Džerija un Stērlings no Austrālijas ar trim bērniem jau pusotru gadu ceļo apkārt zemeslodei. Brauciena 500.dienā viņi ar Bulgārijā pirkto mašīnu bija piestājuši Latvijā, vēlāk šķērsoja Polāro loku
Kad tu Facebook ierakstīji «mēs līdz šim brīdim mīlam Latviju», es nodomāju: «Wow!» – rīdziniece saka viešņai no Austrālijas, kura ar ģimeni uz vairākām naktīm palika viņas mājā Āgenskalnā. «Jā, Eiropa mums šajā punktā jau bija apnikusi,» vaļsirdīgi atbild Džerija. «Bet Baltijas valstis nav pārāk pazīstamas ceļotājiem, taču ir ļoti interesantas.»
Mana draudzene neparastos viesus – Džerijas Kirovas un Stērlinga Gudvaina ģimeni – vispirms iepazina ar internetā nejauši uzieta bloga Snapsandblabs starpniecību. Šķiet, tas bijis ievietots sarakstā «TOP 20 Austrālijas mammas blogotājas».
Džerija gan neblogo par praktiskākajām bērnu autiņbiksītēm vai Zobu fejas labajiem darbiem. Viņa stāsta par savas ģimenes turneju apkārt pasaulei, kas sākusies Austrālijas pilsētā Pērtā, un vēl nav zināms, kurp aizvedīs.
Es ceļotājus satieku tveicīgas jūlija dienas vakarā. Rīga viņu maršrutā ir 102. lielā pietura. Pie Āgenskalna mājas novietotais zilais, apbružātais Renault kopš agra pavasara jau mērojis tūkstošiem kilometru pa Eiropas ceļiem. Dīvāns, kā mašīnu iesaukuši īpašnieki, jeb sestais ģimenes loceklis, kā to savā blogā dēvē Džerija. Kopā ar mammu Džeriju un tēvu Stērlingu ceļo arī trīs bērni. Džordža, Ella un Dods ir attiecīgi divpadsmit, septiņus un trīs gadus veci. Mazajam puišelim avantūras sākumā bija divi gadi! Viss ir iespējams, pierāda šis stāsts.
Kad vēl, ja ne tagad?
Džerijas un Stērlinga bērni, ātri sadraudzējušies ar angļu valodu zinošajiem Rīgas saimnieku puikām, pēc vakariņām rotaļājas blakus istabā. Bet viņu vecāki, ar Latvijas alu noskalodami pēdējos gaileņu mērces un jauno kartupeļu kumosus, labprāt dalās savos piedzīvojumos.
Japānā viņi nogaršojuši zirga gaļu, Ķīnā – pīles sirdi, iesildāmies ar tradicionālo tēmu par eksotiskākajām ēdienu pieredzēm. Pavārs trīs bērnu ģimenei nolicis priekšā pilnīgi visu pīli – pat galvu, kas bija pārgriezta uz pusēm, lai varētu izēst smadzenes. Taizemē viņu uzmanību piesaistījušas ceptas vaboles, kas tirgotas pat autobusu pieturās. «Tās izskatījās jaukas un kraukšķīgas,» nosmejas Džerija, «bet smaka šķita tik atbaidoša, ka pat negribējās pamēģināt.»
Ceļā pavadītā pusotra gada laikā šī ģimene piedzīvojusi tik daudz, cik citi nepiedzīvo visā dzīvē. Ceļojuma sākumā, 2011.gada 28.februārī, no Austrālijas viņi izlidoja uz tūristu paradīzi Bali. Sekoja Singapūra, Malaizija, Taizeme, Kambodža, Vjetnama, Ķīna, Japāna, Koreja, Indija. Tad – Omāna, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Turcija, Rumānija, Bulgārija. Šī valsts, kur dzīvo Džerijas radinieki, līdzīgi kā Indija bija ilgākā ceļojuma pietura – 2,5 mēneši. Lidmašīnas, vilcienus un autobusus Sofijā nomainīja lēts, bet ļoti vērtīgs pirkums – vecais Renault, ar ko dienu pēc mūsu sarunas – precīzi ceļojuma 500.dienā – viņi no Latvijas devās uz Igauniju, tālāk – uz Somiju un Norvēģiju.
Džerija un Stērlings ir pasaules pilsoņi. Viņa uzaugusi Bulgārijā, viņš – Amerikā. Satikušies un iesakņojušies Austrālijā, ko par mājām sauc viņu bērni. «Mums vienmēr bijusi doma, ka kādu dienu apceļosim pasauli. Iespējams, tad, kad bērni būs izauguši, iespējams – kad būsim pensijā,» Džerija atceras, kā viss sākās. «Nebija gan izlemts, ka tieši tad. Vienkārši – vienu dienu. Taču gadījās, ka mums bija drīzumā jāizvācas no mājas, kuru īrējām, un man ienāca prātā: varbūt tagad?» Vīrs piekritis: «Jā, kāpēc ne tagad? Darām to!»
Izvēli atviegloja tas, ka ne vienam, ne otram nebija jāpamet silta vieta birojā. Abi pirms lielā ceļojuma strādāja mājās, abu darbs bija saistīts ar globālo tīmekli. Džerija ir grafiskā dizainere, Stērlingam, kas jaunībā bija ceļojumu aģentūras darbinieks, internetā ir neliels lietotu apavu pārdošanas bizness.
Lēmumu par braucienu apkārt pasaulei viņi nav pieņēmuši uzreiz. Mēnesi pēc pirmās sarunas saskatījušies: vai mēs patiešām to darīsim? Apjautājušies bērniem: kā būtu…? «Viņi atbildēja: «Jā!!»,» atceras Džerija. «Nešķita, ka viņi tiešām saprot, ko taisāmies darīt. Tas vienkārši izklausījās interesanti un forši, un arī atšķirīgi no mūsu parastās dzīves.»
Un tomēr – šīs ģimenes ikdiena ir citāda nekā vidusmēra austrāliešu rutīna. Pāra vecākajiem bērniem ceļojuma dēļ nebija jāatsāj skola. Džordža un Ella mācās mājmācībā, kas Austrālijā ir oficiāla skolu sistēmas daļa.
«Kāpēc mēs, dzīvodami pilsētā, to izvēlējāmies?» jautā Džerija. «Tā atkal bija ideja, pie kuras nonācām soli pa solim. Es par to biju domājusi sen, un kādā brīdī izlēmām, ka izmēģināsim to vienu gadu. Ja tas nederēs, tad jebkurā brīdī varam atmest. Bet mēs iemīlējām šo mācīšanās veidu!»
Kad ģimene bija nonākusi pie secinājuma, ka vajadzētu doties kārotajā ceļojumā, mājmācības stundu vielu papildināja padziļinātas ģeogrāfijas studijas. Džerija un Stērlings viesistabā piekāra karti, ar bērniem improvizēja iespējamos maršrutus, pētīja dažādu zemju karogus. Sajūsma auga augumā.
Lai iegūtu papildu finanses ceļojumam, ģimene centās pārdot daļu no mantām: savas automašīnas, gultas. Bērni bez protestiem pārdevuši rotaļlietas, lai iegūtu naudu saviem tēriņiem. «Atlikušās mantas – mūsu mīļākās grāmatas, mīļlietiņas – atstājām nelielā glabātavā Pērtā. Daudzas lietas vienkārši atdevām cilvēkiem,» stāsta Džerija.
Ap zemeslodi ar puiku vēderā
Ne tikai Džerijai, bet arī mazajam Dodam zināma pieredze pasaules apceļošanas jomā jau bija. «Kad biju stāvoklī ar Dodu, devos apkārt pasaulei,» stāsta Džerija.
«Jā, 5-7 grūtniecības mēnesī viņa bija prom uz septiņām nedēļām,» pilnā nopietnībā apstiprina Stērlings.
Izrādās, 2008.gadā laba Džerijas draudzene Bulgārijā ielūgusi viņu uz savām kāzām. Džerija sākusi izskatīt dažādus lidojumu variantus no Pērtas uz Sofiju, un kāds viņai devis padomu: «Ja dodies tik tālā ceļojumā, kāpēc lai tu neapbrauktu apkārt zemeslodei?» Pārliecinājusies, ka šīs biļetes cena patiešām būtiski neatšķiras no maksas par turp un atpakaļ biļeti uz Bulgāriju, Džerija sākusi plānot interesantas pieturas. Piemēram, draugu apciemojumu Amerikā. Pasaulei viņa aplidojusi.
Un arī sākusi rakstīt blogu. «Zinu, tas ir diezgan garlaicīgi: lielākā daļa blogeru sāk tieši tā – cenšas par sevi dot ziņu daudziem cilvēkiem vienlaikus. Arī man tas bija visvienkāršāk,» atceras viņa. «Un turpinājās, jo cilvēki zināja, ka esmu stāvoklī, gaidīja bērna dzimšanu. Man pašai patika palasīt vecos bloga ierakstus. Kad radās ideja par šo ceļojumu, sapratām: tas ir labs iemesls turpināt blogu!»
Džerija un Stērlings izlēma, ka ģimenes braucienam gan nepirks lidmašīnu biļetes pasaules apceļošanai. Tās būs derīgas tikai gadu, neļaus būt elastīgiem. «Ceļojot ar bērniem, viss ir pavisam citādi,» saka Džerija. «Kad pieņem šādu lēmumu, tomēr nebeidz šaubīties – cik reāls tas ir? Izlēmām: ja mums neies labi, tad atgriezīsimies mājās, bet nebūsim ierāvuši asti kājstarpē. Ja ies labi, ceļosim tik ilgi, cik varēsim atļauties.»
Pirms brauciena internetā centušies sameklēt līdzīgas pieredzes. Atskārtuši, ka viņu budžets ir mazāks nekā citiem: viņi bija cerējuši iekļauties 100 Austrālijas dolāros (58 latos) dienā. Viņi nolēma, ka minimālā programma būs apceļot tikai Āziju. Ar šādu naudu varēs tik tikko savilkt kopā galus Āzijā, nav taču nekādu izredžu iztikt Eiropā!
Viņi arī gribēja, cik iespējams, ceļot pa zemi, nevis mērot lielus attālumus pa gaisu. «Pieciem cilvēkiem Eiropā vislētāk ir ceļot ar mašīnu,» secina Džerija. «Pat autobusa biļete pa 20 eiro mums kopsummā veido 100 eiro. Satikām studentus Austrijā, kas ceļoja ar EuroRail studentu biļetēm, maksādami 800 Austrālijas dolāru mēnesī. Tas taču ir daudz studentam! Mēs par šādu cenu vēlāk nopirkām mašīnu.» Mašīna ceļošanu padara neticami ērtu, viņa priecājas. Noguris mugursomnieks kādā vietā vienkārši fiziski nevar palikt tikai vienu nakti un moži doties tālāk, bet autobraucējs no rīta samet mantas bagāžniekā, un – aiziet!
Domājot par ekipējumu, ģimene pirms ceļojuma bija iegādājusies divas lielas mugursomas pieaugušajiem, ļāva izvēlēties mazākas somas arī abām meitām. Viņām tas šķitis ļoti aizraujoši. «Bagāžas lielumu noteica mugursomu izmērs,» pieredzē dalās Džerija. «Viss, kas nesaiet iekšā, nav vajadzīgs! Piemēram, mana mugursoma svēra 13 kilogramus. Neņēmām līdzi tikpat kā nekādas ziemas drēbes, tikai pa vienai siltākai jakai. Vienīgais, ko bērni aizmirsa ielikt, bija viņu iemīļotās mazās lego figūriņas.»
Brauciena sākuma datumu diktēja aviokompānijas Air Asia biļešu izpārdošana. Vienu tādu viņi jau bija palaiduši garām, ja gribēja ekonomēt, vajadzēja strauji izlemt.
«Kopš brīža, kad bijām izbraukuši no Pērtas, gandrīz gadu ceļojām tikai saulē un vasarā,» Džerija vairs nepievērš uzmanību sīkām epizodēm, bet pārstāsta braucienu vispārīgi. «Ar ziemu sastapāmies janvāra beigās Stambulā. Bet īstu ziemu bērni pirmoreiz mūžā piedzīvoja februārī Sofijā. Milzīgs, milzīgs sniegs…» Eiropa gan vēl nebija apskatīta, gribot negribot nācās Bulgārijā uz kādu brīdi iestrēgt.
Dzīvā vēsture un ģeogrāfija
«Jā, tās ir tādas mazas lietas,» pasmaida mamma ceļotāja. «Lēmumu, ka dosimies uz Japānu, pieņēmām tikai tad, kad nonācām Ķīnā. Elastība ir laba lieta, bet tā liek arī plānošanā ieguldīt daudz vairāk darba.»
Eiropā, kur viesnīcas un viesu mājas bieži vien ir anonīmas, nevis mazi ģimenes uzņēmumi, šī trīs bērnu ģimene lielākoties apmetas mītnēs, ko piedāvā populārā ceļotāju portāla Couchsurfing.org biedri: cilvēki, kas cits citam simboliski atvēl dīvānu, parasti – atsevišķu istabu. «Tas ļauj ieekonomēt naudu, bet, pats galvenais, satikt vietējos cilvēkus. Āzijā kontakts ar cilvēkiem ir viegls un dabīgs. Eiropā šādu pieredzi dod Couchsurfing. Ceļojot jums jāatrod tās lietas, kas jūs dara laimīgus, un mums tie ir cilvēki. 100%!»
Īpašā atmiņā ir pāris Dubaijā, kas atstāja kuplās ģimenes rīcībā savu dzīvokli, bet paši devās nakšņot pie draugiem. Iebraucot no Lietuvas puses Latvijā, ģimene Couchsurfing mājaslapā ielika paziņojumu, ka meklē naktsmājas Liepājā. Atsaukusies kāda dāma Pāvilostā. «Viņai bija brīnišķīga māja – ar lielu, skaistu pagalmu, dārzu un pirtiņu, un viņa pati bija ļoti, ļoti mīļa un sirsnīga sieviete. Viņa mums nesa dažādus našķus no savā dārzā izaudzētā, piemēram, sviestu ar zaļumiem, sīrupus… Tas ceļojumā ir visinteresantākais,» jūsmo Džerija.
«Satikto cilvēku draudzīgums un dāsnums mūs ir pārsteidzis visvairāk,» papildina viņas vīrs. «Protams, mūsu mazo bērnu klātbūtne ir atvērusi dažas durvis, bet kopumā – tā ir bijusi visaptveroša cilvēcība. Mēs tikpat kā neesam satikuši nevienu, kas mums patiešām nepatiktu vai ar kuru nevarētu saprasties. Varbūt mūsos pašos ir kaut kāds vieglums, kas ļauj būt labiem viesiem?»
Galamērķis atmiņā iespiežas cilvēku dēļ – ceļotāji ir sapratuši. Pat visburvīgākā arhitektūra neatstāj tādas atmiņas kā draudzīgi ļaudis. Austrāliešu ģimene, piemēram, neesot bijusi sajūsmināta par Vīni. Skaista un grezna pilsēta, bet izveidot kontaktu ar cilvēkiem nav izdevies.
«Arī mūsu bērniem nepatīk viesnīcas,» piebilst Džerija. «Ja kādā vietā patiešām nevaram atrast citas naktsmājas un sakām, ka nāksies palikt viesnīcā, viņi sauc: «Nēēē!» Man šķiet – ja mēs paliktu tikai viesnīcās, arī emocionāli nebūtu spējīgi ceļot tik ilgi,» viņa aizdomājas.
Divi jaunākie bērni šajā braucienā, šķiet, nevienu brīdi nav jutušies nelaimīgi. Vidējā meita Ella ir īsta ceļotāja: viņa var noiet lielus gabalus, neko neiebilstot. Dods ir laimīgs iet jebkur, kur iet mamma, tikai ziņkārīgi ik pa laikam apjautājoties: «Un kur ir mūsu nākamā māja?» Vienīgi vecākajai meitai Džordžai nedaudz pietrūkstot viņas Austrālijā palikušo draugu, taču skumjas ir īslaicīgas.
Arī raizes par bērnu veselību bijušas liekas. Pat 2,5 mēnešos, ko ģimene pavadīja Indijā, nav piepildījies neviens no iepriekš dzirdētajiem šausmu stāstiem. Vidējo meitu, kuras uzvedība vecākiem ir lielāks noslēpums, nekā abu pārējo bērnu stiķi un niķi, divas reizes nācies aizvest uz slimnīcas uzņemšanu – vienkārši, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. «Nav atgadījies nekas vairāk, kā varētu atgadīties, esot mājās,» Sterlings piesit pie koka.
Un kā šādā neierastā vidē iet ar mājmācību, piekasīgi apjautājos. «Ceļošana to ir padarījusi pat vienkāršāku,» Džerija smaida. «Nav jāiegulda smags darbs, lai bērni iezubrītu vēsturi un ģeogrāfiju – mēs vienkārši tajā dzīvojam. Katru dienu viņi redz kaut ko jaunu. Kultūra, vēsture, ģeogrāfija, sociālās zinības – tas viss ir mums apkārt, nav iespējams neko neiemācīties.»
«Ir amizanti, cik labi dažādas lietas atceras bērni,» viņu atkal papildina Stērlings. «Ja mēs ar Džeriju sākam putroties, kur esam bijuši un ko darījuši, mēs vienkārši pajautājam bērniem. Dažkārt liekas, ka viņi kaut kam nav pat pievērsuši vērību, bet pēkšņi atceras specifiskas nianses!»
Ikdiena, tikai citā vidē
Vispārsteidzošākās pieturas līdz nonākšanai Latvijā ceļotājiem šķitušas Omāna un Dienvidkoreja. Tās ir vietas, uz kurieni cilvēki nedodas tik bieži, kur nu vēl ar trim maziem bērniem.
Bet šīs valstis tūrismam ir ļoti jaukas, viņi secinājuši. Tāpat kā Serbija – neparasti skaista un ar mīļiem cilvēkiem. Arī Indija, uz kurieni viņi nebrauca meklēt īpašu garīgumu, spirituālu laimi, bijusi atradums. Izbrīnījis vienīgi tas, cik daudz tur klīst «pazudušu» cilvēku, bezcerīgi skumju rietumnieku.
Laikā, kad top šis raksts, mobilā ģimene atkal ir piepildījusi vienu no saviem ģeogrāfiskajiem izaicinājumiem: ar veco autiņu Dīvānu šķērsojusi Polāro loku, apmetusies Lofotu salās.
Došanās tik tālu uz ziemeļiem sākumā nebija plānota – ne tikai Skandināvijas aukstuma, bet arī dārdzības dēļ. Bet Džerijas draudzene, kas dzīvo Norvēģijā, Trumsē, teikusi: «Kādēļ lai jūs neatbrauktu pie manis?» «Un tā jau tas ir parasti – kādēļ lai mēs to nedarītu?» pašsaprotamā vieglumā saka Džerija.
Ar budžetu viņi ir tikuši galā tik labi, ka žurnāla publicēšanas brīdī sagaidīs jau 535.dienu prom no mājām. Nav zināms, vai Austrālijā atgriezīsies caur Islandi un Ameriku, vai vēl izmetīs loku pa Dienvideiropu, Spāniju, līdz kurai nebija paspējuši nokļūt.
Līdz šim ceļojumam viņiem pat nebija ienācis prātā, ka ir tik daudz cilvēku, kas vienkārši riņķo ap zemeslodi. Ģimene satikusi milzīgu daudzumu tā dēvēto digitālo nomadu – cilvēkus, kas strādā internetā, nepārtraukti mainot atrašanās vietu. Satiktas arī ģimenes ar bērniem, kas regulāri sēž uz koferiem: seši mēneši vienā vietā, nākamie seši – kaut kur citur.
«Cilvēku, kas veic ilgus ceļojums ar bērniem, ir daudz vairāk, nekā varētu iedomāties. Piemēram, apceļo ASV vai Austrāliju ar kemperi. Tik daudz variantu!» iesaucas Džerija.
«Atceries to mammu Indijā, arī austrālieti, kas viena pati ar diviem maziem bērniem katru gadu tur ierodas, lai dzīvotu āšramā?» ieminas Stērlings. «Indijā satikām vienu amerikāņu ceļotāju – blogeru ģimeni, arī ar trim bērniem aptuveni mūsu bērnu vecumā. Viņi bija forši. Teica, ka Amerikā patlaban esot pārcelšanās procesā no vienas vietas uz otru, un izlēmuši, ka mēros garāko iespējamo ceļu,» viņš smejas.
«Un visi tie jaunieši, kas ceļo apkārt pasaulei ar stopiem! Cilvēki, kas dara absolūti atšķirīgas lietas, nekā ikdienā. Redzot, ka viss ir iespējams, rodas iedvesma!» pavedienu atkal pārtver Džerija.
Viņas ģimene esot iemācījusies, ka ceļojumu brošūras nedod itin nekādus solījumus. Tur tiek kultivēti stereotipi, ir daudz reklāmas. «Nē, ceļošana mums nav glamūrs. Tā ir tā pati ikdienas dzīve, tikai piedzīvota citā vidē kopā ar citiem cilvēkiem,» secina Džerija.
Vidusmēra cilvēks, viņuprāt, pāris ceļojuma nedēļās steidz sabāzt tik daudz lietu, cik vien iespējams. Skrien, skrien, skrien, tad aizelsies atgriežas darbā. Bet viņas ģimene daudzās ceļojuma dienās darot tās pašas lietas, ko savā ikdienā. Pat nemeklē vispopulārākos tūrisma objektus, neiet vakariņās uz interesantākajiem restorāniem. Ļoti daudz staigā, runājas ar bērniem. Burtiski iziet cauri kādai jaunai vietai, un šajā laikā izmēģina jaunas lietas.
Vai nebaidāties, ka šis ceļojums jūs tomēr tik ļoti aizvedīs prom no rutīnas, ka nekad vairs nevarēsit dzīvot «normāli», apjautājos.
Jā, izrādās, viņi par to ir runājuši. Pat viena no meitām kādā brīdī sākusi bažīgi prasīt: «Un ko mēs darīsim, kad būsim mājās?» Mamma atbildējusi to, kas bijis uz mēles: «Es patiešām nezinu. Tad jau redzēsim.»
Tik ilgā ceļojumā neviens no viņiem nekad vēl nav devies un nezina, kā ir, kad tas ir cauri. Ne Džerijai, ne Stērlingam pašlaik nav darba saistību, atgriežoties Austrālijā, viss būs jāsāk no nulles. Tām būtu jābūt jaunām idejām, viņi secina.
«Jā, man ir vairākas idejas, kas radušās šajā ceļojumā. Šķiet, mēs tagad varētu izveidot patiešām labu viesnīcu: esam bijuši tik daudzos hosteļos un viesu mājās, ka zinām, kas ir veiksmīgs un kas nav. Iespējams, pēc šī ceļojuma uzrakstīsim grāmatu. Mums ir milzīgs daudzums bilžu – ap 70 000,» saka Stērlings.
«Jā, bet kur mēs paši gribam dzīvot?» viņš aizdomājas. «Nebūtu jau slikti ceļot visu mūžu. Mēs, piemēram, ļoti gribētu atgriezties Japānā. Tā gan nebija nekāds pārsteigums, jo mēs bijām tur bijuši. Un Vjetnama… Omāna… Dienvidkoreja… Nē, patiešām, nav vietu, kur mēs negribētu atgriezties.»
«Tad mēs izveidotu cilvēku loku, ko apmeklētu katru trešo gadu. Un viņi pēc tāda pārtraukuma būtu tīri vai sajūsmā mūs atkal redzēt,» atmezdama garos, mirdzošos matus, smejas Džerija.
«Vienīgi mana mamma tagad ir nedaudz nobažījusies,» sieviete kļūst nopietna. «Viņa bija laimīga, kad es pabeidzu universitāti un dabūju pirmo darbu! Viņa vienmēr ir gribējusi, lai es labi iekārtojos, izveidoju karjeru. Bet es zinu, ka viņa mani saprot, jo arī viņa būtu gribējusi tā ceļot, tikai diemžēl savulaik to nevarēja.»
