Pat ja mums kādreiz liekas, ka dzīve varētu būt pārtikušāka, uz globālā fona esam konkurētspējīgi un privileģēti, pēc gandrīz gadu ilgā Indonēzijas ceļojuma sapratusi žurnāliste Eva Ikstena-Strapcāne
Zivju pastas pika, papildināta ar piestā tikko sasmalcinātiem čili pipariem, ķiploku, medu, uzkarstot virtuvi piepilda ar Āzijas aromātu. «Šo pannu mēs nopirkām Medanā,» nostalģiski saka Eva, ar lāpstiņu milzu vokpannā iemaisot sīpolus, burkānus un papriku, sezama sēklās apceptas vistas gabaliņus, smalki sakapātus Ķīnas kāpostus, vārītus rīsus un kokosriekstu pienu. Pāri visam klājas Kecap manis – sojas mērce, iebiezināta ar palmu cukuru.
Nasi goreng – populārāko Indonēzijas ēdienu LTV raidījuma Viss notiek Latvijā veidotāja Eva Ikstena-Strapcāne ar vīru Jāni, mūziķi un bijušo TV3 raidījuma Kinomānija vadītāju, ēda arī pirmajā Āzijā pavadītajā dienā. Eva vēlāk rādīs fotogrāfiju – Jānis, sajūtot uz mēles aso buķeti, viebjas un ķer pēc ūdens glāzes. Pēc mēneša latviešu ģimene Āzijas garšas bija atēdusies tā, ka likās – nekad vairs negribēsies. Vēl pēc pāris mēnešiem iemīlēja no sirds. Šķiet, uz visu atlikušo mūžu.
Iepauzē pirms nezināmā
Ass ziemas sals. Piesnigušā dārzā, tumsā lampiņas midžina vientuļa svētku eglīte. Tāds bija Evas un Jāņa pēdējais uzņēmums Latvijā. 7.janvārī viņus gaidīja 32 stundu ceļojums ar vairākām pārsēšanās reizēm, lidojot uz Indonēziju. Šā arhipelāga lielākās salas Sumatras pilsētai Medanai bija jākļūst par viņu bāzi Eiropas brīvprātīgo misijā. Jaunā latviešu ģimene bija izraudzīta globālam projektam, ko finansēja Eiropas Komisija, bet administrēja nevalstiska bērnu tiesību organizācija IFM-SEI, kurai ir bāzes visā pasaulē. Latvijā – Rīgas un Liepājas Jaunie vanagi.
«Kolumbija, Indonēzija, Kamerūna, Senegāla, Spānija, Latvija, Lielbritānija, Dānija, Peru, Indija, Beļģija,» uzskaita Eva. «Bija izdomāts, ka šo valstu jaunieši savstarpēji apmainās ar dzīvesvietām, meklējot katrā no svešajām valstīm nabadzības lokus vai faktorus, veido par to filmu.» Tā arī notika. Dokumentālas kinolentes Ja tu esi nabadzīgs, es arī esmu nabadzīgs pirmizrāde būs 30.novembrī Briselē, The Hub Brussels. 5.decembrī tā būs skatāma Rīgā, Berga Bazāra Birojnīcā.
Eva ar Jāni, piesakoties projektam, ļoti gribējuši braukt uz Dienvidameriku, uz Kolumbiju. Bet tur bijusi vieta tikai vienam dalībniekam. Tad projekta administratori, novērtējot Ikstenu-Strapcānu ģimenes potenciālu, piedāvājuši divas vietas Indonēzijā. Evai ir vērtīga pieredze žurnālistikā, Jānis ir komponists, viņam filmai bija jāraksta mūzika.
Latvieši gan brīdi iepauzējuši, līdz bijuši gatavi traukties nezināmajā. Ne jau tāpēc, ka pirms tam nebija ceļoši Āzijā. Arī ne tāpēc, ka baidītos strādāt ar ielu bērniem – tā sākotnēji tika formulēta viņu misija. Eva, kam tik ļoti piestāv dzimtas uzvārda «Ikstens» latgaliskā nozīme «ašs, sparīgs», jau no 11 gadu vecuma ir darbojusies neval-stiskajās organizācijās – Jaunajos vanagos, vēlāk Latvijas Sarkanajā Krustā. Ir vadījusi Latvijas Jaunatnes padomi, dibinājusi labdarības fondus Viegli un Ascendum, akcijā Garā pupa pašlaik Rīgas kultūras dzīvi rāda bērniem no maznodrošinātām ģimenēm Latvijas laukos.
Gatavojoties Indonēzijai, diemžēl atkal iznira sajūtas, kādas Evai rodas, uz ilgāku laiku aizbraucot no Latvijas. Arī 2010.gadā izcīnot stipendiju maģistrantūras studijām Viskonsinas Universitātē, gandarījums kādu brīdi mijies ar apjukumu.
«Uz trim mēnešiem var aizbraukt viegli, bet uz 10 mēnešiem, gadu?» viņa runā ar sevi. «Pats grūtākais ir izkārpīties no ikdienas. Mirklis, kad par to pasaki darba devējam, vecmāmiņai, ir nenormāli grūts.»
Izšķirties par Āziju palīdzējusi nejauša saruna ar puisi, kas tikko ieguvis jurista izglītību Oksfordā. Viņš lepojies – saņēmis darba piedāvājumu advokātu birojā Ņujorkā. «O, forši, tad jau tu drīz brauc uz Ņujorku strādāt?» Eva ar respektu jautājusi. «Nē, es ar draudzeni braucu padzīvot uz Ķīnu,» puiša atbilde bijusi negaidīta. «Par nopelnīto naudu var nopirkt it visu, bet ne jaunību. Ja jaunībā neizceļosies, pēc tam būs žēl.»
Eva tajā brīdī nodomājusi: viņai ir 25 gadi, dzīve it kā ir savesta kārtībā, ir izglītība, ir ģimene, interesants darbs. «Bet vai tas ir viss? Tu dzīvo akvārijā,» viņa atceras, ka viņas pasaule pirms gada bijusi daudz šaurāka. «Dzīve patiesībā ir kaut kas vairāk!»
Darbus malā, nāc lūgties!
Piecreiz dienā, pirmoreiz jau 5.30 no rīta, stiepts sauciens, kas musulmaņus aicina uz mošejām, – Evas pirmajās atmiņās par vietu, kur viņi bija nonākuši, ir dominējošais motīvs. Bezpersonisku istabu ar gaisa kondicionētāju, bezvadu internetu, televizoru un dušu piecu miljonu pilsētas Medanas centrā viņu vajadzībām bija atradusi bērnu tiesību aizsardzības organizācija, ar kuru viņi sadarbojās Indonēzijā.
«Šis sauciens ir ļoti skaists, saka: noliec darbus malā, nāc lūgties!» Eva nesāk žēloties par miega zagli. «Musulmaņi iet uz baznīcu piecas reizes dienā. Sumatrā gandrīz 90% cilvēku ir musulmaņi, pilna pilsēta ar mazām mošejiņām, visiem mājās lūgšanu paklājiņi. Viņi oficiāli strādā sešas dienas nedēļā, bet piektdienās laiku no vieniem līdz trijiem pavada lūgšanās. Ja ir ramadāns, tad ik dienu ir vēl sestā, vakara lūgšana.»
Gribētos būt labākai, tīrākai – vērojot dzīvo reliģisko praksi, domājusi viņa. «Latvijā ikdiena ievelk, visu laiku rullē pa trasi. Vismaz manā draugu lokā kloķis tiek ielikts piektajā ātrumā, arvien ātrāk…»
Pēc mēneša latvieši jau bija tikuši pie istabas skaistā privātmājā ārpus trokšņainā Medanas centra. To izīrēja dizainere Mirka – sieviete no bagātas ģimenes, kas bija šķīrusies un runāja sumatriešiem ne pārāk labi zināmajā angļu valodā. «Īres paketē» bija iekļauta arī Mirkas kalpone, kas tīrīja māju un rosījās virtuvē.
Šāda Eiropas brīvprātīgo statusam dīvainā ekstra visvairāk noderēja Evas pavārmākslas studijām. No kalpones viņa iemācījās gatavot indonēziešu tradicionālos ceptos rīsus ar piedevām, garneles sambal mērcē, gaļas bumbiņas bosco, aso vistas zupu soto ayam. Eva ar Jāni bija iemesti ne tikai indonēziešu valodas telpā, kas bija jāapgūst, lai sarunātos ar cilvēkiem uz ielas un bērniem, ko viņi taisījās filmēt, bet arī ikdienā, kur itin nekas neatgādināja Latviju.
Uz ielas ir 35 grādi, bet sievietei ar apģērbu jānosedz gan pleci, gan potītes. Braucot uz Ačehas provinci, Evai tiek norādīts, lai uz galvas uzliek musulmaņu sieviešu lakatu. «Citādi kārdini vīriešus. Tu jau tā esi baltā – visiekārojamākā sieviete visā ciematā. Ja nesaģērbies, kā vajadzīgs, sajūta nepatīkama: indonēziešu kolēģi birojā uz tevi skatās. Sieviete, kam ir lakats, ir kā māsa,» stāsta Eva.
Sievietes ārpus Ačehas viņai teikušas, ka izvēloties valkāt lakatu, jo tā iegūstot lielāku apkārtējo cieņu. Rādījušas biezos modes katalogus, kādus tik brīnumus ģimenes svinību reizēs nepin matos un neliek uz sejas: «Mākslīgās skropstas, spīdumi, krāsas – pat afrikāņi nestāv klāt! Viņas savā ietērpā izskatās pat daudz sievišķīgāk nekā mēs te, Latvijā, staigājot savā pelēkajā mētelītī,» uzskata Eva un pauž pavisam netradicionālu uzskatu. «Man likās, viss ir godīgi.»
Viņa pati pieradusi pie gariem svārkiem un legingiem. Ķermeņa krēmus gan nācies lūgt mammai atsūtīt no Latvijas. Tiem, kas nopērkami Indonēzijā, it visiem ir balinošs efekts. Indonēzietes uzskata, ka gaiša āda ir skaista, Eva varējusi stāstīt vai nestāstīt, cik ļoti apbrīno viņu samtaino brūnumu.
Zivis kā žiletes
Indonēzija ārpus tūristu vietām ir viena no pasaules lētākajām un skaistākajām valstīm, kur dzīvot, viņa saka. Tomēr jārēķinās, ka ekvatoriālajā zonā sastopami visi balto tūristu briesmu stāstu elementi: haizivis, medūzas, dēles, čūskas, skorpioni, plūdi, zemestrīces, vulkānu izvirdumi… «Ej peldēties Indijas okeānā, un garām nopeld visindīgākā čūska, melna ar dzeltenām svītrām, tik milzīga, ka noiet karsts pa ķermeni. Visu laiku aizmirstas, ka jāuzmanās. Zvejo zivis ar āķi, un zvejnieki saka: vai zini, ka ir zivis, kam nevar pieskarties – asas kā žilete. Mājās uz kanalizācijas izejas ir jāliek burciņa, jo rāpo ārā viss iespējamais. Pāris reizes tur satikām indīgos simtkājus.»
Piekrastē, ko 2004.gada beigās skāra postošais Āzijas cunami un kuru 150 kilometrus no piekrastes caurauž tektoniskā plaisa, Eva ar Jāni aprīlī piedzīvoja deviņu ballu zemestrīci. «Bijām mācībās par filmu veidošanu, kad telpā viss sāka kustēties, bet mēs nesapratām, kas jādara. Mēģinot noturēties kājās, redzēju, ka apkārt viss trīc, ūdens no baseina šļakstās laukā. Iztēlojies lidmašīnu ar tik lielu turbulenci, ka nevari paiet pa eju! Un tā piecas minūtes. Man pēc tam bija slikta dūša.»
Pēc divām stundām sekoja otra zemestrīce, bija izsludināta cunami trauksme. Gadījās, ka Eva tajā brīdī bija izgājusi ārā, nevarēja ātri nokļūt pie Jāņa, viņai sākās panika. «Iedomājos, ko jūt mani draugi piekrastes ciemos: viņi ir palikuši bez māsīcām, māsām, brāļiem, krustmātēm – 270 tūkstoši cilvēku nomira cunami, trauma vēl ir ļoti dzīva. Viņi visi sakāpa vulkāna nogāzēs, nākamo nedēļu negāja uz skolu, ļoti baidījās.»
Ideja par Medanas ielu bērnu filmēšanu beigās transformējusies latviešu uztverē daudz kliedzošākajā stāstā par mazuļiem, kas jau no aptuveni sešu gadu vecuma džungļu ciematu fabrikās taisa ķieģeļus. «Mīca mālus, maziņas meitenes stiepj smagas kravas. Protams, viņiem ir deformēti kauli, viņi sarijušies putekļus,» stāsta Eva. Šie bērni vismaz ir paēduši, jo Indonēzijas daba ir tik auglīga, ka «pakar gaisā sēklu un tā uzdīgs». Paradoksāli, daudzreiz pat šķitis, ka cilvēki ir priecīgāki, starp viņiem valda sirsnīgākas un tiešākas attiecības nekā Latvijā.
Bērni apmeklē arī skolu, tomēr tur izglītība ir tik slikta, ka diezin vai viņi tālāk dzīvē sevi realizēs, visu mūžu smagi strādās ķieģeļu fabrikās un rīsu laikos, Eva iezīmē galveno problēmu. Latviešu brīvprātīgie secinājuši, ka nabadzība šajā zemē galvenokārt sakņojas izglītības trūkumā. «Indonēzijā, 17 000 salu valstī, ir milzīga korupcija. Relatīvu neatkarību viņi ieguva tikai 1998.gadā. It kā resursu daudz, bet, kamēr sistēmu lauž, mēģina pārvaldīt milzīgo teritoriju! Indonēzija taču ir fantastiski bagāta! Gumija, zelts, nafta, kafija. Taču šī nauda netiek uz vietas administrēta. Zelta raktuves pieder austrāliešiem un amerikāņiem.»
Tik dažādā nabadzība
Ar ko atšķiras nabadzība no nabadzības – aizdomājušies Eva un Jānis, kuru programmā bija iekļauts arī lidojums uz Spāniju, lai kopā ar citu valstu brīvprātīgajiem skatītos safilmētos materiālus, diskutētu par filmas saturu.
Dāņu meitenes taisījušas sižetu par savu valsti, kurā nabadzība ir pilnīgs tabu. «Mums liekas, ka tas, ko viņi saprot ar nabadzību, ir pavisam kas cits, nekā mēs to uztveram. Bet viņas sāka stāstīt: ja izkrīti no sociālās sistēmas, esi bomzis. Tev nav apdrošināšanas, pat nevari aiziet pie ārsta…»
Austrijas piemērs par nabadzību – indonēziešu puisis kopā ar austriešu puisi spēļu zālēs filmējuši cilvēkus, kas, līdzīgi kā Latvijā, ir paņēmuši kredītus, ar kuriem netiek galā. Protams, spēļu ellēs viņi zaudē vēl vairāk līdzekļu. Aizņemas, zaudē atkal. Beigās izrādās, ka azartā ir ievilkuši pat bērnus, atkarība kļuvusi par veselu ģimeņu problēmu.
Diemžēl kāda sociālās nevienlīdzības radīta drāma izvērtusies arī projekta dalībnieku grupās. «Senegāliete, kas filmēja Spānijā, aizbēga,» stāsta Eva. «Viņa ar aprēķinu bija palikusi stāvoklī jau Senegālā: dzemdēs bērnu, dabūs viņam pilsonību, paliks Spānijā. Projekta vadība, kad to uzzināja, viņu sūtīja atpakaļ. Teica, ka nevar uzņemties atbildību un tas, ko viņa izdarīja, nav bijis ētiski. Tajā pašā dienā viņa aizbēga, tagad ir izsludināta Interpola meklēšanā.
Taču britu meitenes, kas filmēja Senegālā, tikšanās reizē stāstīja, ka tur nabadzība esot tāda, ka šo aizbēgušo meiteni vainot nevar. Viņai ir ārlaulības bērns, par to ciematā viņu visi nīst.
Latvijas epizodi filmā veidojusi spāniete, kas apmetās Liepājā. Viņu visvairāk uzrunājis paradokss: cilvēki reģionos, lai arī viņiem ir augstākā izglītība un valodas zināšanas, nespēj dabūt normāli algotu darbu. Cilvēku izglītības līmenis kopumā ir ļoti augsts, bet, lai nopelnītu, jābūt milzu caursišanas spējām, iespējams, pašam jākļūst par darba devēju.
Eva ar Jāni, kurš, dzīvojot Indonēzijā, radīja skaņu ietērpu televīzijas raidījumiem Mūsdienu Latvijas garša un Finanšu tango un arvien nopietnāk ir izlēmis nodoties mūzikai, ir nodibinājuši mikrouzņēmumu. Viņa pati Indonēzijā rakstīja projektus fondam Ascendum.
«Nabadzība ir tad, ja mēs paši nespējam veidot uzņēmumus, dot darbu,» uzskata Eva. «Paldies Dievam, manā paaudzē ir daudz tādu cilvēku, kas domā. Mēs nebūsim tie, kas brauks pēc darba uz Īriju. Mēs taisīsim Īrijā uzņēmumus, un dosim darbu īriem.»
Pat ja mums kādreiz liekas, ka dzīve varētu būt pārtikušāka, uz globālā fona mēs esam konkurētspējīgi un privileģēti, jo mums tomēr ir izglītība, Indonēzijas ceļojumā sapratusi Eva. «Aizbrauc uz džungļiem – tur mamma neved savu čūlaino, divus mēnešus veco bērnu pie ārsta, jo viņu ir apsēdis dēmons. Kaut gan ir vienkārši jāuzsmērē smēre. Tas ir briesmīgi!»
Pirms atgriešanās mājās 2.oktobrī Eva ar draudzeni vēl apceļoja Vjetnamu, Kambodžu un Taizemi. Jānis tikko atgriezies no mēnesi ilga ceļojuma pa Āziju vienatnē.
Uz turieni bija jāaizbrauc, lai saprastu, cik Latvijā ir daudz iespēju, saka mana sarunas biedrene.
Aizej uz modernās dejas izrādi Kambodžā vai simfonisko koncertu Singapūrā, maksājot 50 eiro par sliktu vietu, un neredzi pat uz pusi tik kvalitatīvu priekšnesumu kā Latvijā! Pēc atbraukšanas Eva un Jānis kā izslāpuši metušies uz teātra izrādēm, uz klasiskās mūzikas koncertiem Lielajā ģildē, viņa stāsta.
«Mums īstenībā visur viss notiek. Vakar vecmamma lielījās, ka dāmas, astoņdesmitgadnieces, atnākušas dziedāt psalmus. Māja pie purva Latgalē, liela telpa, 16 cilvēki dzied…»
