Žurnāla rubrika: Cilvēki

Alise Virbule

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Jauna seja

Alise ieguvusi maksimālo punktu skaitu – 45 – starptautiskā bakalaurāta diploma programmas eksāmenos Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā

Šajā programmā var mācīties kopš 2002.gada, un Alise ir trešā skolniece, kurai šo gadu laikā izdevies saņemt maksimālo vērtējumu. Šogad, lai iestātos Kembridžas Universitātē, bija nepieciešams eksāmenā saņemt 40 punktus. Alise divus gadus ilgajā programmā izvēlējās iekļaut latviešu valodu, matemātiku, fiziku, ķīmiju, ekonomiku, angļu un vācu valodu.

Vecums: 18. Vecāki: Jānis – fiziķis, Ruta – angļu valodas skolotāja.

Cik daudz tev bija matemātikas stundu? «Astoņas reizes nedēļā. Labāk ilgāk rēķinu matemātiku, nekā mācos citas lietas, kas mani neinteresē.»

Tev ir kādi vaļasprieki? «Ir, bet pēdējā gada laikā biju ļoti novērsusies no visa, prioritāte bija mācības. Agrāk dziedāju korī, gāju mūzikas skolā, ziemā braucu uz kalnu. Tagad vasarā esmu atsākusi spēlēt ģitāru.»

Kā ar ballītēm? «Beidzot atpūšos kārtīgi.»

Kurā augstskolā stāsies? «Esmu apstiprināta Šefīldas Universitātē Lielbritānijā. Mācīšos materiālzinātnes un inženieriju.»

Eksāmena vērtējums drīzāk ir veiksmes vai darba rezultāts? «Darba rezultāts.»

Kas ir svarīgākais mācību procesā? «Svarīgi ir mācīties tās lietas, kas patīk un interesē.»

Kura ir tava mīļākā grāmata? «Agrāk standarta atbilde bija Paulu Koelju Veronika grib mirt, bet sen neesmu to pārlasījusi. Patīk arī Harijs Poters.»

Kas tev visvairāk pietrūks no vidusskolas? «Cilvēki, kompānija.»

Kādu sevi redzi pēc 10 gadiem? «Domāju, ka saistīšu dzīvi ar akadēmiskām nodarbēm, bet pagaidām grūti pateikt.»

Rūdolfs Blaumanis, «lidos» kosmosā

Posted on jūlijs 13, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Rūdolfs ir rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa radinieks – viņa vecvecvectēvs bija rakstnieka brālis. Tieši tāpēc Rūdolfa vecāki izlēmuši dēlam dot tādu vārdu

Pirmoreiz sava uzvārda nozīmību Rūdolfs apzinājās, kad viņam bija seši gadi un Brīvdabas muzejā sevi pierakstīja rakstnieka dzimtas kokā. Vēl lielāka apjausma radās skolā, lasot Blaumaņa darbus. «Man patika novele Nāves ēnā. Aizraujošs sižets. Varbūt izklausīsies jocīgi – man vispār patīk skola, mācības.» 

Rūdolfs šogad Valmieras Valsts ģimnāzijā pabeidza 11.klasi ar matemātikas un datorzinību novirzienu. Iepriekš divus gadus mācījās Murjāņu sporta ģimnāzijā, trenējās vieglatlētikā. Augstākais sasniegums: 400 metru sprintā 2.vieta Latvijā. Vēl Rūdolfs spēlē ģitāru, apmeklē Valmieras teātri, nesen ieguvis autovadītāja apliecību. Rūdolfs nezina, kas ir hipsteri, jo Valmierā tādu neesot. 

Latviešu valodas skolotāja reiz teikusi, ka pirms Blaumaņa burtnīcas atvēršanas pārņemot interesantas sajūtas. Draugi Rūdolfu reizēm mēdz saukt par rakstnieku un pazobo, ka viņš jau patiesībā ir 200 gadus vecs. Dažs aicina apsveikuma kartītē ierakstīt kādu pantiņu. Domraksti Rūdolfam padodoties, taču dzeja gan ne – pirmajās klasēs mēģinājis rakstīt, taču nekas prātīgs nav sanācis. 

Uzvārda dēļ līdz šim labums nav gūts. Tieši otrādi. Reiz pie ārsta lūgts uzrādīt dokumentus, jo domāja, ka Rūdolfs ākstās. 

Rūdolfu interesē astronomija. «Tā liek apjaust, cik Visums ir nebeidzams un neizdibināms un kur tajā esam mēs.» Tieši tāpēc Rūdolfs pieteicās konkursā, ko pamanīja Draugiem.lv. Uzdevums – izveidot radošu darbu par kosmosa tēmu. Rūdolfs radīja nelielu filmu: zīmēja planētas, fotografēja tās un samontēja. Pašam interesants šķitis fakts, ka uz Urāna ir 21 vasara gadā. 

Ventspils augsto tehnoloģiju parka organizētajā konkursā kopumā tika pieteikti 40 darbi. Viena dalībniece bija sacerējusi dziesmu, otra uzzīmējusi gleznu. Uz starptautisko nometni Alabamas raķešu un kosmosa izpētes centrā jūlija beigās kopā ar Rūdolfu brauks arī Līga, kura uzvarēja meiteņu kategorijā. Nometnē Rūdolfs cer uzzināt jaunumus par astronomiju un palidot kosmosā – raķetes simulatorā.

Īpatnējais gads

Posted on jūlijs 13, 2011 by - Slavenība

Aktieris Harijs Spanovskis (53) šopavasar piedzīvoja nopietnu operāciju. Tagad kopā ar kolēģi Andri Bērziņu viņš apbraukā Latvijas dziedniekus, jo top jauna spēlfilma par šo tēmu 

Svelmainajā jūlija pirmdienā aktieris Harijs Spanovskis strādāt sāka pirms desmitiem no rīta, bet mājup devās septiņos vakarā. «Tāda gara diena sanāca,» viņš atzīst, tiekoties lielveikalā netālu no AB dambja, kur todien noritējusi filmēšanās. Kalsns, sirms, vasarīgā kreklā, aktieris vingriem soļiem dodas uz pārtikas nodaļu pēc saldējuma, lai pēc tam piesēstu nelielā kafejnīcā un kopā ar tasīti baltas kafijas intervijas laikā to notiesātu. 

Šopavasar Spanovskis nonāca mediju uzmanības lokā, jo pēkšņi tika ievietots slimnīca ar asām vēdersāpēm. Tika operēts. Drīz pēc tam atkal bija redzams uz skatuves dziedam, spēlējam. Nu top arī filma. Cits pēc tik nopietnas saslimšanas, kādu Spanovskim atklāja pavasarī, atpūstos un saudzētu sevi, bet Dailes teātra aktieris un daudzu iemīļotais šlāgerdziesmu izpildītājs atzīst, ka mierā nevar nosēdēt. «Arī tagad ne,» viņš pajoko. Dzerot kafiju un ēdot saldējumu, Spanovskis atbild uz jautājumiem, un visu laiku tricina vienu kāju. 

Referenduma vasarā Spanovskis kopā ar aktieri Jāni Paukštello paguvis uzstāties Ventspilī un intervijā velta gūzmu slavinošu vārdu tās mēram Aivaram Lembergam. AB dambī, kur patlaban norit režisores Unas Celmas jaunās spēlfilmas uzņemšanas viens posms – divu aktieru, Harija un Andra, vizītes pie dziedniekiem -, nesen notika Oligarhu kapusvētki, kur sanākušie izteica «nē!» sadarbībai ar negodīgiem naudasmaisiem. Spanovskis par to pasmejas – bļaujot tie, kuri paši saistīti ar vēl lielākiem oligarhiem! Politikā aktieris iesaistītos, ja vien atrastos kāds, kurš par to maksā ļoti daudz (nav īsti saprotams: viņš ironizē vai domā to nopietni). Nākamā sezona Dailes teātrī aktierim, kurš pēc operācijas palicis bez daļas kuņģa, sola sākties ar pirmizrādi – viņš spēlēs režisora Dž.Dž.Džilindžera izrādē, kuras nosaukumu pagaidām vēlas paturēt noslēpumā. 

Filma pašiem par sevi
«Šogad ir īpatnējs gads. Ne velti tiek runāts par maiju pareģojumiem, par 2012.gadu. Visi astrologi, astrofiziķi saka: zvaigžņu stāvoklis ir tāds, ka līdz nākamā gada martam pasaulē notiks visādas kataklizmas. Ne tikai pasaules līmenī, bet arī cilvēkiem,» Spanovskis stāsta, šokolādes gabaliņiem no saldējuma karstumā kūstot uz baltā šķīvja. Paša saslimšanu aktieris izskaidro tieši ar to. «Jūs, žurnālisti, smējāties, kad pavasarī saslima [Andris] Bērziņš, es iekritu slimnīcā. Visiem patika runāt, ka aktieri alkoholiķi, bet saslima daudz radošu cilvēku – Arnis Mednis joprojām slims, [Viktors] Lapčenoks tikko pēc operācijas, no pārslodzes ar veselības problēmām ir Žoržs Siksna. Un tie ir tikai tie, ko es zinu. Kaut kas īpatnējs šogad ar cilvēkiem notiek,» cenšoties izklausīties lietišķs, nogroza galvu Spanovskis. «Man operācija bija martā.» 

Doma radīt filmu par to, kā Andris Bērziņš un Harijs Spanovskis dodas vizītē pie Latvijā izslavētiem dziedniekiem, radusies režisorei Unai Celmai. Viņa vēlējusies tīri cilvēcīgi abiem sasirgušajiem aktieriem palīdzēt. 

Ienācis prātā, kāpēc nevarētu šo palīdzību apvienot ar radošu piegājienu, ka «divi dulli latviešu aktieri apciemo Latvijas dziedniekus». Tā būs mākslas filma ar dokumentāliem elementiem. 

Agrāk Spanovskis un Bērziņš lauza meiteņu sirdis, taču tagad abiem aktierim ir, ko pārrunāt par veselību. Lai arī šogad piedzīvojuši nopietnas veselības problēmas – Bērziņš no izrādes Marija Stjuarte februārī tika nogādāts slimnīcā pirmsinsulta stāvoklī, bet Spanovskim atklāja nopietnas kuņģa problēmas -, abi joprojām dzen velnu, kā darījuši to visu mūžu. Bulvārpreses izdevumam Vakara Ziņas uz jautājumu, kāpēc dokumentālajai filmai kā galvenie izvēlēti tieši viņi, abi aktieri atbildējuši jokodamies. «Tāpēc, ka mēs esam lielisks tandēms: abi esam labi aktieri un abi esam tizli!» teicis Bērziņš. «Kāpēc mēs? Tāpēc, ka mēs ar Bērziņu esam tādi vājinieki. (..) Ja Latvijā ir kādi divi vārgi vīrieši, tad tie esam mēs ar Bērziņu!» piebildis Spanovskis. 

Joki un jautrība ir aizsargs, neliedzas Spanovskis. Negribas atklāties, izrādīt vājumu. Pirmajās dienās filmēšanas laukumā ar Bērziņu to vien darījuši, kā plēsuši jokus. «Kad divi cilvēki [filmā] ir ilgāku laiku divi vien kopā, viņi vairs tik daudz nesprēgā ar asprātībām, bet uzklausa viens otru. Pašlaik esam sasnieguši tādu vecumu, kad varam atklāti daudz ko pārrunāt. Arī filmā būsim redzami citādi, nekā cilvēki mūs pieraduši redzēt uz skatuves, koncertos.» 

Kad Harijam Spanovskim šāgada martā kļuva slikti – pārņēma neizturamas vēdersāpes -, viņš mājās atradās viens. Pats izsauca ātro palīdzību. Sākumā bija doma, ka tā ir kuņģa čūla, bet izmeklējot diagnoze mainījās. «Bailes tajā brīdī ir nenormālas,» aktieris stāsta. Sekoja operācija. «Visu lieko izgrieza, viss ļaunais ir likvidēts,» viņš saka. Apstājās darbs Dailes teātrī, arī ieplānotās haltūras. Spanovskis vairs nebija redzams Rūdolfa Blaumaņa joku lugā Zagļi, neizveidota palika loma izrādē Noslēpumainā zvaigzne, kas pirmizrādi  piedzīvoja maijā. 

Pēc operācijas Spanovskis saņēma valsts pabalstu par darba nespēju. Bija nepieciešama rehabilitācija, speciāla diēta. Aktieris zaudēja 20 kilogramus svara. Atbildot uz žurnālistu zvaniem, vēl centās jokot, ka skatītāji vasarā koncertos varēšot novērtēt viņa jauno veidolu. 

Atveseļoties aktieris devās pie mātes. «Uzreiz no slimnīcas es (nopūšas) – ai, banāli! – pametu visas savas sievietes un atgriezos pie mātes. Pie viņas es izgāju visu ārstu ieteikto atveseļošanās kursu, mamma mani baroja kā mazu bērniņu.» 

Aktieris ātri atlaba. «Cik ilgi tu savos 50 gados vari dzīvot pie mammas? Bēgu projām, un tagad atkal dzīvoju kā vienmēr,» viņš nober sausi kā Vikipēdija. Tēma slēgta. 

Nepilnus četrus mēnešus pēc operācijas, jūlija vidū, Spanovskis izskatās aktīvs, dzīvespriecīgs. «To dažkārt sauc par agoniju,» viņš azartiski iesmejas. Balzama krāsas acīs – skumjas. «To jau nekad nevar zināt, kad…» 

Intervijas laikā aktierim sagribas uzsmēķēt. Pēc garajām darba stundām – nogurums. «Tāpēc jau filmēšanās ir, lai izvēlētos jaunas meitenes,» viņš joko. «Šodien «masovkā» mums bija 40 jaunu cilvēku.» Uz mirkli Spanovskis iegrimst jaunības atmiņās – gribējis kļūt par rokzvaigzni, «man likās, ka es varu dziedāt kā [Fredijs] Merkūrijs, [Pols] Makartnijs. Par zvaigzni arī kļuvu – okei, šlāgerzvaigzni.» Kopā ar maestro Raimondu Paulu un Jāni Paukštello viņš koncertē kopš 90.gadu nogales. Kā Dailes teātra VII studijas diplomands Spanovskis teātrī ienāca 1982.gadā, galvenokārt spēlēja mīlētāju un raksturlomas. 

Spanovska balsi pazīst visi televīzijas seriāla Hameleonu rotaļas skatītāji. Viņš arī spēlējis galveno lomu Unas Celmas mākslas filmā Sauja ložu. 

Uz interviju aktieri no filmēšanas laukuma atveda gados jauna sieviete. Dzīvesdraudzene? Meita? Mūza no filmēšanas laukuma? Aktieris tieši neatbildēja, turpināja dzīt jokus. Pēc intervijas abi kopā aizbrauca tālāk. Spanovskis Rīgā mīt darbdienās, bet brīvdienas labprāt pavada laukos Kurzemē. «Mierā un klusumā.» 

Lembergam neatteikšu!
Kopā ar kolēģi Andri Bērziņu braucot pie dziedniekiem, tādu meklējumos, kas piekristu piedalīties filmā, Spanovskis reiz saņēmis atbildi: es ar jums nestrādāšu, jo esat pārāk spēcīgs! To stāstot, aktieris stalti izslejas. 

Spēcīgs, jā, bet saslimstot uzzinājis, arī cik jūtīgs var būt. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas, par ko ziņoja mediji, aktierim uz ielas klāt nākušas sievietes, atzinušās, ka baznīcā nolikušas svecīti par viņu. «Es nekad nebūtu domājis, ka ir tik daudz cilvēku, kuri vēl man labu. Tiem es gribu pateikt paldies,» viņš sirsnīgi saka un, paslēpis seju piedurknē, kādu brīdi klusē. Slimošanas laikā saņēmis neskaitāmus laba vēlējumus no draugiem, paziņām un pavisam svešiem cilvēkiem. 

Ko pārvērtējis? Varbūt kaut ko nožēlo? Neko. Tikai sapratis, ka viss, ko cilvēks dara ar savu dzīvi, veselību, agri vai vēlu nāk atpakaļ. «Jaunībā  bieži vien par to neaizdomājas.» 

Par spīti sarežģījumiem ar veselību, Spanovskis ir uz strīpas. Šī vasara solās būt darbiem pārpilna. Kā izturēs? «To man tieši vajag!» viņš iesaucas. Politiskie pasākumi šovasar mīsies ar izklaidi, un Spanovskis būs klāt. 

«Man nepatīk, ka lielie kliedzēji pret oligarhiem aizmirst to, ka arī viņus sponsorē ne tik publiski oligarhi, kā tie, par kuriem runā. Tas man derdzas visvairāk. Davai, nevajag!» Spanovskis saka, pētoši mani uzlūkodams. Rodas sajūta, ka arī manī viņš saskata vienu tādu. Vai Spanovskis seko līdzi, kas valstī notiek? «Es nezinu,» viņš aizkaitināti atmet ar roku. Strupi nosaka, ka Dailes teātrī aktieriem skatītāji vismaz tic, bet aktieriem parlamentā – vairs ne. Spanovskim ir, ko pārmest politiķiem, jo teātrī saņemot divreiz mazāku algu nekā treknajos gados. 

Nav noslēpums, ka viņš ir viens no aktieriem, kurš piepelnās, dziedot pasākumos. «20 gadus tas ir bijis peļņas avots,» viņš saka. «Vēlēšanu kampaņās jau arī var ļoti labi nopelnīt. Es kladzināju, ka vēlēšanu kampaņas vajag vismaz vienreiz, divreiz gadā, un, lūk, tas piepildījies!» viņš uzvaroši smejas. Izšķirt, kurā brīdī Spanovskis runā nopietni un kurā – dzen velnu, ir grūti. Šķiet, arī viņam pašam tas nav līdz galam skaidrs. «Es kā profesionāls aģitators varu jebkurai partijai palīdzēt – nekādu problēmu!» Vai sirdsapziņa negrauž? «Tīra! Godīgi dziedu, godīgi runāju dzeju. Aicinu balsot pēc tīras sirdsapziņas par tiem, kuriem cilvēki tic. Nekāda blefa!» 

Gluži nesen Spanovskis interneta komentāros saņēmis pārmetumus, ka uzstājas Ventspils mēra, smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga rīkotajos pasākumos. «Kāpēc lai es nebrauktu uz Ventspili pie Lemberga?! Es būtu laimīgs, ja būtu viņa oficiālais stipendiāts, bet neesmu. Pateicoties Lembergam, es esmu – ak, Dievs! – viņu reklamējis, kļuvis par divu [Jūras dziesmu] festivālu laureātu un saņēmis no viņa naudas fonda, nevis no valsts, balvu.» 

Vai Spanovskis dzirdējis par TV dīvas Baibas Sipenieces-Gavares  atteikšanos vadīt pasākumus Ventspilī, kamēr tur saimnieko Lembergs? «Varbūt Sipeniece dibinās savu partiju, dabūs savus oligarhus, un tad viņa var nebraukt pie Lemberga. Redzēsim, pie kā viņa brauc, tas viņai arī maksās. Es Lembergam netaisos atteikt!» Aktieris vēlreiz vēlas intervijā uzsvērt, ka tie lielie kliedzēji esot neredzamo – melno un pelēko – oligarhu komandu izpildītāji. «Pag, bet mēs netaisām politisku rakstu, ja?» viņš vēl nobeigumā piebilst. 

Jaunā spēlfilma ar Hariju Spanovski un Andri Bērziņu galvenajās  lomās, visticamāk, pie skatītājiem nokļūs nākamajā vasarā. Aiz muguras būs referendums, vēlēšanas un jaunā teātra sezona, kuras sākumam Spanovskis jau gatavojas. Būs pusē 2012.gads, no dziedniekiem aktieris par sevi būs uzzinājis daudz jauna.

Vīle 50 gadu garumā

Posted on jūlijs 13, 2011 by - Veiksme

Ja nedzirdīgo savienības uzņēmums Dane būtu diegs, tad – ļoti elastīgs. Kādreiz viņi šuva visparastākās padomju vīriešu apakšbikses, bet tagad iemācījušies tik galā pat ar NATO lidotāju kombinezoniem 

Nekad mūžā neaizmirsīšu pirmo pasūtījumu, smaidot man saka Marija Gedminiene. Toreiz, 90.gadu vidū, gan smaidīt negribējās, jo Daugavpils uzņēmums LNS Dane bija nonācis izvēles priekšā – vai nu iemācīties strādāt citādi, vai izputēt. «Mūsu meitenes pirms tam bija šuvušas vienīgi palagus un tās nelaimīgās apakšbikses, bet te uzreiz – mēteļi!» vīriešu virsdrēbju pasūtījumu Somijas klientiem atceras direktore. 

Sākumā gājis traki. Brāķi. Asaras. Taču ielauzījušies. «Nebija citas izejas. Mums bija jāprot un jāvar.» Tagad viņai pat grūti nosaukt visus izstrādājumus, ko meistari un tehnologi apguvuši. Ik mēnesi daugavpilieši uzšuj tūkstošiem apģērbu, ko nēsā cilvēki Igaunijā, Somijā, Norvēģijā. Bet, ja pēc PSRS rūpniecības «brīvlaišanas» nebūtu uzradušies igauņu partneri, viss varēja beigties citādi. 

Sāk kā zīmju tulks
Uzņēmumā, ko Marija Gedminiene tagad vada, viņa pirms 35 gadiem sāka strādāt par tulci. Par zīmju valodas tulci, jo Marijas vecāki bija nedzirdīgi, tāpat kā vairākums pārējo darbinieku Nedzirdīgo biedrības mācību un ražošanas darbnīcā, ko 1952.gadā izveidoja Daugavpilī. Sievietes šajā ražotnē auda lakatus, vīrieši laboja apavus. 60.gadu sākumā darbnīcas pārtapa lielākā uzņēmumā. Izveidoja arī šūšanas cehu, kurā pārsvarā tapa gultas veļa un vīriešu apakšbikses – produkts ar garantētu noietu plašajā Padomju Savienībā. «Tās bija ikdienā nepieciešamas lietas, kuras ne vienmēr veikalos varēja nopirkt,» atceras Gedminiene.  

Kad Marija pabeidza tehnikumu, sāka strādāt par šūšanas tehnoloģi, bet 80.gados kļuva par direktora vietnieci. 

Šodienas valodā runājot, uzņēmumam toreiz bija stabila niša, tāpēc sortiments nemainījās desmitiem gadu – vienīgā pārmaiņa bija tikai augošais pieprasījums. Vienbrīd darbinieku skaits pieauga līdz diviem simtiem, un gandrīz puse no tiem bija cilvēki ar dzirdes traucējumiem. 

Līdzīga proporcija ir arī tagad, kad darbinieku skaits ir gandrīz astoņi desmiti. Daļa no viņiem dzīvo diezgan noslēgti, tāpēc uzņēmums ir durvis uz pasauli. Firma, kas nodarbina cilvēkus ar īpašām vajadzībām, saņem nodokļu atlaides, tomēr vienlaikus tai jānodrošina stingrās ES direktīvās un vietējos normatīvajos aktos nosacītā kārtība, kas prasa arī papildu izmaksas. Piemēram, invalīdiem nepieciešams specifisks apgaismojums, ir īsāka darba diena, un viņi nedrīkst strādāt virsstundas. 

Tomēr daudz vairāk par šīm izmaksām Mariju uztrauc arvien dārgākā telpu uzturēšana, it sevišķi ziemā. Direktore atceras, kā 1975.gadā darbinieki priecājušies, pārceļoties uz jauno, speciāli ražošanai piemēroto ēku. Tagad, lai arī renovēta un rekonstruēta, tā ar katru gadu «apēd» arvien vairāk naudas. 

Knauzeri no Adidas
Izirstot PSRS, izzuda arī uzņēmuma stabilā niša, un daugavpilieši sāka meklēt jaunas peļņas iespējas. Kādu laiku, kooperējoties ar Daugavpils elektroinstrumentu rūpnīcu, ražoja kabeļus urbjiem, slīpmašīnām un citiem rokas instrumentiem. Bet rūpnīca beidza pastāvēt, un atlika atgriezties pie šūšanas. Direktore šo laiku atceras kā dramatisku – palikuši 40 darbinieki, bet noliktavā krājušies nepārdotie ražojumi. Latvijas Nedzirdīgo savienība pārtapa par biedrību, un saikne ar kādreizējo dibinātāju kļuva formālāka. Ne biedrība kaut ko varēja palīdzēt uzņēmumam, ne uzņēmums, kam pašam nācās cīnīties par izdzīvošanu, varēja kaut ko dot biedrībai. Tomēr Gedminiene lepojas ar to, ka atšķirībā no vairākām citām līdzīgām ražotnēm, kas bija gan nedzirdīgo, gan neredzīgo savienībām, daugavpiliešiem vienīgajiem izdevās uzņēmumu saglabāt. Tieši šajā kritiskajā laikā daugavpiliešus atrada igauņu apģērbu ražošanas kompānija Lesanio, piedāvājot šūt mēteļus un virsjakas somiem. 

Igauņu kompānija joprojām ir LNS Dane stratēģiskais partneris, kas reizēm nodrošina līdz pat 90% pasūtījumu. Bet noieta tirgus – visa Eiropa. Pasūtījumu un dažādu klientu šajos gados bijis daudz, ka ne saskaitīt. Kā vienu interesantākajiem direktore min darbu pie Adidas sporta tērpiem. Sadarbība ilgusi trīs gadus, «bet viņi mums maksāja ārkārtīgi zemu cenu, līdz beidzot, tā arī neatraduši kompromisu, vairs nevarējām to atļauties un pateicām «nē».» 

Tagad gadā tiek strādāts pie aptuveni 30 dažādiem modeļiem, sākot no bērnu apģērbiem, kam labs noiets esot Krievijā un Baltkrievijā, turpinot ar vienkāršām košas krāsas kleitiņām un beidzot ar mednieku kombinezoniem no bieza auduma, dubultām vai pat trīskāršām vīlēm, daudzām kabatām, iešuvēm, uzšuvēm un rāvējslēdzējiem. Ļoti sarežģīts izstrādājums – militāro lidotāju kombinezoni. Tie it kā bijuši domāti ASV gaisa spēkiem, tomēr tikpat labi tās varot būt baumas, iesmejas uzņēmuma vadītāja, kura visu sarunas laiku nebeidz pārsteigt ar savu optimismu un dzīvesprieku. Pat runājot par nodokļu politiku un darba tirgus ligām, viņa smejas. Tiesa, dažbrīd ironiski. 

Iespējams, citādi nemaz nevar, vadot uzņēmumu nozarē, kas Rietumeiropā atzīta par nerentablu. Šūšanas uzņēmumi jau labu laiku kā likvidēti Somijā un Skandināvijas valstīs. Tomēr pliks tāpēc neviens nestaigā – lielās apģērbu partijas šuj Ķīnā, Tālo Austrumu valstīs, pēdējā laikā arī Ukrainā, bet nelielas partijas šeit pat, Austrumeiropā. 

Sēž uz pabalstiem
Lielo krīzi Daugavpils šuvēji īpaši neizjuta. Vēl ilgi pirms valstī sāka runāt par finanšu konsolidāciju, uzņēmums optimizēja administratīvo aparātu. Pēdējos piecos gados spējuši paši par saviem līdzekļiem rekonstruēt ražotni, pakāpeniski iegādāts turpat pussimts jaunu šujmašīnu, no kurām vienkāršākās maksā ap 1000 latiem. «Tātad vismaz turpmākos trīs gadus esam nodrošināti ar salīdzinoši modernu tehniku,» saka direktore. Un piebilst – būtu tikai, kas strādā. 

Viņu uztrauc, ka atšķirībā no 90.gadu smagās situācijas, kad cilvēki bija pilni apņēmības izturēt un pierādīt, ka var strādāt jaunajos apstākļos, pašlaik daudzi darba un algas vietā labāk izvēlas bezdarbnieka statusu un pabalstu. Vecie pieredzējušie darbinieki aizgājuši pensijā, bet, kopš likvidēts Vieglās rūpniecības tehnikums, jauni kvalificēti speciālisti Latvijā netiekot gatavoti. Šūšanu gan var vēl apgūt dažās amatniecības skolās, to skaitā Daugavpilī, bet bieži tikai kā papildu specialitāti. Pēc skolas atnākot meitenes, kuras uzņēmumam pašam jāmāca. «Mēs to arī darām, jo – kas cits atliek.» Bet produktivitāte esot zema, līdz ar to arī alga maza, īstas motivācijas nav, un cilvēks dodas meklēt laimi citur. Savukārt pieredzējušas šuvējas labāk stāvot bezdarbnieku rindā. «Cilvēki pašlaik domā tikai par šodienu. Atnāk un saka: parak-stiet man izziņu, ka es jums nederu. Negrib strādāt, jo nereti sociālajos pabalstos saņem vairāk nekā tos 200 latus, ko sākumā varam maksāt mēs.» Otrs variants esot pieprasīt algu bez nodokļiem. «Pieņemts uzskatīt, ka darba devēji tie ļaunie, kas maksā algu aploksnēs. Muļķības! Bieži darbinieki paši to pieprasa. Un velti stāstīt par sociālajām garantijām, pensiju. Mēs principā algu aploksnēs nemaksājam un nekad neesam maksājuši. Tāpat kā principā neesam ņēmuši un, kamēr es vadīšu uzņēmumu, laikam arī neņemsim kredītus,» saka Marija Gedminiene. 

Viņa ir nospraudusi mērķi – saglabāt un attīstīt uzņēmumu, vienlaikus pierādot, ka šūšanai Latvijā ir nākotne. Patiesībā nozare pašlaik atrodoties krustcelēs. Par apģērbu šūšanu Latvijā sākuši interesēties Vācijas uzņēmēji. Aug pieprasījums pēc nelielās partijās šūtas produkcijas, ko neatmaksājas vest no Ķīnas, kur turklāt arī neviens vairs negrib strādāt par pusvelti. Tāpēc parādās jauni pasūtītāji. Cita lieta, ka tie mēģina nosist cenu. «Tās ir nebeidzamas sarunas, kad savā labā jāizmanto viss iespējamais – kvalitāte, ko varam piedāvāt, termiņi, modeļu sarežģītība un materiāla īpašības. Beigu beigās, protams, viss beidzas ar kompromisu, bet nereti, domājot par sadarbību nākotnē, mums nākas arī piekāpties pasūtītājam,» stāsta Gedminiene. Reizēm tiek piedāvāti tikai 10-15% no produkta gala cenas. Ar to nepietiek, bet par 20% jau varot runāt. Tas nozīmē, ka no katras bērnu vējjakas, kas maksā 30 latu, aptuveni 5-6 lati paliek tiešajiem ražotājiem. Faktiski viss, ko daugavpilieši saražo, tiek eksportēts. 

«Daļā Eiropas valstu šūšana likvidēta, bet mēs saglabājam pieredzi un kvalifikāciju – tas ir mūsu pluss nākotnē,» saka Marija Gedminiene. «Turklāt pašlaik, kad mēs esam internetā un arī mūsu potenciālie klienti ir internetā, strādāt ir daudz vienkāršāk nekā agrāk. Tiesa, vienkāršāk nenozīmē vieglāk!»

3 Marijas Gedminienes biznesa principi
1. Saglabāt uzņēmumu un nodrošināt cilvēkus ar darbu, neraugoties uz bēdīgo situāciju nozarē
2. Izmantot visas iespējas jaunu partneru piesaistē – internets, neformāli kontakti
3. Motivēt cilvēkus domāt ilgtermiņā, nevis dzīvot šodienai

Rūdolfs Zērnis

Posted on jūlijs 13, 2011 by - Jauna seja


Šovasar Rūdolfs ieguvis pirmo vietu Eiropas jauniešu orientēšanās sporta čempionāta garās distances skrējienā. Deviņarpus kilometrus garo distanci Rūdolfs noskrēja 54 minūtēs un 59 sekundēs.

Vecums: 17. Vecāki: Oskars un Maira – abi strādā mērniecības firmā.

Kādreiz mēdz arī apmaldīties? «Tā kārtīgi nesanāk, parasti atrodu ātrus risinājumus.»

Pēdējā apmaldīšanās reize? «Grūti atcerēties. Pēdējās sacensībās kādas 10 minūtes biju apmaldījies.»

Kompasu līdzi nēsā arī ikdienā? «Nē, tikai sacensībās.»

Draugi izmanto tavu orientēšanās talantu? «Uzņemos ceļa vadīšanu, tikai ja dodamies uz nepazīstamu vietu. Draugi paši var atrast ceļu.»

Kā notiek trenēšanās? «Treniņi notiek katru dienu – skriešana pa mežu, orientēšanās tehniku apgūšana.»

Cik sen jau nodarbojies ar orientēšanās sportu? «Kopš dzimšanas, jo ar to aizraujas arī mamma un tētis. Pirmajās sacensībās piedalījos septiņu gadu vecumā.»

Kāpēc sāki trenēties? «Tētis bija Latvijas izlasē, tas stimulēja.»

Vai orientēšanās sportu vajadzētu iekļaut olimpiskajās spēlēs? «Tas būtu patīkami. Piedalīšanās būtu liels piedzīvojums.» 

Kas tu gribētu būt nākotnē? «Negribētu darīt vienveidīgu darbu birojā, gribētu būt, piemēram, dabas inženieris.»

Skaistākā vieta, kur esi bijis? «Protams, Latvija – Sigulda, Ventspils, Liepāja.»

Mārtiņš Šteins, Freibergu krustdēls

Posted on jūlijs 6, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Kad Mārtiņam bija 10 gadu, viņš ar folkloras kopu koncertēja pasākumā, kurā viesojās arī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Puika palūdza drošībniekiem, lai viņu nofotografē ar Freibergu pāri

Pēc diviem gadiem Mārtiņa mamma ieminējās, ka vajadzētu nokristīties. Mammai nezinot, viņš aizrakstīja vēstuli prezidentei, kurā pastāstīja par sevi, un pievienoja bildi. Pēdējā rindkopā pajautāja, vai Freibergu pāris gribētu kļūt par krustvecākiem. Pēc mēneša uz Nītaures pagastu zvanīja no prezidenta kancelejas un meklēja Šteinu tālruni. Pagastā numuru nezināja, jo ģimene uz Nītauri bija pārcēlusies nesen. To Šteini izlēma, kad autoavārijā bojā gāja tētis.

Kad Mārtiņa kontakti tomēr bija atrasti, viņš par savu vēlmi bija piemirsis. Ciemos ieradās prezidentes padomnieces un pavēstīja, ka Freibergi piekrituši kļūt par krustvecākiem. Viņi gan nevarēja ierasties uz kristībām, jo bija ārzemēs, taču kristību apliecībā tika ierakstīti. Drīz vien Freiberga kungs atbrauca ciemos, pēcāk viņi tikās kādā kafejnīcā Rīgā. No krustmātes Mārtiņš saņēma vēstules. Rokrakstā, ko bija grūti salasīt. Reiz viņa norādījusi, ka nav veselīgi tik vēlu iet gulēt, kā to darot Mārtiņš.

Ar katru gadu kontakts izveidojās ciešāks. Freibergi ciemojās Nītaurē gan 1.septembrī skolā, gan Šteinu mājās. Mārtiņš krustmātei dzimšanas dienā dāvāja paša audzētus dārzeņus un lasītas ogas. «Viņiem abiem ļoti garšo ogas.»

Ciemošanās kļuva regulāra. Beidzoties prezidentūrai, Mārtiņš palīdzēja krustmātei pārvākties. Kad Freibergi ir ārzemēs, viņš pieskata mājdzīvniekus. Ar krustmāti Vairu ierasts iet uz koncertiem, piemēram, Prāta vētru un uz kinoteātri – noskatījušies visas filmas par Hariju Poteru. Tuvāks kontakts gan ir ar krusttēvu. Viņš ļauj Mārtiņam braukt ar džipu, kopīgi cep pankūkas. Freibergam izcili padodoties putnu gaļas ēdieni. Krustmāte lielākoties lasot.

Diskusijas ar krustvecākiem izraisot ziņu skatīšanās, un tiek spriests – tā ir ziņa vai nav. Tad krustmāte mēdzot pasmieties. «Mācos no viņiem katru dienu. Krustmāte ir ļoti gudra, cilvēcīga. Mīļi apskauj, sabučo.» Mārtiņš atzīst, ka nespēj būt kritisks pret Freibergas kundzi. «Jo viņa nav vienaldzīga pret to, ko dara. Viņa joprojām ļoti daudz strādā.»

Šopavasar Mārtiņš absolvēja 12.klasi un stāsies juristos. Nītaurē nodibinājis jauniešu nevalstisko organizāciju. Nākotnē iecerējis kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Šonedēļ Nītaures skolā viņš uzņems Valsts prezidentu Andri Bērziņu. «Aizrakstīju prezidentam vēstuli ar aicinājumu ciemos, jo viņš mācījies Nītaures skolā. Gribēju arī prezidentu iepazīt, lai varētu par viņu izteikt viedokli.»

Man nevajag iPhone

Posted on jūlijs 6, 2011 by - Personība

Radio 101 dīdžejs Toms Grēviņš nēsā Latvijas hipstera nr.1 titulu, lai arī tam absolūti neatbilst. Šosestdien būs viņa šīsvasaras iespaidīgākā uzstāšanās Fonofest, taču līdz 2014.gadam viņš solās uzrakstīt grāmatu

Vispirms jāievieš skaidrība par to, kas ir hipsters, lai saprastu, vai tas ir Toms Grēviņš. Zvanu sociālantropologam Klāvam Sedleniekam. Viņš atzīst, ka nezina. Reiz viņam to tviterī esot pajautājis Toms Grēviņš. Sedlenieks ieteicis viņam apskatīties vikipēdijā. Un iesaka to arī man. 

Tātad, hipsteri ir subkultūra, kas radās 40.gados. Hipsteri bija džeza fani un pārņēma džeza mūziķu dzīvesstilu. Amerikāņu literāts Džeks Keruaks tos aprakstīja kā dumpīgus jauniešus. Tagad hipsteri reinkarnējušies, ar šo terminu izprotot lielākoties konkrētu dzīvesveidu un ģērbšanās stilu. Hipsters, visticamāk, valkā Converse kedas, apspīlētas bikses, lielus briļļu rāmjus, dzīvojas pa kafijotavām, lieto jaunāko tehniku – Mac, iPad, iPhone, brauc ar bezbremžu (fixed gear) velosipēdiem ar šaurām riepām jeb fiksīšiem, ēd ekoloģisko pārtiku. Hipsteri blogo un tvīto. «Hipsteris ir Rietumu civilizācijas beigu simbols, jo tik ļoti no realitātes atšķirta un ar neko nesaistīta kultūra vienkārši nespēj radīt vairs neko jaunu,» lasāms 2008.gadā alternatīvajā dzīvesstila žurnālā Adbusters kanādiešu žurnālista Duglasa Hedova rakstā Hipsteri: Rietumu civilizācijas strupceļš. Tātad mūsdienās hipsteri ir izdomāta identitāte. 

30 Latvijas hipsteru topu izveidojis kāds nezināms cilvēks, publiskojis blogā, un viņa padarītais guvis ievērību. Sarakstu citē un piesauc. Topā iekļuvis režisors Alvis Hermanis kā «sabiedrības bākuguns», Artūrs Mednis – «paskaties, ko es varu izdarīt ar savu aifonu», Ilmārs Šlāpins – «vecs hipsters tviterī, skumji». Topa flagmanim Grēviņam veltīts šāds apzīmējums: «Nepiemīt muzikālā gaume, likt plates, ķipa, tagad nozīmē spēlēt mūziku.» 

Toties Tomam piemīt viena no hipsteru iezīmēm: viņš neatzīst sevi par hipsteru. Grēviņš sevi atzīst par 29 gadus vecu dīdžeju. Rīdzinieku. Vecvecāki ir rakstnieki Bruno Saulītis un Valdis Grēviņš, kura draugs bija leģendārais režisors Eduards Smiļģis. «Neesmu redzējis nevienu vectēvu. Esmu palasījis par viņiem. Tas viss atbaida, jo daudz līdzību.» 

Mamma Gundega Saulīte ir teātra zinātniece, raksta Latvijas Avīzē un strādā par redaktori ārzemju latviešu laikrakstā Laiks. «Progresīva, brauc ar draudzenēm uz Eiropas operteātriem.» Tēvs Māris Grēviņš, literatūras un teātra kritiķis un zinātnieks. Nomira, kad Tomam bija 13 gadu. Astoņus gadus vecākā māsa Marta Dziļuma ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja. Tomam ir draudzene Laura, divi kaķi – Feista un Ramona. Ja jāstrādā divas maiņas, naktī klausās Classicfm.com. Briesmīgākās paģiras: no Jägermeister un alus. Ir kredītlīnija. Visvairāk naudas iztērē ceļojumos. Dzīvo Vecrīgā. 

Septiņu gadu vecumā debitējis TV raidījumā Pekšņi, mācījies gan Dārziņos, gan Mediņos, taču no abām mūzikas skolām izmests uzvedības dēļ. Latvijas Kultūras akadēmijā pusotru gadu studējis audiovizuālo kultūru, strādājis jauniešu žurnālā Sīrups un vairākos radio. Ar bijušajiem Radio SWH dīdžejiem pērn izveidoja Radio 101. Toma kolēģis un draugs Kārlis Dagilis uzskata, ka Grēviņa spēks ir viņa harismā, spējā ātri un meistarīgi izteikties un pārliecināt. «Viņam ir izcila gaumes izjūta mūzikā un kino. Vēl viņam ir talants visu simtkārtīgi pārspīlēt. Un lai arī daudziem Grēviņš šķiet lecīgs un iedomīgs, pret draugiem viņš ir uzmanīgs un rūpīgs.»

Nu, parādi savu iPhone, ja esi hipsters!
Man nav. Priekš kam? Nesaprotu, kāpēc MP3 pleijerim jābūt verķim, no kura var piezvanīt. iPad arī man nav. Nevaru atļauties. Labprāt lasītu tajā žurnālus, taču tas būtu luxury*. Varu to darīt ar Apple MacBook. 

Nure – hipstermanta!
Tas ir mans mūzikas instruments. Ar to es strādāju. Sanāk, ka hipsteri ir «lohi», jo viņiem patīk smalkas lietas. Jā, tās maksā, taču ir smalkas lietas, kas citur nemaksā tik dārgi kā Latvijā. Vien jāmāk atrast. 

Tātad hipsters tu neesi. Kā sadzīvo ar izzīstu un piekarinātu titulu, kas parādījās blogā?
Tādi blogi ir nākamais līmenis aiz Delfu komentāriem. Hipsteru saraksts ir pilns skaudības. Varu par to pasmieties, bet nepatīk, ka cilvēki lieto terminus neiedziļinoties. Man hipsteri saistās ar Keruaka laikiem un 40.-50.gadiem. Latvijā ar hipsteriem saprot jaunus, talantīgus cilvēkus, kurus nav ietekmējusi krīze. Entrepreneur** savā lauciņā. Jā, hipsteru trīsdesmitniekā mēs visi esam nedaudz ku-kū. Tādas līdzības var sameklēt jebkur. Piefiksēju, ka virtuāli vārds «hipsters» parādījās pēc pirmā Piena festivāla, kad kāds ietvītoja, ka tur nu bija savākušies visi Rīgas hipsteri. Man tie hipsteri šķiet nīkuļi, kuri dzer caffe latte un spriež, kā piedzīt krāsu kāda bloga stūrim. Bet dienas beigās jau jautājums ir viens – vai esam laimīgi. 

Lauris Reiniks intervijā žurnālam Ir teica, ka netēlo pseidointelektuāli un neklausās Radio 101. Man šķiet, ka tas jau tas pats hipsters vien ir. Kā tu domā?
Kad izlasīju interviju ar Lauri, padomāju: kāpēc viņam vajadzēja tā izteikties? Kāpēc publiski noniecina to, ko dara citi? Nedomāju, ka par pseidointelektuāļiem var saukt grupu, kas seko mākslas procesiem pasaulē. Viņam par to nevajadzētu būt viedoklim. Varu saderēt, ka Lauris nav lasījis nevienu no desmit pēdējiem romāniem, ko augstu vērtē mūsdienu literatūrā. 

Kāpēc nespēlējat Reiniku savā radio?
Viņu spēlē visi citi. Nespēlējam popmūziku, kas tiek promotēta kā popmūzika. No pašreizējās augstākās raudzes spēlējam tikai Adeli. 

Viņa taču arī ir promotēta popmūzika.
Bet viņa pati spēlē un dzied. 

Lauris arī.
Pēdējoreiz redzēju viņu Ogres estrādē ar ierakstītu pavadījumu. Tā bija viņa «Glastonberija». Wow! Lai katrs dara savējās un nejaucas citu lietās. 

Nav kauns, ka pirmo publikāciju presē rakstīji par Eirovīziju?
Nav. Tas, kādu 2000.gadā pazina Eirovīziju, vairs nav tas. Šā pasākuma nozīme un kritēriji ir strauji kritušies. Skatos Eirovīziju ierakstā – tās ir trīs stundas, kur iesmiet. 

Teici, ka esi nedaudz daltoniķis. Ir arī tāds dzirdes daltonisms.
Tas izskaidro Arvīdu Celleru un Kombuļu Inesi. Viņi ir laimīgi. Nevajag viņus aiztikt. 

Tu iesmej par to, ka viņi ir, kā Fredis teica, hermētiskā harmonijā.
Kāpēc? Nebūt! Uzjautrinoša ir izpausme. Tādu mūziku rada audiodaltoniķi. Ej un pierādi, ka viņiem nav taisnība! Viņi noteikti visu pārējo mūziku dzird citādi nekā mēs. 

Nevar nerespektēt to, ka lielākā daļa Latvijas klausās à la «mīlā mērcēšu lūpas» u.tml.
Tā ir neizglītotība. Beidzot ikviens cilvēks var tikt klāt ikvienam ierakstam, kas pasaules vēsturē veikts, un ar laiku muzikālā izpratne izveidosies. Jo vairāk būs tādu, kurus interesē mūzikas vēsture, jo gudrāki būsim. 

Nesen kāds cienījams intelektuālis man atzina, ka lejuplādē filmas, jo tā ātrāk tiek pie vislabākā. Tu zodz?
Neatbildēšu uz šo jautājumu. 

Atbildēsi!
Ne-e. 

Nu, tad skaidrs. Ja teiktu «nē, ko jūs, es nezogu!», noticētu. Tu izvairies.
Tas nav pareizais jautājums man, jo to, ko uzņemu – dodu citiem. Radio ir savi servisi, līdzīgi kā žurnāla abonements, kur dziesmas var iegūt par maksu. Tagad to var darīt jebkurš no jebkuras vietas. 

Tavā vietā var ienākt jauns džeks?
Momentā. 

Tā arī jūties?
Nē. (Nosmaida garu smaidu.) Cilvēkiem bieži vien nav pacietības. Nevar apsēsties un divās dienās iemācīties to, kas Latvijā pat nav akadēmiski atzīts. Patlaban mūzika top YouTube, taču, lai ko tu ievadītu, ir desmit «klik» līdz Lady Gaga. Vajag veikt atlasi no tā vājprātīgā daudzuma, un tam DJ ir vajadzīgs. Ir jāzina, ko meklēt. 

Kādu profesionālo literatūru lasi?
New Musical Express, The Rolling Stone, The New Yorker, vēl kādus 120 blogus. Braucu uz mūzikas konferencēm, aptuveni pieciem mūzikas festivāliem gadā. Tagad gan bieži vien vairs nav vajadzības kaut kur braukt, jo visu var dabūt internetā.  

Ko esi paveicis pa šo gadu, kopš radās Radio 101?
Tas ir kā dēlu audzināt. Dzimšanas dienas vakarā citēju Facebook izveidotāju Cukerbergu: «Ir pagājis gads, mums ne jausmas nav, kas tas ir un kurp iet.» Mums ir nosprausti mērķi un nākamajā gadā parādīsies daudz jaunumu. Tos neesmu atklājis pat tuviem draugiem. Līdzīgi kā viņi četrus gadus nezināja, ka domājam par Radio 101 izveidi. 

Viss radio bizness Latvijā ir balstīts uz to, ka nemainīsies. Vadošās stacijas pārliecinātas, ka strādās ar formulām, ar kurām strādā, un viss būs «kruta». Mūsu radio nemitīgi pārmainīsies. Kādreiz būs memuāri jāuzraksta par to, kā viss notika ar Radio 101. 

Par sevi rakstīsi?
Neesmu tik interesants cilvēks. Man katra dzīves sekunde nav bijusi fiksēta kā Kivičam un būtu jāpaskaidro konteksts. Viņam tas nebūs jādara. Gaidu viņa grāmatu. To saku bez ņirgāšanās. Tas būs spēks. Nevar noliegt, ka Andris Kivičš ir absolūts rokenrola iemiesojums. 

Jāķeras rakstīt grāmatu par pagājušo desmitgadi. Vajadzētu to izdarīt līdz 2014.gadam. Par to, kādi ārzemju mūziķi redzēti, kādi festivāli bijuši. Nekad nerakstīšu kā Klāss Vāvere par Bītliem, jo neesmu tajā laikā dzīvojis un nezinu to mūziku. Jāraksta par lietām, kurās biji klāt. 

Kā ir, kad dzirdi skanam SWH?
Bišķi kā blondīne apvainojos, kad pazīstama cilvēka auto skan SWH. Taksī neskaitās. 

Tajā hipstertopā bija teikts, ka tev nav muzikālās gaumes.
Un es par to aizdomājos. Bloga teksta autors to nesapratīs, taču man nav gaumes. Ja ar gaumi saprot ieciklēšanos uz vienu žanru. Kāda studente par mani rakstīja darbu un pavaicāja, ko neklausos. Stāstu, ka Amerikā ārpus hiphop hierarhijas uzradies tāds grupējums OFWGKTA (Odd Future Wolf Gang Kill Them All – dīvains nākotnes vilku bars nogalina viņus visus), klausījos viņu līdera albumu un neiebraucu. Pēc nedēļas viņus redzēju koncertā Barselonā, un tas bija mans šāgada pagrieziena punkts. Viens no desmit labākajiem koncertiem, ko esmu redzējis. Tātad nedrīkst izteikt spriedumu par parādību, ko neesi redzējis. Sanāk, ka studentei sameloju, gribot pateikt, ka neklausos radikālas lietas. Neklausos metālu. Klasisku džezu. Ļoti gribētu, taču tas mani terorizē. 

Nupat brauci spēlēt Lembergam uz Ventspils piedzīvojumu parku, bet piedalījies Oligarhu kapusvētkos.
I’m bitching around***. Tā arī ir poza. Uz Ventspili braucu, jo zinu džekus, kas to organizēja. Arī vide bija draudzīga tam, ko daru. Jaunieši, kuri grib izārdīties, ne pie kā nav vainīgi. Ar oligarhu video ir tā: vienā no video ieraudzīju pazīstamus cilvēkus, kas man ir autoritāte. Piekritu piedalīties. Vai man par to ir viedoklis? Nav. Draugi man par to skalo smadzenes. Man pietrūkst objektīvas informācijas, lai es, kurš nav ieinteresēts politikā, izdarītu spriedumus. 

Kas šovasar tev paredzēts? Daudz darba?
Šajā nedēļas nogalē būs Fonofest Cēsīs. Manam priekšnesumam strādā kaudze cilvēku. Būs video, dekorācijas, pūlis ar dejotājiem. Zinu, ka četros no rīta draudzenei būs jāklausās manas vaimanas, ka kaut kas nebija kā vajag. Positivus, protams, būšu. 

Vēl esmu sācis ar Uldi Rudaku divatā spēlēt plates. Netīšām sagājām kopā, Coco Loco Vecrīgā. Jā, tā ņēmām un sagājām. Tāpat vien. Lēkājam pa žanriem un gadiem, nesaskaņojot. Ai, tas bija fun. Dulla ballīte. Un būs vēl. Nesen arī esmu sācis strādāt ar aģentu. Ir ielikti akmentiņi arī kaimiņu virzienā. Jāmēģina kaut kas darīt uz ārpusi. Droši vien nekas nesanāks, taču – kāpēc nemēģināt? 

Tāds iespaids, ka slikti tev neiet.
Pēdējā gada laikā bija gruzons – kā būs ar jauno radio. Mierināju sevi ar domu, ka vēl jau es māku arī rakstīt. Jā, man ir bijis tā, ka nav naudas, taču tas ir pārejoši. (Toms mirkli padomā un tad uzdod jautājumu: «Zini, ko es nesaprotu, – kāpēc cilvēki dara to, kas nepatīk?» Es atbildu: «Jo baidās, ka, darot to, kas patīk, nenopelnīs.» Toms iebilst: «Bet naudas nekad nebūs tik, cik vajag!») 

Agneses Zeltiņas meita intervijā Lilit teica, ka ir cilvēki, pie kuriem nauda nāk karmiski. Cilvēkam nevajagot mocīties. Viss, kam jāatnāk pie cilvēka, pats arī atnāks. Un nav baudas darīt kaut ko čerez ņemogu.
Ja es izskatītos kā Zeltiņas meita, arī tā teiktu. 

Kas ir seksīgs?
Anna Karina režisora Žana Lika Godāra filmās, bet tā ir hipsterīga atbilde. Mūzikā: Rufus Veinraits, Nora Džounsa. Avokado ir seksīgs. Pārgriezts. Kauliņš nav izņemts. Austeres arī. 

Kāda būtu Grēviņa ideālā dzīve?
Tā, kuru dzīvoju. Ir viss, ko vajag. Pietiek. Pirms pieciem gadiem būtu mētājies ar frāzēm – nezinu, ko darīšu, kad izaugšu liels. 

Dzīve ideāla – dzīvot Vecrīgā virs kroga?
Neraksti, virs kura tieši. 

Kurš tad to nezina!
Ilga Reizniece vai Ieva Akuratere nezina, un neredzu nevienu iemeslu, kāpēc viņām tas būtu jāzina. Man arī bijusi slikta pieredze ar stalkeriem. Drīz domāju pārvākties, jo apnikusi Vecrīga un negribu, ka visi zina, kur dzīvoju. Taču dzīvot tā, ka viss ir vienā kvadrātkilometrā, – tas ir «kruta». 

Kā atpūties?
Skatos televizoru. Mūsdienās tā kļuvusi par ekskluzīvu lietu. Skatos ārzemju seriālus, mūzikas notikumus. Gatavoju ēst, akcentu lieku uz itāļu virtuvi, gaļas ēdieniem. Draudzene arī gatavo brīnišķīgi. 

Kad tu spēlē, meitenes mēģina ar acīm kontaktēties?
Visu ko mēģina. Pašlaik man tas nav aktuāli. Grūtāk ir, ja spēlēju plates – nav, kur skatīties. Ar datoru vieglāk, jo vienmēr ir, kur ieurbties. 

Kur pazūd mīlestība?
Kad vienam par otru «pohuj». Kāds viens no pāra bremzē. Izšķirt spēj attālums. Pārbaudīju to uz savas ādas. Tās nav darbojošās attiecības. Esmu pietiekami egostisks, un ir momenti, kad tuvais cilvēks vajadzīgs 24 h nedēļu no vietas. Nja. (Domā, tad turpina.) Savulaik man bija svarīgi izdauzīties, lai izdarītu secinājumus. 

Vai sievietēm savas vēlmes ir jāsaka tieši, jo vīriešiem nepatīk tās minēt?
Nē. Un es kaut ko par to zinu, jo lasu uz sievietēm tendētu literatūru – romantiskas noveles. Lasu, jo tajās ir 90.gadi, mūzika, un man ir nostalģija. [Odrijas] Nīfenēgeres romāni ir fantastiski. 

Ko patlaban lasi?
Mēģināju Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlandīda! Freimanes stils ir lielisks, taču manā pašreizējā stāvoklī grāmata šķita par depresīvu. Sagādāja fiziskas mocības. 

Neticu, ka tev nākamgad paliks 30.
Tviterī izlasīju, ka man vienmēr būs 24. Kad nesen suši restorānā pasūtīju alu, man palūdza dokumentus. Teicu, ka nekādīgi nevaru pierādīt savu vecumu. Nav tiesību, pases, studenta apliecības. Tikai kādas desmit bankas kartes. Draudzene teica, ka var parādīt savus dokumentus. Tādos brīžos gandarījumu sagādā atstāt prāvu dzeramnaudu. Tas smagi nojauc robežas. Taksistam, kurš apčakarē, vēl iedot dzeramnaudu! Tur apakšā nav nekādas morāles. Man patīk rīkoties spontāni. Daru to, lai iepriecinātu sevi. Lai viņš sēž un domā, kas tas bija. 

Dzimšanas dienu gribu nosvinēt Ruandā. To mans Briseles draugs Edijs ieņēmis galvā. Skatīties uz gorillām.

* Luksusa prece
** Uzņēmējus
*** Kā kuce vazājos apkārt 

Artūrs Brēmers

Posted on jūlijs 6, 2011 by - Jauna seja

Artūrs ir Latvijas U-19 basketbola izlases komandas kapteinis

Izlase čempionātā cīnās godam. Intervijas brīdī tā bija uzveikusi Taivānas un Austrālijas izlasi, zaudējusi Argentīnas, Brazīlijas un Polijas komandai. Priekšā bija spēle ar Krievijas izlasi.

Vecums: 19. Vecāki: Agita – strādā administratīvo darbu farmācijas uzņēmumā. 

Desmitais numurs ir tavs laimīgais? «Jā! Desmit gadu vecumā bija mana pirmā basketbola spēle, un mans numurs bija desmit.»

Kāpēc sāki spēlēt basketbolu? «Ar mammu atgriezāmies no Amerikas, bija kaut kas jādara, kamēr sākas skola, izdomāju aiziet uz treniņu.»

Būt par kapteini ir liela atbildība? «Atbildība ir, bet tas nav slogs. Ir savas privilēģijas – treneris vairāk uzticas un var džekiem kādu skarbāku vārdu pateikt.»

Komandas biedri tevi klausa? «Klausa, klausa.»

Kuru basketbolistu uzskati par savu paraugu? «Kobi Braienu.» 

Vieglāk ir spēlēt vai skatīties, kā tava komanda spēlē? «Vieglāk ir skatīties, patīkamāk – spēlēt.»

Pirms spēles iebiedējat pretiniekus? «Tam neatliek laika. Atbraucam uz spēli, pusstundu parunājam ar ģimeni un draugiem, ģērbtuvēs paklausāmies mūziku, padziedam līdzi, tad treneris novada sapulci, un ejam spēlēt.»

Kādām dziesmām dziedat līdzi? «Pēdējo reizi klausījāmies Gustavo Mūsu soļi.»

Gribētos vasarā labāk slinkot, nevis trenēties? «Nē, tad būtu pārāk daudz brīvā laika.» 

Ir izdomāts kāds labāks sporta veids par basketbolu? «Priekš manis ne.»

Atgriezās, izvārīja, pārliecināja

Posted on jūlijs 6, 2011 by - Veiksme

Rīgas ziepju manufaktūra ir Latvijā otrie «mājas» ziepju vārītāji pēc Stendera, taču, iekārdinājuši Lietuvu un NVS, spēj gandrīz visu produkciju eksportēt 

Birojā vai veikalā, – tā Rīgas ziepju manufaktūras tehniskais direktors Oļegs Ivanovs atbild uz intervijas lūgumu, apiedams pašu interesantāko objektu – ražotni. Viņa uzņēmuma niša ir specifiska, bet konkurence – sīva. Sarunbiedrs ir gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu, tikai nevēlas, lai fotogrāfijās tiktu iemūžināts, kā top uzņēmuma sortiments: ziepes, vannas bumbas, sāļi, putas un pieniņi, ķermeņa eļļas, sviesti, krēmi, skrubji un toniki, pirts balzami. 

Būt otrajiem
Jauns, inteliģents un tiešs – Oļegs Ivanovs, negaidot, kad par to jautāšu, pats pievēršas kutelīgajai tēmai – Rīgas ziepju manufaktūras īpašnieku konfliktam ar Stendera ziepju fabrikas menedžmentu. 

Jā, uzņēmums, kas ar rokām gatavotas ziepes sāka ražot pirmais Latvijā, 2005.gadā vērsās Konkurences padomē, notika izmeklēšana. Stenders pastāvējis, ka viņi ir izgudrojuši unikālus produktus un iesaiņošanas veidu, ko Rīgas ziepju manufaktūra nokopējusi. Ivanova uzņēmums oponējis, ka šādas lietas ražo visapkārt zemeslodei, Anglijā un ASV vien varot saskaitīt ap 500 līdzīgu uzņēmumu, arī tirdzniecības principi un noformējums mēdz būt līdzīgi. Lieta tika izbeigta. 

Oļega Ivanova interese par ziepēm augusi sinhroni Stendera veiksmes stāstam, tikai citos platuma grādos. Pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas rūpniecības fakultāti, neilgu laiku darbojies gaļas nozarē, 2001.gadā, kad tika dibināts Stenders, viņš devās uz Lielbritāniju. Divus gadus strādājis kompānijā, kas kluba biedriem visā pasaulē piegādā ekskluzīvus vīnus. 

Blakus Ivanova īres miteklim Londonas priekšpilsētā Redingā atradās kāda tirgotava, kuras plauktos smaržoja ar rokām gatavotas ziepes. Ziemassvētkos šis veikals bija tik pilns, ka rinda stiepās ārā pa durvīm. Rinda pārticīgajā Anglijā! Viesim no Latvijas šis skats neizgāja no prāta. 

«Anglija man nepatika. Ne ēdiens, ne cilvēki, ne atmosfēra. Vilka atpakaļ uz Latviju – te taču ir radi un draugi,» viņš pamato, kāpēc jau pēc diviem gadiem atgriezās vietā, kur dzimis un uzaudzis. Britu salās sapelnītā nauda ļāva domāt pašam par savu biznesu, partnerus viņš atrada draugu vidū. Sergejs Ignatovs atbild par Rīgas ziepju manufaktūras ražojumu loģistiku un tirdzniecību Latvijā, Igors Filipovs – par aizrobežu tirdzniecību. 

Galvenā izejviela – ūdens
Aizrautīgi iestājoties, ka vajadzētu vārīt ziepes, Oļegam Ivanovam nebija noslēpums, ka viņa sapni jau ir realizējuši citi. Turklāt Stendera ekspansija sakrita ar laiku, kad kā sēnes pēc lietus auga lielveikali, šim uzņēmumam paveicās pirmajam noīrēt tajos telpas. Tomēr Rīgas ziepju manufaktūras īpašnieki cerēja, ka arī viņi spēs iespraukties šajā lauciņā. Ja ar rokām gatavotu ziepju tirgus Latvijā diviem nopietniem ražotājiem izrādītos par mazu, viņiem bija ambīcijas startēt aiz robežām. 

Par to, kā top aromātiskais produkts, sākumā lielas sajēgas nevienam nebija. Lai arī tagad Ivanovs spētu sabrūvēt ziepes jebkurā virtuvē, tolaik viņš ar partneriem nolēma iet, kā šķita, vienkāršāko ceļu – lūgt receptūru cilvēkiem, kas piegādā izejvielas ziepju ražotnēm Eiropā. 

Jā, piegādātāji bija atsaucīgi, tikai viena bēda, ar smaidu atceras Ivanovs. Kad kopā ar ziepju sastāvdaļām ieradās receptes, viņa komanda, pakonsultējoties ar ķīmiķiem, apjēdza, ka ir krietni pārmaksājusi – sapirkusies divreiz vairāk izejvielu nekā vajadzīgs. Ziepju vārīšanas standartus tomēr nācās izveidot pašiem. 

«Elementāri: tauku vai eļļas bāze, sārmains reaģents, krāsas, ēteriskās eļļas, skrubji un numur viens – ūdens,» viņš, tomēr neizpaužot līdz galam ražošanas nianses, klāsta. 

Kopš pagājušā gada daļu ķermeņa kopšanas produktu Rīgas ziepju manufaktūra veido tieši šādi – no nulles, neizmantojot vairumtirdzniecībā nopērkamo ziepju «bāzi», kas garantē ātru ražošanas procesu, taču nav iespējami draudzīgākā videi un ādai. Biolīnijas ziepēs ķīmiskās reakcijas notiek mēneša laikā. 80-90% izejvielu ekoproduktos ir dabiskas – dažādas augu eļļas, gī sviests. 

Jo vēsāks, jo labāk
Ekoprodukti – arī šampūni, kondicionētāji, dušas želejas – gan pagaidām veido tikai mazu daļu no uzņēmuma apgrozījuma. Lauvastiesa jeb 70% joprojām pieder «klasiskajām» ziepēm. Arī tās ir cimperlīgas, tikai citā veidā. 

Ir tāds jēdziens «tovarnoje sosedstvo» jeb preču kaimiņattiecības – Oļegs pirmo reizi mūsu sarunā no latviešu valodas pāriet uz krievu. «Parastu kosmētiku var pārdot gandrīz jebkurā veikalu tīklā, bet hand made ziepes – ne.» Tās nevar tirgot jau sagrieztas un iepakotas, pircējam jādod iespēja pasmaržot, nogriezt, cik biezu gabalu vēlas. «Iedomājieties ziepes, kas maksā divus latus, bet blakus Drogās ziepes par 20 santīmiem! Kurš tādas pirks?» viņš jautā. «Jābūt atmosfērai, kas ļauj prasīt cenu.» Šādu atmosfēru Rīgas ziepju manufaktūra ir radījusi veikalos Galleria Riga un Galerija Azur. Biolīnijas produkti ir askētiskāki, gluži kā Body Shop klāsts, bet toni nosaka visās varavīksnes krāsās vizošu, apetītlīgu ziepju grēdas. Dažādu šķirņu ziepes veido aptuveni pusi no 200 uzņēmuma ražojumiem. 

Veikalu noformējumā dominē pagājušā gadsimta 20.-30.gadu estētika. Uzņēmuma logo ir retro vanna ar ķepiņām, savukārt ziepju formiņas atgādina porcelāna mīļlietiņas, kuras aiz stikla glabāja mierlaiku kundzes. Apelējot pie nostalģijas, īpašā vitrīnā Galleria Riga veikalā Rīgas ziepju manufaktūra arī izstādījusi Latvijā un sociālisma bloka valstīs ražotu ziepju kolekciju, kādu deficīta laikos veidoja vai katra apzinīga mājasmāte. 

Uz ārzemju viesiem, kam šāds krājums varētu interesēt visvairāk, pavisam nejauši noorientējies veikaliņš Centrāltirgus gastronomijas paviljonā. To iekārtojot, uzņēmums pat mazliet šaubījies par vietas izvēli, taču trāpījis desmitniekā – «apsēdies» uz aktīvas tūristu takas. 90% pircēju šeit esot ceļotāji, vietējie sarosoties tikai ap 8.martu un Ziemassvētkiem, kas joprojām ir aktīvākais ziepju pirkšanas laiks. «Jo siltāks ārā, jo sliktāka tirdzniecība,» paralēles velk Oļegs. 

Iekaro Lietuvu
Tāpat kā McDonald’s, ārzemēs Rīgas ziepju manufaktūra strādā pēc franšīzes principa – piedāvā partneriem jau gatavu pārdošanas shēmu un savu logo. 

Negaidīti veiksmīga izrādījusies ienākšana Lietuvā. Ceļu pavēruši tirdzniecības izstādē iegūtie kontakti. Pieci veikali vienā rāvienā! 

Lai arī tepat Latvijā ziepniekiem ir radušies vēl citi sekotāji, nopietnu konkurentu kaimiņu tirgū nav bijis. «Tur esam tik lieli kā Stenders Latvijā,» ar prieku secina Ivanovs. Tas silda ego, bet citādi – Lietuvas tirgus ir pārāk mazs. Eksports, kas veido ap 85% no Rīgas ziepju manufaktūras apgrozījuma, visnopietnāk iegriezies uz bijušajām NVS valstīm, kur, tāpat kā Latvijā, veikalu uzturēšanas izmaksas ir salīdzinoši nelielas. 

Ap 60% eksportējamo ražojumu ceļo uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Kazahstānu, atlikušie 40% – uz Lietuvu un Vāciju, Kipru, Spāniju, Somiju, Īriju. Pēdējais jaunums ir Ķīna: tur Latviju neviens nezina, bet ziepes ar marķējumu Made in EU atrodot vietu luksusa produktu nišā. 

Viena miljona eiro apgrozījumu, kāds Rīgas ziepju manufaktūrai bija 2008.gadā, par 20% paplucinājusi krīze, tomēr uzņēmums cer, ka tas atgriezīsies. Arī smalko ziepju tirgotāji cenšoties aprobēt rietumvalstīs aizvien lielāku popularitāti gūstošo interneta tirdzniecību. Vienreiz nopircis sev tīkamas ziepes veikaliņā, cilvēks, iespējams, nākamreiz tās pasūtīs ar datora starpniecību. 

Smaržu pagaidām datorā pārraidīt nevar, zināms viens tas, ka gaume Austrumos un Rietumos būtiski atšķiras. Vakareiropā populārā vaniļa Krievijā absolūti «nerullē», iespējams, tālab, ka tā ziepes iekrāso brūnganos toņos. Toties ziepes ar skuju aromātu, kādas šad un tad nopirks Latvijas un NVS veikalos, uz Rietumiem sūtīt nav nekādas jēgas. Gan vienā, gan otrā reģionā ar garantiju no plauktiem pazudīs spir-gtie citrusu aromāti, ābolu notis. 

Vēl kāda reģionāla īpatnība: 2011.gadā Veselības inspekcija Latvijā nolēma aizliegt Rīgas ziepju manufaktūras cietās vannas putas, kas bija iepakotas tādās kā kēksu formiņās. Izskats tik un tā ir pārāk garšīgs, nosprieda ierēdņi, kuri uzņēmumu kādu laiciņu bija dresējuši, likdami šo izstrādājumu marķēt ar melnu uzlīmi Sargāt no bērniem! un iesaiņot grūti attaisāmos trauciņos. Veikalā griežamās ziepju «tortes» ir atļauts iekrāsot vienīgi indīgi zilos toņos. Eiropas Savienības regulas visur ir vienādas, taču angļu kolēģu Bomb Cosmetics katalogos joprojām gozējas kārdinoši vannas putu «kēksiņi», kas iesaiņoti caurspīdīgos, ar smalku diedziņu savelkamos tīkliņos.

3 biznesa principi
1. Diversifikācija. Nedrīkst ražot tikai viena tipa produkciju vienam klientam
2. Nesnaust! Pat ļoti veiksmīgā un stabilā biznesā nedrīkst atslābināties, jāseko attīstībai, konkurentiem, nozarei kopumā
3.  Punktualitāte un precizitāte. Solījumi vienmēr jāpilda. Ja objektīvu iemeslu dēļ tas nav iespējams, partneris laikus jābrīdina

Ojārs Deģis–Groskops, Getliņu gans

Posted on jūnijs 29, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Jērs sapinies tenisa tīklā. Tas ir pirmais, ko ieraugām, iebraucot Getliņu pļavās

Pārvietojamais aploks izskatās pēc tīkla, un divi vīri no tā cenšas atsvabināt jēra galvu. Lai arī aploks ir reizē elektriskais gans, jērus Getliņos uzrauga divi cilvēki. Viens no viņiem ir Ojārs Deģis-Groskops. 

Pirmoreiz Getliņu pļavās jēri sāka ganīties pērnajā pavasarī. Viņu uzdevums bija «pļaut» zāli. Teritorijā ir vairāki kalni, ko izveidojuši atkritumi – pa virsu tiem pārklātas vairākas māla kārtas, uzaugusi zāle. No zemes vietām spraucas pa stikla lauskai. Ojārs stāsta, ka no tām jēri necieš. Pērn vienu aitu nācies nokaut tāpēc, ka tā iepinusies aplokā un dabūjusi elektrības triecienu. 

No zāles un ūdens jēri pērn nodzīvoja visu vasaru, taču rudenī sverot tiem konstatēja augstāko barojumu. «Es biju apmierināts, un aitas arī bija apmierinātas,» – tā par pērno gadu saka Ojārs. Šogad jērus piebaro ar miltiem. Pērn bija 100 ganāmo, šogad – 80. Latvijas tumšgalves un nokareno ausu vācu gaļas šķirnes aitas uz Getliņiem arī šogad atbraukušas no Jelgavas novada Mežkalējiem, kur audzē šķirnes aitas. Getliņi jērus iznomā. Pērn tos pirka, un viena jēra darbs uz vasaru izmaksāja ap 40-45 latiem. Rudenī labākie jēri palika Mežkalējos kā sugas turpinātāji, pārējos – nokāva. «Saimnieki mums nedaudz arī gaļu uzdāvināja,» Ojārs atceras, ka Getliņu šašliks bijis labs. 

Pēc izglītības Ojārs ir zootehniķis. Viņš rūpējies par šķirnes govīm Burtniekos līdz 1990.gadam, kad sāka likvidēt kolhozus. «Lauksamniecība Latvijā izbeidzās, un tā arī nav sākusies. Agrāk bija obligāti jāstrādā un jāmācās, jāklausa vecāki, taču līdz ar neatkarību visi bija brīvi no visa.» 

Ojārs Getliņos atrada kravu pieņēmēja darbu. Kad pirms diviem gadiem viņam piedāvāja kļūt par aitu uzraugu, Ojārs piekrita uzreiz. 

«Aitas ir gudras, domājošas. Lai arī bara dzīvnieki, klausa man labi.» Gani iztiekot bez kliegšanas. «Raksturs man ir maigs,» kungs liegi nosaka. Brīvajā laikā viņš labprāt apmeklē teātri. 

Ojārs atzīst, ka pāris nedēļu iepriekš nav pilnībā pildījis darba pienākumus: skatījies pa televizoru prezidenta ievēlēšanu. Tajās sešās stundās esot parādīta Saeimas attieksme pret sabiedrību – deputāti tribīnē sprieduši, cik labs ir Zatlers, taču ievēlējuši Bērziņu. «Liekuļi. Nu, vieni liekuļi! Bet ko nu liegties: kāda sabiedrība, tāda valdība.»