Profesora Morisa Halles (89) valodnieka slava mani nebija sasniegusi, taču, kad filoloģiju izstudējis draugs pastāstīja, ka Liepājā dzimušais akadēmiķis ir tuvākais kolēģis modernās lingvistikas tēvam Noamam Čomskim, prātā iemirgojās «sarkanā lampiņa». Halle šogad negaidīti divreiz ieradās Latvijā un intervijā atzina, ka varbūt uz Rīgu izdosies atvilināt arī pašu Čomski, kurš esot izbrīnīts par savā vārdā nosaukto krogu Latvijas galvaspilsētā
Saruna ar Morisu Halli dod iespēju piedzīvot kārtējo mirkli «alternatīvās vēstures» – iztēloties, kā būtu, ja Otrais pasaules karš nebūtu iznīcinājis Latvijas valstiskumu. Vai te būtu vairāk spējīgu cilvēku? Taču to, cik neauglīga ir vēstures minēšana, acumirklī liek atskārst cits fakts – pretim sēdošo cilvēku nemaz nesauktu Halle, bet gan dzimtajā uzvārdā Pinkovics, un jāšaubās, vai viņa ceļi Latvijā liktenīgi krustotos ar Čomska ceļiem. Savukārt, lai iedomātos, kas ar ievērojamo lingvistu būtu noticis, ja viņš Latviju nepamestu, iztēle nav vajadzīga – visticamāk, viņš kara beigas nesagaidītu, tāpat kā tūkstošiem citu ebreju.
Dzīve kā improvizācija
«Neesmu bijis Latvijā 72 gadus,» vecais vīrs saka, ēzdams omleti viesnīcas brokastu zālē. Viņam blakus sēž garmatains, kontrastējoši prāva auguma dēls, kuru pirmo reizi satiku, kad viņš kā grupas U2 skatuves tehniķis 90.gadu vidū bija atbraucis uz Eiropu. Kad 1940.gadā Halle ar ģimeni aizbrauca no Latvijas, viņš nedomāja, ka jelkad atgriezīsies. Vispirms emocionālu, bet arī praktisku ap-stākļu dēļ. «Es gaidīju, ka būšu miris jau pirms ilga laika,» viņš krekšķinot smejas. «Domāju, ka dzīvošu līdz 70 vai 71 gadam. Un negaidīju, ka sarakstīšu grāmatu 2009.gadā. Bet te nu es esmu, un tagad man jādomā, ko darīt. Manuprāt, ir svarīgi visus brīdināt, ka viņi var nodzīvot ilgāk, nekā ir domājuši, un tā ir ļoti jocīga sajūta. Jums ir noteikts priekšstats par to, kas notiks dzīves laikā, bet, dzīvojot ilgāk, nekā esat plānojis, jūs pārstājat domāt par dzīvi, jo – kālab lai jūs domātu par laiku, kurā esat iztēlojies sevi mirušu? (Iesmejas.) Tagad es improvizēju.»
Arī brauciens uz Latviju ir Halles improvizācija. Sarunājamies angliski, jo intervijas sākumā līdzās ir viņa dēls, kurš nesaprot latviski, un tā ir vieglāk arī vecajam lingvistam. Brīžos, kad Halle pasaka kādu latviešu frāzi vai vārdu, viņš izklausās kā daudzi gados vecāki Amerikas latvieši, kuru dzidro latviešu valodu klāj amerikāņu akcents.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.