Balvu māksliniece Astra Ločmele-Ambarova (32) viena pati audzina piecus dēlus. Par grūtībām viņa nežēlojas
Bērni ap Astru salīp gluži kā dzelzs skaidiņas ap magnētu. Viens, divi, trīs saspiežas klēpī, vēl divi apkārt, viens pie labās, otrs pie kreisās rokas, gluži kā Dievam tam Tēvam debesīs. Astra, šī sīciņā, caurspīdīgi trauslā būtne, gluži kā rudens asterīte, gan nav Dievs Tēvs, viņa tiem drīzāk ir Dievs – Māte. Tēva nav, gluži tāpat kā lielā jo lielā daļā mūsdienu latviešu ģimeņu.
Demogrāfi ir nopietni satraukušies par Latvijas tautas nākotni, jo Latvijā nedzimst bērni, un ne jau ekonomiskās krīzes dēļ vien. Savukārt Astrai Ločmelei-Ambarovai ir pieci bērni, lai arī ne visi pašas dzemdēti un iznēsāti, lai arī viņas iztikas līdzekļi ir aldziņa Balvu novada muzejā un bērnu pabalsti. Kaut gan – par iztikšanu un skarbo ikdienu Astra runā nelabprāt un klusi, bet tad, kad smaida, liekas, ka istabā ienāk rēna gaisma, gluži kā no viduslaiku gleznām.
«Dzīve nav viegla man sagadījusies, bet… Es jūtu gandarījumu, lai cik ir grūti bijis, lai kas ir bijis. Bērns ir svētība, tā ir tik liela dāvana, vienalga, kādā ģimenē tas būtu. Vispār man ir pārliecība, ka mēs visi esam kā spogulīši. Cits tīrs, cits aizķepējis. Kā mēs sevi tīrām, tā mēs starojam, tas ir atkarīgs no cilvēka paša, kā viņš atspoguļo šo gaismu. Jo mēs paši gaismu radīt nevaram, tikai dot tālāk,» saka Astra.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.