Pirmoreiz portretu kapakmenī Lelde iegravēja pirms 15 gadiem
Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas stikla nodaļas beigšanas kāds paziņa uzaicināja viņu zīmēt burtus. Lelde piekrita, jo viņai tas padevās. Uzzinājusi, ka tos pārkopēs uz kapakmeņa, viņa bija izbrīnīta, taču pierada un ar laiku sāka gravēt portretus. Mācījās no meistariem, jo profesionāli apgūt akmens grafiku Latvijā nevar.
«Darbs ir nesievišķīgs, smags, putekļains un prasa daudz pacietības.» Viens portrets top aptuveni deviņas stundas, stāvot kājās. Speciālos gravējamos instrumentus, kuriem galā dažāda resnuma cietmetāla adatas, pieslēdz strāvai: vietā, kur adata pieskaras, paliek balts punkts. «Nekur jau nav jāsteidzas.» Lelde stāsta, ka viņai tīk darbus nostrādāt perfekti – tā, lai tie ir reālistiski. «Ir bijušas reizes, kad, saņemot akmeni, tuvinieki raud un saka: kā dzīvs!» Protams, gadās, ka portrets neizdodas. Tad palīdz puiši no akmeņkaļu darbnīcas: portretu izslīpē, un tas tiek veidots no jauna.
Lielākoties klientus Lelde nesatiek. Viņa saņem fotogrāfiju, palielina to, pārzīmē un pārnes uz akmens caur koppapīru – pārvelkot kontūras ar pildspalvu, kurai beigusies tinte. Latvieši parasti vēlas, lai uz vienkārša laukakmens iegravē rudzu vārpu, ozolzaru vai rietošu sauli, slāvi – portretus, romi – aizgājēju pat visā augumā granītā. Ir reizes, kad viņa atteikusies no pasūtījumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.