Rīdziniece Natālija Carkova ir izveidojusi koncertmūzikas kanālu, ko televīzijā un digitālajās platformās skatās 60 miljoni cilvēku visā pasaulē
Ir saprotami, ja ātri mainīgajā digitālā biznesa pasaulē Natālijas Carkovas vārds vairākumam cilvēku neko neizteiks. Taču mūsdienu uzņēmējdarbības vidē, kur nozīmība tiek mērīta skaitļos un auditoriju apjomos, viņa spēj sasniegt 60 miljonus cilvēku. Runātīgā rīdziniece ir Šveicē bāzētā koncertmūzikas kanāla iConcerts HD dibinātāja un prezidente, kas teju noslēgusi līgumu ar Lattelecom par šā augstas izšķirtspējas (HD) televīzijas kanāla translāciju. iConcerts kanāls tiek pārraidīts 87 valstīs un ir pirmais Eiropā izveidotais HD televīzijas koncertmūzikas kanāls ar populārāko mūziķu un festivālu koncertu ierakstiem.
Natālija Carkova, prestižās Hārvarda Universitātes un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) absolvente, sarunā norāda, ka viņai dzīvē ir veicies, taču šai veiksmei ir zināmi priekšnoteikumi – 1970.gadā dzimusī sieviete ir izaugusi Rīgas akadēmiskajā vidē un ir matemātikas profesoru atvase. Ierosme nākotnes karjerai gan bija visai liriska, viņa atklāj: «Es visiem stāstu, ka mācījos Hārvarda Universitātē tāpēc, ka, augot padomju Latvijā, kādu vakaru televīzijā ieraudzīju Maikla Džeksona klipu Billie Jean. Man bija 11 gadi, un pēc tam pusi nakts nevarēju gulēt. Pamodusies no rīta, sapratu, ka vēlos būt tajā pasaulē. Tā bija mana valoda – mani vienmēr ir saistījis kino, pat vairāk nekā televīzija.»
80.gadu beigās uz brūkošo PSRS sāka braukt Rietumu žurnālisti, mācībspēki, sabiedrisko procesu vērotāji. Caur saviem vecākiem, augstskolas pasniedzējiem, jauniete satika amerikāņu grupu, kas, kā viņa atminas, bija kāda līderības projekta pārstāvji. «Vienam no vīriešiem bija Hārvarda Universitātes kaklasaite, un es izteicos, ka tā gan ir cool, ka arī gribētu tur mācīties,» stāsta Natālija. «Atgriezies Amerikā, šis kungs aizsūtīja manu adresi Hārvardas uzņemšanas daļai, tur to ievadīja datorā, un tas acīmredzot «izspļāva» iesnieguma veidlapu ar manu adresi, ko tad es saņēmu. Atvēru aploksni un sacīju: jā, es gribu mācīties Hārvardā. Mani vecāki teica, ka esmu traka.»
Ceļš uz Hārvardu
Absolvējusi Rīgas 10.vidusskolu, Natālija aizpildīja Hārvardas iesniegumu un to nosūtīja. Prātu mierīgāku darīja noteikumos rakstītais, ka universitāte izskatīs pretendenta finansiālo statusu tikai pēc pieteikuma izvērtēšanas un, ja jaunietis tiks uzņemts, universitāte viņam finansiāli palīdzēs. «Es pat kārtīgi nesapratu, kādus pārbaudījumus man vajadzēs kārtot,» atceras Natālija. «Devos uz Maskavu, amerikāņu vēstniecību, un nokārtoju SAT [standartizēto augstskolas uzņemšanas] testu. Pēc tam izrādījās, ka man kā ārzemniecei to nemaz nevajadzēja. Taču vēstniecībā to pat nezināja, jo padomju studenti, kas piesakās studijām amerikāņu universitātē, bija pilnīgs jaunums.» Tas bija 1989.gads, un Natālija Carkova tika uzņemta šajā prestižajā Amerikas augstskolā.
Natālija Carkova pabeidza Hārvarda Universitāti (tas bija ļoti viegli, pateicoties «fantastiskajai izglītībai» Rīgā, viņa piebilst), pēc tam pārgāja mācīties uz Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Mediju laboratoriju, kur studēja datorzinātnes un dizainu. «Mediju laboratorija skaitījās ļoti progresīva MIT nodaļa. Es tur mācījos 1996.-1997.gadā, un daudzi izgudrojumi, ko redzam šodien, nāk no turienes. Piemēram, Spīlberga filmas Minority Report dizains radīts tur. Mediju laboratorija bija skola ar fantastisku domāšanu. Par daudz ko, kas tiek darīts šodien, MIT runāja jau pirms 10 gadiem.»
Taču mūzikas televīzija, ko Carkova ieraudzīja ASV, lika viņai vilties. Tā galīgi nebija tāda, ko viņa bija redzējusi Latvijā ar Billie Jean un citiem videoklipiem. «Pašlaik man ir sajūta, ka atgriežamies pie televīzijas, kas iedvesmoja mani,» viņa saka.
Pēc augstskolas Natālija kopā ar koncertproducentu Etjēnu Mirlesu izveidoja uzņēmumu Transmedia, kas vēlāk kalpoja par pamatu iConcerts. Mirless pirms tam bija strādājis tradicionālajā medijā – televīzijā. Savukārt jaunajai sievietei, kura bija studējusi multimedijus, pret to bija nicinoša attieksme un pašai sava vīzija par nākotnes TV, kas darbotos digitālajā vidē. Kopš viņa bija aizgājusi no vecākiem un dzīvoja viena, Natālijai nebija televizora. «Manā izpratnē tas bija tikai troksnis, kas mērdē smadzeņu viļņus,» stāsta iConcerts dibinātāja. «Televizors manās mājās stāvēja tikai vienu mēnesi, kad dzīvoju Ņujorkā, jo bija pieejams abonements par brīvu. Šā mēneša laikā mani plosīja sajūta, ka istabā atrodas vēl kāda cita persona. Es atbrīvojos no tās kastes un filmas sāku skatīties ar projektoru. Tas tikai parāda, kāda domāšana man bija. Tad es satiku Etjēnu, kurš biznesā bija nesalīdzināmi pieredzējušāks par mani, un viņš vēlējās radīt kompāniju, kura būtu eksperts gan tehnoloģiju, gan autortiesību jomā.»
Balstoties uz MIT iegūtajām zinībām un iedvesmu, 2004.gadā Natālija uzrakstīja biznesa plānu uzņēmumam, kas piedāvātu tā dēvēto video on demand jeb video pēc pieprasījuma portatīvajos datoros (iPad vēl nebija) un nākotnes smart TV jeb viedtelevizoros. «Tā sanāca, ka mums bija visai viegli dabūt tiesības uz koncertierakstiem,» atceras Natālija Carkova. Tirgū tolaik nebija daudz piedāvājumu iegūt koncertierakstu tiesības, bet bija zināms pieprasījums pēc jebkurā laikā pieejamiem koncertierakstiem jeb tā dēvētā video on demand. Pateicoties Natālijas kolēģa Etjēna Mirlesa sakariem, uzņēmums ieguva tiesības uz tūkstošiem koncertu video, un, pateicoties zināšanām autortiesību jomā, viņi izdomāja, kā šos video likumīgi piedāvāt klientiem.
Miroņa dzīvotspēja
Viens no uzņēmuma pirmajiem klientiem 2005.gadā bija kāds franču telekomunikāciju uzņēmums. Viņuprāt, ar tik lielu video krājumu Transmedia bija ideālā pozīcijā, lai sāktu HD televīzijas kanālu. «Es atceros strīdu, kas pēc tam bija ar partneri,» stāsta iConcert dibinātāja. «Es uzskatīju, ka televīzija ir miris medijs, un nesapratu, kādēļ būtu jātaisa televīzijas kanāls. Mēs pēc pieprasījuma varam piedāvāt koncertu videoierakstus dažādām tehnoloģiskām platformām, mēs būvējam nākotni!»
Transmedia bija pavisam neliels uzņēmums, kuram bija pāris klientu telekomunikāciju biznesā, kas no viņiem pirka saturu, un Natālijas kolēģis Etjēns uzsita dūri galdā un pateica – ir jātaisa televīzija! Natālija vēlāk sapratīšot, kāpēc tas ir svarīgi. Tā Transmedia izveidoja mūzikas televīzijas kanālu, un zīmols pēkšņi sāka augt ļoti strauji. «Iemesls bija vienkāršs – mēs joprojām dzīvojam ar domām, ka televīzijai ir centrāla vieta,» tagad atzīst Natālija. «Mēs varam runāt par YouTube un Google, bet realitātē televīzijai joprojām ir cilvēku dzīvē svarīga vieta. Mēs nākam no ļoti veca mediju modeļa.»
Tagad viņa mēģina televīziju vairs nesaukt par mirstošu mediju, bet par tādu, kas patlaban mainās. «Televīzija veidojas par kaut ko interaktīvu, cerams, inteliģentu, ko tādu, kur patērētājam ir izvēle un kas nav tikai fona troksnis, un kur cilvēki var izlemt – skatīties elektroniskās mūzikas festivālu vai brazīliešu mūziku, vai repu. Tajā pašā laikā, lai radītu šos jaunos modeļus, ir jāsadzīvo ar esošajiem. Un esošais ir televīzija.»
Izvēlas spēcīgus partnerus
Pagaidām iConcerts piedāvā tikai «drošu» saturu, tas nozīmē, pašu pazīstamāko mūziķu – Kailijas Minogas, Coldplay, Bjorkas, Deep Purple un citu – koncertvideo. Pirms pāris nedēļām kanāla prezentācijas pasākumā Rīgas kinoteātrī Splendid Palace varēja redzēt Bejonsē koncertu. «Jā, pašlaik nav iespējams noskatīties, teiksim, elektroniskās mūzikas festivālu, jo kanāls iesniedzas kontinentālajā Ķīnā, Kongo, Singapūrā, Malaizijā – zemēs, kur, iespējams, pat nezina, kas ir Rolling Stones,» norāda Natālija Carkova.
iConcerts stratēģija ir strādāt ar katras valsts spēcīgāko telekomunikāciju kompāniju, to skaitā Lattelecom – ne tikai infrastruktūras, bet arī klientu daudzuma dēļ. «Mēs joprojām esam neliela kompānija, kādi 35 cilvēki. Nav iespējams tikai ar saviem līdzekļiem ieinteresēt patērētāju.»
Savukārt Inga Alika, Lattelecom televīzijas biznesa daļas direktore, atklāj, kādēļ viņas uzņēmums sadarbībai izvēlējās tieši iConcerts HD: «Iepazīstoties ar iConcerts HD komandu projekta pirmsākumos, uzreiz bija skaidrs, ka tas ir unikāls, vēl nerealizēts projekts pasaulē – tas pārraida dzīvo koncertu ierakstus, un komandai ir visas nepieciešamās kompetences, lai to padarītu par vienu no visstraujāk augošajiem televīzijas projektiem pasaulē.»
Precizitātes labad jābilst, ka iConcerts nav vienīgais kanāls pasaulē, kas piedāvā koncertmūziku jaunajām digitālajām platformām, piemēram, Latīņamerikā to dara Concert Channel. Taču iConcerts aptver plašāku teritoriju un ir viens no saturiski un tehnoloģiski ambiciozākajiem kanāliem.
Populārāks par Discovery
Pagaidām iConcerts darbojas gan kā interaktīvs, gan kā lineārs HD televīzijas kanāls Lattelecom paspārnē. «Es biju gandarīta, kad atklāju, ka tas ir populārākais Lattelecom kanāls, pat populārāks par Discovery,» priecājas Carkova. Drīz vien tas būs pieejams planšetdatoros, mobilajos tālruņos un viedtelevīzijā. «Gribam ļaut cilvēkiem pašiem programmēt savu televīziju un apmainīties ar draugiem ar saturu. Mēs arī strādāsim ar festivāliem.» iConcerts prezidente norāda, ka kā potenciāls sadarbības partneris Latvijā viņai minēts Positivus festivāls.
No sastrādāšanās ar vietējiem koncertorganizatoriem attur fakts, ka, lai radītu kvalitatīvu koncertierakstu, nepieciešams daudz naudas. «Viena laba koncerta producēšana maksā ap 100 000 eiro un vairāk,» stāsta Carkova. «Pasaulē varbūt ir 5-6 augsta līmeņa satura ražotāji. Divi no tiem ir mūsu akcionāri. Mums ir nepieciešams biznesa modelis, kas ļautu mūzikas industrijai ar mums sadarboties. Nevaram prasīt koncertus par brīvu un izplatīt tos par velti. Mums nemitīgi ir jāskaita, cik varam atļauties maksāt par katra koncerta tiesībām.»
Ar iConcerts Carkova un kolēģi grib attīstīt modeli, kas ļautu mūziķiem pelnīt vairāk naudas no uzstāšanās. Dot viņiem iespēju pārvērst, teiksim, 1000 apmeklētāju koncertu par 10 000 apmeklētāju koncertu, padarot to digitāli pieejamu jebkurā laikā. «Patērētājs ir gatavs samaksāt par koncerta biļeti, taču – kā koncertierakstu padarīt maksimāli tuvu dzīvajam koncertam? Tas ir nākotnes televīzijas izaicinājums. Lai kāds par to maksātu, saturam jābūt relatīvi lētam un tehnoloģijai saprotamai kā ūdenskrānam – to atver, un saturs tek.»
Kā iConcerts pelna? «Viens, protams, ir tradicionālā televīzijas distribūcija, otrs ir video pēc pieprasījuma, kad cilvēki maksā par konkrētu saturu,» skaidro uzņēmuma līdzīpašniece. «Taču tagad parādās jauni modeļi, it sevišķi mobilajos tālruņos un planšetdatoros.» iConcerts ienākumus veido izplatītāju un lietotāju maksājumi – ar reklāmām viņi nepelna.
«Šogad pirmo gadu «esam pa nullēm», un tas ir patīkami,» atklāj Natālija. «Taču tas ir septiņu gadu smaga darba rezultāts. Mēs jau varētu vienkārši apstāties, jo esam spējuši nosegt savus izdevumus, taču vīzija allaž sniedzas tālāk par esošo.»
Uz jautājumu, kāpēc iConcerts ir neatkārtojams, Natālija Carkova atbild: «Mēs paši turpinām uzdot sev šo jautājumu. Eiropā nav neviena cita kanāla, kas nodarbotos ar dzīvās mūzikas koncertu izplatīšanu. Autortiesību jautājums ir ļoti komplekss.» Lielu daļu iConcerts ikdienas darba veido jaunu juridisku teritoriju apgūšana, lai radītu likumīgu produktu. Pat cilvēki, kas uzņēmuma ideju ir apšaubījuši, tagad atzīst, ka šis ir labs likumīga pakalpojuma piemērs. «Taču tā izveidošana maksā ļoti daudz naudas un prasa ļoti daudz pūliņu,» norāda uzņēmēja.
Egoisms atdarīt Latvijai
Iemesls iConcert klātbūtnei Latvijā ir tas, ka Natālija dzimusi un augusi Latvijā un viņai ir liela cieņa pret šejienes cilvēku zināšanām, tāpēc, lai izstrādātu digitālos rīkus, to skaitā sistēmu, kas ļautu festivāliem un koncertorganizētājiem ielikt kanālā savu saturu, iConcerts Rīgā ir izveidojis programmēšanas nodaļu.
Vaicāta, vai viņas uzņēmums, meklējot darbiniekus Latvijā, nesastopas ar tā dēvēto smadzeņu aizplūšanas fenomenu, Carkova atbild: «Mēs publicējam sludinājumus, un, jāsaka, nav viegli atrast darbiniekus. Man dažkārt gribas jautāt – vai tiešām visi labie programmētāji jau ir aizbraukuši uz ārzemēm.» Taču par sevi viņa tā negribētu domāt. «Jā, es devos studēt uz ārzemēm un tur arī joprojām strādāju, taču es arī darbojos Latvijā, jo man tas liekas svarīgi. Es vēlos, lai mans kanāls, tā teikt, mirdzētu Latvijā.»
Viņasprāt, kosmopolītiskajā pasaulē ir likumsakarīgi, ka cilvēki dodas strādāt un dzīvot citur, bet ir jārada apstākļi, lai viņi atgrieztos.
Natālija Carkova savu ierosmi Latvijā izveidot uzņēmumu negrib saukt par patriotismu. «Tas būtu pārāk pompozi teikts,» viņa smaida. «Es domāju, ka ir jauki atvērt šeit firmu. Man ir divus gadus veca meita, un es vēlos, lai viņa brauc uz Latviju, satiek savus vecvecākus. Es to nesauktu par patriotismu. Iespējams, tas drīzāk ir egoisms. (Iesmejas.) Bet es domāju, ka pamatu pamatos tas ir ļoti cilvēcīgi. Es domāju, ka jebkurš, kas iegūst zināmu izglītības līmeni, beigu beigās grib atdarīt savai dzimtenei.»
