Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ļauno puķu pārdevēji

Londonā strauji uzplaukusi Latvijas modes dizainera Fjodora Podgornija karjera. Jaunākā kolekcija Ļaunuma puķes, kas tapusi kopā ar partneri Golānu Frīdmanu un jau godalgota jauno talantu skatē Lielbritānijā, šonodēļ tiks rādīta arī Rīgas modes nedēļā

Fjodoram viss ir «šausmīgs». Šis vārds tiek lietots gan kategoriski negatīvā, gan ļoti pozitīvā nozīmē. Itāļu modes dizainers nelaiķis Džanni Versače ir «liels tēls, uz kuru es šausmīgi skatījos». Franču modes dizainers Terijs Muglers «mani šausmīgi aizrāva, arī seksa viņam bija šausmīgi daudz». Antverpenē, kur Fjodors studēja, «seksualitāte bija šausmīgi manāma uz āru, un tur bezmaz varēja redzēt sadomazohismu uz ielas». Amerikāņu fotogrāfs Deivids Lašapels joprojām atstāj «šausmīgi lielu iespaidu». 

«Šausmīga iedvesma» ir arī Aleksa no 80.gadu amerikāņu ziepju operas Dinastija, «arī seksuāla, bet īstenībā arī Kristela ir baigā ikona, jo viņas tērpi ir simt reižu labāki nekā Aleksai». 

Savukārt tagad Fjodoram «šausmīgi nepatīk, ka pret ķermeni izturas kā pret lietu vai preci – ko var pirkt un pārdot». 

Un ko viņš saka par mani, jo esam pazīstami desmit gadus? «Vēl joprojām atceros tevi, sēžot [kursabiedrenes] Karīnas zilajā kažokā. Tās ir šausmīgi foršas atmiņas. Neparastas atmiņas. Tās paliek uz visu mūžu.» 

Pats Fjodors šajā laikā no puikas ar gariem rudiem matiem ir kļuvis par īsmatainu jaunekli, kas mēdz valkāt rūtainus Comme des Garçons svārkus un krekliņus ar nosirmojošu rokgrupu, piemēram, Iron Maiden un Kiss nosaukumiem. Viņš ir kļuvis par cilvēku ar porcelāna baltu ādu un cerīgi iemirdzējušos karjeru. 

Pēdējā laikā daudzas domas Fjodoram saistās ar Latviju. Viņa radītie jaunākie tērpi nedēļas nogalē būs redzami Rīgā, jo lokālās modes nedēļas laikā tiks prezentēta Fyodor Golan kolekcija – no Londonas uz Rīgu tiks atvestas Ļaunuma puķes

Dueta rašanās
Fyodor Golan ir modes tandēms: latvietis Fjodors Podgornijs (26) un Golāns Frīdmans (27), izraēlietis ar Vācijā un Marokā rodamām saknēm. Viņi iepazinās pirms četriem gadiem, Lielbritānijā apprecējās un pagājušajā gadā, tā teikt, sasista cūciņu, pievilka jostas un pameta līdzšinējos darbus, lai pilnībā pievērstos paši savam modes zīmolam. Pirms tam Golāns bija tikko beidzis Marangoni modes skolu Londonā un strādāja pie jaunā britu dizainera Ričarda Nikola un nelaiķa Aleksandra Makvīna, kura namā veidoja mežģīnes un apdrukas. 

Pēc mācībām Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā savu turpmāko karjeru ar Londonu bija saistījis arī Fjodors. Viņš bija atradis darbu japāņu avangardista Iseja Mijakes modes namā, kur sāka kā pārdošanas asistents, kļuva par pārdošanas veicināšanas speciālistu un sāka ceļot uz Japānu un Parīzi, lai iekārtotu zīmola veikalus. «Japānā es satiku pašu Mijaki,» joprojām jūsmo Fjodors. «Dizaina studijā man parādīja plisējuma tehnikas, mašīnas, tas bija kā sava veida īsais kurss modes biznesā.» 

«Pirms Golāns pabeidza savu koledžu, es palīdzēju viņam ar kolekciju. Tā mēs sākām un organiski izaugām, lai taisītu kopā modi,» atceras Fjodors. 

«Ir viegli, un ir grūti, bet tas ir tā vērts,» par kopā strādāšanu turpina Golāns, jo «mēs esam nepārtrauktā dialogā, godīgā, nevis ar bullshit pieeju.» 

Viņu pirmās kopējās kolekcijas nosaukums bija Pagānu dzeja. Tās debija bija Londonas modes nedēļā šāgada 19.februārī īpašā skatē, kurā uzaicina piedalīties jaunos daudzsološos talantus. 

Tajā sestdienas vakarā ārā lija, pie Koventgārdenas Lielā masonu nama durvīm stāvēja gara rinda. Auditorijā bija daudz cilvēku. «Ap 500,» atminas Fjodors. «Un neilgi pirms skates sākuma notika fuck – atskanēja ugunsgrēka trauksmes signāls, un visiem bija jāpamet telpas un jāiet ārā.» Modeles aptinās ar palagiem, lai lietū neizšķīstu uzklātā kosmētika un frizūras. 

Viss sākās ar pusstundas kavēšanos, kas modes pasaulē nereti nozīmē – tieši laikā. 

«Kad iznāca brūnā garā kleita ar [imitētām] rētām, visi sāka celties augšā, lai to labāk saskatītu. Un sākās maniakāla fotografēšana,» nākamajā dienā pēc Pagānu dzejas debijas notikušo restaurēja Fjodors. Un optimistiski piebilda, ka «mēs ceram iekļūt pirmdienas avīzēs». 

Atnāca pirmdiena un… lielajos britu laikrakstos viņu vārdi nebija manāmi. Toties jauno dizaineru medības sāka modes žurnāli un blogi. «Kolekcija ir likta kopā ar lielu prasmi un smalkjūtību, īpaši iespaidīga bija ādas kleita ar skumjiem rētu reljefiem – tai piemīt mežonīga pievilcība,» rakstīja Nika Naita veidotais Showstudio.com. «Juteklisks un ārišķīgs dizains,» sprieda Eyespyfashion blogs. 

Viduslaiku karaliene Gaga
Var teikt, ka panākumi atnāca ātri. Tūlīt pēc skates dienas uzradās pirmie iepircēji no Hongkongas, tiem sekoja pirmais uzaicinājums uz modes nedēļu siltajā Zagrebā (papildus piesolot šoferi un ekskursiju), un pirmā zvaigzne, kas pasūtīja Fyodor Golan izstrādājumus, bija neviena cita kā Lēdija Gaga. 

«Vai jūs interesē taisīt tērpus Lēdijai Gagai?» kādā maija dienā pieteicās mūziķes stiliste Anna Treveljena. Par pasūtījumu solīja samaksāt «pašizmaksas cenu». 

«Viss notika šausmīgi ātri.» Proti, «PR cilvēki mums pateica, ka jau nākamajā rītā uz galda jābūt skicēm.» Stilistei patika. Tāpēc nedēļas nogalē dizaineru mazajā dzīvoklītī gāja karsti: divi dizaineri, divi praktikanti un viena «seksīga» draudzene dienu un nakti šuva, līmēja un grieza tērpus Lēdijai Gagai. «Mēs gājām līmēt pat koridorā, arī ārā, jo pēc tam istabā nebūtu iespējams gulēt. Tas bija ļoti intensīvs process,» stāsta Fjodors. «Mums bija nežēlīgi maz laika – stiliste to pateica piektdienā, un pirmdienā jau vajadzēja atdot divus tērpus. Mēs iedevām trīs.» Pašiem bija jākravā somas un jābrauc uz Zagrebu. Drīz pēc tam Lēdija Gaga uzstājās Grema Nortona TV sarunu šovā, tērpusies melnā Fyodor Golan veidotā ansamblī. 

Blogiem, kas seko Gagas gaitām, abi dizaineri skaidroja: «Viņa ir iedvesmojoša māksliniece, un jau pašā sākumā mums bija ļoti viegli saprasties. Jo mēs savus dizainus radām spēcīgai, individuālai sievietei, un Gaga šīs īpašības iemieso. Mēs vēlējāmies attēlot viduslaiku karalieni: tumšu, skaistu un noslēpumainu – gluži kā pavedinātāju, bagātīgu detaļās un simbolos. Piemēram, plecu siksnas, kas veidotas no pitonu ādas un izrotātas ar vairāk nekā tūkstoš melniem Swarovski kristāliem, atgādināja vizuļojošas bruņas vai otro ādu.» 

No pilsētas ar rītdienu
Fjodors nemāk braukt ar velosipēdu. Dejo labāk par pašu Džordžu Maiklu. Boikotē rozīnes, bet nesmādē brī un gorgonzolas sieru. 

Mode viņu vienmēr ir aizrāvusi. «Vienmēr esmu skatījies uz ķermeni seksuāli. Pat tad, kad biju maziņš,» apgalvo Fjodors. «Skatījos un analizēju [ķermeni]. Mani tas kaut kā aizrāva – kā tu ar to manipulē un kā prezentē sevi. Un mana mamma bija šausmīgi forša, vienmēr fashion&style. Ļoti stilīga, un viņai astoņdesmitajos bija foršas drēbes.» 

Savu bērnību līdz pamatskolas gadiem viņš aizvadīja «pilsētā ar rītdienu», mācījās vienā no Ventspils vidusskolām. Pēc tās vēlējās izrauties no mazpilsētas. Atceras, ka vēlāk kādā no Ventspils apciemojuma reizēm iegriezies bārā, kas pēc izskata atgādina pabu. Pasūtījis viskiju ar kolu. Abus dzērienus arī saņēmis, tikai atsevišķās glāzēs – nācies sajaukt kopā pašam. 

Es pirmoreiz viņu satiku 2001.gada vasarā, kad abi kārtojām iestājeksāmenus Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, lai studētu apģērbu dizainu. Viņam bija 17 un elektriski oranžas sporta bikses. Viņš skolā tika uzreiz, bet man vajadzēja iet pie direktora uz pārrunām. Atceros, ka tante no uzņemšanas komisijas uzdeva laikam tikai vienu jautājumu. Un tas bija aptuveni šāds: kāpēc gribi apgūt tik sievišķīgu profesiju? Uz to direktors atcirta, ka tā nu vis nav. Viņi apskatījās papīros, ka viens puisis jau priekšā. Un pēc kabinetā izskanējušā argumenta – «lai Fjodoram nebūtu tik garlaicīgi» – mani uzņēma. 

Un garlaicīgi nebija ar’. Kādā no pēdējiem mācību semestriem modes grafiku huligāns un nonkonformists Fjodors kompozīcijas nodarbībās izveidoja divdomīgas planšetes. Nosauca tās par Sabotāžu, ko ilustrēja ar izšķīduša zelta krāsas bumbu, raupju nama sienas atveidu un gāzes maskās ietērptām figūrām. Kombinē ģērbtai sieviešu figūrai ar angļu supermodeles Erinas O’Konoras sejas vaibstiem bija starp kājām atveidots penis. Fjodors bija nikns par vērtēšanas komisijas piešķirto piecnieku no desmit ballēm un gāja sūdzēties pie nodaļas vadītājas. Atzīme neapmierināja. Uzskatīja, ka nav ticis saprasts. 

2005.gadā Fjodors sāka studēt akadēmijā Antverpenē. Pēc nodarbībām nereti gudroja, kādos vēl garšas kārpiņām neapnikušos veidos pagatavot lētākos makaronus. Tajā pašā laikā par pirmo studenta kredīta naudu nopirka leģendāro Madonnas grāmatu Sex. Tā bija nežēlīgi dārga. «Es jau domāju, ka nekad to nedabūšu…» Šī grāmata viņam nozīmējot daudz. «Kad augu, Madonnas erotika mani šausmīgi aizrāva, un tā man ļāva, palīdzēja atrast sevī pašpaļāvību. Jo šī grāmata ir tieši par to: par seksu, par sadomazohismu un vispār – par brīvu seksualitāti.» 

«Ja tu atceries, man koledžā, lietišķajos, vienmēr ir bijis svarīgi paust seksualitāti gan planšetēs, gan iedvesmās.» 

«Kā var aizmirst sievietei starp kājām ieliktu vīrieša locekli?» es minu. 

«Jā, tas man bija ļoti svarīgi.» Tas viņam atklājis, ka «tieši ķermeniskums, tieši dialogs ar ķermeni ir svarīgs». «Man kailums nav tikai kā sekss vai seksuāla iekāre, bet, gluži kā mākslā, apbrīnas objekts.» 

Ļaunuma puķes
Iedvesma nākamā 2012.gada pavasara/vasaras apģērbu kolekcijai Ļaunuma puķes, kas tagad tiks rādīta arī Rīgā, nākusi no gleznotājiem Vinsenta van Goga un Frīdas Kalo, no amerikāņu kuturjē Čārlza Džemsa pūralādes («ļoti daudz mūs iedvesmo viņa fiksētās silueta līnijas») un ietekmīgā 19.gs. franču dzejnieka Šarla Bodlēra, kura slavenākajam dzejas krājumam ir tieši šāds nosaukums – Ļaunuma puķes. 

«Mums patīk, kā šie mākslinieki tver dabu,» modes industrijas Pelēkajai Lēdijai, kā tiek dēvēts laikraksts The Women’s Wear Daily, skaidroja Fjodors, proti, «kā veidu, lai paustu sāpes», minot, ka «Frīda pat aizgāja līdz tam, ka uz sava ķermeņa sāka zīmēt ziedus, lai palīdzētu to atkal salikt kopā». 

Turpinot sāpju tēmu, Fjodors pastāsta, ka viena no viņu skates modelēm šoruden Londonā bija Valērija, dāma gados ar gariem, sirmiem matiem. Viņa savos 67 ir gan modelējusi Kubā («kaut kad 70.gados»), gan pozējusi slavenā britu fotogrāfa Rankina objektīva priekšā. «Viņa ņem no dzīves visu un»… un sastiepa kāju. «Trīs dienas pirms skates. Mēs jau domājām, ka nedefilēs, jo visu skates dienu sēdēja ar kāju ledū,» atceras Fjodors. «Vecā dāma bija apbrīnojama, viņai ir tik šausmīgi forša enerģija. Viņa bija karotāja un nogāja papēžos. Mēs tās kurpes viņai [pēc tam] uzdāvinājām.» 

Trauksmaini un sievišķīgi, – pēc 17.septembrī Londonas modes nedēļā prezentētās Fyodor Golan kolekcijas secināja The Women’s Wear Daily. «Viņi ir unikāli un spītīgi. Viņi dara to, ko vēlas, un seko savai sajūtai,» atzina miesnieka dēls, franču modes dizainers Rolāns Murē, kas šogad bija viens no īpašā Fashion Fringe konkursa žūrijas locekļiem. Žūrijā bija arī kādreizējā supermodele, tagad kašmira izstrādājumu dizainere Klaudija Šīfere. Tieši viņa tovakar, kad Latvijā bija 11.Saeimas ārkārtas vēlēšanu nakts, kāpa uz mēles un sniedza apsveikuma buču Fjodoram. Duets Fyodor Golan šajā modes talantu konkursā tika atzīts par uzvarētājiem, iegūstot prēmiju (kuras apjoms tiek turēts noslēpumā) un vietu savai studijai Londonas Somersetas mājā. Šajā milzīgajā namā Temzas krastā Londonas centrā notiek Londonas modes nedēļas skates, un tajā atrodas arī vairākas dizaineru darba studijas. 

«Netālu no mums būs jauns britu adījumu dizainers Kregs Lavrencs,» stāsta Fjodors. 

«Jūs varēsit kopā dzert kafiju!» es iesaku. 

«Nē, vajadzēs nozagt viņa kontaktus.» 

«Bet varbūt adāmmašīnu?» 

«Ha-ha-ha, mums jau ir ļoti forša meitene [praktikante, kas beigusi lietišķos], ar šādu mašīnu,» smejas Fjodors. 

Savas pirmās kolekcijas skices Fashion Fringe konkursam Fyodor Golan iesniedza arī pērn, kad to kūrēja šogad par antisemītiskiem izteikumiem negodā kritušais modes dizainers Džons Galjāno. Kaut arī daudziem tās likās iespaidīgas, duets palika pusfinālā. Taču nepadevās – pašu spēkiem un par savu naudu izveidoja pirmo kolekciju, jau minēto Pagānu dzeju

Kad tapa Ļaunuma puķes, leģendārais avīzes The Sunday Times modes apskatnieks Kolinss Makdauels, kas ir Fashion Fringe dibinātājs, speciāli nāca uz studiju skatīties, kā Fyodor Golan veicas ar metāla žaketi, kas vizuāli atgādina van Goga saulespuķes. «Bija lielas problēmas ne tikai ar viņu, bet ar daudziem citiem cilvēkiem, kas nāca [konsultēt un uzmanīt kolekcijas tapšanu],» saka Fjodors. «Viņi teica, ka žakete ir pārāk asa un mums ir jāizdomā, kādā veidā to apstrādāsim, lai tās asumi nevienu nesadurtu, nesaskrāpētu.» Jaunie dizaineri nopirka vīlītes un katrai lapiņai apvīlēja stūrus. «Tad sākām līmēt apkārt silikonu, nokrāsojām to zelta krāsā.» Galu galā kvalitāte visus apmierināja, proti, žakete vairs neskrāpēja modeli. 

Divi putni
Kad tiekamies vēlā oktobra pievakarē, kopš 17.septembra skates ir pagājis apaļš mēnesis. Fjodora un Golana dzīvoklī, kas atrodas uz ziemeļiem no Kensingtonas dārziem un no kura līdz Londonas Daugavas vanagu viesu namam ir nepilnas ielas garums, top melna hercogienes satīna kleita. Uz mežģīņu tīkla bāzes ar adatu un diegu tiek atpakaļ piešūti lāzertehnikā izgriezti apļi. 

«Ļoti daudz roku darba,» nepārprotamā intonācijā nosaka Fjodors – nedaudz līdzīgā tai, kādu Rīgas ateljē pagrabiņos var dzirdēt no nogurušām šuvējām, kas sapratušas, ka diez vai šoreiz izdosies izsist labāku samaksu. Fjodors ar šo tērpu gribējis radīt «sajūtu, ka tās ir kā zvīņas, ko metamorfozes laikā attīsta sieviete». Šis ir viens no vairākiem pasūtījumiem, kas saņemti no jauniem klientiem pēc Ļaunuma puķu prezentācijas. 

«Aizvadītā nakts man pagāja mežonīgā stresā,» atzīstas Fjodors. «Nevarēju aizmigt, jo mums šajā sezonā ir tik daudz pasūtījumu un februārī būs jārāda jau jaunā kolekcija.» 

Virtuves krāsnī cepas garšvielās izmasēts lasis. Būs arī kapāti sīpoli un kartupeļi. Ap to rosās Golāns, kam blakus būrī dzied divas krāsainas žubītes Apollo un Ozs. 

«Tas, kurš ir drusku vecāks (vismaz izskatās vecāks), ir Apollo, bet mazais ir Ozs,» ar saviem jaunajiem mājdzīvniekiem – putnu pāri – iepazīstina Fjodors. «Apollo ir tāds kā Golāns, un Ozs – gluži kā es.» Kāpēc? «Tāpēc, ka Golāns ir ļoti mierīgs, es esmu drusku šiverīgāks. Un tāds ir arī Ozs.» Ozs, kas ir saīsinājums no Ozīrisa, esot arī bezkaunīgāks. 

Un kādi ir viņu nākotnes plāni? «Mums ir doma veidot Fyodor Golain Maison – kā visu zem viena jumta,» atklāj «mierīgākais putns» Golāns. «Vecas tradīcijas turpinot ar jaunām tehnoloģijām. Proti, ne tikai kā zīmolu, bet jau kā dzīvesveidu.»

Mūslaiku Benjamiņa

Santu Anču (44) nevarēja nepamanīt jau tad, kad ideja par glancētu sieviešu žurnālu vēl tikai perinājās viņas galvā. Mugurā raiba kleita, kurai katra poga citāda, kuplas matu lokas, sabiedriski aktīva. «Īsts 80.gadu beigu hipsters,» saka kādreizējā kursabiedrene. 20 gados Anča ir kļuvusi par Latvijā lielāko žurnālu izdevēju. Viņai ir gan savs nams Rīgas centrā, gan sava muiža un valdnieces slava 

Dzirdot salīdzinājumu ar pirmskara Latvijas ietekmīgāko izdevēju Emīliju Benjamiņu, Santa Anča bez liekulības sarauc degunu. «Man nepatīk,» viņa saka. «Es nekādā ziņā neuzskatu, ka man būtu jāsalīdzinās ar Benjamiņu. Principā uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs liktenis un katrs cilvēks ir īpašs.» Santa ir Santa. 

Gatavojoties izdevniecības Žurnāls Santa 20 gadu jubilejai, tās vārda nesēja ir centusies noformulēt, kā līdz savai impērijai ir nonākusi, un atzīst, ka tajā ir arī kaut kas iracionāls: «Atbildēt uz šo jautājumu ir tāpat kā izstāstīt mīlestību.» Izstudējusi žurnālistos Latvijas Universitātē, liepājniece nav gribējusi braukt atpakaļ uz dzimto pilsētu. «Man vienmēr ir bijuši svarīgi cilvēki, ar kuriem esmu kopā. Universitātē biju sadraudzējusies ar saviem kursabiedriem, un man likās, ka būtu skumji, ja vajadzēs atgriezties Liepājā un sākt visu draugu loku veidot no jauna. Mums ar kursabiedreni radās ideja taisīt to Santu. Tad sāc darīt, un ieslēdzas atbildība par to, ko esi uzņēmies. Un tad jau vairs atpakaļceļa nav. Ir jādomā, ka jābūt finansiāli tik stabilam, lai nodrošinātu visiem algas un lai viss notiktu pietiekami nesāpīgi un plūstoši.» 

Ančas kursabiedrene un galvenās redaktores vietniece Santā Anna Peipiņa (viņai pieder izteikums par hipsteru) spriež, ka par žurnāla rašanos lielā mērā jāpateicas divu lietu kombinācijai – gan Santas apzinīgumam («viņa pat universitātē iestājās ar labāko atzīmju summu, lai gan nav teicamniece pēc definīcijas»), gan nezināšanai. «Ne Santa, ne cilvēki, kas kopā ar viņu 90.gadā aizsāka šīs idejas realizāciju, par daudz ko vienkārši nezināja, ka to nevar izdarīt. Kā jau ar daudzām jaunām lietām toreiz – neviens nebija pateicis, ka pār ūdeni nevar staigāt, un šī laimīgā neziņa arī pārnesa pāri ūdens virsmai.» 

Runājot par Santas tapšanu, Anča parasti uzsver divu cilvēku lomu – veļas ražotnes Lauma toreizējās prezidentes Zigrīdas Rusiņas un laikraksta Atmoda komercdirektora Viestura Koziola. Liepājas uzņēmums Lauma žurnāla izveidošanai piešķīra kredītu, bet Atmoda tam sniedza garantiju. Anča stāsta, ka Koziolam var pateikties arī par žurnāla un izdevniecības nosaukumu. Kad žurnāla veidotāji iegrimuši radošās mokās, kā jauno izdevumu saukt, Koziolam tas apnicis, un viņš teicis: «Tev ir skaists vārds, taisi Santu!» «Nav tā, ka man būtu lielas ambīcijas, lai visa izdevniecība sauktos Santa,» apgalvo Anča. 

Izdevniecību Anča ir būvējusi tandēmā ar otru līdzīpašnieku Ivaru Zariņu, kurš ir valdes priekšsēdētājs (Ančai pieder 55% uzņēmuma, Zariņam – 45%). Abus kopā saveduši draugi universitātes studentu ēdnīcā. Kā atceras Zariņš, Santa viņu uzrunājusi, sakot, ka meklē vīrieti, kurš topošajā žurnālā pildītu saimnieciskās un sagādnieka funkcijas. «Es biju pabeidzis fizmatus, un man bija pilnīgi vienalga, ko darīt, varēju arī žurnālu izdot,» komentē Zariņš. 

Nejauši par izdevēju kļuvušais Zariņš, pēc Ančas teiktā, ir tieši tas, kurš izdevniecības attīstībā nav ļāvis apstāties. «Es vairāk esmu ideju ģenerētāja, radošā, bet viņš ir tas, kurš saka – tagad vajag kaut ko jaunu darīt. Jo esi lielāks, jo stiprāks, jo ietekmīgāks. Tā tas viss izveidojies. Domāju, nav tā, ka es būtu mērķtiecīgā biznesa sieviete – es vairāk esmu idejas cilvēks. Ja man ir ideja, tad varu aizdegties, aizrauties, un, domāju, ka spēju līdzi aizraut citus cilvēkus.» 

Anča intervijā novembra Santā atzīstas, ka laiks pēc žurnāla radīšanas bijis grūts – pēc gada apprecējusies, vēl pēc gada piedzima dēls. «Atbildības loks palielinājās vairākkārt, un visas šīs lomas es darīju pirmo reizi. (..) Atceros, braucot mājās no darba, bija jāapstādina mašīna, jo man no saspringuma bija jāvemj.» Kā vienu no saviem dzinuļiem Anča min vēlmi būt pirmajai, un tas ir nesis augļus – viņa pirmā Latvijā izdeva ne tikai glancētu mēneša žurnālu sievietēm. Izdevniecība Žurnāls Santa pirmā Latvijā atklāja žurnālu vīriešiem (Klubs), vecākiem (Mans Mazais), nedēļas «dzelteno» žurnālu (Privātā Dzīve), nedēļas žurnālu sievietēm (Ieva) u.c. 

Pašlaik izdevniecība Žurnāls Santa izdod 23 žurnālus, starp kuriem ir vairāki tirgus līderi. Visvairāk lasītais žurnāls Latvijā jau daudzus gadus ir Ieva, kuras auditorija, pēc TNS datiem, šovasar bija 228 tūkstoši. Otrajā vietā ar 198 tūkstošiem ir Privātā Dzīve. Visvairāk abonēto žurnālu saraksta sākumgalā ir arī vairāki citi Ievas grupas žurnāli – Ievas Virtuve, Ievas Stāsti, Ievas Māja, Ievas Veselība. Žurnālam Santa pēdējos gados abonentu skaits manāmi sarucis, tomēr tas jo-projām ir visvairāk abonētais mēneša žurnāls sievietēm (pēc Izdevēju asociācijas datiem, 7338 abonenti šāgada oktobrī; nākamais lielākais abonentu skaits ir Lilit – 2833). 

RSU komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne uzskata, ka, pateicoties Ančas idejām un vēlmei sapņot, Latvijā iepretim analītiskajiem drukātajiem izdevumiem ir «neproporcionāli daudz patērētājsabiedrības likumiem atbilstošu ar sapņošanu, aizmiršanos, baudu, skaistu dzīvi un sevis mīlēšanas dažādiem veidiem saistītu žurnālu». «Bet tā nav Santas vaina, tas ir viņas pārliecinošā darba efekts,» – tā Rožukalne. 

Krīze samazinājusi izdevniecības apgrozījumu no 8,5 miljoniem latu 2008.gadā līdz 5,2 miljoniem latu pērn. 2009.gadā tā strādāja ar zaudējumiem, taču pagājušajā gadā uzņēmums spējis nopelnīt 748 tūkstošus latu, lai arī ekonomika valstī tikko atkopās. 

Vadās pēc intuīcijas
Anča nesteidz sevi dēvēt par biznesa cilvēku, tomēr viņas kolēģi visi kā viens uzskata, ka izdevniecības panākumu pamatā ir viņas personiskā biznesa intuīcija un uzņēmība. «Santa ir izteikts sajūtu cilvēks – gan pasaules uztverē, gan attiecībās ar cilvēkiem, gan pat biznesā. Viņa ļoti uzticas savai intuīcijai, tas ir viņas kompass arī izdevējdarbībā – notvert auditorijas vēlmes un gatavību lasīt tā vai cita tipa izdevumu, pirms, iespējams, auditorija pati to ir sapratusi,» saka Peipiņa. Zariņš savu biznesa partneri raksturo ar vādiem: «Izcili talantīga žurnāliste, kurā ir lieliski sabalansēts radošais un pragmatiskais.» «Santa perfekti prot atrast īstos cilvēkus savu projektu sekmīgai realizācijai,» papildina Inga Gorbunova, bijusī Ievas galvenā redaktore, tagad konkurējošās izdevniecības Dienas Žurnāli vadītāja. 

Anča ķērās pie Santas ar gluži sievišķīgu piesitienu – vēlējās Latvijā izveidot modernu žurnālu sievietēm, kādi bija ārzemēs un kādu gribētu lasīt pati. Taču tālāko izdevniecības darbību raksturo dzelžaina biznesa loģika – īpašnieki bez žēlastības ir aizvēruši ikvienu izdevumu, kas nenes peļņu. Šāds liktenis savulaik piemeklēja nedēļas analītisko žurnālu Kas notiek?, žurnālu jauniešiem S, ceļojumu žurnālu Čemodāns. Lietuvā Santa mēģināja izdot Playboy un Shape, arī tie slēgti. 

Kad lūdzu pastāstīt par izdevniecības biznesa stratēģiju, Anča atzīst, ka paskatīties uz sevi no biznesa viedokļa viņai ir grūti. «Es nedomāju, ka tā būtu liela stratēģija, es drīzāk rīkojos ļoti intuitīvi un kā man pašai liekas pareizi. Kad redzi, ka kāda no idejām nes zaudējumus un tur nebūs nākotnes, vienkārši esi spiests to lēmumu pieņemt. Tajos brīžos domāju – ja es to lēmumu nepieņemšu, mana neizlēmība mani pašu iznīcinās. Es neesmu gājusi nekādos biznesa kursos, neesmu lasījusi biznesa grāmatas, viss notiek saskaņā ar iekšējo pārliecību. Un man nav nācies vilties. Nenoliedzami, tā ir arī tāda veiksme līdzās.» 

Ar divām sejām
Plāksnīte pie izdevniecības Stabu ielas nama ieejas vēsta, ka to atjaunojuši Santa Anča un Ivars Zariņš. Tas atausīs atmiņā vēlāk, kad Santā strādājušie man būs teikuši, ka, izdevniecībai kļūstot lielākai, sajūtas tajā bijušas kā monarhu galmā. Aiz elegantās fasādes slēpjas sarežģītas attiecības. 

«Vari būt jebkurā pozīcijā, bet vienmēr jāapzinās, ka esi atkarīgs ne tik daudz no tā, ko un kā dari, bet gan no valdnieces kaprīzēm un biežajām garastāvokļa svārstībām. Ja ir pašcieņa un savs viedoklis, ja neesi biez-ādains un spējīgs vajadzības gadījumā paglaimot, nolūgties un norīt pazemojumus, nav iespējama normāla, profesionāla darbība un izaugsme,» raksturo bijušais augsta līmeņa darbinieks, kas nevēlējās publiskot vārdu. 

Anča darbiniekiem ir rīkojusi krāšņas balles un karnevālus, agrāk arī vedusi laivu braucienos, taču «ikdienā pietrūka komandas principa», saka Ainārs Ērglis, bijušais Kluba galvenais redaktors. Viņš norāda, ka ciena izdevniecības sasniegumus, taču «par Santu kā par vadītāju nevaru teikt tos labākos vārdus». «Nepatīk, un viss,» Anča atbildējusi kādai žurnālistei, kura vēlējusies noskaidrot, kāpēc viņas rakstu uzskata par sliktu. Kad sākusies krīze un žurnālu ieņēmumi krituši, darbinieki atceras, ka tas tika pasniegts kā slikts viņu darba rezultāts, nevis ekonomikas lejupslīdes sekas. Stingra, despotiska – ir citi bieži dzirdēti apzīmējumi. 

Rožukalne, kas savulaik strādājusi Santā par galvenās redaktores vietnieci, piekrīt, ka Anča bieži ir skarba pret padotajiem, tomēr «lielākoties Santas vērtējums ir ļoti atbilstošs». «Izņēmums ir cilvēki, kas viņai ļoti patīk vai viņai glaimo, šo cilvēku darba vērtējumā Santa pieļauj izņēmumus, vienlaikus redz un neievēro trūkumus. Lielākoties viņas īpašā labvēlība, varat to saukt arī par favorītismu, ļauj darbiniekiem atraisīties un augt, bet dažos gadījumos tā tiek mazliet izmantota,» novērojusi Rožukalne.

«Domāju – ja gribi kaut ko sasniegt, tad jābūt kaut kādai stingrībai un lēmumiem, kurus neapstrīd,» uz kritiku par despotismu atbild Anča. «Kad esi zenītā un iet labi, tad daudzi ar tevi gribētu uzvaras kumosu dalīt. (..) Grūtajos brīžos īstenībā paliec viens. Tiem, kuri saka, ka esmu despote, gribu teikt tā – lai viņi nāk un ir gatavi dalīties manā vientulībā un grūtajos lēmumos, un tad es paskatīšos, kādi viņi būs vadītāji.» Anča paškritiski spriež, ka rakstura dēļ savās izpausmēs var būt skarba un arī organizācija ir tik liela, ka visiem lēmumus izskaidrot nevar. «Mēs ar Ivaru esam divatā, mēs principā atbildam ar savu naudu, un mums ir jāpieņem gala lēmumi. Lai ar visiem tos izrunātu, man laika nepietiks dzīvot pašai savu dzīvi. Tāpēc vieglākais ceļš ir pateikt tādā tonī, pret kuru nav iebildumu.» 

Peipiņa saka – būdama sajūtu cilvēks, Santa ne baidās, ne kautrējas būt subjektīva: «Ja to neizdodas pieņemt vienkārši kā faktu, tad ilgstoši ar viņu sastrādāties nevarēs.» 

«Tik ļoti un tik neslēpti alkst pēc nedalītas uzmanības, mīlestības un apbrīnas, ka brīžam sajūties neērti, jo šķiet, ka esi liecinieks kam tādam, ko redzēt nepieklājas,» secina kāds cits ilggadējs izdevniecības darbinieks. 

«Santu raksturot ir sarežģīti – viņā sadzīvo vismaz divas dažādas būtnes. No vienas puses, radoša, izdomas bagāta, aizrautīga, ambicioza un ļoooti emocionāla sieviete ar labu biznesa intuīciju,» raksturo Gorbunova. «No otras… Nedaudz vairāk emocionālās inteliģences noteikti nāktu tikai par labu.» 

Par divām galējībām, kas savijušās Santā, runā arī Peipiņa. «Viņa ir gan ļoti racionāla un pragmatiska, kā jau biznesa sieviete, gan arī naivi romantiska, pat eksaltēta – šajā ziņā viņā kaut kas palicis no 80.gadu vidusskolnieces. Taču no šīs puses viņu var iepazīt vai nu – pavisam nedaudz – viņas veidotajās intervijās Santā, vai arī Santas rīkotajās ballītēs. Piemēram, kādreiz rīkotajos izdevniecības karnevālos vai tagad – privātajās ballītēs. Tajās viņa iegulda tik daudz enerģijas un azarta, tās ir tik jautras un sirsnīgas, ka draugu un paziņu vidū tās jau kļūst gandrīz par brendu,» stāsta Peipiņa. 

Savukārt kāds no Ančas ceļojumu aprak-stiem liek domāt, ka zem biznesa lauvas slēpjas arī savdabīgs trusītis. Anča apraksta savas nedrošās sajūtas, vienai lidojot uz Meksiku, kur viņa vēlāk pievienojās citiem ceļabiedriem, un teju kā sasniegumu min uzdrīkstēšanos galamērķī vienai taksometrā doties no viesnīcas uz outlet veikalu. «Tāpēc, redziet, man ir Ivars blakus,» šo nedrošību mūsu sarunā komentē Anča. «Nu, tāda es esmu, nezinu, kā lai to izskaidroju. Kaut kādā veidā, tas, protams, ir negatīvi, ka jābaidās, kā vienai nokļūt 10 km attālumā svešā pilsētā. No otras puses, nedrošība trenē tādu jūtību. (..) Jo vairāk intervē radošus cilvēkus, [jo vairāk redzi, ka] katrā ir tā nedrošība, tā trauslā robeža. Tajā arī rodas tas brīnums, nevis kad ej ar tādiem baigiem zābakiem pa dzīvi.» 

Par drosmes meklējumiem Anča raksta citā stāstā par ceļojumu ar baržu pa Burgundijas kanālu un Fontenblo pils apmeklējumu. Paliekot viena Napoleona guļamistabā, Latvijas lielākā izdevēja krīt kārdinājumā apsēsties karavadoņa mazajā gultiņā, «jo sajutu, ka gribētos saņemt mazliet viņa spēka un pārliecības». «Likās, ka tas man turpmāk tiešām varētu noderēt. Un es ātrā solī pārkāpu pāri barjerai un skrēju pie gultiņas. Paspēju tikai līdz trepītēm, kad visu zāli pārskanēja signalizācijas gaudas, gaismas mirgojumi un uz guļamistabu steidzās apsardze. Bet es jau ar antilopes cienīgu lēcienu biju nākamajā telpā un, pielikusi pie auss audiogidu, pārliecinoši klausījos nākamo stāstu.» 

Muižniece
Veiksmīgā izdevējdarbība Ančai ir nodrošinājusi teju nevainojamu publisko reputāciju. Vienīgais, par ko viņa ir kritusi nežēlastībā, ir dzeltenās preses izdošana. Privātās Dzīves rakstu dēļ izdevniecība ir bijusi ierauta tiesas prāvā (un uzvarējusi), bet daži žurnāla varoņi Anču nievā par «dzeltenās preses krustmāti» (Ainara Mielava citāts). Anča atzīst, ka to dzirdēt nav patīkami, taču viņa par to galvu daudz nelauza. «Nu, kā? Tas ir bizness!» viņa saka. «Cilvēkiem šī preses niša interesē. Ja mēs nebūtu to izdarījuši, būtu izdarījis kāds cits. Tad jau labāk, ka mums ir tas pirmais trumpis rokā. Tā mēs varam pārmest, kāpēc citi tirgo alkoholu vai cigaretes. Tas arī nav nekas veselīgs un labs. Šīs pašas kūkas arī nav nekas labs,» Anča pamāj uz kūku šķīvi, kas stāv uz galda. 

Pagājušajā ziemā mediju vidē daudzi mulsumā sarauca uzacis, kad teju vienlaikus divos izdevniecības žurnālos – Klubā un Ievā – parādījās intervijas ar Aivaru Lembergu. «Tā bija sakritība!» Anča kliedē bažas, ka izdevniecība saspēlētos ar «oligarhu». Pusgadu pirms vēlēšanām Santas žurnālos politiķu intervijas netiek pieļautas, un, kad šis iekšējais liegums kritis, divi izdevumi paķēruši Lembergu, to savstarpēji nesaskaņojot. Lai cik pretrunīgi būtu viedokļi, tādi cilvēki kā Lembergs ceļ žurnālu tirāžas. «Un es arvien vēl pati gribu Lembergu nointervēt, jo man interesē Lembergs kā personība,» saka Anča. Vai izdevējai nav neērti lasīt tik komplimentāras intervijas? «Ja man godīgi jāsaka, es Kluba interviju neesmu izlasījusi.» Smejas.

Lai arī Anču sauc par «dzeltenās preses krustmāti», viņa pati savu privāto dzīvi neatklāj. Viņas bērnu fotogrāfijas nevienā žurnālā neredzēsit. «Katrs cilvēks izdara izvēli, cik grib un var būt publiski atklāts. Man liekas, ka maniem bērniem ir jādzīvo sava dzīve, nevis manējā, un es negribu, lai viņi parādās presē. Es gribu saglabāt to, ka viņiem esmu mamma, nevis Santa Anča, lielākā Latvijas izdevēja. Domāju, lai viņi paši nopelna savu popularitāti.» Ančai ir 18 gadus vecs dēls un 13 gadus veca meita, un tas ir vienīgais, ko viņa intervijā vēlas par viņiem pateikt. Santas dzīvesbiedrs Māris Ančs strādā izdevniecībā ar finansēm un ir tās valdes loceklis. 

Nav arī daudz publisku pasākumu un Rīgas burziņu, kurus Anča apmeklētu. Ārējās attiecības ir Zariņa kompetencē, viņa norāda. «Es nevaru atļauties sevi izšķiest lietās, kuras es īsti neizjūtu kā patiesas. Ja tie ir pasākumi, kuriem ir kāda saistība ar tuviem vai man labi pazīstamiem cilvēkiem, kur man nebūs jāieņem kaut kāda poza un kur varēšu būt īsta un patiesa, tad es uz turieni eju. Bet, lai vienkārši pagrozītos, tad es sevi ļoti iztukšošu. Es par to uztraucos. Man nekas cits īstenībā nepieder kā tikai es pati. Ja es izbeigšos pati, nekādas idejas neradīsies.» Tomēr tieši cilvēki ir tie, kas Anču piepilda ar enerģiju jaunām idejām. «Tikai cilvēki mani dara laimīgu un uzlādē. Bet man vajag patiesas sarunas un tādu patiesu sajūtu, ka tevi mīl. Un satikšanās ar cilvēkiem, kas man šo sajūtu dāvā – viņu nav nemaz tik maz, esmu ielikusi pietiekami lielu enerģiju, lai man tādi cilvēki būtu – mani arī uzlādē.» 

Ančai Bauskas pusē pieder Saules muiža, kuru viņa atjauno un rīko dzimtas pasākumus. Taču jautājums par muižu sarunā izraisa tādu pašu reakciju kā par bērniem. «Tā nav vienkārši māja, tas ir ļoti personisks stāsts,» kuru Anča izvēlas nestāstīt. «Satiekos [tur] ar sevi, ja jūs gribat tā dzejiski, patiesi.» 

Peipiņa spriež, ka Santas divdesmitgade ir zināma robežšķirtne arī Santas pašas dzīvē. «Viņai vienmēr vajag ideju, kuras dēļ sagriezt dzīvi virpulī. Iepriekšējās idejas vairāk vai mazāk piepildītas un izdzīvotas. Un tagad pat man, lai gan es viņu labi pazīstu, ir interesanti – ko viņa atradīs.»

No sērkociņiem līdz kumodēm

Lētā darbaspēka vilināti, Liepājas mēbeļu ražotni ERKE reiz gribēja pārpirkt ārzemnieki. Liepājnieki ticēja, ka paši iemācīsies izgatavot Eiropā pieprasītās masīvkoka mēbeles. Un iemācījās 

Pirms 130 gadiem Liepājas kanāla malā, pāris kilometru no ostas, darbu sāka viena no pirmajām piecām kokzāģētavām pilsētā. Laiks izrādījās biznesam labvēlīgs. Tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Liepāja-Romni, padziļināta osta, un iedzīvotāju skaits, kas 19.gadsimta sākumā bija nieka pieci tūkstoši, tuvojās 100 000. Desmit gadu vēlāk blakus zāģētavai sāka ražot sērkociņus, bet vēl pēc desmit gadiem – koka mucas. 

Kopš tā laika daudz ūdeņu Liepājas kanālā aiztecējis, taču ar koku šajā vietā strādā joprojām – masīvkoka mēbeles te ražo kompānija ERKE. Stāsts par to, kā uzņēmums ticis pie sadarbības partneriem Eiropā un apguvis dabīgā koka pārstrādes tehnoloģiju, apliecina ne tikai neatlaidību, bet arī iemācījis tā ļaudīm piesardzību. Trīspadsmit gadu laikā mēs esam vieni no retajiem, kam intervija netiek atteikta. 

Sāk ar fuksīti
Kad 90.gadu beigās ERKE ķērās pie pirmā masīvkoka krēslu pasūtījuma, viņiem nebija nekādas pieredzes šajā jomā. «Mēs pat īsti nezinājām, kas tas ir,» stāsta viena no trim uzņēmuma līdzīpašniekiem un bijusī direktore Dace Pērkone. Tolaik mēbeles tika ražotas no skaidu plāksnes, finiera, presētā kartona, nevis no koka. Jo masīvkoka mēbeles nenozīmē, ka tās ir masīvas. Galvenā atšķirība – mēbeles izgatavotas no dabīga koka, precīzāk, no savā starpā salīmētām lamelēm jeb nelielām līstītēm. 

Dace atceras, ka pirmo pasūtījumu – 300 masīvkoka krēslus vācu kompānijai Steinhoff Möbel – visi uzņēmuma darbinieki ar rokām taisījuši veselu mēnesi. 

Tomēr tas ļāva liepājniekiem izprast šo tehnoloģiju. Pašlaik ERKE apguvusi ap 380 dažādu modeļu un dizaina mēbeļu ražošanu. Mēnesī uzņēmumā top gultas, galdi, kumodes un bufetes 220 000 eiro vērtībā. 99% no tā eksportē uz Rietumeiropu. 

«Esam atteikušies no visa liekā, tajā skaitā no izstrādājumu tirdzniecības gala patērētājam, koncentrējoties galvenajam – kvalitatīvi ražot un precīzi ievērot produkcijas piegādes termiņus,» uzsver tagadējais direktors Kārlis Barans. 

ERKE ražotne atrodas vietā, kur padomju laikos gar Liepājas kanālu izpletās kokapstrādes kombināts Baltija. Tā pamatprodukcija bija sērkociņi, ko gandrīz simtprocentīgi eksportēja. Tajā skaitā arī uz Angliju un pat Saūda Arābiju. Dace Pērkone Baltijā sāka strādāt 1966.gada decembrī par laboratorijas vadītāju. Tolaik uzņēmumam bijis spēcīgs vadītājs – Edgars Mūkins, kuru kompartija par pārlieku nacionālistiskiem uzskatiem no Pedagoģiskā institūta rektora amata pārcēla uz ražošanu. «Vienā jaukā dienā viņš mani izsauc un saka – sērkociņu ceham vajadzīga priekšniece, no rītdienas tev jāsāk tur strādāt,» atceras Dace. Tā viņa, pēc padomju laika priekšrakstiem vēl «jaunā speciāliste», sāka vadīt 370 cilvēku kolektīvu. 

Bet – kur sērkociņi, tur uguns. 1975.gadā nodega rūpnīcas cehs, kurā tika ražotas mucas. Tā vietā ierīkoja mēbeļu ražotni, kurā tapa tiem laikiem ļoti inovatīvi produkti, ko padomju laikus piedzīvojušie varētu atcerēties vēl šodien, – saliekami saplākšņa krēsli Daugava un saliekami virtuves galdi no laminētām skaidu plāksnēm. Krēsli bija tik labi, ka uz tiem nebija kauns sēdināt ārzemniekus. Tāpēc drīz vien Latvijā tos nopirkt faktiski vairs nevarēja, jo līdz ar sērkociņiem tie kļuva par vienu no galvenajām kombināta eksporta precēm. Baltija esot bijis pirmais uzņēmums bijušajā PSRS, kurš sācis sadarbību ar IKEA veikalu tīklu. 

Neilgi pirms privatizācijas 1993.gadā Baltija sadalīta trīs atsevišķos uzņēmumos – Kurzemes priede, Sērkociņu fabrika un Liepājas mēbeļu fabrika. «Bet, ņemot vērā, ka kokapstrādes uzņēmuma un sērkociņu fabrikas privatizācijā bija ieinteresētas augstākstāvošas personas, parādi tika norakstīti uz mums – mēbeļniekiem,» Dace turpina ekskursiju pagātnē. Darbinieki, kuri mēbeļu fabriku privatizējuši, kādu laiku mēģinājuši cīnīties, tomēr parādu nasta bija pārāk liela, un uzņēmums bankrotējis. 1998.gadā tas nonāca izsolē, un trīs no bijušajiem darbiniekiem, ņemot bankā kredītu, to nopirka, arī Dace. «Patiesībā mēs par bargu naudu vēlreiz nopirkām paši savu uzņēmumu.» 

Likstas ar to gan nebeidzās. Līdzko atsākta saliekamo krēslu un galdu ražošana, bankrotējuši ārzemju partneri, kas tos realizēja Eiropā un ASV. Tad arī Dacei izdevās atrast klientus Vācijā, kurus interesēja masīvkoka mēbeles, un, neko nezinot par to izgatavošanu, dabūt pirmo pasūtījumu – jau minētos 300 krēslus. 

«Vīri smējās – vai es maz saprotu, ka apstrādāt masīvkoksni nav tas pats, kas izzāģēt saplāksni. Tur vajag pavisam citas iekārtas. Kā tad es domājot tos krēslus taisīt? Atbildēju – nu, tā arī taisīsim, ar fuksīti, ar rokas ēveli… Par laimi, mums bija šablonists, nu jau nelaiķis Ernests Lākutis, galdnieks ar lielo burtu. Pateicoties viņam, krēslus arī uztaisījām. Turklāt ļoti kvalitatīvi.» 

Bērniem vēl pērk
Tagad pa ERKE direktora kabineta logu var redzēt tukšos korpusus un milzīgo pamesto ražotni, kur atradās abi pārējie no kombināta Baltija atdalītie uzņēmumi Kurzemes priede un Sērkociņu fabrika. 

Dace smiedamās saka: «Kad uzņēmumi tika sadalīti, viens no cilvēkiem, pateicoties kuram Liepājas mēbeļu fabrika tika pie parādiem, teica, ka viņa Kurzemes priede pastāvēs mūžīgi, sērkociņi arī, bet ar mēbelēm drīz būs cauri.» Laiks pierādījis pretējo. Bet Dace un viņas kolēģi kopš tā laika stingri turas pie principa – nevajag plātīties. Tāpēc arī tik atturīgi izturas pret žurnālistiem. 

Vēlāk, tūkstošgades mijā, kad ERKE jau sākusi ražot masīvkoka mēbeles, uzņēmumu gribējuši nopirkt dāņu mēbeļu ražotāji. Viens no viņiem pat uz laiku kļuvis par līdzīpašnieku un dzīvojis uz jahtas Liepājas kanālā iepretim ražotnei. Tagadējais direktors Kārlis Barans, kurš pirmo reizi Liepājas mēbeļu fabrikā nonāca 1997.gadā kā praktikants un pēc tam no kokapstrādes operatora izaudzis līdz ražošanas vadītājam un eksporta menedžerim, šo interesi skaidro vienkārši. Dāņi bijuši vieni no lielākajiem masīvkoka mēbeļu ražotājiem Eiropā, bet līdz ar darbaspēka izmaksu pieaugumu nācies uzņēmumus slēgt un meklēt ražošanas jaudas citur. «Viņi bija iedomājušies, ka, izmantojot pieredzes trūkumu, varēs mūs nopirkt par sviestmaizi.» 

Liepājnieki tam nav piekrituši, jo paši gribēja izmantot iespējas, ko piedāvāja masīvkoka mēbeļu tirgus Eiropā. Pie iekārtām palīdzēja tikt vācu partneri, ļaujot par tām norēķināties ar gatavo produkciju ilgākā laika periodā, tā pierādot – biznesam ir arī cita seja, nevis tikai mežonīgais 90.gadu kapitālisms Latvijā. Savukārt daļa no dāņu uzņēmējiem tagad kļuvuši par ERKE aģentiem Eiropā, ar kuru starpniecību uzņēmumā ražotās mēbeles nonāk gan lielveikalu tīklos, gan specializētajos mēbeļu veikalos. Vienlaikus liepājnieki, tāpat kā daudzi Latvijas mēbeļnieki, sadarbojas arī ar lielajiem katalogiem Otto, Heine, Bon Prix. 

Vienu brīdi paši mēģinājuši piegādāt produkciju gala patērētājam un izstrādāt arī savu dizainu. «Tomēr mūsu izmēra uzņēmumam sabalansēt trīs vaļus, uz kuriem turamies, – dizainu, tirgu un cenu – ir ļoti grūti. Izdevīgāk tikai ražot, realizējot klientu dizainu un izmantojot aģentus, kuriem ir savs noliktavu tīkls un loģistika. Lai gan tad uzņēmumā nepaliek vairāk kā 30-40% no summas, par kādu mēbeles tiek pārdotas mazumtirdzniecībā.» 

Pašlaik mēbeļu izgatavošanā galvenokārt izmanto vietējo priedi. Nedaudz arī ozolu un dižskābardi, ko importē no Bosnijas-Hercegovinas. «Kādu laiku strādājām ar bērzu, septiņus gadus ražojot vāciešiem Vindzoras stila mēbeles. Tās bija ļoti skaistas,» atceras Dace. 

Runājot par šodienu un nākotni, direktors Barans ir vārdos skops un atturīgs. Protams, esot domāts gan par investīcijām, gan ražošanas paplašināšanu, bet vispirms jāatkopjas no krīzes, kas nozari skārusi ļoti smagi un kuras sekas var just jo-projām. Apgrozījums no pirmskrīzes gandrīz diviem miljoniem nokrities līdz 1,4 miljoniem latu pērn. «Agrāk pasūtīja 500 viena modeļa galdus, pašlaik 50 no viena, 50 no otra modeļa,» atzīst direktors. 

«Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā arvien vairāk dominē lēti izstrādājumi. Tik lēti, ka iekļauties pasūtītāju noteiktajā cenā, neriskējot ar kvalitāti, kļūst arvien grūtāk. Tomēr priecē, ka pēdējā laikā pieaug pieprasījums pēc bērnu mēbelēm. Tātad, neraugoties uz krīzi, bērniem cilvēki kaut ko vēl pērk,» saka Dace, kura pirms pusotra gada devusies pensijā, lai gan joprojām katru dienu sastopama uzņēmumā. Viņa ir valdes locekle, un, kā pati saka, arī pārējiem valdes locekļiem krietni vien pabojājot nervus, neļaudama samierināties ar sasniegto, jo uzskata – uzņēmējs Latvijā var paļauties tikai pats uz sevi un savu darbu.

3 Daces Pērkones biznesa principi
1. Atklāta un godīga sadarbība
2. Nelielīties ar vēl neizdarītiem darbiem
3. Ciešs kontakts ar pasūtītājiem

Ieva Liepiņa, olimpiskās lāpas nesēja

Septembra beigās, kad tika nosaukti Londonas olimpisko spēļu lāpas nesēji no Latvijas – tulkotāja Ieva Liepiņa no Rīgas un sporta skolotājs Aivars Čaklis no Ventspils novada -, Ieva nodomāja: vēl viens interesants notikums manā dzīvē! 

Viņai ir stalta stāja, atsperīga gaita. Lieliska fiziskā forma. Fakts, ka vēl pirms dažiem gadiem Ieva kopā ar meitām dejojusi Dzirnās, aizraujas ar riteņbraukšanu un orientēšanās sportu, neizbrīna. Taču ne tāpēc Ieva tika izraudzīta konkursā, kura devīze bija: piedalās ikviens, kurš ikdienā tiecas paveikt vairāk, nekā no viņa gaida! Ievu pieteica māsa. Sievietes dzīvesstāsts ir par to, kā pārvarēt sevi. 2006.gada augustā Ieva kopā ar dzīvesdraugu Jēkabu iekļuva smagā avārijā: abus riteņbraucējus ar mugursomām plecos grāvī ietrieca kravas auto. Reanimācijā Ievai konstatēja iegurņa lūzumu, no gūžas izsistu kāju, lauztus kakla skriemeļus, lāpstiņas, ribas, kas bija sadūrušās plaušās, liesas plīsumu. Prognoze bija bēdīga. «Sākumā varēju pakustināt tikai rokas, pēdas un sejas muskuļus,» atzīst Ieva. Pirms notikušā viņa aktīvi sportoja, dejoja. Strādāja vides aizsardzības jomā. Audzināja divas meitas. Un bija laimīga kopā ar Jēkabu. Pirms sastapa viņu, Ieva bija piedzīvojusi gan šķiršanos, gan vienatnes periodu. Ar Jēkabu šķita neticami, ka tik saskanīgi diviem cilvēkiem var ritēt dzīve. Pēc avārijas abi nokļuva dažādās slimnīcās. 17 dienas viens otram sūtīja uzmundrinošas īsziņas. Tad Jēkaba vairs nebija. 

Daudz grūtāk kā ar nevarīgo fizisko ķermeni Ievai nācās samierināties dvēseliski. «Likās, ka dzīvei vairs nav krāsu,» viņa stāsta. «Lai ko darītu, nekam nav jēgas.» Soli pa solim viņa ar ģimenes un draugu atbalstu piecēlās no slimības gultas. Sākumā mācījās slieties uz elkoņiem, pagriezties uz sāniem, nostāties četrrāpus. Pēc mēneša piecēlās kājās, atsāka staigāt. Ieva bija zaudējusi muskuļu masu, pusi matu, viņa svēra tikai 45 kilogramus. Ar neatlaidību un gribasspēku sieviete panāca, ka gada laikā atjaunojās visas fiziskās spējas. Ieva atsāka braukt ar riteni. Devās pārgājienos, piedalījās sacensībās. Dabūja jaunu darbu: tulko dokumentus ES struktūrām. 

Emocionāli tikusi traģēdijai pāri? Pagājuši pieci gadi, Ieva lēnītēm atgūst prieku par visu. «Jautrībai jābūt, citādi es nepiedalos, – teica Karlsons,» viņa padalās ar savu moto. «Man ir rokas, kājas, galva uz pleciem, mājas, talantīgas meitas, brīnišķīgi vecāki, labs darbs, forši kolēģi, interesanti notikumi,» – tā Ieva. Tik daudz, kas ikdienā cilvēkiem šķiet pārāk pašsaprotams, lai priecātos.

Rakstīja Hermanim

Šajās dienās Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvo dramaturģes Aivas Birbeles (42) luga Kapusvētku PR. Sākusi kā apkopēja Jaunatnes teātrī, Aiva izgājusi cauri gandrīz visiem darbiem teātrī, bijusi arī aktrise. Tagad viņa ar panākumiem raksta komēdijas 

No attāluma Aiva atgādina literatūrzinātnieci – sēžot Nacionālā teātra kafejnīcas pagrabiņā pie kafijas tases, viņa aizrautīgi lasa. Neliela auguma sieviete dzīvīgām acīm un matiem viršu medus krāsā. Aivas smiekli man atgādina grāmatu par Mazo raganiņu. Sarunā atklājas, ka viņai piemīt humora izjūta, kas spēj gan sasmīdināt, gan arī liek aizdomāties. Šonedēļ uz Nacionālā teātra skatuves sāks rādīt komēdiju, ko Aiva sākotnēji rakstīja, cerot uz iestudējumu citā teātrī. Vai būs kas līdzīgs komēdijai Latgola.lv, kas pagājušajā gadā Nacionālajā teātrī guva lielu popularitāti? Aiva apgalvo, ka Kapusvētku PR nebūs tikai «rēcamgabals». «Kāpēc mēs tik ļoti kašājamies pa pagātni, ejam citu nolikto ceļu,» viņa klāsta komēdijas būtību. Izrāde ir par latviešiem. 

Dzīvespriekā kūsājošajai dramaturģei šis ir pirmais iestudējums uz liela teātra skatuves. Iepriekš sadarbojusies ar režisora Jura Rijnieka neatkarīgo teātri – stand up komēdija Tāda es esmu ar aktrisi Zani Daudziņu apbraukājusi visu Latviju. Novembrī līdzīgā stilistikā ar to pašu komandu gaidāma jauna Aivas komēdija. Lai arī gāju pie viņas ar jautājumu, kā ir mūsdienās būt jaunam dramaturgam, kurš dienas nepavada birojā, veicot darbu pēc darba un par to ik mēnesi saņemot iepriekš paredzamu atalgojumu, jautājums tiekoties atkrita pats no sevis. Izrādījās, ka Aiva dzīvo bez stresa, darot darbu, kas patīk un nepārslogo. Iedvesmojoši, nodomāju pēc tikšanās, noskatoties, kā viņa, auduma somu plecos un krāšņu šalli ap pleciem, dodas prom no Nacionālā teātra uz centra pusi.   

Vīrieši melnos kreklos
Lugu Kapusvētku PR, kurai pati autore sākotnēji bija likusi citu nosaukumu, Aiva uzrakstīja, no paziņām teātra aprindās padzirdējusi, ka režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī grasās iestudēt izrādi par kapusvētku tēmu. Viņa neminstinājās un, kad luga bija uzrakstīta, sūtīja to Hermanim. Taču atbildi nesaņēma. Joprojām nezina, vai režisors to vispār izlasījis. Laimīgā kārtā Aivas luga pēcāk nokļuvusi pie teātra zinātnieces Ievas Strukas, kura ir Nacionālā teātra literārā padomniece. Aiva stāsta, tas jau Latvijā retums, ka izlasa un vēl kā ārzemēs atbild – derēs teātrim vai ne. Šajā gadījumā atbilde bijusi pozitīva, Nacionālais teātris sarosījās iestudēt Aivas darbu. Literāta prieks tādā brīdī grūti aprakstāms: «Žēl, ka bija jau vēls, kad saņēmu ziņu no Ievas, veikali ciet, un nevarēju aizskriet pēc šampanieša,» Aiva smejas. 

Vai tā tomēr nav jocīga dzīve – no vienas lugas līdz otrai, nezinot, vai uzrakstīto iemiesos izrādē un to ieraudzīs publika? Dramaturģe purina galvu: «Man kopumā par dzīvi ir forša sajūta. Nav tā, ka tikai sēžu un gaidu, ka notiks brīnums un kādam būs noderīgs mans darbs.» Ar Nacionālā teātra radošo komandu – režisoru Valdi Lūriņu, kas sāka darbu pie izrādes, – Aiva sasveicinājās, bet mēģinājumos nepiedalījās. Negribēja iejaukties. Tas būtu arī liels satraukums. Pirmizrādē viņa, gluži kā skatītāji, noskatīsies Kapu-svētku PR pirmo reizi. «Būtu naivi iedomāties – ko nu režisors un aktieri izdarīs ar manu darbu. Tās ir viņu tiesības,» Aiva saka. «Šo lugu var uztaisīt par smieklīgu tautas komēdiju un var par gotisku murgu.» Aiva jaunībā studējusi filoloģiju, labi pārzina literatūru un teātri. Komēdiju žanru viņa uzskata par tādu, ko skatītājs no teātra patiešām gaida. «Labu komēdiju,» viņa precizē. Lai var izsmieties, bet ar smeldzi. 

Starp citu, Jaunā Rīgas teātra izrādi Kapusvētki Aiva nav redzējusi. Meklēt līdzības velti. Dramaturģe mazliet uztraucas par ko citu: pagājušajā sezonā Nacionālajā teātrī uz urrā aizgājusi latgaliešu kolēģes Danskovītes komēdija Latgola.lv. Rokraksts dramaturģijā abām esot atšķirīgs, bet Aiva neliedzas, ka vēlētos, lai Kapusvētku PR skatītājiem pie sirds iet tikpat labi. Izrādes afiša vēsta: stāsts aizved uz laukiem Kurzemē, kur kapusvētku laikā sastopas radi un jaunības draugi. Neilgi pirms svētkiem apskādēts kādas vietējās ģimenes kapavietas soliņš. Ciema sievas domā, ka vainīga jaunības dienu mīlestība, un iesaista izmeklēšanā vietējo policistu, kurš pirms gada atmetis dzeršanu. «To, ka izrāde šoreiz ir par kurzemniekiem, teātris pats izdomāja,» viņa bilst. Nav tā, ka aprak-stījusi Birbeļu dzimtas kaimiņus Kuldīgā, un tagad būs jāmūk, viņus satiekot uz ielas. 

Aiva uzaugusi Kuldīgā, grāmatvedes un santehniķa ģimenē. Atbraucot uz Rīgu studēt filoloģiju, ar rāvienu iemīlējusies teātrī. 18 gadu vecumā viņa noskatījās Dailes teātra izrādi Nolemtie, kur aktieri spēlēja melnos kreklos. «Te Freidam būtu, ko teikt,» Aiva ķiķina. «Kopš tā laika es mīlu teātri un vīriešus melnos kreklos.» 

Kādu dienu filoloģijas studente apsēdusies pie spoguļa. Teikusi sev: paskaties, Birbele, par aktrisi tevi neviens toč neņems! Taču teātris Aivu ļoti piesaistījis. Nospriedusi – kaut par apkopēju varētu tur strādāt! Vērt Dailes vai Nacionālā teātra durvis nebija drosmes. Viņa sāka ar Jaunatnes teātri. «Mana lielākā varonība dzīvē,» Aiva smaida. Viņa izjuta bijību pret teātra atmosfēru, cilvēkiem. Mēs jums piezvanīsim, Aivai teica teātra personāldaļā. Pēc kāda laiciņa apkopējas darbu viņa dabūja. Tīrīja gavenā režisora Ādolfa Šapiro kabinetu. «Purināju papīrus uz viņa galda, slaucīju putekļus.» Bija 90.gadu sākums, liela pieticība ar iztikšanu. «Kādos humpalu džemperos mēs staigājām! Ēdām visu, ko varēja dabūt, un bijām laimīgi,» Aiva atceras studiju laiku. Strādādama teātrī vienkāršo darbu, viņa iedvesmojās. Uzrakstīja Fausta mūsdienu versiju. «Žēl, ka tā man pazudusi. Droši vien tagad varētu līka nosmieties lasot.» 

Aiva mācījās 2.kursā, kad no pasniedzēja reliģijas vēstures lekcijā izdzirdēja frāzi – nekad nenododiet savus ideālus, sekojiet savai sirdsbalsij! «Pasniedzējs nevarēja iedomāties, ka auditorijā kāds to klausās dziļā nopietnībā. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Es pametu Filoloģijas fakultāti, tiku paaugstināta teātrī par veļas mazgātāju un krāsotāju, pārcēlos no kopmītnēm uz dzīvi teātra veļas mazgātavā bēniņos, kur ūdens bija tikai naktīs.» Sapņot par aktrises karjeru Aiva neiedrošinājās, taču tolaik Juris Rijnieks un Alvis Hermanis izveidoja teātra studiju, konkursa kārtībā uzņēma interesentus. «Viņi toreiz vāca tādus dīvaiņus, un es pieteicos.» Aiva «trāpīja» vienā kursā kopā ar tagadējo Hermaņa izrāžu scenogrāfi Moniku Pormali, aktieri un režisoru Ģirtu Ēci, Valmieras Drāmas teātra aktieri Krišjāni Salmiņu. Hermanis savus studentus mudinājis pārkāpt ierastās robežas. Urdījis ar vārdiem – kurā līmenī tikusi kvantu fizika pasaulē, un kurā līmenī – jūs?! Neilgi pēc tam režisors sāka veidot izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, iestudēja savu pirmo plašu rezonansi guvušo izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Bet Aiva – izturēja konkursu un iestājās Kultūras akadēmijā, tika uzņemta režisora Jura Rijnieka aktieru kursā. Aiva studēja kopā ar Sandru Zvīguli, Annu Šteinu. «Lai lētāk, vairāki studenti kopā īrējām dzīvoklīti graustā Ģertrūdes ielā ar tualeti pagalmā. Ja mamma kādreiz atsūtīja piecīti, bija lieli svētki un bankets.» Viņi tika gatavoti darbam Jaunajā Rīgas teātrī, bet pēc studijām štata vietu visiem nepietika. Aiva gan nospēlēja dažās izrādēs. Viņa debitēja uz Nacionālā teātra skatuves Strindberga lugas Lieldienas iestudējumā. Tas bija 1995.gadā. «Esmu skatuvi mazgājusi, uz skatuves spēlējusi, un tagad uz skatuves iestudē manas lugas,» viņa smaida. 

Šokolādes pārdevēja
«Vairākus gadus biju mājsaimniece,» Aiva stāsta. Viņa izveidoja ģimeni, piedzima meita. «Taču tad sapratu – kāpēc jāmazgā trauki mājās par velti, ja varu to darīt par naudu? Izturēju konkursu uz trauku mazgātājas vietu Emīla Gustava šokolādē. Trīs gadu laikā uzkalpojos līdz vecākajai pārdevējai.» Zināmā mērā arī šeit Aiva bija uz skatuves. Tikai skatītāju vietā – pircēji. Viņa lika lietā savu aktrises izglītību, vadīja ekskursijas, stāstot, kā top šokolāde. «Kā tu domā, kam paliek šokolādes drusciņas tajos lielajos traukos, pirms tos izmazgā?» Aiva smejot vaicā. Viņai ir sava teorija par sieviešu laimi. Mocīties ar «pievilcīgas sievietes stereotipu», kurai jāsēž uz diētas, jāmoka sevi ar skaistumkopšanas pārspīlējumiem? Nu,  nē! «Mēs taču visas gribam būt spalvainas, resnas un laimīgas, un lai mūs mīl tāpat!» Aiva saka. Viņai ir laimīga privātā dzīve jau daudzus gadus. Aivas vīrs strādā datorgrafikas jomā, bet meitai ir 13 gadu. Sievas jauno aizraušanos – lugu rak-stīšanu – vīrs klusējot atbalsta. «Viņš neteica neko, kad strādāju par trauku mazgātāju, un nesaka neko tagad, kad rakstu lugas. Ir tikai divi varianti: vai nu viņš mani mīl, vai viņam ir vienalga. Ja jau tik ilgi kopā dzīvojam, tad jau laikam mīl,» Aiva smejas. 

Šokolādes pārdevējas ampluā viss bija labi, bet kādā brīdī Aivu sagrāba pārdomas – cik ilgi vēl skries ar paplāti? «Cik man gadu? Ko esmu sasniegusi?» Kādu laiku aizrāvusies ar fotografēšanu un pastrādājusi par redaktori fotoaģentūrā, viņa pirms trīs gadiem avīzē ieraudzīja sludinājumu par dramaturģijas kursiem, ko vadīs Lauris Gundars. «Gribējās pamēģināt ko nopietnāku,» Aiva atzīstas. Viņa par sevi ironizēja, ka nāk virsū četrdesmitgadnieku krīze – gribas ko jaunu. Kopā ar jauniešiem Aiva cītīgi apmeklēja dramaturģijas kursus, ar iedvesmu rakstīja «mazos gabaliņus». Aivas pirmā luga Koridors bija par dažādiem cilvēkiem, kuri mīt vienā dzīvoklī Pārdaugavā, visa lugas darbība notiek trepju telpā. Luga 2009.gadā tika publicēta žurnālā Teātra Vēstnesis. Tika izvirzīta Gada balvai dramaturģijā

«Intuitīva nojauta, ka esi ģēnijs, kuram visa pasaule atvērta, ir vienmēr,» Aiva ironizē par saviem tālaika nodomiem rakstīšanu turpināt. Viņasprāt, tas, ka četrdesmitgadniece, bija trumpis, nevis mīnuss. «Dzīves pieredze. Ko jaunībā meitene var uzrakstīt – ka puisis viņu nemīl tā, kā viņa gribētu? Vai ka telefons ir kā melns katafalks?» Aiva vēlējās rakstīt par dzīvi, cilvēkiem un notikumiem, nevis «piebāzt lugu simboliskiem tēliem, ar ko bieži slimo latviešu dramaturģija». Viņa cerīgi skatās uz jaunajiem latviešu dramaturgiem. Ir tādi, kuri studē Velsā, Tamperē un ienesīs svaigumu Latvijas teātros. «Paldies Alvim Hermanim un Jaunajam Rīgas teātrim, kas sāka modi ar latviešu stāstiem.» Jaunie režisori no tā mācās, strādā kopā ar dramaturgiem. Veidojas radoši interesantas sadarbības, piemēram, neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. «Ja kāds vēl tagad raud, ka latviešu dramaturģijai nav vietas teātros, lai viņš raud savā tualetē!» Aiva ir tieša. 

Ugunskristības kā dramaturģe Aiva piedzīvoja pagājušajā gadā ar komēdiju Tāda es esmu. To iestudēja režisors Juris Rijnieks, viņš palūdza Aivai uzrakstīt lugu par «sievieti, kura cenšas kļūt tāda, kā pieklājas». Izrāžu apvienības Panna producētā izrāde gan guva panākumus Rīgā, gan arī apbraukāja Latvijas kultūras namus. Aiva saņēma nākamo pasūtījuma darbu: novembrī šī komanda skatītājiem piedāvās jaunu komēdiju par tipiska latviešu laulātā pāra dzīvi Puse no sirds ar Zani Daudziņu un Aldi Siliņu lomās. «Mani iedvesmo termiņš un bankas konts,» Aiva jau atkal ironizē. «Ar mokām,» pārgriezusi acis, viņa ilustrē, kā sokas rakstīšanas process. Cilvēkiem no malas bieži vien šķiet, ka rakstīšana – tas jau vaļasprieks! Dramaturģei teikts: labi, jūs rakstāt lugas, bet ko strādājat ikdienā? «Un es nezinu, ko atbildēt,» Aiva smej. 

Turpmākajos Aivas plānos ir došanās uz Rakstnieku namu Ventspilī – taps romāns. Pēcāk jaunas lugas. «Dodiet man iespēju – rakstīšu!» viņa ņipri saka. Literātam nav jāsēž ziloņkaula tronī, bet jāstrādā, jāpiedāvā savas idejas, Aiva ir pārliecināta. Nobeigumā viņa nekavējas paironizēt: «Bērns man tikai viens, bet lugas varu uzrakstīt vairākas. Tas ir tas, ko sabiedrībai varu dot!»

Labdien, manu zēn!

Gunāra Astras 80. dzimšanas gadadienā padomju laiks patiešām ir tikai pagātnes murgs. Viņa brāļa Leona dzīvi to dienu notikumi ietekmējuši vairāk, nekā par to zinām 

Simtgadīgo divstāvu koka māju Lucavsalā lietus un vējš nokapājis gluži melnu. Rīgas vidus, bet izskatās kā lauki. Dzeltenas lapas, ko purina bērzs pagalmā, aizceļo līdz pat Mazajai Daugavai, kas atdala Lucavsalu no Zaķusalas. No upes krasta redzami Maskavas forštates pirmie nami. Turpat uzduramies 1891.gadā izveidotam piemineklim pareizticīgo baznīcas formā. Ziemeļu karā Lucavsalā bijuši iesprostoti 400 krievu karavīri, kas parādījuši īpašu drosmi, cīnoties ar zviedriem. 

To, ka arī melnajā, vienkāršajā koka mājā varētu būt risinājušies vēsturiski notikumi, Lucavsalā nejauši iemaldījies svešinieks nenojautīs. Pie vieniem vārtiņiem kāds gan pielīmējis pusi no populāra auto marķējuma – Astra. Tur dzīvo Gunāra Astras atraitne Līvija. Mājas otrā galā mīt Gunāra brālis Leons. Liekas, kopš leģendārā padomju disidenta, gandrīz 20 gadus lēģeros nosēdējušā Gunāra Astras nāves 1988.gada 6.martā pagājusi vesela mūžība. Arī 1983.gada 15.decembra runa tiesas zālē, kas bieži tiek uzskatīta par pēdējās atmodas faktisko sākumu, nu jau ir vēsture. Savu 80.dzimšanas dienu 22.oktobrī Gunārs Astra nepiedzīvo. Taču joprojām starp mums ir gan čekisti, kas pratināja Astru, gan viņa tuvinieki, kuri klātienē dzirdēja bieži citēto «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs – tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.» Uz dažiem no viņiem, īpaši brāli Leonu, šis laiks joprojām attiecas vistiešākajā veidā. 

Divas vēstules mēnesī
Leons, kalsns, 70 gadus vecs vīrietis, par manu ierašanos pirmajā ciemošanās reizē nav brīdināts. Uz Lucavsalu esam spontāni atbraukuši ar kinooperatoru Raitu Valteru – vienīgo, kam izdevās uzfilmēt Gunāru Astru 1988.gada sākumā, tajos pāris mēnešos, kas viņa atgriešanos no otrreizējā ieslodzījuma Permas lēģeros šķīra no pēkšņās nāves. Leons Raitu atceras, draudzīgi sarokojas. Virs viņa gultas karājas portrets ar bārdainu vīru profilā, baltā kreklā un uzvalkā, ar prievīti ap kaklu. Tādu pašu bildi Leons nākamjā dienā atnesīs uz žurnāla redakciju. Tikai bārdainā galva gulēs uz spilvena, acis ciet, deguns neierasti spics. Brāļa bēres 1988.gada 19.aprīlī, kad pavadītāji kapu aizbēra ar rokām, Leons joprojām atceras līdz sīkākajām detaļām. 

Viņš, desmit gadus jaunāks par Gunāru Astru, vecāko brāli ir pārdzīvojis jau par 23 gadiem. Pirmajā tikšanās reizē uzmanīgi mani vēro, nozūdās par steigu, kas pirms apaļām Astras jubileju reizēm parādoties žurnālistiem – materiāls taču ir pretrunīgs, prasa padziļinātu studēšanu! Pēc tam jau sagatavojis vairākas dokumentu mapes. Ir saglabājis pat paziņojumus par ierakstītiem pasta sūtījumiem Leonam Astram, kas aizpildīti Gunāra rokrakstā, tikpat filigrānā, kāds ir viņam pašam. Sarkanas pastmarkas ar vārpām apvītu sirpi un āmuru padomju ģērbonī patiesi ir laikmeta zīmogs. 

Leons centies krāt arī Gunāra vēstules, piezīmē, ka krietna daļa no tām kādā naktī pazudusi no Lucavsalas mājas vēl padomju laikā. No atlikušajām viņš izceļ pāris zīmīgākās. Lūdz palasīt skaļi. Eksāmenu izturu. Gunāra rokrakstu, vēstulēs gan ātrāku un steidzīgāku nekā uz dokumentiem, izburtot nav problēmu, nezinātājam neizprotams var būt vienīgi rakstītāja stils. Dzēlīgi joki, ironija mijas ar frāzēm, kas veikli savirpinātas, lai apietu cenzūru. Man uzticētajā 1970.gada 7.septembra vēstulē pāris plānas zīdpapīra lapas aprakstītas līdz pēdējam stūrītim. Gunāram bija atļauts mēnesī veikt tikai divus sūtījumus, viņš aploksnē parasti salika vairākas vēstules – Leonam, otram brālim Harijam, kas par Gunāru ir sešus gadus vecāks un līdz šai dienai dzīvo Talsu pusē, mātei un tēvam, draugiem, pirmajai sievai Gunai, kura no viņa izšķīrās baiļu un režīma sagādāto nepatikšanu dēļ. 

«Manu zēn,» Gunārs raksta Leonam 1970.gada vēstulē, «svārstījos starp pārliecību, ka man sākuši rādīties sapņi dienas laikā un nožēlojamu izjūtu kokteili – niknums, kauns, žēlabas, prieks, skumjas un lepnums ir tikai aptuveni vārdi tā apzīmēšanai. (..) NASA’s džeki, kad būvējuši Venēras kuģi 10 gadus, sekmīgi palaiduši to, pusgadu viņš veiksmīgi ceļojis un ieejot Venēras atmosfairā, tas pēkšņi saduras ar meteoru, ja pie tam saduršanās varbūtība ir viens pret desmit trīspadsmitajā pakāpē.» 

2680 km ceļā pie brāļa
Tēlainajā vēstījumā patiesībā Gunārs stāsta par savām emocijām pēc tam, kad izgāzās «mazā brāļa» mēģinājums apciemot viņu 15 gadu ilgā Permas lēģera nometinājuma vidusposmā. 

Leons tobrīd ar padomju režīmu sadzīvoja itin labi, bija pabeidzis Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmiju, iegādājies sapņu moci – sarkanu javu. Bagāžniekā iepildot dažādus gardumus, piemēram, ievārījuma burkas, kurās iejaukta lēģeros deficītā melnā tēja, viņš mēroja 2680 km, lai satiktu brāli. 

Uz apdzeltējušas zaļganas lapas, kas piesprausta Gunāra vēstulei, Leons kalkulējis: Rīga – Maskava 1015 kilometri, Maskava – Kazaņa 813, Kazaņa – Perma 636, Perma – Čusovoi ciems Mordovijā, kurā atradās nometne – 216. 

Leons jau iepriekš plānojis, kur ielies benzīnu, kur nakšņos, pat sarakstījis provizorisku brauciena programmu, kurai apakšā ar tādu pašu humoru, kāds piemīt brālim, piezīmējis «ierasties!». Nav bijis paredzēts tikai viens punkts – ka Leonu pie brāļa nelaidīs. Lēģerī pēkšņi izsludināta karantīna. 

«Nomācoši, drūmi. Vispirms šo noskaņu provocēja apkārtne. Sīki, panīkuši kociņi, purvains… Ceļu praktiski nav. Nometnes stūros – torņi, augšā sēž zaldāti ar automātiem, apkārt kārtīga sēta ar dzeloņdrātīm, grāvis…» tādu lēģera zonu ieraudzīja puisis ar spožo javiņu, kura bija noklāta slikto ceļu putekļiem. Lai satiktu brāli, Leons bijis ar mieru nīkt dzeloņdrāšu sprostam pieplakušajā sādžā, kuras būdelēs dzīvoja pensionēti uzraugi. Pa šauru taku Leons vēl 18 kilometrus ripinājās uz kaimiņu sādžu, lai iecirkņa ŽH 385/17 a priekšniekam iesniegtu lūgumu satikt brāli un atdot produktu sūtījumu. «Man nav bijusi tikšanās ar brāli, un viņš nav apciemots astoņus gadus,» 1970.gada 2.augustā krievu valodā rakstīja Leons. 

«Ja nu pie kāda cita, bet pie viņa – nekādā gadījumā!» atbildējis priekšnieks, kura uzvārdu – Dalmatovs – Leons atceras līdz šai dienai. Pielaidīgākiem lēģera sargiem tomēr izdevies nodot Gunāram vēsti, ka aiz žoga stāv viņa mazais brālis. 

30 metru attālumā viņi izdzirdējuši viens otra pazīstamo balsi, saukdami: «Gunāāār!» – «Leooon!» «Nav atļauts, tūdaļ šaušu,» no sargtorņa atskanējusi cita sarga balss. Sāpju un bezspēcības pilns, Leons braucis atpakaļ uz Latviju. Piemin, ka ceļā nemitīgi lijis, vīrišķīgā lepnumā noklusē: lietus lāses jaukušās ar asarām uz viņa vaigiem. 

Uz Gulagu par Newsweek
Padomju varas bīstamais ienaidnieks Gunārs Astra Leonam bijis lielais brālis visās nozīmēs. Leons ir vidēja vai drīzāk maza auguma, bet Gunārs – 2,04 metrus garš milzis. Ļoti pamanāms, līdz dienestam Padomju armijā – pat lempīgs. Leons ar smaidu atceras, kā viņu dzīvoklī Maskavas ielā 18-5 sanākušie jaunieši mācījušies dejot, brālis grozījies visiem pa vidu kā tāds miets. Leons dievinot bija viņam pielipis kā dadzis, un tikai kādā brīdī atjēdzies, ka laikam traucē brālim veidot attiecības ar meitenēm. 

Uz Lucavsalu, kur 1909.gadā māju uzcēla vectētiņš Jānis Anušēvics, viņi no Maskavas forštates braukuši ar laivu. 1948.gadā Leons sācis iet skolā Daugavas labajā krastā, arī Astru vecāki drīz vien pārcēlušies un Lucavsalu. Māti Elzu mocījis artrīts, tēvs Larions viņu kopis. Vecākais brālis Harijs, izmācījies par mērnieku, devies ekspedīcijās pa Latviju, Leons Maskavas ielas dzīvoklī palicis Gunāra gādībā. 

Lucavsala tolaik bijusi daudz nošķirtāka no Rīgas centra nekā mūsdienās. Salu tilts ir uzcelts tikai 1976.gadā, tagadējā Akmens tilta vietā esošais Pontontilts ziemas sezonā sadalīts pa gabaliem un atdusējies uz AB dambja, kur tagad atrodas Noass. Ar kuģīti uz skolu izbraukāt nebūtu viegli. 

Inženieris rūpnīcā VEF, 25 gadu vecumā – jau ceha priekšnieka vietnieks, Gunārs arī finansiāli uzturēja mazo brāli. «Mums bija ideāls garīgs kontakts, kā cilvēks viņš bija tiešām brīnišķīgs,» nosaka Leons. «Nebija lecīgs?» šādu intonāciju esmu saklausījusi vienā no divām biogrāfiskajām grāmatām par disidentu, Birutas Eglītes Kas jūs bijāt, Gunār Astra?

«Nē, bet varēja radīt tādu iespaidu. Viņš muti kabatā neturēja. Gudrs, zinošs – viņam bija tāds nejauks hobijs, viņam patika cilvēku pieķert pie muldēšanas. Noklausījās un pēc tam palaboja. Tas, protams, bija tā… neērti. Citādi viņš bija ļoti labsirdīgs,» atbild Leons. 

Kad brālis no VEF aizgāja strādāt skaņu un gaismas laboratorijā toreizējās Filoloģijas fakultātes paspārnē, kur bija iespējas labāk izkopt hobiju – angļu valodu, Leons jau bija prom. Pēc lielā brāļa ieteikuma viņš mācījās Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, vēlāk – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Būtu labprāt turpinājis skoloties Rīgā, bet ar tagadējo prātu saprot: Gunāram bija vēlme beidzot dzīvot pašam savu dzīvi. Viņš jau bija saticis savu pirmo sievu Gunu. 

Iepazīšanās ar ASV vēstniecības darbiniekiem, «padomju realitātes» izklāstīšana šiem cilvēkiem, un no viņiem iegūtās pretvalstiska satura literatūras lasīšana 31 gadu vecajam Gunāram deva dzimtenes nodevēja zīmogu un maksāja 15 gadus Gulagā. Jāpiebilst, ka politiski nekorekto izdevumu sarakstā bija, piemēram, tagad kioskos pieejamie Newsweek un Times. 

No čekas – pie Mātes Latvijas
«Vairāk nekā 900 00 000 cilvēki runā angļu valodā. Tā ir visvienkāršākā un vieglāk apgūstamā mēle no visām, kas ir uz zemeslodes,» Gunārs angliski rakstīja uz pastkartes, kam virsū ir melnu putnu silueti, pieliekot klāt piemērotas Edgara Po poēmas Krauklis rindas par putnu, kas palicis viens, kamēr citi ir jau aizlidojuši. «Mācies šo valodu dziļāk, plašāk, ātrāk. Tu nenožēlosi savas pūles. Angļu valoda tev pavērs vairāk durvju, ceļu un ideju, kā to būtu paveikusi ātrākā automašīna,» viņš aicina 1975.gadā, kad angļu valodas lietotājiem nebija brīvi pieejama pat ārzemju literatūras un kino klasika, kur nu vēl e-pasts vai internets. 

15 gadi Gulagā par angļu valodas mācīšanos un kontaktiem ar ārzemniekiem – tas šobrīd liekas pilnīgs absurds. Cits paradokss, par ko sistēma tobrīd pat neiedomājās, bija visas Padomju Savienības gaišāko un dumpīgāko prātu sabāšana vienuviet, apstiprina Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons. Lēģeros ar pieredzi apmainījās krievu disdenti, baltieši, baltkrievi un ukraiņi. 

Un viss izrādījās izturams. «Manu zēn, cerēdams, ka šī vēsts nonāks tavās ķepās laicīgi, ziņoju – kopš 19.1 manis vairs Čupumiestā [Kučinā – Astras nometinājuma vieta no 1972.gada] nav – esmu ceļā uz Hansastadt Riga,» Gunārs 1976.gada 23.janvārī rakstīja brālim Leonam. «No minētā izriet, ka nedz tērpjams, nedz savācams es TUR 23.februārī nebūšu. Šajā dienā es, visticamāk, pārkāpšu pasauļu robežu, Lielā nama ārslieksnī miesotu,» viņš piemin čekas māju tagadējā Stabu un Brīvības ielas stūrī. «Vākt līdz jebkādus civilizācijas atribūtus uz minēto namu, man domāt, nav nepieciešams – esmu gatavs pamest to tādā izskatā, kādā esmu uzturējies šai pasaulē pēdējos 15 gadus. Es būtu makten kustināts, ja man būtu ļauts tuvākajās pāris nedēļās apmeklēt kādas no zemākminētajām iestādēm – kamermūzikas zāli, filharmoniju, Doma baznīcu, Drāmas teātri, Dailes teātri, Komēdiju teātri utml.» 

Leons atceras, kā ar Hariju vecākā brāļa dzeltenajā žigulī devās Gunāru gaidīt. Viņš, it kā nekas nebūtu noticis, iznācis no čekas. Par lēģeros piedzīvoto liecinājis tikai cietais vaibsts ap viņa muti, kāds nav pamanāms agrākajās fotogrāfijās. 

Tajā pašā nometņu vatenī ar ieslodzītā numuru uz muguras Gunārs aizgāja pie tēva un mātes kopiņām 2.Meža kapos. Nesagaidījusi viņa atgriešanos, 1971.gada jūnijā bija mirusi māte, bet novembrī – arī tēvs. 

Pēc tam Astra lūdzis aizvest viņu uz Brāļu kapiem pie Mātes Latvijas. No nometnēm viņš bija atgriezies ar pavisam citu zināšanu bagāžu. «Kad viņš pirmoreiz uz tiem 15 gadiem aizbrauca, viņš nekāds idejiski apkaltais nebija. Pat nesaprata, kāpēc ar viņu tā ir noticis,» apstiprina arī Leons. «Kad viņš atgriezās, viņam bija pilnīgi pārliecināts skatījums, kā šeit vajadzētu būt.» 

Ja nesadarbosies, atlaidīsim
Kāds pensionēts čekists neoficiālā sarunā vēsturniekam Jansonam teicis, ka VDK aprindās tikai diviem pretošanās kustības dalībniekiem ticis piedēvēts patiesi nesalaužamu cilvēku gods: Lidijai Doroņinai-Lasmanei un Astram. Tiesas sēdēs Gunāra balss neietrīcējās, viņš neko nekomentēja, nevienu nenodeva. Vai viņam nebija, ko zaudēt? «Gunāram jau nu bija, ko zaudēt,» klusu nosaka Leons. «Viņš man ir uzdevis tiešu jautājumu: «Vai tu man nepārmet, ka viss notika tā, kā notika?» Protams, ka nē. Kategoriski nē un viss. Viņš jutās gandarīts, ka es tā atbildēju.» 

Divus mēnešu pirms Gunāra atgriešanās no pirmā apcietinājuma Leonu, tāpat kā tas bija noticis ar brāli Hariju, pie sevis uzaicināja Jelgavas čekas priekšnieks Zvirbulis. «Viņš būtu ļoti ieinteresēts, lai es palīdzētu Gunāram adaptēties sociālistiskajā realitātē, atturētu viņu no kļūmīgiem soļiem,» atceras Leons. «Uz to es atbildēju, ka mans brālis ir pieaudzis cilvēks, 10 gadus vecāks par mani. Tad viņš pieminēja tādu Helmani, kas arī strādāja tajā pašā iestādē, kur es, Latvijas Hidromeliorācijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Es biju klātienes aspirants, viņš – vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Helmanis savā laikā ar izcilību beidzis augstskolu, rakstījis zinātnisko darbu tehnisko zinātņu grāda iegūšanai. Jau trīs gadi, kopš darbs nav apstiprināts – Helmanis bijis neuzmanīgs un paudis kaitīgas nacionālas idejas. Saruna beidzās.» 

Liktenis, lasi – čeka – ar Leonu, kura galva bija tikpat gaiša kā lielajam brālim, izspēlēja pavisam ļaunu joku. Jelgavas Izpildkomitejas tautas izglītības nodaļā ap šo laiku pēkšņi gadījusies inspektora vieta ar algu, kas bija divas reizes lielāka nekā Leona aspiranta stipendija. Darbs bija viņam piemērots: viņš bija paspējis mācīt audzēkņus divos tehnikumos, arī Jelgavas augstskolā. Bija par to saņēmis atzinības rakstus. 

Ierādītajā inspektora kabinetā Leons nekad neapsēdās. Izpildkomitejas priekšsēdētājs padotajai, kas Astru pieņēma darbā, neko nepaskaidrojot, pateicis – nekādā gadījumā. 

Diemžēl, arī hidromeriolācijas institūtā viņu vairs neviens negaidīja. Arī Leona disertācija palika neaizstāvēta. No Jelgavas pārcēlies uz Lucavsalas māju, viņš līdz pensijai strādāja par šoferi. 

Tulpes vai ķimikālijas?
1983.gada 15.septembrī Gunāru Astru atkal aizveda uz stūra māju. Leona brālis, kas iztiku pēc lēģera pelnīja ar tulpju audzēšanu un pārdošanu, bija no krievu valodas latviski tulkojis tā dēvēto Baltijas hartu – disidentu parakstītu dokumentu, kas bija adresēts PSRS, VFR, VDR valdībām, NATO un ANO. Lasījis, devis lasīt citiem un pārfotografējis grāmatas, kuras šodien pieejamas bibliotekā, piemēram, Džordža Orvela 1984, Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumus, Anšlava Eglīša Piecas dienas, Kaudzītes Matīsa Jaunos mērnieku laikus, Aleksandra Solžeņicina Arhipelāgs GULAGs, Agņa Baloža Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā

15.decembrī, kad Gunāru Astru otrreiz tiesāja, zālē stāvēja arī Leons. Brāļa pēdējo vārdu – runu, kas auditorijai lika klusumā sastingt, viņš stenografēja augstskolā apgūtajā ātrrakstīšanas manierē. Ir saglabājis no klades izplēsto rūtiņu lapu. Nezinātāja acis nepateiks, kuri no «hieroglifiem» nozīmē brāļa pieminēto Molotova – Ribentropa paktu, kuri – piespiedu rusifikāciju, kuri – vārda brīvības apspiešanu. Bet Leons centās pierakstīt, nedomājot, kas par to varētu draudēt viņam pašam. Pēc tam izrādījās, ka divi sēdes dalībnieki – Juris Ziemelis un Alfrēds Stinkurs – bija pamanījušies zālē ienest arī magnetofonu, Astras runu atskaņoja Radio Brīvā Eiropa un Amerikas balss. 

Kad – likteņa ironija! – Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas 70.gadadienas sakarā Gunāru amnestēja un 1988.gada 1.februārī viņš izkļuva no apcietinājuma sevišķā režīma labošanas darbu kolonijā, Leons ievēroja, ka brālis neizskatās labi. Viņš ar bažām vēroja, ka Gunārs pēc atgriešanās uz karstām pēdām metās tulpniecībā, kā brāļa ģimenes tā laika nodarbi dēvē Leons, kurš arī pats ir piedalījies ziedu ekspedīcijās. Bet citu ienākumu avotu Gunāram un sievai Līvijai nebija, naudu vajadzēja, 1977.gadā viņiem turklāt bija piedzimis slims puisītis. 

1988.gada 6.martā lielais brālis devās uz Ļeņingradu tirgot tulpes 8.marta svinībām, 6.aprīlī pēc sirds operācijas tur 57 gadu vecumā negaidīti mira. Ir pamatotas aizdomas, ka viņa sirds problēmas un organisma sabrukšanu izraisīja nevis gripas komplikācijas, bet pēc atgriešanās Rīgā ēdienā iemaisītas ilgtošas iedarbības ķimikālijas. Raitam Valteram šo versiju videoierakstā apstiprinājis bijušais VDK darbinieks Roberts Anspaks, arī vēsturnieks Jansons piekrīt, ka čeka un Krievijas izlūkdienesti mēdza strādāt ar šādām metodēm. 

Gunārs Astra tomēr savu cīņu turpināja pat, būdams miris. Viņa bēres 1988.gada 19.aprīlī bija īsta manifestācija, viena no pirmajām, ar ko iezīmējas Dziedošā revolūcija. Leons atceras gan uz zārka uzklāto sarkanbaltsarkano karogu, gan to, kā cilvēki sākuši dziedāt Dievs, svētī Latviju! 

Paradoksāli – gan Gunāra Astras Pēdējam vārdam, gan viņa bērēm lielākas atskaņas bija rietumu pasaulē, latviešu emigrantu vidē. Savulaik, skatoties uz Leona Astras taksometra šofera apliecību, viņam par radniecību ar Gunāru apjautājies trimdas dramaturgs Mārtiņš Zīverts, arī dzejnieka Pāvila Johansona tēvs Andrejs Johansons. 

Gunāra Astras fotogrāfija ir latviešu disidentiem veltītā Okupācijas muzeja stendā, viņa vārds tiek pieminēts pamatskolas un vidusskolas vēstures programmā. Vēsture ir gara, atmodas un dziesmotās revolūcijas vielas apgūšanai atvēlētas tikai pāris stundas, ja kāds to laikā nav bijis klasē, viņš ievērojamākā latviešu disidenta vārdu var arī nepiefiksēt. Tieši tā bija gadījies pie Leona Astras līdzi atnākušajam ziņu aģentūras fotogrāfam, kurš sakritības dēļ dzimis tieši tajā gadā, kad tika nolasīts Pēdējais vārds

«Arvien vairāk sāk aizmirsties visas šīs lietas. Cilvēki, kam tās daudz nozīmē, viens pēc otra aiziet mūžībā. Jaunie tam vairs tādu nozīmi nepiešķir. Laiks palēnītēm nogalē atmiņas un izjūtas,» bilst Leons Astra. 

Viņam ir grūti iedomāties Gunāru šīsdienas realitātē. «Prom jau viņš nebrauktu – pats Helsinku grupas ļaudīm pārmeta, ka viņi mūk no Latvijas. Ja viņš būtu varējis izkarot kādu vietu, stāvokli sabiedrībā, lai varētu ietekmēt procesus, tad varbūt būtu visādi. Bet skatīties no malas ar viņa domāšanu – šobrīd te ir pārāk daudz nonsensu,» saka Leons.

Trīs vīri mežā

Viss sākās, kad viņi ar Husqvarna zāģi devās cirsmā. Nopelnīto tālredzīgi ieguldot, trīs jēkabpiliešu uzbūvētais uzņēmums Ošukalns iekļuvis starp reģiona līderiem 

Pirms 20 gadiem Jēkabpilī satikās trīs jauni puiši, kas iepriekš cits citu nepazina. Ivars Dāboliņš ar Aldi Buku strādāja Jēkabpils mežrūpsaimniecībā jeb MRS, bet Aigars Nitišs studēja Lauksaimniecības akadēmijā autoinženieros. Visiem vajadzēja naudu, lai uzturētu ģimeni un nodrošinātu sevi. «Tolaik PSKP XXV kongresa vārdā nosauktā agrofirma sāka pieņemt papīrmalku apmaiņai pret Husqvarna zāģiem un šujmašīnām. Ivars teica, ka zāģis viņam ir un varētu iet strādāt mežā,» atceras Nitišs. Tā pēc raksturiem pilnīgi atšķirīgā trijotne sāka kopā strādāt cirsmās. Paši gāza mežu, paši nodeva baļķus, un paši plānoja, kā izdevīgāk izlietot nopelnīto. 

90.gadu sākumā ar zāģi mežā devās simtiem jaunu cilvēku, tikai ne visiem mežs kļuva par ilglaicīgu biznesa āderi. Dāboliņš, Buks un Nitišs ir starp veiksminiekiem – viņi jau astoņpadsmito gadu Jēkabpilī vada SIA Ošukalns, kas izaudzis par vienu no lielākajiem reģiona uzņēmumiem. Tagad viņu darījumu partneri ir Ķīnā, Taivānā, Vjetnamā un ASV, bet pats uzņēmums apguvis vairākas papildu biznesa nišas, kas gluži kā atvases izspraukušās no kokapstrādes celma. 

Nevilina ātrā nauda
Pats jaunākais Ošukalna projekts ir tikko oktobrī atklātā par sešiem miljoniem eiro uzceltā koģenerācijas stacija, kurā iegūs siltumu un elektrību, sadedzinot ražošanas blakusproduktus – šķeldu un skaidas. Jaunās stacijas jauda ir 8 MW, un tā vajadzīga gan pašiem, lai nodrošinātu energoietilpīgo ražošanu, gan ļaus siltumu un enerģiju arī pārdot. 

Līdzīgi kā ar šo enerģijas ražotni, arī citu jaunu biznesa virzienu rašanos noteikusi vajadzība attīstīties – trijotne mērķtiecīgi nav laidusi garām nevienu iespēju augt. Jau no paša sākuma. Kad darba apjomi mežu cirsmās pieauga, Dāboliņš, Buks un Nitišs sāka ņemt palīgus. Tehniku nomāja. «Bet, tā kā viss riņķī gāja uz putēšanu, toties mūsu apjomi auga, nolēmām braukt uz Petrozavodsku un paši nopirkt treileri,» pirmsākumus atceras Nitišs. 

Izrādījās, ka automašīnas kravaskastē vietas pietika diviem treileriem. Protams, nopirka abus un pašiem nevajadzīgo Latvijā izdevīgi pārdeva. Pēc pusgada to gan nācies nožēlot, jo ražošana augusi tik strauji, ka vajadzējis jau tepat Latvijā pirkt tieši tādu traktoru, no kāda pirms tam šķīrušies. Šī pieredze iemācīja, ka jādomā daži soļi uz priekšu.

«Ap to laiku mums VID, kur deklarējām ienākumus, teica, ka apgrozījums fiziskām personām esot drusku par lielu, tāpēc jādibina uzņēmums. Ja jādibina, tad jādibina,» smaidot stāsta Nitišs. Kad aizgājuši pie jurista, izrādījies, ka trijotne nav padomājusi par tādiem «sīkumiem» kā uzņēmuma nosaukums, kur tas atradīsies un kurš no trijiem būs direktors. Vārdu aizņēmušies no Oškalna mežniecības, kurā tolaik strādājuši, un pārējie nolēmuši direktora kārtā iecelt Nitišu. 

Uzņēmumam augot, drīz vien viņi izsolē nopirka bijušās Lauktehnikas angārus, kur uzglabāt un remontēt tehniku, bet vēlāk iegādājušies visu savulaik ne pārāk veiksmīgi privatizēto Lauktehniku. Tur 1996.gadā darbu sāka pirmā zāģētava. Kā daudzi toreiz, sākuši ar taras dēlīšiem. 

Nākamais lielākais pirkums radās no principa nedzīties pēc vieglas peļņas. 90.gadu beigās pazīstami cilvēki pierunājuši piedalīties Viesītē dislocētā Jēkabpils PMK izsolē. Tolaik vai ik uz soļa bija sastopami tādi PMK, MRS, ceļubūves uzņēmumi un lauktehnikas, kas tika atdoti privatizācijai. Vecās ēkas bija nolaistas, tehnika nolietota, tāpēc daudzos gadījumos vienkāršāk šķita nopirkt visu par lētu naudu, pēc izsoles pa daļām pārdot tālāk visu, kas pārdodams, bet pārpalikumus sagriezt metāllūžņos. Šāda ātrā peļņa bija iecerēta arī šajā gadījumā, taču Ošukalna vīri aizbraukuši uz Viesīti, paskatījušies un beigās, samaksājot kompanjoniem atkāpšanās naudu, paši nopirkuši PMK. Nevis lai sagrieztu metāllūžņos, bet izveidotu tur vēl vienu zāģētavu un tehniku izmantotu biznesa tālākai paplašināšanai. 

«Nekad neesam dzinušies pēc tamlīdzīgas ātras un vieglas peļņas, jo tā nauda, kas viegli nāk, tikpat viegli arī aiziet,» saka Nitišs.

Tobrīd uzņēmums lielos apjomos sāka iepirkt mežu, kuru iekopa un apsaimniekoja, tāpēc aktuāls kļuva meža ceļu jautājums, un Ošukalns pats ķērās pie to būvēšanas. Tas izrādījās tālredzīgs lēmums. Kad ap 2006. gadu, apaļkoku cenai nesamērīgi pieaugot, kokapstrāde sastinga, viņi zāģētavu no Viesītes pārcēla uz Ukrainu (tur pieejamāks bija arī Rietumeiropā pieprasītais melnalksnis), bet ceļubūves nišu attīstīja – iegādājās asfalta klāšanas tehniku un piedalījās lielajās valsts ceļu būvdarbu izsolēs. 

Paldies igauņiem!
Ošukalns nelaida garām nevienu iespēju paplašināt savu biznesu. Līdzīgi notika arī ar autodetaļu tirdzniecību. Lai paplašinātu kokapstrādi un arī savu autoparku, nopirkuši tuvējo Lauktehnikas autotransporta uzņēmumu. Bet – kur auto, tur remonts; kur remonts, tur rezerves daļas. Lai taupītu naudu, tās pirkuši autobūves uzņēmumos. Ražotāji pārdevuši vairumā, detaļas sākušas krāties noliktavās. «Izdomājām, ka vienkāršāk noliktavas pārziņa vietā ielikt pārdevēju un sākt tās tirgot,» atceras Nitišs. 

Uzņēmuma iekšējais pieprasījums diktējis arī nepieciešamību pēc celtniekiem. Lai tiktu pie lielākas ražotnes, iegādājušies divus pamestus putnu fermas korpusus, bet pirkt būvniecības pakalpojumu šķitis par dārgu, tāpēc uzaicinājuši desmit vietējos celtniekus un nokomplektējuši brigādi. Kad korpuss bija uzcelts, cilvēki bijuši gatavi turpināt strādāt, tā izveidots atsevišķs uzņēmums Ošukalns celtniecība. Paplašinoties ceļubūvei, paši nolēmuši iegūt arī granti un dolomītu. Tā radies saistītais uzņēmums SIA Jēkabpils dolomīts. Bet, lai racionāli izmantotu ražošanas atlikumus, izveidots NDB TIMBER, kas līmē dēļus mēbeļu sagatavēm. 

Direktors gan saka – sadrumstalotība biznesam var arī nenākt par labu. Tomēr krīzi viņi pārdzīvojuši, tieši pateicoties savai daudzveidībai. «Krītoties pieprasījumam Eiropas tirgū, pirmo krīze skāra kokapstrādi un līdz ar to mežizstrādi. Bet ceļubūvē vēl bija iepriekšējo gadu projekti un finansējums. Tā nu dzīvojām uz ceļubūves rēķina. Kad finansējums tika nogriezts arī ceļubūvei, kokapstrāde jau sāka ķepuroties laukā no krīzes.» 

Apgrozījums gan no 12 miljoniem vispirms nokrities līdz deviņiem un vēlāk 2009.gadā pat līdz 5,6 miljoniem, taču pērn atkal sācis augt, sasniedzot 8,1 miljonu. Nitišs prognozē, ka šogad būs ap deviņiem miljoniem, jo atkal sāk palielināties pieprasījums pēc viena no galvenajiem izstrādājumiem – apdares dēlīšiem somu pirtīm. Pie šīs galvenās eksportpreces, kas no Jēkabpils ceļo ne vien uz Somiju, bet uz vēl vismaz 11 valstīm, Ošukalns tika, pateicoties tam, ka jau pašā sākumā visi trīs uzņēmuma īpašnieki principiāli vienojās strādāt tikai ar lapukoku. Pirmkārt, tāpēc, ka ap Jēkabpili pārsvarā ir tieši lapukoku meži. Otrkārt, skujkoku cena izsolēs bija krietni augstāka. 

Kad Ošukalns jau pilnā sparā ražoja taras dēlīšus, ko 100% eksportēja uz Vāciju un Beļģiju, atbrauca igauņu kokapstrādātāji, kurus interesēja apses un alkšņu koka dēļi bez zariem. Tobrīd neviens vēl nenojauta, ka tas ir sākums jaunam attīstības posmam. Igauņi piedāvājuši interesantu cenu. «Ražojot taras materiālu, mēs koksni pārstrādājām lielā apjomā. Sākām dēļus šķirot. Beigās igauņi vairs nevarēja nopirkt tik daudz, cik Ošukalns piedāvāt.» Tad arī jēkabpilieši sākuši interesēties, ko mūsu kaimiņi dara ar bezzaru dēļiem. Tā, pateicoties igauņiem, tirgu pētot, viņi atklājuši Eiropā ļoti pieprasītu nišas produktu – lapukoku apdares dēļus pirtīm. 

Vaicāts, kā visi trīs īpašnieki, Nitiša vārdiem runājot, cilvēki ar pilnīgi atšķirīgiem temperamentiem un raksturiem, jau 20 gadu spēj vadīt vienu uzņēmumu, viņš smiedamies atbild, ka drusku jau brīnums tas esot un tāpēc neesot izskaidrojams. Tomēr racionālais gars tūlīt ņem virsroku, un direktors ķeras pie skaidrojuma: «Uzņēmumā mēs katrs atbildam par savu jomu. Mūs vieno pats galvenais – sakrīt izpratne par biznesu. Bet tas, ka esam tik dažādi, vienlaikus ir mūsu stiprā puse, jo veiksmīgi cits citu papildinām. Ja kāds vilcinās, citi pasteidzina. Ja sāk skriet pārāk ātri – piebremzē. Godīgi sakot, vienam nemaz nav tik viegli īstajā brīdī pieņemt īsto lēmumu. Trijiem, visu apsverot un izanalizējot, to izdarīt daudz vieglāk.»

3 biznesa principi
1. Neapstāties pie sasniegtā
2. Stratēģiska izpratne par uzņēmuma prioritātēm
3. Prast motivēt cilvēkus darbam

2000 citiem nesaprotamu bilžu

Artūrs Analts (20)

Konkursā Gada balva dizainā 2011 ieguva Gada jaunā dizainera titulu par Led Zeppelin kāpnēm.

Vecāki: Inga un Vladimirs, uzņēmēji.

Kādi ir tavi mīļākie materiāli? Noturīgi, viegli, dzīvi materiāli, kas ir fun-kcionāli, nevis tikai vizuāli pakārtoti produktam. Patīk eksperimentēt – likt kopā, jaukt, maisīt, krāsot, veidot jaunus. 

Kad un kāpēc sāki nodarboties ar dizainu? Pamati nāk jau no bērnības – visbiežāk uzdevu jautājumu «kā?» un meklēju uz to atbildes, un to daru joprojām. Jau bērnudārzā nepagāja ne vasara, kad nebūtu uztaisījis koka loku vai atradis īsto zaru, kuram uzspraust čiekurus, lai apmētātu citus.  

Kur mācījies? Vispirms Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, tagad Central Saint Martins Londonā.

Kā juties, uzzinot, ka esi nosaukts par gada labāko jauno dizaineri? Pārsteigts un priecīgs. Nebiju gaidījis neko tādu, bet tā noteikti ir laba motivācija turpināt sākto un strādāt vēl spēcīgāk.

Kāds ir tavs lielākais sasniegums? Saņemties un uzdrošināties uzrunāt vienu īpašu meiteni pirms pieciem gadiem.

Vai tev ir kāds iecienītākais dizaineris? Man nav mīļāko dizaineru, bet ir darbi, kas aizrauj un atstāj ar vienu domu galvā – kāpēc es tādu neizdomāju?   

Plāni nākotnei? Piedalīšos dažādās izstādēs un turpināšu taisīt jaunus projektus. Man svarīgi ir noķert mirkļus, iespaidus, kas nākotnē var noderēt – telefonā ir ap 2000 citiem nesaprotamu un nevajadzīgu bilžu, bet man tās izsaka visu.

Kā tev vislabāk patīk pavadīt laiku? Iegādājos iPad un ielādēju zīmēšanas programmas, tagad mani no skicēšanas nevar atraut pat tad, kad zīmulis nolūst.

Aina un Karīna, protestētājas

Tā bija sestdiena, 1.oktobris. Aina un Karīna ar ģimenēm devās apskatīt Biržas namu

Pusdienojot Doma laukumā, apsprieda Zatlera Reformu partijas naksnīgo lēmumu veidot valdību ar Saskaņas centru, ko iepriekš saistīja ar oligarhiem. «Bijām pārliecināti, ka drīzumā sekos kāda demonstrācija un varēsim tai pievienoties,» atceras Karīna. Dzīvojot Amerikā, Karīna kā vidusskolniece 1985.gadā protestēja pie Krievijas vēstniecības pret padomju okupāciju. Pašsaprotami šķita paust attieksmi arī šoreiz. 

Karīna ir skolotāja un medmāsa Latvijas Starptautiskajā skolā, savukārt Aina darbojas ar īpašumu apsaimniekošanu. Pirmdien paralēli darbam abas sarakstījās, brīnoties par to, ka nebriest neviens pikets. «Nolēmām, ka jārīkojas pašiem.» Vakarā Aina ar kurpju smēri uz palaga vairākās valodās uzrakstīja: «Zatlers ir nodevējs.» Izkāra pa logu ar skatu uz Rīgas Ekonomikas augstskolu. Gaidīja reakciju, taču veltīgi. Nolēma iet piketēt. 

Otrdienas vakarā Muzikantu un Līsmaņu pāri ar plakātiem devās uz krustojumu iepretim Mākslas akadēmijai: kur lielāka satiksme, jo sešos vakarā autovadītāji bija aicināti protestēt pret Zatlera lēmumu taurējot. «Stāvējām aptuveni stundu. Miermīlīgi, nekliedzot. Mājup gājām gandarīti. Bijām izteikuši viedokli,» stāsta Aina. Trešdienas vakarā viņi devās protestēt vēlreiz, tikai Karīna palika mājās ar bērniem. Piketam pievienojās mecenāta Viļa Vītola dēls, arī Vilis. 

Protests ilga nepilnu stundu. Piebrauca policijas busiņš, un policists jautāja, kurš atbildīgs par nesankcionēto piketu. Aicināja visus braukt uz iecirkni Sarkandaugavā. Tur policiste lika Ainai rakstīt paskaidrojumu par to, ka piedalījās nesankcionētā piketā. Aina vaicāja, kuru likumu konkrēti viņa pārkāpj. Nevarēdama uz to atbildēt, policiste teica: 

«Jūs laikam mani nesaprotat. Jūs runājat ar akcentu.» 

Aina atbildēja: «Jūs arī.» 

Policiste: «Jūs neesat no šejienes.» 

Aina: «Šķiet, jūs arī.» 

Policiste: «Cik valodas pārzināt?» 

Aina: «Kā šie jautājumi saistīti ar manu aizturēšanu?» 

Policiste runāja ar krievu akcentu, savukārt Aina – ar amerikāņu, jo viņas senči ir latvieši, uz dzīvi Rīgā Līsmaņi pārvācās pirms pieciem gadiem. Savukārt Vilim Vītolam policists vaicājis, vai nedomā, ka SC vajadzētu būt valdībā, jo esot vairākums. Vītols atbildējis, ka ne, jo 30% nav vairākums. 

Iecirknī protestētāji sabija divarpus stundu. Nācās labprātīgi atdot plakātu ar uzrakstu «Zatler, vai tev nav kauna?» un pašu aprakstītu krekliņu. Esot vajadzīgi administratīvās lietas izskatīšanai. «Iznākot no iecirkņa, jutu aizvainojumu. Par ko man tas? Labi, ka vismaz parādīju saviem bērniem, ka viedokli vajag paust un to var darīt miermīlīgi.»