Es gribu latviski rakstīt, latviski redzēt sapņus – Andris Akmentiņš stāsta, kāpēc aizgājis no reklāmas industrijas. Karjeru Rīgā apmainījis pret sabiedriskā zivju inspektora pienākumiem Ventspilī, kur dzīvo ar trim dēliem un sievu Ievu
Pārbrauksi pāri Lemberga ribām, tad būs veikals Tobago. Stāvlaukumā satiksimies – norādes telefonā dod Andris Akmentiņš. Kā pats smejas, Ventspils otrgadnieks, palicis šajā vietā uz otru gadu. Nezinu, vai tā ir Akmentiņa, vai kolektīvā folklora, bet viena no Kurzemes galvaspilsētas vizītkartēm – tilts ar abpus brauktuvei pārliektām laternām – patiesi atgādina cilvēka krūšukurvi.
Satiekot Andri, vairs nav laika apzelēt iepriekšējo sarunu. Dodamies pie dabas! Ar tikpat lielu prieku kā savulaik par Rīgas namiem, kam uz dzegām aug sīki kociņi, Akmentiņš stāsta par Ventspils apkārtnes upītēm.
Dzejnieks, rakstnieks, mākslinieks, mūziķis, reklāmists. Sauklis «Jūs esat tik interesants!» Andrim sen vairs neliekas motivācija intervijai. Ja cilvēks ir radošs, tad viņš tāds ir visās izpausmēs, Akmentiņš saka. Sarunai piekritis, ja skarsim cīņu ar maluzvejniecību. No 1.oktobra lašveidīgo nārsta laikā šo zivju zvejai ir divu mēnešu liegums. «Šogad tas pagarināts par mēnesi bez mazākā atbalsta inspektoriem, kas jau tā pamanās darboties tīri efektīvi, neskatoties uz cinisko degvielas limitu un aizvēsturisko autoparku. Akcija Lašiem būt! valsts iestāžu līmenī ir piemir-sta, bet visā Latvijā to turpina vides aktīvisti un aizvien vairāk makšķernieku, kas saprot, ka copēt vien ir par maz.»
Ar mani runā eksperts. Akmentiņa šāgada jaunumi ir ne tikai dvīņu puikas un kāzas ar Ventspils Rakstnieku mājas darbinieci Ievu, bet arī sabiedriskā zivju inspektora apliecība.
Tā pati zaļā Audi mašīnīte, ar kuru tagad braucam uz foreļupi, vēl nesen bija pārvērsta taurenī – tilla spārniem uz jumta plīvojot, veda viņa jauno ģimeni kāzu dienā. «Raudiet, meitas!» Andris ar humoru rakstīja pie kāzu bildēm savā profilā Draugiem. lv. Pa ceļam uz upi ar baudu dzerdams benzīntanka kafiju, piemin gadu vecos dēlus Edgaru un Bruno. «Sešos augšā, un dari ko gribi!» Akmentiņš smaida neizgulējies, bet acīmredzami pateicīgs liktenim.
Nosargāt foreļupīti
No Latvijas mazo upju nosaukumiem Andrim ir padomā izveidot dzejoli, bet šo, uz kuru dodamies, es nedrīkstu saukt vārdā. Tā ir viena no Miljons foreļu atgriešanās vietām, šo akciju Ventspils novadā pieskata dzejnieka domubiedri, Ventspils Makšķernieku klubs. Biedrība Mēs – zivīm divus gadus te ir laidusi foreļu mazuļus, laidīs vēl divus. Upes sargi negrib, lai kāds atnāk un tos brutāli izsmeļ.
«Murds mazu foreļupīti vienkārši aiztaisa ciet. Tāda ir apetīte! Cilvēki praktiski pieiet lietām.» Lai legāli cīnītos pret maluzvejniekiem, Akmentiņš ar kompanjoniem izlēma kļūt par brīvprātīgajiem zivju inspektoriem. Atrada, ka ir iespēja savā pilsētā noorganizēt kursus, tam pat ir paredzēts Eiropas Savienības finansējums.
«Mums pateica: finansējuma vēl nav, piezvaniet kaut kad jūnijā,» nekas tomēr neesot pienests uz paplātes. «Bet jūnijā mēs jau bijām paši dabūjuši novada atbalstu, lai samaksātu semināra lektoriem, ieguvuši apliecības! 35 cilvēki izgāja kursus, 15 gāja likt eksāmenu, seši dabūja inspektora atļauju. Jūnijā mums bija arī pirmais Eiropas projekts – uztaisījām semināru par Ventu,» lepojas sarunas biedrs.
Braucienā uz mazo foreļupi satieku divus Andra kompanjonus: Ventspils reklāmu mākslinieku un puisi, kas organizē makšķerēšanas braucienus uz Skandināviju.
Darba kārtībā ir bebru dambja nojaukšana upes sānu strautā. «Labs nārsta strauts ar akmeņainu gultni, bet bebrinieks kā sprosts to pakāpeniski pārvērš smilšainā grāvī.»
Kad dambis ir vaļā, vīri smaida. Atvieglojums gluži kā dzīvē, kad atrisināts kāds samezglojums. Tiekamies septembra beigās, kad foreļupēs vēl var spiningot. Kompānija paiet augstāk pa upi ar makšķerēm. «Te ir lēnais posms, kur rudenī sapulcējas līdakas no plašākas apkaimes. Gaida foreles, kuras kāps uz augšu, uz krācēm. Pārbaudīsim teoriju!» Sākumā «atrādās» forelīte, tad Akmentiņa rotējošais vizulis citu pēc citas pievilina piecas treknas līdakas! Pusstundā saķerta norma – tas esot iespējams, ja dzīvo līdzi upei. Un arī – ja ļoti paveicas.
Dažādi plēsēji ir iemesls, kāpēc foreļu mazuļus vispirms ielaiž mazākā strautā, stāsta Akmentiņš. Lielajā upē šīs zivtiņas nonāks pēc 2-4 gadiem. Tikmēr upes sargiem ir laiks izdomāt tādu apsaimniekošanas modeli, lai makšķernieku alkatība šajā ūdenskrātuvē neatjaunotu veco, bēdīgo situāciju.
Akmentiņš ir makšķernieku organizāciju sadarbības padomes valdē. Secina, ka Latvijā zivsaimniecības politika ir pārāk pakārtota zvejniecībai. Makšķerēšana tiek uzskatīta tikai par hobiju, kaut gan iekšējos ūdeņos iespaids uz zivju resursiem proporcionāli ir pat lielāks!
«Ir lietas, kuras labāk var ietekmēt Rīgā, augšgalā. Piemēram, atjaunot krīzes gados ārkārtīgi novājināto resursu kontroli. Ja tas tika darīts ar nolūku, lai cilvēki vismaz paēd, tad tā bija liela kļūda. Jo cilvēki nepaēd.» Andris rāda tikko mazā Ventspils novada ezerā uzņemtu fotogrāfiju. Inspektoru nav, bet ir pamesti tīkli ar sapuvušām zivīm.
Vienmēr ir labā ziņa
Arī maijā pirms divarpus gadiem, kad sākās Andra Ventspils epopeja, viņš šajā pilsētā iegriezās lielā mērā zivju dēļ. Aiz muguras bija smags zaudējums – 2009.gada vasaras sākumā no vēža nomira Andra pirmā sieva, talantīgā tulkotāja Inguna Jansone. Bet dzīve nebija iestrēgusi sāpīgā bezcerībā. «Grasījās sākties 2010.gada Skolēnu dziesmusvētki – lielais projekts, kur es radošajā ziņā aizstāju veselu reklāmas aģentūru. Koncepts, ļoti daudz tekstu, plakāti, klipiņi… Parasti rakstnieki brauc uz Rakstnieku māju uz mēnesi, es atbraucu uz 10 dienām – «pārslēgt ātrumus» pirms smagāka perioda. Gribēju jūrā zivis noķert. Vēja zivis, tās ar garo knābi, maijā uz divām nedēļām pienāk pie krasta.»
Akmentiņš pasmaida par dzīves ironiju: kad Nora Ikstena stāstījusi par plānu izveidot šo Rakstnieku un tulkotāju māju, viņš bijis skeptisks. «Neesmu rakstnieku māju piekritējs. Man liekas, ka notikumi ir tur, kur es eju. Ja es ieeju mājā, tad tā ir rakstnieku māja,» Andris paziņo. «Nora toreiz viegli uzmeta lūpu.»
Bet ne tikai Ikstena Ventspils mājā satika savu nākamo vīru, gruzīnu rakstnieku Levanu Beridzi. Arī Akmentiņš, kuru vēja zivis, starp citu, 2010.gada pavasarī apveda ap stūri, tomēr izvilka negaidītu lomu. Sadraudzējās ar Ievu – meiteni, kas atbild par Rakstnieku mājas starptautiskajiem sakariem.
«Ko man dzīve ir iemācījusi? Vienmēr jābūt labajai ziņai. Nu un tad, ka dzīve faktiski ir beigusies? Tātad var sākt otru,» An-dris saka, kad, atbraukuši no upes, dzeram tēju mierlaiku dzīvokļa virtuvē, kur virs plīts smaržojot vīst kāzu pušķis. «Protams, otrajā dzīvē daudz kas izskatās pēc kļūdu labojuma. Piemēram, es vairs viens necīnos ar vējdzirnavām. Ventspils Makšķernieku biedrībā jau ir vairāk nekā 20 aktīvistu, lieliski vīri! Tāpat bija ar tiem kāzu mašīnas spārniem – man bija vīzija un sapirkti materiāli, bet vajadzēja arī Ievas brāli un brālēnu kā tehniskos ģēnijus, lai to realizētu praktiski. Atrodiet pareizos cilvēkus, tad viss notiks ātri! Ja sirds saka priekšā, ka viss notiek pareizi, no ātruma nevajag baidīties.»
Ieva ir darbā, otrā istabā Andra mamma palīdz pieskatīt dvīņus: mazus, blondus vīriņus, kuri zibenīgi spēj aizrāpot katrs savā virzienā. Uz Ventspili pārcēlies arī Akmentiņa lielais puika Andrejs Mārtiņš, franču buldoga meitene Rebeka, rudais runcis Alberts. «Un tagad mums ir Ieva – meitene, kas prot apieties ar rakstniekiem profesionāli. Tas mums tāds ģimenes joks,» Andris smaida.
Pirmajā vasarā Akmentiņš ar Ievu izbradājis daudzas foreļupes. Ar žiguli izbraukājuši Latviju. «Daiļradē un pārdomās pašlaik esmu aizrāvies ar tūrisma motīvu. No vienas puses, tas ir bizness, pasauli cauraudusi industrija. Katrs kalns tiek iesaiņots un pasniegts, pretīgi,» Akmentiņš noskurinās. «No otras puses, romantika: zini, kā ir, kad ekskursijā iet pa kādu Vidusjūras pilsētas ieliņu? Sajūta, ka varētu tagad pagriezties pa šīm trepītēm, ieiet kādā mājā un sākt dzīvot citu dzīvi. Bet nopūties un aizej tālāk, jo tevi gaida autobuss ar tūrfirmas uzrakstu. Tu neuzzini, kāda varētu būt tava otrā dzīve.»
Andris stāsta par nosalušiem lietuviešiem, kurus tikko vērojis, fotografējam betona bluķi pie ostas zivju ceha. «Simt gadu ezītim – kurš gan savā pilsētā bildētu kaut kādu betonu! Bet cilvēks ir devies ceļojumā, un viņš izjūt pienākumu kaut ko piedzīvot. Brīnīšanās ir ļoti jauks moments tūrismā. Jo mēs taču visi esam tūristi, ieradušies šeit uz dzīves brīdi, pat tie, kas ir mājās tupētāji un savu perfekto 600 kvadrātmetru kopēji.»
Vēl viena tēze. Akmentiņš gājis uz tikšanos ar jauniešiem. Prasījis vidusskolēniem: kuram liekas, ka Ventspilī nekas nenotiek? «Yes, puszāle paceļ roku. Domāju – ja viņi dzīvotu kaut kur Latgalē, pakārtos, vai? Man liekas – ja cilvēkam Ventspilī nav notikumu, tad viņu arī Rīga neglābs. Te notikumu ir daudz. Ja es aizbrauktu uz Pilteni, tad notikumi būtu tur. Varētu sēdēt laivā, strādāt ezera vidū, tur arī būtu notikumi.»
Kā radošajā komandējumā
Kad Andra ziķeri paaugsies, viņi būs lepni: tēta maizes darbs pašlaik ir multfilmu tulkošana. «Lielās animētās,» viņš apstiprina. «Šreki, ledus laikmeti, madagaskaras, rango… Un rakstniecība, protams. Šogad uz Prozas lasījumiem iznāks Ventspils rakstnieku grāmata. Man tur ir gargabals iekšā.»
Bet kā ar reklāmista karjeru – nolikta pie malas? Akmentiņš taču no vienkārša «kopīraitera» bija izaudzis par aģentūras radošo direktoru. «Reklāmā nostrādāju 15 gadus. Nākamais pakāpiens būtu kļūt par radošo direktoru kādā lielākā reģionā. Bet tad man patiešām būtu jābūt 100% reklāmistam,» viņš godīgi atbild. Andris nolēma apstāties skaistākajā brīdī. Viņš bija kļuvis par aģentūras radošā viesdirektora šveicieša labo roku, strādāt bija ļoti interesanti. «Bet vienu nakti redzēju sapni tīrā angļu valodā. Sapratu – ja es gribu būt latviešu rakstnieks, man varbūt šinī brīdī vajadzētu piebremzēt. Es tomēr gribētu latviski rak-stīt, gribētu laikam arī latviski redzēt sapņus. Aizmizāju prom,» viņš strikti nosaka. «Taču tāpēc es nesākšu klaigāt, cik reklāma ir slikta. Šis lēmums mani izglāba no krīzes. No tās Latvijas, kas krīzē aizgāja bojā, es jau biju emigrējis uz labāku – kur cilvēki domā ilgtermiņā.»
Ja rakstītu angliski, tu taču varētu vairāk nopenīt – nāku ar pretargumentu. «Rakstniecība tomēr nav stāsts par naudu. Nauda un tās trūkums ir tikai dīvaina piedeva. Es nesen sapratu, kā ir pareizi – valstij jādara viss, lai rakstniekus finansiāli atbalstītu. Bet rakstniekam savukārt šis atbalsts ir vai nu jāpieņem, vai jāatraida,» Akmentiņš atkal peld pretim straumei.
Ar darbu nepiesaistīts Ventspilij, viņš jūtoties šeit ļoti neatkarīgs. Uzskata, ka ir atsūtīts radošajā komandējumā. Atsvešinātībā ir kaut kas patīkams. No otras puses, attiecībās ar cilvēkiem valdot daudz lielāka skaidrība. «Te kaut kā… intrigas, protams, ir, bet man pašam ir sajūta: cilvēki, ja viņiem kas nepatiks, ir liela varbūtība, ka to arī pateiks tieši sejā. Man pēc Rīgas šī gaisotne ir kā saldais ēdiens. Man liekas, Rīgas pusē ir daudz vairāk vispārīgu pļāpu,» uzskata Akmentiņš.
Viņš pat nobrīnījies, cik konstruktīvi vietējās amatpersonas kopā ar viņu risinājušas zivju lietas. «Latvijā pieņemts automātiski uzskatīt, ka visās varas pozīcijās atrodas kretīni. Šis pieņēmums patiesībā ļoti traucē dzīvot. Tikmēr šeit, novada pašvaldības līmenī, man ir tā izdevība redzēt tuvplānā, kā darbojas novada patrioti. Labā ziņa ir iespējama! Var jau būt, ka šo stāvokli sekmē arī Ventspils «lielā cepure». Ja tā ir skaidra un dzelžaina, pārējie vismaz var koncentrēties uz to, ko dara.»
Izslavēto kurzemnieku skarbumu Akmentiņš neesot ievērojis. Tieši otrādi, ir iemīlējis šīs puses humoru, kas ir kā vēl viena valoda. Viņš aiziet uz tirgu, pajoko. Zina, kā sauc meiteni, no kuras pērk gaļu, zina, kur viņa gaļu ņem. Pie zivju paviljona pārdevējas ģimenes pat ir bijis ciemos, noskaidrojis, ka viņi paši arī zvejo zivis un arī viņiem ilgus gadus bijis franču buldogs. «Visur iekšā ir attiecības. Tas man liekas baigi mīļi.»
Arī glīti sapucētajā Ventspilī dzīve neesot cukurs. «Novads ir liels, cilvēku ir maz. Katram no viņiem ir daudzas lomas,» stāsta dzejnieks. «Man ir draugs, kas strādā datoru jomā, bet viņam ir arī viesu nams, nēģu zvejas licence. Bibliotekāri satiec arī vēlēšanu komisijā, mežā ar groziņu. Daži izdzīvošanas komplekti ir riktīgi interesanti!»
Pašam Andrim savs komplekts vēl jāpārkravā. «Slodze ir diezgan liela, kamēr mazie tik mazi. Ir zivju projekti, viena konkrēta joma, ko gribas sakārtot. Tālākie mērķi jāizvēlas, lai būtu, ko darīt un gaidīt. Trīs dēli – tas ir kā pasakā. Ko vēl var gribēt no dzīves. Trīs grāmatas?»
