Viļānu iedzīvotāja Florentija Visocka (71) mīt tikai dažus kvadrātmetrus mazā koka vagoniņā, mielojas ar latvāņiem un dalās atziņā par laimi dzīvot vienai, bez radiem un dzīvesdrauga
Ar nosauļotajām rokām lēni stumjot ratiņus, svētdienas novakarē Florentija atgriežas mājās no pilsētas. Grants ceļš saulē uzkarsis. Putekļi un odi līp pie sievietes kājām un sejas. Ar rādītājpirkstu un īkšķi viņa cenšas satvert vienu, kas nosēdies uz paša degungala, bet ods ir veiklāks un laižas prom. «Septiņi kilometri man no baznīcas līdz mājām,» sieviete saka. Viņa pavelk sāņus padilušu sedziņu egļu galotņu zaļumā, ko pārklājusi ratiņos sakrāmētajiem labumiem, un padzeras no ūdens burciņas.
Ir +24 grādi, Viļānu katoļu baznīcas draudzes locekle Florentija šo ceļu mēro katru svētdienu neatkarīgi no laika apstākļiem. Ziemā sieviete ar apaļo, smaidīgo seju iekļuva kristīgā raidījuma Vertikāle sižetā. Žurnālisti brīnījās, kā viņa spēj izdzīvot lielajā salā, nekurinot mazo vagoniņu, kurā mitinās jau daudzus gadus, kopš sabrukusi pirms Otrā pasaules kara senču celtā koka māja. Mazītiņajā dzīves telpā tobrīd bija -13 grādu. «Kas tur ko nesaprast – uzvilku trīs džemperus, zeķes, pāri divas segas, un bija silti,» Florentija atgaiņājas, kad vaicāju par aukstumu. Vagoniņā nav elektrības, bet ir sveces, kas no dedzināšanas sapilējušas skaisti kā gotiskā filmā. Neliela gulta un mākslīgie ziedi uz palodzes – nekā cita šeit nav. Kristīgajā raidījumā Florentija stāstīja, ka stāda ābeles ik gadu – Latvijai par godu. Saruna notika ziemā un iztēlē man uzbūra brīnumskaistu ainu: ābeļziedu pilnība līdz pat apvārsnim. Realitātē Poču ciemā Viļānu pievārtē, kur Ābeļkoku mājās mīt Florentija, plešas latvāņu lauki, to viducī iespraukušās arī dažas ābelītes. Svešiniekus šeit negribīgi aprej divi pinkaini suņi, pagalmā būros kladzina ap divdesmit vistu, ir arī truši. «Tās nav mājas. Divas mazas būdas,» ceļu pie Florentijas smaidot stāsta netālās kaltes sargs. Ir sajūta, ka esam nonākuši piepilsētas mazdārziņā. Taču mazajās būdiņās, no kurām vienā Florentija iekārtojusi guļamtelpu, bet otrā – virtuvīti, viņa mitinās cauru gadu.
Nelielā auguma Latgales sieviņa ar apskaužami labo humora izjūtu un dzīvesprieku, lai tur vai kas, ir Viļānu slavenība. «It īpaši pēc tā televīzijas raidījuma,» viņa ar labās kājas galošas stūrīti paberzē kreiso kāju, kurā iekodies kārtējais ods. No sirds iesmejas. Florentijas smiekli atgādina avīzes čaukstoņu, kad steigšus tiek pāršķirtas lapas. «Lasu tikai Latvijas Avīzi. Politiku pāršķiru, bet pie lauku darbiem vienmēr apstājos,» viņa stāsta. Sievietes pensija ir neliela. Avīzi pasūtīt viņa nevar atļauties, bet vienmēr to izlasa pilsētā – apmeklējot ģimenes ārstu, paziņas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.