Žurnāla rubrika: Cilvēki

Eduards Griškevičs, grib citu himnu

Posted on jūlijs 27, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Man nav mērķa iegūt popularitāti, – atklāj cilvēks, kas portālā Manbalss.lv iesniedza iniciatīvu Latvijas himnas Dievs, svētī Latviju! vietā turpmāk lietot Saule, Pērkons, Daugava ar Raiņa vārdiem un Mārtiņa Brauna mūziku

Kāds tad ir mērķis? «Mainīt himnu,» atbild Eduards. Puisis ir negaidīti mazrunīgs, varētu teikt, pat kautrīgs, toties viņam piemīt latvietim neraksturīga viesmīlība. Uzrunāts intervijai, provokators mūs aicina tikties savas ģimenes mājas dārzā Rīgas nomalē, Ziepniekkalnā, uz galda ir uzlicis sulas paku un glāzes. Smaržo nesen pļauts mauriņš, gar kājām glaužas melnais kaķis Ogle Matilde. 

Dažus mēnešus pēc Rīgas barikādēm, 1991.gada 18.martā, dzimušais Eduards pašlaik ir krustcelēs – tikko pabeidzis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, grasās izmēģināt laimi piecās augstskolās, to starpā Latvijas Mākslas akadēmijā un Artesis Hogeschool Antverpenē. Pēdējā esot viskārotākā: tā piedāvā apgūt modes dizainera profesiju. 

Rozentāļu diplomdarbam viņš gan izveidojis animāciju. Nevis ar datoru, bet ar roku tušas tehnikā zīmējis un pēc tam skenējis minūti garu filmu Bailes no dusmām – kā pats raksturo, «abstraktā ekspresionisma stilā». Eduards mauriņā izklāj skices – veiklu roku vilktas cilvēku grimases. Komisija animāciju novērtējusi ar deviņieku. 

Puiša mamma Benita Griškevica ir psihoterapeite, viņa Eduardu izglītojusi psiholoģijā, tāpēc puisis jūtas kompetents spriest par sabiedrības emocionālās inteliģences problēmām. «Bailes no dusmām: cilvēki nezina, ko darīt ar emocijām, kā tikt ar tām galā.»

Lūgt mainīt himnu izdomājis pēc Oligarhu kapusvētkiem. Ar draugiem jau iepriekš runājis par Dievs, svētī Latviju! nepiemērotību – iemeslu viņš saredz dziesmā izteiktajās emocijās. «Dievs, svētī Latviju! nostāda mūs lūdzēju lomā. Paklausieties: «Laid mūs tur laimē diet!»,» citē Eduards. Saule, Pērkons, Daugava toties «iemieso tautas pašapziņu, gara spēku un lepnumu – ne velti to dzied Dziesmusvētku kulminācijā». Vai Eduards pats ir bijis lielajā kopkorī, cik Dziesmusvētkos ir piedalījies? Puisis pakasa galvu. «Esmu dziedājis. Cik reizes? Nu, kā normāls cilvēks.» Viņš atzīstas: visus Saule, Pērkons, Daugava vārdus nemaz nezinot, bet tā neesot liela bēda – tos jebkurš varot iemācīties. 

«Situācijā, kad ticība valstij šķobās un ir tendence mukt no tās, man šķiet ļoti svarīgi, ka kāds meklē iespēju emocionāli piesaistīties valstij – nācijas pastāvēšanai tas ir absolūti nepieciešami,» – tā Eduarda akciju komentē tēvs, izdevniecības Dienas Žurnāli ražošanas direktors Roberts Griškevičs. «Šai paaudzei pasaule robežojas tikai ar viņiem. Viņi ar Dievs, svētī Latviju! uz lūpām nav pārcietuši nāvi Sibīrijā. Diskusija par valsts himnu varētu izskaidrot jauniešiem mūsu tradīciju nozīmi. Tās mērķis nav sagraut valsti, bet padarīt mūs stiprākus.»

Viņai bija ugunīgs talants, bet sadega pati

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Piemiņa

Vēl pavisam nesen šķita, ka Eimijai Vainhausai (1983-2011) ir izdevies izrāpties no viņas pašas izraktās narkotiku bedres. Skumji, bet tā bija maldīga cerība

Patiešām skumja un nejēdzīgi traģiska talanta izniekošana. Līdzko sāk pieminēt priekšlaicīgi mirušos mūziķus (Kurta Kobeina māte to nodēvējusi par Muļķu klubu), 27 gadu vecumā mirusī Eimija Vainhausa iederas šajā sarakstā pēc visiem visnožēlojamākajiem parametriem.

Es bieži klātienē biju liecinieks tam, kā viņa parādījās uz mūzikas skatuves – jauna, svaiga un dedzīga jaunpienācēja, no kuras burtiski plūda mūzikas un iedvesmas starojums. Viņa ļoti strauji uzplauka kā izcila skatuves zvaigzne, kas izdaiļoja modernās popkultūras ainavu, taču ātri vien sāka vīst slavas tveicē. Viņa bija apbrīnojama māksliniece, taču vienlaikus arī ļoti izmocīta dvēsele. Diemžēl abas lietas pārāk bieži iet roku rokā. Eimijai bija liesmojošs talants, bet viņa sadedzināja pati sevi.

Viņas nāve mani pārsteidza vēl vairāk, jo domāju, ka pēdējā laikā viņa ir saņēmusies un sāk uzvarēt cīņā ar atkarībām. Martā viņu satiku Abbey Road studijā Londonā, kur tika ierakstīts viņas duets ar amerikāņu estrādes leģendu Toniju Benetu (84). Eimija tur ieradās ar kavēšanos, līdzi bija viņas pastāvīgā pavadoņu svīta. Viņa likās nedaudz uzvilkta un nervozi nopētīja ikvienu svešinieku, taču izskatījās labi. Mati kā vienmēr bija sakārtoti lielā mākonī, acis iekrāsotas kā seno ēģiptiešu valdniecei. Mugurā bija retro vilnas jaka, minisvārki, bet ausīs iespaidīgi riņķi. Viņa pilnīgi noteikti bija skaidrā, ar skaisti iesauļotu un veselīgu ādu. Viņa bija izrāvusies no veidola, kas pārāk ilgi dominējis bulvārpreses fotogrāfijās, – narkotiku apstulbināta skatiena, greizi saslīdējuša apģērba un mūždien saskrāpētām  rokām un kājām.

Eimija man pastāstīja, ka ierakstu studijā nav bijusi vairāk kā gadu. Izskatījās pat uztraukusies un nervozi ar pēdu klabināja grīdu. Bet tad viņa sāka dziedāt… Ak, dies! Kāda dievišķa balss! Redzēt kopā mūzikas veterānu un jauno dīvu bija gluži neticami. Viņi stāvēja viens otram līdzās, un abu balsis savijās arvien ciešāk – tās cēlās augšup un laidās lejup, tās atkāpās un atkal saplūda džeziskos mutuļos. Viņi bija kā Miesa un Gars.

Eimija brīžiem pārtrauca dziedāt un ierunājās ar īgnām acīm kā sadumpojies Londonas pusaudzis: «Vai ir gana labi, ko?» Kad producenti izteica sīkas piezīmes, viņa nošņāca: «Labi, labi, kāda starpība!»

Tonijs Benets pēc ieraksta atzinās, ka ir sajūsmā. Eimija esot viena no labākajām dziedātājām, ar kurām viņam bijusi laime strādāt kopā. Ar komplimentiem neskopojās arī Eimija: «Jūs esat viens no maniem elkiem! Esmu laimīga, ka tagad esmu šeit. Šis ir piedzīvojums, par ko stāstīt mazbērniem un viņu mazbērniem.»

Mazbērnu nebūs. Arī citas lietas, kas paliks atmiņā par Eimiju, būs uz skumjas nots.

Eimiju var uzskatīt par mūzikas biznesa labāko un sliktāko īpašību iemiesojumu. Viņa bija apbrīnojami apdāvināta māksliniece, kuru dubļos iegāza pašiznīcinošais un hēdonistiskais dzīvesstils, kas ir neatņemama rokenrola mīta sastāvdaļa. Līdzīgi kā viņas dievinātā amerikāņu džeza dziedātāja Bilija Holideja un arī izcilā Dženisa Džoplina, kuras cīnījās ar līdzīgām atkarībām laikā, kad bulvārpreses visur esošās kameras vēl nebija tik acīgas, arī Vainhausa sabiedrības spriedumos pamazām pārvērtās no dievietes par līdzjūtību raisošu antivaroni – šķita, ka viņas izteiksmes intensitāte iet rokrokā ar psiholoģiskām problēmām.

Patiesībā nelielas gaidāmo nepatikšanu pazīmes varēja manīt jau 2003.gadā, kad Vainhausa pirmoreiz parādījās popkultūras arēnā. Tolaik viņai bija nepilni 20 gadi, bet jaunā sieviete atstāja šķietami nobriedušāka cilvēka iespaidu. Viņa uzauga vidēji turīgu ebreju ģimenē Londonas ziemeļos. Vecmāmiņa savulaik bija saderinājusies ar džeza saksofonistu un klubu īpašnieku Roniju Skotu. Šķita, ka arī Eimija vislabāk jūtas piesmēķētos džeza klubos.

Liels trieciens bija vecāku šķiršanās. Labas attiecības dziedātājai bija gan ar māti, gan tēvu, lai gan nojaušams, ka taksists Mičs, kas pats spēj dziedāt Frenka Sinatras balsī, uz meitu ir atstājis lielāku iespaidu.

Kad Eimijai bija 15, viņu izslēdza no Silvijas Jangas teātra skolas. Pēc tās viņa kādu laiku apmeklēja izpildītājmākslinieku skolu BRIT. Ne par vienu, ne otru viņa nekad nav izteikusies ar lielu sajūsmu. Taču skaidrs bija tas, ka Eimijai patīk dziedāt, it īpaši kopā ar džeza orķestriem un svinga grupām.

Es viņas uzstāšanos pirmo reizi redzēju 2003.gadā Londonas centra rajona Soho pagraba zālē zem Pizza Express. Tas vēl bija «nevainības laikmets» – ne daudzo tetovējumu, ne frizūras debesskrāpju. Tikai pēc tam viņa izdeva savu debijas albumu Frank. Un tas bija krietni pirms otrā albuma Back to Black, kas viņu padarīja par pasaules zvaigzni ar skrupulozi aprakstītu sliktu uzvedību. Tagad vairs nevar noliegt, ka tas viss izvērtās par vienu no sāpīgākajiem kritieniem modernās mūzikas biznesā.

Kad viņa sāka savu ierakstu mākslinieces karjeru, Eimija bija «tikai» lieliska jauna komponiste un gudru, bezkaunīgu, dvēselisku popa melodiju dziedātāja ar it kā gēnos ieliktiem klasiskā džeza standartiem. Viņas dziļā, piesmakusī un jutekliskā balss balstījās uz bagāto džeza un soula mūziku, savukārt ritmi un attieksme tam pievienoja 21.gadsimta lielpilsētas pusaudža lecīgumu. Viņa bija gan neķītra, gan flirtējoša, gan asprātīga, gan sarkastiska, gan sevi šaustoša, gan sirdi plosoša. Un apbrīnojami dzīvesgudra.

«Es neesmu izcila dziedātāja,» viņa man tolaik stāstīja. «Cilvēki tagad pārāk vieglprātīgi mētājas ar spriedelējumiem. Ja parādās kāda ar lieliem auskariem un apaļīgu pēcpusi, sāk komentēt: «Viņa ir dīva!» Bet to taču vajag nopelnīt, vai ne? Pat nav svarīgi, ko saka citi. Vajag pārliecināt pašai sevi. Vajag vispirms izpelnīties cieņu no sevis pašas.»

Pašcieņa un lielā atzinība Vainhausai nāca 2006.gadā ar otrā diska iznākšanu. Par nelaimi, pilnā spēkā bija sācies arī pašiznīcināšanās process. Bija pārāk daudz alkohola, narkotiku un īsa laulība ar Bleiku Fīlderu-Sivilu, kas ir vīrietis ar ne mazāk problemātisku raksturu un atkarībām.

ANO narkotiku apkarošanas nodaļas vadītājs Vainhausu pat nodēvēja par «narkotiku lietošanas bēdīgāko paraugu». Tiesa, tas nebija diez cik godīgi. Nav viņa nekāds paraugs. Tā bija pašas Eimijas traģēdija. Arvien šaušalīgākas fotogrāfijas sekoja cita citai – Vainhausa ar līdz asinīm saskrāpētām rokām, Vainhausa šņukst pēc vīra notiesāšanas (2008.gadā viņu notiesāja par kautiņa izraisīšanu un mēģinājumu pierunāt aculieciniekus sniegt viltus liecības, bet pagājušajā mēnesī arestēja par laupīšanu), Vaihhausa uz skatuves nevis dzied, bet reibumā knapi izšļupst dziesmu vārdus, Vainhausa atceļ koncertus. Popa princese visu acu priekšā pārvērtās par knapi dzīvu, atkarībās ieslīgušu personu.

Viņa ir mēģinājusi ārstēties, pat vairākas reizes, taču atkal un atkal paklupusi. Jau pirms diviem gadiem viņas producents paziņoja, ka pārtrauc sadarbību un Vaihausa ir «norakstāma». Pēdējā laikā klīda baumas, ka dziedātāja tomēr atkal strādā un gatavo savu trešo albumu. Britu prese raksta, ka šis tas esot ierakstīts, taču nav ziņu, vai dziesmu materiāls ir noslīpēts tik rūpīgi, kā viņa to darīja agrāk.

Eimijas Vainhausas lielākā traģēdija ir tā, ka nekas nav nenovēršams. Viņai bija izredzes izkulties. Daudzi atkarībās ieslīguši cilvēki spēj mainīties un atsākt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Vēl vairāk – Eimijai bija talants, lai savas ciešanas vēlāk pārvērstu par kaut ko muzikāli fascinējošu. Protams, kamēr narkotikas nav uzvarētas, cilvēks vienmēr ir tikai soli no pašiznīcināšanās.

Bet, lūdzu, atcerēsimies Vainhausu ne tikai viņas problēmu dēļ! Viņas dziesmas ir tik bagātas un apgarotas, lai tām astē nevilktos stāsti par narkotikām un izmisumu.

Kad pirmo reizi intervēju Eimiju 2003.gadā, viņa teica, ka vienīgais, kas viņai patiesi rūp, ir mūzika. «Ja mana karjera tagad pēkšņi izgāztos, es dotos uz Lasvegasu un kļūtu par dziedātāju bāros. Es to darītu katru vakaru visu atlikušo mūžu un būtu laimīga.»

Mūžam 27 – mūziķi, kas miruši 27 gadu vecumā

Braiens Džonss
1942-1969
Viens no The Rolling Stones dibinātājiem tika atrasts miris baseinā Anglijā. Nelaiķim bija nedabiski palielinātas aknas un sirds no alkohola un narkotiku lietošanas.

Džimijs Hendrikss
1942–1970
Leģendārais amerikāņu elektroģitāras meistars un komponists saļima kādā ballītē Londonā, bet pēc tam nosmaka viesnīcā pēc pārmērīgas miega zāļu devas.

Dženisa Džoplina
1943–1970
Amerikāņu folka dziedātāja nomira Losandželosā no heroīna pārdozēšanas, kura nevēlamo efektu pastiprināja pārmērīga alkohola lietošana.

Džims Morisons
1943–1971
Amerikāņu The Doors līderis nomira vannā Parīzes dzīvoklī no sirds mazspējas. Miršanas apliecībā rakstīts  «dabiskos apstākļos», taču nebija noslēpums, ka viņš lieto narkotikas.

Kurts Kobeins
1967–1994
Amerikāņu grunge rock grupas Nirvana līderis nošāvās savas mājas garāžā Sietlā. Mēnesi pirms tam viņš pārcieta komu, ko bija izraisījušas narkotikas un alkohols.

Ričijs Edvards
1967–1995
Velsiešu grupas Manic Street Preachers vadošais ģitārists pazuda bez vēsts pirms turnejas Amerikā. Līķis nav atrasts, taču 2008.gadā oficiāli tika pasludināts par mirušu.

Nopirkt kukū, skatīties basketbolu

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Personība

«Kas aiz manis paliks? Līķis!» pirms 90.dzimšanas dienas un grāmatas izdošanas joko režisors Oļģerts Kroders

Aiša, Linda Leen, Elīna Garanča un Inetas Radēvičas kailfoto. Viņu fotogrāfijas Oļģerts Kroders izgriezis no žurnāliem un izdaiļojis galda virsmu. «Linda tāpēc, ka no visām estrādes dziedātājām viņu vienīgo var uzskatīt par personību. Aiša ir Dieva bērns, kura līdz 25 gadu vecumam saglabājusi bērna dvēseli. Elīna jau pats par sevi. Radēvičai te kolosāla poza – kā Rodēna skulptūra,» stāsta Kroders. 

Sieviešu bildes uz darbgalda izskatoties labāk nekā izrāžu grafiks, kas bijis iepriekš. Arī Playboy kalendārs. Tas gan nav apzināts žests. Ik gadu Kroders pērk kalendārus no Taschen sērijas. Veikalā bijuši tikai ar Van Gogu un Playboy. «Ar Van Gogu man jau bija pagājušajā gadā, tāpēc pirku zaķīšus. Bet, nu, haltūra tas kalendārs. Bildes tehniski švakas un kaut ko neparāda ar’.» 

Kroders dzīvo Valmieras Drāmas teātrī. Astoto gadu. Nelielā istabā, kurai kaimiņos ir aktieru grimētavas. Nesen režisoram «piestiprināta» palīdze, kura nopērk bodē, ko vajag. Lai arī veikals tuvu, veroties uz plauktiem, reibst galva kā šņabi iedzēris. Kroders pats ar spieķi katru dienu iet pāri ielai līdz kafejnīcai Rātes vārti paēst. «Man garšo putraimdesa un labas kotletes. Tādi latviski ēdieni. Negaršo sēnes – tās ir kā gabalos sagrieztas glumas čūskas.» 

Uz manu norādi, ka istabā plaukti pilni zāļu, režisors atmet ar roku – visas viņš nemaz nedzer. 

Uz galda ir zīmīte ar kādu tālruni. Tur jāzvana tāpēc, ka viņš nav pieskaitīts Tautas skaitīšanā. «Mobilos pierakstu uz papīra. Īsziņas saņemt māku, bet atvērt ne. Es uz tām neatbildu. Labāk zvanu. Īsziņas ir nejēdzība: tā vietā, lai piezvanītu, cilvēks raksta un sūta. Ja domā, ka tā mazāk traucē, tad maldās, jo tā īsziņa jau vēl jāizlasa.» 

Kāda cita zīmīte vēsta: «Nopirkt kukū, skatīties basketbolu.» Kas ir kukū? «Kukurūza.» 

Lai nu kas, bet Kroders nav kukū. Apbrīnojami gaišs un ass prāts. Laicīgs. Pērn intervijā Unā viņš teica, ka cilvēku vecu padara tas, ka viņam nav, ko darīt. Nav mērķa. Atrofējas un netrenē smadzenes. To nevar teikt par Kroderu, jo tieši pēdējo desmit gadu laikā ar Valmieras Drāmas teātrī tapušajām izrādēm saņēmis balvas kā labākais režisors. Izrādi Karalis Līrs, ko 2006.gadā titulēja kā gada izrādi, varēs redzēt augusta sākumā, kad Rīgā būs valmieriešu viesizrādes. Kroders pats uz Rīgu nebrauks. «Es jau visus pasūtīju vienu māju tālāk. Nekādu ballīti. 9.augustā, kad man dzimšanas diena, ir pēdējā izrāde Rīgā un aktieri domā braukt uz Valmieru apsveikt. Nu, tas ir stulbi – aktieri spēlējuši visu nedēļu un nogurši. Liels prieks nākt kādu apsveikt. Labāk tas jubilārs būtu nosprādzis! Uzlikšu uz durvīm: «Esmu noguris, lieciet mieru.» Un cik daudz naudas aiziet puķēs? Un tad saglumē vannā.» 

Kroders rosina pāriet uz tu. Piekrītu, taču jau pēc pāris jautājumiem esmu atpakaļ  uz jūs. Cieņa pret 60 gadus vecāku cilvēku ar bagātu mūžu un dziļu domāšanu. 

Vai ir bijusi kāda dzimšanas diena, kas pašam patikusi? 

Četru vai piecu gadu vecumā atstāja mājās vienu, un izdzēru pudeli vīna. Pēc tam bija škandāls. Pillā gulēju, un mamma bija pārbijusies, ka bērns beigts. 

Svētki man riebjas kopš bērnības, kad otrajos Ziemassvētkos vajadzēja iet pie krustmātes. Darīju to ar piespiešanos, jo tur bija šausmīga kompānija. Mietpilsonības zieds. 

Savā grāmatā Mēģinu būt atklāts, kas šoruden tiks izdota atkārtoti, raksti: «Gribētu būt dzimis paleolīta laikmetā un nemaz nebūtu sašutis, ja nāktos dzīvot līdz pasaules galam. Nāves neizbēgamību vienmēr esmu uzskatījis par īpašu cūcību.» 

Nu, ir ar’ cūcība. Kāpēc es piedzimu – lai beigu beigās nomirtu? Tā jēga jau ir dzīvošanā. Un pa to vidu vajag saraut pēc iespējas forši. Tur augšā jau nekā nebūs. 

Tad jau uz baznīcu, kas tepat aiz loga, neej, ja aizkapa dzīvei netici. 

Nē. Baznīca taču no sākta gala ir bijusi teātris! Un aktieris spēlē mācītāju. Kaut gan – labs aktieris tic tam, ko viņš runā. 

Kuri Latvijā patlaban ir labi aktieri? 

Artūrs Skrastiņš. Redzēju pa televizoru, kā viņš Saljēri lomā plosās. Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš arī ir labi. Ir divas izrādes, pēc kurām esmu skrējis režisoru gandrīz vai bučot: Džilim Kaligula un Regnāram [Vaivaram] Kam no Vilka kundzes bail? 

Kur tad Alvja Hermaņa teātris? 

Hermanis ir ļoti labs režisors, taču neviena izrāde nav tā parāvusi, ka gribu skriet apkampties. Divreiz pats tur esmu spēlējis, man tā bodīte skaidra: 1996.gadā biju Sorins Čehova Kaijā un Sons Pablo Valjeho Liesmojošajā tumsā – izrāde par aklajiem. Manuprāt, Jaunais Rīgas teātris ir beidzies, jo Hermanis ir prom. Tur nekas nebūs. Daudziņš mēģina turēt trupu morālā aspektā, taču tur ir par daudz jauno. Andris, Vilis, Ģirts, Baiba, Kaspars, Guna vieni ilgi nevarēs turēties. Viņiem steidzīgi vajag spēlēt normālu dramaturģiju. 

Lai brauc uz Valmieru! 

Žagars Juris jau atbrauca. 

Labi! 

Nē, nav labi. Kad Juris ir uz skatuves, pārējie aktieri var iet mājās. Publika skatās tikai uz Juri. Viņš jau arī ir labs aktieris. Vīrišķīgs, kas mūsdienās retums. 

Kā ar režisoru Viesturu Meikšānu? Man šķiet, ka viņš ir pārvērtēts. 

Talantīgs, gudrs, bet patlaban vēl meklē. Man viņš šķiet pagaidām pārāk racionāls. 

Tagad jaunie režisori tādi ir. Nesēž krogos, nemaina brūtes. 

Obligāti tas režisoram nav, taču, ja sievietes ir vienaldzīgas, ar mākslu nodarboties nevajag. Ja no sākta gala nelieto alkoholu, tad var strādāt Pestīšanas armijā. (Kroders lūdz izslēgt diktofonu un min konkrētus piemērus mūzikā un mākslā, kad dzerot sanācis labāk nekā nedzeršanas periodos.) 

Katram cilvēkam ir sava cisterna, kas jāizdzer. Manam brālim bija dēls, kurš 23 gadu vecumā nomira ar aknu cirozi. Dzēra kā lops. Es beidzu dzert vienā jaukā dienā, kad Nacionālā teātra direktors piedāvāja konjaciņu. Jutu, ka galīgi negribas. No tā laika – viss. 

Kas ir latviešu aktieru lielākā nelaime? 

Pamati. No tiem neesam atbrīvojušies. Tie nāk no vācieša Roda Ēbelinga, kurš mācīja pirmos latviešu aktierus: acis pārgrieztas, katrai emocijai savs skanējums. 

Kas Kroderam top nākamajā sezonā? 

Tenesija Viljamsa Orfejs nokāpj ellē. Drūms gabals. Beidzas ar linčošanu. Es gribu uztaisīt tā, ka brīdī, kad nāk linčotāji, spēlē ģitāru un visi sāk šūpoties. Vai izdosies, nezinu. 

Ir izrādes, kas nav sanākušas? 

Galīgi sūdi? 

Jā. 

Šitik daudz! (Pavelk zem zoda ar rādītājpirkstu, rādot: līdz kaklam.) Redzi plauktā to sudraba ābolu? Tā ir balva par sliktāko izrādi sezonā. Izrāde sviestā saiet jau mēģinājuma laikā. Nacionālajā iestudēju lugu Ieradies inspektors. Pats biju vainīgs, ka nevarēju Helgai Dancbergai iestāstīt, kā jāspēlē. Vēl bija tāda izrāde Melnais princis. Kļūda, ka Grabovskim to lomu iedevu. Pašam pēc tam bija interesanti skatīties, cik sūdīga izrāde. Vēl bija tāda komēdija, kur abas zvaigznes – [Ilze] Rūdolfa un [Dace] Bonāte – spēlēja. Nu, vienkārši sūdīga izrāde! 

Man komēdijas vispār nesanāk. Neķeras.

Ķeras smagie gabali. Kāpēc? 

Kāpēc klauni dzīvē ir skumji? Ar mani ir tāpat: par daudz humora dzīvē, tāpēc komēdijas nesanāk. Ja taisu traģēdiju un kaut kādu dumību iebāžu pa vidu, tad humors izdodas. Izrādei galvenais – lai būtu konflikts. Sadursme. No tā sastāv dramaturģija. 

Kā var zināt, par ko taisīt izrādi? 

Jājūt. Klasiku iestudēju tāpēc, ka tajā ir daudz iekšā un var uzvest simtiem veidos. Piemēram, Čehovs raksta par latviešiem. Ķiršu dārzā jo īpaši: varētu tā kā no vecmāmiņas aizņemties, varētu pārdot kaut ko. Beigās tā arī neko neizdara. Tas ļoti sasaucas ar šodienu. Viens monologs gan to neparāda, taču doma tur ir. 

To, vai publikai patīk, to arī jūt. Nav jau obligāti jāsmejas vai jāraud. Jūt, ka klausās. Enerģētikas apmaiņai jābūt – ja tās nav, tad nav arī teātra. Vissliktākā publika ir tā, kas sēž galvu atstutējusi rokā. Visštruntīgākā publika ir Liepājā, it īpaši pirmizrādēs. Pirmā rinda – fantastika. Vecenes sudraba kleitās sanākušas, sēž un gaida brīnumus. 

Kā uzost laikmetīgumu un to, kas sabiedrībai vajadzīgs? 

Ar vecenītēm tirgū, ar oficiantēm parunājoties. Izlasu Dienu un Neatkarīgo, un taisnība ir kaut kur pa vidu. 

Privāto Dzīvi lasāt? 

Jā. Un Ir arī lasu. Tikai vienu reizi Privātā bija cūciski izrīkojusies, uzrakstot, kas kam ir īstais bērns, bet tā meitene to nezināja. Nedrīkst nerēķināties ar cilvēka dzīvi. Savulaik bija tāda avīze Aizkulises. Regulāri rakstīja, ka pianiste Lidija Kalniņa-Ozoliņa redzēta kopā ar Jāni Mediņu. Viņa izdarīja pašnāvību, un opernieki izdemolēja redakciju. 

Ja Oļģerts Kroders varētu rakstīt sašutuša pensionāra vēstuli, kas tajā būtu? 

Kāpēc man jāraksta? 

Pensionāri parasti raksta, zvana uz Latvijas radio. 

Bet tam jau nav jēgas! Tā ir marasma pirmā vai otrā stadija. Vecumā cilvēks ir pieredzes piesūcies un grib pamācīt. 

Kā saglabāt veselo saprātu vecumā, lai tas marasms nenāk? 

Vajag savlaicīgi sekot sev. Ja jūt nelabā pazīmes, vajag likt kāju virsū. Ja gribas zvanīt uz Latvijas radio un nezvana, tad vēl nav par vēlu, taču tas ir pirmais brīdinājums, ka jāseko sev. Tā plānprātība gan pienāk tā kā tā. Ja acs trenēta uz sūdu pamanīšanu un gaišo neredzi, tad nekā. Es neuztveru dzīvi kā īstenību, un tas palīdz tikt sūdiem pāri. Bieži uz sevi skatos no malas. 

Paskatīšanās spogulī mazina garīgo lidojumu? 

Katru dienu jau vairs spogulī neskatos. Sievietēm tas ir citādi. Neteikšu, ka negribas būt jaunākam, bet par to nav jēgas runāt. 

Darbspējas, protams, līdz ar gadiem mazinās. Divreiz dienā vairs nevaru izrādi mēģināt. Noteikti negribu tā nodzīvoties, lai mani uz skatuvi vadā ratos. 

Nesen intervēju JRT aktieri Gati Gāgu. Viņam vajag ābeļdārzu, lai būtu līdzsvarā. Kas tevi tajā notur? 

Gatis ir ļoti labs aktieris, burvīgs čalis. Viņš «brauc» lomā iekšā, tāpēc vajag to līdzsvaru. Aktieri vairāk tērējas nekā režisori. Ģeniāls aktieris ir tāds, kurš ar vienu kāju traks, ar otru vēl ne. Reiz bija tā: ieeju ģērbtuvē, tur Indra Briķe raud. Prasu, kas ir. «Rets Batlers mani nemīl,» viņa saka. 

Mans līdzsvars? Es daudz lasu grāmatas, žurnālus, skatos TV. Četros no rīta mēģinu iet gulēt. Aizeju ap sešiem. Lieku pulksteni uz vieniem, lai celtos, taču tas ir grūti. Sezonā jāceļas laikus. Tagad gan labi: naktī tik smuki vēss. Lai es pa dienu mocītos karstumā?! Nē! 

Kā sākāt dzīvot teātrī? 

Tas bija automātiski. Izrāžu bija tik daudz, ka nebija jēgas uz Rīgu braukāt. Man iedeva te dīvānu, kur pārgulēt. Rīgā apnika. Dzīvokli, ko man padomju laikā piešķīra, atstāju scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim, jo viņš braukāja no Jelgavas un ik pa laikam pajautāja, vai var pārnakšņot. Nu jau astoto gadu esmu te. Aktieri atnāk parunāt, apjautājas, kad būs mēģinājums. Kluss te. Kad izrāde beidzas, visi laižas prom. Dropes ļoti reti. 

Ir vēl kāds laikabiedrs, kam piezvanīt? 

Teātra vēsturniece Līvija Akurātere. Viņa gribēja iestāstīt, ka esmu vecākais strādājošais režisors, taču Maskavā Jurijs Ļubimovs ir 93 gadus vecs. Vēl sporta ārstam Visvaldim Nagobadam varu piezvanīt. Mans klasesbiedrs. 

Teici, ka skaties TV un daudz lasi. Kas medijos pēdējā laikā bijis vērtīgs? 

(Domā.) Nekā tāda jau nav. Domburs ir augsta klase, bet sāk atkārtoties, tāpat kā mēs visi, taču Jānim stils ir precīzi izstrādāts. Viņš daudz dara, lai varētu ar tiem kungiem sarunāties. Interesantākais raidījumā jau ir tas, kā katrs mēģina izvairīties no patiesības runāšanas. Dombrovskis ģeniāli iemanījies nepateikt neko, bet runāt par tematu. 

Re, kā prezidents Andris Bērziņš apprecējās. 

Ko viņš citu darīs. Nevar pieņemt viesus ar mīļāko. Man šķiet, ka ārzemēs viņam būs pagrūti. Būtu labs Liepājas metalurga direktors. Pieņemsim, ka viņš ir spītīgs un neļausies, bet tas, ka viņš ir iebīdīts, – tas nu skaidrs. 

Prezidents ir valsts simbols. Iespēju robežās ir jāciena. 

Kā simbolu jau es viņu cienu. (Smejas.) Tad jau Zatlers bija labāks simbols. Toreiz žurnālistes viņam uzklupa par aploksnītēm, bet tā taču tas bijis, būs un to neizskaust. Es pats esmu devis un došu vēl, ja vajadzēs. 

Kāpēc cilvēkiem gribas būt kompānijās ar pazīstamiem māksliniekiem? 

Līdzsvaram. Aktieri gan ir interesanti, tikai kad dara savu darbu. Citādi tur nekā tāda nav. Gleznotāji uz gleznas izliek gaišo pusi, dzīvē – tādi rupji. Man ar patīk rupji parunāt, tas līdzsvaro, domājot par garīgām lietām. Mēs teātrī ar’ rupji runājām: veči, pietiek dirsties, ejam mājās. 

Tev bijušas trīs sievas un izsūtījumā ziemeļos septiņu gadu kopdzīve. Uz galda Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes fotogrāfija. Vairākās intervijās stāsti, ka Evita ir tava mīlestība. 

Nu, ko tad tagad – ņemšu ārā no rāmja? Ko gan es varu darīt, ja viņa gandrīz 50 gadus jaunāka. Evita man patlaban ir vistuvākais cilvēks. Neviena cita jau nav. 

Kādā intervijā saki, ka laulātajiem vajadzētu gulēt atsevišķi un no rīta pie brokastu galda satikties nesmirdīgām mutēm. Lai nenobružājas attiecības. 

Jā, to es redzēju kādā filmā. Tāds tīrs angļu stils. Nevis no rīta pamostas blakus divi nekopti cilvēki. Jo īpaši karstā laikā. Atsevišķi gulēt ir arī veselīgāk. 

Kad pēdējoreiz bija tāda – «uh!» – iemīlēšanās? 

Vairs tāda «uh!» nesanāk. Kā būtu, ja būtu – tikai tādā līmenī. Tāda «uh!» man bija, kad vienu vīrieti gribēju no klints nogrūst. 

Kas ir mīlestība? 

Rainis par mīlestību precīzi pateicis – jo mīla neprasa, tik dod un dod. 

Kur pazūd mīlestība? 

Kur pazūd uguns no ugunskura? Deg, deg un izdeg, jo slinkums iet pēc malkas. Abiem jānes tās pagales un jākurina. Un tā ir liela māksla. 

Krīzēs saka: esmu saņēmis, ko varēju, un esmu devis, ko varēju. Tomēr vajag mācēt to pārvarēt, nevis kliegt, ka mīlestība beigusies un jāiet kārties. Tas ir pacietības trūkums. Bet, ja neiet, tad neiet. Ja nav kazai piena, tad nav. Šķiršanās arī ir māksla. Man ne ar vienu brūti nav sliktas attiecības. Es nemāku naidoties. 

To, ka nenaidojies, var just arī attieksmē pret krieviem. Izbraucis Sibīriju, bet runā par to bez vaimanām. 

Tie krievi, kas ir tur, – tie ir citi. Man pat krievu tautasdziesmas patīk. Īsti krievi ir ziemeļrietumos pie Baltās jūras, kur Čingizhans nav bijis. Divmetrīgi krievi blondiem matiem. 

Tai 1940.gada naktī, kad tanki iebrauca, es viens pats gāju gar Daugavmalu. Sarkanā armija! Karu jau es neredzēju, jo 1941.gada 14.jūnijā visu ģimeni aizveda uz Sibīriju. Gaidījām, kad vācieši nāks un atbrīvos, bet ne sūda. Aizsūtīja mūs netālu no Krasnojarskas, uz Kanskas rajonu. Tad uz Jeņiseju. Tur daudzi apmira. Tad uz ziemeļiem, uz Hatangas upi strādāt pie zivīm. Tur pirmoreiz tikām pie maizes. Apēdām katrs aptuveni četrus kilogramus lielu kukuli. Ēdām līdz rītam. Bez sviesta, bez nekā. Brīnos, kā mēs, badu cietuši, no tās maizes ēšanas nenomirām, jo ir riskanti tā pēkšņi pārēsties. 

Mamma nomira tur, brālis taisījās braukt uz Latviju, taču neatbrauca. Nesanāca. Līdzīgi kā ar vēstuļu rakstīšanu – taisies rīt uzrakstīt, bet neuzraksti. Kad es dabūju pasi un varēju braukt mājās, vēl pāris dienu domāju – varbūt nav vērts. Biju tur dzīvojis no 19 līdz 35 gadu vecumam. 

Atpakaļceļā uz Rīgu vilciena restorānvagonā ēdu karbonādi, man blakus piesēdās latvieši. Uzzinājuši, ka braucu mājās no izsūtījuma, pagriezās un aizgāja. Pat savu karbonādi neapēda. Aiz bailēm. Tas bija riktīgi latvisks gājiens. 

Ko atstāsi aiz sevis? 

Paliks šī istaba, te ierīkos ģērbtuvi. Un viss. Aforismu kādu? Grāmatas paliks. Teātris vispār tāda lieta, kas nepaliek. Jaunie taču mani nezinās, tāpat kā jau tagad nezina savulaik zināmus teātra cilvēkus. 

Tu vairāk domā par miršanu vai to, kas notiks uz priekšu? 

Kāda tur vairs priekša! (Smejas.) Taču kuram tad gribas mirt? Domā, man gribas? Bail mirt gan man vairs nav. Bail no nāves ir vecumā no 20 līdz 60. Tagad ir tā: jo fiziski nevarīgāks, jo mazāk bail. 

Ko dzīvē vajag izmēģināt? 

Sievietei – dzemdēt. Vīrietim – atkarībā no profesijas. Mans atskaites punkts vienmēr bijis – tikt līdz pirmizrādei.

Ņujorkā, Vīnē, mājās

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Slavenība

Operas dīva Maija Kovaļevska (31) ieradusies Latvijā, lai jūlija nogalē dziedātu Siguldas Opermūzikas svētkos 

Ja es intervētu Renāru Kauperu, nebrīnītos par situāciju, kurā nevilšus nonācu, kādā klusā Rīgas centra vīna restorānā sarunājoties ar operdziedātāju Maiju Kovaļevsku. Nepilnu stundu garās sarunas laikā divas reizes pie mūsu galdiņa pienāk interesenti. Kāds jauns cilvēks netālajā veikalā steigšus nopircis mūzikas CD un, atvainodamies par iejaukšanos, lūdz Maijai autogrāfu. «Es jūs dzirdēju Minhenē,» viņš neskopojas ar atzinības vārdiem. Pēc kāda laiciņa mūsu sarunā «iekrīt» kundze no blakus galdiņa: «Manas draudzenes brauks jūs klausīties Siguldā, pati, diemžēl, netieku!» Maija smaida, jūtas mazliet apmulsusi. 

Pirms pāris dienām, 23.jūlijā, viņa ielidojusi Rīgā. Sākas Siguldas Opermūzikas svētku mēģinājumi, kur Maija dziedās Tatjanas lomu Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins iestudējumā brīvdabas estrādē. Zīmīgi, ka pasaulē pazīstamās latviešu operas mākslinieces karjera pirms deviņiem gadiem sākās tieši Siguldas Opermūzikas svētkos. Skaisto, graciozo sievieti ar dzidro soprānu klausītāji uzreiz pamanīja. Pāris gadu vēlāk sākās Maijas starptautiskā karjera. Viņa pati par savu veiksmes stāstu saka: tā pamatā ir laba muzikālā izglītība, kā arī milzīga vēlēšanās dziedāt. «Skatuve velk, tā ir kā apmātība.» 

Talantīgā un milzīgām darbspējām apveltītā latviešu operdziedātāja karjeru sāka Latvijā. Par pagrieziena punktu kļuva viņas uzvara Plasido Domingo rīkotajā jauno opermākslinieku konkursā Operalia 2006.gadā Valensijā. Pēc konkursa tajā pašā gadā viņa jau debitēja Mimī lomā Pučīni operā Bohēma Ņujorkas Metropolitēna operā Plasido Domingo muzikālajā vadībā. Ar šo lomu Latvijas soprāns sāka savu spožo karjeru Metropolitēna operā un citviet pasaulē. 

Saskaras arī ar stalkerismu
«Opera ir tik spilgts mākslas veids, ka tu vienkārši nevari palikt vienaldzīgs,» saka Maija. Viņa atceras, kā, mācoties Rīgas Hanzas vidusskolā, reaģēja skolasbiedri, kad uzzināja viņas nodomu studēt vokālo mākslu. Bija neizpratnē, jo opera ir ne tikai spilgts, bet arī ļoti sarežģīts mākslas veids. «Ne tikai balss, bet arī aktiermeistarība, deja, disciplīna, diēta.» 

Pie mākslas baudīšanas Maija pieradusi no bērnības. Kopš mazām dienām Maija kopā ar vecākiem apmeklējusi izrādes. Tās kļuvušas pa pašsaprotamu viņas dzīves sastāvdaļu. 

Vidusskolas laikā Maija divus gadus cītīgi apmeklēja Latvijas Mūzikas akadēmijas sagatavošanās kursus. Paralēli domāja arī par svešvalodu studijām. Iestājās, Latvijas Universitātē palika uzreiz aiz budžeta grupā tikušajiem. «Līdz ar to mans liktenis bija izlemts,» opermūzikas zvaigzne smaida. Viņa sāka operdziedāšanas studijas, mācījās pie pedagoģes Anitas Garančas. 

Maijas Kovaļevskas studijas Latvijā bija nozīmīgs solis, lai tālāk attīstītu starptautisko karjeru. 22 gadus jaunā Latvijā pamanītā māksliniece 2003.gadā devās papildināt zināšanas pie itāļu opermūzikas zvaigznes Mirellas Freni. Tajā pašā gadā viņa debitēja Latvijas Nacionālajā operā donnas Elvīras lomā Mocarta operā Dons Žuans. Taču kopš tā laika Maija vairs nav uzstājusies mūsu operā, iemeslus, kādēļ tā, viņa neatklāj. 

«Vai tad operai obligāti vajag sienas?» vaicā Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs ārsts Dainis Kalns. «Nevajag!» Viņš bija tas, kurš, 2002.gadā uzaicinot dziedāt jauniņo Maiju Kovaļevsku, padarīja viņu zināmu Latvijas publikai. Latviešu zvaigznēm, kas pierādījušas sevi starptautiskā līmenī, darbu grafiks ir ļoti saspringts – tas ir pamatots iemesls, kādēļ Latvijā viņus nedzirdam tik bieži. 

Maija stāsta, ka iestudējumi pasaules opernamos, kuros aicināta piedalīties, patlaban saplānoti līdz 2014.gadam. Viņa dziedājusi Vācijā, Austrijā, Šveicē, Francijā, Japānā, ASV. Uzlūkojot Maijas darba grafiku pēdējo gadu laikā, grūti noticēt, ka izturēt tādu slodzi sezonu no sezonas vispār ir iespējams. «Pārslodze?» Maija sarauc pieri. Viņa nesaprot, kas tā ir, jo savu darbu ļoti mīl. Raujas uz skatuvi, un ne tāpēc, ka tas izklausās iedvesmojoši. 

«Maija Kovaļevska iemieso īstai operzvaigznei nepieciešamo īpašību kopumu: viņai ir spoža, virtuoza un arvien progresējoša vokālā tehnika, silts un krāsu niansēm bagāts balss tembrs un dabīga inteliģence. Maijas dziedājums, daiļums un aktiermeistarība apbur un atbruņo visbargākos kritiķus un skeptiskākos ekspertus,» saka mūzikas kritiķis Edgars Raginskis. «Ja neticat man, tad nav iemesla neticēt Plasido Domingo, vienam no dižākajiem 20.gadsimta operdziedoņiem, kurš pamanīja Maijas talantu un sniedza viņai iespēju uzstāties prestižajā Metropolitan teātrī Ņujorkā. Šāda līmeņa mūziķi nekļūdās un, ja neredz potenciālu, ar labvēlībām nemētājas.» 

2009.gada martā Maija tika uzaicināta uzstāties Metropolitēna operas koncertā, kas veltīts šā operteātra 125.jubilejai un Plasido Domingo 40 gadu karjerai Metropolitēna operā. 

Ko par savu veiksmīgo karjeru saka Maija pati? «Vienmēr jābūt formā, labi jāizskatās. Mēģinājumu laikā nedrīkst nogurt, izrādēs par to nevar būt runas. Pašlaik operas jomā ļoti pievērš uzmanību vizuālajam,» stāsta latviešu operzvaigzne. Ja Maija būtu tikpat talantīga, bet ne tik glīta, vai karjerā tas spēlētu lomu? «Visas latvietes ir skaistas,» viņa diplomātiski pasmejas. Māksliniece piemin, ka arī, piemēram, pasaules pirmā lieluma operas zvaigzne Renē Fleminga ļoti domā par savu tēlu, ir nometusi svaru un daudz laika velta fiziskajām aktivitātēm. 

Izskata nozīme operas mākslā pasaulē pieauga līdz ar izcilās un ļoti izskatīgās krievu operdziedātājas Annas Ņetrebko parādīšanos uz pasaules skatuvēm 90.gadu vidū. Tas mainīja operas iestudējumu uzstādījumus. Ārējais izskats kļuva par nozīmīgu operdziedātāju panākumu daļu. Metropolitēna operas zvaigznei Neitanam Ganam (dziedās arī Siguldas Opermūzikas svētkos) bija iespēja veidot modeļa karjeru, taču viņš izvēlējās operu. Latviešu operdziedātājas, kas zināmas pasaulē, – Inese Galante, Maija Kovaļevska, Elīna Garanča, Marina Rebeka – visas var lepoties ne tikai ar balsi un milzīgām darbspējām, bet arī ar izskatu. 

Trekna kūciņa? Maija smejas: «Par laimi, man saldumi ne pārāk garšo! Es drīzāk uz sāļu siļķi skatos – tajā ir Omega3, kā saka dakteri, vērtīga.» Jau vairākus gadus operdziedātāja nodarbojas ar jogu. Sākumā pret to izturējusies skeptiski, jo pasaulē tā ir modes lieta. Taču pamazām aizrāvusies un tagad to uzskata par ļoti labu veidu, kā attīstīt vingru ķermeni un nomierināt domas. 

Par smago, filigrāno darbu, ko veic, Maija saņem pieklājīgu honorāru. Mazliet pārsteidz viņas atbilde, ka par nopelnīto naudu nav laika un vēlēšanās nodoties smalkam dzīvesveidam. Maija smej, ka, pat veikalā pētot apģērbu un aksesuārus, pieķer sevi pie domas – šīs zeķbikses labi piestāvētu lomas tērpam! Uz interviju viņa atnākusi simpātiskā krekliņā ar leoparda rakstu, mazu jaciņu pār pleciem. Seja bez pilītes grima ir tikpat daiļa kā lomās uz skatuves. Būt skatītāju mīlētam māksliniekam nozīmē fanu pūli pie teātra pēc izrādes. Maija viņiem patīk! Karjeras laikā operdziedātājai nācies saskarties arī ar stalkerismu jeb uzmācīgu vajāšanu. Apveltīta ar labām manierēm, sākumā tīri cilvēcīgi atbildējusi uz sajūsmas pilnajiem e-pastiem. Pēcāk nav tikusi vaļā. «Tas gan ir nepatīkami,» operas zvaigzne atzīstas. 

Laiku ģimenei – vēlāk
Vai Maijai nav sajūtas – kur vēl augstāk kāpt? «Noteikti ne,» atteic operdziedātāja, atglaužot tumšos, samtainos matus. «Jūtu, ka varu izdarīt vēl un vēl daudz vairāk. Tagad es noteikti nesamierinātos, ja būtu jānoiet no operas skatuves.» Dainis Kalns bilst, ka Maijas spēks ir ne tikai balsī, bet arī intelektā. Lai strādātu tik intensīvi, sagatavotu vienā sezonā vairākas lielas lomas dažādos teātros, galvai jāfunkcionē kā datoram. 

Visus šos gadus Maija arī turpina trenēties pie savas itāļu skolotājas Mirellas Freni. Var šķist, ka ārpus elitārās operas mākslas viņa neko citu nezina. Taču nav tiesa. Operdziedātāja stāsta, kā studiju gados piestrādājusi Lido par apkalpotāju. Tas norūdījis, palīdzējis saprast, ka jebkurš darbs nav viegls. «Tas manī radīja arī cieņu pret jebkura darba veicēju. Uz izrādi nākot, vienmēr sasveicinos ar apkopējiem – pati esmu šo darbu reiz darījusi un zinu, cik smags tas ir.» 

Operdziedātājiem, kuriem veidojas laba starptautiskā karjera, jāsamierinās, ka laika privātajai dzīvei tikpat kā nav. Maija stāsta, ka izrāžu laikā Eiropā un Amerikā cenšas dzīvot nevis viesnīcās, bet īrēt dzīvokli. «Lai ir tā māju sajūta.» Vientulība? «Ir jau, bet ar laiku pierod.» Palīdz tas, ka mākslinieku elite, kas redzama uz pasaules lielo opernamu skatuvēm, nav liela. Cits citu pazīst un bieži tiekas izrādēs dažādās pasaules malās. Var no sirds izrunāties. Dainis Kalns, kurš seko līdzi jauno talantu rašanās brīžiem opermūzikas pasaulē un jaunajiem iestudējumiem, saka – spēcīga personība nekad nejutīsies vientuļa, tai nav garlaicīgi pašai ar sevi. «Nav vajadzīgi citi.» Pie šādām personībām viņš pieskaita arī Maiju Kovaļevsku. Viņa pati neslēpj, ka laiku un domas ļoti daudz aizņem darbs. Nav vaļas sēdēt, skumt pēc mājām, savējiem. Latvijā Maijai dzīvo mamma un māsa. 

Uz interviju viņu pavada izskatīgs vīrietis, taču operdziedātāja neatklāj – tas ir koleģiāls žests vai šis cilvēks viņai nozīmē ko vairāk. Trīs gadus uz priekšu saplānotais izrāžu, koncertu grafiks neliecina, ka Maija vēlas uz laiku nomainīt operu ar ģimenes dzīvi. «Tagad pasaulē situācija mainās, bērnus radīt cilvēki izvēlas vecumā pēc trīsdesmit. Ļoti jauki, ja Maija ap 37 gadu vecumu izdomās radīt bērnus. Saka jau, ka lielākā vecumā dzimušie bērni ir ļoti gudri,» pārdomās dalās Dainis Kalns. 

Nākamajā teātra sezonā Maija bieži viesosies Vīnes Valsts operā – šeit viņa gatavos trīs lomas. Uzstāsies arī Minhenes operā, bet nākamvasar – Veronas arēnā. «Tad jau 2012.gadā atkal atgriezīšos Metropolitēnā ar grāfienes lomu Mocarta operā Figaro kāzas.» Maija stāsta, ka Ņujorkā nākas fiziski un arī emocionāli vairāk piepūlēties nekā Eiropā, jo jādzied četriem tūkstošiem skatītāju. Tajā pašā laikā enerģija, ko sagaida no skatītājiem, ir brāzmaināka, tā atjaunina spēkus. «Eiropā publika ir kompetentāka, opera vēsturiski ir Eiropas kultūras sastāvdaļa,» viņa saka. Kā mākslinieks, grimā un kostīmā koncentrējoties lomai, sajūt publikas erudīciju? «Pēc aplausiem, bravo saucieniem noteiktās izrādes vietās.» 

Pagājušajā sezonā Maija dziedāja Liu lomu Pučīni operā Turandota Milānas operteātrī La Scala. Cietsirdīgās ķīniešu princeses loma gan kontrastē ar Maijas pašas sirsnīgo, inteliģento raksturu. Pavaicāta, kādai no lielajām operas pasaules lomām visvairāk atbilst viņas raksturs, Maija atteic – Tatjanai no Jevgeņija Oņegina. «Tas pats ideālisms ir manī,» viņa smaida. 

«Šis nav kārtējais Pelnrušķītes stāsts. Maijas panākumu atslēga ir nenogurstošs un fanātisks darbs kopš studiju gadiem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, dalība neskaitāmās meistarklasēs, konkursos un noklausīšanās, kas vai nu salauž, vai norūda,» saka mūzikas kritiķis Edgars Raginskis. «Man ir patiess prieks, ka Maija pieder pie otrajiem, turklāt, lai cik reibinošā ātrumā būtu attīstījusies karjera, viņa nav zaudējusi sirsnīgo un labvēlīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem. Par to viņu patiesi cienu un ticu, ka tuvākajos gados par viņas panākumiem dzirdēsim arvien biežāk.» 

Maija atzīstas, ka strādāt opernamos visā pasaulē, lidojot turp no izrādes uz izrādi, ir tīkamāk, nekā atrasties kādas operas štatā – gar degunu iet intrigas, nenovīdība. «Tu vienkārši strādā tik intensīvi, ka nekam citam neatliek laika,» atzīst talantīgā latviešu opermūzikas zvaigzne.

Metru pa metram

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Veiksme

Fabrika Lenta 130 gadu saglabājusi vienu un to pašu ražošanas profilu, tikai tagad tās mežģīnes izvēlas pat perfekcionisti japāņi un skandināvi 

Jums ir palaimējies, šo mašīnu mēs iedarbinām reizi četros mēnešos, saka fabrikas Lenta prezidente Sarmīte Grigorjeva-Kuzņecova. «Stabilizē gumiju, izstaipa,» viņa stāsta, vedot garām milzīgiem ruļļiem, kas tin un tvaicē baltu, tievu auduma sloksni. Mašīna ap 1900.gadu atvesta no Vācijas. Tā jau nav fabrika, bet tehnikas muzejs! 

1880.gadā dibinātajai Lentai Torņakalnā pāri gājuši divi pasaules kari, Krievijas impēriju nomainījusi neatkarīga Latvijas valsts, padomju režīmu – vēl viena neatkarība. Uzņēmums ne tikai izdzīvojis, bet pat nav pārgājis uz citu darbības jomu. Kā vēsta nosaukumus, šeit top dekoratīvās, apdares, tehniskās un rāvējslēdzēju lentes, auklas saimniecības vajadzībām, kurpju šņores, linu un kokvilnas mežģīnes, bārkstis. Aptuveni tūkstoš dažādu veidu ražojumi – tekstilgalantērijas izstrādājumi, rakstīts fabrikas mājaslapā. 

Kopš 15 gadu vecuma
Sarmīte Grigorjeva-Kuzņecova ekskursiju pa savu uzņēmumu sāk no veikaliņa. Tā ir īsta šuvēju leiputrija: lentes, platas un šauras – no puscentimetra līdz 14 centimetriem -, prievītes, cakainas mežģīnes. Visu iespējamo krāsu gamma, dažādi materiāli: kokvilna, lins, atlass un poliefīrs. 

Līdzās četru dažādu platumu sarkanbaltsarkanu karoga lenšu rituļiem ieraugu kaut ko, ko aust esot tikpat sarežģīti kā smalciņos zīda pavedienus: pagājušā gadsimta otrajā pusē populārās kaprona lentes, kādas bērnības fotogrāfijās ir matos manas paaudzes meitenēm. To ražošana izbeigta 1989.gadā, bet krājumi bijuši lieli, un arī veikalā – nostalģijas vai gaumes dēļ – kāds ik pa laikam kapronu nopērk, stāsta fabrikas boss. 

Agrāk, padomju laiku pieticībā, sirds alka pēc krāsām, rišām un spīduma, tagad laiki ir mainījušies, modē nāk viss dabiskais – kokvilna un lins. Pasteļtoņos ieturētās mežģīnes gan vairāk pasūta šūšanas firmas, bet kādu daļu izdodas notirgot arī veikaliņā. «Izdzīvojām tāpēc, ka mūsu sortiments ir daudzveidīgs,» secina ražotnes vadītāja. Ir bijuši periodi, kad Lenta vairāk ražo nevis mežģīnes, bet tehniskās lentes uzņēmumiem. Piemēram, Radiotehnika pasūtījusi aukliņas, ko ievīt regulatoros aparātu iekšpusē. 

Sarmīte Grigorjeva-Kuzņecova pati ir īsta uzņēmuma vēsture: viņa vienā darbavietā strādā 53 gadus – no 15 gadu vecuma. «Bija tādi apstākļi, ka jāstrādā,» cieti nosaka Lentas prezidente. 1958.gadā, kad tīņu vecuma meitenei uzticēja atbildīgo rēķinvedes amatu Lentas pītuves cehā, viņa bija zaudējusi abus vecākus. Tēvs nepārnāca no kara, māti pret pašas gribu atkāpjoties līdzi aizveda vācu armija. Sarmīte viņu atkal satika tikai 46 gadu vecumā. Nekādu pabalstu pēc kara nebija: fabrikā ar koka skaitīkļiem rēķinot izstrādes normas, meitenei vajadzēja finansiāli atbalstīt vecmāmiņu, kas viņu bija audzinājusi no pusotra gada vecuma. Darbu skuķim dabūt nebija viegli, taču mājas kaimiņš, Lentas pītuves ceha priekšnieks Straujums, galvoja, ka viņa pienākumus ir spējīga izpildīt. 

«Man ir viegli strādāt, jo es te visu pazīstu,» teic uzņēmuma vadītāja, kura Lentā ir bijusi normētāja un darba algu daļas vadītāja, pēc Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas fakultātes vakara nodaļas beigšanas – ekonomiste. 

Vāciešiem neatdeva
«Fabrika ir fabrika, redzēsit – darbs ir grūts,» brīdina vadītāja, vezdama ražošanas cehā, kas izveidots trijos stāvos. Fabrikai vairs nav jāapgādā visa plašā Padomju Savienība, nekādi piecgades, desmitgades un divdesmitgades plāni netiek pildīti. No aptuveni 1000 darbiniekiem palikuši 97. Taču visos trijos stāvos valda rosība, steļļu klaboņa ir tik skaļa, ka sarunāties var tikai kliedzot. Ap mehānismiem, kas lentes krāso un gludina ar tvaika līdzdalību, valda tropisks karstums. 

Kā arfas stīgas pirmajā stāvā izstieptie rozā un lillā pavedieni ir rāvējslēdzēju lentes, ko ražotne gatavo pēc cita Latvijas uzņēmuma – Arta-F – pasūtījuma. Otrajā stāvā stellēs top žakarda lentes – firmas zīmes, kas tiks iešūtas apģērbā līdzās izmēru birkām. Angel, Little People, Made in EU, Sdelano v Rosii. Cilvēku nav daudz, jo process ir mehanizēts: viens strādnieks var uzmanīt 10-12 steļļu. 

Trešajā stāvā darbībā redzamas mežģīņu pīšanas mašīnas. Pie katras mašīnas ir žakarda karte – no kartona izveidota shēma ar perforāciju, caur kuru izejot, mašīnas mehānisms veido diegu zīmējumu. Meistars Aivars Lejnieks, kas rosās ap šo aparatūru, ir viens no pieredzējušākajiem fabrikā: esot te ieradies reizē ar mežģīņu pīšanas mašīnām 1977.gadā tūdaļ pēc armijas. 

Agrāk audējus un mežģīņu pinējus sagatavoja profesionālās izglītības sistēmā, bet tagad šo misiju pilda tikai darbaudzināšana – arī mūsu viesošanās dienā meistars palīdz māceklim, jaunam puisim Mārtiņam. Vairs nav atsevišķu mežģīņu un lenšu meistaru, visi apguvuši visu. Darbinieki atkarībā no apjoma mēnesī saņemot ap 400 latiem «uz papīra». Vienam tas liekoties labi, citam – maz, bet uzņēmuma prezidente uzskata, ka cilvēkus šeit visvairāk notur patikšana un talants. Piemēram, pinēja Marija Fomičeva, ko čaklās strādāšanas dēļ savulaik pat izvirzīja darbam Latvijas PSRS Augstākajā Padomē, esot Dieva dots tehnologs, vēl pirms gadiem sešiem nākusi palīgā kolēģiem jaunu musturu «uzstādīšanā». 

Lentas līdzīpašnieki ir 10 pārvaldes darbinieki, kam uzņēmumā pieder akcijas. «1995.gadā mūs gribēja nopirkt vācieši,» atceras Sarmīte Grigorjeva-Kuzņecova. «Runājām – nu, kā mēs atdosimies vāciešiem, gribam būt paši saimnieki savās mājās! Pamazām, pamazām, un nostājāmies uz kājām.» 

Viņa uzņēmuma vadībā ievēro tādus pašus principus kā savā saimniecībā: neņemt kredītus, kurus būs riskanti atdot. Banka izpalīdzējusi tikai vienu reizi, kad, aiztaisot otrpus ielai esošo taukvielu kombinātu, ar ko Lenta bija saslēgta vienā centrālās apkures tīklā, vajadzēja celt pašiem savu katlumāju. 

Paldies Dievam, krīze!
Senāk jūlijā visi vieglajā rūpniecībā strādājošie devās atvaļinājumā, tagad daļa ir palikuši savās darba vietās. Miljona latu apgrozījums, kāds pagājušogad bija Lentai, jānopelna, liekot grasi pie graša. Metrs lentes maksā vidēji 20 santīmus. Nedrīkst atteikt nevienam pasūtītājam, pat ja tas uzrodas laikā, kad cilvēki steidz baudīt īso ziemeļu puslodes vasaru. 

«Viss tagad notiek mazos apjomos. Cilvēki jautā: «Vai atdosit lentu lētāk, ja mēs pasūtīsim ļoti daudz?»,» stāsta Sarmīte Grigorjeva-Kuzņecova. «Prasām: cik daudz? Viņi atbild: 100 metrus.» Bet daudz – tas ražotāju izpratnē ir 10 000 vai pat 100 000 metru! «Vienā maiņā caur aušanas līniju iziet 20-30 tūkstoši metru, krāsu bākā ietilpst 18 000 metru. Cenšamies ņemt arī mazos pasūtījumus, bet mazāk par 150 metriem gan nevaram: uzspolētās spoles «jāizstrādā». Ja nekādi nevar, atlikumu pārdodam savā veikalā.» 

Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Igaunija, Lietuva – vadītāja nosauc valstis, no kuru uzņēmumiem – ilggadīgās sadarbības dēļ – joprojām tiek saņemti pasūtījumi. Krietnu daudzumu elastīgo lenšu un gumiju nopirkuši norvēģi, savukārt japāņi, kas Lentu atraduši internetā, ik pa laikam pasūtot mežģīnes un pat veselus apdarinātus galdautus, kurus šuj Lentas nodarbināti mājražotāji. Pat perfekcionistiem japāņiem atraktīva šķitusi latviešu piedāvātā kvalitāte. Lentas klientu vidū ir Latvijas teātru šūšanas darbnīcas un arī Latvijas armija, kam austas raibās kamuflāžas jostas. 

Diemžēl vietējais izejmateriāls – Latvijas lini – nav izturējis Lentas kvalitātes kontroli. Linu diegi šurp ceļojot no Polijas, bet audumi – no Baltkrievijas. Arī kokvilnu piegādājot poļi un lietuvieši, kuri to savukārt iepērkot Indijā un Pakistānā. 

2008.gadā uzņēmums nopietni izjutis krīzi, šķitis, ka kuru katru brīdi viss apstāsies. Par laimi, tagad rosība ir atgriezusies. Lai arī algas ir kāpušas un kritušas, sabrūkot padomju ekonomikai, pat bijuši brīži, kad rūpnīcas darbinieku pūles apmaksātas «graudā», kadru noturība ir liela. Ap 70% personāla strādājot vismaz 20 gadu, ir darbinieki, kuru kontā jau 40 gadu. Un pārējie? «Sliņķi pie mums nestrādā,» pasmaida uzņēmuma galva. «Paldies Dievam, krīze uznāca. Tagad atkal cilvēki grib strādāt. Pirms tam dzērājs atnāk un saka: «Man mēnesī vajag vismaz 800 latu!», bet krīzes laikā cilvēki, kas bija strādājuši augstos amatos, bija ar mieru pie mums mašīnas tīrīt. Viņi to darīja labi, tomēr ar laiku atkal atrada kvalificētāku darbu. Bezdarbs un daudzie pabalstu saņēmēji būtu jāizanalizē valsts līmenī: ja cilvēkam patiešām ir grūti, viņš katru darbu uzņemsies.»

3 biznesa principi
1. Garantēt kvalitāti un vienmēr iekļauties pasūtījumu termiņos
2. Nesmādēt arī mazus pasūtījumus
3.  Klientam jāļauj izvēlēties, paraugiem un sortimentam jābūt daudzveidīgam

Jānis Briška

Posted on jūlijs 27, 2011 by - Jauna seja

Jūlija vidū Jānis saņēmis sudraba medaļu Starptautiskajā ķīmijas olimpiādē, kas šogad notika Turcijas galvaspilsētā Ankarā

Salas vidusskolas 11.klases skolnieks atceras, ka uztraukuma tikpat kā neesot bijis un pirms olimpiādes varējis gulēt mierīgi atšķirībā no pagājušā gada, kad satraukuma dēļ nācās braukt mājās bez medaļas.

Vecums: 18. Vecāki: Elita – matemātikas skolotāja, Māris – Latvijas dzelzceļš mašīnists. 

Vajadzības gadījumā mācētu pats pagatavot ziepes? «Nezinu. Aptuveni nojaušu, kā tas darāms, bet domāju, ka man sanāktu ļoti netīras.»

Ar ko lauku skolas ir labākas par pilsētas skolām? «Mazākas klases, visi cits citu pazīst.»

Kas bija tava motivācija pirms olimpiādes? «Mērķis dabūt medaļu pasaules olimpiādē.»

Zelta? «Nē, jebkādu medaļu. Zeltu ir grūti dabūt. Tik daudz mācīties nav vērts.»

Kādi līdz šim ir tavi sasniegumi ķīmijā? «Trešo gadu pēc kārtas saņemu valstī zeltu. LU jauno ķīmiķu konkursos divi zelti, viens sudrabs. Atklātajā ķīmijas olimpiādē – zelts. Citās olimpiādēs gan neveicās tik labi.»

Kādās olimpiādēs vēl esi piedalījies? «Fizikas, matemātikas, bioloģijas, vēstures, ekonomikas.» Vaļasprieki? «Spēlēju bungas un ģitāru, eju uz svaru zāli.»

Kādu mūziku patīk spēlēt? «Fanku, blūzu, dažreiz roku vai ko smagāku.» 

Pats interesantākais ķīmijā? «Izaicinājums, ieraugot uzdevumu, ko šķietami nevari izpildīt.» 

Kuri ir tavi mīļākie svētki? «Ziemassvētki un dzimšanas diena, tie man ir vienā dienā.» 

Ko ikdienā darītu citādi, ja tik labi nesaprastu ķīmiju? «Censtos ko vairāk sasniegt mūzikā.»

Sabīne un Ārons Miķelis, jaunlaulātie

Posted on jūlijs 20, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Netīšām ieplānojām, – smaida Sabīne. Savā kāzu dienā, 23.jūlijā, pusstundu pirms laulību ceremonijas viņa dosies uz iecirkni Kongresu namā, lai piedalītos tautas nobalsošanā par 10.Saeimas atlaišanu

Tētis Arnis, kurš meitu vedīs pretim līgavainim Āronam Miķelim Eglītim, vispirms pavadīs viņu līdz referenduma urnai.

«Esam pilsoniski aktīvi,» saka Sabīne, pieminot brīdi, kad pēc Valda Zatlera runas noklausīšanās ar draugiem steidzās uz prezidenta pili. Kāzu datums tajā dienā jau bija zināms, referenduma datums – ne.

Tas, ka 23.jūlijs viņu ģimenei ir dubultzīmīgs, atklājās vēlāk, divas nedēļas pirms kāzām no Amerikas uz Latviju atlidojot Ārona vecākiem Mikum un Bērnijai Eglīšiem. Pirms 38 gadiem, dumpīgajā hipiju laikā, viņi tieši šajā dienā aizbēga no draugiem un radiem, lai apprecētos. Vēl vairāk – 1929.gadā, 23.datumā, tikai nevis jūlijā, bet jūnijā, Doma baznīcā laulāti Ārona vecvecāki Alfrēds Eglītis un Lilija Bražinska.

Alfrēds, bijušais Latvijas armijas galvenā štāba virsnieks kartogrāfs, zēnam, kura mātes valoda bija angļu, dāvināja trimdā izdotas latviešu bērnu grāmatas. Kanzassitijā Misūri štatā, kur vectēvs bija dabūjis pilsētplānotāja darbu, citu latviešu nebija. «Viņš visu laiku runā tikai par Latviju,» brīnījusies Ārona skolas drauga mamma.

«Latvietis» Ārona Miķeļa dokumentos tika ierakstīts tikai šāgada 10.jūnijā, kad viņš un Sabīne reģistrēja attiecības dzimtsarakstu nodaļā, par svarīgākām uzskatot laulības mācītāja Jura Cālīša un Dieva priekšā.

Āronam ir Amerikas pase. 1995.gadā, kad noslēdzās pieteikšanās dubultpilsonībai, viņam par to nebija ne jausmas: «Satversmes tiesas spriedumā bija rakstīts, ka visiem ārzemju latviešiem jābūt par to informētiem, bet tā nenotika.» Puisim tolaik bija 17 gadu, publiskā interneta vēl nebija, saikne ar pirmskara Latviju – vectēvs Alfrēds – neatkarības atgūšanu nepiedzīvoja. Atjaunotās brīvvalsts ierēdņi, grozot rokās viņa laulības apliecības kopiju, ilgi šaubījās, vai mazdēlam pienākas pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

Pirmoreiz uz Latviju atbraucis 1999.gadā studentu apmaiņas programmā, Ārons, pēc profesijas žurnālists, latviešu valodu apguvis no nulles. Savukārt Latvijā dzimusī Sabīne 17 gadu vecumā izcīnījusi stipendiju mācībām Honkongas vidusskolā, trīs gadus pavadīja Āzijā, bet bakalaura grādu psiholoģijā un starptautiskajās attiecībās ieguva Amerikā, Bostonā. «Tur es beidzot iemīlēju mācīties,» saka Rīgas Ekonomikas augstskolas darbiniece.

Brauca nobaudīt vīnu

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Dzīve

Libānā nolaupītie septiņi igauņi atgriezās mājās, taču ilgi plānotais draugu velobrauciens un vīnu degustēšana pārvērtās nāves draudu murgā

Viņi ir spēka gados un labi trenēti – ziemā slēpo, vasarā dodas velopārgājienos. Taču izkļūt no gandrīz četrus mēnešus ilgā gūsta igauņiem palīdzēja nevis spēks, bet drīzāk vājums. Bandītus pamatīgi satrieca atklāsme, ka nolaupītie tūristi nāk no mazas valstiņas Eiropas nomalē, un cerības uz pasakainām izpirkuma summām pamazām nomainīja lūgšanas, kaut Allāhs palīdzētu tik reiz vaļā no šiem ķīlniekiem. Kā šīs laupītāju lūgšanas tika piepildītas un kas notika līdz tam, intervijā žurnālam Ir atklāj divi no gūstā pabijušajiem igauņiem.

Madiss Paluoja (40) ir jurists no Tartu. Viņš un vēl seši draugi jau pērn, vairākus mēnešus pirms «arābu pavasara» nemieriem, iegādājas lidmašīnas biļetes, jo plānoja savu pirmo velotūri pa Tuvajiem Austrumiem – Libānu, Sīriju. Vīna pazinēji, starp kuriem pieci bija draugi jau kopš skolas laikiem, pārgājiena maršrutā iekļāva arī Bekaa ieleju. Šejienes vīna darītavas piesaista ne vienu vien tūristu. Tieši te 23.martā ar automāta kārtu gaisā un lodi pie Augusta Tillo (40) kājām arī sākās pirmā starptautiskā ķīlnieku drāma Igaunijas vēsturē. Zobārsts un slavena igauņu zinātnieka dēls Martins Metspalu (34), pazīstamas patentu kompānijas līdzīpašnieks Kalevs Keosārs (37), uzņēmējs Andre Puks (33), karšu kompānijas darbinieks Jāns Jagomegi (35) un Nīderlandē dzīvojošais igaunis Prīts Raistiks (38) kopā ar Paluoju un Tillo kļuva par nolaupītāju upuriem.

Bēgt un nogalināt?

«Vai tava roka sadzīs, ja es tai izšaušu cauri!?» Kalevam Keosāram kāds no uzbrucējiem pajautāja tūlīt pēc tam, kad maskās tērptie un ar automātiem bruņotie vīri bija pavēlējuši visiem iekāpt baltā kravas busiņā. Velosipēdi un citas mantas palika nolaupīšanas vietā, tās nevienu neinteresēja. Vismaz ķīlnieku sagrābējus ne. Viss norisinājās dažu minūšu laikā.

«Viņi briesmīgi steidzās, jo notikums uz šosejas bija pamanīts. Visi līkumi tika izbraukti, riepām kaucot,» atceras Madiss Paluoja. «Vispirms mūs trīs stundas turēja kādas mājas pagrabā. No turienes veda uz Sīriju. Pa nomaļākiem ceļiem, jo izlūkdienesti jau bija uzzinājuši par notikušo.»

Ēka, kurā igauņu ķīlnieki un astoņi teroristi nonāca, nebija paredzēta ikdienas dzīvošanai. Tur nebija tualetes un iespējas nomazgāties. Dabiskās vajadzības gan nolaupītāji, gan nolaupītie kārtoja ārā. Ēkas apkārtne drīz kļuva par ekskrementu «mīnu lauku».

Kalnos vēl bija sniegs, un naktīs temperatūra noslīdēja zem nulles. «Telpai bija betona griesti un grīda. Sienas – no izdedžu blokiem. Agrā pavasarī tur ir vēsi. No rītiem ūdens bieži bija sasalis,» gūsta sākumu atminas Paluoja. Elektrības telpā nebija, gaismu deva petrolejas lampa. Reizēm gan igauņiem ļāva skatīties televizoru, ko darbināja baterijas. Radio viņi pāris reižu dzirdēja Igaunijas ārlietu ministra Urmasa Paeta runas angļu valodā.

Nolaupītāji līdzinājās treniņtērpos ģērbtajiem kriminālo aprindu pārstāvjiem, kas 90.gados bija sastopami arī Igaunijā. Viņi ikdienā nevalkāja sejas maskas, jo neredzēja jēgu slēpties no ķīlniekiem. Lai gan uzbrucēji bija sunnītu radikāļi, lakatus nēsāja tikai daži. Visi bija kalsni, izņemot vienu. Vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Profesija – džihāds, neko citu darīt viņi nemācēja.

«Viņi ļoti ātri un prasmīgi rīkojās ar ieročiem. Sākumā mēs domājām, ka no trim sargiem varbūt varētu aizbēgt, taču drīz atteicāmies no šīs domas. Tas nozīmētu, ka mums šie cilvēki jānogalina, bet tikai viens no mums bija dienējis padomju armijā, un savā dzīvē mēs līdz šim bijām saskārušies vienīgi ar mājdzīvnieku kaušanu. Bet viņi par cilvēku nogalināšanu runāja tāpat kā par aitas nokaušanu. Viņi uzskatīja, ka pārgriezt cilvēkam rīkli nav nekas tāds, par ko vajadzētu ilgi spriedelēt. Bieži tika šauts gaisā. No ieročiem ar optisko tēmekli viņi šāva pa tālākiem mērķiem. Precīzas šaušanas māku demonstrēja, piemēram, tēmējot uz maniem apaviem. Reiz no mājas izmeta arī granātu, kas uzsprāga,» gūsta ikdienu raksturo Kalevs Keosārs.

Svešie apgalvoja, ka karamākslu apguvuši Pakistānas, Afganistānas un Irākas treniņnometnēs. Pēc viņu teiktā, palaikam islāma cīnītājus apmeklē Libānas izlūkdienesta virsnieki, taču nekas pēc tam neseko – valsts esot pietiekami korumpēta un sadrumstalota, lai centrālajai varai nebūtu kontroles pār to, kas notiek visā teritorijā.

Vismaz sākumā noziedznieki uzsvēruši, ka par saviem ķīlniekiem gādā. «Viņi centās parādīt savu ticību no pozitīvās puses. Piemēram, ja ēdamā ir maz, vispirms paēdina gūstekņus un tikai pēc tam ēd laupītāji. Taču – jo ilgāks laika pagāja, jo retāk tika turēti sākotnējie solījumi. Pirms nolaupīšanas svēru 80 kilogramus, bet tagad 70,» stāsta 186 cm garais Keosārs. Draugs Paluoja piebilst, ka nolaupītāji nav varējuši ciest ūsas, likuši tās rūpīgi skūt. «Viņu bārdas vienmēr bija ļoti centīgi un kārtīgi apcirptas. Daudz glītāk nekā mūsējās.»

Igauņiem drīz nācās pierast pie jauna dienas un nakts sadalījuma, ko noteica musulmaņu lūgšanu ritms. «Trīs reizes dienā viņiem bija lūgšanu laiks. Pulksten 4 no rīta skanēja lūgšanas junda, pēc tam puspiecos sākās pirmā lūgšana. Ap 6 visi atkal devās gulēt un būtībā nogulēja visu dienu. Ap trijiem modās, piecos bija otrā, un desmitos vakarā – trešā lūgšana. Parasti viņi skaitīja Korāna tekstus, bet ap otrā mēneša beigām vairākkārt lūdza arī par to, lai vienreiz tiktu vaļā no ķīlniekiem, un aizlūdza par Sīrijas musulmaņiem,» piezīmē Keosārs.

Asiņainā šausmu nakts

Jau gūsta sākumā igauņiem kļuva skaidrs, ka vienīgā nolaupītāju vēlme ir iespējami ātri saņemt iespējami lielu izpirkuma naudu. «Nepārprotami, viņi bija ļoti vīlušies, kad saprata, ka nolaupījuši igauņus. No otras puses, skaidri pateica – ja mēs būtu dāņi, ebreji vai amerikāņi, viņi tūlīt būtu pārgriezuši mums rīkles. Trīs minētie ir tik lieli ienaidnieki, ka tad viņus neinteresē pat nauda. Nogalinot neticīgos, viņi būtu veikuši Allāham tīkamu darbu,» stāsta Paluoja.

Sākumā nolaupītāji lēsuši, ka gūstekņi ir tikpat vērti kā franču ķīlnieki, un plātījušies – par frančiem varot prasīt simtiem miljonu ASV dolāru. Viņiem bijis grūti noticēt, ka visas Eiropas Savienības valstis nav pasakaini turīgas – viņuprāt, ES ir kā ASV, kas sastāv no atsevišķiem bagātiem štatiem.

«Pēc viņu teiktā, galvenā sarunu partnere bija Saūda Arābija, no kuras, viņuprāt, arī bija cerības iegūt par mums miljoniem dolāru. Tāpēc savā pirmajā video vērsāmies tieši pie Saūda Arābijas karaļa. Kad noskaidrojās, ka igauņi pasaules politikā ir visai kusli spēlētāji, viņi bija ļoti vīlušies. Viņi teica, ka vairs nekad neņems par ķīlniekiem igauņus,» atceras Paluoja. Pēc sarunām ar ķīlniekiem nolaupītāji savu sarakstu papildinājuši arī ar latviešiem, lietuviešiem, bulgāriem un rumāņiem. «Brīdinājām, ka ar šo nāciju pārstāvjiem nav vērts tērēt laiku. Tās vienkārši nav ārpolitiski ietekmīgas valstis.»

Gūstekņu videoieraksti, kuri Igaunijā izraisīja lielu polemiku un daudz jautājumu, tika uzņemti viņu ieslodzījuma vietā. «Vienkārši pielika pie sienas paklāju, nosēdināja mūs visus blakus, diktēja, kas jāsaka, un filmēja ar mobilo telefonu. Dažreiz tekstu vajadzēja atkārtot 3-4 reizes, līdz viņi bija apmierināti. Telefonu prom aiznesa vīrietis maskā, kurš mūsu slēptuvi apgādāja ar gāzi, ēdienu un ūdeni,» atceras Keosārs.

Ar ēdienu namatēvi neskopojās. Ja tā pietika, arī laupītāju noskaņojums bijis labs. Turpretī, ja ar krājumiem bija čābīgi, viņu oma sabojājās un pat sīkumi izraisīja konfliktu.

«Katrs dienā saņēmām vienu lavašam līdzīgu maizi. To pildījām ar tomātiem, gurķiem, sīpoliem, ķiplokiem un kausēto sieru. Bija arī sāls, pipari, citroni,» gūsta praktiskās detaļas atminas Paluoja. Nekad nav trūcis dzeramā ūdens, sākumā arī kartupeļu un rīsu. «Četri no mums ir par vidējo līmeni labāki pavāri. Tāpēc no rīsiem varējām pagatavot gan saldu, gan sāļu ēdienu. Sargi paši rīsus neēda. Vārījām arī kafiju un tēju. Tiesa, piena produktus nedabūjām. Arī gaļu ne. Izklausās neticami: kalnos ir daudz aitu, bet jērgaļa ir ļoti dārga. Sākumā varējām ņemt ēdamo, kad vēlējāmies, bet vēlāk pārtikas kļuva aizvien mazāk. Beigās bija arī tādas dienas, kad nedabūjām neko.»

Viena diena aptuveni divus mēnešus pēc nolaupīšanas vīriem droši vien paliks prātā līdz mūža galam. Sargi paziņoja, ka pēc 15 minūtēm atbrauks mašīna un gūstekņi tiks atbrīvoti. «Viņi teica – pakojiet mantiņas, tiksit uz mājām. Mums jau tur nekā daudz nebija, bet viņi gribēja zināt, ko mēs savācam sev līdzi. Teicām, ka nekā nav, bet viņi sāka pārmeklēt. Atrada vienu dienasgrāmatu, granīta gabaliņu, ko viens no mūsējiem bija paņēmis līdzi piemiņai no iepriekšējās slēptuves, un rotaļu namiņa plānu, ko viens tētis bija uzskicējis, gribēdams pēc atgriešanās mājās tādu uzbūvēt savam bērnam. Tas viņus ārkārtīgi saniknoja. Viņi mūs apvainoja melos, bet islāmā jau meli ir…» Paluoja stāstā iestājas dziļdomīga pauze.

Dusmu izvirdums beidzās ar to, ka igauņiem aizsēja acis, sāka sist un spīdzināt. Ar mietiem, rokām un kājām viņus sita un ar šašliku iesmiem durstīja no pusnakts līdz sešiem rītā.

«Kad aizsēja acis, šķita, ka tagad mūs nudien nošaus. Redzot viņu tābrīža dusmas, tas šķita pavisam reāli,» saka Paluoja. Keosārs piebilst, ka ar koka vāli sasietajiem upuriem situši pa pēdām. Viens no astoņiem noziedzniekiem izrēķināšanās laikā apsējis pat vaskadrānas priekšautu, lai nenosmērētos ar igauņu asinīm. Viņam spīdzināšana sagādājusi baudu, bet mērenāk noskaņotajiem varmācība bijusi nepatīkama.

«Viņi sacīja, ka tā ir sešdaļīgā spīdzināšanas un sišana ir pirmā daļa. Par laimi, pārējās mums nenācās pieredzēt,» saka Keosārs. Pēc garās šausmu nakts uzbrucēji negaidot nomierinājušies. Iespējams, izbijušies, redzot, kā asiņainie ķīlnieki izmisumā apkopj cits cita ievainojumus. «Domāju, ka daudzas rētas man paliks uz visu mūžu.»

Tomēr tā vīriem nebija ne pirmā, ne pēdējā reize aci pret aci ar nāvi. Radikālie sunnīti ne acu galā necieš NATO. «Kad viņi uzzināja, ka Igaunija ir NATO dalībvalsts, mums pavēlēja nostāties pie sienas un turēt rokas virs galvas. Draudēja mūs nošaut, jo Afganistānas ienaidnieks ir arī viņu ienaidnieks. Šoreiz izglāba pacietīga skaidrošana, ka Igaunijai ir ļoti maz karavīru Afganistānā un ka tie atšķirībā no britiem un amerikāņiem nespēlē pirmo vijoli,» stāsta Keosārs.

Bastīlijas ieņemšanu nesvin

«Allahu akbar!» – kad 14.jūlija naktī velosipēdistu gūsta vietā ieradās kāda mašīna, viņi izdzirda līksmu sasveicināšanos un pateicības gaviles. Tobrīd igauņi atkal atradās Sīrijā. Kopš gūsta sākuma atrašanās vieta bija jau vairākkārt mainīta – aizsietām acīm un sasietām rokām viņi pēc pirmajām 40 dienām ar džipu tika pārvesti uz Libānu, kādu nomaļu nostūri, kur nelielā ēkā gulēja uz matračiem kā ķilavas bundžā. Aptuveni pēc mēneša atkal ceļš uz Sīriju. Tur apstākļi jau smagāki, ūdens knapi pietika tikai roku un sejas noskalošanai, arī ēdiens bija daudz pieticīgāks, ja neskaita iespēju pamieloties tuvīnajā ķiršu audzē.

Nu vīriem atkal aizsēja acis, sasēja rokas. Izrādījās, ka ceļš ved uz Libānu – vietu, kur pirms vairākiem mēnešiem aprāvās viņu velobrauciens. Kalevam Keosāram rokā iespieda telefonu ar kādu it kā ģimenes locekļa telefona numuru. «Pateica, ka saullēkta laikā jāzvana, un mums atbrauks pakaļ. Kad piezvanījām, atbildēja drošības policijas pārstāvis un deva norādes, kā mums līdzenumā paslēpties, lai līdz Francijas vēstniecības mašīnu atbraukšanai mūs atkal nenolaupa kāda cita banda,» pilnmēness nakts atbrīvošanu un slēpšanos nolasītā ķiršu audzē atceras Keosārs.

Pagāja pāris stundu, līdz franči un Igaunijas izlūkdienests savāca septiņnieku un ātri iesēdināja mašīnās. «Tur netika ļauta vaļa nekādām emocijām. Mūsu glābšana aizritēja tikpat ātri kā nolaupīšana.» Kad nonākuši drošībā Francijas vēstniecībā, tad gan franči esot prātojuši, vai nevajadzētu izglābtos igauņus paņemt līdzi uz Beirūtas rezidenci, lai kopā ar pāris tūkstošiem cilvēku atzīmētu Bastīlijas ieņemšanas gadadienu. Paluoja atminas, ka pēc saspringtā gūsta par šo ideju nav bijis ne mazākās sajūsmas. Glāžu saskandināšana un tosti nudien bija pēdējais, kas viņus interesēja.

Igauņu gūsts ilga vairāk nekā 100 dienu. Abi mani sarunbiedri vienprātīgi atzīst, ka šajā laikā viņi par mājiniekiem domājuši maz. Pareizāk sakot, centušies nedomāt. Ar katru dienu tas izdevies aizvien labāk. «Tas, vai es par viņiem domātu, vai ne, viņu situāciju vieglāku nepadarītu. Man ieslodzījumā bija vieglāk nekā viņiem brīvībā un neziņā,» saka Paluoja un Keosārs piebilst: «Mēs bijām septiņi sportiski un izturīgi vīri. Ar nelokāmu garu. Domāšana par mājiniekiem nenovēršami padara ievainojamāku. Tāpēc, jo mazāk par tamlīdzīgām lietām domā, jo labāk. Jādomā tikai par to, ko iespējams mainīt.»

Kam un par kādu cenu izdevās septiņu velotūristu likteni mainīt, neviens Igaunijā nav gatavs atklāt. Premjers stingri noteic, ka valdība izpirkuma maksu nolaupītājiem nav devusi. Kalevs Keosārs stāsta, ka nevēlas spekulēt par izpirkuma summu un maksātājiem, jo viņš to nezina. Viss, ko viņš pats ir dzirdējis, – nolaupītāju sapņus par pasakaino miljonu ķērienu, pirms viņus bija piemeklējusi rūgtā atklāsme, ka igauņi nav franči.

Gūsta hronika

Septiņi igauņu velotūristi tika nolaupīti 23.martā Libānā, atgriežoties no Sīrijas, kurp viņi bija devušies izbraukumā pēc ierašanās Libānā 15.martā. Liktenīgā vieta ir aptuveni 50 kilometrus no Beirūtas, industriālā apvidū pa ceļam uz tūristu iecienīto Zehlas pilsētu, kas slavena ar vīna pagrabiem un restorāniem. Apkaimē izplatīta arī organizetā noziedzība, narkotirgoņi.

Igaunijas varas iestādes nekavējoties iesaistījās ķīlnieku krīzes risināšanā. Ārlietu ministrs Urmass Paets 28.martā ieradās Libānā un tikās ar prezidentu (attēlā pa kreisi), valdības vadītāju, iekšlietu ministru un parlamenta spīkeri, lai pārrunātu Libānas rīcību šā nozieguma atklāšanā.

31.martā iepriekš īpaši nezināma organizācijas Kustība par atdzimšanu un reformām e-pasta vēstulē portālā Lebanonfiles.com uzņēmās atbildību par ķīlnieku nolaupīšanu un kā pierādījumu publicēja trīs igauņu personas apliecību attēlus.

6.aprīļa rītā no tās pašas e-pasta adreses tika saņemts pieprasījums samaksāt izpirkuma maksu par ķīlnieku atbrīvošanu. Sīkāka informācija par prasīto summu nav publiskota.

19.aprīlī YouTube.com tika publiskots pirmais ķīlnieku video, kurā bija redzami visi septiņi sagrābtie igauņi. Uzrunā viņi vērsās pie Libānas premjerministra, Saūda Arābijas karaļa un Francijas prezidenta, lūdzot darīt visu iespējamo, lai viņus atbrīvotu. Nākamais video parādījās 19.maijā, tajā ķīlnieki lūdza ģimenes palīdzēt, jo Igaunijas valdība esot pametusi viņus likteņa varā. Libāņu mediji ziņoja par vēl vienu video jūlija sākumā.

Ķīlnieki tika atbrīvoti 14.jūlija rītausmā Bekaa ielejā – netālu no vietas, kur tika nolaupīti. Visi bija veseli un tika nogādāti Francijas vēstniecībā Beirūtā. Igaunijas premjers Andruss Ansips īpaši pateicās Francijas un Vācijas varas iestādēm par palīdzību. Viņš paziņoja, ka Igaunija nav maksājusi nolaupītājiem: «Valdības nemaksā izpirkuma maksas. Neko citu jūs nedzirdēsit.»

15.jūlijā ķīlnieki atgriezās Igaunijā pēc nepilnu četru mēnešu gūsta.

Vīngliemežu Jēzus

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Dzīve

Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēls Kārlis un viņa sieva Linda Platones upes līkumā ierīkojuši dabas taku, kur klausās svilpjtarkšķi, bet mājas pagalmā kā sēnes lasa un ķiploku sviestā cep gliemežus

Kamēr vien gliemeži skrien, kamēr vien gliemeži skrien, tu-u-u-u-u piederēsi man vien, – lipīgā Imanta Kalniņa dziesmas melodija dzindzina ausīs, braucot uz Lindas un Kārļa Roberta Freibergu lauku mājām Jelgavas novadā. Aprāju sevi par banalitāti, taču no meldiņa netieku vaļā. Jo jau maija vidū telefoniski sākot apcerēt tikšanos ar pāri, kas pirms diviem gadiem no Rīgas pārcēlies dzīvot uz laukiem, visvairāk ir uzrunājis Kārļa it kā nejauši izmestais: «Jā, jūlijā mēs atkal lasīsim vīngliemežus. Piebarosim ar miltiem, ļausim viņiem aizmigt, vārīsim un pēc tam cepsim.» 

Vīns, kas sader ar escargots
Mūsu vizīte patiešām vairāk ir pielāgota gliemežu nekā Lindas un Kārļa plāniem. Piektdienas vakarā Freibergiem no savām mājām Platonē, leišmalē, jābrauc uz Ķiršu festivālu Lietuvas pilsētā Žagarē, kur koncertā dziedāšot Laima Vaikule un Lauris Reiniks, bet izstādē apskatāmas divas Lindas gleznas. Taču man piesolītās vīngliemežu pusdienas nevaram atlikt. Četras dienas baroti ar miltiem, līdz viņu izkārnījumi no melniem kļūst balti kā krīts, pēc tam gandrīz nedēļu badināti, lai, gaidot uz labās barības atgriešanos, ielīstu mājiņās, gliemeži ir gatavi caur katlu un pannu nonākt gastronomiskajā paradīzē.

Kārli, bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēlu, angļu valodas tulku un lidojumu žurnāla Baltic Outlook tekstu rediģētāju, esmu jau satikusi lietišķā gaisotnē. Negaidu, ka viņš izplūdīs dzejiskos epitetos, uzburdams ķiplociņa un sviesta smaržu, kas ceļas no tikko ceptiem ragaiņiem. Domājot par šo delikatesi, franciski – escargots -, atmiņās esmu Parīzes krodziņā, kur pirmoreiz ēdu čaulās ceptos gliemežus, piekožot kraukšķīgu bageti un dzerot labu vīnu. Labprāt to atkārtotu Latvijā!

«Ronas sarkanvīni St.Veran vai Aligote. Francijas reģionā Midi – ļoti labi petit gris (mazie pelēkie gliemeži) tiek pasniegti ar vietējiem baltvīniem, rozā vīniem vai sarkanvīniem. Elzasā – ar Pinot Blanc vai sauso muskatu,» vīna veikalā Rīgā, kur esmu taujājusi pēc dzēriena, kas sader ar escargots, pārdevējs cilā Hjū Džonsona Kabatas vīna ceļvedi. Abi tur minētie Elzasas vīni ir plauktā. Ciemakukulim ņemu Pinot Blanc, bet Rīgas franču maiznieka Bernāra beķerejā paķeru svaigas bagetes. Pēc pusotras stundas ieripinām mašīnu Freibergu māju Baložu pagalmā.

Uz pussalas starp ūdensrozēm
Kad vēlā oktobra dienā pirms trim gadiem Kārlis un Linda pirmoreiz apskatīja sludinājumu portālā Zip.lv atrastos Baložus, 50.gados celtu dzeltenu, apmestu koka divstāvu ēku, gliemeži jau bija aizgājuši gulēt. Mājas pēdējā saimnieka, dzejnieka un tulkotāja Pauļa Kalvas meita Dagnija sazīmēja Lindu un, kaut arī darījums vēl nebija noticis, iedeva atslēgas.

Ziemā Freibergi vairākas reizes brauca šurp, bet 2009.gada pavasarī pārcēlās pavisam. Izīrēja savu Pārdaugavas dzīvokli, iemainīja individuālo gāzes apkuri, silto ūdeni un galvaspilsētas ērtības pret vientuļu māju ar malkas krāsnīm un aku pagalmā.

Ir iespējams ticēt, ka tas bija viegli. Vasarā Baloži ir idilliski. Lielupes pieteka Platone, kas met līkumu ap Freibergu 3,6 hektāru lielo zemes stūrīti, ir pilna ar ūdensrozēm un saules atspulgiem. Peldēties var tepat zem mājas logiem. Ūdens ir tik dzidrs, ka, nirstot ar akvalangu, Kārlis ik dienu var apbrīnot zivtiņu barus. Virs dzeltenās mājiņas liecas tūkstošgadīga ozola zari. Dzied putni, dārzā gatavojas iepriekšējo iemītnieku stādīti āboli, bumbieri, plūmes, pašu audzēti tomāti, salāti un baziliks.

«Biju nonācis šitik tālu 2009.gada Jāņos,» Kārlis pa taku, ko visapkārt Platones upes ielenktajai pussalai izpļāvis zālē un krūmos, mūs ar fotogrāfu ir ievedis, kā pats saka, mežiņā. Rokas stiepiena attālumā no mājas ir suverēna pasaule. Brūnās bekas, ko Freibergi nav varējuši atrast nevienā no trim Latvijas sēņu grāmatām, vēl neaug, bet mēs uzēdam savvaļas upenes, jāņogas un kazenes. Lielāku krūmu pārmākts ceriņš liecina, ka te, iespējams, bijis senu māju dārzs.

Tagad šo teritoriju kontrolē daba. Metāla režģī «iesaiņojot» veca bērza stumbru, Kārlis zaudējis cīņu ar bebru, kura zobi izrādījušies stiprāki. Augstu kokā milzīgu ligzdu uzvijis ērglis. Viņš gan pēdējā laikā nav redzēts, bet kur bijis, kur ne, atkal klāt ir svilpjtarkšķis. Tā Linda un Kārlis iesaukuši mazu, ļoti veikli no cilvēkiem slēpjošos putniņu, kura balss no dzidras svilpšanas pāriet tādā kā kastaņešu klaboņā.

Pat prezidentu vēderiem
No aprīļa līdz pirmajām salnām ir aktīvi arī vīngliemeži. Tie Kārļa un Lindas mājas raksturo lielākā mērā, nekā varētu iedomāties. Savulaik baltvāciešu ievestie mīkstmieši ik pavasari, zemei cilājoties, izrokas no ziemas mītnēm. Vasaras vidū tie savas mājas staipa it visur. Pirmajā gadā Freibergi nolasījuši 11 spaiņus, katrā pa kādiem 300 eksemplāriem, tātad kopā – 3300 gliemežu. Ēduši paši, dāvinājuši draugiem. Pagājušovasar ļāvuši populācijai atjaunoties, ko tā ir darījusi pēc labākās sirdsapziņas. «Nevar izvairīties, lai kādam neuzkāptu,» vienā mierā nosaka Kārlis un tomēr atvainojas nejauši samītam eksemplāram. Ja tas ies bojā, jo ar spēcīgu līmējamo materiālu, lipīgām gļotām, nespēs salabot cieto māju, vieta nepaliks tukša: divi kopā salupuši ragaiņi tepat blakus nodarbojas ar reprodukciju. Ravējot dārzu, Linda ir izrakusi gliemežu olas, kā Kārlis saka, ikrus. Tādus, jūtot, ka viņu dienas ir skaitītas, mēdz sarūpēt arī miltus saēdušies, pēc tam badoties atstātie gliemji, Kārlis dalās mazo kaimiņu noslēpumos. Viņš ikrus ir pagaršojis. Baidījies ēst jēlus, uzcepis – itin garšīgi!

Bet mēs tūlīt pēc atbraukšanas esam likuši vārīties dažus dučus jau aizmidzināto escargots. «Piedodiet, mazie gliemeži, un paldies jums,» mezdams tos karstajā ūdenī, līdzjūtīgi ir bildis Kārlis. Lai dabūtu ārā no mājām, šī radība jāpavāra tikai dažas minūtes. Tad zaļganbrūnās, perfekti savītās gliemežu spirāles, kas smaržo pēc zemes un sēnēm, ar mazu dakšiņu jāizvelk no mājiņām un atkal jāliek vārīties – šoreiz jau uz ilgāku laiku, stundu, pusotru. Visubeidzot uz pannas jāsačurkstina sviestā un ķiplokos vai arī, uzliekot šo pašu baudvielu piciņas, jāiebāž atpakaļ vākos un jāsacep cepeškrāsnī. «Ļoti sātīgi. Es gliemežus vienā reizē nevaru apēst daudz, varbūt kādus trīs,» bilst Linda. «Olbaltumvielu tajos ir tikpat, cik olā: uz 100 gramiem 12-13 grami olbaltumvielu,» informē Kārlis, kuram ir enciklopēdiska atmiņa.

Viņš patiešām tagad ir vīngliemežu eksperts. Padomus devuši netālajos Zaļeniekos jau 12 gadus dzīvojošie draugi Edgars un Iveta Svētiņi, kas vīngliemežus pat marinē, un pazīstamais Rīgas šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņš savulaik Latvijas savvaļas vīngliemežus neieteica ēst – zinot gadījumu, kad kāds cilvēks no tiem esot saindējies, taču Baložos gliemežu cepšanu pat filmējis raidījumā Latvijas televīzijai. Rītiņš Freibergiem toreiz salīdzināšanai atvedis kasti īpaši audzētu Itālijas gliemežu, ko dabūjis no kāda zemnieka Jēkabpils pusē. Kārlis tos, pagatavotus cepeškrāsnī, servējis Guntim Ulmanim ar kundzi un meitu, saviem vecākiem un māsai viņu laukos Īvandē. «Divas prezidentu ģimenes, visi joprojām dzīvi,» viņš atmiņām piešauj šķipsniņu melnā humora.

Uz laukiem!
«Nu, ja viņš grib šeit dzīvot… Nu, labi, lai jau dzīvo!» Sēdēdami tajā pašā virtuvē, kur mēs tagad ēdam gliemežus, frāzes, kas nebija domātas viņu ausīm, pirms diviem gadiem saklausīja Linda ar Kārli. Runātāji bija viņa bažīgie vecāki, kuri atradās viesistabā. Bažām bija pamats. Māja astoņus gadus stāvējusi tukša, viesistabai bija sapuvusi grīda, bet ūdens virtuvē bija jānes ar spaiņiem no akas. Neviens tobrīd pat neaizdomājās par ziemu, kad, sniegam aizputinot mazo zemes ceļu, kas izved uz Jelgavas lielceļa, 2,5 kilometri līdz autobusam būs jābrien kājām. Vecāki taču zināja, pie kādas dzīves ir pieradis viņu dēls, kurš uzaudzis labklājīgā Monreālas priekšpilsētā.

«Saskaitot plusus un mīnusus, es sevi uzskatu par privileģētu – varu atļauties dzīvot šādā vidē,» paziņo stūrgalvis, atmiņā ātri izrullējot caur iepriekšējām Latvijas mītnēm. 1990.gadā, tikko atbraucis uz Rīgu, viņš dzīvojis Laboratorijas ielā pie Čaka ielas. 1991.gada barikāžu laikā radi piedāvājuši ievākties dzīvoklī Vecrīgā, ēkā, kur tagad ir viesnīca Neiburgs. («Biju žurnālists, man bija ļoti parocīgi aiziet uz Augstāko Padomi, uz Saeimu, mājās pagulēt dažas stundas.») Ap 1994.gadu Kārlim Vecrīga vairs nav šķitusi tīkama. Viņš fantazējis par mitekli koka mājā Pārdaugavā. Tādu – jau kopā ar Lindu – iekārtojis pēc septiņiem gadiem, kas pavadīti padomju projekta deviņstāvenē.

«Viss bija tā, kā biju sapņojis, taču katru reizi, kad aizbraucām uz laukiem un atgriezāmies Rīgā, tā sajūta bija tāda – ēh…» Kārlis izpūš gaisu kā sašļucis balons. «Biju ļoti priecīgs, kad mātei 2007.gadā beidzās prezidentūra, man vairs nebija jāpalīdz viņai ar uzrunu un vēstuļu rakstīšanu. Vairs nejutos piesaistīts Rīgai. Bet tev 2008.gadā beidzās Mākslas akadēmija,» viņš pamet acis uz Lindu. «Sākām skatīties sludinājumus internetā.»

Paša vāktas malkas siltumā
Ar Lindas tēta palīdzību viesistaba tagad ir tikusi pie jaunas grīdas, un ūdens uz māju atnāk pa caurulēm, taču pirmajā ziemā, cilādams apledojušos spaiņus un septiņus mēnešus no šķūņa uz māju kursēdams ar malkas kravām, Kārlis bieži aizdomājies, kā cilvēki šeit dzīvojuši pavisam nesenā pagātnē. Bijušais mājas saimnieks Paulis Kalva, kurš 80.gados Baložus nopircis, atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā. Pēc meitas stāstītā, viņš spaidu darbos Ziemeļos nepārtraukti salis, tāpēc arī dzimtenē par svētu pienākumu uzskatījis savlaicīgu malkas sagādi. Baložu šķūnis līdz augšai bijis pilns ar Pauļa vāktajiem sprunguļiem un pagalēm.

Redzot, ka krājumi pēc divām bargām ziemām izsīkst, Kārlis, kam arī nepatīk salšana, pārņēmis stafeti. «Saule ziemā lec deviņos, riet – drusku pirms četriem. Vakaros daudz laika var veltīt tulkošanai un mācībām, pa dienu mežā malku var lasīt,» viņš runā vienā mierā, tikai pēc manas apjautāšanās precizējot, ka viņiem pat vairs nav televizora. Saimniecības ēkā, uz kuras sienas Linda uzzīmējusi koka un divu putnu siluetus, noliktais tālrādis kļuvis par butaforiju. Dekoderu nav nopirkuši, vēlāk sapratuši, ka nevajag – pasaules jaunumus un laika prognozi var apskatīties internetā, un dzīve tāpat ir piepildīta. Kamēr Linda glezno, Kārlis pašmācības ceļā apgūst ģitārspēli.

«Beigtos kokus ielieku ragavās, aizvelku uz šķūni,» viņš stāsta par saviem ziemas darbiem. «Lejā pie upes pagājušogad bebrs bija nograuzis bērzus, es pa ledu pārgāju pāri, ar motorzāģi sazāģēju.» 2010.gada janvārī četras dienas turējusies sarma, viņš atceras. Gājis zāģēt, apstājies un kaifojis.

«Šeit dzīvojot, atklāju, ka laukos ziemā reizēm ir vēl skaistāk nekā vasarā. Vasarā viss ir vienādi zaļš. Bet ziemā ir tādas nianses, debesis, koku silueti!» runā viņa sieva māksliniece. «Un stirnas nāk pie mājas. Jo tuvāk ziemas beigām, jo drošsirdīgākas. Mēs viņas barojām ar āboliem, kas ziemas beigās bija palikuši pāri. Viņas beigās gulēja tādā čupā netālu no mājas. Tas tāpēc, ka mums nav suņa.» 

Bez kaķiem gan laukos neiztikt. Rudenī, kad paliek aukstāks, peles bariem sāk nākt iekšā mājās. «Laimīgā kārtā kaķi vēl ir jauni un sprigani – dažu stundu jautājums, peļu vairs nav,» savus zvērus uzliela Kārlis.

Rīgā – kā ārzemēs
«Jāpārslēdzas,» saimnieks atbild, kad prasu par sajūtām, nekurienes vidū airBaltic žurnālam tulkojot, piemēram, rakstu par smalkākajiem Milānas modes namiem. Pat Rīga viņam ir kļuvusi sveša, netīk tur uzkavēties. Jā, skaista pilsēta, bet tāda burzma! «Man gan citreiz pat patīk,» iesaucas Linda. «Tagad Rīgā savā ziņā jūtos kā ārzemēs, it kā šķērsojusi kādas valsts robežas.»

Par mērogiem un piederības sajūtu Freibergiem ir daudz pārdomu. Linda ātri atradusi domubiedrus Jelgavas mākslinieku aprindās. «Jelgava ir tuvu, un neliekas, ka esi pilnīgi atrauts no visa. Jelgavas mākslinieku biedrības apritē jūtos aktīvāka nekā tad, kad biju Rīgā. Te nav sajūtas, ka man par kaut ko būtu jāiztaisās, lai mani pieņemtu.»

Pagājušajā rudenī Lindai bija personālizstāde Jelgavas galerijā Suņa taka, viņa piedalījusies vairākās kolektīvās izstādēs. Kad Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā izrādīti Pērnavas, Šauļu un Jelgavas mākslinieku darbi, mākslinieku biedrības vadītāja izlēmusi, ka viņu pilsētu pārstāvēs Linda un Kate Seržāne!

Kāds loks ir noslēdzies, sapratis arī Kārlis. Viņu vecāki bērnībā veda garās dabas pastaigās. Trimdas latviešu kolonijā Tērvetē, kur viņiem bija vasaras māja, mežs bija tik skaists, ka, pēc ilga laika to ieraugot, acīs sariesās asaras. «Es to jutu kā savu zemi, biju tai vietai pieķēries,» atzīstas Kārlis. «Latvijā nebija tādas vietas, kur es varētu iesakņoties, bet tagad beidzot ir. Un zini, kas vēl ir ļoti interesanti?» viņš turpina. «Mammas vecākiem bija vasarnīca citā kolonijā, Saulainē, kas atrodas Notavasāgas upes krastā. Vienu vasaru braucu pa Irbes upi Latvijā un pēkšņi skatos – Notavasāgas stāvkrasts man priekšā! Likās, ka esmu nonācis pie sava vecātēva. Ka varēšu uzkāpt augšā pa krastu, un tur priekšā būs viņa vasarnīca. Man Latvija vietām atgādina Kanādu, manu dzimteni.»

«Neticīgā Toma» pārvērtības
Es bažīgi skatos uz Freibergu dabas takā noķerto briežuti, Rīgā atklāju, ka esmu nozvejojusi arī ērci. Bet Kārlim, kas Latvijas dabai ir tuvāks par laukos dzimušu Rīgas žurnālisti, tā rādoties sveša un draudīga tikai brīžos, kad plosās vētra un lūst koki. «Pagājušā gada 8.augustā mēs ar vilcienu braucām svētceļojumā uz Sarkaņiem, un vilciens uz kādu stundu apstājās. Kad braucām tālāk, bija tāda postaža, it kā karš būtu bijis,» viņš stāsta.

Linda uzaugusi ar katoļu reliģiju, Kārlis to pieņēmis tikai 2007.gadā un tagad, tāpat kā sieva, aktīvi darbojas Jelgavas katoļu draudzē. Kad vientulības deva ir iegūta, griboties iziet cilvēkos. «Mums ir vēlme arī Platonē kaut ko darīt. Ir laba sajūta, ka ārpus Rīgas ko dari. Visai Latvijai ir jāceļas,» ideālistiskajā uzstādījumā dzirdu prezidentes dēlu.

Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā, ko Kārlis un Linda absolvēja jūnija beigās, mācīties, visticamāk, nebūtu laika, ja Freibergi dzīvotu Rīgā. «Es biju kā neticīgais Toms, kurš teica: «Es gribu redzēt tavas brūces, es gribu pats viņas taustīt»,» Kārlis pasmaida, piekrītot, ka reliģija viņa dzīvē ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. «Linda ar kājām gāja svētceļojumos uz Aglonu, un tad es braucu ar mašīnu viņai pakaļ,» viņš atceras. «Redzēju, cik daudz ticīgo iet procesijā 15.augustā, kad bīskaps nes rokās Vissvētāko sakramentu. Nometas ceļos. Domāju – ā, viņi tic, ka Jēzus ir tajā hostijā? Viņi tiešām tam tic?» Jau pēc tam viņš kopā ar Lindu ir piedzīvojis svarīgas atklāsmes.

«Vai vīngliemežos arī ir Jēzus?» ar Pinot Blanc noskalodama pēdējā gliemja burvīgo pēcgaršu, apjautājos. «Vīngliemežos katrā ziņā ir dzīvība. Un dzīvība – tas ir Svētais gars, tātad var teikt, ka Dievs ir jebkurā dzīvā radībā,» akadēmiski atbild Kārlis. «Tur kur ir Dievs, tur ir Jēzus. Var secināt, ka vīngliemežos viņš ir.»

Gluži kā no dzeltenās cisternas

Posted on jūlijs 20, 2011 by - Veiksme

Ilgezeem raudzētais kvass, it īpaši vasaras karstumā, ir kļuvis populārs pat tālbraucēju šoferu vidū Polijā. Tā ražošana nākamvasar pieaugs trīs reizes

Konkurence nāk par labu patērētājiem, saka SIA Ilgezeem eksporta un attīstības projektu vadītāja Dace Skulte. No 1.jūlija ir stājušies spēkā grozījumi likumdošanā, kas, līdzīgi kā «krējuma» un «krējuma izstrādājuma» gadījumā, paģēr uz dzēriena pudelēm rakstīt «kvass» tikai tad, ja iekšā ir īsts raudzēts produkts, nevis ātri pagatavots maisījums ar kvasa garšu. Ilgezeem «pareizo» kvasu brūvē jau 12 gadus. Tikai eksperti līdz šim sapratuši, kāpēc viņu ražojums ir maksājis vairāk nekā konkurentu ātrās dziras. Vēl gan līdz oktobrim citiem Latvijas uzņēmumiem atļauts līmēt vecās etiķetes, toties nākamvasar, jau paņemot rokās pudeli, mēs skaidri zināsim, vai iekšā ir īsts kvass, kvasa dzēriens vai limonāde.

Zīdītājām un studentiem
No 1500 tonnām dzēriena puse tiek patērēta Latvijā, – Dace Skulte un viņas kolēģe reklāmas un komercpakalpojumu speciāliste Agija Rumpe nosauc Ilgezeem rūpnīcas ikgadējo kvasa ražošanas apjomu. Uzņēmuma daļa Latvijas kvasa tirgū ir 23%. Vēl līdz pagājušajam gadam īsta raudzētā kvasa kategorijā ir bijis tikai viens nopietns konkurents – Cēsu alus ražotais Ulmaņlaiku kvass, tagad likumu izmaiņu un, iespējams, arī cilvēku domāšanas pārmaiņu dēļ konkurentu sarodas arvien vairāk.

Veldzē slāpes, dod enerģiju, palīdz kuņģim. Satur derīgos E un B grupas vitamīnus – dāmas sāk slavēt Ilgezeem brūno dziru, līdzīgu tai, kādu padomju laikos tirgoja no dzeltenām cisternām «ar tārpiņu» iekšā. Tagad šāds pārvadāšanas veids aizliegts sanitāro normu dēļ, bet sadarbības partneris Bochka.lv atradis risinājumu – autentiskā, mirdzoši restaurētā cisternā ieliek termomucu – ķeģi – un no tās kausos tecina nefiltrētu kvasu masu pasākumu apmeklētājiem.

Dzeltena cisterna ir dekoratīvs elements arī līdzās vēsturiskās Ilgezeem fabrikas ieejai un veikaliņam Daugavgrīvas ielā. Tikai šeit, tāpat kā vēl septiņos veikalos Rīgā, Jūrmalā un Jelgavā, var atrast vislabāko – dzīvo, nefiltrēto – kvasu, kurš jāizdzer pēc iespējas ātrāk. Bariņš vīru ar velosipēdiem un makšķerēšanas piederumiem tveicīgajā dienā ir apciemojuši veikaliņu brīdi pirms mūsu ierašanās un acīmredzot tā arī grasās rīkoties. Nefiltrēto Iļģuciema kvasu ledusskapī varot glabāt ne ilgāk par 3-5 dienām, toties pudelēs pildītais filtrētais kvass, pareizi glabāts, sākotnējo trīs mēnešu derīguma termiņa vietā tagad stabili ir dzerams sešus. 

Pienskābe, citronskābe, CO2, antioksidants – askorbīnskābe: tās ir vielas, kas manāmas kvasa sastāva atšifrējumā, netiek pieskaitītas mākslīgajiem konservantiem. Svaigās rudzu maizes garšas un smaržas noturības atslēga ir tehnologa enciklopēdiskās zināšanas par alus un kvasa «ķīmiju». Vjačeslavs Šamarins rūpnīcā strādā jau kopš 1961.gada.

Līdzās Iļģuciema kvasa receptūrai viņš nopulējis arī saldā Iļģuciema veselības dzēriena un Iļģuciema iesala dzēriena gatavošanas principus – līdzīgi produkti bijuši pazīstami arī padomju laikā. Burciņās pildītais biezais Iesala ekstrakts, ko var jaukt ar ūdeni, ir populārs laktācijas stimulēšanas līdzeklis jaunajām māmiņām, Dace Skulte to iesaka arī kā enerģijas avotu eksāmenu sesijas nogurdinātiem studentiem un citiem smaga garīgā darba veicējiem.

Pirmā alus fabrika
Ilgezeem ir Iļģuciema vecais vācu nosaukums, kur vēsturiskā sarkano ķieģeļu ēkā jau no 1863.gada atrodas mūsu apmeklētā ražotne. Aldara fabrika sākusi darbu divus gadus vēlāk. Ilgezeemsche Bierbrauerei – tā rakstīts uz vienas no stikla alus pudelēm, ko izdevies uziet apkārtnes mājās. Cilvēki itin bieži apjautājoties, vai uzņēmums atkal neatsāks taisīt slaveno tumšo Iļģuciema alu, kas tika ražots arī padomju laikos. Jā, vietā, kur tagad nobriest kvass, daudzus gadus bijusi alus fabrika – pirmā nopietnā alus fabrika Latvijas teritorijā. Pirms tam cilvēki alu tradicionāli brūvēja mājās un muižu brūžos.

Pārorientēties no alus uz kvasa gatavošanu, kur konkurence nebija tik sīva, viens no uzņēmuma īpašniekiem Roberts Volfs izlēma 1996.gadā. Vēsturisko Ilgezeem nosaukumu fabrika atguva 2007.gadā, no 1995.gada tās nosaukums bija Kok&Co. Šis vārds vairāk gan bija asociējies vēl ar citu ražošanas virzienu: tomātu mērcēm, kečupiem un pārtikas piedevām. Majonēžu un bezkonservantu tomātu mērču, arī sinepju ražošana vecajos mūros turpinās joprojām, pārsvarā – pēc pasūtījuma, privātajām preču zīmēm. Ilgezeem vadība īsto azartu ir sajutusi kvasa nozarē, kas nodrošina 60% no 3,8 miljonu latu ikgadējā apgrozījuma. Vairāk nekā ceturtā daļa no saražotā kvasa tiek eksportēta uz Lietuvu, nopietni sadarbības partneri ir atrasti Vācijā, Polijā un Igaunijā, arī Īrijā, Bulgārijā, Krievijā, pat Slovākijā un ASV.

Eiropas Savienības valstīm domāto eksporta kvasu ražotāji izlēmuši nosaukt tāpat kā otru alus fabriku, kas reiz atradās Iļģuciemā, – Tanheiser. Nesen nelielos apjomos atsākta arī alus ražošana – Ilgezeem savos veikaliņos piedāvā nefiltrētu gaišo un tumšo izlejamo alu stikla pudelēs. 

Gribam okrošku!
Kvass ir ļoti tuvs alus radinieks, ražošanas process sākumā abiem dzērieniem ir līdzīgs: samaļ miežu un rudzu iesala graudus, samaisa ar ūdeni, vāra, pievieno citas receptē noteiktās  izejvielas. Arī raudzē, tikai kvasa gadījumā tas notiek daudz īsāku brīdi. Kvasu arī vairāk saista ar slāvu tautu gastronomiskajām tradīcijām, Rietumeiropā tas ir mazpazīstams, stāsta Dace Skulte. Lai pircēji saprastu un iekārotu Latvijā populāro dzērienu, Polijā izplatītāji to reklamē kā porterkvasu, Vācijā – kā turienes saldā, vieglā Malzbier alus līdzinieku. Viegli izskaidrojams, kāpēc Latvijā ražotais kvass atradis patērētājus Austrumeiropas emigrantu iecienīto produktu tīkla veikalos. «Ai, kā mēs esam noilgojušies pēc mūsu okroškas, bet nav kvasa!» izsaukusies kāda Daces satikta kundze Bulgārijā. Tradicionālā okroška, ko joprojām plaši gatavo arī Latvijas krievu kopiena, patiesībā ir nevis kefīrā vai rūgušpienā, bet gan kvasā sabērti vārīti un svaigi dārzeņi un zaļumi.

Toties Polijā, kur krogos gar lielo automaģistrāļu malām Ilgezeem produkcija iefiltrējās ar tirdzniecības izstādēs satiktu partneru gādību, radusies nebijusi inovācija. Poļi, it īpaši ziemas vidū, labprāt eksperimentējuši, pievienojot kvasam dažādus augļu sīrupus un garšvielas. Tā Ilgezeem radusies ideja ražot īpašu ar tradicionālajām Ziemassvētku garšvielām papildināmu, uzsildāmu kvasu. Aukstajā sezonā tāds laists arī Latvijas tirgū.

Taču vislielāko noietu pašu mājās kvass, protams, piedzīvo vasaras karstumā. Vietējais pieprasījums kopā ar strauji augošo eksportu ir radījis vajadzību palielināt ražošanas jaudas. Mūsu viesošanās dienā vecās fabrikas ēkas pagalmā rūc cementa maisītājs, ir sākta vērienīga rekonstrukcija. Līdz nākamā gada sākumam fabrikas modernizācijā tiks investēti 1,5 miljoni latu, un tas būs tikai darbu pirmais posms. Nākamajā vasarā kvasa ražošanas jaudas pieaugs trīs reizes.

3 īsta Latvijas kvasa priekšnoteikumi
1. Dabīgi raudzēts no miežu un rudzu iesala
2. Ražots pašu mājās
3.  Nav pievienoti konservanti, krāsvielas, saldinātāji