Filoloģijas un antīko zinātņu doktore Agnese Irbe (35) publiskajā telpā līdz šim bijusi nesaraujami saistīta ar savu vecāku vārdiem – arhitekti Zaigu Gaili un uzņēmēju, bijušo premjeru Māri Gaili. Pilnīgi noteikti ir pienācis laiks Agnesi uztvert kā individualitāti, lai gan, šķiet, tieši ģimenes saites ir tās, kas dara viņu tik stipru
Kad Agnese man izsaka savu vēlmi intervēties mājās un stāsta, kā to atrast – «neliela, krūmos un kokos ieaugusi rozā māja» -, mana pirmā sajūta ir kā par mazu laumu – attālinātu no pasaulīgā, pāri visam, tievu un trauslu, ar dzīslotiem caurspīdīgiem spārniem. Savukārt žurnālisti, kam uzdevu jautājumus, pirms tikties ar Agnesi, gandrīz visi kā viens ievilka gaisu tā dziļāk un noteica: man tavā vietā būtu bail viņu intervēt – viņa tik gudra, ka nevar pat izdomāt, kādus jautājumus uzdot.
Man arī ir bail. Bet tikai līdz brīdim, kamēr Agnese ielej man tasē kafiju no kanniņas – neaprēķinot tecēšanas sparu, manā krūzītē ielīst gandrīz viss, viņas – vien pāris malku. «Nekas – es pieliešu pienu, man patīk piens.» Vārgās, ēteriskās būtnes vietā manā priekšā sēž maiga, dzīvespriecīga un nobriedusi sieviete sārtiem vaigiem, pilna enerģijas un otrā bērniņa gaidībās – tam jādzimst pēc pusotra mēneša. «Es atgulšos, ja man būs grūti nosēdēt.» Bet viņa tā arī neatguļas, un dienām ilgi pēc intervijas arī es turu perfekti taisni izstieptu mugurkaulu.
Diena pa lodziņiem
Kamēr mēs runājamies, Agneses gadu vecā meita Ariana vizinās gar Daugavu. Auklīte – teoloģijas studente no Rēzeknes ar drediem, kura katru dienu ar velosipēdu minas no Čiekurkalna līdz Ķīpsalai, lai izvestu bērnu divu stundu pastaigā. «Apbrīnoju,» saka Agnese, «ne viņai grūti, ne reiboņi, ne auksti – un vēl pasaki, ka Latvijā nav cilvēku potenciāla.»
Agneses vīrs Jānis Irbe (IT pakalpojumu vadītājs Lattelecom Technology) visu sarunas laiku šēž turpat netālu pie datora, noteikti dzird runāto, taču Agnese viņa dēļ neminstinās – saruna ir brīva un, pretēji iztēlotajam, ārkārtīgi vienkārša.
Viņa runā izteikti pareizā latviešu valodā, raiti, patīkamā tembrā, kuru neizjauc parazītvārdu vai falsetā paustu emociju grambas. Agnese pāris reižu uzsver, lai viņu piemin kā Irbi, nevis Gaili vai Gaili-Irbi.
Dubulto uzvārdu viņa līdz šim saglabājusi tikai praktisku iemeslu dēļ – tas bija nepieciešams doktorantūras formalitātēm. «Ar laiku sāk apnikt, ka arī 35 gadu vecumā tevi primāri uztver tikai kā «Gaiļu meitu». Es necenšos neko pierādīt vai pozicionēties pret vecākiem, tieši pretēji – mēs esam ļoti tuvi, vienkārši manā dzīvē ir daudz jaunu un citādu lietu bez šīs paternālās piederības.»
Dienas režīms ir sadalīts nogriežņos: tas – bērnam, tas – mājai, tas – Jānim, tas – sev. Gluži ar matemātisku precizitāti. Bērns ir galvenais. Pašreiz. Kamēr auklīte pastaigā, Agnese uzkopj māju – «vācu pa sienām izšķaidīto putru un izlaistīto jogurtu». Vakarā būs 40 minūtes lasīšanai – Agnese uzliks telefonā modinātāju, atstās Arianu Jāņa gādībā un noslēgsies divatā ar grāmatu. Zinātnieki esot aprēķinājuši, ka tieši tik ilgu laiku smadzenes spēj maksimāli koncentrēties vienam darbam. Visu pārējo laiku Agnese ir kopā ar meitu, pilnībā ļaujoties ik brīdim – spēlējoties, runājoties, mācot burtus. «Ja ir lietas, kam nododies no visas sirds, tās nes augļus. Vai tās būtu studijas vai pirmā mīlestība, vai bērns – jāatdodas ar visu savu intelektu, garu un jūtām. Lai apjaut, ka dzīvo pa īstam.»
Līdz otrā bērna dzimšanai vēl jāpaspēj iztulkot kāds teoloģisks darbs, tāpēc visas dienas ir burtiski sazīmētas pa lodziņiem. Iekļauties plānotā rāmjos nemaz neesot tik grūti, grūtāk esot uzturēt sevī to enerģijas pilno stabilitātes sajūtu, lai visu laiku kopā ar mazo pietiktu spēka nedusmoties, uzmundrināt, paslavēt, būt priecīgam un pārliecinātam, ka visi šķēršļi ir nieki. Ka ikviens dzīves mirklis ir lielisks un pasaulē nav itin nekādas vietas šaubām, bailēm. Fizisks grūtums? «Nē, man laikam ir tāds ētoss, ka es pēc iespējas mazāk pievēršu uzmanību savai fizioloģijai. Esmu dzirdējusi citas sievietes stāstām, kā viņas mokās ar sindromiem un cikliskām problēmām visu mūžu. Man vai nu tā nav, vai arī esmu to izslēgusi no savas apziņas.»
Agneses draugi un vecāki domā, ka Agnese beidzot ir laimīga. Arī viņa pati staro un par savu ģimeni, smaidā pieverot acis, saka: «Jā, man paveicās. Tas bija labi darīts. Kamēr neesi precējies, kaut kādas svarīgas un trauslas lietas nes rokās. Tad, kad apprecies, tu tās uzliec uz muguras un rokas atbrīvojas. Tad var izdarīt divreiz vairāk.»
Agneses draudzene Marta Krivade viņu uzskata par sievietes ideālu. «Parasti domā, ka Agneses tipa sievietes ir vīrišķīgas, visurgājējas, aseksuālas. Arī par viņu ilgi pa malām runāja, ka viņa paliks vecmeitās un bez bērniem. Bet viņa to izdarīja tā, ka labāk vairs nevar.»
Ilgais ceļš vientulībā
Agneses mamma cer un paļaujas, ka lielais sāpju un vientulības periods, kurš sākās skolas beigās un rimās salīdzinoši nesen, meitai ir garām uz visiem laikiem.
Skolas laikā Agnese bija ļoti aktīva, savdabīga, ar līderes dotībām – iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, organizēja iestudējumus un dzejas vakarus. 14 gadu vecumā iznāca pirmā un vienīgā dzejoļu grāmata Tā gaisma ar viņas pašas zīmējumiem. Strādājot pie Aigara Graubas par asistenti un piedaloties kinoforuma Arsenāls atlases komisijā, viņa iemīlēja kino un pat piedalījās aizklātā scenāriju konkursā, kurā, visiem par pārsteigumu, uzvarēja, balvā iegūstot 3000 dolāru. Par balvas likteni viņa ne mirkli nešaubījās – naudu nolika malā, lai pēc skolas pabeigšanas varētu studēt kino Francijā. Francija tika izvēlēta kā viena no divām Eiropas valstīm, kur par studijām augstkolā nav jāmaksā – baumas, ka premjera Gaiļa meita skolojusies par «tētuka naudiņu», ir stipri vien pārspīlētas.
Divus gadus paralēli Rīgas 1.vidusskolai mācījusies franciski, Agnese tomēr netika turienes augstskolā – valodas prasmes izrādījās par vājām, un eksāmenos viņa izkrita. Atgriezusies Latvijā, iestājās LU Filoloģijas fakultātes frančos, lai uzlabotu valodu, nomācījās dažus gadus un brauca uz Franciju vēlreiz. Tikai šoreiz jau ar citu mērķi – studēt klasisko filoloģiju Strasbūrā.
Par Francijā pavadītajiem astoņiem gadiem Agnese stāsta nelabprāt un klusi, tik klusi, ka brīžiem kustas tikai viņas lūpas un teiktais izplēn diktofona šņākoņā.
Pirmos gadus ārzemēs Agnese bija nepārtrauktā panikas stāvoklī – viņai šķita, ka lekcijās neko nesaprot gan valodas dēļ, gan tāpēc, ka tajās sniegtā informācija bija tik plaša un daudzpusīga. Neskaitāmi jauni pavedieni, jautājumi, teorijas, virzieni, autori. «Biju pilnīgā šokā. Sajūta, ka esmu dzīvojusi mucā ļoti ilgu laiku un tagad jau ir par vēlu – man maz laika, galva arī maziņa, es nevaru paspēt. Un visu laiku iracionālas bailes, ka mani izmetīs, lai gan mācījos labi.»
Pirmajā semestrī, kamēr vēl nebija izprasta mācību sistēma, Agnese netīšām palaida garām vienu kursu ar obligāto apmeklējumu, par kuru uzzināja tikai divas nedēļas pirms eksāmena. Pēc garas vēstules pasniedzējam pie eksāmena pielaida ar noteikumu, ka šo divu nedēļu laikā apgūs visu kursu. Apguva un eksāmenu nokārtoja.
Iztikšanai naudu pelnīja, strādājot par apkopēju un pāris stundu no rītiem bibliotēkā. Sabiedriskā dzīve, Francijas bohēma, studentu ballītes? «Kaut kas jau bija. Bet ne īpaši.» Stress, vientulība, atrautība no draugiem un ģimenes, smaga anoreksija.
Agneses draudzene dzejniece Agnese Krivade bilst: «Tajā ceļā, kuru pašlaik varētu uzskatīt par kaut kādā ziņā noietu, viņai ir gājis ļoti grūti, jo īpaši tāpēc, ka viņa pēc savas emocionālās uzbūves nav nekāds zinātnieces tips vai dzelzs sieviete, viņa ir ļoti emocionāla un radoša, un attiecībām viņas dzīvē ir liela nozīme.»
Agneses mamma Zaiga atceras, ka sākumā vaicājusi meitai, kā patīk Francija. Viņa atbildējusi, ka redz tikai dubļus uz ielas. Zaigai visus astoņus meitas prombūtnes gadus bija rituāls – katru svētdienas rītu viņa dzēra kafiju un rakstīja Agnesei vēstules: garas, garas ar roku rakstītas ziņas par dzīvi. Agneses atpakaļrakstītās joprojām guļ mammas mājās – vesela milzu kaste pilna ar tām.
Zaiga stāsta, ka mājās ar Māri visu laiku baidījušies, ka Agnese no pārpūles varētu nomirt. «Bija tik vājiņa, tik izdilusi, tik skumja. Atceros, ka reiz viņu apciemoju un braucu prom ar taksi. Agnese palika, stāvot uz ielas. Lija lietus. Visu ceļu taksī raudāju, domājot, kā viņa tur paliek izmirkusi, nosalusi, pelēka, pavisam vientuļa svešas pilsētas vidū.»
Pati Agnese neanalizē, kurā brīdī un kāpēc sākusies viņas norobežošanās no pasaules. Bailes un nedrošību viņa atceras jau kopš bērnības, bet uzsver, ka «sava dzīve mani interesē aizvien mazāk, to es neapceru – man nešķiet pareizi skatīties atpakaļ, domāt, psihoanalizēt». «Ja to dara, tas ļoti bieži cilvēkos stiprina mazohistisko stīgu.»
Tieši tāpēc Agnese dod priekšroku koncentrācijai uz līdzsvaru, uz to, ka ļoti, ļoti ilgi dzīvos un daudz, daudz paspēs. Svarīgāka par visu viņai ir dzīves kvalitāte, kas pirmām kārtām ir attiecības ar sev tuvajiem un pēc tam uzreiz tie profesionālie darbi, ko viņa vēlas izdarīt. Un jebkuru darāmo darīt no visas sirds, ar vislielāko koncentrāciju.
Auglīga zeme
Agneses tētis Māris domā, ka Agnese spējusi izturēt garos mācību gadus tāpēc, ka viņā esot ļoti spēcīga misijas apziņa, milzīgas darbaspējas un mērķtiecība. «Viņai nebija jaunības, viņa nedauzījās kopā ar pārējiem, bet sēdēja un zubrījās. Vienā brīdī tas kļuva ļoti bīstami, bet galu galā deva savu.»
2000.gadā ieguva divus maģistrus: klasiskajā filoloģijā Strasbūras Universitātē un antīkajās zinātnēs Sorbonnas Universitātē Parīzē. Kopš 1998.gada raksta žurnālam Rīgas Laiks. Žurnāla galvenais redaktors Uldis Tīrons atzīst, ka Agnese vienmēr ir šķitusi pieaugusi, pat par daudz pieaugusi. «Par to vienmēr ir liecinājis veids, kā viņa spriež un raksta – nopietni, bez koķetērijas, ar cieņu pret sevi. Viņa noteikti ir viena no labākajām rakstītājām Rīgas Laikā, lai gan, šķiet, to neuzskata par īpašu savu spēju apliecinājumu.»
«Francijas dzīvē nebija nekāda hēdoniskā piesitiena, tāpēc kļuva skaidrs, ka tā nevar turpināties mūžīgi, turklāt visas Strasbūras iespējas biju izsmēlusi,» Agnese rezumē lēmumu atgriezties mājās, piebilstot, ka vienmēr bijusi pārliecināta, ka Francijā nekad nepaliks. «Ārzemes nav vide, kur atrast laimi. Nekur citur nav tās sajūtas, kādas ir Latvijā, un to ne ar ko nevar kompensēt. Man tā ir iracionāla piederības sajūta Latvijai nevis kā kopienai, bet zemei. Tāda kā īpašnieces sajūta. Mans rudens, mans pavasaris. Pārbraucot pāri robežai, tas zūd. Man ir nojauta, ka Dievs ierādījis, kur katram dzīvot. Mūsu ķermenis un gars laika gaitā ir pielāgojušies šai vietai. Latviešu kuņģa-zarnu trakts un veids, kā tauki izklājas pa ķermeni, ir piemēroti lokālajam klimatam. Mūsu serotonīna līmenis ir pielāgojies tam, ka ziemā pusčetros kļūst tumšs. Citās vietās mana laime nebūtu pilnīga, kas gan nenozīmē, ka cilvēki pēc definīcijas Latvijā ir laimīgi, drīzāk ne, bet šeit vismaz ir cerība to laimi atrast.»
Atgriezusies Latvijā, Agnese jutās tik piekususi un sevi izsmēlusi, ka pāris gadus neko neesot darījusi, pati sevi nemitīgi šaustot par to. Un tomēr ar visu nedarīšanu 2003.gadā izdevniecībā Liepnieks un Rītups iznāk Agneses un Aijas van Hofas kopdarbs Hipokratiskie raksti. Izlase, tulkojums no sengrieķu valodas, ievads, komentāri. 2007.gadā – bilingvālais izdevums Epikūrs. Vēstules. Atziņas. Fragmenti.
Zaiga Gaile uzskata, ka Agnese pie antīkajām zinātnēm nonākusi, meklējot atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem. Pamazām vien, virzoties atpakaļ, tu nokļūsti pie pirmavotiem un saproti – ka jau sen, sen viss par visu ir pateikts daudz labāk.
Šāgada 5.novembrī Agnese pēc ilgas saņemšanās un ar milzu pašdisciplinēšanos ieguva zinātņu doktora grādu klasiskajā filoloģijā, antīkajās zinātnēs Strasbūras Universitātē par darbu Reformēt tirāniju: Ksenofonta dialoga «Hierons jeb par tirāniju» vēsturiska izpēte. Disertācijas aizstāvēšanas brīdī klāt bija arī viņas draudzene Agnese Krivade: «Ir likumsakarīgi, ka viņa nolēmusi veltīt savu dzīvi tieši senajiem grieķiem, jo viņa pati man ir visu to vērtību augstākā manifestācija, atgādinājums, ka ir iespējama īsta, pļāpu un sieviešu sviesta neaizmiglota dzīve, kurā, lai kas notiktu, acis vienmēr ir vērstas patieso lietu pasaulē.» Agnese cer, ka kaut kādā formā, kad otrais bērns būs paaudzies, disertāciju viņa varēs pārstrādāt grāmatā. Tāpat viņa kopā ar Aiju van Hofu grib pabeigt iesākto Aristoteļa Valstslietu tulkojumu.
Uzdodu tradicionālo un droši vien kaitinošo jautājumu: kāpēc, viņasprāt, tas būtu jāpadara pieejams latviešu lasītājam? «Neko no tā, ko mēs tulkojam vai grasāmies tulkot, es nestādu priekšā kā kaut kādu obligāto literatūru, bet ir labi, ka tādas grāmatas iznāk. Tie ir ļoti seni darbi ar ļoti garu ietekmes vēsturi, un šī ietekme parādās visādos negaidītos veidos. Tas nav mīts, ka grieķi lielā mērā ir likuši pamatus Rietumu kultūrai, Rietumu domāšanas paradigmām. Vajag aizbraukt uz Austrumiem vai painteresēties par tiem, tad Rietumu specifiku uzreiz ierauga.»
Viņa neuztraucas par to, ka šāda veida grāmatas maz pērk un maz lasa. Ir tāds romiešu teiciens – «katrai grāmatai savs liktenis», kas nozīmē arī to, ka konkrētām grāmatām mūsu dzīvēs var būt negaidīta nozīme. Nekad nevar zināt, kad tās pēkšņi kļūst vajadzīgas. «Nesen vienlaikus iznāca divi Korāna tulkojumi. Nav svarīgi tos zibenīgi izlasīt. Bet ir ļoti labi zināt, ka tie tulkojumi ir, jo var pienākt brīdis, kad, meklējot kaut kādu frāzi, ir būtiski tieši tas, ka divas dažādas galvas ir domājušas, ko tas īsti nozīmē un kā to latviski pateikt. Bibliotēku darbinieki noteikti var pastāstīt par visādiem trakajiem, kas pirms deviņiem rītā laužas pie durvīm, jo viņiem steidzīgi vajag kādu grāmatu. Visu laiku nevajadzēja, bet tieši tagad vajag.»
Viņa atklāj, ka reiz arī pati speciāli braukusi uz Londonu ar nepareizi izdrukātiem personu apliecinošiem dokumentiem un lauzusies British Library, lai tiktu pie kaut kādas 1884.gada grāmateles, par ko pirms pusgada par iedomāties nav varējusi. Tagad ļoti gaida Bībeles jauno tulkojumu, ko Bībeles biedrība sola uz nākamo gadu, jo tagadējā, arī rediģētajā versijā specifiskas idiomas, kurām veltītas pat veselas grāmatas, tulkojumā vai nu vispār nav atrodamas, vai ir neprecīzi iztulkotas. Cilvēks, kas nezina ivritu, ir pilnīgi bezpalīdzīgs un taustās kā pa tumsu.
Vaicāta, kāpēc viņa izvēlas tulkot tieši to, nevis ko citu, Agnese domā ilgi, līdz beidzot nospriež, ka cilvēku motivācija vienmēr ir kompleksa. Viņa ir pārliecināta, ka uz emocionālu piesaisti nevar paļauties, labāk ir izvēlēties tekstus, kuros ir kaut kāda mistērija, kaut kas nesaprotams, jo tad tulkojot ir cerības to saprast un atklāt. «Ja kaut ko tiešām grib rūpīgi izlasīt, tad vajag mēģināt to tulkot uz kādu citu valodu.»
Beletristiku Agnese tikpat kā nelasa – ja nu, tad visvairāk viņa iemīlējusi 19.gadsimta literatūru, vēlams oriģinālā. «Kopumā man patīk maz kas. Grūti saņemties aiziet uz teātri, jo bail, ka nepatiks un šķitīs, ka velti izšķiežu laiku. Tad es sabožos.» Tētis Māris smejas un teic, ka Agnesei vienmēr ir bijis savs, atšķirīgs viedoklis, kuru viņa nebaidās paust arī tad, ja tas neatbilst vispārpieņemtajiem priekšstatiem: «Piemēram, viņai riebjas opera – Agnese uzskata, ka tā ir ar muļķīgu dziedāšanu izbojāts drāmas žanrs.»
Mīlestības viducī
Agnesi intervēt ir viegli – viņa neizvairās, nelaipo un atbild uz visiem uzdotajiem jautājumiem. No viņas virmo pašcieņa. Tieši cieņa ir tā, kuru, raksturojot Agnesi, pirmām kārtām piemin vai visi viņas draugi, kuru nav daudz, bet kuru sarunas ar mani sanāk teju vai tādas kā atzīšanās mīlestībā un dažās no tām pat vīd neliela griezsirdība uz citiem, gluži kā pāru attiecībās.
Dzejniece Agnese Krivade ar viņu iepazinās internetā, blogu vietnē Klab.lv, kur Gaile rakstīja kā vīrietis it kā sievietēm veltītu mīlestības dzeju. Šī dzeja Krivadei šķita labākais, ko līdz tam viņa bija lasījusi. «Mūsu attiecības vienmēr ir bijušas kaut kādas… Nezinu – romantiskas, un brīžam arī ļoti intensīvas. Es iedomājos, ka mēs esam divi jātnieki, kas viens otram blakus jāj saulrietā. Viņa ienāca kaut kādā piepīpētā hatona virtuvē, apsēdās uz grīdas, izklāja riņķī pelēkos svārkus un teica – vai tu varētu, lūdzu, tagad drusciņ šeit pabūt ar mani.»
Literāts Ilmārs Šlāpins kā vienu no Agneses raksturīgākajām īpašībām min tiešumu. Būdami pazīstami jau ilgu laiku, viņi ne reizi vien konstatējuši, ka abiem nesakrīt uzskati gandrīz ikvienā jautājumā. Agnese vienmēr esot gatava atklāti pateikt to, ko domā, nosaukt mēslu par mēslu, acīs skatoties, uzdot jautājumus, kurus pieklājīgi cilvēki uzskatītu par netaktiskiem. Sarunā ar viņu Ilmārs vienmēr ir spiests noformulēt savu attieksmi vārdos, nostāties noteiktā intelektuālā pozā, iespringt un atbildēt par savu viedokli. «Tas mēdz būt grūti un pat nepanesami. Agnese ir cilvēks, ar kuru esmu gatavs sastrīdēties divu minūšu laikā par jebkuru tematu, taču viņa ir arī viens no nedaudzajiem, ar kuriem vispār ir vērts strīdēties.»
Savukārt Marta Krivade attiecības ar Agnesi sāka tieši ar konfliktu tajā pašā blogu vietnē. Agnese pie kāda Martas raksta bija skarbi pierakstījusi, lai viņa izbeidz kopēt savas māsas rakstības stilu. Marta sašokējās, izdzēsās, apvainojās un ilgi raudāja spilvenā. Taču tagad atzīst, ka šis konflikts precīzi raksturo Agnesi – viņa vienmēr tieši saka to, ko domā, un ir jāpaiet laikam, lai saprastu, ka viņa citādi nevar. «Agnese pilnīgi mierīgi var pienākt klāt un tiešā tekstā uzprasīt: «Nu, kā tev iet? Kā tev ar tām attiecībām? Kas jums sanāca? Pameta viņš tevi, ja?» Tas būtībā atgrūž visus, kam tas rada neērtības sajūtu. Tajā pašā laikā viņa nekad nav netaktiska. Toties esmu redzējusi, ka nereti netaktiski kļūst citi – nobīstas no tiešajiem jautājumiem.»
Rakstniece un uzņēmēja Andra Neiburga teju pie katra Agnesi raksturojošā vārda liek klāt «ļoti». Ļoti stipra. Ļoti drosmīga. Ļoti vērienīga, temperamentīga, kaislīga, traka. Pati to pamanījusi, Andra nosmej: «Bet tā arī ir – Agnesē nav mērenības.»
Agnese atzīstas, ka brīžiem ļoti ilgojas pēc brīva vakara bez saspringuma un pienākumiem. Kad nav jakurina krāsns, jākārto mantas, jāmazgā, jātaisa ēst, jāuzkopj, visu laiku rēķinoties ar mazo, kas te pie rokas, te klēpī. «Reizēm šķiet – mmm, kaut būtu viens vakars tā, kā agrāk – dzer vīnu, skaties filmas, ej uz Staro Rīga… Liela daļa manu draugu tā dzīvo. Parasti mēs nenovērtējam, cik laiks ir ārkārtīgi vērtīgs, ārkārtīgi vērtīgs…»
Bet tā jau nebūs Agnese, kas savos lodziņos neatradīs laiku arī draugiem – pavisam netālu dzīvo viņas vecāki un brāļi, saikne ar viņiem joprojām cieša. Viņi ir gatavi palīdzēt jebkurā mirklī. Protams, ja vien Agnese ļaujas. Māris un Zaiga par vislabākajiem draugiem un interesantākajiem sarunu biedriem uzskata tieši savus bērnus – ar viņiem var runāt stundām ilgi, spriest, analizēt, nekad nekļūst garlaicīgi. Reizi pa reizei visi sanāk kopā viņu mājā Kaltenē, kas veidota kā dzimtas māja. Tieši tur vislabāk var sajust, ka Gaiļi un Irbes nudien ir Dzimta – ikdienā katrs nodarbojoties ar savām lietām un sniedzoties pēc saviem mērķiem, viņi ir gatavi jebkurā mirklī sakļauties cieši kopā, aizstāvēt un spēcināt cits citu. Kā siena. Un to, kas stāv aiz šīs sienas, kāds darbs un cīņas ar ikdienišķajiem dēmoniem aiz tās slēpjas, nevienam no malas nebūs nojaust. Un Agnese beidzot ir mājās ar visu to gaismu, kas viņā.
