Šosestdien Marija Naumova kā viesmāksliniece uzstāsies Latvijas Eirovīzijā, martā sākas viņas koncerttūre Pusnakts Parīzē. Dzimtene viņu pievelkot
Pirms desmit gadiem Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā un preses konferencē nostājās uz galvas, jo praktizē jogu. Nākamajā gadā Eirovīzija notika Rīgā, Marija to vadīja kopā ar Renāru Kauperu. Pāris gadu vēlāk abi līdz asarām aizkustināja prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu viņas prezidentūras noslēguma pasākumā, dziedot dziesmu Trīs zvaigznes. Kopš 2007.gada Marija ar vīru Raiti Bullītu dzīvo Parīzē, kur sāka mācības džeza skolā. Pašas Latvijā izveidoto radošo studiju bērniem MarieN Studio slēdza, taču ik gadu turpina organizēt labdarības pasākumus. Pēdējais Marijas albums ir 2010.gadā izdotais Lullabies. Pēdējā laika intervijas – tādas, kas ne ar ko prātā nepaliek. Par dzīvi Parīzē viņa runā izvairīgi un neatklāj vietas, kur uzstājas.
Pagājušajā sestdienā, uz divām dienām iebraukusi Latvijā, Marija gatavojās franču šansonu koncerttūrei Pusnakts Parīzē, kas martā notiks lielākajās Latvijas pilsētās. Par muzikālo pavadījumu rūpēsies Vidzemes kamerorķestris Andra Veismaņa vadībā, kā arī divi mūziķi no Francijas. Kontrabasists Tonijs Bonfiss spēlējis Francijas Nacionālajā orķestrī, sadarbojies ar Dī-Dī Bridžvoteru, Žaku Lusjē, Šarlu Aznavūru un citiem. Akordeonists Fransuā Parizi spēlējis arī Vudija Allena filmā Pusnakts Parīzē, kas šogad izvirzīta Oskaram. Abi franču mūziķi ieradīsies ar savām ģimenēm, jo nekad Latvijā nav bijuši.
Kad runājām, kur tikties, teici – ikreiz, kad atbrauc uz Rīgu, kāda kafejnīca ir slēgta vai mainīta tās atrašanās vieta.
Manā Čaka ielā blakus mājā bija Mego, tad – Laimētava, tad – frizētava. Labi, ka Osīriss vēl ir. Man tur ļoti patīk.
Kā mums te Latvijā iet? Kā izskatās?
Auksts! Kopumā iespaids ir labs, jo satiekos ar cilvēkiem, kuri man patīk. Viņi ir radoši, viņiem dzīve iet uz augšu. Esmu novērojusi, ka ir cilvēki, kuriem patīk strādāt, un ir tādi, kuri bieži meklē darbu. Tiem pirmajiem vienmēr būs darbs, bet tie, kuri meklē, meklēs vienmēr. Viņiem palīdzēt ir ļoti grūti.
Kāda ir Latvijas kultūrtelpa?
Notiek daudz interesanta. Zinu, ka Rīgā viesojās gruzīnu dziedātāja Nino Katamadze, Rīgas ritmi bija atveduši labus muzikantus. Liepājā esot laba izrāde Pūt, vējiņi! Atbraucot uz divām dienām, neko daudz gan nepagūstu uzzināt.
Eirovīzija zaudējusi prestižu. Tajā vairs nepiedalās pazīstami mūziķi, komponisti.
Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijai nav panākumu starptautiskajā Eirovīzijā. Otrkārt, daudzi labi dziedātāji aizbraukuši vai strādā ārzemēs: Ieva Kerēvica, Kristīna Zaharova. Dažiem varbūt negribas vairs piedalīties, ja netiek tālāk. (Marija pati uzvarēja, piedaloties nacionālajā atlasē trešo reizi – red.) Pērnais gads Latvijas mūzikā kopumā bija traģisks – Mārtiņš Freimanis aizgāja, veselības problēmas Arnim Mednim, Laimim Rācenājam. Jaunas mūziķu paaudzes nav. Skatoties šovus, rodas iespaids, ka būt populāram ir tik vienkārši. Bet tas ir milzīgs darbs. Tas nav – iznākt uz skatuves un pozēt fotogrāfiem.
Par kādiem sasniegumiem Eirovīzijā var būt runa, ja Latvijas televīzija neiegulda naudu skatuves tēlā!
Es arī tērpus šuvu par savu naudu. Lielākā problēma gan ir tā, ka Latvijas mūzikā sen nekas jauns nav parādījies. Puzikovs! Neko sliktu negribu teikt, neesmu viņu dzirdējusi, taču, atverot Privāto dzīvi, saprotu, ka nekā jauna nav. Jā, es skatos Privāto, jo tā vismaz var orientēties, kas notiek un kuru ar ko apsveikt.
Agrāk publikācijās stāstīja par cilvēkiem, tagad raksta par viņu kaimiņiem, brāļiem. Kiviča mīlas stāsti un kaut kāda Kombuļu Inese. Tiešām nav par ko rakstīt? Cilvēki gatavi izģērbties un izrādīt netīro pusi, lai tik par viņiem rakstītu. Laikam jau pietrūkst talanta, ja jāstāsta par to. Ja mākslinieks sāk izģērbties fotogrāfijās, viņam neiet.
Kā tev izdevies žurnālos neizģērbties? Noteikti esi saņēmusi uzaicinājumus.
Jā, un daudz: fotosesijām, kalendāriem. Kāpēc lai es to darītu? Ja izģērbties vajadzētu teātra izrādē, kur tam ir kāds mērķis un attaisnojums – lūdzu! Izģērbties tikai izģērbšanās dēļ – ne. Skatos uz talantīgo Meraiju Keriju ar fantastisko balsi, un man viņas žēl, jo mēģina koncertos atkailināties.
Rīgā koncertēja Kailija Minoga. Pati nobildējās pie viesnīcas zem koka un publicēja bildi tviterī. Citi mākslinieki sevi dikti sargā un bēg no fotogrāfiem. Kas ir profesionālāk?
Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura. Dažiem patīk fotografēties, dažiem ne. Mēs esam tik dažādi. Vienam zaļas, otram brūnas acis.
Kas ir profesionālāk?
Skatoties, ko grib panākt. Atceros, pēc savas pirmās publikācijas raudāju. Bilde avīzē Subbota bija drausmīga, piezvanīju fotogrāfam un pateicu, ko domāju. Tagad man par to ir kauns, bet vajadzēja laiku, kamēr izaugu un sapratu, ka intervija ir mana darba sastāvdaļa: es iešu atvērti vai ne – tas ir mans lēmums.
Profesionālāk ir ļauties publicitātei vai sargāt sevi?
Abus ar mēru. Tie, kuriem ir problēmas ar dzelteno presi, vienubrīd iedevuši sevi par daudz. Un tad raud, ka viņus bildē pa stūriem. Es personīgi neko sliktu par Latvijas dzelteno presi nevaru pateikt, mani kaut kā īpaši neaiztika.
Kāpēc gribas sevi martā dot skatītājiem koncerttūrē?
Man vienkārši ir, ko pateikt. Sen gribēju koncertu ar franču šansoniem. Es dzīvoju tajā mūzikā. Pēdējoreiz Latvijā šansonus koncertā dziedāju pirms septiņiem gadiem. Esmu noilgojusies pēc tā.
Koncertā nebūšot videoprojekciju.
Man nepatīk, ka tehnika koncertā ieņem vadošo lomu. Cilvēciskais faktors un emocijas tomēr ir svarīgākas. Man patīk teātris, es uzaugu tajā (Marijas mamma ir aktrise Jevgeņija Soldatova – red.), tāpēc tas vilina vairāk nekā tehniskas, modernas lietas. Koncertā pirms desmit gadiem man bija video, tolaik tas vēl nebija populārs. Tagad projekcijas ir visiem, man nebūs.
Nesen biju uz britu dziedātājas Šadē koncertu. Videoprojekcijas bija fantastisks mākslas darbs, kas maksā lielu naudu. Džordža Maikla koncertā visa skatuves aizmugure bija melns ekrāns, kas ik pa laikam ieslēdzās.
Varbūt esmu vecmodīga, taču man nepatīk, kā tehnika pārņem cilvēcīgo. Man nav iPhone, bet parasts telefons ar pogām. Tikai nesen ar telefonu nobildēju dēlu un ieliku ekrānā. Patīkamāk nekā makā. Nauda ir netīra, kāpēc pie tās likt mīļota cilvēka seju?
Nerakstu draugiem e-pastus, labāk piezvanu, vai vislabāk – satieku. Ar vecākiem sazvanos gandrīz katru vakaru. Man svarīga klātbūtne, siltums. Klātienē var arī paklusēt, pa telefonu tas izklausās jocīgi.
Cik vecs ir tavs dēls?
Arturs ir gandrīz pusotru gadu vecs, patlaban esmu simtprocentīga māmiņa un neraujos ārpus mājas. Tā ir kolosāla pasaule, ko iepazīstu.
Kādās valodās runā dēls?
Ar mani krieviski, ar tēti – latviski.
Uz Latviju nevelk atpakaļ?
Velk. Es nevaru sevi iedomāties bez dzimtenes. Pagaidām vēl dzīvošu Parīzē, jo lielajai meitai (no vīra iepriekšējām attiecībām – red.) jāpabeidz skola. Latvijā gan es joprojām uz ielām nejūtos droši.
Ir bijuši draudi?
Man, paldies Dievam, ne. Ģimenes draugam bija.
Jaunajam vilnim Jūrmalā ir jānotiek?
Latvijā nav daudz, ko tirgot, un, ja bagāti cilvēki tērē pie mums naudu, – kāpēc ne? Mani satrauc kas cits. Pagājušajā gadā gribējām ar vīru manā vārdadienā jūlijā aiziet uz humora festivāla koncertu. Vietu Dzintaru koncertzālē vairs nebija, nācās apsēsties pie galdiņiem. Dzirdamība un redzamība slikta, bet tas vēl nekas. Rēķins bija par 100 latiem lielāks nekā vajadzēja, lai arī pasūtījām pudeli šampanieša, divas kafijas un siera plati. Bezkaunīgi! Tobrīd man bija kauns par mūsējiem. Kāpēc tā gribas mēneša laikā nopelnīt visam gadam?! Draugi no Maskavas, kuri Jauno vilni filmē, stāstīja, ka taksometru cenas trīskāršojas. Pretīgi! Ja Jūrmalā nebūs Jaunā viļņa, tad esam to nopelnījuši.
Kas patlaban ir lielākā nejēdzība sabiedrībā?
Zivs pūst no galvas. Pie stūres esošos cilvēkus neinteresē, kas notiek ar valsti. Interesē, kā nopelnīt. Kāds labs paziņa, kuru cienu, pateica, ka politikā ir tāpēc, ka kaut kā jau nauda jāpelna. Skumji.
Nemitīgi peļot valdību, paši graujam savas valsts varas prestižu. Tā ir pašiznīcināšanās, nevis racionāla kritika.
Negribu runāt par politiku. Nelasu avīzes, neskatos TV un neredzu cilvēku, kas Latviju varētu mainīt.
Pirms intervijas teici, ka nevēlies runāt par referendumu. Kāpēc?
Tā ir politiskas cīņas sastāvdaļa, nevēlos to popularizēt.
Bet pati piedalīsies?
Negribu par to runāt. Ja kaut kur uz Marsa būtu informācija par Zemi un tās iedzīvotājiem, tad par mani būtu rakstīts: Marija Naumova – cilvēks, sieviešu dzimums, nevis krieviete vai latviete. Visi vispirms esam cilvēki, diemžēl cilvēku būtība ir visu dalīt: tas ir labāks un tas sliktāks. Un cīnīties.
Pirms noliku naturalizācijas eksāmenus, manā brūnās krāsas nepilsoņa pasē bija rakstīts «aliens passport». Tulkojumā no angļu valodas – svešinieks, citplanētietis. Lapiņā «Īpašas atzīmes» bija zīmogs – krieviete. Mūsu valdība seko vārds vārdā tam, ko teica Napaleons: «Skaldi un valdi!»
Mana vecmāmiņa bija fantastisks cilvēks, draugi viņu mīlēja. Viņa strādāja bibliotekā, centās iemācīties latviešu valodu. Apkārtējie viņai teica: «Nevajag, mēs taču tevi tāpat labi saprotam.» Tā ir paaudze, kurai nebija iespējas latviešu valodu iemācīties. Man žēl veco cilvēku. Nesaprotu, kāpēc viņiem ir atņemts viss.
Pāriesim pie cita temata, lūdzu.
Parīzē arī ir daudz minoritāšu, iecietības līmenis varētu būt augstāks, taču nekā – pārkāpjot kāda kroga slieksni, pianists paskatījās uz mani un draugu un priecīgi sāka spēlēt Kaļinku. Mani tas aizvainoja. Neskrēju ārā, jo vēlējos baudīt citas dziesmas, taču arī oficiante gribēja, kā labāk, un mēģināja runāt krieviski. Nesmalkjūtīgi.
Kāpēc jāaizvainojas? Vai mēs daudz zinām par frančiem? Viņi arī var apvainoties, ja nezināsi, ka viņš ir no Bretaņas vai no Aviņonas. Ja nodziedātu Pūt, vējiņi!, protams, būtu patīkamāk, vai ne? Piekrītu savai pasniedzējai, kura teica, ka Baltijas valstis daudzu franču apziņā nav konkrētas valstis, jo ilgstoši tā bija Padomju Savienība. Tā bija slēgta pasaule, par kuru neko nezināja un nezina joprojām. Kāpēc par to apvainoties? Tas ir tāds mazo cilvēku komplekss. Tas dzīvē ienes tikai nevajadzīgas emocijas, tāpēc varbūt labāk strādāt ar sevi.
Kā tu spēj izkulties no nepatīkamām emocijām?
Dažreiz palīdz saruna ar mīļoto cilvēku, citreiz glāze vīna, mūzika, pastaiga, grāmata. Kad man ir pavisam švaki, palīdz parunāšanās ar kādu, kurš izstāsta savas problēmas. Ja tas cilvēks ir svarīgs, tad savas problēmas aizmirstas.
Sen atpakaļ izlasīju Remarka grāmatu Dzīvības dzirksts. Palīdzēja. Fantastiska grāmata. Par koncentrācijas nometni. Pēc tās izlasīšanas sapratu, kas ir stiprs cilvēks.
Ko lasi patlaban?
Ošo. Patīk.
Kā tev izdevies dzīvot un mācīties dziedāt Parīzē?
Man daudz dots no dabas. Esmu piedzimusi zem laimīgas zvaigznes.
Tai zvaigznei tomēr ir arī kāds sakars ar naudu, jo dzīve Parīzē kaut ko maksā.
Neko savā dzīvē neesmu darījusi ar mērķi – lai tik man būtu nauda. Man nekad nav bijis daudz naudas. Esmu lūgusi Dievu, lai man ir tik daudz naudas, ka varētu palīdzēt tuvajiem.
Lai arī ko tu teiksi, cilvēki tāpat domās – «dzīvo uz vīra rēķina».
Tā absolūti nav. Savu dzīvi veidojam mēs paši – ar katru domu, katru vārdu. Ja galvā ir vieta skaudībai, nav vietas labām domām.
Latviešiem skauž turīgi cilvēki neatkarīgi no tā, vai nauda pašu nopelnīta, vai nozagta. Manai draudzenei ir kabriolets. Uz kredīta. Viņa strādā ļoti daudz. Apstājoties pie luksofora, uz viņu tāpat skatās nicīgi, nosakot: «Gan jau vecis uzdāvājis.»
Karjeras sākumā pati par savu naudu nopirku pirmo auto, vecu golfu. Bordo krāsā. Stāvēju pie luksofora Tērbatas un Blaumaņa ielā un redzēju, ka krustojumu šķērso kāds sabiedrībā zināms paziņa. Simpātisks, interesants. Atvēru logu un teicu: «Labdien!» Viņš pienāca un teica: «Hmm, nevari kādu atrast, lai labāku mašīnu nopērk?» Johaidī, ja man kāds vīrietis nopirktu labāku mašīnu, mani cienītu vairāk? Cik tas cilvēks ir mazs! To atceroties, man jo-projām saskrien asaras acīs.
Mani kaitina, ja viens var strādāt rūpīgi un daudz, otrs mazāk rūpīgi, taču abi saņems vienlīdz lielu algu. Mūzikā taču arī ir tā, ka viens var taisīt šovu, cits dziedāt kvalitatīvi, bet cilvēki vairāk skatās to šovu.
Tu gaidi, ka tam otram ies slikti? Papriecājies, ka iet labi! Neskaud! Ja tā domā, tad jau pašam nevar iet labi! Ir divas lietas, kas virza cilvēku: mīlestība vai bailes. Bailes ietver skaudību, greizsirdību. Bail tad, ja nav mīlestības. Kur viens pazūd, otrs nāk vietā. Ja telpa piepildīta ar mīlestību, tad bailēm nav vietas, un otrādi. Tas ir ceļš pie Dieva un mīlestības. Dvēsele taču eksistē mūžīgi.
Pirms kāda tava koncerta Raimonds Pauls izteicās, ka jābalstās uz Marijas vizuālo tēlu, jo rīkle viņai nav skaļa. Tāds novērtējums var būt iemesls iespītēties un pierādīt sevi?
Maestro ir taisnība. Paldies Dievam, rīkle uz skatuves nav galvenais. Ir slaveni dziedātāji, kuri spēj uzrunāt publiku, dziedot pusbalsī. Piedziedāt stadionu kā Žuau Žilbertu vai tas pats Šarls Aznavūrs, par kuru nevar teikt, ka viņš ir lielas balss īpašnieks. Varu lepoties, ka uz franču programmu Pusnakts Parīzē ir izpārdoti koncerti – man nevienam nekas nav jāpierāda.
Pirms kāda laika satiku sievieti, kura zaudējusi dēlu, un viņa mani nosauca par savu dakteri. Viņa gadu neesot nekur gājusi, taču uz manu koncertu tomēr saņēmusies atnākt. Pēc tam sākusi iet cilvēkos, apmeklējusi vairākus teātrus. (Marija stāsta aizkustināti, acīs sakāpj asaras.) Tas man bija labākais kompliments dzīvē.
Ko iesaki redzēt Francijā šovasar?
Augusta beigās Versaļā ir uguņošanas šovi virs ūdens, savukārt 21.jūnijā Francijā svin mūzikas svētkus, visa Parīze un Francija skan līdz četriem rītā. Kāds spēlē uz balkona, kāds uz ielas stūra.
Kurš ir labākais franču vīns?
Pēdējā laikā man garšo itāliešu vīni. (Smejas.) Ja franču, tad iesaku pagaršot Pomerol.
