Profesora Morisa Halles (89) valodnieka slava mani nebija sasniegusi, taču, kad filoloģiju izstudējis draugs pastāstīja, ka Liepājā dzimušais akadēmiķis ir tuvākais kolēģis modernās lingvistikas tēvam Noamam Čomskim, prātā iemirgojās «sarkanā lampiņa». Halle šogad negaidīti divreiz ieradās Latvijā un intervijā atzina, ka varbūt uz Rīgu izdosies atvilināt arī pašu Čomski, kurš esot izbrīnīts par savā vārdā nosaukto krogu Latvijas galvaspilsētā
Saruna ar Morisu Halli dod iespēju piedzīvot kārtējo mirkli «alternatīvās vēstures» – iztēloties, kā būtu, ja Otrais pasaules karš nebūtu iznīcinājis Latvijas valstiskumu. Vai te būtu vairāk spējīgu cilvēku? Taču to, cik neauglīga ir vēstures minēšana, acumirklī liek atskārst cits fakts – pretim sēdošo cilvēku nemaz nesauktu Halle, bet gan dzimtajā uzvārdā Pinkovics, un jāšaubās, vai viņa ceļi Latvijā liktenīgi krustotos ar Čomska ceļiem. Savukārt, lai iedomātos, kas ar ievērojamo lingvistu būtu noticis, ja viņš Latviju nepamestu, iztēle nav vajadzīga – visticamāk, viņš kara beigas nesagaidītu, tāpat kā tūkstošiem citu ebreju.
Dzīve kā improvizācija
«Neesmu bijis Latvijā 72 gadus,» vecais vīrs saka, ēzdams omleti viesnīcas brokastu zālē. Viņam blakus sēž garmatains, kontrastējoši prāva auguma dēls, kuru pirmo reizi satiku, kad viņš kā grupas U2 skatuves tehniķis 90.gadu vidū bija atbraucis uz Eiropu. Kad 1940.gadā Halle ar ģimeni aizbrauca no Latvijas, viņš nedomāja, ka jelkad atgriezīsies. Vispirms emocionālu, bet arī praktisku ap-stākļu dēļ. «Es gaidīju, ka būšu miris jau pirms ilga laika,» viņš krekšķinot smejas. «Domāju, ka dzīvošu līdz 70 vai 71 gadam. Un negaidīju, ka sarakstīšu grāmatu 2009.gadā. Bet te nu es esmu, un tagad man jādomā, ko darīt. Manuprāt, ir svarīgi visus brīdināt, ka viņi var nodzīvot ilgāk, nekā ir domājuši, un tā ir ļoti jocīga sajūta. Jums ir noteikts priekšstats par to, kas notiks dzīves laikā, bet, dzīvojot ilgāk, nekā esat plānojis, jūs pārstājat domāt par dzīvi, jo – kālab lai jūs domātu par laiku, kurā esat iztēlojies sevi mirušu? (Iesmejas.) Tagad es improvizēju.»
Arī brauciens uz Latviju ir Halles improvizācija. Sarunājamies angliski, jo intervijas sākumā līdzās ir viņa dēls, kurš nesaprot latviski, un tā ir vieglāk arī vecajam lingvistam. Brīžos, kad Halle pasaka kādu latviešu frāzi vai vārdu, viņš izklausās kā daudzi gados vecāki Amerikas latvieši, kuru dzidro latviešu valodu klāj amerikāņu akcents.
Halles tēva ģimene ir no Bauskas, taču tirdzniecības uzplaukuma iespaidā tā bija pārcēlusies uz Liepāju, kur 1923.gadā piedzima Moriss. «Ostas dēļ tā bija ļoti turīga pilsēta,» stāsta Halle. Taču pēc 1917.gada revolūcijas eksports no Krievijas uz Rietumiem apsīcis un, kaut arī Halles vectēvam bija graudu dzirnavas Jaunās ielas sākumā, dēli vairs nevarēja atrast darbu un pārcēlās uz Rīgu. Halles tēvs dabūja darbu Feldhūna uzņēmumā Audēju ielā, kas ražoja audumu un papīru. Uzkalpojies par menedžeri, tēvs spēja savu dēlu un meitu sūtīt vācu skolā Dzirnavu ielā.
«Vairākums Latvijas ebreju runāja jidišā, taču Kurzemē un Zemgalē daudzi bija vācvalodīgi. Izglītotie ebreji nerunāja jidišā, un mēs bijām no vidusšķiras,» Halle skaidro, kāpēc ģimenē sarunvaloda bijusi vācu.
Kad 1933.gadā pie varas nāca Hitlers, situācija ebreju bērniem Latvijas vācu skolās kļuva nejauka, tāpēc Halle nonāca Rīgas 9.žīdu pamatskolā Ģertrūdes ielā, ko sauc par izšķirošu notikumu savā dzīvē. «Tā bija labākā skola, kādu esmu pazinis. Skolotāji bija ļoti augstā līmenī, skolā valdīja lielisks gars. Laicīga ebreju skola ar zināmu cionistisku ievirzi, kas nespēlēja lielu lomu,» atminas Halle. Mācības bija ivritā, kas Rīgā nebija plaši izplatīts un bērniem bija jāapgūst no jauna. «Uzreiz gan jāpiebilst, ka iemācīties kādu valodu jaunībā ir nieks.»
Lai gan Halles tēvam Rīgā klājās nevainojami, viņš pieņēma izšķirošu lēmumu doties uz Ameriku un aicināja līdzi arī brāli, kurš atteicās braukt. «Hitlers – tas nebija joks,» tēva lēmumu komentē Halle. Tēvs pārliecināja doties uz ASV arī savu bosu Feldhūnu. Doma par braucienu uz Ameriku zināmā mērā bija eksperiments, jo ģimene bija pieteikusies uz ASV vīzu saņemšanu, taču tām bija noteikta kvota – 300 vīzu gadā no Latvijas. Turklāt 1939.gada septembrī sākās karš, radot milzīgu šoku un daudzu vēlmi aizbraukt.
«Tas bija ļoti negaidīti – vācieši bija iesoļojuši Polijā tā, it kā tur nebūtu armijas. Mēs visi iztēlojāmies Poliju kā milzīgu valsti, bet vācieši to iznīcināja divās nedēļās. Nedomājām, ka tas ir iespējams. Tas bija biedējoši. Tad dievs par mums parūpējās un vīza atnāca,» Halle stāsta par ģimenes atvieglojumu, kad 1939.gada novembrī saņēma ASV vīzu.
Tomēr aizbraukšana nevedās gludi. Ziema bija auksta, no Rīgas negāja prāmji uz Stokholmu, kur ģimene plānoja sēsties kuģī uz Ameriku. No Spilves lidostas uz Stokholmu lidoja poļu aviokompānija LOT, taču dienā, kad visi radi bija sanākuši pavadīt ģimeni lidostā, pienāca ziņa, ka vācieši iebrukuši Norvēģijā un Dānijā, tātad kuģu satiksme no Zviedrijas arī apturēta. Tēvs atrada iespēju nākamajā dienā ar vilcienu doties uz Maskavu, no turienes tālāk uz Ukrainas dienvidiem, Rumāniju, Dienvidslāviju un Itāliju, taču brīdī, kad viņi ieradās Dženovas ostā, kuģis uz Ņujorku to bija jau atstājis.
«Tēvs teica: tagad mēs desmit dienas būsim Itālijā, labāk paceļojam apkārt,» atceras Halle. Lieldienu dienā viņš ar māsu klīdis pa Ufici galeriju Florencē, kas svētdienas rītā bija kā izmirusi. «Bez mums tur bija tikai ļoti dīvaina paskata vīrietis gariem matiem, izskatījās pēc mākslinieka. Es ar māsu sarunājos latviski, lai neviens mūs nesaprastu, jo skaidrs, ka Florencē neviens nerunā latviski. Pie izejas šis vīrietis mūs gaidīja – izrādījās, ka viņš ir no Rīgas un uzrunāja mūs latviski. Ļoti nokaunējāmies, jo mēs bijām runājuši par viņu un viņš, protams, to dzirdēja.»
Ierodoties Ņujorkā, skats bijis iespaidīgs, Halle atceras debesskrāpjus. «Ostā uzreiz izlaida ārā, jo mums bija vīzas. Pirmais virsraksts, ko redzēju kādā amerikāņu avīzē, bija French Exhausted. Lai gan runāju angliski, nezināju, ko nozīmē exhausted (novārdzis – angļu val.), un vajadzēja skatīties vārdnīcā.»
Ņujorkas ostā viņus sagaidīja tēva draugs no Liepājas – mākslinieks, kas zīmēja slavenu cilvēku portretus laikrakstam Herald Tribune. Viņš Halles ģimenei bija noīrējis dzīvokli netālu no Brodvejas. Tajā pašā dienā ciemojoties pie mākslinieka, viņa māsīca Morisam pajautāja, ko šis Ņujorkā darīs. Atbildējis, ka nezina. «Viņa teica: tad ejam uz skolu!» atceras Halle. «Tā dienu pēc ierašanās Ņujorkā es jau biju skolā. Cilvēki man jautāja: kad tu ieradies? Atbildēju, ka vakar. Tu laikam esi baigi centīgais, viņi sacīja,» Halle smejas. Pēc gada viņš pabeidza vidusskolu, kurā tajā pašā laikā mācījās arī vēlāk leģendārais ASV diplomāts Henrijs Kisindžers, taču viņu gan personīgi neesot iepazinis.
Pirmais, ko Ņujorkā izdarīja ģimenes tēvs, – uzrakstīja iesniegumu par Pinkovica uzvārda nomaiņu uz savas mātes pirmslaulību uzvārdu Halle, ko Ņujorkas tiesa 1942.gadā arī atļāva. «Mēs, kā jau bērni, pat nedomājām, kādēļ viņš to dara,» jautāts par šo soli, plecus parausta Halle.
«Biju paklausīgs puisis un pēc vidusskolas vaicāju tēvam, ko man vajadzētu studēt,» par savu tālāko dzīves ceļu stāsta Halle. Tēvs ieteica mācīties inženierzinātnes, bet jauneklis drīz vien atklājis, ka vēlas mainīt studiju jomu. Taču nepaguva to izdarīt, jo viņu sadzina rokā armija. «Mani mobilizēja 1943.gada septembrī, un beigās nokļuvu Francijā, bet karš jau tad bija faktiski beidzies. Es nepiedzīvoju kaujas,» stāsta Halle.
Kad Halli 1946.gada februārī atbrīvoja no armijas, viņa ģimene jau bija pārcēlusies no Ņujorkas uz Sentluisu, tēvs kļuvis par menedžeri lielā kurpju veikalu ķēdē, māsa izmācījusies par sociālo darbinieci. «Nezināju, ko darīt, un tad pilnīgi nejauši pieņēmu ģeniālu un izšķirošu lēmumu – iestāties Čikāgas Universitātē,» atceras Halle. Viena no kara laikā dienējušo priekšrocībām bija tiesības uz bezmaksas studijām. «Es jutos viegli, jo nevajadzēja domāt par naudu.» Liekot lietā savas latviešu un krievu valodas zināšanas, Halle izvēlējās studēt slāvu filoloģiju.
Čikāgā nomācījies trīs gadus, viņš iepazina savu akadēmisko autoritāti Romānu Jākobsonu – reiz Prāgā dzīvojušu krievu izcelsmes ebreju, kas 30.gados bija aizsācis fonoloģiju jeb valodas skaņu sistēmu analīzes tehniku. Kad konflikta dēļ Jākobsons pārcēlās uz Hārvarda Universitāti, Halle sekoja savam profesoram.
Absolvējis Hārvardu, Halle dabūja darbu savā mūža darbavietā prestižajā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT), kur pasniedza tehnisko vācu valodu. Pamazām attīstīja idejas valodas zinātnē un 1951.gadā satika par sevi piecus gadus jaunāko Noamu Čomski.
«Man paveicās, ka viņš atnāca pie mums, – viņam bija nepieciešams darbs, un MIT bija brīva viena vieta, es ieteicu viņam uz to pieteikties,» stāsta Halle. «Mums ar Čomski bija kopīga interese par strukturālismu, ko savukārt es mantoju no Jākobsona.» Halle atceras, ka Čomskim bija jaunas idejas par valodu, viņš domāja abstraktāk nekā akadēmiskie priekšteči. 1957.gadā Čomskis izdeva slaveno grāmatu Sintakses struktūras. «Tagad šīs idejas ir pieņemtas un tiek mācītas gandrīz jau bērniem. Bet tolaik tās bija patiesi revolucionāras. Viņš apgalvoja, ka valoda ir rēķināšana. Respektīvi, runājot tiek veiktas ļoti īpašas un spēcīgas kalkulācijas. Viņam bija interesantas idejas par to, kāda matemātika ir tā pamatā – Čomskis ir labs matemātiķis. Tādējādi viņš izveidoja pamatu visam modernās lingvistikas laukam.»
Halle un Čomskis, būdami kolēģi, satikās katru nedēļu. «Man bija «vieta pirmajā rindā»,» viņš smejot saka par abu ciešo saistību. Abi lingvisti kopā sarakstīja grāmatu Sound Pattern of English jeb Angļu valodas skaņu modelis. Halle ir sarakstījis arī grāmatu par valodas akustiku.
Ģeopolitiskais liktenis
Kā sirmajam lingvistam patīk Latvijā pēc tik daudziem gadiem? «Man ļoti patīk, ļoti. Dzīve tagad ir labāka nekā manas dzīves pēdējos gados Latvijā. Piemēram, Amerikā man nekad nebija jautājumi par savu identitāti, savukārt Latvijā es agrāk ļoti skaidri apzinājos, ka esmu ebrejs. Manuprāt, tas nebija labi. Tagad Latvijā ir daudz labāk, ir daudz atvērtāka sabiedrība – vismaz man tā liekas.»
Liels pārsteigums pēc atgriešanās Hallem bijusi Liepāja. «Kad es pametu Liepāju, tajā nebija gandrīz nevienas ēkas, kas būtu sliktā stāvoklī. Tagad daļa ēku ir nolaistas. Tās nav krāsotas, nav remontētas – ko tādu es neatceros no pirmskara Liepājas. Rīgā ir mazāk nolaistu ēku. Esmu pārliecināts, ka ir pamatoti iemesli, kāpēc ēkas ir tik sliktā stāvoklī, bet vizuāli es par to biju pārsteigts.»
Nav grūti pamanīt, ka Hallē, kā daudzos «izdzīvotājos», mīt skaudra humora izjūta, humānisms un vienlaikus bijība gan pret destrukcijas spēkiem, gan dzīves pamatvērtībām. «Mūsos mīt bīstami instinkti, un atliek tikai nospiest pogu, lai tie izietu ārpus kontroles. Mums ir dziļi aizspriedumi. Lai arī mūsdienās mēs tos varbūt labāk apzināmies un saprotam, mūsos joprojām tie mīt,» atceroties traģisko Otrā pasaules kara pieredzi, saka Halle.
Viņaprāt, būs nepieciešama pamatīga gudrība, lai Latvijā sasniegtu tādu pārticību kā citās mazās un attīstītākās zemēs. Tāpat kā daudzi cilvēki Latvijā arvien izjūt Otrā pasaules kara mantojumu, kaut arī dzimuši pēc tā, ir jaušams, ka Halle audzis pirmsrevolūcijas laikmeta sociālekonomiskajā gaisotnē, lai gan dzimis pēc revolūcijas. Piemēram, viņš pāris reizes atgādina, ka cara laikā Liepāja bija vienīgā neaizsalstošā Krievijas osta Baltijas jūrā un Liepāja, kā arī Rīga, bija ļoti pārtikušas pilsētas. «Tur bija augsti izglītots darbaspēks, un tās bija milzīgas impērijas galvenās industriālās zonas. Bet, ja jūs esat Latvija, tad jūs nebūsit impērijas daļa!» viņš smejas. «Būt politiķim Latvijā ir grūti, ir jādomā pamatīgi un jābūt gudram. Protams, ir jātiek ievēlētam un attiecīgi jāņem vērā cilvēku aizspriedumi. Nevar kaitināt vēlētājus, taču var mēģināt viņus pārliecināt. Jūs esat divi miljoni, un ir jādomā par to, kā dzīvot blakus 100 miljoniem krievu un kā izveidot attiecības, kas apmierinātu abas puses.»
Viņaprāt, Latvijā ir jāaudzina bērni, kas saprot, ka viņu lielākais izaicinājums ir iekļauties konkrētajā ģeopolitiskajā situācijā. Reizē Halle uzskata, ka Latvija ir labākā situācijā nekā pārtikusī Izraēla. «Ebreji smagi kļūdās – būt kara situācijā 45 gadus ir absurdi,» viņš saka. «Galvenajam politiskajam jautājumam jābūt – kā panākt mieru? Bet viņi domā, ka var sakaut arābus. Protams, ir daudz attaisnojumu, bet nav attaisnojuma nesaprast gravitācijas loģiku. Ebrejiem ir divarpus tūkstošus gadu ilga vēsture, ir jāsa-prot, ka nedrīkst domāt īstermiņā. Jūs krieviem dzīvosit blakus vienmēr, un šai domai ir jābūt jūsu prātā katru rītu. Latvija nekur citur nekad nepārvietosies. Politiķiem nav pa spēkam izgudrot gravitācijas vairogus. Jūs paliksit maza valsts Baltijas jūras krastā, un līdzās vienmēr būs 100 miljoni krievu.»
Kad vaicāju, kādēļ Halle nav ieradies Latvijā visus šos gadu desmitus, viņš mirkli apklust un tad saka: tas ir sarežģīts temats, par kuru viņš labāk nerunātu. Proti, viņš nacistu okupētajā Latvijā 1941.gadā zaudēja visus tuviniekus. «Mans tēva brālis gāja bojā, mana mātes māsa, kas dzīvoja Liepājā. Bija pārāk drūmi atgriezties.» No šī šoka viņš acīmredzami nekad nav atguvies, jo neviens negaidīja to, kas notika. «Pat ne 1940.gadā. Jā, cilvēki domāja, ka būs sliktāk, bet tas, kas notika, bija neiedomājami,» saka Halle.
Fakts, ka visi Halles radinieki Latvijā tika nogalināti, netika paziņots nedz vēstulēs, nedz avīzēs vai radio. «Nesaņemot nekādas ziņas no viņiem pēc 1941.gada jūnija, 1942.gada gaitā lēni iezagās apziņa, ka viņi varētu būt iznīcināti,» atceras Halle. «Vairākus mēnešus mēs pretojāmies izdarīt šo loģisko secinājumu. Noticēt tam šķita pārāk drausmīgi. Bet laiks un dzīve iet uz priekšu, un nu sava mūža beigās nolēmu Latvijā atgriezties.»
Ievērojamais lingvists savā dzimtenē pēdējo četru mēnešu laikā nu jau pabijis divas reizes – ar abiem dēliem un vedeklām, mazmeitu un mazdēlu. Un katru reizi viņš Rīgā iegriežas bārā Chomsky, par kuru smejot saka: «Noams bija pārsteigs, uzzinot par Chomsky bāra eksistenci, jo viņš reti iet uz bāriem un viņam nav saistības ar Rīgu.» Sēžot šajā bārā pēdējo reizi augusta svētdienas pēcpusdienā, Halle ieinteresētajam klausītāju pulciņam solīja, ka mēģinās pierunāt pašu Čomski atbraukt uz Rīgu. «Ja jūs varat apsolīt ko interesantu, teiksim, aizvest viņu uz jūru, varbūt Čomskis arī atbrauks.»
