Žurnāla rubrika: Cilvēki

48 stundas

Posted on jūnijs 8, 2011 by - Personība

Maija vidū divu dienu laikā Stradiņu slimnīcā tika pārstādītas divas sirdis un četras nieres. Sergejs Truškovs bija atbildīgs par to, lai donora radinieki piekristu orgānus ziedot

Viss sajucis. Dakters Truškovs vairs neatceras, cik pacientus operējis un ar cik donoru tuviniekiem pēdējā mēneša laikā runājis. Maija sākumā atgriezies no īsa atvaļinājuma tepat Rīgā, viņš tika ierauts ilgstošā raundā. Lai precīzāk to atstāstītu, Sergejs Truškovs, ķirurgs un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas transplantācijas koordinācijas nodaļas vadītājs, pēta pierakstus. «Tā, es pats, tātad, esmu piešuvis trīs nieres.» 

Visspraigākais bija 17.maijs. Otrdiena. No rīta piecminūtē jeb slimnieku apgaitā tika secināts, ka kādam aptuveni 60 gadus vecam pacientam drīzumā iestāsies smadzeņu nāve. Ārsti no reanimācijas zvanīja Truškovam. Mobilais tālrunis viņam ir ieslēgts vienmēr. iPhone 3G. «Ļoti labs telefons. Kad uzzināju, ka ražotnē [Ķīnā] 12 cilvēki izdarījuši pašnāvību, domāju vairs jaunu iPhone nepirkt.» 

Kad transplantologs bija sazvanīts, koordinatori sazinājās ar iespējamā donora tuviniekiem. Truškovs to nedara viens, jo tuvinieku ir daudz un jārunā ar visiem. Likums nenosaka, kuram no tuviniekiem būtu noteicošā loma lēmuma pieņemšanā: bērniem, vecākiem, dzīvesbiedram. Ir tikai viens svarīgs jautājums: kāds bija cilvēka viedoklis par orgānu ziedošanu? Ja tuvinieki apgalvo, ka nebūtu gribējis ziedot, tad pierunāt uz to ir neiespējami. «Līdz šim nav bijis divu vienādu sarunu. Tie ir pārdzīvojumi, domas. Tā nav tikai medicīna.» 

Latvijas likumdošana gan paredz: ja pacients dzīves laikā nav izdarījis ierakstu iedzīvotāju reģistrā, ka nevēlas, lai viņa orgānus pēc nāves izmanto, atļauju tuvniekiem pat varētu neprasīt. Tomēr ar potenciālā donora tuviniekiem tiek runāts. Truškovs nenoliedz, ka viņa 16 gadu praksē bijuši gadījumi, kad radus sazvanīt nevar un orgāni tiek izmantoti. 

Viena sirds, 14 mediķi
Ar 60 gadus vecā donora tuviniekiem saruna izdevās, un 17.maija pusdienlaikā ārsti sāka donoram veikt pārbaudes, lai uzzinātu kurš no rindā gaidošajiem četriem pacientiem būtu piemērots sirds transplantācijai. Saderības noteikšana ilga vairākas stundas. Pacients var arī pēkšņi atteikties no operācijas, var vispār nepacelt telefona klausuli. 

Par visatbilstošāko atzina tulkotāju Andreju Līci (60) no Rīgas. Rindā uz sirds transplantāciju viņš gaidīja kopš 2010.gada septembra. Andrejam bija ieoperēts defibrilators, kas neļauj strauji kristies pulsam. 

Ap pieciem vakarā Andrejs ieradās slimnīcā. Kamēr viņu sagatavoja sirds transplantācijas operācijai, Truškova vairāku cilvēku komanda veica arī laikietilpīgu darbu ar dokumentiem. Orgānu izņemšanā parasti piedalās ap 12 mediķu: četri ķirurgi, divas operāciju māsas, divi anesteziologi, viena anestezioloģijas māsa, divi asistenti un viens koordinators. Sirds transplantācijas operāciju veic trīs ķirurgi, viens anesteziologs, viena anestezioloģijas māsa, viena operāciju māsa un viens perfuzionists. Nieres transplantāciju veic divi ķirurgi, viens anesteziologs, anestezioloģijas māsa un operāciju māsa. 

Kopš pacienta ievešanas slimnīcā bija pagājušas četras stundas. Pulkstenis rādīja ap deviņiem vakarā. Pacients un donors atradās blakus operāciju telpās. Varēja sākt orgānu izņemšanu. Pirmo, protams, sirdi, jo tās pārstādīšanas laiks ir īsāks: 4-6 stundas. To nekavējoties nogādāja operāciju zālē, kur jau gaidīja pacients. Kad tas bija darīts, transplantologi koordinatori dokumentēja orgānu izņemšanas faktu. Truškovs nopūšas: jāaizpilda milzīga kaudze papīru. 

Kad sirds bija izņemta, no tā paša donora paņēma arī nieri. Ap vieniem naktī operāciju zālē jau bija sagatavots pacients, kam pārstādīt nieri. Pirms operācijas Truškovs, kā ierasts, aizgāja līdz sirds ķirurgiem, lai apsveicinātos un pajautātu, kā veicas ar transplantēšanu. Gāja labi. Tad ārsts devās strādāt. «Man patīk operēt naktī. Zālē parasti skan mūzika, kas patīk operāciju māsai. Šķiet, kāda radiostacija, jo piecdesmitajā minūtē dziesmas sāk atkārtoties. Braucot automašīnā pie stūres to tā nepamana.» Dakters atzīst, ka ir dziesmas, kuras abi ar kolēģi nevar ciest. Truškovam pašam patīk Jazzamour, Gotan Project, elektroniskā mūzika un latīņu tango, kura skanējums apstrādāts elektroniski. 

Operācija beidzās dziļi naktī. Parasti nieri var pārstādīt divās stundās, sarežģījumu gadījumā operācija var ilgt pat 11 stundu. Šādiem gadījumiem transplantācijas nodaļā ir gan dīvāns, gan ledusskapis. Truškovs neatceras, vai un ko tajās divās dienās ēdis, un atjoko: «Pēc sešiem vispār ir kaitīgi ēst.» 

Vēl viens donors
Nākamā diena. Trešdiena, 18.maijs. Pēc operācijas Truškovs bija pagulējis pāris stundu, un viņam zvanīja no reanimācijas. Atkal bija donors. Aptuveni 40 gadus vecs vīrietis. Vai tiešām 40 un 60 gadus veciem cilvēkiem iekšējie orgāni ir tik labā stāvoklī? «Bieži vien jauni cilvēki ir slimāki par veciem. Pie vainas ir cukurs, alkohols, smēķēšana.» Par donoriem reti kļūstot avārijās cietušie – 90% ir netraumatiski pacienti. Smadzeņu nāve lielākoties iestājoties kāda galvas smadzeņu bojājuma dēļ, piemēram, asinsizplūdums smadzenēs. Bieži vien impulss ielaistām slimībām ir neārstēts augsts asinsspiediens. 

40 gadus vecajam donoram bija gan veselīga sirds, gan nieres. Vispirms sirds transplantācija tika piedāvāta kādam akūtam pacientam, kurš ārstējās turpat Stradiņu reanimācijā. Viņš atteicās. Tad analīžu saderība tika konstatēta ar Aleksandru Ļeonovu (51) no Rēzeknes, kurš sirdi gaidīja kopš 2010.gada janvāra. Septembrī viņa sirdī tika ievietots mākslīgais sirds kreisais kambaris, lai varētu sagaidīt donora sirdi. Aleksandram šī bija jau otrā reize, kad zvanīja un uz operāciju aicināja viens no sirds ķirurgiem, Ints Putniņš, kurš transplantē sirdis. 

Pirmoreiz viņš zvanīja šopavasar un teica, ka ir donors. Aleksandru milzu ātrumā no Rēzeknes uz Rīgu veda dēls, taču pa ceļam viņi uzzināja, ka donora sirds tomēr nederēs un operācija nenotika. Šoreiz bija citādi. Trešdienas vakarā Aleksandrs bija klāt, saderība bija laba, un jau ceturtdien, 19.maijā, četru stundu laikā tika veikta 11.sirds transplantācija Latvijā. Operācija bija unikāla, jo pirmoreiz sirds tika transplantēta pacientam ar sirds mākslīgo kambari. 

Operēšanas process bija tāds pats kā dienu iepriekš. Vispirms tika izņemta sirds, tad niere. Operēja tie paši mediķu sastāvi. Truškovs atceras, ka nieres transplantēšanas laikā mediķi bija noguruši, taču darbs izdevās. Neizdevās kas cits. Nelielais personāls jau otro dienu bija tā nodarbināts, ka neatlika laika sagatavot donora aknas tā, lai tās nodotu Eiropas orgānu apmaiņas organizācijai. Latvijā tās nevajadzēja, jo sistemātiski aknu transplantācija netiek veikta. Līdz šim bijusi tikai viena. «Nevarējām aknu aizvest līdz Lietuvas robežai, jo mums ir tikai viena specializētā automašīna, turklāt pēcāk būtu problēmas – varētu nepietikt benzīna, lai turpmāk brauktu uz izsaukumiem Latvijā.» 

Pēdējo divu gadu laikā transplantācijas koordinācijas nodaļas finansējums samazināts par 40%. Koordinatori ir tikai Daugavpilī un Gaiļezerā. Mākslīgās nieres jeb dialīzes nodaļa ir pārslogota, vienā telpā ārstējas 15 cilvēku. «Tā ir valsts politika. Un kas notiek ar neatliekamo palīdzību – tas ir vāks! Stradiņos tā ir pārslogota.» Viens no gadījumiem bija pavisam nesen, pēc Nordea maratona. Ko dakteris domā par tā sekām? «Pēc maratona slimnīcā ārstējās piecpadsmit cilvēku, viens nomira. Kam maratoni vajadzīgi? Esmu par to aizliegšanu.» 

Viena niere aizceļo uz Lietuvu
Pagāja pāris dienu, un atkal bija zvans no reanimācijas. Teju vai būtu izdevusies trešā sirds transplantācija šogad, taču nebija saderības ar iespējamo pacientu. Toties kāds cits pacients tika pie nierēm. 

Turpmākās dienas Truškova 13 cilvēku komanda strādāja ar pilnu jaudu: pusotras nedēļas laikā bija pieci donori, no tiem divas sirds un deviņas nieru transplantācijas. Viena niere tika nosūtīta uz Lietuvu. Patlaban Stradiņos ārstējas visi nieru pacienti, kurus pagājušajā mēnesī operēja, un viņu veselības stāvoklis ir stabils. Labi jūtas arī cilvēks Lietuvā, kam ir Latvijas iedzīvotāja niere. Šodien, 9.jūnijā, no Stradiņiem izrakstās Aleksandrs un Andrejs, kuri tika pie jaunas sirds. Paveicās. Pirms mēneša nomira 21 gadu vecais Vilis no Jēkabpils, kurš gaidīja rindā uz sirds transplantāciju. Lai arī viņu paspēja atvest uz Rīgu, glābt vairs nevarēja. 

Kopumā Stradiņu transplantoloģijas koordinācijas nodaļas 13 cilvēku komandai izdevies «sarūpēt» visas 11 Latvijā transplantētās sirdis. Neviena no tām nav bijusi novēlēta. «Te strādāt ir interesanti,» saka ārsts, kuram ir bijuši piedāvājumi darboties arī citur. Uz Vāciju viņam negribas. Tur visi līdz 12 dienā esot busy, bet pēc tam – tired. 

Ārsta sapnis ir transplantēt ārpus Rīgas. Komanda ir mobila un diennakts laikā ar datoriem un arhīviem var būt jebkurā Latvijas vietā. Arī operēt nieri varētu ārpus Rīgas, jo vajag vien operāciju zāli. Reanimāciju – ļoti reti. Uz manu norādi, ka slimnīcas laukos ir labā tehniskajā stāvoklī, taču pustukšas, jo visi grib pie labajiem un pieredzējušajiem ārstiem Rīgā, Truškovs teic: «Laukos ir labi ārsti, taču nav cilvēku. Ielas patukšas.» 

Dakteris pats dzimis Ventspilī, strādājis Ventspils slimnīcā par asinsvadu ķirurgu un 1,5 gadu stažējies Charite klīnikā Berlīnē, kur patlaban atlabst Rīgas mērs. 

Šķiet, dakterim Truškovam pusotras nedēļas nebija privātās dzīves. Viņam varēja zvanīt un tikpat labi varēja arī nezvanīt, jo telefonu viņš necēla. «Ja man zvana divreiz, zinu, ka tas ir dēls, jo saprot, ka operēju. Ja zvana vairākkārt – kāds svešais.» Arī rakstīt vēstuli Draugiem.lv būtu bezjēdzīgi, jo tur viņš pēdējoreiz viesojās pirms trim gadiem un ielika bildi, kur redzams pludmalē ar kokteili.

Strādīgākais

Posted on jūnijs 8, 2011 by - Slavenība

Šīs sezonas strādīgākais JRT aktieris Gatis Gāga (36) desmito gadu stāda ābeles. Lai būtu uz skatuves, viņam vajag ābeļdārzu. Tas notur līdzsvarā 

Gatim nekad nav paticis visu likt uz vienu kārti, tāpēc pirms 10 gadiem viņš sāka stādīt ābeles. Spilvena sajūtai: ja nu ar teātri neizdodas, būs citi ienākumi. Patlaban ābeļdārzā Ugālē viņam ir daudz darba. Pārņemts un norūpējies Gatis ar šķērēm graiza gabalos tievu ābeles pīcku. Grib atrast kukaini, kas nobeidzis vairākas ābeles. 

«Aizpērn ābeles apskādēja brieži. Metās pāri dzeloņstiepļu žogam, atstāja tajā kumšķus. Noēda ābeles tā, ka palika tikai balti puļķīši,» Gatis rāda uz tukšajām vietām dārzā. Šoziem meža zvērus atbaidīt izdevās, jo uz žoga tika uzsmērēta zieķe, kas radīta uz briežu asiņu bāzes. Nosargāt neizdevās no pelēm un ūdensžurkām – tās izgrauza saknes. Ap 3000 ābeļu lielais dārzs ir nemitīga cīņa ar dabu. Kāpēc Gatim to vajag? 

Spilvens teātrim
Par aktieri Gatis nekad nav gribējis kļūt. Kad 19 gadu vecumā noskatījās pirmo teātra izrādi savā dzīvē, tā atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tā bija Alvja Hermaņa Marķīze de Sada. Kopš tā brīža Gatis sāka teātri apmeklēt regulāri. 

Pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teoriju un uzrakstījis darbu par režisoru Viesturu Kairišu, Gāga gribēja stāties režijas maģistrantūrā. Togad režisorus neuzņēma, taču aktierus režisora Pētera Krilova kursā gan. Divus gadus Gatis gāja uz aktieru lekcijām kā brīvklausītājs, tad iestājās režijas maģistrantūrā un pabeidza to. «Akadēmija man iemācīja domāt. Domāt, kā saprast.» 

Zināmākais un vērienīgākais Gata režijas darbs ir izrāde bērniem Noasa šķirsts Latvijas Nacionālajā operā. Kā aktieri viņu pamanīja Spilvencilvēkā Valmieras Drāmas teātrī. Pirmā loma JRT bija režisores Elīnas Cērpas izrādē Maigums. Tai sekoja JRT aktiera un režisora Vara Piņķa Deguns. Izrādes vēl nebija uzvestas, kad Gatim piezvanīja Alvis Hermanis un uzaicināja strādāt štatā. 

Kas tad bija režijas studijas: izglītība vai aicinājums? «Pagaidām mani interesē spēlēt. Man ir labi partneri, citā teātrī nevaru sevi iedomāties.» Šosezon Gatis spēlējis piecos jauniestudējumos, un kopumā lomas bijušas 12 izrādēs. Līdz ar to Gāga ir šīs JRT sezonas strādīgākais aktieris. Dārzs kā spilvens vairs nav vajadzīgs, jo ābeles Dobelē Gatis pērk par aktiera algu. Ieņēmumi no pērn pārdotajiem āboliem turpat dārzā arī paliek: traktora kredītā. «Bez traktora nevarēja. Pirmajā gadā ar izkapti nopļāvu hektāru.» Pļaut sāka septiņos rītā un darījis to līdz desmitiem, kamēr rasā kož izkapts. Un vakarā līdz tumsai. 

Līdz 16 gadu vecumam Gata ģimene Ugālē dzīvoja nelielā mājā, kur mita astoņas ģimenes. Dārzā bija ābeles, taču neražoja. Kad mamma, kolhoza galvenā ekonomiste, dabūja zemi un tika uzcelta māja, izaudzēt ābeli Gatim bija notikums. 

Virtuvē ienāk Gata tēvs un līksmi izskaidro: «Es i no Allažiem, sieva – no Jūdažiem. No vis-āžiem. Tikai bērn’ i kurzemnieki.» «Jāāh, no visāāāžiem!» Gatis novelk līdzi. Gata tētis ir izrādes vērts. Pēc profesijas santehniķis un metinātājs. Ne velti aktieris Varis Piņķis par viņu izveidoja Latviešu stāstu. Par dēla biznesu tētis izsakās atzinīgi. Esot baigi labais skats pa virtuves logu uz balti ziedošo dārzu. «Viņš vienkārši mani nostādīja fakta priekšā,» Gata tētis stāsta, ka dēls uzstājis – govis un cūkas turēt neatmaksājas. Būšot ābeļdārzs, un vajadzēšot telpu, kur likt ābolus. Aptuveni 18 vistas bija pēdējās, ko nebija tik viegli pārdot. Gatis tās nokāva. 

«Teātris ir gaistošs. Nevaru dzīvot tikai no tā, kas paliek cilvēku atmiņās pēc izrādes. Gribas ko paliekošu. Esmu zemes cilvēks.» Gatis ir arī diplomēts zemnieks. Lai iegūtu Eiropas subsīdijas par ābeļdārzu, kā arī platībmaksājumus, viņš Rīgā apmeklēja kursus un ieguva pirmā līmeņa lauksaimniecības izglītību. 

Bērnu ekspluatācija
Saku Gatim, ka nesaprotu viņu. Man bērnībā lauku darbi iemācīja darīt darbu pacietīgi, taču patlaban cukurbietes kaplēt es vairs nespētu. Sasniegts cits veids, kā panākt labi padarīta darba sajūtu un iegūt naudu, par ko nopirkt cukuru. Gatis tam piekrīt daļēji. «Tas, kā mēs bērnībā ravējām, noteikti bija bērnu ekspluatācija, taču sekas, ko tas atstāja personībā un pasaules uztverē, ir pozitīvas. Es iemācījos lietas izdarīt. Man nav paviršas attieksmes pret darbu, ko esmu novērojis jaunākās paaudzes cilvēkos, kuri nav piedzīvojuši tās biešu vagas. Jūtama atšķirība darba spējās.» 

Kolhozā Gatis ravēja kilometriem garas biešu vagas. «Visu vasaru kā vergs. Kā vagu pabeidz, tā no otra gala jau sākusi augt, un jākaplē atkal. Tā visu vasaru.» Kad dubļos un slapjumā bietes bija novāktas, par tām Gatis saņēma 1400 rubļu. 90.gadu sākumā sākās inflācija, un naudas sanāca vien tik, lai Ventspilī komisijas veikalā nopirktu ķīniešu divkasešu magnetofonu. Pēc diviem mēnešiem tas saplīsa. Nācās izmest. 

Gati, bet vai tās 3000 ābeles nav tas pats, kas toreiz cukurbiešu lauks? Sevis ekspluatēšana. «Nē, jo es to daru tādā gultnē, ka saskatu jēgu.» Ja gribētu nodarboties ar biznesu, tad būtu meties uz labības audzēšanu. Kad sācis domāt, kā apsaimniekot Ausekļu mājas zemi un interesēties par graudaugiem, saprata – labība, tas nav viņam. «Man patīk koki. Lieli koki. Ieraugot lauka vidū māju bez kokiem, ir sajūta, ka tur nebūtu forši dzīvot. Latviešu sētas īpatnība ir koki. Tie sargā māju.» 

Emocionāls piedzīvojums Gatim bija pirms pāris gadiem, braucot uz Sanktpēterburgu. Pa vilciena logu viņš vēroja Abrenes ainavu. Lauka vidū bija ozoli. «Tā ir Latvija.» 

Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana Gati mazliet sāpināja, jo viņa mammas dzimta nāk no Abrenes apriņķa Kacēnu ciema, tagadējās Kačanovas. «Abrene nebija tikai teritorija, tie bija cilvēki,» Gatis rāda uz kaudzi melnbalto fotogrāfiju. Mammas tante Emīlija izmācījusies turku valodu un strādājusi PSRS vēstniecībā Turcijā par sekretāri. Vecvectēvs bijis saimnieks ar vairākiem augļudārziem. To uzzinot, Gatim šķitis svarīgi saglabāt pēctecību. «Caur to izjūtu savu vietu uz šīs pasaules un mēģinu turpināties,» Gatis norāda uz bildi, kur saime redzama stāvam pie kuļmašīnas. 

Pēdējoreiz Gāgas Abrenē ciemojušies 80.gados. «Tā bija latviešu sēta, kur viss bija savās vietās. Ziedēja pojenes. Galdauts ar izšūtu devīzi: «Nāc mazgāties, no ūdens nebaidies.» Tur varēja sajust ulmaņlaikus. Atvadoties mātes onkulis teicis: «Nu, kam tas viss paliks?»» 

Gata tēta dzimtā ir vidzemnieki. Saksofonists Artis Gāga ir Gata brālēns. Arī Gatis spēlē saksofonu, Ventspils mūzikas koledžā apguvis arī klarnetes spēli. Pēdējoreiz to varēja dzirdēt Teātra bāra jaunās zāles atklāšanā, kur uzstājās aktieru vokāli instrumentālais ansamblis Regīna. «Mēs tikpat kā vairs nespēlējam, jo daļa dzīvo un strādā Valmierā. Ar Teātra bāru bija tā: kad pirms uzstāšanās sākām mēģināt, dziesmu sākumus atcerējāmies, beigas – ne. Nospēlējām tik, cik atcerējāmies.» 

Dūriens dibenā
Sēžot pie virtuves galda Ausekļos, Gatis runā īsi un līdzsvaroti. Laukos viņš domājot par citām lietām nekā Rīgā. Ugālē ir 12 ābeļu šķirnes: ‘Iedzēnu’, ‘Auksis’, ‘Zarja Alatau’, ‘Belorusskaja Maļinovaja’, Kazahijas ‘Rubīns’, ‘Sinap Orlovskij’, ‘Antejs’ u.c., savukārt Rīgā šosezon 12 izrādes: Vajātājs, Fundamentālists, Kopenhāgena, Cēlgāzes, Spēlējot upuri, Kapusvētki, Slaktiņa Dievs, Tas notika ar viņiem, Sala, Otello, Klusuma skaņas, Bračkas. «Rudenī, kad bija Otello mēģinājumi, bija arī ābolu novākšana. Labi, ka atradās te uzticami palīgi. Pavasaris arī traki sākās. Pa Lieldienām biju mājās, tad vēl vienu dienu un tagad. Nākamreiz varēšu tikai jūnija vidū.» 

Ābeļdārzu paplašināt Gatis nevēlas, jo jau tagad ar to netiek galā. Vairāk gribētu nodarboties ar potēšanu, taču jaunas ābeles pirkt gan ne. Arī ķiršus nestādīs. Viens dārzs jau ir. Aizlaists. «Cenšos tur nerādīties – bēdu leja. Meža zvēri visu izdarījuši manā vietā. Kādu brīdi par to baigi šuvos, bet tad nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts. Sapratu, ka visu nepaspēšu. Kā ir, tā jādzīvo nost.» 

Šogad Gatim ļoti trūkst laika: gara sezona, un pirms nedēļas Andrejsalā bija jauno režisoru Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova Hedas [Gableres] pirmizrāde. Gatis piekritis piedalīties izrādē, jo novērtējis režisoru centību. «Visaugstāk cilvēkā vērtēju spēju iedziļāties. Un ne jau tikai mākslā. Šis nav laikmets, kad iedziļinās. Viss notiek ātri. Hops-hops.» 

Rudenī JRT būs Alvja Hermaņa Oblomova pirmizrāde, kur Gatim ir loma. Gada beigās plānota arī kinorežisora Jura Poškus filmas pirmizrāde. «Man tur ir pavisam epizodiska loma. Esmu atpūtnieks, kuram uz ciema galvenās ielas palūdz cigaretes.» Saku Gatim, ka tā nu ir priecīga ziņa, jo nosmējos slapjiem vaigiem par viņa atveidoto policistu Didzi filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās. 

Kāpēc Latvijas kultūrā ir tik švaki ar humoru? Kāpēc tik reti kaut kas priecīgi aizkustina? Tā vien šķiet, ka aizkustinājumu var iegūt tikai gadījumos, kad cilvēks pats piedalās tā veidošanā. «Tā ir. Jāpiedalās, jāveido pašam. Apkārt ir daudz izlikšanās un liekulības. Īstā ir maz. Citkārt uz ielas mani aizkustina kāda epizode. Tāda īsta.» To stāstot, Gāga atceras kādu ļoti īstu epizodi no Seržanta Lapiņa. «To svečturi Keišs Daudziņam dibenā iedūra pa īstam! Vilis izdomāja, ka polsteris uz dibena izspiežas un labāk noņems. Lai Keišs noimitējot duršanu. Varbūt varot iztikt bez polstera. Keišs bija atgājis malā un Viļa tekstu nedzirdēja. Skaņa, kamera un – dūriens! Iepriekš Vilis kliedza: ai, sāp, izbeidz, taču toreiz bija kapa klusums. Kadrā, kad Vilis nāk no jūras, tie plāksteri uz dibena ir īstie.» 

Mīlestība pazūd jūrā
Uzejam Ausekļu mājas otrajā stāvā pie Gata mammas. Viņa pārvietojas ratiņkrēslā, jo slimo ar izkaisīto sklerozi. Mamma seko līdzi izrāžu kritikām un uzklausa savu draudzeņu vērtējumus telefoniski. «Lepojos jau ar viņu. Raizējos tik par to, ka lomas ir smagas, un to, kā Gatis pēcāk ar tām tiek galā.» Gatis pats teic, ka tam nav īpaša veida, taču skaidrs viens: no lomas vaļā jātiek, jo ieiešanu ireālajā pasaulē viņš neatbalsta. 

Gata mamma savulaik pati spēlējusi teātri. Par to liecina aiz sekcijas stikla aizlikta bilde, kur viņa redzama baltā priekšautā. Tiekot spēlēta Zaļā zeme. Turpat blakus bildes ar Gata māsu un brāli. Viņi ir jaunāki par Gati, dzīvo Rīgā. Arī Gata četrus gadus vecais dēls Toms Indriķis dzīvo Rīgā. «Pirms pusotra gada viņš man pajautāja: tēti, kas ir laikmets?» Gatim bija stipri par to jāpadomā. Par savu personisko dzīvi Gatis runāt nevēlas. Uz jautājumu, kur pazūd mīlestība, viņš atbild: «Izrādē Sala es saku: «Mīlestība pazūd jūrā. Vienīgie zaudētāji nav tie, kas paliek jūrā.» Sūdi sākas uz zemes.» Un bez izrādes teksta? «To pašu varu teikt. Jūrā. Katram kaut kur citur. Tiklīdz sāk runāt par mīlestības pazušanu, tur arī tā pazūd. Tajā runāšanā.» 

Ne viens vien jautājis Gatim: kāpēc tev vajag to ābeļdārzu? Savam pasniedzējam viņš atbildējis: «Tieši tāpēc es varu kaut ko nospēlēt. Tāpēc, ka man tas dārzs ir. Tas, ko daru laukos, notur līdzsvarā. Es esmu vienpatis. Tāds savrupnieks.» 

Pēdējā laikā Gatis satraucas par latviešiem. «Tas, kādi būsim, izriet no tā, kādi esam. Pēctecība man ir ļoti būtiska. Es iestādīju tūkstoti ozolu. Un ne jau sev. Neredzēšu, kā tie izaug. Tie manējiem.» Šoziem Gatim būs misija – ozolus nosargāt. «Ābeles un ozoli jau nav tikai mana atbildība. Ja cilvēki garāmejot paskatās un viņiem patīk, tas ir skaisti. Kāds ieraudzīs bildi žurnālā un padomās: cik skaisti.»

Pašiem sava «sniegpārsliņa»

Posted on jūnijs 8, 2011 by - Veiksme

Uzņēmumu Vaide uz priekšu dzinusi padomju laikos iegūtā Latvijas trikotāžas popularitāte Krievijas tirgū 

No Kaļiņingradas līdz Sahalīnai – tik plašā areālā salipināti sarkani punktiņi Krievijas kartē pie šūšanas fabrikas Vaide mārketinga direktora Vladimira Šidlovska kabineta sienas Rīgā. Visās šajās vietās esot Vaides sadarbības partneri. Uzņēmuma modelētāju skaitu Vladimirs nosauc – piecas dāmas, vārdus gan ne: tas esot komercnoslēpums. Lai arī kompānija ar 2,2 miljonu latu gada apgrozījumu, pēc viņa paša secinājuma, nav liela, tās veiksmes stāsts liecina par ambīcijām, savas nišas atrašanu un spēju būt īstajā laikā un īstajā vietā. 

Uz krūšturu viļņa
Vaide izveidota 1993.gadā, kad parādījās tūkstošiem jaunu uzņēmumu. Kurzemes lībiešu ciemā, no kura aizgūts kompānijas vārds, bijis īpašums vienam no tās dibinātājiem Vladimiram Gorņikam, kurš tagad kontrolē produkcijas ražošanu. Otrs dibinātājs Igors Obodovs arī joprojām ir Vaidē un specializējies preču realizācijā. 

«Tad vēl neviens nedomāja, ka vārds «Vaide» zināmā mērā kļūs par zīmolu, tirdzniecības marku,» smaida Vladimirs Šidlovskis. «Vaide ir skaists nosaukums – nu, kāpēc lai tāpat nenosauktu uzņēmumu?» 

Otrs vārds, ko pieminam sarunas  sākumā, ir «Sakta». Rīgā, Brīvības bulvāra un Merķeļa ielas stūrī, 90.gadu sākumā bija veikals ar labāko, kas tolaik tika saražots Latvijā. Tas bija arī Vaides produkcijas pirmais testa laukums. 

«Tajā laikā mežonīgi trūka kvalitatīva apģērba, viss bija deficīts. Vienīgais veikals, kur varēja nopirkt kaut cik interesantas vietējā ražojuma drēbes, bija tur, kur tagad ir pasta nodaļa Sakta. Visi uzņēmumi tur veda savu produkciju. Tur bija šādi tādi naktskrekliņi, šādas tādas biksītes – par kolekcijām vispār nebija runas,» atceras Vladimirs Šidlovskis. Otrpus atjaunotajai Austrumu robežai situācija bijusi vēl bēdīgāka. «Izrādījās, ka tā Padomju Savienības rūpniecības daļa, kas saistīta ar šūšanu, bija palikusi Latvijā. Liepājā, arī Rīgā bija krūšturu ražotnes – mēs visu PSRS bijām apgādājuši ar tiem. Bet, kad lielvalsts sabruka, vajadzība pēc apakšveļas nepazuda. Krūšturis taču sievietei ir pirmās nepieciešamības priekšmets!» 

Pieprasījums pēc «korsešu grupas» ražojumiem uzņēmuma sākumposmā bijis vienkārši neprātīgs. Kaut gan arī interesanti: pretēji uzskatam, ka šis pieprasījums ir pastāvīgs, tas esot pat ļoti sezonāls – dāmas jaunu apakšveļu vairāk kārojot vasarā. 

«Mums pat nebija pašiem jābrauc uz Krieviju, Baltkrieviju vai Ukrainu piedāvāt ražojumus – klienti brauca pakaļ uz šejieni, jo zināja, ka te tos var dabūt. Ka te ir gan Lauma, gan Ogres trikotāža. Cilvēki piekrāva pilnus furgonus un veda prom,» vecāko kolēģu atmiņas pārstāsta Vladimirs Šidlovskis. «Protams, viens no galvenajiem pārdošanas punktiem bija Maskava – ļoti liela pilsēta, lielas vajadzības. Uz kopējā viļņa «aizgāja» arī mūsu ražotnes preces.» 

Atslēgas vārds – imigranti
Pat Vaide, tāpat kā ražotāji visur pasaulē, brīvā tirgus apstākļos ļoti baidījušies no ķīniešu konkurences. Tad atviegloti nopūtušies: tādi produkcijas apjomi, kādus spēj sašūt Ķīnas lētais darbaspēks, ir noderīgi vienīgi ķēdes veikalu tīkliem, kā piemēru Šidlovskis min Zara. Un šāda tirdzniecība, kā izrādīsies, ir pavisam cits nozares segments. «Bailes no Ķīnas – tā ir tāda pati ilūzija kā «mēs tagad ieiesim Eiropā, mūs tur visi ļoti gaida»,» sulīgi smejas Vladimirs Šidlovskis. 

Pašlaik tikai ap 20% Vaides ražojumu tiek pārdoti Latvijā, viss pārējais ceļo uz ārzemēm, no kurām lauvastiesu – ap 60% – «apēd» Krievija. Pavisam nesen Vaide iekļuvusi arī Vācijas tirgū, plāno tur realizēt 10% no preču apjoma, jo sadarbības partneris ir ļoti nopietns. 

Uzņēmums gan pats neko neeksportē. «Esam ex works kompānija: mums joprojām ir vesela rinda izplatītāju, ir pasūtījumu sistēma. Tātad pieprasījums ir tik liels, ka viņi ir gatavi ar to nodarboties,» lepojas Vladimirs Šidlovskis. 

Pašiem strādāt, piemēram, Kazahstānā, atvērt tur pārstāvniecību būtu ļoti sarežģīti. Pareizi atmuitojot preci, tā pie pircējiem nonāktu ar neadekvāti augstu cenu. Bet Vaides klienti mākot strādāt arī tur, viņi pārzina sistēmu, viņiem ir pazīšanās, kas ir tik svarīga specifiskos tirgus apstākļos. 

Savukārt Krievijā Vaides spēks esot gan labi izplatītāji, gan tas, ka tur apģērbu tirgus izpratne esot tāda kā nekur citur pasaulē. Rietumeiropā toni nosaka apģērbu veikalu tīkli, taču Krievijas lielajā un visai nesakārtotajā tirgū joprojām galavārdu saka vairumtirdzniecība. «Protams, mūžīgi tas tā nebūs, un mēs tam gatavojamies,» piebilst Vladimirs Šidlovskis. «Tomēr neveicam arī krasus manevrus – varētu jau atvērt, pieņemsim, 50 veikalus dažādās Eiropas vietās, bet tas prasītu investīcijas. Tāda naudas daudzuma mums nav.» 

Strādāt Eiropas Savienībā it kā būtu ļoti vienkārši. Nekādas muitas, uzraksti pavadzīmi, prece aiziet! «Bet tur mēs nevienam neesam vajadzīgi. Jebkurš Rietumu tirgus ir ļoti piesātināts. Tas, ka mēs ar savu Latvijas produktu spējam tur labi ieiet, pieklājīgi nopelnīt, ir ilūzija. Tas būtu iespējams, ja vietējie ražotāji dotu mums kādas priekšrocības. Bet vienkārši tā – ai, kāds tu skaists! – tā nenotiek. Tu nevienam neinteresē.» 

Vaides produkcija tomēr ir iespraukusies Vācijas vidienē. Pāderbornā, starp Minsteri un Hannoveri, veikalu atvēris uzņēmuma sadarbības partneris vācietis. Viņam ir nopietna pieredze arī tūrisma biznesā, un viņš esot liels cilvēku pazinējs – prece pagaidām ejot «uz urrā». 

«Pārdevēji ne tikai Vācijā, bet, šķiet, visā Eiropā cīnās par imigrantiem,» stāsta Vladimirs Šidlovskis. «Paši vācieši nemaz tik ļoti negrib tērēt naudu, bet imigrantiem mentalitāte ir daudz brīvāka. Lai arī naudas viņiem ir daudz mazāk, viņi no tās vieglāk atvadās. Vācijā ir atgriezušies arī daudzi vācieši no bijušās PSRS, no Pievolgas, Kazahstānas… Viņi jau sen vairs neskaitās «mūsu cilvēki», krieviski runā tādā līmenī kā «mans tavu saprot», tomēr viņi vēl nav pieņēmuši vāciešu paradumus. Uz šādu tirgu mēs arī orientējamies.» 

Rīgas valdzinājums
Cilvēki no bijušās sociālisma telpas varbūt pat jaucot Latviju ar Lietuvu vai Igauniju, tomēr zinot vārdu «Rīga», saistot to ar kvalitatīva apģērba jēdzienu. Vaides mārketinga direktors neilgi pirms mūsu sarunas pabijis Kaukāzā – uzņēmums tur rīkojis produkcijas prezentāciju, jo vairāki vietējie izplatītāji izteikuši interesi sadarboties. Pēc modeļu paraugdemonstrējumiem, kā parasti šādos pasākumos, zālē izripināta uz pakaramajiem salikta kolekcija – lai cilvēki, ja vēlas, var to aptaustīt ar rokām, izpētīt katru vīli. Vaidei par kvalitāti nav jākaunas. «Pienāk meitene, varbūt 16 gadu veca, pavisam jauniņa un saka: «Tā taču Rīgas trikotāža, jā, jā!»,» smaida Vladimirs Šidlovskis. «Skatos uz viņu – viņa taču nav pieredzējusi Padomju Savienību, kultūras sakari ir minimāli. Kā viņai galvā var ienākt doma par Rīgas trikotāžu? Tāds Rīgas oreols joprojām plīvo visā bijušajā padomju telpā.» 

Vēl nesen viņam bijis interesants novērojums kādā no Maskavas labākajiem universālveikaliem. Bijis izslāpis, gribējis nopirkt ūdeni, bet, ziņkārības dzīts, aizblandījies gar produktu plauktiem līdz pat zivju vitrīnām. Pamanījis, ka delikatešu nodalījumā stāv Rīgas šprotes, bet vienkārši pie zivīm – store. «Nu, kā tas var būt – šprotes ir delikatese, bet store nav?» viņš aizdomājies. «Acīmredzot, kaut kādu saviļņojumu mēs radām. Turklāt radām pat tai paaudzei, kurai par mums nevajadzētu būt nekādām zināšanām. Tā ir tāda drošība, rezerve!» 

Uzņēmuma vīzijā patlaban esot tirdzniecības sākšana Igaunijā, Tallinā. Lietuvā iekļūt esot teju neiespējami. «Tur ļoti tiek atbalstīts vietējais tirgus, attieksme pret jebkuru importētāju ir diezgan agresīva, vēl jo vairāk, ja tas ir kaimiņš. Tas, ka mēs, Baltijas valstis, esam tik draudzīgas, nav gluži tiesa. Turklāt lietuvieši veic ekspansiju mūsu tirgū, bet mūs ielaist pie sevis nav absolūti ieinteresēti. Arī gluži cilvēciska interese par mūsu precēm pie viņiem ir maza. Igauņi ir draudzīgāki, iespējams, tāpēc, ka ziemeļnieciskāki, mierīgāki.» 

Pašu mājās Latvijā Vaide gan sadarbojoties ar vairumtirgotājiem, gan pārdod preces savos veikalos. No kādreizējiem deviņiem veikaliem vairs palikuši tikai divi, plānos ir trešais, un tie visi – Rīgā. 

Jaunas kolekcijas dienasgaismu ierauga divas reizes gadā – mēnešus sešus pirms vasaras un ziemas sezonas. Tas ir rezultāts jau gadu iepriekš veiktajām prezentācijām, kuru ģeogrāfija ir plaša: Kijeva, Rīga, Maskava… Klienti ir apskatījuši piedāvājumu, veikuši pasūtījumus. No 1000 jauniem apģērba modeļiem atlasīti 100. Izejmateriāli, kurus Vaides modelētājas izraugās galvenokārt Itālijā, mazākos apmēros Francijā un Polijā, tad tiek iegādāti vajadzīgajā daudzumā, un pie darba ķeras šuvējas. 

Lai gan fabrikas noliktavā ir milzīgs skaits furnitūras vienību, plauk-tos – teju nebeidzami audumu baķi, ražošana notiekot faktiski bez pārpalikumiem, palielās Vladimirs Šidlovskis. «Cilvēki, kas par to visu atbild, ir unikāli – es pat nesaprotu, kā viņi tur spēj orientēties, kā zina, kur stāv katra podziņa, mežģīnīte.» 

Pastāvīgi Vaidē strādā 203 cilvēki, ja ir lielāks pasūtījums, darbinieku skaits pieaug līdz 220. Kadru mainība ir maza, taču arī šis uzņēmums dzīvo bažās par katastrofālu kvalificēta darbaspēka aizplūšanu. Ņemot vērā augošo dzīves dārdzību, izmaksas pašlaik esot tādas, ka pat lielās Rietumu kompānijas vairs neuzdrīkstētos atvērt ražotnes Latvijā. «Arī Hugo Boss šeit vairs neatradīs 500 šuvēju savai fabrikai. Vai arī viņas neatbildīs prasībām.» 

Austrumu gaume
Krūšturus uzņēmuma glancētajos katalogos gan neieraugu. Kategorijā «miegam un atpūtai» ir pidžamas, naktskrekli, rītakleitas, ērti mājas komplekti ar pusgarām biksēm un brīvi krītošiem topiņiem, ir pat deficītā dāmu klasika – kombinē! Trikotāžas virsdrēbju kategorijā tiek piedāvāti svārki un sarafāni, blūzes, tunikas, jakas, kleitas, elastīgas bikses… 

Krāsas pārsvarā ir ekspresīvas, apdrukas – drosmīgas. «Klasiskais Eiropas tirgus, izņemot vienīgi Itāliju, kur gaume ir līdzīga mums, ir specifisks. Tur ir daudz pasteļtoņu, maz spilgtu apdruku, viss diezgan maisveidīgs. Dzīvīgāka ir jauniešu mode, bet tai savukārt bieži vien ir zemāka kvalitāte,» stāsta Vladimirs Šidlovskis. 

Ukrainā sarkans krekliņš, zilas bikses un zaļi zābaki skaitītos skaista, bagātīga izvēle. Rietumu publika to atzītu par pilnīgu bezgaumību. Vaide cenšoties izlaipot starp abām galējībām, tomēr vairāk sliecas palikt košuma pusē. Vaide joprojām ir ne tikai izpildītājs, bet arī modes veidotājs. «Kad modē bija violetais, mēs Krievijai to uzspiedām trīs gadus,» smejas Vladimirs Šidlovskis. «Nu, pēc trim gadiem, tas ir aizgājis. Pirms tam tāpat bija ar brūno.» 

Toties esot pagājis laiks, kad uzņēmuma menedžeris varēja  aiziet uz darbu krekliņā. 

«Tas, kā tu ģērbies, izsaka, cik tu sevi cieni, ko tu gribi parādīt. Tava «sniegpārsliņa», iekšējais skaistums nevienu neinteresē. Bet mūsu uzņēmuma izpratnē moderni, tas ir – skaisti. Cilvēkiem piestāv, tātad nav svarīgi, vai uz šā apģērba uzzīmētas vaboles vai  taureņi.»

3 biznesa principi
1. Padarīt sievieti vēl skaistāku jebkurā dzīves situācijā ļauj plašs apģērba sortiments un dizains
2. Sociāli aktīva pozīcija. Radīt jaunas darba vietas, attīstīt vieglās rūpniecības nozari, pievērst īpašu uzmanību ekoloģijai
3. Popularizēt Latvijas vārdu pasaulē. Uz apģērbu etiķetēm ir rakstīts, ka visa produkcija ražota Latvijā, nevis Eiropas Savienībā

Reinis Dzudzilo

Posted on jūnijs 8, 2011 by - Jauna seja

Latvijas Mākslas akadēmijas pēdējā kursa students ir ambiciozā teātra projekta Andrejsalā – izrādes «Heda» – scenogrāfs

Reinis skatuvi izveidojis kā trīsstāvu māju, katram skatītājam paredzot vietu pie sava loga. Konstrukcija ir septiņus metrus augsta, platākajās vietās tās laukums ir 15×15 metru, savukārt teātra spēles laukums ir 9×9 metri. Pirmizrādes dienas rītā Reinis vēl rosās pa Andrejsalas angārā paslēpto skatuvi.

Vecums: 24. Vecāki: Anita – apdrošinātāja, Imants – metinātājs.

Kur smēlies ideju scenogrāfijai? «Stāsts ir par sievietes traģēdiju. Sākotnēji Ibsens lugas otro cēlienu bija iecerējis dārzā, pēc tam no šīs domas atteicās, lai pastiprinātu viņas izolētību pašas telpā. Tas sasaucās ar Kolizeju – viņa ir upuris, un visi noskatās.» 

Skatītājs jutīsies vainīgs? «Tik nežēlīgi nav, drīzāk skatītājs jutīsies klātesošs.» 

Kas montēja konstrukcijas? «Montējām paši, kopā ar draugiem būvuzrauga vadībā.» 

Vai tas nebija bīstami? «Bija drusku.» 

Kas svarīgāks – forma vai saturs? «Abi vienlīdz svarīgi.» 

Kur redzi sevi nākotnē? «Nedomāju ilglaicībā uz priekšu. Darbojies tagad un esi priecīgs par to!»

Kas vajadzīgs panākumu gūšanai? «Darbs. Ir forši, ja panākumi ir caur prieku, nevis nežēlību. Pliki panākumi neko nedod.» 

No kurienes skatīsies izrādi? «No trešā stāva, paši sēžam pie gaismām un projekcijām.» 

Esi satraucies? «Protams!» 

Trakākā ideja, kuru kādreiz gribētu īstenot scenogrāfijā? «Nedomāju pašmērķīgi, dramaturģija ir impulss.» 

Ko esi paņēmis sev pieredzē un sajūtās no Hedas scenogrāfijas veidošanas? «Banāli, bet Rīga nekad nav gatava. Teātris arī vienmēr ir procesā.»

Vija Strazdiņa, radījusi Fredi un Uffo

Posted on jūnijs 1, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Fredis ir stiprs. Fredis ir ūsains. Viņam ir gari, kviesim netipiski akoti. Fredis ir slavens, jo pierādījis, ka ir ziemcietīgāks par importa kviešu šķirnēm. 

Fredi radījusi selekcionāre Vija Strazdiņa, palīdzot divām kolēģēm. «Labākie selekcionāri gan ir vīrieši. Viņi ir līdzsvarotāki. Kolēģis Dienvidslāvijā pirms došanās uz lauka paklausās klasisko mūziku. Ar augiem sarunājas.» 

Valsts Stendes Graudaugu selekcijas institūts ir Strazdiņas pirmā darbavieta, ‘Fredim’ veltīti 15 gadi. Katrs bijis sacensība ar dabu, jo selekcionētie kvieši te izsaluši, te sakrituši veldrē. Mierinājums – gan nākamajā gadā būs labāk. «’Fredis’ vienubrīd bija līdz kaklam. Tā nomocījāmies, ka domāju – izmetīšu viņu.» Kad šķirne bija patentēta, to iesēja pirmie zemnieki. Vienu neapmierināja raža, otram nepatika izskats. Tomēr kādu dienu telefona klausulē atskanēja: «Aij, tu zini, man ir ļoti labi izauguši!» Zemnieki neatskaitās, cik plašus laukus apsējuši, tāpēc var tikai ļoti aptuveni lēst, ka ‘Fredis’ Latvijā aug ap 8000 hektāros. ‘Fredis’ mīt arī Igaunijā, taču par platībām ziņu nav. 

Selekcionēšana notiek šādi: ar pinceti no viena kvieša izlasa putekšņus jeb izkastrē, tad tam uzmauc ūdensnecaurlaidīgu papīra maisiņu un zem tā pabāž citu, ziedošu kviesi. Tā ir apputeksnēšana. Ne vienmēr tā izdodas. Kviešu mamma, piemēram, Marija var pateikt: «Es tevi, Fredi, negribu!» Bet rudzus un kviešus var sakrustot? «Jā. Tas jau ir izdarīts. Tādu sauc par tritikāli.» 

Ģenētiski iespējams sēklu padarīt izturīgu pret slimībām, taču nav potes pret lietu vai salu. ‘Fredis’ izdzīvojis pat Lielupes plūdos. Tam reti vajag uzšpricēt pretveldres preparātu, kas lietusgāzēs neļauj stiebriem liekties lejup. 

Reiz Radio SWH Fredis un Ufo apsprieda, kāpēc ‘Fredis’ ziemo labāk nekā ‘Uffo’. Nosaukumi kviešiem nav doti par godu jokdariem. Pirmās šķirnes dēvēja sieviešu vārdos. Apnika. Gribējās pamatīgus un spītīgus vīriešu vārdus: Hugo, Robijs, Edvīns – par godu pasniedzējam Amerikā, kur Strazdiņa stažējās. ‘Uffo’ pie diviem F tika, jo šķirņu patentēšana paredz, ka nosaukumā nedrīkst būt mīkstinājumi un garumzīmes, jāatšķiras par diviem burtiem no citiem nosaukumiem Eiropā. Freda vārds bija kā atbilde tam, vai Latvijā vispār vajag nodarboties ar kviešu selekciju. Tā norit, pateicoties Eiropas naudai, ne valsts dotācijām. Stende cīnās. Nevar konkurēt ar ārzemju graudaudzētāju firmām, kas zemniekiem dod sēklu «uz krīta» un apsolās nopirkt ražu. 

Selekcija ir darbs, kur cilvēks nav pārliecināts par rezultātu. Strazdiņa teic, ka tā ir zinātne, maģija un laimes spēle vienlaikus. Kad 15 gadus vecais ‘Fredis’ apnīk, viņa radītāja brauc pie meitām: Iveta mīt Lielbritānijā, Ina strādā Briselē.

Pašu bērni, pašu maizīte

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Dzīve

Laikā, kad Latvijas demogrāfijas glābšanai tiek veidotas komisijas un darba kārtībā ir prognozes par sveša darbaspēka ievešanu un pensiju likvidēšanu, rakstām par trim modernām mammām, kuras dzīvē paspējušas visu, un vēl bijušas patriotiskas: katrai ir vairāk par trim bērniem 

Viņām visām ir kaut kas kopīgs. Un tā nav tikai vērā ņemamā virtuozitāte, kādā viņas izžonglē starp bērnu skolām un pulciņiem un pašu darba aktivitātēm, gādājot arī par tīrību mājās un mīļumu ģimenes attiecībās. Laikā, kad citas baidās laist pasaulē mazuļus, viņu saimēs ir ne tikai pa vienam bērnam – mammai un tētim -, bet vairāki: arī dzimtenei. Šīm mammām, kas pašas bērnību pavadījušas mazākās ģimenēs, ir pa spēkam uzņēmējdarbība, mācības un ceļojumi. Un tas nav valsts pabalstu nopelns, ka viņu saimes materiālā labklājība ar katru mazuli ir tikai augusi. 

Lielie pabaro un apgulda mazos
«Redziet, mums ir trīs nedaudz vecāki bērni, un pa vidu pagāja kāds laiks, lai saprastu, ka varam vēl kādu bērnu pieņemt ģimenē,» piecu dēlu māte Baiba ievada sarunu Stikutu mājā Pārdaugavā. Ir agra pēcpusdiena, mazākais puika guļ diendusu, bet sešgadnieks profesora izskatā aktīvi snaiksta kaklu istabas stūrī un pieprasa uzmanību. Baiba lūdz viņu aiziet parotaļāties pie kāda no lielajiem brāļiem, kas jau atgriezies no skolas. Dēls klausa. 

«Pieņemt?» esmu pārsteigta par šo adopcijai raksturīgo vārdu, bet lielģimenes mamma mierīgi paskaidro: «Jā, man liekas, ka bērnus nevis atļaujas, bet pieņem.» 

Baibai ir tikai viens brālis, viņas vīrs ir bijis vienīgais bērns ģimenē. Stikuti iepazinušies, studējot ekonomiku, pēc universitātes apprecējušies, un Dainis sievai atzinies: viņam bērnībā bijis ļoti garlaicīgi vienam pašam. Viņš ļoti cerot, ka viņiem būs vairāki bērni. Baibai nav bijis pretenziju. Viņai paticis būt grūtniecei, patiešām baudījusi katra zēna gaidīšanas laiku un pirmos dzīves gadus. 

Abi finansisti racionāli vienojušies, ka minimālā programma būs divi, maksimālā – pieci mazuļi. «Tagad vīrs smejas: nu garlaicīgi nemaz nav! Un esam izpildījuši «pro-grammu»,» pakoķetē Baiba. «Es 100% nevaru pateikt, ka saraksts ir noslēgts, esam diezgan atvērti. Ja sajutīsim, ka vēl gribas…» Stikuti vairs netiecoties pēc dēlu vecāku tradicionālā sapņa – meitenītes. Kaut kur starp trešo un ceturto mazuli pazibējušas šīs ilgas, bet tagad esot skaidrs: acīmredzot, ir kāda doma, kāpēc Dievs viņiem dāvā tieši puikas. 

Pieci bērni nav bijuši šķērslis Baibas karjerai: pazīstama finanšu iestāde, augsts amats, labi ienākumi – viņa nosaka. Taču tieši bērnu piedzimšana pēc ilgiem darba gadiem motivējusi mainīt profesiju. Sekojot sirds aicinājumam, Baiba pabeigusi kursus, lai kļūtu par dūlu – profesionāli, kas līdztekus vecmātei atbalsta dzemdētājas, dod padomus gan gaidību laikā, gan tad, kad mazulis jau klāt. Pirms manas ierašanās viņas viesistabā uz grūtnieču vingrošanu bijušas vairākas dāmas. Turklāt, vēlēdamās iegūt vēl nopietnākas zināšanas medicīnā, Baiba patlaban mācās par vecmāti Medicīnas koledžā. 

Cik nav dzirdēts, cik sarežģīti studentēm māmiņām savienot bērnus ar mācībām. Bet Baibai ir gan mazs bērns, gan četri lielāki… «Tas kaut kā dabiski sanāk,» viņa papurina galvu. «Atnākot no skolas, lielie gan samīļo mazāko, gan labprāt paspēlējas ar mazajiem. Zinu – ja vajag, viņi pilnīgi mierīgi tiks galā, gan gulēt noliks, gan ēst uztaisīs. Turklāt es visu neesmu tā nostādījusi, ka kādam tas jādara obligāti – es tomēr esmu mamma!» Ja nakts vidū Baibu izsauc uz dzemdībām, stafeti pārņemot vīrs. Turklāt blakus dzīvoklī mīt viena no vecmāmiņām – glābiņš jebkurā situācijā. 

Kopumā Baibas režīms tagad ir ģimenei draudzīgāks, nekā strādājot finanšu sfērā. «Pusaudžiem citreiz vēl vairāk nekā mazajiem vajag, lai ar viņiem parunājas. Savukārt mazajiem lielāko klātbūtne ir stimuls attīstībai, piemēram, Rūdolfs jau četros gados lasīja, staigāja pa māju un prasīja brāļiem: kas tas par burtiņu? Es teiktu – ar pieciem bērniem ir vieglāk nekā ar diviem maziem bērniem: viņi neprasa visu mammas uzmanību.» 

Baiba ar vīru vada organizāciju Laulāto tikšanās, kurā ir ne tikai piecu un sešu, bet pat septiņu bērnu vecāki, un draugu lokā viņi nejūtas kā baltie zvirbuļi. Par sabiedrības standartiem reizi pa reizei atgādinot ģimenes atlaižu biļetes dažādās iestādēs: 2+1 vai 2+2. Viņu ģimenes busiņā toties ir septiņas vietas, un viņi visi kopā dodas ceļojumos. Ir izbraukāta Itālija, Austrija, šovasar plānā ir Polijas un Slovākijas kalni. 

«Pēc savas pieredzes varu stāstīt: kad bērns tiek dots, patiesībā arī viss pārējais tiek dots, lai bērnam būtu, ko dzīvot – te jauns darbs parādās, te vēl kas,» Baiba atbild uz manis pausto apbrīnu. «Tas mūsu materiālajam prātam liekas pilnīgi neticami, bet mūsu dzīvē tā ir bijis. Ar vienu bērnu patiesībā dzīvojām daudz pieticīgāk, nekā tagad dzīvojam ar pieciem!» 

Skrēju pie pacientes
Kamēr Krišjānis Kariņš Briselē lemj par Eiropas politiku un ierodas Rīgā tikai nedēļas nogalēs, viņa sieva Anda administrē abu kopējo valstību: gādā par diviem pusaugu puikām un divām mazākām māsiņām. Turklāt viņa, barojot bērnus ar krūti, savā ģimenes ārstes praksē uz pusslodzi atgriezusies jau divus mēnešus pēc katra mazuļa piedzimšanas, beigusi strādāt divus mēnešus pirms bērnu nākšanas pasaulē. 

«Laiki visu laiku ir tie paši. Nav tā, ka vienam tie ir vieglāki, otram – grūtāki. Jautājums: kādas ir izvēles?» viņa atbild uz jautājumu, kāpēc vieniem ir daudz bērnu, citi nevar vien tiem saņemties. «Laukos ir citādi, bet pilsētā, paskatoties uz kaimiņiem, uz draugiem, – baigais hēdonisms! Varbūt pēc tā visa esam nocietušies pa padomju gadiem? Mašīnas, mājas, ceļojumi… Varbūt labās vērtības nesaredzam?» 

Būdama mediķe, Anda, tāpat kā piecu bērnu mamma Baiba Stikute, skaidrāk nekā citas sievietes apzinās: bērnu radīšanas laiks ir tik ilgs, cik to paredzējusi daba. To ar 100% garantiju nevar ne pastiept uz priekšu, ne pavilkt atpakaļ, ne atļaut modelēt reproduktīvās veselības klīnikām. «Ja tev ir stabila ģimene un gribi bērnus, tad ir tie 10, varbūt 15 gadi, kuros tev jāiekļaujas. Dzīvot sev var pirms tam un pēc tam, kad tā bērnu dzemdēšana ir paveikta un viņi ir pieauguši,» Anda ir pragmatiska. 

Viņa ir augusi divu, vīrs – trīs bērnu ģimenē. Bijusi doma apstāties pie šīs skaitliskās robežas. Taču, skatoties uz maziem bēbīšiem, sirds joprojām metusi kūleņus, un ausīs skanējuši vīramātes vārdi: «Zini, es visu laiku nožēloju, ka man nav ceturtais.» Anda nav satikusi nevienu cilvēku, kurš būtu teicis, ka viņam ir par daudz bērnu. Bet tos, kas nožēlo, ka viņiem nav vēl kāds, – ne vienu vien. Vēl viņa atcerējusies vecmāmiņas teikto: «Nu, ko tu, meitiņ, uztraucies – taču nav karš! Nekas trakāks nevar būt, kā bērniem augt kara laikā.» 

Tiesa, arī šodienas apstākļos Kariņiem, visticamāk, nebūtu tik plašas ģimenes, ja pilsētas vidū apkārt nespietotu visa saime – trīs dzīvokļu mājas vienā stūrī mīt Andas vecāki, otrā sava valstība ir vīra tēvam ar kundzi, kas ik pa laikam ierodas no Amerikas. Andas mamma turklāt ir pensionēta mediķe, bijusi Sarkanā Krusta slimnīcas galvenā māsa. «Viņa ir tāda, ka labāku aukli nevar gribēt. Brauc ar mašīnu, ļoti enerģiska,» lepojas Anda. 

Mamma par viņu droši vien teiktu to pašu. Anda no bērnības trenējusies mākslas vingrošanā, bijusi sporta meistare. Deviņus gadus katru dienu nopietni treniņi! No 16 gadiem viņa strādājusi par sanitāri, augstskolas laikā gājusi uz nakts dežūrām medmāsas vietā, kaut gan viņai tad vēl pat nebija medicīnas izglītības. Ārstes privātpraksi izveidojusi «no zila gaisa», ielikusi reklāmu angliski iznākošajā Baltic Times, atvērusi durvis un sākusi pieņemt pacientus. 

Un tomēr, lai paliek karjera… Skriet pie citu cilvēku slimā mazuļa, atstājot mājās savējo? «Uzskatu, ka tas ir mans darbs, es par to saņemu naudu,» Anda atbild profesionāli korekti. Jā, ir bijušas reizes, kad viņa ir līdz nāvei nogurusi: ziema, putenis, bet kāds pacients uzstājīgi lūdz mājas vizīti… Vienu kvartālu no ģimenes ārsta prakses gultā guļ dāma, kurai ir 37 grādu temperatūra, viņas vienīgo mazuli pieskata auklīte, virtuvē traukus kārto apteksne… Apzinoties situācijas traģikomismu, ārste pieklusina savas emocijas un pacienti uzklausa. 

«Ir bijis tā, ka man ir žēl kādas sievietes, jo viņa ir tik vāja,» viņa klusi nosaka. Anda nav atcēlusi ne šo interviju, ne pacientu pieņemšanas, kaut arī sarunas dienā balss ir aizsmakusi – kakla vīruss. 

Ja kaut kas Andu spēj pamatīgi izsist no sliedēm, tas esot formālisms – lietu nevērtēšana pēc būtības. 10 latu naudassods, kas trīs bērnu mammai, gaidot ceturto, bija jādodas samaksāt sanitārajā inspekcijā pilsētas otrā malā. Ārste, kura parasti pagarina viņas sanitāro grāmatiņu, bija aizbraukusi atvaļinājumā, dokumenta termiņš bija «iztecējis» vienu nedēļu. «Toreiz domāju – neesmu kādam izdarījusi ļaunu vai kļūdas dēļ kaitējusi. Tie ir mūsu pašu cilvēki, kas dažreiz neskatās tālāk par savu degunu…» Andas tēvs izlasījis avīzē, ka trīs un vairāk bērnu mammām pieejama atlaižu karte sabiedriskajā transportā, un ierosinājis viņai izmantot šo priekšrocību. Pēc gada, dodoties atjaunot karti, izrādījies, ka visa dokumentācija jākārto vēlreiz. «Sistēma tāda, lai mamma skrietu uz iestādēm, aizpildītu formas…,» Anda saskumst. 

Aprūpējot ārzemnieces, it īpaši somu māmiņas, kas gaida jau trešo un ceturto bērnu, bet plāno vēl kādu, latviešu ārste centusies uzminēt, kur ir atšķirība. Pats par sevi saprotams: kamēr slimnīcas, bērnudārzi, skolas nav labā stāvoklī, par jaunu bibliotēku vai koncertzāli, viņasprāt, nevarētu būt runas. Mūsu valsts patlaban ir ar tukšu kabatu, taču Skandināvijas sociālajā sistēmā cirkulē nauda. Tomēr atslēga ir arī mazās lietas, kopējā doma. «Ja Latvijā visi sāktu runāt, ka Laimas konfektes ir garšīgas, tad visi sāktu domāt, ka tās patiešām ir garšīgas. Tāpat ar četru bērnu ģimenēm! Vajadzētu vairāk pozitīvo piemēru!» 

Kariņu radu loks varētu kalpot par bērniem draudzīgas nākotnes sabiedrības modeli. Andas māsai ir trīs bērni, vīra jaunākajai māsai ir četras, vecākajai māsai – trīs atvases, trīnīši! «Viņi dzīvo Londonā, ir pusotru gadu vecāki par Otomāru – mūsu vecāko puiku. Visi labi satiek, vasarā kopā iet Eiropas vasaras skolā. Sazvanās, ar e-pastiem apmainās. Tas arī ir zināma veida atbalsts. Arī pa Lieldienām parasti braucam ciemos uz Londonu, ja vien mums sakrīt brīvlaiki. Mana māsa dzīvo tepat Latvijā, visās jubilejās bērni kopā spēlējas…» 

Tas ir tas īstais hēdonisms, nosmej Anda, kura mani no sava biroja ir izvilkusi parunāties parkā zem ziedošiem ceriņiem, – dzīve taču ir skaista! «Ir taču daudz labāk, nekā bija pirms 20 gadiem, vai ne?» viņa norāda uz rotaļu laukumu Esplanādē. «Agrāk tur bija tikai smilšu kaste ar suņu kakām, es ar lielu vēderu sēdēju tai blakus uz soliņa, un Otomārs rakās pa netīrajām smiltīm…» 

Diploms uz nagliņas?
Karīna Janova ir visjaunākā no satiktajām mammām. Divreiz īsākā laikā viņa, šķiet, paspējusi to, ko cita sieviete varētu realizēt līdz pensijai. Viņa ir studējusi politikas zinātni un socioloģiju, strādājusi Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā, Providus un Sorosa fondā. Pabeidzot augstskolu, tik ļoti gribējies darboties birojā, lietišķi, savā studiju laukā! Braukusi uz konferencēm Briselē – licies svarīgi to piedzīvot un izbaudīt. Karīna arī kļuvusi par mācībspēku Rīgas Stradiņa universitātē, palīdzējusi problēmās nonākušām sievietēm resursu centrā Marta. 

«Tas ir Latvijas spožums un posts – ja esi jauns, talantīgs cilvēks, ļoti ātri vari tikt visur, kur vēlies, bet ātri arī pienāk griesti. Nav vecākās paaudzes, uz kuru vari skatīties: redz, cik skaisti, ja 50 gadus nostrādāšu tajā vietā, nonākušu tajā birojā ar skaisto logu…» Karīna vitāli smejas. Viņai ļoti nepatīkot atbildēt uz jautājumu – kā, tu ar tādu izglītību tagad sēdi mājās ar bērniem? «Diploms uz nagliņas tualetē – kā tad tā? Īpaši to prasa Amerikas radi, tur karjera ir svarīgāka nekā Latvijā.» Turklāt  Karīna iemēģināja arī biznesa vidi, nodibināja ekoproduktu veikalu Dabas dobe, bet tagad ir uzņēmumu pārdevusi. 

«Kad dzima pirmie bērniņi, man bija ļoti svarīgi pierādīt sabiedrībai, ka varu apvienot karjeru un ģimeni. Tagad manā dzīvē ir posms, kad es gribu būt mājās ar bērniem, pati viņus audzināt, nevis uzticēt auklēm.» 

«Lēmumu «nu, labi, vēl vienu!» ar vīru vienmēr esam pieņēmuši tad, kad esam bijuši ļoti laimīgi,» viņa atzīstas. «Piemēram,  pavadījuši brīnišķīgu atvaļinājumu, kad bērns ir kā mīlestības loģiskais turpinājums – vai, cik mums ir forši! Mēs gribam kuplu ģimeni, lai esam vairāki tādi, kuri kopā ir laimīgi!» 

«Divi «vecākie» un divi «jaunākie» – šāds dalījums pazīstams arī Janovu ģimenē. Abiem lielajiem puikām saskanot, viņi esot viena banda, varot dauzīties pa māju kā traki. Divi maziņie pagaidām vēl dzīvo bēbīšu pasaulē, bet Karīna cer, ka arī viņi kādreiz būs draugi. «Ar vīru bijām izdomājuši, ka tas būtu tā forši: katram no bērniem ir otrs cilvēks – tuvinieks,» vaļā izlaistiem matiem zīdīdama mazo Timoteju, viņa runā kā seno laiku ciltsmāte. «Vecāki ir vecāki, tās ir citādas attiecības. Lielākā dāvana, ko savam bērnam vari dot, ir brālis vai māsa.» 

Uzminu – viņa pati ir bijusi vienīgais bērns. Vīrs gan piedzimis trīs bērnu ģimenē un bijis absolūti laimīgs par šo pieredzi. Karīna ļoti gribējusi kuplu mazuļu pulciņu. 21 gada vecumā kā dāvana pieteicās Jēkabs, arī otrs bērns ir bijis gaidīts, tomēr īstu harmoniju un mātes instinktu atvēršanos viņa sajutusi, tikai piedzimstot trešajam. 

«Vienalga, par kāda pazīstama cilvēka dzīvi tu lasi, viņi saka, ka par maz laika pavadījuši kopā ar bērniem, lūdz viņiem par to piedošanu,» Karīna ir sapratusi. Paldies Dievam, vīrs pelna naudu visiem, ir pārdošanas direktors informāciju tehnoloģiju uzņēmumā, brauc uz Rīgu strādāt. 

Rīdzinieki Janovi uz Siguldu pārcēlās pirms sešiem gadiem. Galvenā motivācija aizbēgšanai no galvaspilsētas – neizmērojami bija apnikuši Rīgas sastrēgumi. Likās ļoti svarīgi, lai bērniem skola ir kājām sasniedzama. Viens puika tepat spēlē klavieres mūzikas skolā, otrs sporta skolā trenējas basketbolā. Savukārt zēnu vecāki joprojām nevar beigt jūsmot par Siguldas dabu. «Sestdienās un svētdienās vienmēr braucam vai nu pārgājienā, vai ar riteņiem – puikām vajag kustēties un darboties! Piemēram, šodien, ja nebūtu tu atbraukusi, mēs ar Sebastiānu un maziņo brauktu lejā pie Gūtmaņalas. Viņam ir divgadnieka vecums, viņš var stāvēt un stundām mest akmentiņus mazajā strautiņā,» stāsta Karīna. 

Kāda kundze viņai esot teikusi, ka viņa pati ir jauna dvēsele – ar lielu izziņas kāri, dzīves mīlestību. Sapratusi, cik ātri izaug bērni, Karīna patiešām bauda dienas, kad viņa mazulim ir pasaules centrs. Priecājas, ka viņu ģimenē ir pašsaprotami, ka arī vīrs reizi pa reizei var palikt viens ar četriem bērniem, ļaujot viņai izbrīvēt laiku sev. 

Pēdējais bēbis, tāpat kā pirmais, viņai nav nesis nekādu māmiņalgu. Neesot oficiāli nodarbinātai, viņai, tāpat kā citām mammām, kas par savu šābrīža karjeru izvēlējušās bērnu audzināšanu, nekrājas arī pensijas kapitāls. «Tu kā agrīnā industriālisma laikmetā dzemdē bērnus, lai viņi par tevi rūpējas,» viņa atļaujas pajokot, bet tūdaļ piebilst: šis laiks paies, būs jaunas lietas, jauni izaicinājumi un idejas! 

Bet šodiena ir tāda, kāda ir. Timotejs atkal prasa ēst. «Attiecības ir pašas svarīgākās,» Karīna, barojot mazuli gaismas pielietajā istabā, saka gluži kā dievkalpojumā. «Tu vari runāt, ko valsts nedara. Bet ko jūs paši…? Latvijā cilvēki attiecībā pret bērniem nav pietiekami pacietīgi, ļoti strauji, pat agresīvi. Dažreiz veikalos nākas noskatīties, ka bērns raud un tēvs ar mammu kļūst dusmīgi, kaut ko viņam sakliedz. Skumīgi. Pieaugušie it kā savstarpēji mēģina būt pieklājīgi, bet attiecībā uz bērniem atļaujas… 

Savukārt bērni kliedz, ja netiek uzklausīti. Noliecies taču viņa līmenī, paskaties acīs, parunājies kā ar normālu cilvēku! Ar kliegšanu var panākt paklausību, bet ne ieinteresētību, motivāciju. Emocijas apspiedoši izpildītāji – tas veselīgai sabiedrības attīstībai nav labi!»

Par to runāsim tad, ja…

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Personība

Par Valsts prezidenta amata kandidāta Andra Bērziņa (66) ievēlēšanu ceturtdien lems Saeima. Izrādās, pieredzējušā un turīgā tautsaimnieka privātajā dzīvē ir rūpīgi slēptas lappuses 

Man tā reakcija – es sāku smieties. Sēdēju mājās pie televizora, un man tas likās tik smieklīgi, – tā, stalti atsēdies Zaļo un Zemnieku frakcijas kabinetā Saeimas komisiju namā, par Valsts prezidenta Valda Zatlera vēsturisko runu 28.maija vakarā saka nākamais iespējamais Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Ir pirmdienas rīts, pirms ieslēgts diktofons, viņš atzīst, ka «viens te ir plosījies un vispār vairs nevar zināt, kas tālāk notiks». Pats Bērziņš līdzīgā situācijā Saeimu neatlaistu, jo uzskata, ka šādam lēmumam nebija pietiekama pamata. 

«Kas mani satrieca, ka es vēl tagad nespēju nomierināties: [Zatlera] teiktais par Šlesera kratīšanu, ka tas bija pamats, lai dabūtu atbalstu tiesu sistēmai. Tas nozīmē, ka jebkuram gribēsies atbalstu tiesu sistēmai un ies kratīt – pie manis vai pie jums. Nevis lai atklātu patiesību, bet balstītu tiesu sistēmu!» Bērziņš sūkstās. Saeimas balsojumā par atļauju kratīšanai Šlesera dzīvesvietās viņš nepiedalījās. Līdz pat šim brīdim viņš nav iepazinies ar dokumentiem un pamatojumu, «kas tad tur īsti notika». 

Bērziņš piekrīt intervijai, ja vien neuzdod riebīgus jautājumus. Telefonsarunā viņš žurnālistus nodēvē par «velliem», pašķendējas par nekaunību izvaicāt par pensiju. «Pirms tam man tikai tirgū prasīts, cik pelnu!» 

Bērziņam ir stingra balss, stingrs rokasspiediens. Viņš ir labi ģērbies, ironiskā kārtā tumšpelēkā uzvalka faktūru caurauž neuzkrītošs maigi violets svītrojums. Zatlera runa parāvusi maisam galu vaļā, valstī patlaban notiekošais tiek dēvēts par ceriņu revolūciju. Bērziņš uzmet skatienu savas žaketes piedurknei, iesmejas. Tiešām ceriņkrāsā tās trauslās līnijas. 

Pirms nedēļas, 24.maijā, pieci Zaļo un Zemnieku savienības Saeimas deputāti pieteica parlamenta prezidijam savu valsts prezidenta amata kandidātu – no Vidzemes apgabala ievēlēto šīs partijas deputātu Andri Bērziņu. Vēl dienu iepriekš vienīgais kandidāts bija pašreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuru izvirzīja Vienotība, atbalstu solīja arī Visu Latvijai!-TB/LNNK un PLL. Pēdējā minētā partija pēc referenduma izsludināšanas par Saeimas atlaišanu gan savu atbalstu Zatleram atsaukusi, jo viņš vairs neesot «stabilitātes garants», kā viedokļa maiņu komentēja Tautas partijas līderis Andris Šķēle. 

Publiskās diskusijās un intervijās Andris Bērziņš paudis uzskatu, ka ir spēcīgs tautsaimnieks un pragmatiski domājošs cilvēks. Pēc viņa domām, tieši tāds prezidents valstī pašlaik vajadzīgs. Bērziņš saņēmis kritiku par izpratnes trūkumu ārpolitikā, kā arī valsts nākotnes vīzijas trūkumu. Izskanējis, ka miljonāra Bērziņa rakstura īpašības un pieredze banku sektorā drīzāk būtu atbilstošas valdības vadītāja amatam. 

Bērziņa izvirzīšana liek uzdot arī jautājumu par viņa saitēm ar oligarhiem, jo viņš savulaik kopā ar Andri Šķēli bijis tā sauktajā Valmieras grupējumā, bet tagad Saeimā pārstāv Aivara Lemberga kontrolēto Zaļo un Zemnieku savienību. 

Pirmie skandāli politiķi ar prātīgā tautsaimnieka slavu jau skāruši: atklājies, ka viņš par ES fondu līdzekļiem izveidojis atpūtas kompleksu, kas faktiski saplūst ar viņa ģimenes mājām Amatas pagastā. Bērziņš saņēmis arī knābienus par savu lielo pensiju – 4400 latiem mēnesī, ko nopelnījis, pateicoties lielajai algai un kompensācijām Unibankā, tādējādi radot jautājumu, vai nejūtas par to pateicīgs samaksas noteicējiem, agrākajiem bankas padomes locekļiem Andrim Šķēlem, Aivaram Lembergam, Andrim Grūtupam, Edmundam Krastiņam. 

Kā Unibankas prezidentam Bērziņam laikā no 1993. līdz 2003.gadam izmaksāta alga vairāk nekā miljons latu apmērā. 2010.gada Saeimas vēlēšanās Vidzemes apgabalā Bērziņš ieņēma 4.vietu starp septiņiem ievēlētajiem ZZS deputātiem. No dzimtā novada vēlētājiem viņš saņēma 3798 plusus, bet arī 4368 svītrojumus. Tas bija trešais lielākais svītrojumu skaits no visiem 30 saraksta kandidātiem, priekšā Bērziņam ar mīnusiem bija Aleksandrs Kiršteins un Andis Kāposts. 

Vai prezidenta kandidātam Bērziņam ir skaidra galva un loģisks prāts, kā pats mēdz par sevi stāstīt? Kā viņš kļuvis par miljonāru? Kā politikā iezīmētos šā cilvēka nonākšana Latvijas prezidenta amatā? 

Melnais zirdziņš
Pirms vairāk nekā 40 gadiem, plastmasas diplomātu ar sudraba maliņām pie rokas, jaunais radioinženieris Andris Bērziņš apstaigāja mājas Cēsīs, sniedzot televizoru meistara pakalpojumus. Vietējie viņu atceras kā labu meistaru, kurš vienmēr bija gatavs atskriet, salabot, par spīti rindām, kuras padomju laikos bija jāizstāv. Būdams apķērīgs un izdarīgs, viņš ātri kāpa pa karjeras kāpnēm. Kļuva par uzņēmuma Elektrons priekšnieku, tad par Sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Latvijā. «Vienmēr esmu smagi strādājis,» Bērziņš atkārto. 

Viņa īstā karjera sākās 1990.gadā, kad no Latvijas Tautas frontes saraksta Bērziņš tika ievēlēts Augstākajā Padomē. Šeit viņš strādāja kopā ar Aivaru Lembergu. «Pirmo reizi mūsu ceļi krustojās jau pirms tam – laikā, kad mani ievēlēja par Valmieras izpildkomitejas vadītāju, viņš bija vadītājs Ventspilī. Tas bija 1988.gadā, mēs visi bijām vienādi. Vēlreiz satikāmies Augstākās Padomes laikā, un pēc tam mūsu ceļi izšķīrās,» stāsta Bērziņš. Viņš sarauc pieri un saspringti lūkojas galdā, cenšoties atrast īstos vārdus. Bērziņu mulsina nemitīgie mediju uzbrukumi jautājumā par Lembergu. Turklāt, kā par viņu stāsta līdzgaitnieki no Augstākās Padomes laikiem, Bērziņš vienmēr domājis trīsreiz ātrāk, nekā runājis. Ar nelielu kavēšanos īstos vārdus Bērziņš arī tagad atrod: «No katra cilvēka var kaut ko pamācīties,» viņš par Lembergu saka. «No bomža uz ielas arī var mācīties.» Prezidenta amata kandidāts gan nekonkretizē, ko no Lemberga mācījies. 

Pēdējās nedēļas laikā, kopš izvirzīts augstajam amatam, Bērziņš nav slēpis, ka viņam ir svarīgs Lemberga viedoklis. Kādā televīzijas diskusijā viņš sacījis, ka uzskata – Zaļo un Zemnieku partijas deputāti nav atkarīgi no Lemberga un viņa naudas. «Es šo te īsti nespēju izprast – kas ir pamats? Kāpēc viss tas [Lemberga tiesvedības process] iet tik ilgi?» 

Bērziņa kolēģis no Unibankas laikiem bijušais politiķis Kazimirs Šļakota saka: «Lai Lembergs necer! Bērziņš ir neietekmējams jebkuros apstākļos. Cits jautājums, ka cilvēks, kurš radis tik daudz blefot kā Lembergs, arī tagad blefo par ietekmi uz Bērziņu.» Šļakota gan nenovēl Bērziņam šo amatu, jo tas esot «pārāk smags liktenis». Lembergs savu izdevīgumu, visticamāk, centīšoties panākt tik un tā. Bērziņa nelokāmība tur var arī nelīdzēt, domā izbijušais politiķis. «Es Andrim novēlētu kļūt par Luksemburgas prezidentu, tur viņš vismaz naudu nopelnītu,» saka Šļakota. 

Kas ir Bērziņa dzinulis kandidēt uz augsto amatu? Turīgs, ar labiem panākumiem karjerā, laimīgs privātajā dzīvē. Kādam jābūt dzinulim, lai, pēc paša teiktā, līstu «gaļasmašīnā»? «Viņš ir pārliecināts, ka var labi šo darbu izdarīt,» spriež Šļakota. «Galva viņam strādā kā skaitļošanas mašīna.» 

Aktieris un uzņēmējs Juris Žagars pazīst Andri Bērziņu, jo abi ir cēsnieki, netālu atrodas viņu dzīvesvietas, arī Žagara uzņēmuma grāmatvede pirms daudziem gadiem strādājusi kopā ar Andri Bērziņu. «No viņas esmu dzirdējis tikai labu, un man nav iemesla viņai neticēt,» teic Žagars. «Viņa stāsta, ka Andris Bērziņš nekad padotajiem nav tēlojis priekšnieku, bijis demokrātisks vadītājs, kurš rūpējas par saviem darbiniekiem.» 

Žagars vērtē atzinīgi, ka Bērziņš ir bagāts un savu turīgumu neslēpj. «Tas vieš cerību. Kaut gan ne visi, kuri ir bagāti, ir neatkarīgi. Un ne visi, kuri nav bagāti, ir atkarīgi.» 

Žagars atzīst – katram, kurš kandidē no ZZS, ir zīmogs pierē, ka viņš ir Lemberga cilvēks. Pašlaik Žagaram grūti iedomāties labāku prezidentu par Valdi Zatleru. «Zatlers vairs nav melnais zirdziņš, par Bērziņu mēs to vēl nezinām. Vai Bērziņš šādā [valstiski nozīmīgā situācijā] rīkotos tāpat kā Zatlers, [atlaižot Saeimu]? Domāju, ka Bērziņš rīkotos mērenāk.» 

Pēc Žagara domām, galvenais jautājums, spriežot par atbilstību prezidenta amatam, – kāds prezidents tagad vajadzīgs Latvijai? Vai tas ir Zatlers, kurš izgājis cauri dzirnavām, ir starptautiski pazīstams, ar mugurkaulu, vai arī Bērziņš, kurš būtu spēcīgs tautsaimniecībā, bet nav starptautiska līmeņa menedžeris un vizionārs? 

Kāds cits Bērziņa paziņa, kādreizējais zemkopības ministrs Jānis Kinna domā, ka Bērziņu neievēlēs. «Ja es kaut ko šajā pasaulē saprotu, tad ievēlēs Zatleru. Saskaņas centrs (SC) nobalsos par Zatleru. Tas nozīmē, ka Zatlers neies politikā, SC [ārkārtas vēlēšanās] būs līderis un izvirzīs savu premjeru,» savu versiju otrdien izsaka Kinna. Viņš uzskata, ka Bērziņš vislabāk der tur, kur ir patlaban – Saeimas Tautsaimniecības komisijā. 

Demonstrējis neatkarību
Augstākajā Padomē Bērziņš nostrādāja līdz brīdim, kad Latvijā sāka veidoties komercbankas. 90.gadu sākumā viņš piedalījās Latvijas Bankas filiāļu privatizācijas procesā. Bija 23 bankas, tās tika izliktas izsolē, bet neviens tās nepirka. Kad no šā tīkla izveidoja Unibanku, stāvoklis sākumā bija smags. 1993.gadā Bērziņš kļuva par Unibankas prezidentu, un banku aprindās tiek uzskatīts, ka viņa veiksmīgais darbs «nolika uz kājām» šo banku. 

Bērziņa mugurkaulam par labu liecina dzirdētais, ka savulaik viņš cīnījies pret Andra Šķēles plānu pievienot Unibankai bankrotējošo Zemes banku, kā arī iebildis pret to, ka valstij piederošo Unibanku privatizē Parex – šī banka to vēlējās, bet valdība uzskatīja, ka jāpiesaista Rietumu investors. Bērziņš deva priekšroku skandināviem: vispirms daļu akciju Unibanka pārdeva ERAB, tad SEB bankai. Lai arī Bērziņš nebija galvenais lēmuma pieņēmējs, viņš kā bankas vadītājs to atbalstīja. «Jūsu informācija par to visu ir pareiza, bet es nevēlos to komentēt,» šīs epizodes Latvijas banku sistēmas vēsturē īsi komentē Šļakota. Jāpiebilst, kad Bērziņš vadīja Unibanku, Šļakota bija tās viceprezidents. 

Pavaicāts, kā Bērziņam laimējās tikt pie miljoniem, Šļakota skaidro – pirms 1998.gada Krievijas finanšu krīzes Unibankas akcijas cena bija pieci lati. «Pēc krīzes akcijas cena bija 50 santīmu. Viņš pirka akcijas, jo ticēja bankai, un viņam izdevās. Reizēm ticība kādai lietai var atmaksāties.» 

2003.gadā Bērziņš no darba Unibankā aizgāja, jo uzskatīja, ka zviedru īpašnieku uzstādījums – 60% pieaugums gadā hipotekārajiem kredītiem – nav iespējams. «Es prognozēju 10%, un tad man pateica – tu mums nederi,» stāsta Bērziņš. Aizejot no darba, viņam tika izmaksāta piecu gadu alga. Tā bija maksa par garantiju, ka turpmākos piecus gadus Bērziņš neliks lietā savu pieredzi un konfidenciālās zināšanas darbā banku sistēmā. 2004.gadā Bērziņš izdevīgā veidā tika pie būvmateriālu ražotāja Lode akciju paketes. Šo uzņēmumu Bērziņš labi pazina, jo 90.gadu vidū Lodes kontrolpaketi bija iegādājies Bērziņa kolēģis bankā Edvīns Samulis. 2007.gadā, tieši pirms krīzes sākuma, Bērziņš Lodes akcijas veiksmīgi pārdeva par četrarpus miljoniem latu. 

Intervijā Bērziņš atzīstas, kas savā laikā, veidojot banku, stažējies Šveicē. «Mani darbaudzinātāji bija divi onkuļi no Cūgas filiāles, tā ir pilsētiņa aptuveni 40 kilometru attālumā no Cīrihes. Raksturīga ar to, ka tur tiek apkalpoti visi Eiropas ārzonu konti. Nu, tad es skatījos, kā viss tur notiek. Tas bija 1994.gada pavasarī.» 

No tā laika Bērziņam iegājies teiciens, ko viņš intervijās un diskusijās tagad bieži piemin, – nauda mīl klusumu. «Maza pilsētiņa, viss tur notika klusi un neuzkrītoši.» Ko Bērziņš domā par Lemberga iespējamajiem ārzonu kontiem? Viņš nopūšas. «Vai mums ir atbilstoša likumdošana? Vai spējam likumus realizēt dzīvē? Ja nevar neko atklāt, tad, acīmredzot, tur nav nekā pret mūsu likumdošanu.» 

Pēc aiziešanas no bankas 2003.gadā Bērziņš bija Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents un Latvenergo padomes priekšsēdētājs. 2005.gadā viņš nesekmīgi kandidēja kā ZZS Rīgas mēra kandidāts un 2010.gadā tika ievēlēts Saeimā no ZZS saraksta. 

Prezidenta kundzes nebūs!
Loģisks, savaldīgs, asu prātu – tā Bērziņu raksturo bijušais kolēģis Augstākajā Padomē Jānis Kinna. «Andris nekad neiedziļinājās pilsoniskos jautājumos, ko risinājām, bet attiecībā uz ekonomiku, tautsaimniecību bija ļoti pārliecināts, ko saka. Visi viņā ieklausījās,» Kinna atceras. Arī deputāts Lembergs vienmēr bijis klāt budžeta jautājumu risināšanā, kaut caurmērā, pēc Kinnas domām, bijis paslinks deputāts. 

To, ka Bērziņā līdztekus pragmatiskajai attieksmei pret dzīvi virmo arī emocijas, apliecina viņa privātā dzīve. Laulībā ar Dzintru Bērziņu dzimis dēls Aigars un meita Eva, kura tagad dzīvo Skandināvijā un pieņēmusi vīra, tumšādaina amerikāņa uzvārdu Manavaduge. Bērziņam ir seši mazbērni. «Mazdēls augumā garāks par mani,» viņš intervijā sirsnīgi ieminas. 

Pēc šķiršanās ar Dzintru Bērziņu, kurai Cēsīs, tāpat kā dēlam, atstājis skaistu savrupmāju, Bērziņš pēc daudziem gadiem sastapa tagadējo dzīves draudzeni Stradiņu slimnīcas endokrinoloģi Daci Seisumu. Abi dzīvo kopā desmit gadus un audzina sešus gadus vecu dēlu Kristapu. Bērziņš izteicies, ka jaunākais dēls ir viens no iemesliem, kādēļ viņš vēlas kļūt par Latvijas prezidentu. Gribot, lai dēls dzīvo labākā valstī, nekā tā ir tagad. 

Attiecības ar dzīves draudzeni Daci nav oficiāli reģistrētas. Pie publicitātes nepieradusī sieviete telefonsarunā atzīst, kļūt populārai ir pēdējais, ko viņa savā dzīvē vēlētos. Viņa cer, ka tiks pasargāta no liekas sabiedrības uzmanības, ja Bērziņš kļūs par prezidentu. «Oficiāli laulāti taču neesam.» 

Viņa ir gados daudz jaunāka par Bērziņu, ar ļoti patīkamu balss tembru. «Neesmu gatava četrus gadus ziedot medicīnu, lai būtu prezidenta kundze,» vaļsirdīga ir Bērziņa dzīvesbiedre. «Mani pacienti un bērns man ir pirmajā vietā.» Dace Seisuma atklāj, ka ar dzīvedraugu tas sen izrunāts. «Andris zina manu nostāju. Ja kļūs par prezidentu, uz pieņemšanām, vizītēm viņam būs jābrauc vienam.» 

Viņa ir satraukta par gaidāmo balsojumu Saeimā, kas varētu mainīt arī pašas dzīvi. Taču atradusi cerību salmiņu: «Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei taču arī ir draugs, cik zinu. Bet uz pieņemšanām viņa brauc viena. Tā taču arī var, vai ne?» sievietes balsī skan cerība. 

Tāpat kā Bērziņš, viņa kundze ļoti nevēlas atklāt kaut ko par savu dzīvi. Tikai pastāsta, ka abus vienojot mīlestība uz laukiem, ekoloģisku dzīvesveidu. Un, protams, dēls. «Esam pielāgojušies – viņš nemaisās medicīnā, es politikā.» 

Bērziņš mūsu sarunas laikā vienā brīdī atplaukst: «Mana Dace maizīti pati cep,» viņš sirsnīgi saka. Un aizraujas ar stāstu, kas daudz reižu šonedēļ jau dzirdēts medijos par pašu audzētiem produktiem, svaigo lauku gaisu. Bērziņš ar ģimeni mīt grandiozā māju kompleksā Amatas upes krastā. 

Bērziņa biogrāfija slēpj vēl kādu faktu no viņa privātās dzīves, kas neparādās nedz valsts prezidenta amata kandidāta CV, nedz ienākumu deklarācijā: viņam ir 20 gadus veca ārlaulības meita, kura nenes tēva uzvārdu. Bērziņš allaž publiski paudis, ka viņam ir trīs bērni. Intervijā, izdzirdot manu repliku par četriem bērniem, viņa skatiens vienā mirklī pārmainās kā strauji sasvārstītā kaleidoskopā. Tas vairs nav laipns un draudzīgs, bet saspringts. Bērziņš nesteidz labot dzirdēto. Tikai nosaka, ka dzīvē, lai kā ir gājis, vienmēr par visu uzņēmies atbildību. «Par to runāsim tad, ja…» viņš iesāk teikumu, vēloties paust – tad, ja ievēlēs. Un steigšus, uzmetis aci pulkstenim, slejas kājās. Intervijas laikā Bērziņam zvanījis deputāts Augusts Brigmanis. «Tagad mēs varētu beigt, man tiešām jāiet,» viņš joprojām pieklājīgi, taču noteikti saka. 

Juris Žagars teic, Cēsīs dzirdējis, ka draudzeņu Bērziņam dzīvē bijis pietiekami daudz. «Ja arī viņš bijis lielāks donžuāns kā vidusmēra latvietis, vai tas traucē?» vaicā aktieris. Viņš domā, ka Latvija nav tik puritāniska kā ASV, tam, ka cilvēks dzīvē šķīries un veidojis jaunas attiecības, nevajag piešķirt pārspīlētu vērību. «Vienīgais, ko es nekad nevarētu piedot cilvēkam, – ja viņš pametis savus bērnus,» saka Žagars. 

Raksta tapšanas laikā centos sazināties gan ar Bērziņa bijušo sievu Dzintru, gan ar ārlaulībā dzimušās meitas māti. Taču abas sievietes, zinot par to, izvēlējās klusēt. Viņas nesniedza savu raksturojumu Valsts prezidenta amata kandidātam.

Viens saldējums, 70 garšu

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Veiksme

Pagājušajā vasarā, lai ar Druvas saldējumu nodrošinātu sadarbības partnerus ārzemēs, a/s Druvas pārtika uz vairākām nedēļām bija spiesta pārtraukt piegādi vietējiem realizētājiem. Šogad uzņēmums plāno sākt ražošanas paplašināšanu 

Mēs toreiz strādājām divās maiņās sešas dienas nedēļā, tomēr tik un tā nespējām tikt līdzi pieprasījumam, par pagājušo vasaru saka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aldis Ošenieks. Latvijā gadā realizē ap 8000-10 000 tonnu saldējuma. Uz jautājumu – tas ir daudz vai maz? – viņš atbild: ļoti maz. Un nevajagot aizbildināties, ka esam ziemeļnieki vai vasaras pārāk īsas. Tieši ziemeļnieki – somi, zviedri un norvēģi – apēd visvairāk saldējuma Eiropā. 

«Mums nav tādu saldējuma ēšanas tradīciju kā vecajās Rietumeiropas valstīs. Piemēram, Skandināvijā, Vācijā un Itālijā gandrīz uz katra stūra ir pa saldējuma kafejnīcai. Pat Krievijā apēd vairāk nekā pie mums. Tur nav kafejnīcu, bet savām acīm redzēju – Maskavā pie Sarkanā laukuma divdesmit grādu salā stāv tante velteņos, tirgo saldējumu, un cilvēki pērk,» atceras Aldis. Tomēr, par spīti tam, ka Latvijā nav saldējuma ēšanas tradīciju, pats saldējums esot ļoti kvalitatīvs. Un to Aldis saka ne tikai par Druvas, bet arī par konkurentu saldējumu. Galvenokārt tāpēc, ka ražošanā tiekot izmantotas dabīgas izejvielas. Vispirms jau vietējais piens, nevis tā aizstājēji, kas gan ļautu ievērojami samazināt produktu pašizmaksu. 

Vairāk par pusi no visa Latvijā apēstā saldējuma ir vietējie ražojumi. Otra puse tiek importēta, un kopējā tirgus ietilpība naudas izteiksmē gadā ir ap 15-20 miljoniem latu. Tomēr lielākā problēma, pēc Alda teiktā, esot nevis nelielais tirgus, bet krasās pieprasījuma svārstības atkarībā no sezonas. Skandināvijā tās ir nebūtiskas, un ziemā tur apēd gandrīz tikpat cik vasarā, taču pie mums pieprasījums nokrītas par 70%. Bet ilgstoša saldējuma uzglabāšana nav iespējama gan tāpēc, ka ietekmē produkta kvalitāti, gan prasa papildu resursus. Līdz ar to uzņēmuma darbs atkarīgs no sezonalitātes. Ziemā nākas samazināt darbinieku skaitu un strādāt ar pusslodzi, bet vasarā pat ar divkāršu slodzi nav iespējams tikt līdzi pieprasījumam. 

Tāpēc Druvas pārtika apņēmusies šogad būtiski modernizēt ražotni, uzstādot jaunas iekārtas, ar kurām tagadējo maksimālo deviņu tonnu vietā varēs saražot vismaz 14 tonnas. 

Garšas kārpiņas
No malas raugoties, saldējuma ražošana neizskatās pārlieku sarežģīta. Interesanta gan. Izrādās – vispirms to vāra, līdz piena un piedevu masa sasniedz nepieciešamo konsistenci un garšu. Tāpēc ražotnes otrajā stāvā atrodas seši 350 litru katli. Tajos lēnām nogatavojas banānu, krējuma, zemeņu un cigoriņu saldējuma masas, kurus todien paredzēts pildīt vafeļu glāzītēs. Savukārt trīs milzu cisternās ar ietilpību sešas tonnas nogatavojas saldējums lielākiem pasūtījumiem – vaniļas, šokolādes, cigoriņu un kafejnīcām paredzētajiem iepakojumiem. Pēc nogatavināšanās masa, kas garšo pēc silta, bieza putukrējuma, pa cauruli aizceļo uz iekārtām pirmajā stāvā, kur to iepilda vafeļu glāzītēs vai citā iepakojumā, un saldējums uzreiz nonāk ātrsaldēšanas kamerā. Uz tādām kā paplātēm tas tur ceļo tieši pusotru stundu, kamēr tiek līdz iesaiņošanas līnijai. No ārpuses aukstu un cietu, bet iekšā vēl mīkstu to iesaiņotu nogādā aukstajā noliktavā, kur tam jāturpina atdzist. 

«Pavisam mēs ražojam ap 70 dažādu garšu saldējumus piecos dažādos iepakojumos. Tradicionālajās vafeļu glāzītēs, divu veidu ģimenes iepakojumus, kā arī divu veidu lielos kafejnīcu iepakojumus. Baltijas valstīs vispieprasītākais iepakojums ziemā ir ģimenes paka, vasarā – vafeļu glāzītēs, bet populārākās saldējuma garšas – vaniļas, šokolādes un zemeņu. Garšas ziņā latvieši ir diezgan konservatīvi. Tāpēc prieks, ka pagājušajā gadā mums izdevās radīt pilnīgi jaunu produktu – banānu saldējumu, kas tagad tiek tirgots ar Narvesen zīmolu un nesen atzīts par vienu no pirktākajiem produktiem Latvijā.» 

Jaunu produktu izstrāde un degustācijas notiek ziemā. Tas esot ilgstošs un sarežģīts process. Sākumā tehnologs degustētājiem piedāvā vairākus pēc garšas un konsistences nedaudz atšķirīgus jaunā izstrādājuma veidus. Saldākus un mazāk saldus, drūpošākus un valkanākus. Kad tiek atrasts labākais, sākas darbs pie tā kvalitātes uzlabošanas. Degustācijas turpinās, un nereti uz tām aicina arī nākamos produkta izplatītājus, kā tas noticis ar jau minēto banānu saldējumu. 

Vēl Latvijā esot iecienīts tradicionālais plombīrs, arī meža ogu, aveņu, dzērveņu un brūkleņu saldējums. Pēc pasūtījuma tiekot ražots smiltsērkšķu saldējums. Piedevas Druvas pārtika iepērk no Pure Food. Tās visas gatavotas no dabīgām ogām vai augļiem. Arī krāsvielām ir dabīga izcelsme. Tas viss kopā garantē Druvas izstrādājumu kvalitāti. Uzņēmums īpaši lepojas ar Lieldienu un cigoriņu saldējumu. Pirmais, kura sastāvā ir olu liķieris ar marmelādi, šokolādi un rozīnēm, tik tiešām sākotnēji tapis uz Lieldienām, lai mēģinātu mainīt latviešu saldējuma ēšanas tradīcijas un sezonu padarīt mazliet garāku. Tagad ar nosaukumu Olu liķiera saldējums ar marmelādi, šokolādi un rozīnēm tas nopērkams augu gadu. Otru, cigoriņu saldējumu, kam ir unikāla recepte, konkurenti mēģinājuši atdarināt, tomēr neveiksmīgi. Nākotnē Druva cer pārsteigt gardummīļus ar saldējumu, kur augu tauku (tos iepērk no Zviedrijas, un ir speciāli radīti saldējumam) vietā būtu pašmāju sviests. 

«Faktiski var radīt saldējumu ar jebkādu garšu,» atzīst Aldis, atcerēdamies iepriekšējo Druvas tehnologu, kurš izstrādājis alus saldējumu, kas patiešām garšojis pēc alus. Vienu laiku Latvijā tirdzniecībā redzēts čili saldējums, bet drīz vien pazudis. «Galu galā visu izšķir cilvēka garšas kārpiņas. Piemēram, Latvijā un Lietuvā nezin kāpēc nav noieta ābolu saldējumam. It kā paši audzējam un ēdam ābolus, bet ābolu saldējums negaršo. Tāpēc eksperimentēt var, bet jābūt uzmanīgiem. Riskanti aizrauties ar pārāk eksotiskām lietām. Patiesībā visas vairāk vai mazāk tradicionālās saldējumu garšas ir labi zināmas. Tāpat kā piedevas, ieskaitot riekstus un rozīnes. Un necik daudz vairāk par 70 šo tradicionālo garšu un piedevu nav. Turklāt jāņem vērā – arī katrai nacionalitātei ir sava atšķirīga garšas izjūta.» Un Aldis atzīstas, ka jau labu laiku cenšoties tikt Zviedrijas tirgū. Partnerus apmierinot cena, vienīgi nekādi neizdodas iztapt zviedru īpatnējai garšas izjūtai. Te viņiem mūsu saldējumi liekoties par saldu, te atkal to garša pārāk spēcīga vai tie nav pietiekami valkani. 

No vīna līdz saldējumam
Šogad jūlijā apritēs 25 gadi, kopš Druvā ražo saldējumu. Tāpēc nav brīnums, ka šeit par to zina visu. A/s Druvas pārtika ir otrais vecākais šīs nozares uzņēmums Latvijā aiz a/s Rīgas piena kombināts. 

Tiesa, pats uzņēmums tapis vēl pirms saldējuma – padomju laikā te, Saldus pievārtē, bija viens no Latvijas bagātākajiem kolhoziem Druva, kuru parasti minēja kopā ar Rīgas rajona Ādažiem, Dobeles Nākotni un Bauskas rajona Uzvaru. Tāpat kā citiem bagātiem kolhoziem, arī Druvai bija savs palīguzņēmums jeb, kā toreiz teica, naudas pumpītis. Tajā ražoja gan dzirkstošo, gan parasto ābolu vīnu. Latvijas kolhozos ražotie vīni toreiz veseliem vagoniem tika vesti uz Krieviju, kur tiem bija stabils noiets. Bet tad sākās tā dēvētie Andropova laiki, kad kompartija alkoholam un tā ražošanai pieteica karu. Daudzi no bijušajiem kolhoziem vīna cehus likvidēja, citi tajos sāka pārstrādāt augļus un dārzeņus. 

Arī Druva, kura, lai gan turpināja ražot šampanieti, vienlaikus nodarbojās ar konservēšanu un gaļas pārstrādi. Tomēr tādus ienākumus kā vīns, tas, protams, nedeva. Līdz kolhoza priekšsēdētājam Jānim Rubulim radās ideja ražot saldējumu. Pirmkārt, tāpat, kā daudzas citas lietas, arī saldējums bija deficīts, un pieprasījums daudzkārt pārsniedza piedāvājumu. Otrkārt, galvenā izejviela piens bija pieejams turpat uz vietas – kolhozā. 

Kopš tā laika pagājis ceturtdaļgadsimts. Pēc privatizācijas 1992.gadā SIA Druvas pārtika centās saglabāt visas nozares. Tomēr 90.gadu vidū, nespējot saražoto pārdot, nācās atteikties no konservēšanas, pārdot gaļas pārstrādes cehu, un kā pēdējā 2000.gadā pārtraukta šampanieša ražošana. Tā kā vīns ticis ievests no Francijas un šampanietis dabiski raudzēts, nevis gāzēts, ražošanas izmaksas bija pārāk augstas, un tas nespēja konkurēt ar lētajiem importa gāzētajiem vīniem. 

2000.gadā, kad Aldis Ošenieks, kurš uzņēmumā strādāja kopš 1989.gada, jau bija kļuvis par vienu no tā vadītājiem, tika izstrādāta jauna biznesa koncepcija un nosprausts stratēģiskais mērķis iekarot Baltijas tirgu. «Es redzēju perspektīvu saldējuma ražošanā, jo mums bija viss nepieciešamais. Telpas, iekārtas, izejvielas un, galvenais, speciālisti.» Vēlāk, izmantojot ES līdzfinansējumu, tika iegādātas jaunas iekārtas un veikta uzņēmuma rekonstrukcija, tomēr Baltijas tirgū tā īsti viņi iekļuva tikai aizpagājušajā gadā, kad Aldis jau bija kļuvis par a/s Druvas pārtika lielāko akcionāru. 

«Nav noslēpums, ka mūsu kaimiņi savu pārtikas tirgu aizsargā daudz rūpīgāk nekā latvieši. Reizēm pat diezgan brīvi traktējot ES regulas un piemērojot to prasības savas valsts interesēm. Pa taisno tur iekšā tikt nav iespējams. Nepieciešams ilgstošs, pacietīgs darbs, līdz atrod izplatītāju un ieinteresē sadarbībā. Igaunijā tagad mums tāds sadarbības partneris ir viņu lielākais pelmeņu ražotājs Uvic. Tomēr beigās iznāca, ka mēs ātrāk tikām Vācijas nekā Baltijas tirgū,» smejas valdes priekšsēdētājs. Tas noticis pavisam vienkārši. Kādā no izstādēm Aldis iepazinies ar Georgu, kurš ir viens no lielas veikalu ķēdes īpašniekiem Rietumeiropā un jau tobrīd sadarbojās ar Latvijas pārtikas ražotājiem. Nogaršojis Druvas saldējumu, viņš to atzinis par labu. Vienīgā prasība bijusi fasēt mazākās (70 ml) glāzītēs. 

«Ja godīgi, visā uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē visgrūtākā mums bija aizvadītā ziema,» sarunas noslēgumā saka valdes priekšsēdētājs. «Pašu krīzi neko daudz nejutām, bet tieši aizvadītajā ziemā saldējumu, ko ziemā jau tā maz pērk, pārstāja pirkt gandrīz vispār.» 

Toties pavasaris esot sācies cerīgi, un pieprasījums strauji augot. Tāpēc jācer, ka arī vasara būs laba. Galvenais, lai nebūtu tik karsta kā aizvadītā, kad cilvēki, mocīdamies ar karstumu, kļūst apātiski, bet mēreni silta un sausa. Pēc viņa novērojumiem, tieši tādā laikā visvairāk tiek ēsts saldējums.

3 Alda Ošenieka biznesa principi
1. Nemainīga un visiem nepieciešamajiem standartiem atbilstoša kvalitāte
2. Profesionāļu komanda, uz kuru pilnībā var paļauties
3. Piedāvājot jaunus produktus, saglabāt tradīcijas un klasiskās vērtības

Madars Virza

Posted on jūnijs 1, 2011 by - Jauna seja

Pieteicies sešās prestižās pasaules augstākās izglītības iestādēs, un apstiprināts Kalifornijas Universitātē Sandjego, Vaterlo Universitātē, Teksasas Universitātē Ostinā, Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā, Latvijas Universitātes datorzinātņu bakalaura studiju programmas 4.kursa students maģistrantūras studijas nākamajā mācību gadā sāks trešajā labākajā universitātē pasaulē – Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā (MIT)

 

Vecums: 23. Vecāki: Māra – ārste Valmieras slimnīcā, Jānis – miris.

Kas jādara, lai iekļūtu vienā no pasaules labākajām augstskolām? «Jābūt publikācijām un labām rekomendācijas vēstulēm. Tāpat ir svarīgs fit – lai universitāte piedāvā to, ko cilvēks vēlētos pētīt. MIT vēlos pievērsties kriptogrāfijai – zinātnei par informācijas paslēpšanu.»

Emocijas, uzzinot par akceptu? «Mana pirmā sajūta un izteiciens – forši!»

Kā veikt pareizo izvēli? «Pirmkārt, jautājot savam konsultantam un daudz runājot ar citiem. Otrkārt, pāris dienu pavadīju MIT, un man ļoti patika tas, ko tur redzēju.»

Nebaidies pazust? «Neesmu par to domājis.»

Ko trīs vārdos vari pateikt par ASV? «Progress. Brīvība. Iespējas.»

Kāpēc Eiropai teici «nē»? «Eiropā ir labas universitātes, bet tieši kriptogrāfijā labākās ir Amerikā un Izraēlā.»

Kas obligāti jāzina datoriķim? «Matemātika.»

Bez kā nevari iztikt? «Miega un jaunām zināšanām.»

Tu kādreiz nožēlo savu rīcību? «Jā, kādreiz. Pašlaik jāraksta bakalaura darbs, bet es aizbraucu uz konferenci Igaunijā, tādējādi izkrita četras dienas. Bet ir jau labi.»

Ko darīsi nākotnē? «Pēc doktorantūras došos pēcdoktorantūras pētniecības studijās.»

Latvijā atgriezīsies? «Uz kādu laiku noteikti.»

Karīna Baļuka, izglāba slīkstošo brāli

Posted on maijs 25, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Karīna ir ziķeris. Bauskas 2.vidusskolas skolotāju istabā viņa ienāk droši, apsēžoties iztaisno muguru un atglauž matus. Nomirdz lakotie nagi un auskari. Karīna ir gatava uzklausīt jautājumus

Jautājums ir viens – kur desmitgadīgā meitene iemācījās sirds masāžu, ko veica savam pusotru gadu vecajam brālim pēc izvilkšanas no dīķa? «Filmā redzēju!» Karīna ar rādītājpirkstu gaisā uzmet cilpu un nosmīn, ievelkot galvu plecos. 

Tad, salikusi rokas uz galda kā skolas solā, nopietni turpina: «Bija tā. Mamma un tētis svētdien stādīja kartupeļus. Brāli vajadzēja pieskatīt omei un opim, bet sanāca tā, ka to darīju es. Ome pagalmā strādāja. Kamēr brālis ar āmuru spēlējās, iegāju siltumnīcā. Tajā ienāca Nero un sāka mani vilkt ārā.» 

Nero ir vilku sugas suns. Uz dīķa pusi viņš meiteni vilka aiz drēbēm. Pie krasta Karīna ieraudzīja brāli. Viņš nekustējās, seja bija ūdenī. Karīna noskrēja pa stāvo krastu un izvilka viņu aiz biksēm. «Krastā kāpu, turēdamās pie krūmiem. Nero man palīdzēja.» 

Brāļa acis bija puspavērtas, un viņš neraudāja, tāpēc Karīna pieliecās paklausīties, vai puika elpo. «To darīju tā!» Karīna nodemonstrē, kā noliekusi galvu pie deguna un mutes, kā skatījusies, vai no elpošanas cilājas brāļa vēders. «Neko nedzirdēju. Tikai to, kā Nero smilkstēja. Tad darīju, kā biju redzējusi filmās, – uzspiedu uz krūtīm. Uzreiz pa muti iznāca duļķes un pa degunu putas. Brālis sāka klepot un elpot. Tad skrēju zvanīt ātrajai palīdzībai.» Omes mobilais telefons bija istabā uz galda, un to, ka jāspiež 112, Karīna zināja no sociālo zinību stundām. 

«Es apbrīnoju, cik daudz drosmes var būt mazā bērnā,» sarunai pievienojas Karīnas audzinātāja Jeļena Mozgovaja un stāsta, ka stundās runāts par ielūšanu ledū, taču par slīkšanu gan ne. Par 112 Karīna uzzinājusi, kad apspriests, ko darīt elektrotraumas gadījumā. 

Karīna atceras, ka ātro dispečers prasīja, kur meitene atrodas. Viņa izstāstīja visu ceļu no Bauskas līdz Kukuru mājām. «Teicu tā: brauciet līdz Īslīcei, tad līdz veikalam Klēts, tad būs trijstūra zīme, tur pa kreisi.» Kad ātrie bija izsaukti, ome pāri pagalmam devās ieslēgt siltumnīcai ūdeni. «Lai pa šlangu tek,» Karīna paskaidro. Ome brāli noģērba, ietina segā. Kad atbrauca ātrie, mediķi prasīja, kas puiku no dīķa izvilka. «Teicu – es!» Karīna ar pirkstu norāda uz sevi. «Un viņi man teica – malacis!» 

Kukuru dīķis ir viltīgs, bērnībā tajā iekritusi arī Karīnas mammas māsa. «Tagad viņa māca indiešu dejas, es arī tās dejoju vienreiz. Sarkanā kleitā,» – tā Karīna. 

Nākamajā dienā pēc nelaimes Karīna jau devās uz skolu. Viņa ir viena no labākajām klasē: 3.klases liecībā ir 16 desmitnieku. Zemākā atzīme – 8. Sportā. Nevarot trāpīt basketbola grozā. Vislabāk padodas matemātika un mūzika. Karīna apgūst klavierspēli, grib kļūt par mūzikas skolotāju. Iecienītie mūziķi: Aiša, Lauris Reiniks, Dima Bilans, Sofija Rotaru, Nikolajs Baskovs. Mīļākā aktrise – Hanna Montana. Pēdējā laika labākā grāmata: Agnese un tumsas valdnieks. «To uzrakstījis Guntis Berelis, un izdevusi Zvaigzne ABC 2010.gadā. Grāmata ir par meitenīti, kura glābj draugu no tumsas valdnieka cietuma.» 

Karīna uztic kādu noslēpumu: zagusi naudu pati no savas krājkases un tēta bikšu kabatas. Iztērējusi to saldumos. «Opim ir končas, bet viņš ir skops: pats neēd un citiem nedod. Es tāpat dabūnu: uzkāpju uz galda un noņemu no skapja.» 

Kamēr brāļa un mammas nav mājās, Karīna ir saimniece. «Tētis nemazgā traukus pēc grafika! Visu dienu stāv šķīvis un mana krūze.» Viņš gan esot aizņemts tāpēc, ka tirgo izaudzētos dārzeņus. Savukārt mamma audzina brāli, taču Karīna uzskata, ka viņa būtu piemērota prezidenta amatam. «Viņa ir gudra, visu sakārtotu. Jūlijā ir tā balsošana, vai ne?» Karīna pārjautā. 

Plāns vasarai Karīnai skaidrs: 2.jūnijā viņa, «urā!», beidzot tiks vaļā no zobu stīpas, tad pidžamu ballīte ar draudzenēm, tad uz laukiem, kur gribētu iemācīties peldēt. Glābēja taču. «Draudzene Tīna solīja mani pieteikt Latvijas lepnumam. Kad to raidījumu skatījos, domāju: žēl, ka tur neesmu.»