: «Man ar Irmu pieder Ginesa rekords garākajā kāzu ceļojumā. 1944.gada 25.septembrī Rīgas Sv.Jāņa baznīcā mūs salaulāja. Pirmo nakti pārnakšņojām mana vecākā brāļa Sigurda dzīvoklī, otro – Zemkopības ministrijā uz soliem (es tolaik ministrijā strādāju) un 1944.gadā sākām kāzu ceļojumu, no kura Latvijā atgriezāmies 1992.gadā.» 

«Tā bija viņas izvēle,» Dainis saka, komentējot mātes lēmumu palikt Latvijā. «Latvija man ir devusi tik daudz laba, mans pienākums ir palikt,» teikusi Anna Rudzīte. 1944.gadā viņai bija 60 gadu. Līdz pat savai nāvei 1959.gadā viņa kopā ar tēva māsu Jūliju dzīvoja divās istabiņās mājā Zasulaukā, kura kādreiz bija Rudzīšu ģimenes īpašums. Līdz 1956.gadam brāļiem Rudzīšiem nebija nekādu ziņu par mammu. Tad sāka pienākt dažas vēstules, ielocītas starp Irmas mammas Marijas sūtītajām. Marija nomira Rīgā 1981.gadā, un arī viņu ne Irmai, ne Dainim vairs neizdevās satikt. Vecmāmiņas Marijas pirktā-s dzintara krelles mazmeitai atdeva kāda radiniece, kad Daiņa meita Baiba ar ASV pasi kabatā 1988.gadā pirmo reizi ieradās Rīgā, lai tiktos ar Helsinki-86 grupas pārstāvjiem. Ar brāli Sigurdu, kurš bija iesaukts leģionā, Dainis satikās nometnē Vācijā. Sarkanā Krusta uzdevumā apbraukājot nometni pēc nometnes, Rudzītis uzzināja, ka visi cilvēki, kas kādreiz bija ciemojušies viņu mājās, bija aizvesti uz nometnēm  Krievijā vai nošauti. 

Amerikā Detroitā Rudzīši kopā ar četrus gadus veco Baibu ieradās 1949.gadā. «Mūs izmitināja amerikāņu ģimenē. Viņi bija atbildīgi, ka nebūsim sabiedrībai par nastu. Dzīvokli atrast nebija viegli, jo visos sludinājumos rakstīja «No pets, no children» («bez mājdzīvniekiem un bērniem»). Kad mēs gājām meklēt dzīvokli, mūsu amerikāņu saimniece vienmēr uzsvēra: tie bērni ir no Eiropas. Tie ir citādi nekā amerikāņi,» atceras Irma. 

Detroitas Universitātē Dainis izstudēja ekonomiku un 41 gadu bija medicīnas apgādes uzņēmuma General Medical finanšu speciālists. Irma daudzus gadus nostrādāja modes preču veikalā Hudson. Daiņa meita Baiba ieguva bakalaura grādu angļu valodā un literatūrā un maģistra grādu biznesā. Pašlaik viņa ar vīru dzīvo Ņujorkā un ir, kā saka Dainis, «profesionāla latviete». (Baiba ir Ņujorkas latviešu organizāciju apvienības priekšsēdētāja.) 

«Mēs labi zinājām, ka Baltijas valstu dēļ ASV ar PSRS nekaros, bet mūsu uzdevums bija uzturēt šo jautājumu dzīvu ASV politiskajās aprindās,» Rudzītis saka, komentējot darbošanos Detroitas Latviešu apvienībā kopš tās dibināšanas 1950.gadā. Viņš ir arī viens no Amerikas Latviešu apvienības dibinātājiem. «Bija tādi amerikāņu politiķi, kas mūs uzklausīja pieklājības pēc, domājot par nākamajām vēlēšanām, bet bija arī tādi, kas pret latviešu lietu izturējās ar lielu izpratni.» 

ASV valsts sekretāra Samnera Velsa parakstītā 1940.gada 23.jūlija deklarācija noteica Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku līdz pat 1991.gadam un nodrošināja Baltijas valstu pārstāvniecību pastāvēšanu Vašingtonā. Latvijas vēstniecība, ko izdevās uzturēt, pateicoties no Latvijas 1939.gadā izsūtītajam zeltam, turpināja pastāvēt visu okupācijas laiku, kas tiek uzskatīts par unikālu gadījumu pasaules vēsturē. Latvijas sūtņi tika aicināti visās ASV valdības oficiālajās pieņemšanās. Amerikas puse gan «mēģināja izkārtot, lai padomju diplomāti nebūtu kopā ar Baltijas valstu pārstāvjiem, ja pieņemšanās piedalījās abi, tad nolika cik vien iespējams tālu vienu no otra». 

Vairākus gadus Rudzītis bija Latvijas delegāts Apspiesto Eiropas tautu asamblejā un darbojās Apspiesto tautu komitejā Mičiganā. Baltkrievu trimdas pārstāvji, kas aktīvi darbojušies komitejā, reiz viņam teikuši: «Jums, latviešiem, vieglāk cīnīties, jūs esat dzīvojuši neatkarīgā valstī, mums Baltkrievijā jau neatkarības nav bijis, nav, ko atcerēties.» 

Interesanta bija Latviešu apvienības pārstāvju tikšanās ar Rietumvācijas ģenerālkonsulu Klausu Šrameijeru 1989.gada 23.augustā, gadu pirms Vācijas atkalapvienošanās: «Mēs konsulam jautājām – vai Baltijas valstis atkal netiks upurētas kādu lielvalstu interesēs? Viņš stingri noliedza, bet pēc mirkļa pasauca mani malā un jautāja – vai jums ir kāda informācija?» atceras Rudzītis. 

Kas ar to Lembergu?
5.Saeimas sasaukumā, kas bija pirmais pēc neatkarības atjaunošanas un ko ievēlēja 1993.gadā, ārzemju latvieši bija diezgan plaši pārstāvēti, bet Rudzītis uzskata, ka viņu veikums nav bijis īpaši produktīvs: «Bija kādi 18 vai 20 cilvēki, sadalījušies pa dažādām partijām, bet neko prātīgu viņi neizdarīja. Gunārs Meierovics teica, ka viņi esot apvesti ap stūri. Nezinu. Domāju, viņi varēja iegūt lielāku ietekmi, bet tas nenotika,» atzīst Rudzītis. «Cilvēkiem Latvijā bija liela taisnība par padomu došanu. Mums bija un ir daudz cilvēku, kas domā, ka viņi ir tie gudrākie. Viņi aizbrauc, nepārzinot apstākļus, dod padomus. Domāju, ka tas radīja zināmu plaisu starp latviešiem Latvijā un trimdā.» 

No aktīvas darbības Zemnieku savienībā Dainis aizgāja 2008.gadā. «Līdz tam es regulāri lidoju uz partijas kongresiem, piedalījos padomes sēdēs.» Partijā viņš 1952.gadā iestājies, jo Zemnieku savienība «bija atbildīga par Latvijas politiku visu pirmās brīvvalsts laiku un mēs kā valsts gājām uz augšu». 

Kad palūdzu izteikt viedokli par ZZS publisko seju Aivaru Lembergu, Rudzīša atbilde ir īsa: «Pirmkārt, viņš nav mūsu partijas biedrs, otrkārt, kāpēc visu šo garo laiku viņš nav notiesāts? Izmeklējiet un notiesājiet, tad arī redzēs, kas tur iznāk!» 

Partijas darbībā kā svarīgāko viņš vienmēr uzsvēris nacionālo principu aizstāvēšanu: «Es ceru, ka šī valdība nostrādās pilnu laiku, kaut nevaru piedot viņiem to, ka VLTB/LNNK neļāva piedalīties valdības veidošanā.» 

Uz Latviju Rudzīši lido reizi vai divas gadā. Dainis saskaitījis, ka pēc neatkarības atgūšanas dzimtenē bijis 24 reizes. Viņi gandrīz vienlaikus atbild uz manu jautājumu – vai nekad nav apsvēruši iespēju atgriezties uz dzīvi Latvijā? 

«Mēs ļoti, ļoti nožēlojam, ka neatgriezāmies.» Dainis piebilst: «Par to daudz domājām, bet kaut kā atlikām un atlikām to lēmuma pieņemšanu, un tagad jau ir par vēlu.» 

Prezidents un zemenes
28.martā latvieši Mičiganā gaidīja ierodamies vizītē Latvijas Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Jautāju, vai Rudzīši brauks uz tikšanos. «Noteikti brauksim,» Dainis saka, «domāju, ka Zatlers ir veiksmīgi pārstāvējis valsts intereses savas prezidentūras laikā.» 

Kamēr Dainis atbild uz telefona zvanu, es ar Irmu pārrunāju vizītes detaļas. Viņa atceras, ka kādreizējais Mičiganas gubernators Viljams reiz stāstījis par savu ceļojumu uz Latviju un minējis, ka tur esot visgaršīgākās zemenes: «Un, paskat, tagad pie mums brauc Latvijas prezidents, un mēs viņu ar Driscoll (viena no lielākajām zemeņu audzētavām Kalifornijā – red.) zemenītēm barosim.» 

Sestdienas rītā tiek saorganizēta talka un izcepti pīrāgi. Prezidentam ierodoties ir gan zemenes, gan pīrāgi, gan Jāņu siers. Uz tikšanos draudzes sabiedriskajā ēkā pirmdienas vakarā sabraukuši ļoti daudz cilvēku. Tik daudz neesmu redzējusi ne Ziemassvētku dievkalpojumā, ne Latvijas trīs tenoru koncertā. 

Prezidents saka nelielu uzrunu un apsola atbildēt uz visiem jautājumiem. Kaut līdz pusnaktij. Jautājumi tiešām nebeidzas, un Latviešu apvienības vadītāja Līga Jēkabsone ierosina sākt vakara saviesīgo daļu, kuras laikā visi grib nofotografēties kopā ar prezidentu un pastāstīt kādu notikumu viņam un tikai viņam. 

Rudzīša kungs ieradies viens bez Irmas. Viņa nejūtoties labi. Kad otrā dienā piezvanu, viņš saka: «Esam dzīvi,» un priecājas, ka vakar «viss tik labi izdevies». 

Pulkstenis jau tuvojas deviņiem vakarā, kad prezidents atstāj draudzes namu, lai dotos uz Mičiganas štata galvaspilsētu Lansingu. Nākamajā dienā laikraksts Chicago Tribune un vietējā televīzija ziņo, ka Mičiganas gubernators Riks Snaiders pārkāpis savu no tie principu un uzlicis kaklasaiti par godu Latvijas prezidentam. 

Lasot šo ziņu, atceros Daiņa iemīļotu teicienu: «Sieviete ir apģērbusies, kad uzvelk zeķes, vīrietis – kad uzsien kaklasaiti.»

Kā kļūt par princesi?

Karalisko kāzu drudža pārņemtajā Lielbritānijā der atvēsināt galvu, uz prinča Viljama un Keitas Midltones attiecībām, precībām un galma tikumiem paskatoties ar nelielu paškritikas un ironijas devu

Viņa ir izmainījusi frizūru! – noburkšķ dzeltenās avīzes Sun veterāns Arturs Edvardss, kura specializācija ir karaliskās ģimenes fotografēšana. «Vakar bija citādi. Mati bija saņemti uz aizmuguri.» Fotogrāfam rokās ir Nikon D2X ar jaudīgu objektīvu, kura apkārtmērs ir tik liels kā mana ciska. Ar to viņš var izpētīt katru Katrīnas Midltones un Velsas prinča Viljama skropstu, kamēr es ar neapbruņotu aci viņus abus tālumā redzu kā mazas lellītes. «Jā, vakar mati izskatījās labāk. Man sanāca ļoti laba bilde. Aristokrātiska.» Veiksmīgs ķēriens Edvardsam sanāca arī pirms 30 gadiem. Viņš pamanīja jaunu sievieti ar zelta burtu «D» kakla piekariņā un atšifrēja, kas viņa ir. «Vai jūs esat lēdija Diāna Spensere? Vai es drīkstu jūs nobildēt?» Viņa atļāva. Toreiz fotogrāfs izmantoja kameru Leica

Tagad Sentendrūsas Universitātes mauriņā sapulcējušies 600 studentu purpursarkanās mantijās, lai sveiktu princi, kas kā patrons ieradies svinīgi atklāt šīs Skotijas pirmās universitātes jubilejas svinības. Tā dibināta 1413.gadā. Pirmajās rindās sēdošajiem savas vietas palaimējās izlozēt loterijā. Mazajā pilsētiņā, kur ir dažas tējnīcas un kafejnīcas, pāris apģērbu veikalu un viduslaiku celtņu, dzīvo 16 000 cilvēku, no kuriem puse ir studenti. Un vēl ir skaista panorāma – skat, skat, jūra! (no kuras pūš sāpīgi auksts vējš). 

Taču tagad visas acis ir pievērstas Katrīnai. «Jā, viņa met izaicinājumu Diānai,» viszinīgi novelk kāda kolēģe, kad pāris pietuvojies līdzi atbraukušajai žurnālistu armijai. Man ir savs spriedums: ai, man ir līdzīgi sarkana jaka un šauri melni svārki kā Katrīnai! 

Dienu iepriekš, kad Katrīna un Viljams ieradās uz jauna kuģa kristībām Englsi salā pie Velsas rietumu krasta, viņai mugurā bija lietusmētelis (četras sezonas vecs), kas nupat saīsināts, lai apakšējā mala būtu 2-3 collas virs ceļa, bet matos bija rota no fazāna spalvām. Tas bija 24.februāris, un jaunā pāra pirmā iziešana sabiedrībā pēc oficiālās saderināšanās izziņošanas. Mikrofoni uztvēra, ka Katrīna pareizi izdzied velsiešu himnas Hen Wlad Fy Nhadau vārdus. Kāds atvieglojums! Nav tādas izgāšanās kā britu valsts sekretāram Velsas lietās Džonam Redvudam, kas reiz tika nofilmēts dziedam pavisam šķībi. 

Tā tas sākās: Katrīnas Midltones jaunā dzīve Apvienotās Karalistes troņmantinieka sievas amatā. Viņas galvenais amata pienākums būs radīt pēcnācēju – vēlams drīz un vēlams puiku (lai atkal nav jānoklausās visas tās muļķības par vīriešu un sieviešu pirmdzimtā tiesībām). 

Vēl darba pienākumos ietilpst pozēšana fotogrāfiem, mazi ceremoniāli pasākumi un sava vārda aizlienēšana labdarībai. Atceraties, ko īgnajiem dēliem teica karaliene Šarlote filmā Karaļa Džordža neprāts? «Saņemieties! Pasmaidiet un mājiet ar roku! Tieši par to jums maksā!» Īstajai karalienei Šarlotei, kas dzīvoja pirms 200 gadiem, gan palaimējās tādā ziņā, ka nebija jāstājas sejā iebāztu Nikon un augstas izšķirtspējas televīzijas kameru priekšā. 

Atsaka Bekhemas palīdzību
Runājot par Katrīnas apģērbu, jāatzīstas, ka man tas patīk. Atturīgas kleitas, lietusmēteļi un vienkāršas jaciņas svinīgos pasākumos, ko papildina draiskulīgas galvasrotas. («Ja visi ģērbtos kā viņa, britu kāzas un citi svinīgi pasākumi izskatītos ļoti stilīgi,» secinājusi modes žurnāla Vogue redaktore Aleksandra Šulmane.) Taču izrādās, ka mana dievināšana nebūt nav laba lieta. Kad tovakar Edinburgā ietrausos vilcienā, lai atgrieztos Londonā, interneta portāls Huffington Post jau bija publicējis savu spriedumu: «Keita Midltone šodien oficiāli izbrauca princeses teritoriālajos ūdeņos, mugurā velkot apģērbu, kuru spiesta iemīlēt ikviena lēdija – kostīmu ar svārkiem.» Huffington tobrīd vēl nezināja, kas ir drēbju autors, vien paskaidroja, ka žakete bija koši sarkana, bet viss pārējais melns, ieskaitot cimdus, «ko viņa vēlāk novilka, lai parādītu saderināšanās gredzenu». Pagāja vēl 24 stundas, un tika atšifrēts arī dizainers. Modes pasaulei šausmās aizcirtās elpa. «Luīza Spanjoli!» vaimanāja žurnāla Grazia stila redaktore Pola Rīda. «Šo zīmolu valkā tikai itāļu vecmāmiņas.» 

Ikviens vēlas, lai princese valkātu britu dizainerus, turpināja Rīda. «Tas būtu liels palīgs britu modes industrijai, globāla reklāma. Bet – nē, viņa neiet pie dizaineriem. Viņa pat atsakās no piedāvātās palīdzības. Mēs jau visi zinām, ka drēbes viņai ir sūtījusi [futbolista Deivida Bekhema sieva] Viktorija un [britu dizainers] Metjū Viljamsons, bet viņa to visu aizsūtīja atpakaļ. Bekingemas pils laikam ir šausmās par domu, ka princese varētu pieņemt dāvanas. Nabaga meitenei tagad jāiet ielās un jāmeklē drēbes pašai. Veikalos!» 

Tiešām, kādas «šausmas» – mēs visi noskurināmies par domu iepirkties veikalos. 

Ciema cirks
Dažas dienas vēlāk sēžos automašīnā un pa M4 automaģistrāli, kas savieno Londonu un Velsu, dodos rietumu virzienā. Bērkšīras grāfiste, kur Midltoni uzaudzinājuši savus trīs bērnus, ir fantastiski ērta vieta ģimenes cilvēkiem. Diezgan labas mājas diezgan pievilcīgā ainavā. Labas skolas. Sakopta vide. Arī Londona un Hītrovas lidosta nav tālu. 

Baklberijas ciema Kapelas ielas galā atrodas Midltonu ģimenes ķieģeļu māja ar piecām guļamistabām. No galvenās ielas, ko sauc par Avēniju, to grūti saskatīt pat ziemā, kad kokiem nav lapu. Tagad priekšā stāv arī zīme «Privāts ceļš», lai gan visi baklberieši zina, ka tā nu gan nav taisnība. 

Midltoniem tuvākā kroga Old Boot īpašnieks Džons Heilijs tikai dienu iepriekš ir saņēmis ielūgumu uz karaliskajām kāzām. Lai krogā paēstu pusdienas, vietu vajag rezervēt laikus, jo regulāri sākuši piestāt tūristu autobusi un apkārt snaikstās televīzijas operatori. Redzu, ka ārā rosās amerikāņu CBS brigāde. Viņi intervē kādu sirmu kungu, kas atspiedies pret savu Bentley. Kad bārmenis Stīvens noliek klausuli un nopūšas: «Atkal zvanīja no žurnāla Hello,» es pajautāju, vai sirmais vīrietis ir bāra īpašnieks. «Nē, tas ir viens no mūsu kaimiņiem.» Pie bāra letes uzstājīgi sāk spiesties vairāki vācieši, tāpēc es atkāpjos. 

Desmit minūšu brauciena attālumā ir Tatčemas ciems ar Katrīnas iecienīto pārtikas lielveikalu Waitrose. Tā runā. «Viņa te piestāja pagājušajā nedēļā,» apgalvo jauneklis, plauktā kārtojot sviestmaizes. «Pa ceļam uz kuģa kristībām Velsā. Tagad gan viņai visu laiku līdzi ir vesela varza miesassargu.» Netālu dzirdu sarunājamies divas kundzes: «Es skatījos un neticēju savām acīm – princis Viljams? Un, zini, bija ar’! Ar Keitu! Viņa izskatījās ļoti mīlīga. Ļoti.» 

Gadiem ejot, mēs lūdzam Dievu, lai karaliskās līgavas nāktu no laimīgām ģimenēm. Nevar gluži teikt, ka Diāna Spensere auga bez mātes, taču tuvu tam: viņas vecāku šķiršanās bija ļoti nejauka, vecāku tiesības uz bērniem izcīnīja Diānas tēvs, un tikšanās ar mammu bija ļoti ierobežotas. Daudzus gadus vēlāk Diānas brālis Čārlzs man pats stāstīja: «Es izaugu ar vecākiem, kuri sava starpā nesarunājās 25 gadus. Tas nav labi.» 

Karalienes Elizabetes II otras vedeklas – prinča Endrū šķirtās sievas Sāras Fergusones – māte savulaik ielaidās romantiskās attiecībās ar polo spēlētāju un aizbēga uz Argentīnu, pametot savas pusaugu meitas. Sāras raksturs un uzvedība no tā ļoti cieta, maigi runājot. 

Turpretī jaunā princese Katrīna nāk no laimīgas ģimenes. To var just pat avīžu fotogrāfijās – viņi mīļo viens otru. Katrīna (29) un māsa Filipa (27) uz ballītēm Londonā dodas, sadevušās rokās. Meitas ar mammu pozē fotogrāfiem, kopā sakļautām galvām. Katrīna ar māsu ir piestrādājušas savu vecāku firmā Party Pieces, kas piegādā noformējumu un galda piederumus svinībām. 

Brālis Džeimss (23) no malas izskatās īsts mammas mīlulis. Pēc studijām Mārlboro un Edinburgas (to nepabeidza) universitātēs viņš nodibināja pats savu firmu Cake Kit, kas mēģina ielauzties tajā pašā tirgū, kur jau rosās Party Pieces. Starp citu, vecāki Karola un Maikls Midltoni – bijusī stjuarte un lidostas tehniskais darbinieks – kopš savas firmas nodibināšanas 1987.gadā ir kļuvuši par miljonāriem. 

Kāds kaimiņš, kurš nevēlas nosaukt savu vārdu, stāsta, ka Katrīna bērnībā bijusi ļoti jauka meitene un ļoti pieklājīga. «Tiesa, Filipa bija lielāka skaistule. Katrīnai vajadzēja valkāt gan augšējo, gan apakšējo zobu stīpiņas, un viņa nebija tāda eleganta skaistule, kādu redzam tagad.» Tēvs Maikls ir «patiešām ļoti patīkams cilvēks, Karola ir nedaudz nervoza». Cilvēki viņu raksturo kā «mērķtiecīgu», kas 21.gadsimta leksikā ir pieklājīgs aizvietotājs apzīmējumam «izsitēja». 

«Ģimene un draugi Filipu vienmēr sauca par Pipu. Keita vienmēr bija Katrīna. Mēs tiešām nesaprotam, no kurienes uzradās šī Keita.» Pateikšu priekšā: tā viņu iesauca draugi universitātē, un vēlāk to pārņēma avīzes. 

«Katrīna» ir pārāk garš vārds, lai ielīstu avīžu virsrakstos, lai gan, protams, viņai ir visas tiesības pret to iebilst. Redz, pat es šeit pieklājīgi rakstu pilno vārdu, lai gan ikdienā lietoju «Keita». Tāds bija arī traģiski bojāgājušās princeses Diānas liktenis – virsrakstos viņa bija tikai Dī vai vēl īsāk – D. 

Paklačosimies par madāmām
Ja mani būtu bildinājis 28 gadus vecs princis, kam nākotnē lemts kļūt par karali, es jau sen būtu skaļi paudusi savu nepatiku par iesaukas lietošanu. It īpaši, ja man pa rokai būtu tik efektīvs preses dienests, kāds ir princim Viljamam un viņa jaunākajam brālim Harijam. Karaliskais biogrāfs un vēsturnieks Hugo Vikers atgādina, ka ziņa par saderināšanos veiksmīgi tika turēta noslēpumā līdz pat pēdējam brīdim pagājušā gada 16.novembra rītā. «Pat privātais preses sekretārs to uzzināja tikai 40 minūtes iepriekš. Dienā, kad 1981.gadā tika paziņots par Čārlza saderināšanos ar Diānu, viņas foto jau rotāja avīzes The Times pirmo lappusi. «Skaidrs, ka ziņa tika noplūdināta jau vismaz dienu iepriekš.» 

Tagad – 30 gadu vēlāk – informācijas menedžments ir augstā līmenī. Officialroyalwedding2011.org vairāk atgādina nevis jaunā pāra mājaslapu, bet labdarības organizāciju – līgava un līgavainis mudina nepirkt kāzu dāvanas, bet ziedot naudu cēliem mērķiem. Laiku pa laikam tur tiek iemesta arī privāta informācija, piemēram, Katrīnas biogrāfija ar foto, kur viņa redzama Jordānijas galvaspilsētā Ammānā. No divu līdz četrarpus gadu vecumam. Kas to būtu domājis?! Parakstā apgalvots, «kamēr tur strādāja viņas tēvs». Ko viņš tu darīja? Nav ne jausmas. Toties acīs krīt zīmogs «© Midltonu ģimene» uz fotogrāfijām. Nu, ļoti gudri. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas strādā par advokātiem. Skaidrs, ka Midltoniem ir labi padomdevēji – advokātu birojs Harbottle&Lewis (viņi apkalpo arī karalisko ģimeni). Runā, ka advokāti ļoti ātri neitralizējuši Niradžu Tannu, kuru uzskata par pasaulē izveicīgāko paparaci – viņam pagājušajos Ziemassvētkos izdevās ielavīties kortos un nofotografēt Katrīnu spēlējām tenisu, bet pēc tam viņš «iebāza» savu Nikon pa logu pusdienu maltītes laikā. 

Biogrāfija Officialroyalwedding2011 lapā norāda, ka topošā princese studējusi Mārlboro koledžā un Sentendrūsas Universitātē, bet nezin kāpēc netiek pieminēti divi gadi, ko viņa pavadīja Daunhausas meiteņu skolā. 

Attiecībā uz princi Viljamu Sentendrūsa bija prātīgi izvēlēta universitāte. Tā atrodas mazpilsētā, un liela daļa studentu ir ārzemnieki – amerikāņi, japāņi, ķīnieši, daudz eiropiešu. Varēja mierīgi baudīt normālu studenta dzīvi. «Par vietējās grāfistes iedzīvotājiem daudz ko pasaka tas, ka viņi īpaši neņem galvā, kāda ir tava izcelsme,» saka skots Pīters (acīmredzot, arī vienaldzīgs), kas studēja vienu gadu zemākā kursā nekā princis, un vienīgais, ko vēlas piebilst, ir tas, ka regbija komandai, kurā spēlēja princis, bija «muļķīgas rozā zeķes». 

Savukārt Katrīna bija viena no «aptuveni 40 madāmām, kas studēja mākslas vēsturi», man stāsta cits universitātes absolvents. «Tajā grupā bija arī Olīvija Hanta, kas bija prinča draudzene, pirms viņš iepazinās ar Keitu. Keita sadraudzējās ar visām prinča bijušajām draudzenēm.» Tas ir gudri. Tagad neviena nesteidzas klačoties presei. Visas prinča bijušās draudzenes un visi bijušie Keitas boifrendi (viņu skaits ir mazāks) ir ielūgti uz kāzām. 

Profesors Pīters Hamfrijs bija mākslas vēstures katedras vadītājs, kad studēt sāka Viljams un Keita. Protams, viņš labi atceras kroņmantinieku, bet Keita no atmiņas ir izgaisusi. Ar neko neizcēlās līdz pēdējam gadam, kad izvēlējās noklausīties lekciju kursu Ticiāns un viņa laikmets. «Tas ietver arī arhitektūru,» stāsta profesors. «Ja pareizi atceros, viņa noslēguma darbu nerakstīja par Ticiānu vai viņa gleznām, bet gan par Venēcijas pili, ko sauc par Palazzo Corner.» 

Par Viljama un Keitas attiecībām viņam nav bijusi nojausma līdz brīdim, kad dzeltenajās avīzēs ieraudzījis fotogrāfijas ar abiem brīvdienās slēpošanas kūrortā Austrijā. Keita nav centusies pievērst sev uzmanību, un, pēc profesora domām, tā ir laba īpašība. «Ļoti diskrēta. Tieši šīs īpašības viņai palīdzēs jaunajā lomā.» Beigās Hamfrijs piebilst: «Atvainojiet, bet man nav nevienas pikantas anekdotes, ko jums izstāstīt. Es pat nezināju, ka viņa jāsauc par Keitu.» 

Katrīnas disertācija bija par Čārlza Dodžsona fotogrāfijām (viņš vairāk pazīstams ar pseidonīmu Lūiss Kerols kā Alises piedzīvojumi Brīnumzemē autors). Tā bija «labi uzrakstīta», un viņa tika galā «ar visiem aspektiem izjusti un gudri». Tātad Katrīna ir gudra? «Neapšaubāmi. Gudra un prot izteikties. Un ļoti diskrēta.» 

Katrīna būs «vienīgā Anglijas karaliene, kurai ir universitātes grāds», norāda vēsturnieks Hugo Vikers. Turklāt mākslas vēsturē. Vai tas ir noderīgi? «Jā, viņa dzīvos dažās ļoti jaukās pilīs.» 

Zināms, ka karalienei Elizabetei II patīk jaunas sievietes, «kuras necenšas uzbāzīgi izcelties pūlī». To gan nevar teikt par viņu pašu – atceramies kaut vai karalienes rozā cepures un koši dzelteno mēteli. Toties Katrīnas Midltones izkoptā atturība un acīmredzams «skatieties uz mani!» gēna trūkums noteikti palīdzēs ātri iedzīvoties galmā. 

Pie kāda titula pēc altāra tiks Katrīna? Tas atkarīgs no tā, vai Viljamam tiks piešķirts grāfa vai hercoga tituls. Varētu būt gan viens, gan otrs, jo karaliene ar tādiem apveltījusi savus dēlus [Čārlzu, Endrū un Edvardu]. Tomēr var sagadīties tā, ka nekāds jauns tituls Viljamam nemaz netiek. Viņš pats esot priecīgs par to, ka viņu vienkārši saucot par Velsas princi, un karaliene to varētu ņemt vērā. Tādā gadījumā Katrīna oficiāli tiks dēvēta par Velsas Viljama princesi. Līdzīgi tika dēvēta Kentas Maikla princese. Karalienes brālēna Kentas prinča Maikla sieva. Tas skan dīvaini un mulsina daudzus cilvēkus, bet tā nu tas ir. Vairākums cilvēku, kas vispār ir dzirdējuši par Kentas Maikla princesi, nemaz nezina, ka viņas īstais vārds ir Marija Kristīne. Domā, ka viņa ir Maikla. 

Komentētāja Selestrija Noela zina teikt, ka tieši tāpēc Katrīna pati vēlas tikt dēvēta par princesi Katrīnu. 

Cita lieta, ar ko pašlaik aizņemti daudzu ļaužu prāti, – vai Katrīnai Midltonei pēc 29.aprīļa būs jāupurē sava laimīgā vecāku ģimene? Vēsturnieks Vikars cer, ka šoreiz tā nebūs. «Tā parasti saka – ja esat atdevuši savu bērnu karaliskajai ģimenei, jābūt gataviem, ka to redzēsit arvien retāk un retāk. Jā, pagātnē tas bija ļoti noslēgts loks. Taču es esmu pārliecināts, ka princis Viljams aizvien būs regulārs viesis Midltonu mājās. Protams, tas būs citādi. Un grūtāk.» 

Divas manas draudzenes, kurām ir sakari karaliskajā galmā, par šo jautājumu ir pretējās domās. Viena uzskata, ka Katrīna savus vecākus turpmāk satiks ļoti reti. «Jā, viņas vecāki vienreiz tika uzaicināti uz medībām karalienes rezidencē Balmoralas pilī Skotijā. Vienreiz! Un tas bija pirms saderināšanās. Tā bija tikai viņu atrādīšana fotogrāfiem: lūk, šī ir prinča Viljama draudzene, un šie ir viņas vecāki! Paldies, varat braukt mājās! Neticu, ka viņi tiks ielūgti uz pili Ziemassvētkos. Es pārāk labi pazīstu karalisko ģimeni un zinu, ka viņu tikumi nemainās. Viņi dzīvo paši savu saplānoto dzīvi, kurā tagad atrasta vieta arī Keitai. Bet – vai piebiedroties varēs arī Midltoni? Nekādā gadījumā! Cilvēki, kas dzīvo pie M4 autostrādes?» 

Otra draudzene uzskata, ka Midltoni drīzāk tiks pie vēl viena dēla. «Jā, tas gadās reti monarhu ģimenēs, taču princis varētu saglabāt tuvas attiecības ar radiem Bērkšīrā. Tas ir acīmredzams, ka Keitai ģimene ir svarīga: viņai ir labas attiecības ar vecākiem, viņai patīk pavadīt laiku kopā ar māsu un brāli. Viljams tagad diezgan bieži viesojas Midltonu mājās, un nav šaubu, ka darīs to arī turpmāk. Bērk-šīra ir tuvu Londonai. Tuvu Vindzoras pilij.» 

Ak, jā, atkal atgriežamies pie Bērkšīras un M4. Nav šaubu, ka britu aristokrātu ģimenēs, dzirdot šos vārdus, uzmetas zosāda. Princis Viljams pie altāra vedīs Mis Vidusšķiru? Un viņa jaunākais brālis princis Harijs tagad ir «sapinies» ar zimbabviešu biznesmeņa meitu? Aristokrātiem taču ir jāturas kopā! Zilajām asinīm vajag turpinājumu! Tāpēc nav šaubu, ka dienā, kad oficiāli tika izziņota saderināšanās, katrā 18.gadsimta viesu salonā, katrā ziemeļu pilī, katrā lepnā muižā atskanēja pieklusināti sāpju kliedzieni.

Karaliskās kāzas. Toreiz un tagad      

Pāris
Velsas princis Čārlzs Filips Artūrs Džordžs (32) un Diāna Frānsisa Spensere (20)
Velsas princis Viljams Artūrs Filips Luijs (28) un Katrīna Elizabete Midltone (29)

Pazīšanās ilgums
Aptuveni gads
Astoņi gadi ar pārtraukumiem

Kāzu datums
1981.gada 29.jūlijs
2011.gada 29.aprīlis

Viesu skaits
3500
1900

Kāzu izmaksas
2,5 miljoni mārciņu (1981.gada cenas)
53 miljoni mārciņu

Bildināja
Bekingemas pilī
Safari namiņā Kenijā

Saderināšanās gredzens
Pašas Diānas izvēlētais safīrs dimantu ielokā (36 000 mārciņu)
No Diānas mantotais gredzens

Saderināšanās foto
Modes fotogrāfs Mario Testino
Modes fotogrāfs Mario Testino

Cita sieviete
Kamilla Pārkere-Boulza, ar kuru Čārlzs iepazinās 22 gadu vecumā un slepus tikās arī laulības laikā. Čārlzs apprecēja Kamillu 2005.gadā – desmit gadus pēc viņas pirmās laulības šķiršanas un astoņus gadus pēc princeses Diānas nāves.
Viljamam studiju laikā bijušas vismaz piecas draudzenes. 2003.gadā paklīda baumas, ka viņš ir saderinājies ar Džesiku Kreigu, kuras ģimenei pieder īpašumi Kenijā. Vēlāk skaidroja, ka tas bijis joks. Tagad Džesika ielūgta uz kāzām.

Elton, sūtījums no Katlakalna!

Mottra ikri likti galdā gan Eltona Džona slavenajā labdarības ballē, gan Mihaila Gorbačova 80.jubilejas svinībās 

Grūti iedomāties, kas kopīgs glamūrīgajam sabiedrības krējumam, kas izlijis pār britu dzeltenās preses lapām pēc mūziķa Eltona Džona ikgadējās labdarības balles vai Mihaila Gorbačova 80 gadu jubilejas svinībām Karaliskajā Albertholā, un angāram līdzīgai divstāvu ēkai Rīgas pievārtē, Katlakalnā. 

Te, Latvijas un Krievijas kopuzņēmumā Mottra, top videi draudzīgie melnie ikri, kuri pacietīgā garā iekaro vietu uz bagātu gardēžu galdiem ārpus Latvijas un apskrējuši gan Anglijas, gan ASV lielo laikrakstu lappuses. 

Slauc, nevis uzšķērž
Mottra dibināta 2002.gadā, bet nav īpašnieku pirmais uzņēmējdarbības mēģinājums – viņi Astrahaņā citā jomā sākuši rosīties jau neilgi pirms PSRS sabrukuma un pēc kāda laika ieguvuši nomā vietējo zivju pārstrādes rūpnīcu, kas ražoja arī ikrus. Taču noma nav pagarināta, un īpašnieki izmēģinājuši spēkus vēl pāris vietās, līdz gadsimtu mijā nopirkuši uzņēmumu Ķekavas pagasta Katlakalnā, kur padomju gados audzēja karpas Rīgai. Atveduši ikrus un sākuši audzēt stores un sterletes, kuras līdz HES būvei dzīvoja arī Daugavā. «Mēs nopirkām faktiski sienas un visu pārbūvējām,» saka ražotnes vadītājs īpašnieka dēls Dmitrijs Tračuks, kurš pēc ekonomikas studijām Maskavā, Lielbritānijā un Nīderlandē iecerētās investīciju bankas vietā nonācis 27 darbinieku kolektīva vadībā. «Ikrus var taisīt katrs, ieskaitot katru Volgas zvejnieku, kas to arī dara, bet jautājums – kā tu tos gatavo?» 

Mottra savus ikrus iegūst nevis klasiskajā manierē, uzšķēržot zivi, bet gan veicot nelielu iegriezumu un ikrus izslaucot. 98-99% zivju pēc procedūras paliek dzīvas, un pēc diviem gadiem tās var slaukt atkal. Tāpēc arī Mottras ikrus sauc par ilgtspējīgiem, jo ražošana nenoplicina resursus. Mottras ikriem nav zivju piegaršas, tie ir nesalipuši un birstoši, maigi, jo mazsālīti un bez konservantu piejaukuma. 

Ieejot Mottras ražotnē, pretī sitas silts un mitrs gaiss. Lielajos, ar tīklu pārvilktajos baseinos pa krāniem šļācas ūdens un ripinās īpašas bumbiņas, uz kurām vairojas vajadzīgās baktērijas. No griestiem nokarājas lielāki un mazāki zirnekļi, tiem šāda vide ir pa prātam. Baseini, kas pildīti ar bioloģiskajā filtrā attīrītu ūdeni no pašu veidota urbuma 150-200 metru dziļumā, tiek apsildīti, un tiem izveidota speciāla ūdens maiņas sistēma, kas maksimāli imitē dabisko vidi – tikai bez piesārņojuma. Rūpnīca ir pašpietiekama, pēc vadītāja vārdiem, tā neņem ūdeni no upes, un tās īpašās slēgtās ūdens cirkulācijas sistēmas izmešu daudzums ir mazāks nekā vidusmēra dzīvojamajai mājai. 

Zivis slauc tad, kad ir saņemts pasūtījums. Mūsu vizītes rītā slaukti ikri pēc kāda jauna Monako klienta pasūtījuma. 

Baseinos ir ne tikai milzīgas stores un sterletes (izrādās, zivis aug visu mūžu), bet arī tilapijas, sami, zandarti un eksotiskākas radības – piraijas. Tās esot ne tikai garšīgas. Līdzīgi haizivīm piraijas cilvēki ēd cerībā, ka organisma brīnumainā reģenerācijas spēja no šīm zivīm kaut kādā mērā pāries arī uz viņiem. Piraija, kurai vēderā izkosts caurums un zaudēta daļa iekšējo orgānu, spēj tos atkal ataudzēt. Dmitrijs Tračuks stāsta, ka bijis domāts eksotiskās zivis piedāvāt vietējam tirgum (Mottras lielāko tirgu Latvijā veido svaigu zivju tirdzniecība). Taču tas nav izrādījies izdevīgi – tā kā rūpnīca ir resursu ietilpīga un visu laiku apkurināma, tilapiju cena bijusi trīsreiz lielāka par sasaldēto, no Āzijas atvesto. «Mēs bijām iedomājušies, ka cilvēki sapratīs – saldētas zivis nav labākais, neviens nezina, kur tā augusi, ko ēdusi. Bet – nē, tikko ierauga, ka trīsreiz lētāka, uzreiz nopērk saldēto. Domājat, restorāni ir citādi? Muļķības, tie uzskata, ka patērētājs tāpat neko nesaprot un atšķirību nejūt.» Tāpēc eksotiskās radības augot pašu priekam un gaidot labākus laikus. 

Līdz plusiem – ilgi
Par spīti luksusa preces statusam, publicitātei Lielbritānijā un atrašanās vietai dārgā gala lielveikalu Harvey Nichols un Selfridges plauktos, Mottras kaviāra slava pagaidām ir lielāka par ienākumiem, kurus tie dod saviem ražotājiem. Dmitrijs Tračuks izvairās no konkrētiem skaitļiem par zaudējumiem un apjomiem, bet iezīmē tos citādi – rūpnīca gadā spēj saražot līdz trim tonnām ikru, taču tik daudz nav nepieciešams. Pašlaik top piebūve, kas ļaus jaudu palielināt līdz septiņām tonnām gadā. 

«Tirgus šajā jomā ir ļoti skarbs. Pirmkārt, ja cilvēks ēd ikrus, viņš tos jau no kāda pērk. Mums ir jākonkurē ar uzņēmumiem, kas tos iegūst daudz lētāk – noķer upē, uzšķērž, un gatavs. Rietumos visiem cilvēkiem patīk ideja par ilgstpējīgiem zivju resursiem, ekoloģiski tīru un draudzīgu vidi, bet jautājums – cik viņi ir gatavi par to maksāt, un diezko nav,» saka Dmitrijs Tračuks. Taču rūpnīca esot tuvu punktam, kurā sevi sāk atpelnīt, lai gan viņu peļņas marža lielo izdevumu dēļ esot neliela. 

Jautāju, kādēļ aristokrātu un Džeimsa Bonda tipa cilvēku iecienītā uzkoda ir tik dārga? «Pieprasījuma un piedāvājuma likums. Atklāti sakot, ja cilvēks ir gatavs samaksāt 2000 eiro par kilogramu, kas ir plus mīnus tirgus cena, tad tikpat labi viņš samaksās 5000 eiro. Līdzīgi kā ar dārgajām mašīnām – tikai lai parādītu, ka var to atļauties, bet citi nevar. Tikai šiem cilvēkiem grūti tikt klāt. Tādi kā mēs rindās stāv.» 

Nedaudz ikru tiekot nopirkti arī vietējā tirgū. Dmitrijs smiedamies atstāsta pieredzi ar Krievijas popmūzikas silikona un spīguļu konkursburziņa Jaunais vilnis rīkotājiem – piedāvājuši Mottras ikrus, un šie: nū, dodiet, paēdīsim! «Visi ir viltnieki un ne par ko negrib maksāt, turklāt domā, ka tāpēc, ka mēs ražojam melnos ikrus, peldamies naudā. Uzreiz jautā – cik jūs mums maksāsit? Ja mums būtu daudz liekas naudas, tirgus iekarošana būtu vieglāka, bet mums nav. Tāpēc es arī Jaunajam vilnim teicu – kam vēl mēs varam pārdot, ja ne jums?» 

Uz kāzām netiek
Mottra nekad nav slēpusi, ka ir no Latvijas – tas lasāms gan uz burciņām, gan ārzemju preses materiālos. Mottra kopā ar koka māju restaurāciju tika rādīta kā Latvijas piemērs Baltijas un Ziemeļvalstu premjeru sammitā Londonā šāgada janvārī, kur to prezentēja šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. 

Šefpavārs Mārtiņš Rītiņš stāsta, ka Mottras ikrus gan iekļāvis Vincenta ēdienkartē, gan arī dažādu pieņemšanu ēdienu gatavošanā, jo pēc kvalitātes tie esot salīdzināmi ar ikru «zelta klasi» – ikriem, kas nāk no Kaspijas jūras zivīm. Turklāt Mottras īpašā tehnoloģija ļauj ikriem izaugt un nobriest līdz vajadzīgajam lielumam. Lai gan parasti viņš esot pret mākslīgos apstākļos jeb zivju fermās audzētajām zivīm, Mottras gadījumā gan apstākļi, gan tehnoloģija tās ļaujot pielīdzināt savvaļas. «Es biju ļoti pārsteigts, ka Latvijā kaut ko tādu var izaudzēt.». 

«Ikrus tomēr lielā mērā asociē ar Krievijas produktu, tāpēc arī mēs vienmēr uzsveram, ka esam kopuzņēmums. Kad prasa – vai jums ir Krievijas ikri, sakām: mēs esam Krievijas ikri! Zivis mums no Krievijas, tikai ar Latvijas pasēm, ražots Eiropas Savienībā,» stāsta Dmitrijs Tračuks. 

Uzņēmuma produkciju varot iegādāties visās Eiropas Savienības valstīs, ASV, Krievijā, bet ar ieiešanu Āzijas un arābu valstu tirgos nav veicies, jo tie esot slēgtas vides un nepieciešams zināt pareizos cilvēkus. Lielāko grūdienu attīstībai devušas investīcijas mārketingā Lielbritānijā 2008.gadā, kad uz Mottras ražotni vesti gan britu žurnālisti, gan šefpavāri. Dmitrijs mēģinājis Latvijas «melno zeltu» iedabūt arī prinča Viljama karaliskajās kāzās, bet nav sanācis, taču viņš par to nenokar galvu, saprotot piegādātāju sūro konkurenci. 

Ikrus no rīta un vakarā gan ražotāji neēdot – Dmitrijs teic, ka pilnīgi pietiekot ar tiem, ko nākas degustēt slaukšanas laikā. Bitenieks taču arī neesot diez cik kārs medus ēdājs.

Kā iegūst ikrus
1. Aptuveni septiņus gadus audzē stori
2. No siltā ūdens pārvieto uz aukstāku baseinu, kur vairākus mēnešus ir «ziema»
3. Ar ultrasonogrāfu pārbauda ikru gatavību
4. Zivi izceļ, veic 2 mm iegriezumu urīnizvadkanālā un izslauc ikrus
5.  Zivi ielaiž baseinā un gaida divus gadus līdz nākamajai slaukšanai

Kristaps Melderis

Februāra beigās Kristaps saņēmis izglītības un zinātnes ministra apsveikumu par sudraba medaļas iegūšanu Eiropas lielākajā un prestižākajā jauno profesionāļu meistarības konkursā «Euroskills 2010»

Konkursā kopīgi ar kolēģi no Rīgas Tehniskās koledžas Bruno Bremmeru abi pārstāvēja mobilo robotu tehniķa profesiju. Puišus pārspēja vienīgi Vācijas komanda.

Vecums: 22. Vecāki: Inga – grāmatvede, Andris – bocmanis, «satieku tēti divreiz gadā, esmu mammas dēls».

Kā gatavojāties konkursam? «Mājās negulējām, brīvo laiku pavadījām laboratorijā. Nevaru pat atcerēties, cik reižu piedalījāmies dažādās atlasēs.» 

Ko jūsu robots dara? «Izmantojot navigācijas funkciju, kustas pēc koordinātām, lai atrastu
aptuvenu atrašanās vietu, tālākai kustībai izmanto pārējos sensorus. Robots bija ieprogrammēts konkrētā secībā pacelt detaļas un salikt traukā vai pārnest uz citu vietu.»
 

Robotiem ir jūtas? «Viņiem ir tik attīstīta sensoru sistēma, ka viņi jūt vairāk nekā cilvēki.» 

Kas jāprot ideālam robotam?«Atjaunot sevi, izveidot kopiju, tad viņi nespētu sabojāties.»

Vai meitenēm patīk elektroniķi? «Rīgas Tehniskajā koledžā nav daudz meiteņu, kam paprasīt, zinu tikai, ka puišiem dikti patīk tehniskas meitenes.» 

Kāda atzīme tev bija fizikā? «Četri, toties elektronikā – deviņi. Mani neinteresē, ar kādu spēku nogāzīsies galds uz zemes, mani interesē elektroniskās ķēdes, kapacitātes.» 

Kādi ir tavi tālākie dzīves mērķi? «Uzcelt observatoriju, lai vecumdienās ir, ko darīt.»

Atgriezusies

Pēc divu bērnu piedzimšanas Baiba Broka (38) atgriezusies teātrī un nesaprot, kā mājsaimniecēm atliek laiks seriāliem 

Smilšu gredzens ar zemesriekstiem vasaras vakarā pēc peldes Daugavā. Tik labā dzīvē pērnvasar Lielvārdes Elvi nejauši sastapu Baibu Broku ar meitu Barbaru, dēlu Teodoru un viņu tēti Gati. Lielvārdē dzīvo Baibas vecāki, un tur viņa pavadīja vasaru. Rudenī jaunās izrādēs Baibu nemanīja, taču martā ar izrādi Smagais metāls viņa atgriezās Jaunajā Rīgas teātrī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. 

Tiekamies kafejnīcā Mans mīļais Valdemāra ielā, jo Baiba dzīvo tai iepretim. Savā mājā žurnālistus viņa nav laidusi un nelaidīs. «Autiņbiksītes nerādu un citas biksītes arī ne. Nesaprotu, kāpēc cilvēki izrāda skapjus. Nu, nēēēēsaprotu,» Baiba saka, ķerot ar roku pie kakla, «kam tas vajadzīgs. Ja parādīšu apakšbikses, kāds nopirks biļeti uz izrādi? Skatītāji mums nav jāpulcē šādi.» 

Baiba ir pārliecināta, ka, stāstot par savu privāto dzīvi, aktieris aplaupa darbu, ko dara. Aplaupa savu tēlu. Aktierim jābūt tādam, lai izrādē skatītājam nenāk prātā par viņu izlasītais. Lai savā veidolā aktieris var ielikt to, ko grib skatītājiem piedāvāt. Iebilstu Baibai. Dvēseliskā atkailināšanās uz skatuves man šķiet intīmāka nekā zeķes parādīšana presē. Zeķe ir tikai zeķe. Lieta. «Jā, bet pietiek, ka aktieris atkailinās garīgi un uz skatuves. Skatītājam ir jāredz tieši tas.» 

Līdz šim Broka pret dzelteno presi izturējusies rezervēti un laipni. Ja esi publiskā pasākumā, nav jāslēpjas. Pirms tam jāsakārto mati un grims. Un jāsmaida. «Ja nobildēs mani ar bērniem uz ielas – lai, taču speciāli arī viņus neafišēšu: re, re – manējie.» 

Tūlīt nesīs lelles
Pirms gadiem trim, ejot gar kafejnīcu Osīriss, reta bija reize, kad tur nemanīja sēžam Baibu. «Un pēc tam – Teātra bārā,» viņa apstiprina. Tādam dzīvesveidam bija kāda jēga? Baiba smej, ka, cerams, piektā daļa no sarunām bijušas vērtīgas – domu apmaiņa ar cilvēkiem no citas sfēras vai cita teātra. Tagad tā visa nepietrūkst, taču varbūt pēc pāris gadiem būs citādi. 

«Kad Osīrisā ienāca mazi bērni, bija skaidrs: nujā, cauri ir. Tūlīt lelles nesīs klāt un visiem – vaivai! – būs jāpriecājas. Iepriekš mana attieksme bija emocionāli neitrāla. Bērns – tas ir labi, bet neattiecas uz mani. Tagad, ieraugot uz ielas bērnu vienu, sāku domāt: pag, kur viņa vecāki. Vai viņš ir ēdis?» 

Pašas bērni Baibai iemācījuši, kas ir pacietība. «Tas ir darbs ar sevi. Tev iedots treneris, ar kuru jātiek galā.» Kad bērni neklausa, dažkārt uznāk tādas dusmas, ka gribas paraut, taču Baiba savaldās. Zina, ka tā nepanāks rezultātu. Labāk apturēt, lēnām aprunāties. «Visi bērni ir vienādi. Viņi ir tik neveikli! Āāāārprāts, cik neveikli! Nu, nevar to krūzīti nolikt uz galda. Nevar. Viņi mācās. Mums jāpalīdz.» 

Baiba sapratusi, ka var nebūt perfekta. Agrāk šķita, ka, kaut ko nepaspējot izlasīt un apskatīt, nebūs pietiekami gudra, bet bērni dod sajūtu: ai, nu, nekas! Nebūsi pati asākā? Arī nekas. Nenotiks, kā iecerēts? Pasaule neaizies bojā! To pateikusi, Baiba mirkli padomā un viltīgi, aci piemiegdama, turpina. «Ar laiku jau es gribēšu iekosties sacensību ābolā.» 

Tā kā pirmais bērns Baibai piedzima 35 gadu vecumā, prasu padomu: ko darīt, ja apkārtējie nemitīgi vaicā, kad man būs bērni, un norāda, ka būtu tā kā laiks. Nelīdz ne joki, ne uzbrukumi. Baiba stāsta, ka izvēlējusies klusēšanas taktiku un centusies no tādiem bakstītājiem norobežoties. «Nevar cilvēkus izmācīt. Ja nav iekšējās inteliģences, tad nav. Nu kā cilvēki var būt tik nesmalkjūtīgi un to prasīt? Jo īpaši, ja sievietei ir trīsdesmit gadu un nav bērnu.» Ja arī sieviete izvēlēsies sevi realizēt citādi, tad viņa, visticamāk, to citiem paziņos. Aktrise Broka uzskatīja, ka nav tik ģeniāla, lai nebūtu māte. 

Turpinot tematu, Baiba iesaka neiespaidoties no apkārtējiem, bet ļauties plūdumam. Domāt par bērnu, dziļi vēlēties un izdarīt izvēles, lai vēlēšanās piepildītos. «Tās labā no kaut kā ir jāatsakās. Tā sirsnīgi un godīgi.» Baibai tā bija atteikšanās no viesizrādēm Kolumbijā. Uzzinājusi, ka pēc pusgada būs brauciens ar izrādi Garā dzīve, viņa no tā atteicās. Nojauta, ka «dziļā vēlēšanās» varētu piepildīties. Tā arī notika. Nostrādāja iekšējā loģika. Gāja secen arī tūre pa Spāniju un daudzi citi braucieni, jo Barbaras brālis Teodors ir gadu un četrus mēnešus jaunāks par māsu. 

Lai arī vecāki ir tumsnēji, bērni ir zilacaini un blondiem matiem. «Dažkārt, uz viņiem skatoties, pārņem nedaudz jocīga sajūta. Esmu kā tāds pastnieks, kurš viņus atnesis,» Baiba joko. 

Broka nav precējusies, viņas bērnu tētis ir Gatis Builis, Jaunā Rīgas teātra skaņu režisors. Gatis radīja skaņu Garajai dzīvei. Izrādē tikpat kā nav teksta, tāpēc skaņu veidošana bija komandas kopdarbs. «Ir tādi cilvēki, kuri pēkšņi iepazīstas lidmašīnā, un ir tādi, kuri, viens otram blakus esot, sastrādājas, kļūst tuvi. Gatis bija izdomājis, kuru aktrisi viņam vajag, un mērķtiecīgi uz to gāja.» Teātra cilvēkiem esot ierobežota citu profesiju cilvēku iepazīšana, arī izprast aktiera dzīvesveidu vislabāk var tikai teātrim pietuvinātie. Gatim Baiba var izstāstīt, kas notiek viņas galvā, un nav jātaisnojas, ka brīvdienās nebūs mājās, bet teātrī. 

Mūsu saruna atkal aizslīd par bērniem un to, kāds bijis šoks, kad Barbara pirmoreiz pārsitusi lūpu. Bet tad Baiba sevi pārtrauc un saka: «Zini, man nepatīk runāties par bērniem, jūtos piespiesta. Varbūt tev šķiet, ka man gribas parunāties par bērniem, taču tā nav. Zinu, kā jutos, kad man kāds sāka stāstīt par savu bērnu fizioloģiju. Nu, neinteresēja. Jaunajām māmiņām ir «jāpieraujas». Jāpiedomā, vai nestāsta pārāk daudz. Var par to runāt ar citām mammām, bet ar citiem cilvēkiem – nu, nevajag. Jo tikai tev pašam tavi bērni ir paši, paši svarīgākie.» 

Labi, beidzam par bērniem. Par kultūru. Pēdējā grāmata, ko Baiba izlasīja, ir Hāleda Hoseinī Pūķa ķērājs. Par maza afgāņu puikas pārdzīvojumiem. «Satriecoša grāmata.» Mājās kaudzē sakrātas grāmatas, kuras ļoti gribas izlasīt. Cerams, vasarā izdosies. «Nesaprotu, pa kuru laiku mājsaimnieces skatās televizoru. Man tam nav laika! Reti ir vakari, kad izrauju kādu stundu filmai. Bērni ceļas ap astoņiem. No pūces esmu kļuvusi par cīruli. Iespējams, ka mani tas mainījis kā personību,» Baiba ironizē. Negulēšanas pēdas Baibas sejā nemana. Viņa izskatās labi. Acis spirgtas un priecīgas. 

Pēdējā filma, ko Baiba noskatījās ārpus mājas, ir režisora Gata Šmita Seržanta Lapiņa atgriešanās, kur pati spēlē turīga biznesmeņa padoto, kas pamet darbu. Skatoties filmu, smējusies, taču pēcāk pārņēmusi smaga sajūta. Lapiņš filmā taču ir nesaprasts un nevajadzīgs. Tādu cilvēku apkārt ir daudz. Kā piemēru Baiba min bijušo JRT aktieri Armandu Reinfledu. «Kur viņš ir? Kas ar viņu notiek? Te Kalifornijā, te atkal sāk jaunu dzīvi? Dramatiski. Kā tas beigsies? Tādus cilvēkus neviens nepārveidos un nepiejaucēs.» Iespējams, iekšējais ārprāts cilvēkā veidojoties no tā, ka aktiera darbs ir smags. «Paskat, kas notiek Dailē. Veselības problēmas Andrim Bērziņam, Harijam Spanovskim. Un tas nav alkohola dēļ. Aktieri sevi nodzen. Tā ir staigāšana pa naža asmeni. Tikai tādā līmenī arī ir vērts teātra procesā piedalīties, nevis smuki staigāt kleitās.» 

Apspriežot Seržantu Lapiņu, norādu Baibai, ka latviešu aktieriem nesanāk notēlot par pašiem turīgākus cilvēkus. Kā bagātu cilvēku personības rakstura iezīmi akcentē nauda un tās ieguldījums. Broka teic, ka priekšstats – biezie – veidojas no tā, ko lasām presē. «Netiekam klāt turīgiem cilvēkiem. Nevaram novērot viņus uz ielas. Nauda viņiem dod iespēju norobežoties.» 

Daudziņš saudzīgāk
Atgriezusies teātrī pēc gandrīz divu gadu pārtraukuma, Baiba nejūt pastiprinātu skatītāju uzmanību vai mīlestību. Nemaz tik attālināta no teātra jau viņa arī nebija. Spēlēja Manā nabaga Maratā, kas ir skatītāju iemīļota izrāde jau 14 gadu. To var skatīties vēl un vēl, jo pašu aktieru dzīves, pieredze, sāpes, pārmaiņas ir izrādes paralēlais stāsts. Tas vēl vairāk pastiprina izrādes varoņu cilvēciskumu, jēgu. Uz Marata izrādēm jau nāk skatītāju bērni. 

Garajā dzīvē Baiba spēlēja pat septītajā grūtniecības mēnesī. «Vēders man bija tāda kā stute. Sajutu savu nozīmīgumu. Manai varonei apaļīgums bija tieši laikā. Spēlējot neko necēlu. Daudziņš arī saudzīgāk gāzās virsū, tā no viena sāna.» Izrādē ir epizode, kur Vilis Daudziņš, pakāpies uz bufetes, krāso griestus. Baiba viņu ceļ nost no bufetes, turot sev uz pleca, un abi ieteimerē gultā. 

Spēlēt Garajā dzīvē Baiba atsāka, kad jaunākajam bērnam bija astoņi mēneši. Atgriezās arī Revidentā un secināja, ka izrāde mainījusies. Kolēģi – atslābuši. Uzklausot Brokas norādes, Andris Keišs teicis: «Re, policists ir atgriezies!» 

Jāstrādā ir vairāk, uzskata Baiba. Ar lomu jāstrādā. Jāpieslēdz atmiņas, sajūtas. «Man ļoti patīk darbs teātrī. Un, ja to skatās, vēl labāk.» Broka teic, ka būtu gatava spēlēt kaut puszālei, kā tas bija JRT pirmsākumos, jo skatītājs nav tas, kas motivē strādāt, motivācija nāk no pašas. «Daru to, ko man vajag, un, ja to vajag arī skatītājam, man prieks.» 

Un skatītājam vajag. Arī Korejā. Garo dzīvi korejieši skatījušies kā bērni multfilmu: smējušies, aplaudējuši. Savukārt Krievijā ņemts «pa dziļo»: re, aizejošās inteliģences novecošana, izzušana. Francijā skatītāji izturējušies nedaudz augstprātīgi: tas ir labi, ko rādāt, bet ar mūsu dzīvi tam nav nekāda sakara. Izrāde ir par vecumu? Labi, bet ne jau par mūsējo. 

Vaicāta, kādu redz JRT vīziju nākotnē, Baiba teic, ka labprāt spēlētu literārus darbus. Daudz lasītu. Viesizrāžu un ārzemju braucienu iespējamība ir atkarīga no tā, kā ar JRT strādās Alvis Hermanis. Teātris ir aktuāls, kamēr aktuāls ir režisors Alvis Hermanis. Un Eiropā viņa vārds komentārus neprasa. 

Jaunākā JRT izrāde, kur Baiba spēlē, ir Smagais metāls. Tās pirmizrāde bija marta beigās. Režisore Inese Mičule stāsta, ka Brokai lomu piedāvājusi pērnā gada decembrī, jo zināja, ka aktrise plāno atgriezties teātrī. «Kā aktrise man viņa vienmēr patikusi. Zvanīju viņai, izstāstīju, kas es esmu. Baiba izklausījās iepriecināta un piekrita. Es arī biju priecīga, ka tik liela aktrise izturas tik pozitīvi.» Pašai Baibai atgriešanās teātrī bija racionāls lēmums. Kad bērnam paliek gads, bērna kopšanas pabalsts kļūst krietni mazāks. Gribējās arī pašrealizēties. «Divi, trīs gadi mājās nevienam nenāk par labu.» 

Teātra kritiķe Undīne Adamaite novērojusi, ka Smagajā metālā Baiba nav pazaudējusi studentes garu: biklumu, pietāti pret lomu, šaubas. Spēj savu lomu piegriezt ļoti plašā amplitūdā: staigā pa ļoti trauslu ledu starp komisko un dramatisko: tas, kā viņa pēkšņi kā maza meitene sarausta zeķubikses, ir smieklīgi. Arī viņas seksapīls, kas iestūķēts padomju skolas puritānismā, ir smieklīgs. Tai pat laikā, acis nepamirkšķinot, «idejas» vārdā viņa nodod draudzeni. Un tas ir baisi.» 

Kritiķe atzīst, ka Baibas Brokas vārdu viņai vienmēr prieks ieraudzīt lomu sarak-stā, jo priekšnojauta «tur kaut kam ir jābūt» nepieviļ. «Baiba ir ļoti spilgtas formas aktrise. Arī ļoti skaista, ar izteiktu 50.gadu filmu dīvas izskatu. Ļoti drosmīga, jo kādas tik tantes nav spēlējusi. Viņa nekad to nedara uzsvērti, izspīlēti: vai redzat, kā es nolieku savu skaistumu un tēloju vecu, neglītu, resnu omi? Baiba spēj grotesko formu piepildīt ar «asinīm», tēlainību, psiholoģiju, cilvēcību.» 

Smagais metāls veidots pēc Gundegas Repšes romāna Alvas kliedziens motīviem. Izrāde stāsta par padomju laiku un patstāvīgi domājošiem pusaudžiem. Darbība notiek 1972.gadā. Broka ir teicamniece ar garām bizēm, kura izrādes finālā novēršas no savas labākās draudzenes. «Baiba ir tāda mīļa, un tieši caur to viņas tēlā teicamnieciskums un centīgums ir mīļš,» vērtē Mičule. 

Lai arī 1972.gadā Broka vēl nebiju piedzimusi, padomju garu viņa zina labi. Paveicies, ka ar vienu kāju paspēja būt pionieros. «Kaut nedaudz novērtēt, ko maksā brīvība.» Kāds varbūt Krievijā jūsmo par padomju laika garšu ēdnīcās, taču Baiba to nedara. Gana izbaudīts. Gribas uz Eiropu. Viņa novērtē to, ka Latvijā ir izvēles brīvība, nevis totalitārisms, kur jādara tā un tikai tā. Tieši tāpēc Baibu tracina, ka latvieši tik ļoti činkst. Uz to, ka Latvijā tiek kultivēts drūms noskaņojums, norādījusi viņas radiniece no Kanādas. «Un līdzko kāds pasaka, ka būs labāk, uzreiz viņu nosauc par populistu.» Apzinoties, ka savas ģimenes dzīvi Baiba saista ar Latviju, nekas cits neatliekot kā ieraudzīt labo, jo viņa nevēlas dzīvot, zūdoties un nicinot. «Ja nevari mainīt apstākļus, maini uztveri. Sāc slēpot, ja ziema nepatīk.» 

Patlaban Baibai ir labi padarīta darba sajūta. Bērni – uz kājām. Nostiprinājuši viņas pašapziņu un mainījuši vērtības. Baiba ir ierindā un var atkal enerģiju veltīt darbam. Pavasarī sāksies jaunas izrādes mēģinājumi, kura būs skatāma nākamajā sezonā. «Franču valodu gribas turpināt mācīties. To laikam kopā ar bērniem.»

Baiba Broka
Mamma Māra, inženiere tehnoloģe, tētis Antons, kinoscenārists. Brālis Normunds, bijušais īpašo uzdevumu ministrs ES finanšu pārvaldes lietās, māsa Ieva, juriste ar savu privātpraksi 

Apbalvojumi: Latvijas Teātra darbinieku savienības Lilitas Bērziņas balva, Lielā Kristapa balva kā labākajai kinoaktrisei 1990.gadā, Latvijas profesionālo teātru skates balva Gada labākā aktrise 

Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija, kinorežija (1992-1993) un dramatiskā teātra aktrise (1993-1996) 

Filmas: Seržanta Lapiņa atgriešanās, Ūdensbumba resnajam runcim, Pa ceļam aizejot u.c

Kleopatras pēdās

Sākuši ar ziepju vārīšanu citiem ārzemju zīmoliem, nu divi rīdzinieki radījuši oriģinālu piena kosmētikas produktu līniju un sapņo par ekskluzīvas Latvijas kosmētikas ražošanu nākotnē 

Kleopatras leģendāro piena vannu līdzinieces – atšķaidītu sūkalu peldes – vēl ir atmiņā latviešu vidējās paaudzes lauciniecēm, un īpaši neaizmirstama ir skābeni siltā dvaciņa, kas pēc desmit minūšu plunčāšanās vēl stundu vēdīja no neatkārtojami samtainās ādas. Dušas želejā, vannas piedevā un ziepēs, ko no sūkalām ražo divi jauni latviešu uzņēmēji, skābenais aromāts ir jūtams, taču ādai tas nepieķeras. 

«Mēs uzsveram, ka tas ir dabiski,» skaidro uzņēmuma Cita lieta valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Baklāns. Tikai retais no produkta ieviešanas gaitā aptaujātajiem īpašo aromātu atzinis par nepārvaramu šķērsli, piebalso viņa biznesa partneris Krists Frinbergs. Viss izmēģināts ar savējiem – darbiniecēm, draudzenēm, radiniecēm. Vislabāk pārdošana veikalos no jaunās pien- līnijas rit sieviešu intīmās higiēnas ziepēm, tās tagad iecerēts tirgot arī aptiekās. 

Efekts no sena defekta
Ideja izmantot sūkalas kosmētikā nav jauna, un lielā mērā to diktējusi utilizācijas problēma – biezpiena un siera ražošanas «pārpalikums» ir bioloģiski un ķīmiski tik aktīva viela, ka sūkalas lielā daudzumā kanalizācijā iepludināt vienkārši nedrīkst. 

Mārtiņa un Krista sadarbības partneris Inovatīvo biomedicīnas tehnoloģiju institūta vadītājs profesors Dmitrijs Babarikins savedis jaunos uzņēmējus kopā ar Kazdangas piena pārstrādes uzņēmumu Elpa, kur top pieckārtīgs sūkalu koncentrāts. Tā tagad ir galvenā pien- līdzekļu sastāvdaļa un aktīvā kosmētiskā viela. Galvenais uzdevums bijis izdomāt, kā pagarināt dabiski īso piena produktu derīguma termiņu. 

Talkā nākusi Latvijas kosmētikas flagmanī Dzintars pieredzi sakrājusī ķīmiķe un nozares autoritāte Valentīna Ščerbiņina. «Modernajā kosmētikas rūpniecībā neviens vairs naftas konservantus nelieto, tie lielākoties ir ar spirta bāzi,» skaidro Krists. 

Salīdzinot ar citiem kosmētikas līdzekļiem, kuru sastāvā arī norādīta piena klātbūtne, latviešu produkts atšķiras ar dabiskā aktīvā elementa lielo koncentrāciju – sūkalas veido aptuveni 80%. Mārtiņš rāda standarta pudeli no Krievijas ražotāja, kuras nosaukumā piens pieminēts «smukam sarakstam un labai cenai», taču tā īpatsvars sastāvdaļās atrodams mazāk par vienu procentu pašā lejasgalā, tāpēc nav arī gaidītā efekta. Vienā pien- pudelītē ir viens litrs sūkalu koncentrētā veidā. 

Bezvārda ražotāji
Pien-
līnija ir pirmais Citas lietas ražojums, ko ar oriģinālu zīmolu tirgo Latvijas veikalos. «Mēs gribējām palaist vienu jaunu, interesantu produktu Latvijas kosmētikas veikalos,» rezumē Krists. Iepriekš Cita lieta kopš izveidošanas 2005.gadā bijusi simtprocentīgi orientēta eksportam. Mārtiņš un Krists kopā strādājuši kādā poligrāfijas uzņēmumā un nodomājuši veidot ko savu. Tobrīd populāra bija ziepju vārīšana, slavenais Stenders – labs mārketinga paraugs katrā lielveikalā. Pamatkapitālu biznesa sākšanai sagādājusi Mārtiņa mamma, kas pati darbojusies kosmētikas lauciņā. Krists nekavējas tencināt un saka – visticamāk, labi atspērušies tāpēc, ka nebija kredītu. 

Jau no sākuma izvēlējušies skaidru virzienu: ražot ziepes, skrubjus, vannas un dušas līdzekļus eksportam ārvalstu klientiem pēc viņu vēlmēm, ar viņu norādīto saturu un dizainu. Zīmolus Krievijas, Ķīnas, Ukrainas, Vācijas pasūtītāji uzlīmējuši paši. «Mums nebija pašiem sava vārda. Klientam bija zīmols, viņš pazina savu tirgu, un mēs ražojām viņa produktu,» stāsta Krists. Atskatoties viņi secina, ka tas bijis drošākais ceļš, kā vienā rāvienā ieiet šajā tirgū. Pirmie bijuši paziņu ieteikti klienti, pēc tam Polijas, Krievijas, Ukrainas uzņēmumi, ko sameklējuši nozares kontaktu tīklā internetā. Ķīna nāca caur Krieviju. 

«Daudzi ir mēģinājuši, daudzi nogrimst. Mēs par pārdošanu mazāk domājām, vairāk attīstījām ražošanu. Neuzspiedām nekādus līguma noteikumus un veidojām produktus pēc klientu izvēles un izpratnes.» Partneri ir pārliecinājušies, cik ļoti izpratne par labāko krāsu vai smaržu atšķiras Eiropā, NVS, Ķīnā. «Vācijā nekad nevarēs pārdot kaut ko košu, spilgtu, tur visu vajag brūnu, zaļu, pelēku, tas būs eko un dabai tuvāk. Savukārt Krievijai – jo vairāk krāsas, jo labāk. Moldāvi, ukraiņi – pēc iespējas spilgtāk un smaržu tā, ka gāž nost no kājām,» uzskaita Krists. 

Eiropa vēl neiekarota
Strādājot citu klientu zīmolu labā, Cita lieta ir sakrājusi pamatu sava zīmola veidošanai. Krists nošūpo galvu – tagad zinām, ko nozīmē sagatavot produktu, iepakojumu, dizainu, mārketingu. Par atturīgi izsmalcināto pien- iesaiņojumu, kas tapis tepat Latvijā, Cita lieta nule saņēmusi reklāmas nozares ADwards balvu. Sākotnējā atteikšanās no sava vārda tagad ļauj plānot izaugsmi, uzreiz sākt no nulles ar sūkalām būtu grūti, vērtē Mārtiņš. Sūkalu kosmētiku viņi Latvijā tirgo no pērnā novembra, Krievijā – nedaudz ilgāk. Pārdod arī Ukrainā un Vācijā, nedaudz Lietuvā. Pagaidām jaunās līnijas īpatsvars uzņēmuma kopējā ražošanas apjomā ir tikai kāda desmitā daļa. Civilizētajai Eiropai, Kanādai un Amerikai par sūkalu noderīgumu stāstīt esot grūti – tur cilvēku vairākums sūkalas vienkārši nezina, šādām valstīm būs vajadzīgs citāds mārketinga modelis. Jauns produkts ir kā mazs bērns, atzīst Krists, tā dēļ pat pieņemta īpaša mārketinga darbiniece. 

Ne Krists, ne Mārtiņš firmā nevairās ne no kāda darba, Ziemassvētku ražošanas karstumā krauj arī produkcijas paletes promvešanai. Darbinieki – kopskaitā ap 30 – lielākoties ir draugi, paziņas un radinieki, vairākums uzņēmumā skolojušies darba gaitā. Par galveno priekšrocību uzņēmēji atzīst cilvēku lojalitāti. Dažs paņemts darbā pēc atlaišanas no citas vietas krīzes laikā. Ar savējiem gan esot jāprot apieties, atzīst Mārtiņš, bet tas ir izdevies, un kadru mainība Cita lieta ražotnē un birojā esot niecīga. 

Atvērs maku
Patlaban uzņēmums ne tikai piesaka tirgū jauno zīmolu, bet arī maina savas «parastās» produkcijas vārdu – pārtop par Ceano. Līdzīgi kā firmas nosaukums, arī šis radies pašu rīkotā ideju vētrā no angļu vārda ocean (okeāns) un ir svaiguma, ūdens tīrošā spēka simbols. 

Rādīt ražotni žurnālā saimnieki nevēlas – šajā nozarē lielās konkurences dēļ rūpnieciskā spiegošana esot ļoti izplatīta, un pat no dažām bildēm profesionālis varot redzēt iekārtas, formas, procesa nianses. «Ja mēs sākumā būtu redzējuši kādu ražotni, būtu ieekonomējuši daudz naudas un laika,» vērtē Mārtiņš. Krists min piemēru – var likt trijiem, četriem cilvēkiem kaut ko darīt ar rokām pusgadu un maksāt viņiem algu, bet, ja būtu līdz tam aizdomājies, par šo naudu būtu nopircis iekārtu. 

Nākotnē Cita lieta gan no kredīta neizvairīšoties – jaunie uzņēmēji būvēs savu ražotni gan biznesa attīstībai, gan pēc diviem gadiem gaidāmo jauno Eiropas prasību izpildei, kas kosmētikas nozarei būšot tikpat stingras kā pārtikas ražošanā. Mārtiņš pieļauj, ka sākumā varētu būt gaidāmi pārspīlējumi, kā ar Eiropas normām Latvijā jau noticis, taču secina – labāk būt gatavam, nevis pēc tam nožēlot, ka kaut kas atstāts novārtā. Kredīta summa esot lēšama ar sešiem, septiņiem cipariem, taču maksājumi nepārsniegšot tagadējo īres un uzturēšanas izmaksu, lēš Krists. 

Katram savas ziepes
Jau tagad Eiropas tirgus veidojas «pēc deguniem», secina uzņēmēji. Lai arī ES standarti it kā ir vienoti, valstīs prasības tomēr ir dažādas. Pirms pāris mēnešiem nopirkuši Vācijas uzņēmumu Lanara, ko īpašnieki plānoja slēgt. Tehnoloģijas un iekārtas atveduši šurp divos smaržīgos furgonos un tagad turpina ražot viņu produktu – vannas trifeles, ko no skata ne tikai bērni var viegli sajaukt ar smalkajām konfektēm. Šīs līdzības dēļ pie mums tādas pārdot nedrīkst, stāsta Mārtiņš. «Vācijā tās izplatām Lanaras agrākajā tīklā, arī Krievijā un Ukrainā – nekādu problēmu!» 

Viņi ir skeptiski par pašvārīto ziepju slavināšanu, ko daudzi pārdod gadatirgos, – eļļas šādos darinājumos bez konservantiem var kļūt kaitīgas jau pāris nedēļās, bet standartu un kontroles nav  nekādas. Kā pašdarinātu dāvanu ģimenes lokā Mārtiņš un Krists gan paslavē – tajā būs ielikta patiesa sirsnība, galvenais tikai esot tās ātri izlietot. «Mēs kā uzņēmums varam atbildēt par katru produktu, tas ir sertificēts līdz pat izejvielām, visas proporcijas precīzi ievērotas,» skaidro Krists. 

Par jauniem produktiem, kas vēl padomā, acīmredzami saskanīgā tandēmā strādājošie Mārtiņš un Krists nestāsta, taču neslēpj mērķi – no ziepju vārītājiem kļūt par kosmētikas ražotājiem. Pien- ir vidējas cenu grupas produkts, padomā arī sejas krēmi un ekskluzīva līnija. Ķīmiķe Valentīna neesot valdāma – teju katru dienu atskrienot ar jaunu ideju. «Mēs pagaidām finansiāli netiekam viņai līdzi,» atzīstas Mārtiņš.

3 biznesa principi
1. Pielāgošanās tirgum: cenas un kvalitātes balanss
2. Personiska attieksme pret klientu vēlmēm
3. Fokuss uz eksporta tirgu

Mārtiņš Jakovļevs

Šogad pasaules čempionātā hokejā Latvijas izlases sastāvā, iespējams, redzēsim vairākus jaunos hokejistus, kuriem patlaban dota iespēja pierādīt sevi izlases pārbaudes spēlēs

Viens no viņiem ir aizsargs Mārtiņš Jakovļevs. Līdz šim viņš spēlējis Latvijas U-18 un U-20 izlašu sastāvā.

Vecums: 19. Vecāki: Tēvs Māris nodarbojas ar transporta biznesu, māte Laima – ar dziju biznesu.

Kurš ir Latvijas izlases labākais spēlētājs? «Daudzus varētu nosaukt, bet uzreiz nāk prātā Lauris Dārziņš, Aleksandrs Ņiživijs un Sandis Ozoliņš.» 

Vai opera tev patīk? «Teātra izrādes mani saista vairāk.» 

Cik sver tavs hokeja ekipējums? «Neesmu svēris, bet lidostās svari rāda 20 kg.» 

Lielākais sarūgtinājums, kas piedzīvots hokeja laukumā? «Nebija patīkami Krievijas jaunatnes hokeja līgā play-off spēlēs zaudēt 1.kārtā.» 

Lielākais prieks, ko gadījies piedzīvot hokeja laukumā? «Man par katru uzvaru, ko izcīnām, ir milzīgs prieks!» 

Kā pavadi brīvo laiku? «Strādāju papildus ar nūju un ripu. Trenēju meistarību.» 

Uz klubiem neej? «Kādi klubi!» (Smejas.) 

Kā var noteikt, vai no mazā puišeļa, kurš sāk treniņus, izveidosies talantīgs spēlētājs? «Kad puikas ir mazi, kāds vienmēr izceļas, bet ap 18-20 gadiem meistarība izlīdzinās. Viss atkarīgs no darba.» 

Kāpēc hokejistiem ir tik skaistas sievas? «Domājiet paši!» (Smejas.) 

Kā tu uztver Latvijas hokeja fanus? «Liela atbildība viņu priekšā. Ir sāpīgi, ja fani redz, kā laukumā kļūdies.» 

Kā Latvijas izlasei veiksies šogad čempionātā? «Jātiek astoņniekā!»

Valdību un Dievu nevaino

Balvu māksliniece Astra Ločmele-Ambarova (32) viena pati audzina piecus dēlus. Par grūtībām viņa nežēlojas 

Bērni ap Astru salīp gluži kā dzelzs skaidiņas ap magnētu. Viens, divi, trīs  saspiežas klēpī, vēl divi apkārt, viens pie labās, otrs pie kreisās rokas, gluži kā Dievam tam Tēvam debesīs. Astra, šī sīciņā, caurspīdīgi trauslā būtne, gluži kā rudens asterīte, gan nav Dievs Tēvs, viņa tiem drīzāk ir Dievs – Māte. Tēva nav, gluži tāpat kā lielā jo lielā daļā mūsdienu latviešu ģimeņu. 

Demogrāfi ir nopietni satraukušies par Latvijas tautas nākotni, jo Latvijā nedzimst bērni, un ne jau ekonomiskās krīzes dēļ vien. Savukārt Astrai Ločmelei-Ambarovai ir pieci bērni, lai arī ne visi pašas dzemdēti un iznēsāti, lai arī viņas iztikas līdzekļi ir aldziņa Balvu novada muzejā un bērnu pabalsti. Kaut gan – par iztikšanu un skarbo ikdienu Astra runā nelabprāt un klusi, bet tad, kad smaida, liekas, ka istabā ienāk rēna gaisma, gluži kā no viduslaiku gleznām. 

«Dzīve nav viegla man sagadījusies, bet… Es jūtu gandarījumu, lai cik ir grūti bijis, lai kas ir bijis. Bērns ir svētība, tā ir tik liela dāvana, vienalga, kādā ģimenē tas būtu. Vispār man ir pārliecība, ka mēs visi esam kā spogulīši. Cits tīrs, cits aizķepējis. Kā mēs sevi tīrām, tā mēs starojam, tas ir atkarīgs no cilvēka paša, kā viņš atspoguļo šo gaismu. Jo mēs paši gaismu radīt nevaram, tikai dot tālāk,» saka Astra. 

Pusstunda gleznošanai
Darbdienu rīti divistabu dzīvoklī, kur mitinās lielā ģimene (četristabu dzīvokli, kur dzīvoja agrāk, nācās atstāt), ir strauji un agri. Uz skolu jāizvada lielie puikas – vidusskolnieki Oskars un Didzis, 2.klases skolnieks Ričards, jāaizved uz dārziņu mazie – Haralds un Roberts Jēkabs. 

Labi, ka pirms kādiem gadiem iegūta autovadītāja apliecība. Pašai sev pieder pusstunda katru rītu pirms bērnu pamošanās, tad viņa cenšas pastrādāt. 

Astra ir diplomēta māksliniece, 2006.gadā pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles glezniecības nodaļu, tagad, pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma, strādā Balvu novada muzejā, kur patlaban apskatāma arī viņas gleznu izstāde. Visas gleznas ir gaiši zeltīti oranžās, priecīgās krāsās. Melnbaltie, drūmie toņi Astrai nepatīk. Savukārt viņas akadēmijas beigšanas diplomdarbam bija zīmīgs nosaukums – Sievietes atspīdums zupas katlā

Jautājums, kā savienot nesavienojamās lietas – ikdienu un mākslu -, Astrai visu laiku ir licies pats svarīgākais. 

«Kā savienot to, ka tev zupa jāvāra, bet gribas gleznot? Es domāju – nu, ārprāts, tas nav iespējams. Bērni tik daudz laika aizņem, un tā ikdiena, tā sadzīve! Kad saproti, ka nevari dzīvot tikai ar mākslu, ka ir jāpelna nauda. Cilvēkus, kuri ir radoši, ir grūti saprast, viņus vairāk noniecina, nekā saprot, sauc par vieglprātīgiem. Bet, lai kaut ko radītu, tas ir vajadzīgs, tāda zināma brīvība. Tad es sapratu, ka ir jābūt blakus otram cilvēkam, kas ir kā mecenāts, kurš rūpējas par bērniem, rūpējas par sadzīvi, rūpējas par ikdienu, bet tam ir jābūt tādam, kas saprot tevi,» Astra sevī gaiši smaida, bet, kad pajautāju, vai viņai ir kādreiz bijis blakus šāds cilvēks, spēji atmostas kā no sapņa un pakrata galvu. 

«Nē, nav! Vīrs, nu jau jāsaka bijušais vīrs, es patlaban šķiros, 17.maijā būs, es ļoti ceru, pēdējā tiesa, viņš cieš no atkarībām. Nekādi nevarēju ar to tikt galā. Man vēl ir kredītu slogs, tāds… Nu, jā… (Nopūšas.) Treknajos gados pusmāja iegādāta, kur viņš tagad dzīvo, bet maksāju, protams, es. Tas ir nepatīkami, bet tas tā ir.» 

Pēc šķiršanās Astra vēlas paturēt tikai savu bijušo uzvārdu – Ločmele. Tas otrs tiks nokratīts nost, taču laikam gan vēl ilgi sāpēs, gluži kā amputācijas rēta. 

«Uz šķiršanos es gāju ilgi, es daudz cīnījos, man likās, ka ir vienam par otru jācīnās, es to darīju. Bet tad sapratu, ka es patiesībā esmu bezspēcīga cilvēka gribas priekšā. Cilvēks – vai nu viņš grib tikt ārā no tā purva, vai nu viņš negrib. Es sapratu, ka man jāglābjas pašai un jāglābj bērni no tā visa. Tas bija ļoti grūti, bet, paldies Dievam, tas ir kaut kā izdarīts.» 

Ilgojas ģimenes
Arī no savas bērnības Astra atceras tumšu bēdu staru. Viņa piedzimusi gadu pēc deviņgadīgā brālīša Imanta traģiskās bojāejas noslīkstot. Vecākā māsa jeb, kā Astra sauc, māsiņa Aija ir 13 gadus vecāka. Māte un tēvs bija šķīrušies, tomēr dzīvojuši kopā, bet šī dzīve vairāk līdzinājusies bēdu un strīdu ielejai, jo tēvs bieži lietojis alkoholu. «Es vienmēr esmu ilgojusies pēc kārtīgas, saticīgas ģimenes, jo atceros, cik ļoti man pietrūka vecāku mīlestības. No tā visa tik ļoti gribējās tikt ārā, es domāju pat tā – nekad mūžā neapprecēšos ar dzērāju. Likteņa ironija, bet sanāca tieši otrādi.» 

No 5.klases Astra sāka spēlēt Balvu tautas teātrī, kur atrada dvēselei patvērumu un otrās mājas. Tur viņa satika arī savu vīru, Aivi Ambarovu, gudru, talantīgu, interesantu. Aivim auga divi zēni, kuriem trūka mammas gādības. 

«Jā, Oskars un Didzis ir mani adoptētie bērni. Kā vispār var mīlēt cilvēku, nemīlot viņa bērnus! Un viņi jau arī aplipa man apkārt kā lapiņas. Oskars mācījās otrajā klasē, Didzis – pirmajā. Tad nāca šie trīs pumpuriņi. Nē, nē, nešķiroju, kurus esmu pati iznēsājusi, kurus ne. Visi ir mani. Es viņus arī lūdzu, lai nešķiro. Ir visādi bijis, es nesaku, ka ir viegli. Bet bērni ir pats labākais, kas man ir.» 

Paši labākie
Par saviem bērniem stāstot, Astra atplaukst kā puķe. Visi bērni viņai ir paši labākie. Pašam lielākajam, Oskaram, jūnijā būs 19. Viņš mājās ir reti, kopā ar saviem domubiedriem, tādiem pašiem ideālistiskiem jauniešiem, raksta mūziku, rīko labdarības akcijas, ar garīgo dziesmu koncertiem uzstājas bērnunamos un pansionātos. Pirms pāris gadiem Oskars Ambarovs laikraksta Diena un TV3 rīkotajā akcijā ieguva Latvijas lepnuma nosaukumu. 2009.gadā pirms Lieldienām grupiņa Balvu jauniešu, pārsvarā Valsts ģimnāzijas audzēkņi, pieaugušo nebalstīti un nerosināti, Oskara vadībā noorganizēja labdarības akciju, sniedzot palīdzību simtiem Balvu trūcīgo iedzīvotāju. Taču pēc kāda laika Oskaram konflikta dēļ nācās mainīt skolu. 

«Oskars… Ar viņu es lepojos, bet vienlaikus arī viņā redzu sevi, jo viņš ir radošs zēns, un viņam arī nav viegli to visu savienot ar ikdienu. Kad viņš kļuva par Latvijas lepnumu, es zināju, kāds tas ir pārbaudījums – noturēt to latiņu, kas ir augsta uzlikta. Bet neviens jau nav ideāls, katram ir savas kļūdas. Oskars tagad kaļ lielus plānus, sākumā viņš dosies uz Norvēģiju, iemācīsies misijas amatu un tad tālāk uz Āfriku. Es nekad neesmu jaukusies viņa nodomos. Man ir svarīgi, lai katrs bērns atrod sev ceļu pats, nevis to manis norādīto. Protams, es varu pateikt, ko es gribu, un es gribu, lai viņi mācās, lai viņi kaut ko sasniedz dzīvē, kas viņiem patīk.» 

(Ar skaļu «čau, čau» ierodas Oskars ar mazo brāli pie rokas, savāc arī otru mazuli, un visi aiziet spēlēties.) 

«Nākamais ir Didzis, mācās 11.klasē. Viņš ir sportists. Uz Didzi var paļauties, jo viņš atšķirībā no Oskara vairāk ir zemes cilvēks. Kad es atnāku no darba, māja ir sakārtota, viņš par to rūpējas un izdara,» Astra smaida.   

«Tad ir Ričards. Vecākais no manējiem jaunākajiem. Viņš  mācās 2.klasē un pašlaik meklē sevi. Iet basketbola pulciņā, peldēšanas nodarbībās, vieglatlētikā, grieķu-romiešu cīņā. Es atbalstu viņa meklējumus un neko nesaku, ja viņam kaut kas vairs nepatīk.» Astra neskumst arī par to, ka dēlam neesot noslieces uz zīmēšanu. Savukārt sešgadīgais Haralds jau ir mākslinieks. «Viņš var paņemt papīra lapu un zīmēt. Viņš vēlas zīmēt kā mamma.» 

Dieva dāvana
Par jaunāko dēlu, divgadīgo Robertu Jēkabiņu, Astrai ir savs, īpašs stāsts, jo tā viņai esot lielākā Dieva dāvana. Ģimenē viņš esot pats lielākais, respektējot sevi, dažreiz arī Oskaru. 

«Tad, kad es gāju svētceļojumā uz Aglonu, es biju astotajā mēnesī ar Robertu. Mēs iegājām Viļānu baznīcā, tur bija tāds grāmatu galdiņš ar visādiem bukletiem, un vietējais prāvests man teica: paņemiet šo, tas jums noderēs. Es paņēmu, tur bija novenna svētīgajam priesterim Staņislavam Papčinskim, tas poļu mariāņu tēvs. Prāvests izstāstīja stāstu, kā viena sieviete, kurai bērniņš bija miesās nomiris, šo novennu bija lūgusies un bērns atdzīvojies. Tā es septiņas dienas lūdzos to novennu, pirms aizbraucu uz dzemdību namu. Un tur man ārsti pateica, ka mana bērna dzīvība bijusi mata galā, bet tagad apbrīnojamā kārtā viss ir kārtībā. Un tad es domāju: nu, redzi, cik lieli ir tie Dieva darbi. Man ir palīdzējusi mana ticība. Tas, ka bērns ir Dieva dāvana, esmu sapratusi tikai caur ticību.» 

Ceļu pie Dieva Astra atradusi svētceļojumos uz Aglonu. Bērnībā, kad mamma likusi iet uz baznīcu, tas viņai ļoti nepaticis. Tagad viņa ir pateicīga Dievam par visu, gan par laimes brīžiem, gan par pārbaudījumiem. Tas dod spēku.   

Pleca sajūta
Astra nenoliedz, ka arī viņai kādreiz ir bijušas domas par aizbraukšanu no Latvijas, taču atturējis tas, ka tur nebūs tuvo un mīļo cilvēku. Te viņa nejūtas vientuļa, jo arvien jūt draugu un tuvinieku atbalstu, gan morālu, gan arī materiālu. Latgales mazpilsētas vidē tas nav nekas neparasts, jo te visi zina, kā kuram klājas. Tam ir gan savi mīnusi, gan plusi. Astra vairāk saredz tos pēdējos. «Esmu domājusi arī par braukšanu uz ārzemēm, jo nekā nevaru savilkt galus kopā, bet domāju: nu, labi, tur pārcelsies, darbs varbūt būs, bet tie cilvēki, kas man te ir visapkārt, tā visa taču tur nebūs. Jau tas vien, ka vari parunāties ar savējiem, kuri tevi sapratīs. Tā ir vērtība, tas mani visu laiku attur no aizbraukšanas. Man ir palīdzējuši daudzi cilvēki. Piemēram, mana krustmāte, mana māsiņa, mani teātra draugi, muzeja darba kolēģi, viņi visi mani stutē. Te zini, ka nepazudīsi, ka tev atvedīs burkānus (smejas) uz mājām, piezvanīs un pajautās, vai tev ir kartupeļi. Tā pleca sajūta vienmēr un visur.» 

Astra nevēlas meklēt vainīgos. No ilgstošas depresijas viņu izrāvuši draugi, it sevišķi teātra kolēģis ārsts Andris Tjunītis, kurš lūdzis, lai Astra ilustrē viņa pirmo dzejoļu grāmatu. Tā tapusi arī gleznu izstāde muzejā. 

«Tagad es dzīvoju viena ar bērniem. Protams, ilgojos pēc pilnvērtīgas ģimenes, mīlēt un mīlētai būt. Bet Dievu vainot savās nelaimēs nevaru, jo tā jau bija mana izvēle. Jāsaka tā – jo pats būsi pozitīvāks, jo vairāk būs draugu, kas palīdzēs. Vari būt īgns un no-slēdzies, vainot valdību, vainot visu pasauli, un kas tev tad palīdzēs? Neviens! Bet tad, ja pats skatīsies pozitīvi uz to visu, tad sapratīsi un nenosodīsi to pašu valdību, jo visi cilvēki mēdz kļūdīties. Lielus plānus es nevaru kalt, piemēram, kā izglābt Latviju no krīzes. Varbūt es nevaru glābt pasauli, bet es varu pavisam reālas lietas, uzvārīt zupu, palīdzēt kādam cilvēkam. Tās mazās lietas es varu,» dedzīgi saka Astra un mazliet klusi un nedroši piebilst: «Es tik ļoti gribu, nu tā… Lai labi visiem. Pašai sev labu? Bieži vien, gribot citiem labu, aizmirsti par sevi. Taisni pēdējā laikā, kad ir nākušas tās dzīves grūtības, kad jūti – ja sevi nesavāksi, ja sevi nesalasīsi pa gabaliņiem kopā, ja domāsi visu laiku par citiem un nedomāsi par sevi, tad arī citiem nebūs nekā, tad būsi tāds saraustīts gabalos. Vienīgi bērni… Viņi ir tie, kas tevi izvelk.»