Gan Brexit, gan Irānas karš rāda labējo populistu politikas agresīvo stulbumu
Pirms desmit gadiem paveicās svinēt Jāņus vietā, kur diena bija saulaina, vakars silts un garajās krēslas stundās debesīs bija redzama reta, skaista dabas parādība — sudrabainie mākoņi, kas teiksmaini lāsmoja tālu, tālu virs mūsu galvām.
Nelielas bažas radīja tikai melni padebeši pie rietumu apvāršņa. Tajā pašā Jāņu vakarā Lielbritānijā notika referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Ik pa brīdim sarunās par politiku kāds uzdeva jautājumu — briti taču nenobalsos par tādu ārprātu? — un tad uzreiz pats sevi mierināja, ka, protams, ne. Tas taču būtu par traku.
Izrādījās, ka paļaušanās uz cilvēku veselo saprātu bija viltus mierinājums un ka var būt pat trakāk. Brexit balsojums bija starta šāviens notikumu virtenei, kas būtiski izmainījusi mūsu ierasto pasaules kārtību, un šī attīstība nebūt nav bijusi uz labo pusi. Šo pārmaiņu skaļākajiem praviešiem patīk sevi pasniegt kā vīrišķības piesātinātus spēka mitriķus, un viņu ideoloģijas galvenais princips ir atrast kādu, kam sadot pa purnu. Taču plātīšanās un kauslība nav veiksmes formula. Jauno «līderu» stulbā, agresīvā izrādīšanās padara gan viņus pašus, gan viņu valstis vājākas un nožēlojamākas.
