Jā, es biju savrups • IR.lv

Jā, es biju savrups

3
«Ticiet man, tos mīnusus, ko jūs caur saviem jautājumiem man likāt just, es labi saprotu un zinu, kur esmu kļūdījies un kur vajadzēja citādi.»
Anita Brauna

«Tas nebija manas dzīves veiksmīgākais solis,» par savu atgriešanos politikā kopā ar oligarhiem Šķēli un Šleseru tagad saka Guntis Ulmanis (72). Politisko karjeru bijušajam Valsts prezidentam nākas beigt tautas atlaistā Saeimā, tomēr Ulmanis negrasās kaisīt sev pelnus uz galvas. «Vēlme atgriezties politiskajā darbībā nebija kļūda. Kļūda varbūt bija, kā es izdarīju» 

Pagājušajā vasarā, gatavojoties kārtējām vēlēšanām, no Gunta Ulmaņa burtiski strāvoja enerģija. Ne vienam vien šķita, ka, sameties kopā ar netīrās varas simboliem Andri Šķēli un Aināru Šleseru, Ulmanis ir aptraipījis ne tikai savu cienījama valstsvīra reputāciju, bet arī grauj ticību godīgai politikai, taču pats eksprezidents, atkal sajutis politikas garšu, dzirkstīja uzņēmībā un solīja Šķēles un Šlesera intelektu novirzīt valsts labā. 

Gada laikā Ulmaņa plāns no bēdīgi slaveno oligarhu partijām uztaisīt jaunu politisku spēku ir sabirzis druskās, un pašā sākumā aprāvusies arī atsāktā politiskā darbība – ārkārtas vēlēšanās septembrī Ulmanis vairs nekandidēs. Bijušā Valsts prezidenta politiskie nodomi ir cietuši fiasko, tomēr būtu pārspīlēti teikt, ka Ulmanis jūtas sagrauts. Nav tikai vairs dzirksteļu, un sarunas laikā viņš ietur pāris dziļas pauzes. 

«Lembergs vienkārši ir nekaunības un cinisma kalngals»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu