Šāgada sākumā Rīgā ieradās 54 bulgāri, lai strādātu zivju pārstrādes cehā. Pagājušā gada rudenī Nacionālo bruņoto spēku aviācijas bāzē Lielvārdē manevrēšanas ceļus taisīja turki. Latvijā strādniekus atrast nevar, kaut bezdarba skaitļi lieli
Kaiju ķērkas un melns Porsche Cayenne sagaida pie zivju pārstrādes uzņēmuma Gamma-A administrācijas ēkas Mangaļsalā. Direktors Ivars Pūciņš runāt neraujas, jo nevar atkauties no medijiem, kurus interesē, kā un kāpēc te ieradies bulgāru darbaspēks. Laikā, kad Latvijā bez darba ir desmitā daļa iedzīvotāju. «Atbilde vienkārša – latvieši negrib strādāt,» Ivars sarauc uzacis. Sabožas. Viņam ir aizvainojums uz valsti: maksā nodokļus, lai uzturētu pabalstu sistēmu, kas nestimulē strādāt. Ar pabalstu daudziem pietiekot dropei, un «bieži vien lielai daļai vairāk neko nevajag».
Raud par meitu
Dodamies uz zivju pārstrādes cehu. Smaržo pēc žāvētām zivīm. Direktors atplaukst smaidā un izrāda ražotni. Esot bijusi doma automatizēt pakošanu un kūpināšanu, tomēr pagaidām par vislabāko risinājumu atzīts roku darbs: pirms kūpināšanas katra zivs jāuzver caur aci, katra jānoņem, kompakti jāsaliek bundžā.
Bulgārietes sēž un strādā pie līnijas, kur šprotes jāliek stikla burkās. Sievietes nesmaida. Vēlāk saprotu, kāpēc: zobi švaki. Trīsstūraini, izdrupuši. Nav naudas, lai salabotu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.