Inta Brikše.
Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Inta Brikše no Aleju terases Annās redz pastkartes cienīgus skatus
Bruģētais Aleju pagalms, iegriežot tajā auto, it kā atgādina - šeit mīt rīdziniece! Inta Brikše māj sveicienus, stāvēdama pie sarkano ķieģeļu savrupmājas, virs viņas galvas liegā vējā šūpojas baltu ziedu čemurs - skaistumam to iekārusi virs nama ieejas. Alejās viņa kopā ar abiem dēliem, toreiz trīspadsmit un divdesmit vienu gadu veciem, nokļuva 2002.gada vasarā. Meklēja jauku namiņu laukos ar skaistiem skatiem, kur pavadīt vasaras. Annu ciems piesaistīja ne vien ar ezeru, apaļu kā ola, un meža tuvumu, bet arī ar īpatno ģeogrāfiju - patālu no citām apdzīvotām vietām, vienos zaļos pakalnos! Alejas atrodas nogāzē, zemesceļa malā. Simtgadīgi koki stiepjas gar malām, bet otrpus ceļam - Annas muižas pārvaldnieka mājas drupas, kur savus Latviešus pirms vairāk nekā divsimt gadiem, apgaismības laikā, rakstījis Garlībs Merķelis. Vakaros drupas ir izgaismotas, nav grūti iztēloties teiksmaino atmosfēru, kādā var nonākt pastaigājoties. Profesore Brikše gan pastaigas var arī neveikt: brīnumskaisti skati paveras pa viņas mājas logiem vien - pa virtuves lodziņu redzams ceļš un «Merķeļa drupas», bet mājas pretējā pusē, no verandas, lejup pār nogāzi un pašu izveidotajiem dīķīšiem var vērot Annu ezeru un apkārtnes mežus.
