Izmēģinājusi dzīvi Indijā, Liepājas Karostas kultūras centra izveidotāja Kristīne Briede ir atpakaļ Latvijā un turpina šifrēt kultūras kodus – tagad jau kā indieša Antonio sieva un mazās Gundegas mamma
Taciņa mūsmāsiņai. Karosta-Rīga-Nīšēpinga-Stokholma-Goa-Madgaona-Ernakulama-Kočina. To 2008.gada 7.novembrī savā blogā fiksēja Kristīne Briede – bijusī liepājniece, viena no kultūras centra K@2 motoriem, jauno mediju darbnīcas RIXC līdzdibinātāja. Galamērķī, Keralas štatā Dienvidindijā, trīs miljonu iedzīvotāju pilsētā Kočinā 27.novembrī viņu gaidīja kāzas.
Laikā, kad daudzi labākas nākotnes meklējumos devās uz Rietumiem, 21.gadsimta meitene kristījās katoļticībā un pārcēlās dzīvot, kā pati smejas, uz Blaumaņlaikiem. Uz Indiju.
Galvenais – sirds!
Kristīnei Indija nebija sveša. Eksotiskajai valstij viņa apbrauca apkārt jau 1996.gadā. Ar studijas Lokomotīve komandu, sekodama pa pēdām Latvijā strauju popularitāti guvušai reliģijai, uzņēma filmu par krišnaītiem Citi Ziemassvētki.
Dzīvās reliģiskās prakses, rituāli, krāšņie audumi, dienvidnieciski temperamentīgie cilvēki, zelts, bet tam visam līdzās – ubagi, slimības, graustu rajoni un smags roku darbs. Kristīne tās reizes kultūršoku nesāk salīdzināt ar dzīvi pārticīgajā Norvēģijā 80.gadu beigās, kur viņa mācījās Tautas augstskolā. Tikai atceras, ka, atgriezusies no Indijas, vecākiem, kas bija jau pensijā un ļoti pārdzīvoja 90.gadu vidus pieticību un savu likteni, teikusi: «Mīļie vecāki, šī te nav nabadzība!»
«Tad viņš ļoti atklāti – tik atklāti un tik naivi, tā, kā eiropieši to nemēdz darīt, – pastāstīja, ka vēloties precēties»
«Vai gribi uz Indiju?» šāds piedāvājums Kristīni atkal bija sasniedzis 2008.gada pirmajās dienās. Kādai zviedru draudzenei bija lieka biļete, atbildi vajadzēja dot uz līdzenas vietas.
«Vsjo! Aizbraucu,» Kristīne blogoja 2008.gada 9.janvārī.
30.janvārī virtuālajā vidē parādījās jauns ieraksts, patiesībā – maza eseja, kādu ar daudziem talantiem apveltītā Kristīne draugiem mēdz dāvāt laiku pa laikam. Publikācijai bija gaužām praktisks mērķis. Viņa gribēja palīdzēt ceļā nejauši satiktam indiešu puisim.
«Kad kaulējāmies par istabas cenu, viņš ik pa laikam no sirds smējās. Tad piekrita. Sāka ņemties ar pasēm. Manējo paturēja un pētīja vismaz kādu pusotru stundu.
«Daudz zīmogu,» viņš tad teica.
«Ceļoju,» – tā es.
«Vai pēdējā laikā esat bijusi Izraēlā, Jordānijā, Ēģiptē?» viņš sāka uzskaitīt.
«Vai izskatos pēc teroristes?»
«Ne gluži, bet, redziet, ir jau zināmi tie latviešu lidotāji…»
Pārsteigta konstatēju, ka viņš ir informēts par tādu nu jau 13 gadus vecu lietu, kad kāds britu špicbuks šmugulēja ieročus tamilu nemierniekiem un to atvešanai bija nofraktējis piecus mūsējos lidotājus. (..)
«Lūk, malacis, seko līdzi,» nodomāju un palūdzu iespēju pieslēgties pie globālā tīkla. Tais dienās es to darīju teju vai katru vakaru cerībā, ka kāds eņģelis būs ieskaitījis nedaudz naudas ikdienas tēriņiem. Kompis stāvēja viņa istabā, un es biju spiesta sēdēt uz viņa gultas maliņas, pastumjot dziļāk tīro dvieļu kaudzīti. Ievēroju, ka istabiņa rotāta ar katoļu svētbildēm, bija pa krustam, svētā Dievmāte kā desktopa bilde…
Kamēr spiedu taustiņus, viņš negaidīti pajautāja: kādi esot mani uzskati par laulību vispār? Atbildēju, ka pozitīvi. Tad viņš ļoti atklāti – tik atklāti un tik naivi, tā, kā eiropieši to nemēdz darīt, – pastāstīja, ka vēloties precēties, bet gribot noteikti precēt eiropiešu meiteni, nevis indieti.
(..) Šķita, ka viņš grib sirsnīgi pakonsultēties par to, vai viņam ir kādas reālas izredzes, vai nav – satikt jauku meiteni ar labu sirdi (to viņš īpaši uzsvēra) kādā no interneta blogiem, kuros viņš, šādu nopietnu nolūku vadīts, bija nesen kļuvis par biedru. Sākumā es, īpaši neiedziļinoties, teicu: vai traks! Ko gan viņš iesāks ar tādu emancipētu eiropieti? Ja nu vienīgi kāda poliete vai lietuviete no īsteni katoļticīgām zemēm.
Vēlāk viņš izstāstīja, ka gribot doties pasaulē un darīties, un taisīt kādu aizraujošu biznesu un tāpēc viņam vajadzīga eiropeiski domājoša sieva. Kā izeja, kā logs uz ārpasauli. Un, ja apņems indieti, tad viss, cauri – pareiza mājas dzīve pēc indiešu kanoniem, ģimenes aprūpēšana, nekāda dauzīšanās pa pasauli. Un es viņu saprotu! Un tad viņš man palūdza, un mēs norunājām, ka mazākais, ko varu darīt lietas labā, – es varu uzrakstīt par šo te un viņu savā mazajā blodziņā. Un, ja ir kāda ieinteresēta būtne, kas atbilst parametriem (galvenais – tā sirds!) un kam šī liekas iespēja, tad griezieties pie manis pēc adreses.
Bet bez ākstībām. Puisis ļoti nopietns, sirsnīgs un smuks (..), trīsdesmitpiecgadīgs, pats uzcēlis ļoti mīlīgu, mazu baltu viesnīcu Arābu jūras krastā, mamma ir, divi brāļi un lieieieielas ilgas.»
Ar gludinātu kreklu uz baznīcu
Saprecināšana ar citām cieta fiasko. Kristīne atgriezās Latvijā, taču pēc nepilna gada, pirms tam saņemot katoļu baznīcas konfirmāciju, Indijā tika salaulāta ar Antonio. Antons, kā vīru sauc Kristīne, patlaban ir Latvijā pie viņas, šā vīrieša ikdiena Indijas izpratnē tiešām ir tālu no tradicionālās. Kamēr Kristīne strādā Laikmetīgās mākslas centrā skaistajā Alberta ielas jūgendstila rajonā, viņš zaļajā Rīgas nomalē Juglā ved pastaigās gadu un divus mēnešus veco Gundegu.
«Raksts taču nebūs par privāto dzīvi?» man jautā Kristīne. Šalle, ar ko atglausti viņas mati, tāpat kā plīvojošie bikšusvārki, drīzāk ir stila elements. Tieša un brīva, viņa nav mainījusies. Indijā brīdi nēsājusi zelta ķēdīti, tur vietējā sieviete, pat visnabadzīgākā, nedrīkt staigāt bez statusa simbola un krājuma nebaltai stundai – gabaliņa zelta. Tad izdomājusi Antona viesnīciņā iekārtot vēl vienu istabu, zeltu pārdevusi.
Pēc Kristīnes atgriešanās no Indijas 2010.gada vidū satikušās pirmoreiz, neiztirzājam ne viņas laulību, kas bijusi pārsteigums pat vistuvākajiem cilvēkiem, ne iepriekšējo dzīvi. «Nebija lemts,» atvadīšanos no Karostas rezumē Kristīne, savelkot lūpas skarbā strīpā. Kultūras centrs ir slēgts, Liepājas Universitātē gan darbojas studiju programma Jauno mediju māksla, kuras bāzi viņa radīja kopā ar draudzeni Aiju Druvaskalni-Urdzi. Aijas dzīvību pirms gada paņēma vēzis.
Taču Kristīne joprojām rada idejas. Starptautiskās Migrācijas organizācijas projektā nesen lasījusi lekcijas sievietēm, kas Latvijā ieradušās no valstīm ārpus Eiropas Savienības: Armēnijas, Uzbekistānas, Ukrainas, Baltkrievijas. «Latvijas kultūras kods,» viņa atklāj pašas izveidoto saturu. «Pamatlietas mūsu mākslā, vēsturē, kino. Arhetipiskie pamati – Sprīdītis, Lāčplēsis, sērdienīte, viensētas, Baltijas ceļš…»
Sākumā emigranti no «trešajām valstīm» ir ļoti atvērti latviešu kultūras iespaidiem, latviešu valodai, stāsta Kristīne. Ja nesaņem palīdzību vai, vēl sliktāk, piedzīvo atgrūšanu, atrod daudz labvēlīgāko un amorfāko Latvijas krievvalodīgo zonu, kur ieslīd kā zivis ūdenī.
«Kultūras kodu tulkotāja,» – tā viņa definējusi arī savu darbību Indijā. Ārzemnieki, kas nakšņoja Antonio viesnīciņā Kočinā, ēzdami Kristīnes gatavotās brokastis, atkal un atkal mēdza tincināt viņu par indiešiem pašsaprotamām lietām.
Pilsētiņas vienīgajā naktslokālā puiši uzlūdz puišus tāpēc, ka meitenēm tur iet nav piedienīgi. Šis žests pašmāju stiprā dzimuma starpā netiek pārprasts. Ārzemniece, kas līdzīgi stilīgajai Binnijai raidījumā Zvaigznes ceļo atļausies, Indijas ielās izejot, šortos iespīlēt iesauļotās ciskas, izpelnīsies lipīgus tumsnēju acu skatienus ne jau vietējo nekaunības dēļ, kārtējo reizi skaidroja Kristīne. Indijā nav bijusi ne apgaismība Voltēra izpratnē, ne seksuālā revolūcija, cilvēki vienkārši nav pieraduši pie šīm vaļībām.
«Sajūta, ka sabiedrības normas ir tādas kā Latvijā pirms 100-150 gadiem. Blaumaņlaiki,» Kristīne blogoja no Indijas. «Nu, piemēram, nevarētu taču iedomāties, ka Blaumaņa Kristīne gozētos bikini un ietu tāda publiski peldēties. Vai dzīvotu ar Edgaru neprecējusies un uzspļautu tam, ko par viņu domā radi, kaimiņi un mācītājs. Vai izkoptu savas «individuālās vajadzības». (..)
Izpratne par godaprātu un tādām «vīrs un vārds» lietām arī atpazīstama no attiecīgajiem kopotajiem rakstiem,» viņa turpina. «Tā mani īpaši sajūsmina. Kaut arī vietējie smaida un saka, ka nemaz tā neesot, jo esot daudz krāpniecības visapkārt. Un svētdienās visi gludinātiem krekliem dodas uz baznīcu. Vispār ne tikai svētdienās. Baznīcas ir pilnas visu laiku, jo tauta ļoooooti reliģioza.»
Ģimenes ir stipras, radi turas cieši kopā, bērni godā un ciena vecākus, bet citus, kas kaut nedaudz vecāki par viņiem, sauc par tantēm un onkuļiem. Neviens neatsakās no ģimenes pasākumiem un pat ikdienišķām pusdienām mājās, lai kļūtu par darbaholiķi – uzskaitījums ir garš.
Ājurvēda un zobenu cīņas
Kristīnes blogu var baudīt ar tikpat lielu apetīti kā indiešu rakstnieces Arundhati Rojas grāmatas. Vai pat vēl kārāk – rakstījusi taču latviete. Kura iefiltrējusies eksotiskajā kultūrā dziļāk nekā ceļojoši žurnālisti vai tūristi, ko viņa pa viesnīcas logu pat visspiedīgākajā karstumā redzēja sarkanām, pārmocītām sejām apskatām ieplānotos objektus.
Viņa pati gan arī nebija viesnīcā sēdētāja. Cēlās agri no rīta, lai pulksten sešos kopā ar vīru sāktu nodarbību senajā zobena cīņu mākslā kalaripajatā. Skolotājam pirmajā reizē nesa «vienu araka riekstu, ievīstītu trīs ļoti specifiskās smaržīgās lapās, simt rūpiju banknoti un vienu rūpijas monētu». Pasniedza paklanoties, izrādot cieņu.
Karkadā – Dienvidindijas vistumšākajā mēnesī, kas ilgst no jūlija vidus līdz augusta vidum, tāpat kā vietējie, latviete ievēroja paražu ārstēt ķermeņa vainas, iemēģināja ājurvēdu. Viņa par šo Austrumu kultūras fenomenu, tāpat kā par visu citu, gan spēj runāt ar veselīgu humoru.
«Vispieredzējušie diagnostiķi paziņoja, ka ar asinsriti man esot galīgā trubā, tāpēc arī tas briesmīgais nogurums no rītiem un vispār. Acīmredzot dzimtenē asinsrites uzlabošanai pietika ar glāzīti konjaka, bet tagad tad var redzēt, kas ir kas. Ļoti patīkama procedūra ar eļļām un mikstūrām, kas atgādina bērnības klepuszāles. (..) Kompi toties uz stingrāko noliedza – tas esot asinsrites ļaunākais bieds! Jāpāriet uz zoss spalvu un rokrakstu. Jāraksta smaržīgas vēstulītes.»
Indija un Latvija, Austrumi un Rietumi. Dažāda kalibra kultūras kodi plīvo no katra Kristīnes vēstījuma. Viņa ir piedzīvojusi musonu lietus, kad mēbeles sapelē un plastmasas krēsls izrādās nevis nabadzības, bet praktiskuma diktāts. Ar Kočinas eksmēru dalījusi rūpes par kādu ielas kuci, nespēdama vien nobrīnīties, kā bijušais trīsmiljonu pilsētas galva var būt tik vienkāršs: mazā īrētā dzīvoklītī konsultē ļaudis, kam joprojām ir svarīgi viņa padomi, un svešajai ārzemniecei izpalīdz, atnesot suņu pretblusu šampūnu.
Atkal – pret straumi
Kristīne pirms pārcelšanās uz Indiju vēl izbaudīja trekno gadu izskaņu Latvijā, arī dzimtenē «atkoda» kultūras kodus: «Ap tādiem neciliem un noplukušiem blokmāju rajončikiem šodien (saulaina vasaras sestdiena!) kā apsēsti riņķo tie garie, baltie limuzīni… Uz kāzām, vai! Tāda tā vienkāršā cilvēka norma… A es kā muļķe te par tautas sociālo nodrošinājumu uztraucos.» Viņas emigrācijas laikā Latvijā bija krīzes zemākais punkts, Kristīnes pašas dzīve, kā saprotams starp vārdiem, bija tik savērpta, lai par dzimteni varētu aizmirst.
Tomēr viņa Indiju neidealizē. Būdama poliglote, Keralā runāto malajalu valodu pēc pusotra gada sākusi saprast, bet gaišie mati un acis bija pazīme, kas viņu vienmēr padarīs atšķirīgu no tumsnējiem dienvidindiešiem. Par balto madāmu, kam pārdevēji prasīs trīs reizes augstāku maksu.
Tas viss nu nekādi nelīmējās kopā ar Blaumaņa Kristīnes statusu. Kad Briede Latvijā iznākošajiem Kino rakstiem piesolīja publikāciju par indiešu filmu industriju, izrādījās, ka pie kino izplatītāju firmas šefa, kas turklāt ir viens no viņas jauniegūtajiem radiniekiem, Keralā drīkst iet tikai kopā ar vīru. Ierasties viņa birojā vienai pašai būs kompromitējoši.
Gaidot Gundegu, Kristīne līdz mielēm sailgojās pēc Eiropas.
Mūžīgā saule, gadalaiku maiņas un draudīgo rudens vēju trūkums, kas visas Indijas dienas pārvērta «garās un laiskās vasaras brīvdienās, kuru laikā grēks būt produktīvai un rezultatīvai», vairs nelikās burvīgākā nots likteņa iespēlētajā dzīves partitūrā.
Sapņos rādījās dzestrs rudenīgs mežs, smaržīgākais pasaulē, Kristīne iet sēnēs ar saviem diviem suņiem…
Iepazinusi indiešu birokrātiju un apzinoties, cik sarežģīti būs mazajai reģistrēt Latvijas pilsonību, viņa izlēma bērnu laist pasaulē dzimtenē.
«Mūsdienu pasaule nav tāda, aiz kuras tu novelc strīpu,» Kristīne pie savas nākotnes atstāj bezgalības zīmi.
Eiropas rudenī, kas Indijai atnesīs kārtējo pēc saules, zemām cenām un mirdzošām krāsām izslāpušu tūristu lavīnu, Antonio dosies strādāt Keralas viesnīcā, kur viņi satikās. Izskatās, ka Kristīne pagaidām paliks Latvijā – tāda pati, tomēr citāda nekā pirms Indijas.
«Atkal sanāk pret straumi. Iznāca pagājšnedēļ parunāties ar vienu meiteni no Īrijas – ļoti katoļticīgas valsts -, ka tur tagad visi cenšoties tikt vaļā no katolicisma. Un še tev! Es atkal, tieši pretēji, apzinātā un nu tak jau ļoti nobriedušā vecumā stūrēju iekšā teju vai viskonservatīvākajā no konfesijām!» viņa raksta savā blogā. «Viņa mani nofilmēja kā dokumentu 21.gs. arhīvam. Un es viņu arī nofilmēju – ārkārtīgi jauku lezbieti no katoļticīgas ģimenes. Tā mēs te dzīvojamies…»
