Ja nedzirdīgo savienības uzņēmums Dane būtu diegs, tad – ļoti elastīgs. Kādreiz viņi šuva visparastākās padomju vīriešu apakšbikses, bet tagad iemācījušies tik galā pat ar NATO lidotāju kombinezoniem
Nekad mūžā neaizmirsīšu pirmo pasūtījumu, smaidot man saka Marija Gedminiene. Toreiz, 90.gadu vidū, gan smaidīt negribējās, jo Daugavpils uzņēmums LNS Dane bija nonācis izvēles priekšā – vai nu iemācīties strādāt citādi, vai izputēt. «Mūsu meitenes pirms tam bija šuvušas vienīgi palagus un tās nelaimīgās apakšbikses, bet te uzreiz – mēteļi!» vīriešu virsdrēbju pasūtījumu Somijas klientiem atceras direktore.
Sākumā gājis traki. Brāķi. Asaras. Taču ielauzījušies. «Nebija citas izejas. Mums bija jāprot un jāvar.» Tagad viņai pat grūti nosaukt visus izstrādājumus, ko meistari un tehnologi apguvuši. Ik mēnesi daugavpilieši uzšuj tūkstošiem apģērbu, ko nēsā cilvēki Igaunijā, Somijā, Norvēģijā. Bet, ja pēc PSRS rūpniecības «brīvlaišanas» nebūtu uzradušies igauņu partneri, viss varēja beigties citādi.
Sāk kā zīmju tulks
Uzņēmumā, ko Marija Gedminiene tagad vada, viņa pirms 35 gadiem sāka strādāt par tulci. Par zīmju valodas tulci, jo Marijas vecāki bija nedzirdīgi, tāpat kā vairākums pārējo darbinieku Nedzirdīgo biedrības mācību un ražošanas darbnīcā, ko 1952.gadā izveidoja Daugavpilī. Sievietes šajā ražotnē auda lakatus, vīrieši laboja apavus. 60.gadu sākumā darbnīcas pārtapa lielākā uzņēmumā. Izveidoja arī šūšanas cehu, kurā pārsvarā tapa gultas veļa un vīriešu apakšbikses – produkts ar garantētu noietu plašajā Padomju Savienībā. «Tās bija ikdienā nepieciešamas lietas, kuras ne vienmēr veikalos varēja nopirkt,» atceras Gedminiene.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.