Piekto reizi jauni cilvēki kļūst par skolotājiem Latvijas skolās. Kas viņu pieredzē ir tāds, ko jau rīt varētu darīt, lai skola būtu labāka. Ko mainīt?
Makdonalds. Tas būtu Ilzes Mazpanes nākamais klients, ja viņa turpinātu darbu reklāmas aģentūrā Rīgā. Iepriekš viņa bija strādājusi ar apdrošināšanas kompāniju, rakstījusi tekstus bukletam par kaķu pārtiku un kaķu horoskopiem. «Jutu iekšēju pretestību,» Ilze atceras, kāpēc nolēmusi darbu pamest. Reklāmas jomā bija ciniska attieksme pret vērtībām. Kad tika atlasīti cilvēki klipiem, par viņiem runāja kā par lietām. Ilze beigusi filozofus, kur izpratne par vērtībām bija krietni citāda nekā reklāmā. «Ik pa laikam jautāju sev – kas aiz tā visa paliek? Manas radošās pašizpausmes gribēja iegūt ilgstošāku un paliekošāku formu.» Ideālisms Ilzei no vecākiem – abi ir tautfrontieši, visa ģimene 1989.gadā stāvējusi Baltijas ceļā.
Lasot par programmu Iespējamā misija, Ilzi pārņēma patīkams siltuma vilnis, un viņa saprata, ka tas domāts viņai. Pieteicās, izturēja vairākas konkursa kārtas un vasaras skolā Cēsīs izmēģinaja skolotājas darbu, mācot nesekmīgus bērnus.
Iespējamā misija ir izglītības programma, kuru dibināja Swedbank, Lattelecom un Ideju Partneru fonds. Šī ideja darbojas arī citās valstīs. Mērķis – stiprināt izglītību kā vērtību Latvijā, palīdzot talantīgiem augstskolu absolventiem kļūt par iedvesmojošiem skolotājiem un nākotnes līderiem. Attīstīt radošo domāšanu, mācīšanās prasmes mūža garumā, uzņēmību. Par skolotājiem kļūst cilvēki bez pedagoģiskās izglītības, viņus apmāca speciālā programmā. Jaunie skolotāji saņem gan algu, gan Iespējamās misijas stipendiju. Līdz 3.martam Iespējamā misija gaida pieteikumus no tiem, kuri vēlas jau šogad septembrī būt skolotāji.
Rožupe un govis
Kopš pērnā gada septembra Ilze ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Rožupes pamatskolas 7.-9.klasei. Rožupe ir maza vieta netālu no Līvāniem, tajā ir ap 1500 iedzīvotāju. Ik dienu Ilze brauc uz skolu no Līvāniem, kur īrē dzīvokli. Runājot par braukšanu, Ilze atceras kādu lauku vides savdabību. Ja kopā ar Rīgas draugiem izbrauca kaut kur tālāk, tad visi skaidri norunāja un sadalīja naudu par benzīnu «uz galviņām». Līvānos jāuzmin, cik tieši. «Man atbild: nu skaties pati, ja neko neiedosi, arī nekas.»
Skola ir klajā vietā, upes krastā. Veikala tuvumā nav, kafejnīcas skolā arī nav, tātad čipsu problēma atkrīt. Smēķēšana arī, jo ir tikai viens pagrabs, aiz kura aizmukt. Ilzes audzināmajā klasē ir 13 skolēni: 10 puiši, trīs meitenes. «Viņi ir sirsnīgi un tādām labām acīm.» Gandrīz visiem bērnu vecākiem ir lauku saimniecības. Varot redzēt, ka bērnu rokas pazīst darbu. «Paši paņem slotu un saslauka. Rīgā to nebiju redzējusi. Tas ir brīnišķīgi.» Tieši tāpēc Ilze iesaka uzticēt viņiem vairāk atbildības, nevis stāstīt, cik bērni izlaidušies. Bērnu tiesības šajā kontekstā tiekot pārspīlētas.
Palīdzēt ieraudzīt mācīšanās jēgu. Tas ir pirmais Ilzes ieteikums uz šā raksta jautājumu – kā un ko mainīt skolā? Daudzi skolēni prasot: «Kāpēc jālasa Raiņa Zelta zirgs? Es strādāšu lauku saimniecībā – kam man tas?» Tad Ilzei noder reklāmā iegūtās prasmes, jo Zelta zirgu var «noreklamēt», sakot: «Tas ir dzīves absurds un brīnums reizē. Tas ir scenārijs. Un, ja rakstīsit saimniecībai projektu, vajadzēs valodu.»
Ilze novērojusi, ka skolēni nav raduši domāt, īsi un kodolīgi izteikt savas domas. Viņi labāk runā frāzes, kas izlasītas, nevis izsaka savu viedokli. Ilze ir par kritisko domāšanu. Lai skolēni mācētu argumentēt, viņa izveidojusi blogu, kurā katram bērnam jāapraksta viens kultūras notikums un diviem citiem jākomentē. Argumentēti. «Un, kad es dzirdu «varbūt» vai «es nezinu» vietā «jo» un «tāpēc, ka», saprotu, ka tam, ko daru, ir jēga.»
Izskaust plaģiātismu. Skolotāji uz to pieverot acis. Kad Ilze stāstījusi, ka plaģiātisms jeb norakstīšana ir krimināli sodāma, skolēni ieklausījušies. Līdz tam viņi nebija iedomājušies, ka nav labi no interneta kopēt tekstu gabalus un no tiem kompilēt referātus. Tāpēc arī skolēni nevar atbildēt uz jautājumiem par tekstu. «Vajag vairāk uzticēties sev. Nebaidīties kļūdīties. Apjaust, ka tas, ko saki, ir vērtība. Ja pats radi, tad esi Dievs.» Vajadzētu arī uzlabot bērnu lasītprasmi, jo tad valoda būtu izkoptāka, viņi uztvertu zemtekstus un simbolus. Spētu saskatīt sakarības starp tekstu, video un savu pieredzi.
Nekliegt, izjust konkurenci. Ilze dzirdējusi, ka ir klases, kurās skolotāji kliedz. «Tas taču ir… nūū,» Ilze nopūšas. Skolotāji to skaidrojot ar stresa līmeni un to, ka tā varot klasi savākt. «Disciplīnai jābūt, taču to var panākt arī pagaidot, kamēr bērni apklust.» Pēc Ilzes domām, par ļaunu nenāktu konkurence. Rožupes skolā Ilzei tādas nav. Līdz ar to skolotājiem pastāv risks ieslīgt pašapmierinātībā. «Ik pa laikam vajadzētu pastrādāt citur. Un skolotājam arī vajadzētu rakstīt referātu reizē ar skolēnu, lai pierādītu, ka paši var to, ko māca.»
Labāk pelnīt Īrijā
Dina Sarceviča misijā bija divus mācību gadus Limbažu 3.vidusskolā. Pabeigusi bioloģijas studijas, Dina negribēja turpināt mācības maģistros. Gribēja dzīvē kaut ko mainīt, iegūt vadības prasmes. Tagad viņa darbojas ar klīniskajiem pētījumiem.
No citiem Iespējamās misijas skolotājiem Dina bija dzirdējusi, ka skolā iejusties nav viegli, jo vecā kaluma skolotāji skeptiski raugās uz «svešķermeņiem». Limbažos viņu uzņēma sirsnīgi un atvērti. Dina mācīja dabaszinības. Visvairāk no pacietības izveduši vidusskolēni ar savu «ai, nu, kāpēc vispār kaut kas jādara», «kam man tas vajadzīgs».
Prasījušies, lai palaiž ātrāk no stundas, jo tā jau skolotāji mēdzot darīt. «Bet kāda jēga, ja pēc tam mājasdarbu iedod tādu, kura pildīšana prasa trīs stundas?» Dina piebilst, ka vairākums skolotāju viņas skolā bija labi: strādā gadiem, bet joprojām spēj skolēnus aizraut un ieguldīt laiku, lai dotu viņiem zināšanas, ar personības šarmu spēj atrisināt sarežģītas situācijas.
Nežēlot un nepievērt acis. Dina pieredzējusi, ka skolotāji ļauj ieskaišu atzīmes labot pēc noteiktā laika. «Noteikumiem ir jēga, ja tos ievēro. Tā žēlošana ir ceļš uz elli.» Kad skolotājs piever acis un 3 vietā ieliek 4, skolēni labi apzinās, ka no skolas neizmetīs, bet aiz matu galiem izvilks. Skolēni nav jāžēlo arī mazās lietās. Viņiem vajadzētu mācēt rūpēties par kārtību sev apkārt, taču ir nācies dzirdēt atbildi: «Priekš kam tad ir apkopēja?»
Vairāk uzmanības. Bieži starpbrīžos skolēni nes rādīt, ko mājās uzzīmējuši, ko rokdarbos paveikuši. Daudziem vecāki strādā ārzemēs, bērnus audzina vecmamma vai aizbildnis. Ja uzmanības pietrūkst ārpus skolas, skolēns cenšas to iegūt stundu laikā. Un ne jau pozitīvā veidā.
Vairāk interaktivitātes. Mācību priekšmets ir labāk saprotams, ja parāda ar piemēru, kā var praktiski pielietot zināšanas. Dinu izbrīnījis, ka vidusskolēni veselības mācībā jauc jēdzienus «ejakulācija» un «erekcija», ja anatomija bijusi 9.klasē. Vairāk par diviem veidiem, kā izsargāties no grūtniecības, viņi arī nezina. Iespējams, problēma ir attieksmē – skolotāji māca nevis skolēnus, bet savu priekšmetu.
Padomāt, ko runājam. Bērns mājās dzird, kā vecāki runā, ka izglītībai jēgas nav, jo var aizbraukt uz Īriju, tāpēc viņiem nav motivācijas mācīties, un viņi bieži saka: «Es taču te nepalikšu. Man tur tēvs, brālēns. Braukšu pelnīt.» Un ne jau tikai vecāki šajā ziņā grēko. Izpratne par izglītības vērtību sabiedrībā nav augsta. Vecāki var atnākt uz skolu un paprasīt: «Ko tad jūs tur darāt, ja neaudzināt?» Nevar gaidīt, ka skolotājs būs vecāku vietā un spēs pievērst uzmanību katram bērnam. Tajā pašā laikā vecāku prasības pret bērnu ir zemas un motivācija ačgārna. «Ja nedabūsi četri, nebrauksim uz hokeja spēli un iepirkties.»
«Bērni pieraduši, ka visu var dabūt gatavu ātri. Ka visam ir jābūt.» Tas nekas, ka vecāki nestrādā un naudas nav. Toties ir ātrais kredīts, ko var saņemt mirklī.
Planšetdators nav prestižs
Gatis Narvaišs bija fizikas, dabaszinību, matemātikas un informātikas skolotājs Dobeles Valsts ģimnāzijā no 2009. līdz 2012.gadam. Tagad viņš pasniedz tehnoloģiju kursus pieaugušajiem un māca fiziku, dabaszinības Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. Nupat LU absolvējis vidusskolas matemātikas skolotāja programmu.
Gatis par Iespējamās misijas skolotāju nolēma kļūt, jo iestāties Kembridžā nebija pa spēkam. «Nevis tāpēc, ka nevaru, bet nebija sapratnes, kas tas ir. Labāk dot savas zināšanas skolēniem, lai viņi varētu dzīvē sasniegt vairāk. Tam, ko daru tagad, ir pievienotā vērtība,» saka Gatis.
Pirmajā skolas gadā gāja grūti. Reizām uz darbu negribējās iet. «Ej dirst!» pateica kāds skolēns, kad Gatis viņam ieteica, kā risināt uzdevumu. To līdzsvaroja skolēni, kurus fizika interesēja.
Runāt par aktuālo. Gatis nepiekrīt, ka jauniešus nesaista eksaktās zinātnes. Ja tās māca ar piemēriem, aizrauj gan. «Kad bija Fukušimas avārija, stundā visi par to gribēja runāt. Baumgartnera lēciens no stratosfēras interesēja. Tā taču fizika!» Ar skolēniem Gatis Latvenergo konkursā ticis pie specbalvas par izveidoto saules enerģijas kolektoru: izliekuši parastu sētas žogu un aplikuši ar veciem kompaktdiskiem.
Skolotājiem par aktuālo vajag runāt arī ar vecākiem. Ja viņi nav saņēmuši vajadzīgo informāciju, rodas nesaprašanās. «Slikti, ja pirmais ziņnesis ir bērna sliktās atzīmes.»
Izvērtēt skolotāja darbu. Katrs misijas skolotājs uzstāda mērķi, ko semestrī vēlas sasniegt. Pēc tam izvērtē, cik no iecerētā skolēns sasniedzis. Vēl viens darba izvērtēšanas veids ir elektroniskā anketēšana, kurā skolēni ziņo, kas viņus skolotāja darbā apmierina, kas ne. «Tā vajadzētu arī citiem skolotājiem. Lai neieslīgst pašapmierinātībā. Vajag sevi arī pašam izvērtēt, padomāt, kurā virzienā izglītoties.» Ar to viņš nedomā gados vecākus skolotājus, jo esot arī trīsdesmitgadīgie, kuri garīgā attīstībā apstājušies. Kā piemēru Gatis min semināru par tehnoloģiju pielietošanu skolās. Beigusies oficiālā daļa, un viņš piedāvājis skolotājiem izmēģināt teoriju ar iPad. Skolotāji aizgājuši.
Pielietot tehnoloģijas. Gatis rāda iPad lietotni, ar kuras palīdzību vienkārši uzzīmēt ģeogrāfisku figūru. Tā ir vienkārša metode salīdzinājumā ar tām, ko Gatis pielietojis, veidojot portālu Macibuvideo.lv. Tajā soli pa solim rādīts, kā risināt sarežģītus fizikas uzdevumus. Uzdevumus ķīmijā un matemātikā izveidojuši citi misijas skolotāji. iPad lieti noderētu stundā, jo katram skolēnam ir citādas zināšanas un, lai nav jāsēž un jāskatās pa logu, bērni var risināt līmenim atbilstošus uzdevumus. Mācīties savā tempā.
Vaicāts, vai skolotāja prestižu skolēna acīs ceļ skolotājs, kam ir iPhone un iPad, Gatis smejas. «Nekādā gadījumā. Viņiem svarīgāk, lai ar skolotāju interesanti. Ko viņš tajā iPad atradis un spēj dot mums.» Ne mazāk svarīgi, ka skolotājs ir «apdeitojies» un zina, kas ir «huļi bļoda netīra». Katrā klasē esot divi, trīs skolēni, kurus tehnoloģijas pavisam neinteresē.
Sarunai pievienojas Lauris Bokišs, kurš strādā par kulturoloģijas skolotāju Rīgas Teikas vidusskolā. «Tehnoloģijas bērni neizmanto ar tādu pašu mērķi kā pieaugušie – ērtības vai rezultāta dēļ. Ar iPad, piemēram, nevar spēlēt Flash spēles.» Arī Lauris ir par to, lai skolā vairāk tiktu izmantotas jaunās tehnoloģijas, ja vien tās lieto jēgpilni. Ja māk iPhone atrast, piemēram, van Goga biogrāfiju.
(Turpinot Gata sākto tematu, blakus sēdošais skolotājs Aleksandrs Vorobjovs pastāsta, ka kādā reģiona skolā nopriecājies, ieraugot, cik labi aprīkota klase ar projektoru pie griestiem. Prasījis pulti. Skolotāja teicās, ka nezinot, kur tā ir. Un vispār! Aparāts tik stipri rūcot, ka nolēmuši neslēgt. Aleksandrs ieteicis nomainīt filtrus.)
Atzīmes likt konsekventi. Gatis novērojis, ka ir skolotāji, pie kuriem atzīmes var labot arī pēc noteiktā laika. «Skola sagatavo situācijām, kas būs dzīvē. Ja mācām, ka atzīmi var labot, pasmaidot un sarunājot, tad – kādu paaudzi audzinām?» Viņš to skaidro ar skolotāju bažām zaudēt bērnus. Nebūs skolēnu, nebūs naudas.
Nedāvināt ziedus. Gatis nesaprot, kāpēc 1.septembrī skolotājiem dāvina ziedus. «Dot ziedus jaunam nepazīstamam skolotājam? Kāpēc?» Vidusskolēni to darot nelabprāt.
Palīdz skaipā rēķināt
Aleksandrs Vorobjovs strādā par fizikas un matemātikas skolotāju Rīgas Mūzikas vidusskolā kopš 2009.gada. Bijis laikraksta Diena žurnālists. Strādājot misijā, ieguvis pārliecību, ka visu var paveikt ar vēlēšanos, ieguldot laiku un enerģiju.
Sākot strādāt skolā, Aleksandrs bijis pārsteigts par dažu skolotāju labestību, pirms stundas viņam novēlot: «Lai tev visi eņģeļi stāv klāt!» Citas teikušas: «Ko viņš vispār var zināt – pedagoģiskās izglītības nav un pašam arī bērnu nav!» Aleksandrs oponē: «Tas nav rādītājs. Zinu kolēģi ar bērniem, kura vārdiski uzbrūk skolēniem.» Šogad Aleksandrs ieguvis vidusskolas matemātikas skolotāja izglītību.
Būt elastīgiem. Ir reizes, kad klase uz stundu atnāk «izsmērēta» un Aleksandra stundas plāns nobrūk. Viņš vispirms pajautā, kas vainas. «Iepriekšējā stundā skolotāja pateikusi, ka tik idiotiskas atbildes no vidusskolēniem dzirdot pirmoreiz mūžā.» Aleksandrs stundu izlēmis sākt ar Madonnas dziesmas Hung up videoklipu no Grammy balvas pasniegšanas ceremonijas. Klipā mūziķi uz skatuves tiek projicēti un izskatās kā dzīvi. Skolēni atplaukuši. Nav noticējuši, ka uz skatuves nebija īsta Madonna, un prasījuši, kā tas iespējams. Tad skolotājs varējis turpināt tās dienas mācību vielu, kas cieši saistīta ar klipu – par hologrammām un polarizācijām.
Veltīt vairāk laika. Anketās par skolotāja darba novērtējumu skolēni atzīmē lielākoties vienu trūkumu: trūkst individuālas pieejas. Aleksandrs gan stāsta, ka tieši ar to viņš neskopojas. Kādu sestdienas vakaru skolēns Skype viņam uzrakstījis, ka nezina, kā atrisināt uzdevumu. Aleksandrs pateicis, ko darīt. Skolēns ticis tālāk galā pats. «Matemātikā visgrūtākais ir pirmais solis – kā sākt risināt.» Tāpēc jāpieiet klāt, jāpastāsta. Jāpaliek ilgāk pēc stundām. Aleksandrs gan arī saprot, ka tādus ieteikumus viņš var dot tāpēc, ka viņam ir laiks un nav jāskrien izņemt paša bērns no dārziņa.
Sekot sev un skolēnam. Aleksandrs savā blociņā pieraksta katra skolēna prasmes. Vēro, vai ir progress. Vai spējis veikt savus skolotāja uzdevumus. «Izglītošanās procesā svarīgākais ir apgūt prasmi mācīties, domāt un kritiski izvērtēt secināto.»
Gūt gandarījumu. Trīs gadu laikā, kopš strādā skolā, Aleksandrs to jūt. Kāda meitene, viņa mudināta, izvēlējās studēt optometriju, tika budžeta grupā. Priecīga. «Mans pluss ir tas, ka pēdējo klašu skolēniem varu izstāstīt augstskolu aktuālo informāciju.» Vēl Aleksandram prieks par kādu noslēgta rakstura meiteni, kuru iekustinājis darboties paša veidotajā mediju pulciņā un iesaistījis kādā mediju nometnē. «Tur man vienubrīd uznāca raudamais, redzot, kā viņa ar visiem sāka runāties, kļūst droša un atvērta.»
Dot, nevis gaidīt. Skolotāji nevēlas dažādot mācību saturu un par pārmaiņām sāk domāt, kad ar klasi jau nonākuši strupceļā. «Nevis uzskaitīt, ko esi jau mācījis, bet padomāt, ko vēl varētu skolēniem dot.» Arī vecākiem jādomā, ko dot bērnam, nevis jāgaida viss no skolas. Kādā sapulcē vecāki bijuši tik destruktīvi, ka Aleksandrs nodomājis: «Kāda laime, ka mācu viņu bērnus, nevis pašus. Iedomājies – vecāki neapzināti sasēdās tajās pašās vietās, kur sēž viņu bērni! Bērna trokšņotāja solā līdzīgā pozā izlaidās arī tēvs.»
Lauku skolas cīnās par bērniem. Jo tā ir nauda. Tomēr skolas kvalitāte nav atkarīga no tā, cik skola tuvu mājām. To novērojuši daudz misijas skolotāji. Igors Grigorjevs, kurš no Iespējamās misijas skolotāja kļuvis par Zaķumuižas pamatskolas direktoru, uzskata, ka kvalitatīvāka izglītība pieejama atkarībā no vecāku sociālekonomiskā stāvokļa un dzīvesvietas. Vēstures skolotājs Sandris Rakauskis, kurš ir misijā Lizuma vidusskolā, gan uzskata, ka laukos var sasniegt augstu līmeni. Kāda skolniece, kurai sākumā vēsture šķitusi garlaicīga, tikusi līdz valsts olimpiādei. «Un tam ir jēga,» saka Sandris. Tieši tāpēc misijai ir vajadzīgi jauni skolotāji. Jo īpaši laukos. Zaķumuižas pamatskolas direktors Igors uzskata, ka sabiedrības pienākums garantēt – «lai kur un kādā ģimenē bērns piedzimis, viņš saņems nepieciešamo atbalstu, lai kļūtu par tādu cilvēku, kāds grib un var būt».
