Žurnāla rubrika: Cilvēki

Kad bērni raud telekonferences fonā

Posted on novembris 28, 2012 by - Karjera

Kopš bērnības atceros – tēvs devās uz darbu agri un nāca mājās vēlu. Darba stundas bija garas, toties, pārnākot mājās, nezvanīja mobilais telefons, un viņš neatbildēja uz e-pastiem, bet varēja pilnībā pievērsties ģimenei un mājas dzīvei.

Man ir pilnīgi atšķirīga pieredze. Jau vairāk nekā 10 gadus es nestrādāju pilsētā, kurā atrodas mana darba devēja birojs – esmu attālinātais darbinieks. Kad dzīvoju Filadelfijā, mūsu firmas biroji bija Kalifornijā un Izraēlā. Kad pārvācāmies uz Rīgu, es vismaz trīs dienas nedēļā pavadīju Londonā, bet pārējo nedēļu strādāju no mājām.

Ar viedtālruņiem un interneta pieslēgumu mēs varam jebkurā vietā un laikā sazināties ar kolēģiem. Tehnoloģijas ir mainījušas darba kultūru – daudzās firmās pieņemts sarunās piedalīties attālināti un iesniegt darba rezultātus elektroniski.

Lai sekmīgi izmantotu šādas iespējas, vispirms jānodrošina pienācīgas darba telpas. Raudoši bērni un rejoši suņi traucē darbu. Bērni jāpieradina pie tā, ka mamma vai tētis mājās arī strādā un ir jāpagaida, kamēr vecāki beidz sarunu vai prezentāciju. No pieredzes zinu, ka bērni pat no četru gadu vecuma to spēj izprast. Vajadzīga arī slēgta telpa (kaut vai guļamistaba), kur klusumā runāt pa telefonu.

Ja reiz ir iespēja strādāt attālināti, nākamais jautājums ir karjeras attīstība. Nesens Londonas Biznesa skolas pētījums atklāja, ka attālinātie darbinieki netiek paaugstināti darbos tik bieži – izrādās, vadītāji fizisku ierašanos birojā joprojām uztver kā darba efektivitātes rādītāju. Pētījuma ieteikumi, kā cīnīties pret šo aizspriedumu, sakrīt ar manu pieredzi. Ir svarīgi regulāri ierasties darbavietā, aprunāties ar kolēģiem un vadību aci pret aci. Attālinātā režīmā regulāri jāsūta ziņas par izpildītiem darbiem, lai vadība var izsekot progresam. Jānodrošina, ka steidzamos jautājumos esat tikpat pie-ejams kā kolēģi, kas strādā birojā, – uzreiz atbildiet uz zvaniem un e-pastiem.

Darba kultūra turpinās mainīties, un attālinātā darba tendence nemazināsies. Uzņēmumu vadītājiem jāsaprot, ka, atbalstot attālinātos darbiniekus, viņi var noturēt talantīgus cilvēkus, kas citādi dotos prom citos darbos.

Balons kā šampanietis izšāva korķi

Posted on novembris 21, 2012 by - Dzīve

Divas gāzes eksplozijas trīs dienu laikā – šāda bija situācija pirms nepilniem trim mēnešiem. Latvijā tagad par vainīgu tiek uzskatīts tas, kam pēdējam gāzes balons nonācis rokās. Aptuveni kā tajā spēlē ar bumbu, kuru katrs met tālāk

Kancānu ģimenes jaunākā meita Egita mūs nav brīdinājusi, ka Vārkavas novada Rožkalnu pagasta Andiņu ciemā ieradīsimies tieši viņas 30.dzimšanas dienā. 2.novembrī uz galda kūp mammas, apkārtnes kāzu saimnieces, vārīta soļanka. Egita ir atbraukusi no Rīgas, vecākā māsa Jolanta – no Ogres. Trūkst tikai vidējās māsas Lāsmas, kuras ģimene dzīvo tuvējos Preiļos. Agrās pusdienas ir īpašas ne tikai preses klātbūtnes dēļ. Tās ir pirmās Kancānu svaigi uzceltajā viesistabā, kas piebūvēta bijušajai cūku virtuvītei un sakņu noliktavai, «buļbinīkam». Telpā līdzās burkāniem, runkuļiem, bietēm un buļbām, kā Latgalē sauc kartupeļus, Kancāni ir ielikuši taupības krāsniņu. Līdz ziemai lopu ķēķim ir jāpārtop par viņu guļamistabu un dzīvojamo istabu. Līvānu mājas, kur viņi mita kopš 1978.gada un kur uzaugušas meitas, vairs nav. 

2.septembris, kad pēc gāzes eksplozijas aizdegās māja, tagad ir viņu otrā dzimšanas diena. Visgrūtāk ir gājis Egitai, viņa vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, pēc tam Vaivaru Rehabilitācijas centrā no jauna iemācījās staigāt ar smagi apdegušajām kājām. Darbā sabiedrisko attiecību sfērā varēja atgriezties tikai pēc diviem mēnešiem.

Pašiem jāvelk dzeltenā lente?
«Mums ar tēti ar skaitli 2 abiem ir kaut kas…,» saka Egita, kurai pusgaro matu vietā pēc ugunsgrēka ir īsa zēngalviņa. «Viņam ir 22.septembrī dzimšanas diena, man – 2.novembrī. Mēs «uzsprāgām» 2.septembrī.» «Un Daugavpils slimnīcā jūs bijāt 22.nodaļā!» iesaucas māsa Jolanta. «Rīgā, Apdegumu centrā, prasu: kur Kancāns? 2.palātā!»

Tā bija pēdējā svētdiena pirms jaunā mācību gada. Jolanta savus puikas, kas vasaru pavadījuši pie vecvecākiem, palīdzot rūpēties par astoņām govīm un teļiem, uz Ogri aizveda neparasti ātri. Rāda mobilajā telefonā pirms prombraukšanas uzņemto bildi: Egita ar rudens ziedu klēpi. Piedāvājusi arī rīdzinieci pa ceļam paķert automašīnā. Māsa atteikusi: gribot vēl mammai palīdzēt izravēt puķu dobes, uzvārīt ābolu zapti.

Saulainā rudens diena pirms gāzes sprādziena visiem nez kāpēc iespiedusies atmiņā līdz detaļām, turpmākos notikumus restaurēt traucē stress, fiziskas un morālas sāpes. Egita salikusi vāzē saulespuķes, samizojusi spaini ābolu. Mamma tikmēr virtuvē pusdienām vārījusi sēņu zupu, jau izņēmusi no skapja bļodiņas: «Domāju – paēdīsim zupu, iesim ravēt puķes. Tā mēs izravējām…»

Ka noticis kaut kas ārkārtējs, nācies saprast dažu sekunžu laikā. Sarkanais 50 l tērauda gāzes balons, kādus Kancāni lietojuši jau no padomju laikiem, pēkšņi nav bijis aizgriežams. «Ffff!» pie mammas rokas gaisā uzšāvies rokturis, tā dēvētais ventilis. Virtuvei strauji pieplūstot ar gāzi, sākusies drudžaina rosība. Egita dzēsusi nost malkas plīti, ko bija iekūrusi ievārījuma katla vārīšanai. Tētis Jānis ar roku aiztaisījis balona atveri, saucis mammai, lai skrien uz lopu virtuvi pēc atslēgas, skrūvēs balonu nost. Šī rīcība, iespējams, izglāba viņa sievas dzīvību.

«Mājā jau bija pieskrējusi gāze, nezināju, kurā momentā eksplodēs. Cik ilgi ar roku turēsi?» atceras mazrunīgais Jānis Kancāns, kam nemaz nepatīk būt notikumu centrā. «Tikai nobrēcos, lai Egita lec pa logu ārā, arī pats pagriezos un laidos. Tanī momentā gāze eksplodēja.» Virtuve bija liesmās.

«Tētis mani pagrūda, pats arī izvēlās pa logu kā Čaks Noriss. Tieši puķu dobē,» Egita cenšas par notikušo runāt ar humoru. Mamma, no otras puses atskrējusi uz māju, vairs nevarēja atvērt virtuves durvis. «Labi, ka nevarēju, visi saka – ja būtu atvērusi, liesma būtu man virsū,» Marijas izklāstā jokiem nav vietas. 

«Es laikam briesmīgi kliedzu, domāju, ka viņi abi ir iekšā, liesmās.» Jāņa Kancāna 25% ķermeņa apdegumi sadzija labāk nekā meitai. Viņš prāto, vai kājas tiešām būtu pasargājušas zeķes, no kurām ap potītēm palika tikai apsvilušas gumijas? Egitas 12-15% ķermeņa apdegumi bija tik nopietni, ka mediķi apsvēra ādas pārstādīšanas nepieciešamību. Jaunais organisms izrādījās stipr-s, brūces sadzija labāk, nekā prognozēts. Atgriezusies normālā ikdienā, viņa sāka aptvert notikušā absurdumu.

Gāzes kompānija Intergaz, kuras izplatītāji Kancāniem bija pārdevuši nelaimīgo balonu, nav sazinājušies ar viņiem, lai mēģinātu noskaidrot cēloņus. Arī Preiļu policijas darbinieki divu mēnešu laikā nav mēģinājuši sazināties ar ugunsgrēkā vissmagāk cietušo personu, lai nopratinātu. Kad Egita pati piezvanīja, konstruktīvas sarunas vietā nācies klausīties, ka viņas māsām esot pārāk liels negatīvisms. «Viņi bija atbraukuši trešajā dienā pēc nelaimes un Lāsmai paprasīja: kāpēc te nav novilkta dzeltenā lente?» stāsta Jolanta. «Bet Lāsma saka – nu kāpēc te nav tās dzeltenās lentas? Vai mums uz nagliņas jātur dzeltenā lente un jāgaida, kad māja ies gaisā?» Balons līdzi aizvests tikai policijas otrajā vizītē, 4.septembrī. Pēc nedēļas inspektori zvanījuši Jolantai: «Nevarēsim veikt ekspertīzi, jo nav visu pierādījumu, balona ventiļa nav.» Viņa jautājusi: «Kam tūdaļ pēc nelaimes vajadzēja to ventili atrast – mums, cietušajiem, vai jums?»

Balonus tirgo kā tirgojuši
Ģimenes draugi nākamajā nedēļas nogalē sarunāja talciniekus, lai nojauktu krāsmatas, pie kurām katru vakaru gāja raudāt mamma. Nepadomāja – lai arī policija to nav norādījusi, biedējošo pierādījumu vajadzēja atstāt. Viņu radinieks pie lopu virtuves izbūvēja jaunu virtuvīti. Ģimene iegādājās elektrisko plīti.

«Dievs pasargāja, no mums varēja palikt tikai aukstās gaļas blodiņa,» caur asarām pasmaida mamma. «Katrā lauku veikalā tagad tirgo gāzi. Hotj striķī velc balonu uz mājām.» Kancāni balonus no Vecvārkavas veda Volkswagen golfiņā, pēdējie pirkumi tika izdarīti 18. un 25.jūnijā. Tagad ir grūti atcerēties, kurš no baloniem nokļuva mājas, kurš – lopu virtuvē. Metāla cepures, kādas senāk lietoja ventiļu pasargāšanai, klientiem vairs netiek piedāvātas.

«Sprosttapa,» šādu vārdu Kancāni ir iemācījušies pēc notikušā. Tētis domā, ka balona ventilim nav bijis mazā metāla knibucīša, kas cauri ventiļa korpusam savienots ar tā dēvēto sprostgredzenu. Bet sprostgredzens ir detaļa, kam būtu jānovērš ventiļa «krāna» izskrūvēšanās.

Arī Marija Onckule, kas jau 11 gadus tirgo šos balonus Vecvārkavā no savas mājas pagalmā novietota metāla skapja ar uzrakstu «Sašķidrināto naftas gāžu maisījums propāns-butāns», neko aizdomīgu nav pamanījusi. Viņa par Kancāniem runājusi ar savu priekšnieci Tatjanu Marčenko Rēzeknē, kas informējusi augstāko Intergaz priekšniecību Daugavpilī. Marijai atbildēts, ka uzņēmumā neviens nezinot, kas varētu būt noticis.

Vai Marija pirms vai pēc šā gadījuma ir izgājusi īpašas instruktāžas? «Nē, bet gadu laikā jau es arī varbūt kaut ko pati iemācījos,» viņa atbild. «Atklāti sakot, pat nezinu, kā šos balonus pilda.» 

Novada ugunsdzēsējs šoferis, kurš pēc nelaimes dzēsa Kancānu māju, ir Marijas vīrs. «Pirmajās nedēļās bija smaga sirds,» saka vienkāršā lauku sieviete.

Pēc notikušā situācija vietējā balonu tirgū esot tāda pati kā agrāk. Apkārtnes iedzīvotāji joprojām apmaina pret uzpildītiem aptuveni 30 balonus mēnesī. 

Par Kancānu gadījumu atbildīgais Preiļu policijas inspektors Aldis Betlers, satikts savā kabinetā, strupi atbild, ka izmeklēšanas laikā viņam nav jāsniedz nekāda informācija presei. Viņš šajā lietā ir nomainījis kolēģi, pats nemaz nav bijis notikuma vietā runāt ar cietušo ģimeni. Divus mēnešus pēc notikušā balons vēl nav nosūtīts ekspertīzei, izmeklēšana varot ilgt piecus gadus. Uz jautājumu, vai tiešām tik ilgi grasās marinēt šo lietu, atbilde ir šāda: rezultāts, domājams, būs gada laikā.

Ekspertīze nav notikusi arī žurnāla iznākšanas brīdī. Latvijā tehnisko ekspertu loks ir ierobežots, daudziem no tiem darba attiecības saistītas ar gāzes kompānijām. Valsts policijas kriminālistikas pārvaldē šādu ekspertu nav. Izskatot trīs ārpakalpojumu iespējas, vēl nevienā no tām līdzekļu ieguldījums nav šķitis proporcionāls slēdziena ticamībai, saka par mediju lietām atbildīgā Latgales reģionālās pārvaldes kārtības policijas biroja prevencijas nodaļas inspektore Anastasija Laizāne. Eksperti norādījuši, ka ekspertīzi sarežģī svarīgas detaļas – balona ventiļa – trūkums. Pēc neatkarīgās ekspertu firmas, industriālo iekārtu un darba vides inspicēšanas, testēšanas un sertificēšanas uzņēmuma Inspecta Latvia valdes locekļa Pētera Druķa teiktā, krāsainā metāla ventilis spēcīgā liesmā varēja arī vienkārši izkust. «Pat ja ventilis būtu ekspertīzē, avārijas cēloni 100% pateikt nevar,» viņš piebilst.

No 2014.gada aizliegs
Taču šis nav vienīgais gadījums. Ar divu dienu starplaiku, 31.augustā, balons līdzīgā veidā «izšāva» Vecumnieku novada Valles pagastā, nodedzinot citu Līvānu māju. «Tikai pēc mana ierosinājuma policija veica balona ventiļa meklēšanu drupās un tā izņemšanu. Ja nebūtu iejaucies arī šajā lietā cietušiebūtu novākuši drupas ar visu ventili,» stāsta advokāts Jānis Jurkāns, kurš likuma sargus mudināja aktīvākai rīcībai, nekā tā bija Latgalē. Pie viņa tūlīt pēc notikušā bija vērsies mājas saimnieces dēls Andris, kurš tajā pašā augusta dienā vietējā Dinaz benzīntankā bija nopircis Latvijas Propāna gāzes (LPG) uzpildīto balonu. «Atved mājās, pieslēdz, māte uzvāra ēdienu, grib aizgriezt. Balons negriežas ciet, bet gāzes noplūdes it kā nav. Viņa zvana uz benzīntanku, tie sazinās ar LPG, pēc pāris stundām ierodas montieris. Starplaikā, lai bērnam ceptu kotletes, viņa ir iekurinājusi malkas plīti,» notikušo atrefērē advokāts.

Pēc cietušās dēla stāstītā, ventilis izšāvies, kad ap to, nenodzēšot malkas plīti, sācis darboties montieris. LPG versija: ventilis kā šampanieša korķis sakritības dēļ sprucis ārā, montierim atverot virtuves durvis. Montieris, LPG darbinieks ar 30 gadu pieredzi, izmisumā pielicis kailas rokas priekšā no-plūdes vietai. Māja nodegusi, bet cilvēki, par laimi, dzīvi. Nopietni cietis montieris, kurš tikai tagad atgriezīsies darbā.

Gāzes balonu eksplozijas neatkarīgajā Latvijā nav reta parādība, bet lietas nemēdz nonākt līdz tiesai, saka advokāts Jurkāns. «Kas tad lieto šādus gāzes balonus? Ne jau turīgākie. Viņi nespēj savas intereses pārstāvēt un aizstāvēt. Kam sūdzēties, cietušie, visticamāk, nezina.»

Policijas priekšraksti, kā viņiem jāveic izmeklēšana, acīmredzot ir izplūduši, saka jurists. Likumā ir teikts: saprātīgos termiņos. Ne Zemgales, ne Latgales gadījumā, viņaprāt, ar ugunsdzēsības un būvniecības eks-pertīzēm nedrīkstēja kavēties. Ja ugunsdzēsības ekspertīze konstatē, ka uzliesmošanas cēlonis ir gāzes balons, jāmeklē tālāk, kāpēc ir balona defekts. Ražošana, nodilums, nepareiza ekspluatācija?

«Nekur nav prezumēts, ka balona uzpildītājam vai izplatītājam kā paaugstinātas bīstamības preces laidējam tirgū būtu jāpierāda, ka viņa balons ir bijis kvalitatīvs un labs. Vispārējā kārtība: ja esi cietis, tad savāc visus pierādījumu, ka neesi vainīgs notikušajā. Otra problēma: gāzes kompānijām civiltiesiskās atbildības apdrošināšana nav obligāta. Ja apdrošināšana būtu obligāta, viņiem vieglāk būtu pieļaut vai atzīt savu kļūdu,» saka Jurkāns. No nākamā gada 1.janvāra sarkanie Padomju Savienībā ražotie GOST standarta 50 litru baloni, kādus Eiropas Savienībā vairs nelieto, Latvijā pakāpeniski būs jāizņem no apgrozības. 

Ekonomikas ministrija oktobrī rosinājusi pagarināt pašlaik apritē esošo gāzes balonu izmantošanas laiku līdz 2014.gada 1.janvārim. Baloniem, no kuriem vecākie tiek lietoti pat no 1965.gada, arī nākamgad jābūt veiktai tehniskajai pārbaudei, kam jānotiek ik pa 10 gadiem. Jaunas pārbaudes 2013.gadā vairs netiks veiktas, baloni, kam tās beigušās, jānoraksta. Līdz 2013.gada 1.jūlijam Ekonomikas ministrija sadarbībā ar iesaistītajām pusēm MK iesniegšot noteikumu projektu, lai sakārtotu gāzes balonu apriti, nosacītu gāzes balonu tirdzniecībā, maiņā un lietošanā iesaistīto personu pienākumus un atbildību. Bet līdz šo noteikumu pieņemšanai vēl paies laiks.

Balons – bezsaimnieka manta
«Viss ir pašplūsmā, situācijā ar gāzes baloniem Latvijā ir pilnīgs bardaks,» šādu viedokli pauž Inspecta Latvia pārstāvis Pēteris Druķis. Pašreizējā prakse, viņaprāt, ir atavisms no PSRS laikiem. Tolaik tā bija centralizēta sistēma, kurā  visu balonu īpašnieks bija valsts, kas nodrošināja to nonākšanu līdz pilsoņa plītij. Pat ja balonu pievienošana ekspertu aprindās tiekot uzskatīta par muļķudrošu, nozare kopumā pašlaik ir pārvērtusies par mežonīgo biznesu. «Eksperti redz, ka notiek dažādi viltošanas pasākumi. Baloniem ir jābūt noteiktām kvalitātes pazīmēm, kas zīmogu veidā ir iesistas tā sauktajā balona pasē, alumīnija plāksnē, kas ir uz balona kakla. Latvijā tagad viltus zīmogus klapē pa labi un kreisi.»

Ir labi, ka tagad sprāgst tik maz balonu, saka eksperts. Šim resursam, viņaprāt, nav uzticamības. Pēc ES normām, sadzīvē nemaz nedrīkst atrasties baloni ar 50 l tilpumu. Pāreju uz 27 litru baloniem cilvēki, it īpaši laukos, nemaz neuztver pozitīvi. «Cilvēkam liekas – mani valsts grib apzagt.» Nav sakārtots arī īpašuma jautājums. «Situācija ir tāda, ka atbildīgais un, beigu beigās, arī vainīgais ir tas, kuram pēdējam balons ir nonācis rokās. Kā tajā spēlē ar bumbu, kuru katrs pamet tālāk… Tas, ko es dabūju apmaiņas punktā, laukos no skapīša, ir mans balons. Tukšo es mainu pret citu, kas atkal ir mans balons.»

«Juridiski īpašumtiesības pāriet no vienas personas otrai, tiklīdz tā ir paņēmusi balonu rokās,» uzsver arī Valles balona lietā iesaistītās Latvijas Propāna gāzes tehniskā direktora vietnieks Ivans Hatiņecs. 

Pēc gāzes balonu tirdzniecības pārrauga – Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) – ziņām, pašlaik Latvijā ir 21 sašķidrinātās gāzes uzpildes stacija. PTAC rīcībā nav precīzas informācijas, cik komersantu piedāvā gāzes balonu apmaiņu un realizāciju. LPG tehniskais direktors Tadeušs Kovaļevskis min skaitli 40. LPG aizņemot 40% balonu tirgus, gadā realizējot ap 400 000 balonu, pārbaudot aptuveni 30 000. Intergaz aizņemot 25% tirgus, LPG tehniskajā centrā ik gadu padziļināti pārbaudot tikai 4000 balonu, pagājušogad – tikai 1000. «Padomājiet par proporcijām!» izsaucas LPG tehniskais direktors. Pārējie komersanti pārbaudes neveic vispār, kas, pēc Pētera Driķa teiktā, pazemina arī lielo kompāniju standartus. Pēc PTAC ziņām, 2009. un 2010.gadā Latvijā reģistrēti 12 nelaimes gadījumi, kas saistīti ar gāzes balonu lietošanu. Par pagājušo gadu statistikas nav, bet pat LPG runaspersonas nenoliedz, ka ik gadu vismaz divas, trīs gāzes eksplozijas nonāk nozares pārstāvju uzmanības lokā.

«Vai nu cilvēks kaut ko nav pareizi pievienojis, vai balons kaut kā pa kluso ir nepareizi uzpildīts – līdz pašai augšai,» lēš LPG runaspersonas. Kāpēc ventilis atdalījās viņu balonam, kas, pēc pašu teiktā, bija nesen pārbaudīts un pārkrāsots, viņi minstinās atbildēt. Pēc negadījuma esot sazinājušies ar ventiļu piegādātāju – Šveices firmu, kam ir rūpnīca Polijā. «Viņi bija ļoti uztraukušies, bet arī nesaprata, kas tur varētu būt. Vienkārši ar rokām ventili izskrūvēt nav iespējams. Vai sprostgredzenā bija rūpnīcas brāķis, to neviens nepateiks, sprostgredzenu pēc ugunsgrēka atrast nebija iespējams.»

Pat LPG tehniskā direktora apgalvojumā, ka viņa firma pēdējo 10 gadu laikā jau izplatījusi 5000-6000 jaunā, 27 litru standarta balonus, par kuriem mūsdienīgi domājoši cilvēki bijuši gatavi maksāt 25 latus, PTAC direktore Baiba Vītoliņa nesaskata atrisinājumu. «Balons joprojām ir bezsaimnieka manta. Normāli būtu, ka balons pieder komersantam un komersants to izīrē cilvēkam. Vai arī – ja balons pieder cilvēkam, tad viņš to atnes uzpildīšanai un atkal saņem atpakaļ, nevis mainās ar citiem.»

Vītoliņa abās eksplozijās cietušajiem iesaka glābiņu meklēt likumā par atbildību par preces un pakalpojumu trūkumiem. «Tas nozīmē ražotāja tiešo atbildību par preces nodarītiem kaitējumiem. Ražotājs nav atbildīgs vienīgi tad, ja spēj pierādīt, ka lietotājs ir pārkāpis preces lietošanas noteikumus.»

60, 59, 58, 57…

Posted on novembris 21, 2012 by - Teātris

Minūtē var pateikt 120-180 vārdu. Vairāk laika nebūs, ja kādam no šiem četriem Spēlmaņu nakts nominantiem 23.novembrī būs iespēja kāpt uz Nacionālā teātra skatuves un, saņemot balvu, uzrunāt zālē un pie TV ekrāniem sēdošos. Ko svarīgu viņi vēlētos pateikt saviem skatītājiem? 

Aktrise Elita Kļaviņa. Izvirzīta nominācijā Gada aktrise par Alīdes Trū lomu JRT izrādē Muša
Runa par pirkstu un Mēnesi
Mani interesē tāds teātris, tāda izrāde, kas ceļ, apliecina, nevis iedzen zemē. Es ticu, ka jebkurā lomā, arī ar visnegatīvāko raksturojumu apveltītajā, ir iespējams atrast kādu visus cilvēkus vienojošu, ļoti cilvēcisku daļu. Tā dēvētais sliktais jebkurā tēlā ir izjaukts veselums, sajaukta puzle. Aktiera misija, manuprāt, ir likt to puzli kopā. Atklāt to, kas ir apslēpts. Paradoksāli, bet, lai spēletu «slikto», jādoma par labo, veselo. Vēl, domājot par teātri un aktiera profesiju, ļoti ietilpīga metafora ir teicienā «pirksts, kas norāda uz Mēnesi, vēl nav Mēness». Aktieris ir tikai tas pirksts, kas norāda Uz! Un nedod Dievs, ka skatītājs vairāk skatās uz pirkstu, nevis uz Mēnesi.

Teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres raksturojums
Elita Kļaviņa uz skatuves iemieso to, kas mūsdienu Latvijas realitātē sastopams kā īpašs retums. Aristokrātisms būtu par stipru teikts, bet uz to pusi. Viņas varonēm piemīt pašcieņa, kas, pat sabradāta vai salauzta, turpina būt. To nav iespējams iznīcināt, ar fizisku iedarbību no malas jau nu noteikti ne. Bet šim Elitas skatuves tēlam bieži vien – no pirmajām lomām pie Alvja Hermaņa līdz Strindberga Jūlijas jaunkundzei un Alīdei izrādē Muša – ir arī otra puse: destrukcija slēpjas viņā pašā. Aiz ārējā rāmā daiļuma plosās dēmoni, ja palaimējas, iespējams ieraudzīt viņu cīņas ēnu. Visi naži uz iekšu. Tas ir savā ziņā sadistisks līdzpārdzīvojums – gaidīt, vai neieplīsīs nevainojamā ārējā forma, vai neizdosies palūrēt uz sagraizīto, asiņaino iekšpusi.

Alīde Trū ir varones pašiznīcināšanās hronika. Ne laiks, ne čeka viņai neko būtisku nespēj nodarīt. Tie tikai padara cietāku pašcieņas bruņu. Bet katra izvēle, uz ko Alīde izšķiras savas kaislības vārdā, tur iekšā griež un maļ, līdz paliek tikai dzīva cilvēka šķitums. Tvert šo pakāpenisko, ļoti minimāliem līdzekļiem, drīzāk pat mājieniem atklāto bojāeju ir fascinējoši interesanti.

Aktieris Kārlis Krūmiņš. Izvirzīts nominācijā Gada aktieris par darbu izrādē Leģionāri Ģertrūdes ielas teātrī
Runa par mūsu galvu
Mūsu valoda, kultūra un tauta globalizācijas tendencēm ir drīzāk apgrūtinājums nekā vērtība, tāpēc mēs esam vienīgie, kuriem tā ir vajadzīga, un ir pats pēdējais laiks to apzināties. Teātris ir tikai viena no vietām, kur kultūru kopt, bet pati pirmā ir mūsu galva. Pietiks bļaustīties uz citiem, to skaitā politiķiem, kas mūsu dzīvi padara sliktāku. Paskatīsimies paši uz sevi: kas mēs esam? Ar vārdu «mēs» dažādi cilvēki saprot dažādas lietas. 

«Mēs» esam divi miljoni – tā mums gribētos domāt, «mēs», kuriem rūp mūsu kultūra – arī tā. Patiesībā ar vārdu «mēs» visbiežāk tiek domāts «es» un «man» apkārt esoši vai līdzīgi domājoši cilvēki. Mākslinieks, zemnieks un ierēdnis ar vārdu «mēs» saprot kaut ko pilnīgi citu, it sevišķi ja runa ir par kustamu vai nekustamu mantu. «Es» pa priekšu, viss pārējais pēc tam, «man» pa priekšu, visiem pārējiem pēc tam. «Mēs» ir «es» un «man» saliktenis – tā ir mūsu ikdienas kultūra. Un tas, ka politikā to piekopj, ir loģisks izrietējums. Dziļi mūsu zemapziņā ir iespiedies viensētas princips, un mēs netiekam vaļā no tā. Katrs rūpējas par savu sētu, un tā ir kļuvusi svarīgāka par visām pārējām kopā. Tikai retais uzdrošinās savu nojaukt un teikt: sak’ – zeme jau nekur nepazudīs, bet kāpēc tā ar sētu jāiejož?

Teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres raksturojums
Kārlis Krūmiņš ir viens no jauno režisoru viļņa, kas nupat ieplūdis Latvijas teātros. Aizņemoties apzīmējumu no 60.gadu britu dramaturgiem – viņi ir «jaunie un dusmīgie». Visa pasaule vaļā, informācija sameklējama, kontekstu cik uziet, jebkurš spēles veids izmēģināms – vai teātris beidzot nevarētu noskaidrot, kas īsti noticis ar Latviju? Aptuveni tādas varētu būt šīs paaudzes ambīcijas. Viņi ir visnotaļ patriotiski angažēti, turklāt gatavi darīt teātrī ja ne visu, tad daudz: pētīt, rakstīt, iestudēt un spēlēt. Viss, ko viņi dara, par ko runā savās izrādēs, ir ļoti personiski. 

Kārlis no viņiem, manuprāt, ir labākais aktieris. Viņš uzliek masku un tajā brīdī saaug ar to – kā Kultūras akadēmijas studentu Simbelīnā, bet tikpat viegli to noņem. Viņš spēj piepildīt ar savu jēgu palaikam riskantas un eksaltētas lietas, un tās izskatās pavisam dabiskas – kā Noliņa ceļos krišana veco Indrānu priekšā Valmieras teātra izrādē Indrāni. Ģertrūdes ielas teātra Leģionāros viņš nekoķetē ar skatītājiem, bet nopietni pieprasa līdzdomāšanu. Kārlim piemīt absolūta aktieriskā dzirde: viņš spēj novērtēt un izmantot balss nianses, spēlēties ar intonācijām, flirtēt ar akcentiem, bet nepārkāpt jēgas un gaumes robežas.

Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Izvirzīta nominācijā Gada kostīmu mākslinieks par darbu izrādē Ideāls zaglis un Sudraba slidas Nacionālajā teātrī un Tas īstais, tā īstā Dailes teātrī
Runa par radošajiem darbarīkiem
Teātris ir dīvainākā un amorfākā dzīvības forma, kāda mūsdienās sastopama. Tā pastāv gadsimtiem, bet vēl arvien var ietekmēt, hipnotizēt vai apēst. Tāpēc ir lietderīgi šo rijīgo būtni barot ar pārdomātu un tīru garīgo barību. 

Ir jāpārzina sava joma līdz saknēm, lai, manipulējot ar faktiem no mūsdienu mākslas un tās vēstures, spēlējoties ar citātiem un faktūrām, visbeidzot radītu jaunu hibrīdu, kurš pārtop tik vienkāršā objektā kā, piemēram, žakete.  Un tad šis manis lolotais jaunradījums tiek ievilkts lielajā un daudzslāņainajā virpulī, kurā jau griežas visi pārējie izrādes komponenti. Kad viss nostājas sashēmotajā kārtībā, izrāde ar viegli ievainojamu ietvaru vibrē uz skatuves. Es redzu savus mazos eksperimentus ar krāsu un formu, uztveru tos kā savus atspulgus, kā savas gleznas. 

Gleznojot un zīmējot izjūtu dziļu pateicību saviem darbarīkiem – eļļas krāsai, grafīta zīmulim, tieši tāda pati pietāte man ir pret teātra radošajiem «darbarīkiem» – šuvējām. Šīm dāmām un vienam kungam no Dailes teātra, Nacionālā teātra, Valmieras teātra saku savu visdziļāko paldies!

Teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres raksturojums
Kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei piemīt apbrīnojama spēja dzīvoties laikā kā upē: ūdens ir viens, peldi, kur gribi, ja vēlies, izkāp uz saliņas, palūkojies uz floras un faunas dīvainībām, aizspraud kādu puķi aiz auss un laidies pa straumi tālāk. Pasmel te, pagaršo tur, uzplikšķini šalti un papriecājies, kā tā mirguļo saulē. 

Visi stili un modes – jebkuri ludviķi, bīdermeijeri, šaneles – Annai ir tepat blakus un vienā vērtību sistēmā. Tāpēc viņas kostīmi ir reizē pārlaicīgi un pilnīgi atbilstoši izrādes laikam un telpai. Un vēl Annas māksla ir ļoti līksma – viņa kaut kā īpaši prot priecāties par auduma faktūru, adījuma plastiskumu, paradoksālu nesaderīgu krāsu saspēli, detaļu šķietami neatkarīgo dzīvi. 

Viņas radītos kostīmus nav iespējams vērtēt ar taisnu un nepiekāpīgu lineālu, jo «dabiskums» vai «vēsturiskums» ir gadījuma kategorijas viņas darbos, toties tie vienmēr ir patiesi un ticami dotajos mākslas apstākļos.  

Vislabāko raksturojumu viņai savulaik deva režisors Oļģerts Kroders, teikdams, ka Marijā Stjuartē vajag tādus tērpus, kuros vienlaikus būtu stils un mūžība, un to spējot dabūt gatavu tikai Anna Heinrihsone.

Aktieris Juris Bartkevičs. Izvirzīts nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā par Vectēva lomu Dailes teātra izrādē Apglabājiet mani zem grīdas
Runa ar patētisku nokrāsu
Kad aktieris no Hamletu un kvēlo mīlētāju ranga nonāk vectētiņu un ekscentrisku dīvaiņu kategorijā, tad priecē tas, ka no aktierbrālības jauno biedru lūpām vēl neskan: «Tavs laiks pagājis, meistar.» Tā ir laba zīme, ka nekas nav mainījies. Ir tikai dabiska lietu kārtība! Arī otrā plāna vectētiņš ir cilvēks ar savu kosmosu, kuru izpētīt nav joka lieta. Un vēl kāds vectētiņš! Pensionēts aktieris, izbijis publikas mīlulis! Tu kā aktieris uzdod sev tos pašus hamletiskos jautājumus – «ko es mīlu, ko nīstu», jo arī vectētiņiem ir savs «būt vai nebūt», arī viņi alkst sakārtot savu pasauli, kaut šaurā sērijveida dzīvoklī. Kārtējo reizi saproti, ka šajās atbildēs slēpjas tas enerģijas avots, kura dēļ skatītājs nāk gremdēties teātra maģijā. Tajos laimīgajos izdošanās brīžos baudi spēles garšu, dievini savus partnerus – ģeniālo vecomammu, bērnus un mazbērnus, jo bez partnera neesi nekas… To iepotējis tavs skolotājs Oļģerts Kroders. Un tu esi gatavs kalpot šai maģijai arī nākamajā dzīvē. Jo nekad taču nebeigs mani un citus cilvēkus urdīt lielie jautājumi, ko dzīve mums piespēlē tik bieži – par patieso un melīgo, godaprātu un nelietību, upurēšanos un nodevību, varmācību un cilvēkmīlestību, mīlestību un naidu. 

Aktieris jau ir tāds ticīgs radījums! Viņš tic, ka (Ojāra Vācieša vārdiem sakot) – «un stipra dziesma aizsniedz dzirdi un iekļūst nemūžīgā sirdī…» Un viņam tā gribas turpināt!

Teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres raksturojums
Juris Bartkevičs ir aktieris, ko varētu nosaukt par intelektuālo romantiķi. Romantiķis tāpēc, ka nopietni un no sirds ticējis, ka māksla var mainīt cilvēci, un tajās pašās ilūzijās ilgus gadus ir bijuši arī viņa iemiesotie varoņi – tie, kas mīl, cieš un mēģina iecelt pasauli atpakaļ eņģēs. Intelektuālais tāpēc, ka gudrs. Jo ir daudz un sistemātiski lasījis, konsekventi pats sevi bīdījis uz priekšu un dziļāk teātra izpratnē. Bet tieši šo pašu īpašību dēļ arī smagi vīlies un grūti pārdzīvojis gan ideālu sagrāvi, gan ideālisma pilnās jaunības aiziešanu. 

Taču līdz ar briedumu ir atnākusi drosme. Pieņemt, ka ideāli ir netverama lieta, kas eksistē neatkarīgi no dzīves. Raudzīties pretī gadiem un saprast, ka turpinās gan mīla, gan ciešanas, bet galvenais – pasauli tik un tā vajag mēģināt stutēt eņģēs. Vectēvs izrādē Apglabājiet mani zem grīdas dzīvo klusu sapiera dzīvi: cenšas laikus novērst iespējamo sprādzienu, samierināt pretpolus, paklāt sedziņu krītošajiem. Un līdzīgi strādā arī pats aktieris, īstā partnera pašaizliedzībā balstot Indru Briķi un atkāpjoties soli atpakaļ, lai tieši viņai tiktu skatuves gaismas spožums.

Latvijas «pingvīni» lido

Posted on novembris 21, 2012 by - Veiksme

Jelgavā ražotā bezpilota lidmašīna Penguin B UAV šovasar sasniedza pasaules rekordu savas klases lidaparātiem, pārspējot transnacionālās kompānijas Textron līdzšinējo sasniegumu

To, ka pagājušā gadsimta 30.gados Rīgā Valsts Elektrotehniskajā fabrikā jeb VEF izgatavoja konstruktora Kārļa Irbīša lidmašīnas I-11 un I-12, zina daudzi. Tāpat zina, ka pirmā no tām gandrīz par 40 km/h pārsniedza analoģiskas vācu lidmašīnas ātruma rekordu, bet otro militārām vajadzībām gribēja iepirkt ārzemnieki. Taču mazāk dzirdēts par 26 gadus vecā inženiera Konstantīna Popika uzņēmumu UAV Factory, kura konstruētās un ražotās lidmašīnas pašlaik lido virs ASV, Krievijas, Malaizijas, Vācijas un daudzām citām pasaules valstīm.

Kaut gan miniklases bezpilota lidaparātu būve Jelgavā, tieši Lielupes krastā, JIC Biznesa inkubatora  telpās sākusies pavisam nesen, Konstantīnam ir ne tikai grandiozi nākotnes plāni, bet arī stratēģija, kā konkurēt ar tādām pasaules bezpilota lidaparātu ražošanas lielvalstīm kā Izraēla un ASV. 

Pirmā bija Vārna
Vaicāts, kāpēc viņu lidaparātu sauc par pingvīnu, Konstantīns atbild: «Tas izskatās pēc pingvīna – apaļīgs un ar paīsiem spārniem.» Bet pingvīni taču nelido! «Mūsējie lido,» viņš smiedamies atbild.

Savukārt cilvēki, kas Konstantīnu pazīst tuvāk, saka – viņš ir caurcaurēm inženieris. Tas nozīmē, ka visa viņa darbība ir pakārtota dzelžainai loģikai, racionāliem principiem un konkrētiem mērķiem. Viss pārējais ir tikai faktori, kas vai nu sekmē, vai traucē mērķu sasniegšanu. Par to mēs ar fotogrāfu Andreju pārliecināmies jau pašā sākumā.

Nē, par fotografēšanu ražotnē nevarot būt ne runas! Pirmkārt, ražotnē neesot ko fotografēt. Otrkārt, puišiem jāstrādā, nevis jāpozē. Bet, ja bez viņa bildes nekādi nevarot iztikt, tad lai Andrejs fotografē šeit pat biznesa inkubatora apspriežu telpā, kur notiek mūsu saruna. Par laimi, vēlāk uzņēmuma vadītājs tomēr piekrīt uz brīdi ievest mūs ražotnē. Savukārt mēs ar fotogrāfu secinām – tieši šī mērķtiecība un apzinātā distancēšanās no visa liekā ļāvusi Konstantīnam 23 gadu vecumā nodibināt savu uzņēmumu un trīs gadu laikā sasniegt to, ko viņš jau sasniedzis.

Lai gan, kā stāsta pats Konstantīns, viss sācies daudz agrāk: «Man bija 12 gadu, kad iestājos Rīgas Tehniskās jaunrades nama radiovadāmo lidmodeļu pulciņā.» Pulciņā nav nonācis nejauši, bet devies turp pilnīgi apzināti, jo lidaparāti viņu ļoti interesējuši.

«Tā kā Latvijā aviācijas inženierus konstruktorus atbilstošā līmenī nemāca, tūlīt pēc vidusskolas iestājos Liverpūles Universitātē un pabeidzis ieguvu aviācijas inženiera maģistra grādu,» stāsta Konstantīns.

Jau pirms sešiem gadiem, vēl studējot augstskolā, Konstantīnam radās iespēja piesaistīt privātu finansējumu, lai radītu Latvijā pirmo bezpilota minilidmašīnu. «Toreiz savācu komandu, kurā galvenokārt bija mani draugi no radiovadāmo lidmodeļu pulciņa laikiem. Doma bija radīt šādu lidmašīnu, lai vēlāk to pārdotu. Bet mēs bijām pārāk optimistiski, savukārt finansējums pārāk niecīgs, jo tādu risinājumu, kādu bijām iecerējuši izstrādāt toreiz, neesam izstrādājuši un pārdevuši pat vēl tagad.»

Tomēr lidmašīnu viņi radīja. Vārna svēra tikai vienu kilogramu, bija vienu metru gara un spārnu daļā tikpat plata (salīdzinājumam – Pingvīns sver 20 kilogramus, un tā izmēri ir 3,3 reiz 3 metri). Tomēr tieši tāda neformāla prasība esot bijusi Latvijas militāristiem, kuros Konstantīns saskatījis potenciālos jaunā produkta pircējus. Neraugoties uz niecīgajiem izmēriem un svaru, lidaparāts bija izmantojams gan militāriem, gan civiliem mērķiem. Piemēram, cilvēku meklēšanai. «Mūsu armijnieki laikam Irākā bija redzējuši tādas mazas amerikāņu bezpilota lidmašīnas un sapratuši, ka tās nav nekādas spēļmantiņas, bet noteiktās situācijās var glābt daudzu cilvēku dzīvību,» atceras Konstantīns.

Līdz 2008.gada rudenim Vārna bijusi gatava, un viņi ar to iepazīstinājuši potenciālos pircējus militārajās mācībās Zobens 2008. Kā atceras izgudrotājs, pat toreizējais aizsardzības ministrs Vinets Veldre ar virtuālajām brillēm uz acīm un pulti rokās kādu laiku vadījis minilidaparātu. Vārna lidojusi. Samērā tālu. Fiksējusi uz zemes notiekošo, ko savukārt redzējis operators štābā. Militāristi teikuši – tas ir tieši tas, ko mums vajag! Diemžēl ar to viss arī beidzies. 

«Patiesībā Latvijā nemaz nebija mehānisma, kā šādu projektu realizēt līdz galam,» tagad saka Konstantīns. Tā kā rezultāts netika sasniegts, komanda pajukusi. «Finanses izsīka. Vajadzīgos speciālistus darbā pieņemt nevarēja. Viss balstījās uz motivāciju, un strādāja mani draugi, bet uz draugiem šādi nevar būvēt biznesu,» pārliecināts Konstantīns. Draugi viņi visi esot joprojām, bet, lai radītu uzņēmumu, vajadzīgi profesionāļi – inženieri. Savukārt papildu motivācijas vietā, kas visus toreiz vienoja, – zināšanas un pieredze.

Nākotnes lidaparāti
Strādājot pie Vārnas, kas vēlāk izrādījās nevienam nevajadzīga, viņi jau tolaik sāka izstrādāt lielāku lidaparātu un radīja divus pašreizējo Pingvīnu priekštečus jeb to pusfabrikātus, ko 2009.gadā izdevās pārdot. Šis darījums atjaunoja ne tikai ticību mērķim, bet arī nodrošināja starta kapitālu biznesa sākšanai. 

Par jaunā uzņēmuma līdzīpašnieku vienlaikus kļuva arī amerikāņu tehnoloģiju kompānija UAV Factory USA, kas jau pirmajā mēnesī investēja uzņēmumā ievērojamus līdzekļus.

Mājvietu savam uzņēmumam Konstantīns atrada Jelgavas Biznesa inkubatorā un neslēpj, ka jaunam uzņēmumam tas ir ļoti labs risinājums, kas ļauj gan ekonomēt līdzekļus, gan vienlaikus intensīvi attīstīties. Vispirms inkubatorā ir daudz izdevīgāk nomāt telpas, vēl ar inkubatora starpniecību iespējams izstrādāt mājaslapu, saņemt visu nepieciešamo informatīvo atbalstu, kā arī LIAA atbalstu, lai piedalītos izstādēs un izstrādātu jaunu ražojumu prototipus. Tiesa, šis atbalsts nav mūžīgs un ar katru gadu samazinās, tāpēc UAV Factory, kas nu jau krietni pāraudzis inkubatora uzņēmuma mērogus, pavisam drīz nāksies to pamest. 

Trīs gadu laikā pārdoti ap septiņdesmit lidaparātu. To cena svārstās no 10 000 līdz 25 000 eiro. Ja lidmašīna aprīkota ar papildu mezgliem vai tādām iekārtām kā katapulta, ko izmanto palaišanai, cena var pieaugt līdz 40 000 eiro. Pilnībā aprīkoti un konkrētiem militāriem vai civiliem mērķiem paredzēti lidaparāti, ko pērk gala lietotāji, maksā virs 100 000 eiro, bet pagaidām UAV Factory tādus neražo.

«Mēs neesam tipisks ražošanas, bet drīzāk pētniecības un jaunu produktu izstrādes uzņēmums,» skaidro Konstantīns. «Nereti vienu dienu ražojam, bet nākamajā atkal pievēršamies jaunu inženiertehnisko risinājumu meklēšanai. Mēs nepārdodam savus lidaparātus gala lietotājiem, bet tā sauktajiem integratoriem, kuri pēc tam tos aprīko atbilstoši gala lietotāju prasībām.»

Piemēram, viens no speciāli aprīkotiem Pingvīniem vācot ziedputekšņus virs Virdžīnijas štata ASV kādas prestižas amerikāņu universitātes laboratorijām. Citi kartografē Malaiziju. Tomēr galvenā bezpilota lidmašīnu funkcija ir novērošana. Tāpēc optimālais darba augstums ir līdz 1 km un ātrums – ap 70 km/h, lai gan tās spēj pacelties pat piecu kilometru augstumā un lidot gandrīz divreiz ātrāk. Turklāt šovasar Jelgavā ražotā lidmašīna uzstādīja jaunu pasaules rekordu savas klases lidaparātiem, pārsniedzot iepriekšējo rekordu, kas piederēja transnacionālās korporācijas Textron lidaparātam Aerosonde. Tomēr lidmašīnu tehniskajās prasībās pamatnosacījums ir nevis augstums, ātrums vai manevrēšanas spēja, bet gan stabilitāte un ļoti vienmērīgs lidojums, kas ļauj nodrošināt attēlu kvalitāti.

Kā stāsta Konstantīns, pirmās bezpilota lidmašīnas esot radītas jau pagājušā gadsimta 50.gados. Tomēr līdz astoņdesmitajiem, kad tās plaši sāka izmantot Izraēla, kļūdama par šo lidaparātu ražošanas lielvalsti, pielietojums bijis ierobežots.

Tomēr vēl joprojām bezpilota lidmašīnas nedrīkst lidot gaisa telpā, kur pārvietojas citi gaisa satiksmes līdzekļi. Jo nav izstrādāti noteikumi, kas paredzētu, kā tām pārvietoties, lai nesaskrietos ar lidmašīnām, gaisa baloniem vai deltaplāniem. Tāpēc pagaidām tās drīkst lidot tikai slēgtā gaisa telpā. Šogad divas šādas slēgtas gaisa telpas ar diametru apmēram 2,5 km Latvijas Gaisa satiksme speciāli piešķīrusi UAV Factory un tā ražotajām lidmašīnām. Tiek gan prognozēts, ka ap 2015.gadu daļa lielvalstu atvērs savas gaisa telpas arī bezpilota lidmašīnām. Un tieši ar to Konstantīns saista uzņēmuma nākotni. 

«Līdz šim bezpilota lidmašīnas galvenokārt tika izmantotas militāriem mērķiem, bet pēdējā laikā pieaug pieprasījums pēc tām civilajā sektorā,» stāsta Konstantīns. Taču civilām vajadzībām lidaparāti ir pārāk dārgi, bet tieši tur slēpjas UAV Factory iespējas: «Tā kā daudzus no mezgliem izgatavojam paši, varam piedāvāt lētāku produktu nekā lielie koncerni, kuriem liela daļa komponentu jāiepērk. Protams, arī mēs nelejam alumīniju un neražojam baterijas vai monitorus, tomēr no atsevišķām detaļām par daudz pievilcīgāku cenu varam izgatavot pašu konstruētos mezglus, kas kvalitatīvi atšķiras no konkurentu ražojumiem.» 

Tāpēc, orientējoties uz gaidāmām izmaiņām tirgū, viņi no izstrādes plāno pāriet vairāk uz ražošanu un kļūt par gatavo sistēmu piegādātājiem. «Varbūt sākumā tās būs salīdzinoši vienkāršas lidmašīnas, tomēr tas jau būs cits līmenis, uz kuru jātiecas nākamajā pusgadā,» Konstantīns izvirza nākamo mērķi savai 22 cilvēku komandai.

3 biznesa principi
1. Lai no idejas būtu atdeve, tajā jāiegulda ļoti daudz darba
2. Ja vēlas sasniegt mērķi, tad nekādi blakusapstākļi nedrīkst no tā novirzīt
3. Arī inženierim jāspēj strādāt radoši

Šahs un mats!

Posted on novembris 21, 2012 by - Jauna seja

Dmitrijs Tokronovs (13)

Rīgas 80.vidusskolas 7.klases skolnieks uzvarējis šaha meistara Mihaila Tāla piemiņai veltītajā bērnu šaha turnīrā.

Vecāki: Jeļena – mājsaimniece, Aleksejs – uzņēmējs.

Kā iemācījies spēlēt šahu? Šaha noteikumus iemācījos jau bērnudārzā. Septiņu gadu vecumā sāku trenēties pie Diānas Matisones – mācījos pa divām stundām četras reizes nedēļā. Vēlāk mācījos pie Artūra Neikšāna, kurš ir starptautisks šaha meistars. Mājās lasu grāmatas par šahu un skatos slavenu meistaru spēles videoierakstos.

Ģimenē visi esat šahisti? Dažreiz kopā spēlējam – brālis un māsa arī trenējas, tētis mazliet spēlē, un mamma ir mūsu līdzjutēja.

Kas tev visvairāk patīk spēlē? Patīk uzbrukt, atrast interesantus gājienus un kombinācijas, kas liek pretiniekam domāt.

Dzīvē arī esi stratēģis? Savā ziņā esmu. Mācos plānot, kā savienot mācības ar treniņiem un vēl pagūt piedalīties sacensībās.

Kādi vēl ir tavi vaļasprieki? Man patīk spēlēt basketbolu, pavadīt laiku ar draugiem, iet uz kino.

Ko tev gribētos sasniegt nākotnē? Gribētu gūt ne tikai panākumus šahā, bet arī labu izglītību. Iespējams, iešu mācīties jurisprudenci un kļūšu par advokātu.

Ja šaha spēli varētu pavadīt kādas šaha figūras lomā, kuru izvēlētos? Rezultātu var sasniegt tikai tad, ja visas figūras strādā komandā. Ja vajadzētu izvēlēties, būtu dāma, ar to var labi manevrēt.

Darbinieki sociālajos tīklos

Posted on novembris 21, 2012 by - Karjera

 

Nesen ar kādu kolēģi, kas strādā par personāla direktori vienā no pasaules lielākajām inženiertehnisko pakalpojumu kompānijām, diskutējām par darbinieku aktivitātēm dažādos sociālajos tīklos. Ir divas lietas, ar ko vēlos padalīties šīs sarunas kontekstā.

Pirmā ir darba ņēmēja darbošanās sociālajos tīklos. Nemēģināšu moralizēt, cik tas ir labi vai slikti, tā tas vienkārši ir – mēs katrs, kas darbojamies (vai arī nedarbojamies, kas arī par kaut ko liecina) dažādos sociālajos tīklos, veidojam savu tēlu un vēsturi tajos. Kādreiz galvenie netiešie informācijas avoti darbinieka atlases procesā bija CV un rakstiski sagatavotas atsauksmes, bet tagad neviena nopietna atlase uz vadītāja vai vadoša speciālista amatu nav iedomājama bez attiecīgā cilvēka «virtuālā tēla» un vēstures izpētes. Tāpēc varu ikvienam, it īpaši gados jaunam darba meklētājam ieteikt rūpīgi sekot un pārdomāt visu komunikāciju Draugiem.lv, Facebook, Twitter, Thumbler un citos līdzīga rakstura tīklos. Nopietniem darba meklētājiem būtu jāpārdomā arī tā informācija, kas parādās LinkedIn vai citos profesionālajos tīklos, jo tas ir kļuvis par vienu no nopietnākajiem atlases kanāliem.

Otrā lieta ir saistīta ar uzņēmumu vadītāju attieksmi pret darbinieku «ņemšanos» dažādos sociālajos tīklos. Manuprāt, ir bezjēdzīgi pret to cīnīties, un drīzāk jādomā, kā to iespējams izmantot uzņēmuma labā. Aktīva dalība dažādos profesionālos forumos un diskusijās ir ļoti efektīva vide, lai darbinieks mācītos un dalītos pieredzē ar citiem. Zināšanu un prasmju pašvērtēšanu tajos var izmantot kā pamatu darbinieka izaugsmes un karjeras plānošanai. Profesionālie forumi un diskusiju grupas var būt jaunu ideju un inovatīvu risinājumu avots. Lielākais izaicinājums šajā ziņā ir uzņēmumu gatavība «atvērt» savus «ugunsmūrus» publiskajiem tīkliem un integrēt tajos pieejamo informāciju savās sistēmās un darbinieku personīgajās «lietās». Ir organizācijas, kam tas ir izdevies, taču Latvijā gan šādus piemērus nezinu.

Būvējam globālu korporāciju? Okei!

Posted on novembris 14, 2012 by - Dzīve

Pirms diviem gadiem Delfu darbinieki Uldis un Raimonds brīvajā laikā sāka veidot infografikas. Infogr.am veikums nu iekļauts 100 pasaulē labāko jauno start-up uzņēmumu skaitā, mājaslapai ik mēnesi ir pusmiljons apmeklētāju

Tur ir itāļi, kas attīsta vēja turbīnas. Nevis vertikālās, bet horizontālās – ilgāk griežoties, un uz tām labāk pūšot, Uldis Leiterts pamāj blakus telpas virzienā. Līdzās koncertzālei Ave Sol atrodamās ēkas jumta stāvā, kur tiekamies ar viņa komandas biedriem Raimondu Kaži un Alisi Semjonovu, mākoņu stumšanai ir tendence pārtapt realitātē.

27 gadus vecs, IT cilvēkam netipiski komunikabls, Uldis sarunas laikā atklāj, kā pārdrošu sapņu piepildīšanās ir mainījusi viņa dzīvi. Viņa mamma kļuvusi ļoti bažīga, kad šāgada 1.martā dēls kopā ar kolēģi Raimondu atstāja algotu darbu, kur bija nostrādājis pēdējos piecus gadus. Sāka braukt uz starptautiskām konferencēm arvien plašākā areālā. Atgriežoties Latvijā, noenkurojās jauno tehnoloģiju inkubatorā TechHub Riga.

Tur arī satieku viņa komandu. Uldis, Raimonds (28) un Alise (25) izveidojuši uzņēmumu Infogr.am, kura mājaslapas nosaukumā izmantots pretenciozs «specefekts» – armēņu domēns. Tā produkts – infografikas – ir moderna tēma, kurā var ietilpināt gandrīz jebko. Globālajā tīmeklī ceļo grafiski stāsti, kā kāds ir izaudzējis bārdu vai kādas darbības katrā filmā ir veicis Rembo – Raimonds Kaže min ilustratīvus piemērus. Viņš pats savā blogā ar videofragmentiem apkopojis statistiku, kādās valstīs un kādās ūdenskrātuvēs ir peldējis. Grafika Kas ir Lāčplēša diena?, ko pagājušajā nedēļas nogalē pēc Infogr.am piegrieztnes radījis kāds lietotājs, tviterī saņēmusi retvītu pat no Igaunijas prezidenta!

Piecās minūtēs un par brīvu
Dublin Web Summit, oktobra vidū notikušajā ietekmīgajā tehnoloģiju konferencē, Infogr.am veikums iekļauts starp 100 labākajiem start-up uzņēmumiem pasaulē. Viņi šajā sarakstā bija vienīgie no Baltijas. Turklāt simtniekā iekļuva pat bez piedalīšanās konkursa otrajā kārtā – improvizētā Skype sarunā ar tehnoloģiju uzņēmumu VIP kluba F.ounders pārstāvjiem. «Jauns čalis mums piezvanīja un pateica, ka žūrija mūs jau labi pazīst un mēs esam nenormāli «kruti». Viņi ir saņēmuši kādus piecus ieteikumus, ka mums ir jābūt sarakstā. Vai mēs vēlamies atbraukt uz Dublinu? Jā, labi!» smaida Uldis.

«Iznāca, ka mēs pat nevarējām pabūt visos pasākumos, lai savāktu balvas. Tajās pašās dienās Alise konferencē Arctic15 Helsinkos saņēma balvu, kas bija piešķirta mums kā labākajam jaunajam uzņēmumam Ziemeļeiropā.»

Tas viss izaudzis nepilnu divu gadu laikā. Uldis vēl atceras pusdienas kafejnīcā līdzās savai kādreizējai darbavietai, ziņu portālam Delfi. «Mēs šeit būvējam globālu korporāciju,» viņš sacījis kolēģim Raimondam Kažem. «Okei,» Raimonds nav izvērsis diskusiju.

Datorzinātņu maģistrs Kaže Delfos sākumā bijis cenzors, slikto komentāru dzēsējs, vēlāk – tehnoloģiju blogeris, žurnālists, programmētājs. Leiterts, kas jau skolas laikā veidoja Latvijas Avīzes mājaslapu internetā, ziņu portālā no datorgrafiķa un dizainera uzdienēja līdz biznesa attīstības vadītājam. Ir pabeidzis Latvijas Universitāti, bet – viņš atkal atļaujas būt brīvdomīgs – tam, ko iemācījies savā profesijā, esot visai mazs sakars ar formālo izglītību. «Esmu bijis ļoti slikts students, teiksim tā. Biju atradis citas, daudz interesantākas lietas nekā mācīšanās. Jau 10.klasē sāku strādāt nozarē, kurā es vēlējos būt. Brīdī, kad man vajadzēja apmeklēt universitātes izlaidumu, lai saņemtu diplomu, diemžēl biju start-up «akseleratorā» Helsinkos. Visu cieņu Latvijas Universitātei, tur bija garlaicīgi!» 

Stīvs Džobss ir izmests no universitātes, Bils Geitss – tāpat, secinām. Uldis pazīstot vairākus ļoti talantīgus programmētājus, kuri nevienu dienu nav mācījušies šo arodu akadēmiski.

Infogr.am gan neizauga no plikām ambīcijām. Ikdienu pavadīdami dinamiskā interneta medijā, Uldis ar Raimondu vērojuši, kā šī vide tiek galā ar pieaugošo informācijas lavīnu. Teksti kļūst arvien īsāki, fotogrāfijas – vairāk un lielākas, bet vajadzība strukturēt faktus kvalitatīvos infografikos bieži paliek neapmierināta. Sliktākais variants – neizlasāms teksta blāķis, varbūt – Excel tabulas ekrānšāviņš. Labāks variants – kāds IT speciālists ir uztaisījis infografiku. 

5-8 stundas programmētāja vai mākslinieka darba, bet rezultāts bieži atstāj paviršības iespaidu. Izņēmums ir šedevri, kādus, darbā pavadīdami vairākas nedēļas, radot, piemēram, pasaules klases dizaineri Londonas aģentūrā  Information is Beautiful. To cena mērāma desmitos tūkstošu mārciņu.

«Izdomājām, ka mēs masveidā varētu uztaisīt kaut ko, kas ir perfekts. Kas ir interaktīvs, tiešsaistē darbojas pilnīgi visās ierīcēs, kādas ir pieejamas. Kur lietotājs datus var ielikt piecās minūtēs. Turklāt par brīvu,» Uldis nāk klajā ar konceptu, kas var izklausīties utopisks.

2011.gada vasarā viņi ar Raimondu brīvajā laikā sākuši veidot infografikus. Klientiem tepat Latvijā radījuši ilūziju, ka viņu iespējas ir jaudīgākas, nekā bija īstenībā, tagad Uldis var atklāt mazu noslēpumu. «Pārdevām tos kā automātiski ģenerētus, izmantojot «softu». Triks bija tajā, ka šāda «softa» nemaz nebija. Mēs katru grafiku taisījām ar roku. Pārbaudījām, ka cilvēki ar prieku iegādājas dizaina pakalpojumus, kas ir automātiski ģenerēti. Sapratām, ka virziens, kurā vēlamies iet, ir foršs.» Tāpēc nevis dzerts alus Vecrīgā, bet tapuši 18 infografiki. Septembrī, savelkot bilanci, puiši atklāja, ka viņu mājaslapa internetā savākusi 2,2 miljonus unikālu skatījumu. «Laikam uztvērām ļoti sāpīgu problēmu daudzām industrijām. Prezentācijās, ziņu portālos, blogos, televīzijā vajadzēja vizualizēt datus, taču šim nolūkam nebija neviena ērti lietojama, viegli pieejama rīka, kas vizualizāciju padarītu par rutīnas procesu – tikpat vienkāršu kā, piemēram, teksta rakstīšana.» Uzņēmumi, kuru vidū bija ministrijas, bankas, mediji, Infogr.am atrada bez īpašas reklāmas. «Mēs nekad neatteicām, prasījām ļoti mazas naudiņas. Jo visi taču domāja, ka tas ir automātiski ģenerēts! Ar katru nākamo soli pārliecinājāmies, ka esam uz pareizā ceļa,» saka Uldis.

Viņiem atteica
2011.gada rudenī puiši vienojušies: virziens ir pareizs. Cilvēkiem tas interesē, viņi ir gatavi par to maksāt. Tikai jāizdara izvēle. Vai nu jākļūst par dizaina aģentūru, Information is Beautiful Latvijas analogu, vai jāattīsta sākotnējā ideja: radīt globālu datu vizualizācijas rīku, automātisku infografiku ģeneratoru. Interesantāks šķita otrais ceļš.

Klientiem pateikuši: «Paldies par sadarbību!» septembrī viņi vēl pabeiguši sāktos darbus, pēc tam sākuši taisīt infografiku programmu. Mēnešus trīs augiem vakariem veidojuši tai prototipus. Tie darbojušies, bet pašiem nav likušies pārāk labi, tāpēc mesti laukā. Paralēli Uldis sācis braukāt pa Eiropas tehnoloģiju festivāliem, start-up komūnām, iepazīties ar nozares cilvēkiem. «Visu laiku domāju: ja tev ir ideja, nevar būt, ka kāds pasaulē nav to jau izdarījis,» viņš stāsta. «Izlēmām saprast, kur atrodamies globāli.»

Sajūta bijusi kontroversiāla. Daudz komplimentu no grafiku pasūtītājiem Latvijā, šeit viņu darbs bijis vairāk nekā vajadzīgs. Bet Eiropas IT start-up komūnas viņus īsti nav gribējušas ņem pretī. «Mēs domājot pārāk šauri. Mēs esot pārāk agrīnā stadijā, mums īsti neesot ko parādīt. Piedalījāmies vairākos konkursos, visos izgāzāmies,» Uldis ir atklāts. «Sapratu – mēs esam divi cilvēki no Rīgas, kam ir ļoti foršas idejas, bet mums savā lietā ir jāinjicē papildu zināšanas.»

Jāmēģina iekļūt kādā no tehnoloģiju «akseleratoriem» – kopienām, kur privāti investori talantīgas komandas, parasti apmaiņā pret daļām uzņēmumā, ne tikai kādu laiku izmitina un finansē, bet arī apgādā ar nozares labāko ekspertu konsultācijām. «Paņem komandu un ideju, sadala pirmreizinātājos un salīmē atpakaļ. Pēc tam komanda ir padarīta par daudz labāku, ātrāku, augt spējīgu. Mums vajadzēja, lai viņi mūs atbalsta, lai šajā vidē mūs pazīst kā labus. Pēc tam meklēsim nākamo rāmi ar investīcijām, kas var būt simtos tūkstošu, pat miljonos.»

Uldis dziļi ieelpojis un kādā IT pasākumā Londonā piegājis pie Džona Bredforda – cilvēka, kurš aizsācis nozarē atzinīgi vērtēto akseleratoru Springboard. Teicis: «Čau, es tikko pieteicos uz to.» Provokatīvi jautājis, vai brits varētu bez aplinkiem pateikt, kāpēc viņa komandu šeit neuzņems.

«Tobrīd patiesībā bijām diezgan labās pozīcijās, lai tiktu iekšā šajā programmā,» Uldis precizē. «Tas vienkārši bija labs sarunas uzsākšanas veids. Mēs ar Džonu pēc tam Skype runājām nebeidzamas stundas. Ir ļoti svarīgi uzklausīt industrijas cilvēku padomus, un ir ļoti daudzi, kas ir gatavi tos dot par brīvu. Džons ir viens no pirmajiem, kas mums palīdzēja mūsu produkta ideju pacelt globālas domāšanas līmenī. Pēc tam arī paši esam palīdzējuši kompānijām, kas ir krietni agrīnākā stadijā nekā mēs.»

Uz Springboard tomēr neaizbrauca, bet pērnā gada beigās sāka pieteikties pilnīgi visur, kur vien bija iespēja tikt. «Dīvainā kārtā mūs sāka pieņemt. Janvārī jau bijām akceptēti piecos akseleratoros, četros Eiropā, vienā – Kalifornijā. Tomēr visiem pateicām «nē».»

Lecīgi? Jā, arī tādu viedokli viņi par sevi ir dzirdējuši. Tomēr eiforija, ka kādam pasaulē viņi vispār ir vajadzīgi, jau bija pārgājusi. Akseleratori tomēr arī ir bizness, un Eiropā to pašlaik esot savairojies pārāk daudz. «Daudzi no viņiem piedāvā tikai ilūziju par palīdzību: biroju, kafiju un parunāšanos, reti kuram ir kvalitāte,» saka Uldis. Viņa komanda, kam tad jau bija pievienojusies arī Alise Semjonova, apstājusies pie Somijas valdības finansētās Startup Sauna. «Viņi neņem daļas, viņu piedāvājums ir ļoti labs.» Septiņas nedēļas Infogr.am cilvēki pavadīja Aalto Venture Garage – vecā betona rūpnīcā 15 minūšu braucienā no Helsinku centra. «Tur bija komandas no Itālijas, Ķīnas, Polijas. Milzīgā koprades telpā salikti vecie jūras konteineri, kas izbūvēti par birojiem. Ļoti stilīga vieta. Tur ir arī saunas, kur gandrīz katru vakaru gājām. To ir vērts vienreiz izbaudīt! Uzvalkos idejas tomēr nerodas,» smaida Uldis.

Pusmiljons ik mēnesi
9.februārī, kad Rīgā notika reģionā līdz šim prestižākais tehnoloģiju pasākums TechCrunch Baltics, kurā tika izziņota TechHub Riga atklāšana, somu kolēģi no Helsinkiem bija atveduši portatīvu saunu, ko pasākuma dalībnieki apmeklēja turpat pagalmā pie Ave Sol mīnus 25 grādu salā. Infogr.am ar starptautiskas žūrijas lēmumu šajā dienā bija saņēmis Baltijas perspektīvākā start-up uzņēmuma godu.

«Pašlaik izvēlamies lietas, kas mums pašiem patīk un liekas pareizas,» stāsta Uldis Leiterts. Prakse Startup Sauna notika aprīlī, bet jau no februāra Infogr.am paralēli atrodas vācu tehnoloģiju investora Lara Hinriksa akseleratora HackFwd paspārnē. Šis prestižais mentors komandas uzņem uz veselu gadu, turklāt neliek tām pārcelties uz nezināmu pilsētu. Ar iegūto 140 000 eiro finansējumu Infogr.am trijotne, kam pieslēdzies atbalsta personāls, nākamo attīstības posmu var iziet TechHub Riga telpās. HackFwd spēcīgi ir palīdzējuši ar kontaktiem, piezīmē Uldis. «Cilvēks, kas mums pašreiz palīdz ar mārketingu, pirms tam četrus gadus ir strādājis Google mārketinga komandā.»

Mūsu tikšanās laikā Infogr.am datubāzē ir 224 086 infografikas. Uldis bilst, ka šo skaitli pat neesot vērts pierakstīt – žurnāla iznākšanas brīdī tas jau būs cits. Infogr.am izgudrotie dizaina rīki, ko lieto cilvēki visapkārt pasaulei, garantē, ka ik dienu nāk klāt ap 5000 jaunu grafiku. No piecām kompānijām, kas šajā jomā strādā pasaulē, Infogr.am ir gan lielākā datubāze, gan apmeklētāju skaits. Infogr.am produktus lietojot ap 150 000 žurnālistu un blogeru visā pasaulē, visvairāk – ASV. Katru mēnesi uzņēmuma interneta lapas apmeklētāju skaits nu jau pārsniedz pusmiljonu.

«Infogramā ir ļoti maz teksta. Šī aplikācija ir dizainēta tā, lai cilvēki, to atverot, bez īpašiem paskaidrojumiem zina, kā lietot. Cilvēks lietos rīku, ar kuru jūtas labi,» saka viens no koncepta autoriem.

Pašreizējais mērķis ir turpināt audzēt lietotāju skaitu un atpazīstamību. Kad tas būs sasniegts, Infogr.am piedāvāšot papildu funkcionalitāti apmaiņā pret ikmēneša abonēšanas maksu. Jā, viņi jau ir uzrunājuši investorus nākamajai attīstības fāzei, neslēpj Uldis. «Viens no viņiem bija izdomājis, ka būtu jauki pārbaudīt, kā Infogr.am biznesa vērtības tiek novērtētas ASV,» Uldis piesauc stāstu no dzīves. «Aizbrauc uz Sanfrancisko, tur kādiem citiem investoriem stāsta mūsu biznesa konceptu, neminot uzņēmuma vārdu. Un kāda bija pirmā atbilde, ko viņš saņēma: «Jūs domājat, viņi taisa kaut ko līdzīgu Infogr.am?» Jauki.»

Lai labi garšo, Latvija!

Posted on novembris 14, 2012 by - Dzīvesstils

Četri pavāri, kuri meklējuši Latvijas garšu, stāsta, kas tā īsti ir un zelta vērtē tur meža zemeņu vai lāceņu zapti, vērša steiku un zaķkāpostus

Nav latviešiem tradīcijas valsts svētkos cept tītaru. Ir Mārtiņdiena ar zosi. Lai Latvijas Republikas proklamēšanas diena būtu svinīga arī pie galda, aicinājām četrus pavārus dalīties ar latviskām receptēm. Un viņi zina, ko dara, jo ir raidījuma Mūsdienu Latvijas garša finālisti, kuri šovasar TV3 centās izzināt, kas tad ir Latvijas garša. Lūk, viņi: restorāna Ostas skati šefpavārs Ingmārs Ladigs, viesnīcas Tallink Hotel Riga restorāna Elements šefpavāre un Pavāru kluba prezidente Svetlana Riškova, Valters Zirdziņš no Dikļu pils, kurš gan drīz atvērs savu vietu Rīgā, un Artūrs Freibergs, kurš saimnieko Garāžā un Eksportā un ir Pavāru kluba valdes loceklis.

Pēc raidījuma pavāri juta, ka latviešus interesē pašu zemē audzētais. Dikļu pils viesi gribēja ēst tieši tādu alū sautētu cūkas cauraudzi, kāds bija redzēts televizorā. Uzvarētājs Ingmārs Ladigs kādu dienu pagatavoja pat desmit porcijas sarkanbalto tomātu želeju ar kazas siera uzputeni. 

Artūrs vismaz mēnesi stāstīja, ka viņam ēdienkartē nav cepta līņa ar burkānu biezeni un bisītēm, arī kazas biezpiena nav. Svetlanai pat rudenī prasīja «to burciņu ar rabarberiem un zemenēm». Uz viņas vadīto viesnīcas restorānu sākuši nākt arī latvieši, rezervējuši galdiņus. Valters novēroja, ka Dikļu pils klienti no visiem ēdienkartes piedāvājumiem izvēlas nevis svešzemju ēdienu klāstu, bet latviešu ēdienus: asinsdesu, zuti, skābeņu zupu. Tā ir laba zīme.

Izstāstiet, kā labi izvārīt kartupeļus?
Valters Zirdziņš. Vajag labus kartupeļus.

Ingmārs Ladigs. Nomizo, sagriež, pārlej ar aukstu ūdeni, iemet rozmarīnu, laurlapu, smaržīgo piparu. Kartupeļu kusni var taisīt, pārlejot kartupeļus ar sviestu un vistas buljonu – vāra, kamēr mīksti.

Valters. Tā jau franču virtuve!

Ingmārs. Kur bez tās!

Artūrs Freibergs. Jaunos kartupeļus ieliek aukstā ūdenī, uzliek vārīties, pievieno sāli, iespiež citrona sulu un iemet miziņu, salādē arī piparmētru lapas. Citrona skābums neļauj kartupelim tik ātri pārplīst. Piparmētra dod svaigumu.

Ko celtu galdā ārzemju viesim, sakot: tā ir Latvijas garša?
Artūrs. Līnis ir unikāla zivs. Lucīšus ar burkānu biezeni. Pat lasi ar gailenēm var pasniegt. Man Latvijas garša ir ēdiens, kas gatavots no Latvijas produktiem. Kaut vai Latvijā auguši sparģeļi. Karbonādēm gan nav nekāda sakara ar latviešiem.

Valters. Meža veltes. Visas.

Ingmārs. Latvijas garša ir atkarīga no gadalaika. Baltijas lasis, ikri. Nēģi. Tā ir mūsu bagātība. Arī medījumi. Protams, rupjmaize, svaigs biezpiens, kūpinātas zivis. Baltijas valstu garša maz atšķiras: lietuviešiem tā ir senāka, spēcīga; igauņiem – skandināvu ietekme.

Svetlana Riškova. Nesen atgriezos no Lietuvas un Igaunijas, kur biju tāda raidījuma kā Mūsdienu Latvijas garša žūrijā. Produkti līdzīgi kā Latvijā, piemēram, Lietuvā – kazas siers, smiltsērkšķi, store. Viens pavārs kazas sieru putoja, otrs panēja ar mandelēm. Igauņi desertā gatavoja ābolu marmelādi un ķirbi, uzkodās – lasi, pamatēdienā – buļļa pautus. Kad viņi uzzināja, kas būs jāgatavo, bija laiks trenēties, taču buļļa pautus nekur vairs tik vēlā pēcpusdienā atrast nevarēja. Viens igaunis trenējās ar aknām.

Ingmārs. Reiz Rīgā viesojās norvēģu šefpavārs. Labu gribēdami, ievedām Centrāltirgū pagaršot zivtiņu, sālītus gurķīšus, marinētas sēnes, kāpostiņus, pienu, biezpienu. Pēc tam viņš bieži lūdza apstādināt auto. Skandināvijā ir maz tik atklātu vietu ar pārtikas produktiem.

Kuru produktu Latvijā visgrūtāk iegūt un var pielīdzināt zeltam?
Ingmārs. Meža zemeņu ievārījumu. Jāpaspēj salasīt divās nedēļās.

Svetlana. Pīlādžu vai lāceņu ievārījumu.

Artūrs. Ja varētu zaķkāpostus dabūt augu gadu! Labs rotājums, neatkārtojama garša.

Valters. Latvijā audzēta un gatavināta vērša gaļa. Pērku Kocēnos pie Ločmeļa. Viņš to lietu apguvis Amerikā, gaļu gatavina 35-40 dienas. Paspiežu ar pirkstu, atpakaļ nelec. Un vēl kaulus izvārīt buljonā un pasniegt espreso tasītē. Mugurkaula smadzenes pacep un ēd ar maizi!

Dzīvojam pie jūras, bet kāpēc tik daudz ēdam gaļu, nevis zivis?
Artūrs. Nav ne jausmas. Iestrādājies cilvēku apziņā: gaļa, gaļa. Esmu izaudzis pie jūras, zivis garšo, arī restorānā Eksports zivis rullē. Nesaprotu, kāpēc cilvēki izvēlas kotletes, karbonādes un desiņas.

Ingmārs. Grieķijā arī daudz ēd gaļu, lai arī jūra visapkārt.

Valters. Par labu restorānu un izglītotiem klientiem liecinot, ja zivis ēd vairāk nekā gaļu.

Svetlana. Pie manis restorānā lielākoties ēd. Ārzemnieki gan.

Ingmārs. Kā ar sviesta zivi? (Ingmārs jokojot atsaucas uz ziņu, ka nesen Jūrmalā skandināvu ārsti saindējās ar sviesta zivi – red.)

Svetlana. Es pagaidām izņēmu no ēdienkartes.

Ko gribētos izskaust no Latvijas virtuves? Reiz man lauku krogā pasniedza tiramisu. Jau pirmajā karotē «izlasīju» vārdu Selga. Sastāvā bija cepumi, putukrējums, kakao.
Valters. Cēsīs saimniekoja francūzis, kurš iepriekš bija dzīvojis Provansā. Kādā intervijā viņš teica, ka tādu Provansas majonēzi nekad tur nav redzējis.

Ingmārs. Vajadzētu beigt kopēt Eiropas modi un kļūt pašpietiekamiem. Celt slavas lauciņā Latvijas produktus mūsdienīgā izpratnē. Taukos peldošu cūkgaļas šmori ar kāpostiem cilvēki senāk ēda, jo fiziski strādāja. Mūsdienās vajag ēst pārdomātāk, bez smaguma, lai pēc pusdienām var pakustēties.

Artūrs. Izskaust vajag līdakas voblu no Centrāltirgus. Līdaka viscaur ir asakaina! Kā viņu varu lobīt – nesaprotu. Un tās nelaimīgās klapētās karbonādes arī. Frī kartupeļus derētu aizliegt, lai arī bez tiem nevar. Restorānos man to kā piedevu pasūta visvairāk. Ļoti gribētos, lai cilvēki ēd veselīgi. Lai domā par pārtiku. Lai vairāk iet uz restorāniem.

Ingmārs. Palasīju grāmatu par viesnīcu Hotel de Rome Rīgā pēc 1920.gada. Virtuves attīstība bija augstā līmenī: viesojās franču, šveiciešu pavāri. Arī latvieši brauca mācīties, lietoja eiropeiskas garšvielas. Rīga bija bohēmiska pilsēta. Viss notika. Tagad stiķējam to visu atpakaļ, nostiprinām tradīcijas.

Reiz intervēju spāņu pavāri, kura strādāja Latvijā. Viņa nesaprata, kāpēc gandrīz visos ēdienos liek krējumu.
Ingmārs. Kāpēc nevaram likt?

Valters. Ja labs krējums!

Svetlana. Spāņiem cita mentalitāte, tradīcijas.

Ingmārs. Nevajag mums atņemt krējumu!

Valters. Tad jau mēs varam pārmest, ka frančiem visur ir sviests un itāļiem – olīveļļa. Tā ir tradīcija.

Vēl latviešiem patīk dilles. Ēd saišķiem, pat suši panē dillēs.
Ingmārs. Par suši šodien nerunāsim, labi? (Smejas.)

Kāda ir jūsu bērnības garša?
Svetlana. Ābolu buberts. Kad mamma gatavoja medus kūku, es ar mazāko māsu rullējām mīklu medus kūkai.

Ingmārs. Peldošās salas!

Valters. Kad biju mazs, braucām uz Rīgu. Bija tāda brīnišķīga saldskābmaize, tievi kukulīši. Arī aroniju dzēriens saistās ar bērnību. Ogas pēc tam varēja labi spļaut ar trubiņu.

Artūrs. Vecmammas ābolu pīrāgs ar biezpienu un kanēli. Tas rauj jumtu!

Ingmārs. Cepti kartupeļi bija pirmais ēdiens, ko iemācījos pagatavot: sagrieztiem kartupeļiem sāli pieber sākumā. Cepu cūku taukos, nevis modificētajā Risso eļļā.

Kā ar ēdienu 18.novembri padarīt svinīgu?
Valters. Mārtiņdienā gatavo zosi vai gaili, bet valsts svētkos nekā tāda nav. Varbūt kāds pavārs reiz radīs tik spēcīgu tradīciju kāda ir amerikāņiem – Pateicības dienā cept tītara cepeti. Ko Latvijā varētu cept? Jēru? Vistu ar īpašu pildījumu? Ziemassvētkiem ir savs ēdiens: daudzās mājās ir štovētie kāposti un piparkūkas.

Ingmārs. Es svētkos piedāvātu gatavot kādu ģimenisku ēdienu, piemēram, cepeti. Tie ir ģimenes svētki, kad visi kopīgi dodas uz parādi, brauc skatīties salūtu. Pēc tam gribas sasildīties.

Valters. Ikdienā restorānos netaisām lielas porcijas, varbūt svētki ir tā reize, kad atļauties nedomāt, cik slīpi uz šķīvja likt ēdienu, bet piekrāmēt to pilnu un pamatīgi paēst.

Ingmārs. Uz restorānu varētu atnāk ģimenes, sanest pilnu galdu labumu.

Artūrs. Es ēstu pīli ar grūbām un pīlādžu mērci. Dzertu labu sarkanvīnu.

Katrs ar savu pašdarinātu vīnu. Tas nu būtu grezni!
Ingmārs. Kļūstam stiprāki, pašpietiekamāki. Savi vīni, virtuve. Pārtikušai valstij vairāk jāražo.

Svetlana. Izstādē Riga Food bija ļoti daudz mājas vīnu. Man garšoja aroniju un plūmju. Darinātājs par to stāstīja ar tādu aizrautību! Bērza sulu šampanietis arī ir labs.

Artūrs. Durbē ir labi latviešu vīni.

Valters. Mūsu vīni ir skaista eksotika. Vai vakara gaitā gribēsim to dzert četras glāzes, vai tomēr labāk vienu itāļu vīnu? Briedim klāt labāk dzertu Merlot šķirnes vīnu vai latviešu aroniju vīnu? Aroniju laikam pagaršosim un nobīdīsim malā.

Svetlana. Bērza sulu vīns nav smags. Aroniju gan vairāk derēs pie deserta.

Ingmārs. Kāds slavens pavārs teicis, ka visa pasaule ir liela siltumnīca – tā ir mūsu izvēle, kurā pasaules malā kaut ko noplūkt, lai ieliktu ēdienkartē.

Par ko sarunāties pie svētku galda?
Artūrs. Var runāt par filmu, kas iepriekš būtu redzēta – kāda emocionāla un patriotiska. Piemēram, Rīgas sargi.

Ingmārs. Kopā būt ir feini. Cilvēkiem ar citiem cilvēkiem, ar ģimeni. Lai nu ko, bet čīkstēt gan nav vērts, jo tāpat nevienam labāk nekļūs.

Svetlana. Par nākotni. Lai neviens nebrauc prom! Mazāk žēloties, vairāk runāt par pozitīvo.

Četru pavāru četras latviskas receptes
Ostas skatu šefpavārs Ingmārs Ladigs. Kūpināta laša salāti ar āboliem, ceptiem rupjmaizes grauzdiņiem tumšā alus mērcē ar sinepēm un dzērvenēm
Uzkarsē katliņu, ielej pusglāzi tumšā alus un novāra uz pusi, pievieno pusglāzi apelsīna sulas un pavāra piecas minūtēs. Karstajai masai pievieno tējkaroti sinepju, tējkaroti medus un iemaisa tievā strūkliņā divas ēdamkarotes eļļas. Pievieno sāli un piparus. Salātu mērci atdzesē un uzglabā ledusskapī.

Sagatavo grauzdiņus: uz uzkarsētas pannas liek vienu zariņu rozmarīna un divas daiviņas ķiploku, līdz jūt aromātu, pievieno plāni sagrieztas četras šķēles rupjmaizes. Viegli apgrauzdē. Izņem rozmarīnu un ķiplokus, beigās uz karstas apceptas rupjmaizes uzlej ēdamkaroti eļļas. Grauzdiņus liek uz papīra salvetes un nosusina.

Divus vidēja lieluma ābolus nomizo un sagriež salmiņos. Sasmalcina vienu sīpolu, divus selerijas kātus un sajauc vai viegli saspaida ar četrām ēdamkarotēm dzērveņu. Iemaisa ap 200 gramiem jeb vienu galviņu svaigu salātu un rupjmaizes grauzdiņus, pārlej ar salātu mērci.

Pāri salātiem liek ap 250 gramiem plānās šķēlēs sagrieztu auksti kūpināta Baltijas laša fileju. Ja nav auksti kūpināta, var izmantot mazsālītu vai karsti kūpinātu mazos gabaliņos.

Eksporta un Garāžas šefpavārs Artūrs Freibergs. Kūpināta reņģe ar marinētu ķirbi, ķirbju sēklām un garšaugu krēmu
Vajadzīgs viens kilograms reņģu. Pirms kūpināšanas reņģes iesāla. Kūpināšana uz plīts notiek tā: cepamajā pannā uz folijas loksnes liek kārtu alkšņu vai ķiršu koka skaliņu, tad atkal folijas loksni, tad skaliņus, tad pergamentu ar reņģēm un pievieno piecus gramus zvaigžņu anīsa. Kūpina aptuveni 15 minūtes.

Garšaugu krēms: kilogramu spinātu, 30 g bazilika, 30 g estragona, rozmarīnu, timiānu noblanšē un sablenderē, pievienojot nedaudz dārzeņu buljona jeb novārītu sakņu ūdeni, izberž caur sietu un iejauc 250 g maskarpones krēmā.

Ābolu biezenis: 200 g ābolu nomizo, pārgriež uz pusēm, izņem sēklas un cep cepeškrāsnī 180 grādos 20 minūtes. Ceptos ābolus ievieto blenderī, pievieno 10 g brūnā cukura un blenderē, līdz masa ir viendabīga, tad izberž caur sietu. Izloba 20 g ķirbju sēklu, nograuzdē krāsnī 180 grādos aptuveni sešas minūtes. Sasmalcina.

Marinēti ķirbji: 200 g ķirbja griež gabalos un liek marinādē – ūdens, etiķis pēc garšas, sāls, cukurs, smaržīgie pipari, krustnagliņas, laurlapa. Visas sastāvdaļas liek katliņā, uzvāra un ļauj atdzist.

Marinētas bietes: 200 g biešu novāra, nomizo un griež gabalos – marinē, apviļājot piecos gramos apceptu, sasmalcinātu ķimeņu sēklu.

Elements pavāre Svetlana Riškova. Rupjmaizes pudiņš ar griķu medu un dzērveņu krēmu
Dziļā bļodiņā saliek visas pudiņa sastāvdaļas un samīca viendabīgā masā: 200 gramus rupjmaizes, 20 gramus sviesta istabas temperatūrā, 100 gramus piena, 30 gramus cukura, vaniļas cukuru, vienu ābolu, kas bez miziņas sagriezts kubiņos, 15 gramus dzērveņu sukāžu, 15 gramus cidoniju sukāžu, 20 gramus drupinātu lazdu riekstu. Cep krāsnī silikona formās 20 minūtes 160 grādos. Pasniedz siltu.

Dzērveņu krēms top tā: vispirms sešus gramus želatīna aplej ar 80 gramiem ūdens, uzbriedina 20 minūtes, izkausē ūdens peldē, pievieno 100 gramiem dzērveņu sīrupa (1:1 cukurs ar dzērvenēm), pagaida līdz sīrups izveido želejveida konsistenci, tad tajā iecilā 50 gramus saputota saldā krējuma. Ievieto ledusskapī uz vienu stundu. Pasniedz dziļajā šķīvī: blakus pudiņam ar siltu ēdamkaroti liek krēmu, griķu medu un dekorē ar svaigām piparmētru lapiņām.

Dikļu pils restorāna šefpavārs Valters Zirdziņš. Ceptu ābolu uzputenis ar piena saldējumu, brūkleņu želeju un riekstu cepumiem
Sešiem āboliem izdur serdes, apber ar cukuru un nedaudz kanēļa. Cep cepeškrāsnī 25 minūtes, līdz tie gatavi un mīksti. Atdzesē un noņem mizu. Ābolu mīkstumu puto putotājā un pievieno cukura sīrupu. Puto aptuveni 10 minūtes, līdz masa ir viendabīga un gaisīga.

Karstā ūdens peldē metāla bļodā saputo četrus olu baltumus ar 150 g cukura līdz 80 grādu temperatūrai. Pievieno puslitru uzkarsēta piena. Iecilā masu un liek saldējuma mašīnā. Ja liek saldētāvā, apmaisa ik pēc pusstundas.

Ar ūdeni pārlej 200 g brūkleņu, pievieno rozmarīna zariņu, 50 g cukura un lēni uzvāra. Izņem rozmarīnu, izkāš caur sietu un pievieno trīs plāksnītes želatīna. Lej formā, lai saželē.

Riekstu cepumiem pagatavo klasisku smilšu cepumu mīklu, pievieno sasmalcinātas mandeles vai apceptus lazdu riekstus. Plāni izsmērē masu uz paplātes, kas pārklāta ar pergamentu. Pirms tam mīklā ar nazi iezīmē vēlamo cepumu formu. Cep cepeškrāsnī piecas minūtes 180 grādu temperatūrā.

Kārto uzputeni, saldējumu un brūkleņu želeju uz šķīvja. Dekorē ar riekstu cepumiem un pūdercukuru.

Dārgās lietas

Posted on novembris 14, 2012 by - Fotogrāfijās

 

Gandrīz 70 gadus daudzās mājās Amerikā kā īpaša piemiņa glabājas dažādi priekšmeti, kas nezinātājam pirmajā brīdī neliksies vērtīgi, taču pašiem latviešiem ir īpaši – šīs lietas Otrā pasaules kara beigās, bēgot no Latvijas, steigā un satraukumā līdzi paņēma viņi paši vai vecāki. Fotogrāfijas tapušas Ņujorkas apkārtnes latviešu mājās, Ņujorkas Luterāņu draudzes namā un Ņūdžersijā.

Fotogrāfiju autors Reinis Fjodorovs pateicas Marijai Maher un Mārai Laķei.

Kurss uz sieru

Posted on novembris 14, 2012 by - Veiksme

Pirms vairāk nekā simt gadiem sākto siera siešanas tradīciju un eksportu uz kaimiņzemi Krieviju a/s Trikātas siers nu turpina ar pavisam jaunu vērienu un drīz sāks ražošanu triju kooperatīvu kopīgi celtā ražotnē Jelgavā

Kas zina, kā senajā Tālavas valstī veicās ar siera siešanu, taču tagad teiksmainās Beverīnas pils vārdu ir aizņēmies viens no sieriem, kas top Trikātā, – alkšņa malkas krāsnī kūpināts pikantais gardums. Trikātas muižas Baltajā mājā atrodas viena no senākajām Latvijas pienotavām. Tā sāka darboties jau 1896.gadā, sviestu un sieru veduši pārdot pat uz Pēterburgu.

Arī pēc gadsimta Krievijas gardēži ir iecienījuši Trikātas ražojumus un tieši eksports uz kaimiņvalsti ir ļāvis uzņēmumam atsperties pēc krīzes. Un vēl – savstarpēja uzticēšanās starp vairākiem simtiem zemnieku, kas apvienojušies trīs kooperatīvos un kopējiem spēkiem drīzumā iedarbinās jaunu, jaudīgu ražotni Jelgavā.

Krīzes laikā – investē
Kad liepājnieku, bioenerģētikas biznesā strādājušo Raimondu Freimani 2009.gadā uzaicināja vadīt nolaisto pienotavu Ziemeļvidzemē, neviens viņu par krīzes menedžeri nesauca. Taču situācija kooperatīvam Jaunais piens, ko tagad sauc Trikāta, piederošajā ražotnē bija tiešām kritiska. Jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidū balansējusi uz naža asmens, ražotne iepriekšējo īpašnieku laikā nenostiprināja tirgus pozīcijas, tāpēc krīze uzbruka ātri un sāpīgi. Pēc Freimaņa plāna 2009.gadā zemnieki piekrita kapitalizēt daļu parāda par pienu.

«Kooperatīvs nodemonstrēja lielu atbildību pret ražotni, produktu un tradīcijām. 2009.gads bija ļoti smags zemniekiem, nozarē bija krīze, piena cena ļoti zema,» sarunā atminas Freimanis. «Mēs gājām netradicionālu ceļu. Citi uzņēmumi samazināja investīcijas un skatījās, kā var izdzīvot, mēs – tieši otrādi, radījām jaunus produktus, mainījām iepakojumu un ar lielāku pārdošanas komandu sākām veidot eksporta tirgu.»

Tas noticis ātri un agresīvi. Vadītājs skaidro, ka Austrumi un Rietumi atšķiras pēc pieprasītajiem produktiem. «Krievijas sertifikātu saņēmām 2009.gada decembrī, 2010.gada martā jau sūtījām pirmās kravas, kas arvien tikai pieauga.» Sākumā gan kļūdījušies sortimenta izvēlē, bet šī kļūme ātri izlabota, un tagad kaimiņvalsts pircēji saņem tieši to, kas viņiem garšo.

Lai arī Rietumu tirgū jāstrādā pacietīgāk, trikātieši ir jau panākuši, ka mīkstā siera Sniega bumbas un puscietais Trikantālers ar amoliņu zem nosaukuma Lettlander ar ražotnes zīmolu ir nopērkami arī Vācijas veikalos. Sieru eksportē uz Somiju un citām valstīm. Ražotnes galvenās tehnoloģes Raisas Jablonskas vadībā top gan jaunas receptes, gan lietā tiek liktas senās, kuras radījis leģendārais siera meistars Vladislavs Čulčs – tieši pateicoties viņam Trikātas pienotava ieguva otro elpu 60.gados un spēja uzturēt senās siera siešanas tradīcijas.

Straujā uzņēmuma attīstības un eksporta taktika vēl 2010.gadā nenesa augļus, un Trikātas sieram to nācās beigt ar zaudējumiem, taču pērn situācija ir stabilizēta, un gads noslēgts ar pusmiljona peļņu. Eksports no nulles 2009.gadā izaudzis līdz 50-60% no visa saražotā apjoma patlaban. «Esam spiesti jau labu laiku atteikt pasūtījumus ierobežotās jaudas dēļ,» skaidro vadītājs. Tieši tāpēc viņš līdz ar daudzajiem kooperatīva zemniekiem gaida, kad sāksies jaunais ražošanas cēliens otrā Latvijas pusē – Jelgavā.

Dubultos eksportu
Vēl pirms gada šajā vietā bija aizaudzis lauks, bet tagad jaunajā, gotiņu siluetiem rotātajā ēkā rosās puiši, kuri regulē Šveices ražotāja Kalt līnijas. Viss tiek gatavots, lai decembrī vai nākamā gada sākumā no tām iznāktu pirmā siera partija.

Šī jaunā Latvijas piena rūpnīca Jelgavā ir tapusi ar triju Latvijas kooperatīvu kopējiem spēkiem. Puse daļu pieder Trikātas siera īpašniekam kooperatīvam Trikāta, bet arī abi pārējie kooperatīvi Dzēse un Piena partneri ir tikpat spēcīgi, apliecina Freimanis, kurš pats ir «trīs vienā» – kooperatīva Trikāta direktors, a/s Trikātas siers un tagad arī jaunās SIA Latvijas piens valdes priekšsēdētājs.

Freimanis saka – viņš ikdienā jūt trijos kooperatīvos apvienoto 600 zemnieku aizmuguri. Kad gatavots un aizstāvēts Latvijas piena rūpnīcas projekts valsts garantiju un Eiropas atbalsta iegūšanai, uzņēmuma vadība regulāri apbraukājusi zemniekus, lai informētu par aktualitātēm. Šī tradīcija tagad turpinās. Pretī saņemta ļoti atbildīga attieksme. 

«Es kā menedžeris biju pārsteigts, cik precīzi projekts ritēja, kā no zemnieku un kooperatīvu puses tika ieguldīta nauda,» stāsta Freimanis. Viņš nekavējas uzteikt arī savu komandu, kuras darbspēju dēļ viņam izdodas vadīt uzņēmumus, kas ģeogrāfiski cits no cita ir pusvalsts attālumā. Vecās ražotnes galvenā tehnoloģe, tagad arī Latvijas piena ražošanas vadītāja Raisa Jablonska radījusi jaunās siera šķirnes – Trikantāleru ar amoliņu un papriku, dažādās Sniega bumbas. Citi uzņēmuma «atslēgas cilvēki» ir Armands Lūsis, kas Jelgavā iznesis celtniecības un iekārtu uzstādīšanas smagumu, grāmatvede Alla Svirjajeva, kooperatīva Trikāta vadība.

Jaunajā ražotnē jau viesojušies ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas piena kombinātu vadītāji, ar kuriem trikātiešiem ir lietišķa sadarbība. «Lai brauc un skatās visi, mēs neesam slepens objekts,» ar lepnumu par jauno ražotni stāsta Freimanis.

Līdz šim Latvijas pienā ieguldīti 10,5 miljoni latu, no tiem kredīts ir 6,5 miljoni, zemnieku pašu ieguldījums – 1,28 miljoni, Eiropas līdzfinansējums – teju trīs miljoni latu. Uzņēmums saņēma arī valsts piešķirtu piecu miljonu latu garantiju, bez kuras bankas aizdevums būtu grūti iegūstams. Latvijas piena ražotnes tirgus vērtība biznesa vērtētāju Eiroeksperts skatījumā šogad septembrī bija 9,9 miljoni latu.

«Kad sāksim ražot Jelgavā, eksporta noietu ar pašreizējiem partneriem varam diezgan ātri dubultot. Turpmākā eksporta tirgus paplašināšana gan ies pakāpeniski un lēnāk,» stāsta Freimanis. «Var iet vienkāršāko ceļu un pārdot bez zīmola, bet tad būs zemāka cena,» skaidro vadītājs un atklāj, ka iecerēts būtiski palielināt noietu ne tikai eksporta, bet arī vietējā tirgū.

Patlaban Jelgavā top vājpiena koncentrāts un krējums, lauvastiesu produkcijas eksportē. Trikātā strādā 45 darbinieki, Jelgavā – 30, bet te skaitu līdz ar siera ražošanu iecerēts palielināt līdz 50. Citi produkti pagaidām nav plānoti, lai saglabātu efektivitāti.

Piena pieņemšanas un pasterizācijas jauda jaunajā Latvijas piena rūpnīcā ir līdz 300 tonnām 10 stundās, līdz 100 000 tonnu gada laikā. Ar bezatlikuma tehnoloģiju Jelgavā pārstrādās arī sūkalas, iegūstot proteīnu un koncentrātu. Latvijas piena mērķis nav bezgalīgi palielināt jaudu, bet pārstrādāt vērtīgo izejvielu kvalitatīvos produktos. Tiesa, neviens neliegs jauniem biedriem iestāties kooperatīvos – tas tikai uzlabotu kopējo nozares situāciju, vērtē uzņēmuma vadītājs.

«Pēdējos gados spēcīgi vietējie kooperatīvi būtiski mainījuši piena iepirkuma tirgu. Piena kombināti daudz uzmanīgāk izturas pret zemniekiem un piena cenu,» vērtē Freimanis, «vinnētāji ir arī tie zemnieki, kas nav kooperatīvos. Manuprāt, ja nebūtu kooperatīvu, piena cena būtu par latiem 20 tonnā mazāka, svārstības – lielākas.»

Ja galvenā ražošana no Trikātas tiks pārcelta uz Jelgavu, kas notiks ar vēsturisko ražotni Beverīnas novadā, kam ir arī muzeja vērtība? Ražošanas pašizmaksai tas uzliek slogu, atzīst Freimanis. Viņš arī piekrīt, ka jaunās rūpnīcas darbi Jelgavā viņa paša klātbūtni Trikātā samazina. Tomēr senajai ražotnei, kuras nozīme vietējā sabiedrībā ir lielāka nekā tikai uzņēmumam, atvēlēts pārejas posms. Tur turpinās ražot vairākas mazās produktu grupas. Kooperatīvs Trikāta Lauku atbalsta dienestā iesniedzis modernizācijas projektu investīcijām iekārtās. Atkarībā no atbalsta senajā pienotavā darbs turpināsies, sola vadītājs.

Plašajā, vēsajā Jelgavas rūpnīcas noliktavā jau tagad rindojas joprojām vēsturiskajā Trikātas siera ražotnē Beverīnas novadā gatavotie sieri. Meklējot labāko bildēšanas vietu, Freimanis pacietīgi nēsā pa plašo, mirdzoši tīro rūpnīcu Trikantālera rituli un ar nosvērto, rāmo stāju atgādina kuģa kapteini. Siera kuģa, ar kursu uz izcilu Latvijas produktu.

3 biznesa principi
1. Nebaidīties pieņemt lēmumus
2. Laikus atzīt un labot kļūdas
3. Turēties pie nospraustā kursa