Personas koda nav, vecāku tautība nezināma – pagaidām vēsta Austra Jāņa Brieža dzimšanas apliecība. Puika ir dzimis Rīgā, un vecāki – ārzemju latvieši Diāna un Kārlis – Latvijā dzīvo jau sešus gadus, taču Latvijas pilsonība Austrim nepienākas
Austris Jānis Briedis, sīks rūķītis pelēkzilām ačtelēm, piedzima aukstā ziemas dienā, 2.februārī. «Latvijas ģimenes centrā,» precizē viņa mamma Diāna Laima. «Pie Daugavas,» piebilst tētis Kārlis Atis. Mazās norādes varbūt kādam citam nebūtu svarīgas, bet Brieži tās izspēlē ar īpašu saviļņojumu. Diāna ir nākusi pasaulē Viskonsinā, ASV, Kārlis – Toronto, Kanādā. Viņu vecākiem un vecvecākiem Latvijas atstāšana nebija brīva izvēle.
Trīs mēnešus vecais Austris no mammas puses ir ceturtā, bet no tēta – trešā paaudze, kas pēc ilga pārrāvuma saulīti pirmoreiz ieraudzīja zemē, kur gadsimtiem dzīvojuši viņa senči. Jauko notikumu aizēnoja tikai viena nepatīkama ziņa – Diānas un Kārļa mazulim nepienākas Latvijas pase. Pat nepilsoņu bērni, kas dzimuši Latvijā, pēc vecāku pieteikuma saņem Latvijas pilsonību, bet Austrim šādas iespējas nav.
Kāzas pie izpostītām mājām
Briežus apciemoju simtgadīgā villā Mežaparkā, Kokneses prospektā, kur pirms kara dzīvojis Saeimas deputāts, sociāldemokrāts Kārlis Būmeisters un vācu avīzes Riga am Sonntag šefredaktors Roberts Rīdels. Šerloha Holmsa māja, kā romantisko ēku ar kolonnām un dekoratīviem ciļņiem nosaukuši Brieži, labi piestāv mūziķa Kārļa un skolotājas Diānas artistiskajai un arī tik latviskajai dabai. Viņu mazais puika tikko modies no pusdienlaika, Diāna Austrīti uzliek uz zaļas flīsa sedziņas, kurai pati izšuvusi saulītes ornamentu.
Īres miteklī Kārlis gatavojis gandrīz visas mēbeles: laulības gultu, plauktus, viesistabas galdu un solus. «Kritušie ir koki no mūsu pašu meža, Jaunvītagām,» viņš piemin sava vectēva Augusta Brieža mājas Straupes pusē un stāsta, ka galdnieka amatu iemācījies viņa garāžā Kanādā.
Kārlis Briedis un Diāna, pirms precēšanās Stāka, ir cilvēki, ko emigrācijā sauktu par «superletiņiem». Auguši ģimenēs, kur paaudžu paaudzēs bijuši tikai latvieši, līdz skolas vecumam nav mācējuši angļu valodu, vēlāk visas brīvdienas pavadījuši latviešu skolās, nometnēs, kongresos. Izjūkot pirmajām, diemžēl neveiksmīgajām laulībām, abus sapazīstinājuši kopēji latviešu draugi ASV. Uz Latviju viņi pārcēlušies 2006.gadā. Divus gadus vēlāk precējušies Straupes dzimtsarakstu nodaļā. Bet viņu izpratnē īstā mūža derība, senlatviešu līdzināšana, tajā pašā dienā noslēgta senču zemē, Straupes Jaunvītagās.
«60 hektāri, kāzu dāvana manam vectētiņam, kad viņš apprecēja vecmāmiņu,» atkal sentimentāls kļūst Kārlis. Viņa vectēvs Augusts Briedis, zemessargs, telekomunikāciju inženieris un elektriķis, uzaudzis Rīgā, bet pēc laulībām pārcēlies uz Straupi.
Starp diviem pasaules kariem vilcis pirmos telefona vadus Cēsu rajonā. Kārļa mammas – populārās emigrācijas jauniešu skolotājas Anniņas Briedes – dzimta ir no Sakas pagasta pie Pāvilostas. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bijusi iespēja pacīnīties par dzimtas īpašumiem arī tur, tomēr viņa nesakārtoja dokumentus.
«Manai vecmāmiņai kaut kas piederēja Bauskā, bet arī viņa izvēlējās to neatgūt,» Diāna piemin savu radu atstātās ēkas un zemi – jutīgu sarunu objektu ikvienā sašķeltajā latviešu ģimenē. «Mans vectēvs Pēteris Breņķis zemi pie Madonas pārrakstīja savam brālēnam, kas dzīvo Latvijā. Kas gan to būtu zinājis, ka es šeit kādreiz būšu!»
Daudzi «trimdinieki» nelabprāt runā par dzimteni, apstiprina Kārlis. Viņa tēva ģimene kara beigās izceļojusi ar diviem koferiem. Kārļa tēvam Andrejam – septiņi, viņa brālim – desmit gadi, puskliba omīte… «Vectēvam nāca ziņa no skolas laika draugiem: tev brauc pakaļ gan «tie», gan «otri». Inženieris, telefonists toreiz bija tas pats, kas šodien IT speciālists. Vācieši viņu gribēja par radiooperatoru, krievi – vienkārši novākt. Mūsu radi no kaimiņu mājām tika izsūtīti uz Sibīriju.»
Kārļa apziņā ģimenes drāmu arvien simbolizējis vectētiņa stāsts: Augusts Briedis ar sievu un bērniem atstāj paša celtās mājas, bet pirms tam atrauj vaļā lopu laidara vārtus – lai tie, tāpat kā cilvēki, iet uz visām debess pusēm. Augusts Jaunvītagas vairs nekad neredzēja.
Viņa dēls Andrejs Briedis gan pirms četriem gadiem tur svinēja sava dēla Kārļa kāzas. Septiņgadīgā puisēna vietā – sirms, līks onkulītis… No padomju laikā izpostītajām ēkām palikuši tikai pamati. Kārlis tiem blakus bija izpļāvis svētku laukumu, uzbūvējis sētu ar vārtiem un nojumi, ierīkojis ugunskura vietu, sauso tualeti. Kāzu dienā abi ar Diānu sapņoja, ka Jaunvītagām dos otro elpu. Atkal uzcels ģimenes māju, viņuprāt, vienā no brīnišķīgākajām vietām uz zemeslodes.
Sapņi padara vieglāku realitāti. Diānas vectētiņš Pēteris Breņķis, kas Amerikā nomira šajā ziemā, tikai pāris nedēļas pirms mazmazdēla Austra piedzimšanas, pie gultas līdz pēdējam brīdim glabāja Brīvības pieminekļa sargkareivja fotogrāfiju. Jaunais puisis uniformā bija viņš pats. 1935.gadā laucinieku, ķieģeļu ražotāju dzimtas atvasi no Viesienas pagasta Cepļu mājām iesauca Latvijas armijā, brašās stājas dēļ iedalīja īpašā izlases vienībā, kas apsargāja arī prezidenta pili. Nezin, vai šis rūdījums atausa Pētera atmiņā, kopā ar citiem ASV latviešiem Vašingtonā 80.gados piketējot par Latvijas brīvību?
Brīvības piemineklis uz rokas
Kā varēja notikt, ka no četrām senām un stiprām latviešu dzimtām, ko pārstāv Amerikā dzimušie Diānas vecāki un vēl Latvijā dzimušie Kārļa vecāki, ilgi gaidītajā neatkarīgajā Latvijā atgriezās tikai divi bērni, ja tā drīkst nosaukt 33 gadus veco Diānu un 45 veco Kārli? Retorisks jautājums, uz kuru nav iespējams atbildēt. Kārlis atceras, kā viņš pirmais no visiem apciemoja Latviju. Bija 1989.gads, Kanādas latviešu grupai Skandāls, kur viņš spēlēja basģitāru, tika atļauts uzstāties Mikrofona dziesmu aptaujas noslēguma koncertā. Puiši dziedāja Kārļa sacerēto dziesmu Domas par mājām: «Kaut mēs visi varētu tik uz brīdi, tik uz īsu brīdi vēlreiz mājās būt.» Vasarā viņi vēlreiz atgriezās, koncertēja kopā ar tālaika supergrupu Jumprava, iepazina Latvijas estrādes mūzikas spici: Līvus, Pērkonu, Zodiaku, Jaunu Mēnesi.
Kārlis atceras, kā Bastejkalnā izkāpis no Jumpravas dzeltenā busa un gājis nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa: «Mums Milda bija melnbalta bilde vēstures grāmatā, tagad pirmoreiz redzēju to krāsās, varēju kaut katru akmeni apčamdīt. Vēl līdz šai dienai nevaru izskaidrot to sajūtu… Tāda elektrība, bfu!» Tas bijis viens no iedvesmojošākajiem brīžiem viņa dzīvē.
Tagad, kad Kārlis pelna naudu, muzicējot Vecrīgas bāros, katru reizi, no tramvaja dodoties garām piemineklim, tam gluži kā ikonai pasaka paldies. Brīvības pieminekļa centrālais tēls ar visām trim zvaigznēm ir uztetovēts arī uz viņa rokas. «Diānas dāvana,» viņš ar pateicību skatās uz sievu. «Diāna varētu būt Mildas prototips,» nopētu viņas samērīgos vaibstus. «Tāpēc jau es iemīlējos viņā,» mūziķis atbild pilnā nopietnībā.
2003.gadā ieradusies senču zemē uz amerikāņu standarta brīvdienām Eiropā, divām nedēļām, arī Diāna pirms prombraukšanas saprata: ir par maz. Dungojusi Čikāgas piecīšu Pazudušo dēlu, bet emocijas apklusinājusi saprāta balss: tu esi saistīta ar Ameriku, tev tur ir darbs un kredīti. «Taču es izšķīros ar pirmo vīru un atrados krustcelēs,» viņa atceras. Kādu vakaru 2006.gadā apsēdusies un, kā māca psihologi, pa punktiem sarakstījusi jaunās situācijas priekšrocības. «Bieži dzīvē nav tādu iespēju! Amerikā biju strādājusi par skolotāju, mazliet izdegusi, piekususi. Interesēja uz kādu laiku pārcelties uz Latviju un arī studēt teoloģiju.»
«Viņa ļoti drosmīgi man paziņo, ka pārvācas uz Latviju, lai studētu,» atceras Kārlis. «Domāju – hā, man taču bija līdzīga situācija, varbūt arī uz laiciņu…?»
No Skandāla puišiem viņš vienīgais aizķērās Latvijā. Ir devusies prom arī Diānas bērnības draudzene Māra, ar ko pirmsākumos viņa Rīgā dalīja dzīvokli. Daudzi ārzemju latvieši nespēja pieņemt, ka Latvija, it īpaši Rīga, ir kļuvusi tik krieviska, neslēpj Kārlis. Nejutās komfortabli, nezinot krievu valodu, bet nespēja tikt pāri psiholoģiskai barjerai, lai to iemācītos. Arī viņam šā iemesla dēļ gājis grūti ar darba meklēšanu.
Tautība – nezināma
Diāna un Kārlis Latvijā ieradās bez Latvijas pases kabatā. Ar Diānu 1995.gadā, kad beidzās pieteikšanās dubultpilsonībai, bija noticis nelāgs pārpratums. «Mani vecāki to procesu sāka īsi pirms termiņa beigām, bet kaut kas sagāja greizi ar dokumentiem. Bija atsūtīta prasība parādīt manus laulības dokumentus, kaut man tajā laikā bija tikai 15 gadi!» Šokēti par ierēdņu nekompetenci, Diānas vecāki papīrus līdz galam nenokārtoja.
«Man bija vēl muļķīgāk – es pats varētu sev iespert,» stāsta Kārlis. Pēc emocionālā 1989.gada brauciena viņš atgriezās Kanādā, bija samīlējies kanādiešu meitenē un arī noguris no dubultdzīves, kad brīvdienās ir viena – latvieša – identitāte, darbdienās – cita. «Tā kā tāds Betmens,» viņš sarkastiski nosmej. «Tētis un brālis paņēma Latvijas pases, es neaizgāju. Tas bija ātri, hop-hop, daudzi pat nezināja. Un slēgta bode,» viņš secina par garām palaisto iespēju iegūt dubultpilsonību. 1995.gadā vēl nebija publiskā interneta, latviešu emigrācijas zemēs valdīja ne tikai informācijas trūkums, bet pat dezinformācija. Pēc atbildīgo amatpersonu ieteikuma daudzās latviešu ģimenēs pavalstniecību lūdza tikai vecāki, jo bērniem tā pienākšoties automātiski. Taču tā nebija.
Kādam šie pārdzīvojumi varbūt šķitīs bezjēdzīgi – arī Kārlis un Diāna taču varētu Latvijas pilsonību dabūt uz līdzenas vietas, ja atteiktos no savām Kanādas un Amerikas pasēm. Taču tas tāpat būtu emocionāls solis: abiem ir psiholoģiska piesaiste valstīm, kur dzimuši un uzauguši, kur joprojām dzīvo vistuvākie radinieki. Diānas skolotājas licenci izdevusi Amerikas izglītības sistēma. Lai uzturētu stāžu, mācītu starptautisko skolu tīklā, viņai tā periodiski jāatjauno.
Sešu Latvijā nodzīvoto gadu laikā pilsonības trūkums Briežiem līdz šim bija radījis tikai sīkas sadzīviskas neērtības. Izeja arvien tika atrasta. Lai atvērtu bankas kontu vai saņemtu medicīnas pakalpojumus, pietika ar dzimšanas datumu.
«Vienā brīdī, kad piecus gadus jau biju repatriants, biju ar mieru Kanādas pasi atdot, naturalizēties, bet Diāna neļāva,» atzīstas Kārlis. «Bijām dzirdējuši, ka viss mainās, arī mums drīz būs dubultpavalstniecība. Nedomājām, ka viss tik ļoti sarežģīsies.»
Patiešām – pašlaik Saeimā izskatīšanā ir Vienotības ierosinātie Pilsonības likuma grozījumi: pilsonības piešķiršana personām, kas Latviju pameta pēc 1940.gada vai viņu pēcnācējiem; pilsonības piešķiršana nepilsoņu bērniem; saiknes saglabāšana ar mūsdienu aizbraucējiem un viņu pēcnācējiem. Dubultpilsonības statusa paplašināšana bija iekļauta arī Zatlera Reformu partijas priekšvēlēšanu programmā. Ar politiku nesaistītiem cilvēkiem gan īsti nav skaidrs, vai likuma grozīšana ir dažu mēnešu vai gadu jautājums.
Uz dzimtsarakstu nodaļu pēc Austrīša dzimšanas apliecības devās Diāna, stāsta Kārlis. «Atgriezusies viņa ienāca pa durvīm ar asarām acīs. Rociņa trīc, parāda apliecību… Latvijas skaistais ģerbonis, oficiāla lapa, taču personas koda vietā – svītriņas. Lasu tālāk: «Tēvs – Kārlis Atis Briedis, pilsonība – Kanādas, tautība – nezināma.» Diānai tas pats. «Māte – Diāna Laima Briede, pilsonība – ASV, tautība – nezināma.»
Kā tas var būt: nepilsoņu bērniem, nelatviešiem pienākas Latvijas pilsonība, bet repatriantu bērnam – ne? Brieži bijuši neizpratnē. Ierēdņi solījuši noskaidrot, pēc nedēļas teikuši: ir iespējams atrast likuma spraugu – ja tiek pierādīta Austra saikne ar pirmskara Latviju, viņš var saņemt pilsonību, tikai vecākiem jāatnes izziņa no Kanādas un ASV vēstniecībām, ka viņš nav šo valstu pilsonis. «Mums nelikās godīgi tā darīt, bet vēlāk nokārtot viņam Kanādas pilsonību,» saka Diāna. «Neesam gatavi atteikties arī no šīm pilsonībām, tās Austrim dod iespējas nākotnē studēt vai strādāt. Un, galu galā, tur dzīvo visa ģimene: vecvecāki, tantes, onkuļi.»
Vecāki jau samierinājās ar domu, ka puika piedzīvos viņu autsaideru likteni: saņems ārvalstu pilsonību, pēc tam – uzturēšanās atļauju. Bet kā, vecākiem neko nejautājot, bērna pirmajā dokumentā var noliegt visu mūžu loloto latvietību, saknes pirmskara Latvijā, kas taču fiksētas arī vecāku repatriācijas lietās? Tas sāpējis kā pļauka. «Burta kalps ir burta kalps. Bet kādreiz jāpadomā loģiski. Kanādas un Amerikas pasēs uzrādīt tautību ir nelikumīgi, tāpēc tur tās nav. Paldies Latvijas likumdošanai – jūs izdzēsāt manam bērnam tautību,» Kārlis vēl pēc diviem mēnešiem nevar nomierināties. Viņš nesīs Austrīša dzimšanas apliecību atpakaļ.
Dēls apsteidza likumu
Kādā no neziņas pilnajām ziemas dienām Kārlis Briedis sazvanījās ar Kārli Freibergu – latviešu pasākumos Kanādā satiktu draugu, eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēlu. Nodomājis: «Paga! Kārļa mamma taču ir manai mammai veca draudzene no tautasdeju laikiem.» Zvanījis arī eksprezidentes sekretārei: «Par sīkumiem netraucētu, bet šeit ir maza dvēselīte, kurai nav personas koda. Mūsu ģimene ir panikā.» Sekretāre operatīvi sarunājusi tikšanos ar prezidentes juridisko padomnieku. Braukuši uz Prezidenta pili! «Jā, ar visu Austrīti, viņš jau vēl piesiets «piena bodei», par mazu, lai kaut kur atstātu.»
Pils darbinieki priecājušies par latvisko ģimeni, atzinuši, cik absurdi, ka viņu bērns pašlaik nav vajadzīgs Latvijai. Noorganizējuši vēl vienu tikšanos ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbiniekiem. «Visi, ar ko runājām par Austrīti, teica, lai uzgaidām vēl dažus mēnešus, tad viss būs kārtībā. Bet bērns jau ir dzimis!» skumji pasmaida Diāna.
Tieši uz zēna trīs mēnešu jubileju pienāca ziņa, ka viņam paātrinātā kārtā piešķirta Kanādas pavalstniecība. Dienu vēlāk Brieži beidzot saņēma lēmumu par Latvijas personas koda piešķiršanu bērnam. Un atkal: tas tika izsniegts, bet vēl nebija aktivizēts datorsistēmas ķibeļu dēļ.
Notikušajam ir arī finansiālas konsekvences. Kamēr Austrim nebija personas koda, nevarēja deklarēt viņa dzīvesvietu. Diānai, kas sešus gadus ir maksājusi nodokļus, netika pārskaitīts ne bērna piedzimšanas, ne kopšanas pabalsts. Raksta nodošanas brīdī viņa pēc trīs mēnešu gaidīšanas saņēma ziņu, ka iekavētais tiks kompensēts.
Vai pēc šīm peripetijām nav zaudēta lojalitāte Latvijai, ko Brieži ir sākuši saukt par savām mājām? Nē, viņi smejas, nu jau vairs pārsteigt nevar nekas. Pieradušiem, ka emigrācijā pat svešs latvietis otram kļūst gluži vai par ģimenes locekli, viņiem sākumā bijis dīvaini dzirdēt teicienu: latvietis latvieti bez sāls apēdīs. Kārlis kļūstot drūms, kad 20-30 gadus veci tautieši neslēpj sajūsmu: «Oi, vecīt, ja man būtu Kanādas pase kā tev, es no šejienes tītos prom un nekad vairs neatgrieztos!»
«Tu esi latvietis, tev Latvija nav mīļa? Vai tas ir no tā, kā bērns audzināts, vai no skolas?» viņš piederību senču zemei mazāk saista ar pilsonību, vairāk – ar citām vērtībām.
«Tie, kas aizlidojuši uz Īriju vai Angliju, nav gājputni, viņi te atpakaļ brauks tikai paretam. Daudzi ieprecēsies sveštautiešos,» secina Kārlis. «Nesaku, ka tas ir slikti, bet skumjš un pierādīts fakts: ja mamma necentīsies ar bērnu runāt latviski pirmajos piecos ļoti svarīgajos gados, tad vēlāk viņam nepielips tradīcijas un dziesmiņas. Tie cilvēki pazūd, viņus mēs nekad te neredzēsim.»
Mazais Austris jūnijā tiks kristīts Meža-parka mājas pagalmā, latviskā ceremonijā. Tad viņš beidzot satiks arī savus vecvecākus, bet nebrauks viņiem līdzi. Kārļa sapnis ir Jaunvītagās, kur tagad ir dabas liegums, izveidot dabas takas, mācīt bērniem, bet vispirms jau savam puikam, kādi tur ir koki, putni. «Pensijas gadus mēs varētu pavadīt tur,» viņš saka.
Pagaidiet, būs!
Ingmārs Čaklais, Saeimas Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas priekšsēdētājs
Likuma izmaiņas visai Briežu ģimenei dos iespēju iegūt dubultpilsonību. Viss būs kārtībā, vienkārši ir jāsagaida jaunais Pilsonības likums! Tā izstrādē darbojas visas partijas, daudz ekspertu. Rudenī noteikti likums būs kārtībā.
Mūsu definējums: neviens latvietis nekur pasaulē nedrīkst tikt pazaudēts no valsts viedokļa. Pašlaik ir pretruna: tikko viņi grib Latvijas pilsonību, jāatsakās no bijušās mītnes zemes pilsonības. Bet pasaule ir kardināli mainījusies, dubultpilsonības pieļaujamību tagad izskata visas valstis pēc kārtas.
No bērna viedokļa, kurš ir piedzimis Latvijā, situācija ir muļķīga. Paradokss ir tas, ka divi etniski latvieši, kas šeit dzīvo un strādā, savam bērnam nevar automātiski dabūt pilsonību un ir sliktākā situācijā nekā divi nepilsoņi! Neesam bijuši elastīgi, likums būtu bijis jāmaina ātrāk. Tagad tas mums ir jāuztaisa tik labs, lai nākamos 50 gadus par to vairs nav jādomā.
Ir bail no provokācijām. Baidāmies, ka Krievija mudinās nepilsoņu plejādi, kas dzīvo Latvijā un nenokārto pilsonību, jo neieredz šo valsti, paņemt Latvijas pilsonību un pēc tam iegūt arī Krievijas pilsonību. Tiek runāts, ka likumā nevar rakstīt konkrētas valstis, bet nevar arī nerakstīt.
Viena no diskusiju tēmām – vai cilvēks, kas nekad nav bijis šajā zemē un netaisās būt, nezina latviešu valodu, var būt pilsonis. Ir gandrīz 80 tūkstoši latviešu izcelsmes cilvēku, kam ir Amerikas pilsonība, un tikai 15 tūkstošiem ir arī Latvijas pilsonība. Iedomājieties, ja pēkšņi Amerikā uz Latvijas pilsonību pieteiksies 50 tūkstoši!
