Mūslaiku Benjamiņa • IR.lv

Mūslaiku Benjamiņa

4
Foto — Gatis Gierts, F64
Anita Brauna

Santu Anču (44) nevarēja nepamanīt jau tad, kad ideja par glancētu sieviešu žurnālu vēl tikai perinājās viņas galvā. Mugurā raiba kleita, kurai katra poga citāda, kuplas matu lokas, sabiedriski aktīva. «Īsts 80.gadu beigu hipsters,» saka kādreizējā kursabiedrene. 20 gados Anča ir kļuvusi par Latvijā lielāko žurnālu izdevēju. Viņai ir gan savs nams Rīgas centrā, gan sava muiža un valdnieces slava 

Dzirdot salīdzinājumu ar pirmskara Latvijas ietekmīgāko izdevēju Emīliju Benjamiņu, Santa Anča bez liekulības sarauc degunu. «Man nepatīk,» viņa saka. «Es nekādā ziņā neuzskatu, ka man būtu jāsalīdzinās ar Benjamiņu. Principā uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs liktenis un katrs cilvēks ir īpašs.» Santa ir Santa. 

Gatavojoties izdevniecības Žurnāls Santa 20 gadu jubilejai, tās vārda nesēja ir centusies noformulēt, kā līdz savai impērijai ir nonākusi, un atzīst, ka tajā ir arī kaut kas iracionāls: «Atbildēt uz šo jautājumu ir tāpat kā izstāstīt mīlestību.» Izstudējusi žurnālistos Latvijas Universitātē, liepājniece nav gribējusi braukt atpakaļ uz dzimto pilsētu. «Man vienmēr ir bijuši svarīgi cilvēki, ar kuriem esmu kopā. Universitātē biju sadraudzējusies ar saviem kursabiedriem, un man likās, ka būtu skumji, ja vajadzēs atgriezties Liepājā un sākt visu draugu loku veidot no jauna. Mums ar kursabiedreni radās ideja taisīt to Santu. Tad sāc darīt, un ieslēdzas atbildība par to, ko esi uzņēmies. Un tad jau vairs atpakaļceļa nav. Ir jādomā, ka jābūt finansiāli tik stabilam, lai nodrošinātu visiem algas un lai viss notiktu pietiekami nesāpīgi un plūstoši.» 

Ančas kursabiedrene un galvenās redaktores vietniece Santā Anna Peipiņa (viņai pieder izteikums par hipsteru) spriež, ka par žurnāla rašanos lielā mērā jāpateicas divu lietu kombinācijai – gan Santas apzinīgumam («viņa pat universitātē iestājās ar labāko atzīmju summu, lai gan nav teicamniece pēc definīcijas»), gan nezināšanai. «Ne Santa, ne cilvēki, kas kopā ar viņu 90.gadā aizsāka šīs idejas realizāciju, par daudz ko vienkārši nezināja, ka to nevar izdarīt. Kā jau ar daudzām jaunām lietām toreiz – neviens nebija pateicis, ka pār ūdeni nevar staigāt, un šī laimīgā neziņa arī pārnesa pāri ūdens virsmai.» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu