Žurnāla rubrika: Svarīgi

Zeme, kas turpina mazgāt

Posted on janvāris 27, 2016 by - Tēma

Politiķi un banku uzraugi gadiem pasīvi noskatījās, kā caur Latvijas bankām atmazgā bijušās PSRS valstīs nozagtus miljonus. Pēkšņi valsts sākusi skarbi rīkoties, piespriežot rekordsodu Ukrainas PrivatBank un ierobežojot starptautiski pazīstamo «veļasmašīnu» Trasta komercbanku. Pirmdien no amata atkāpās banku regulatora šefs Kristaps Zakulis. Kāpēc tā notiek?

Pagājušā gada rudenī divu ietekmīgu Saeimas drošības komisiju vadītājiem Vašingtonā notika ne pārāk patīkama saruna ar ASV finanšu ministra vietnieku terorisma finansēšanas apkarošanā. «Kaut arī valsts ir maza, dolāru apjoms, kas iziet caur jūsu finanšu sistēmu, ir viens procents no visiem ASV dolāru darījumiem pasaulē. Tas ir mērāms simtos un simtos miljonu. Jums ir jāspēj to kontrolēt. Kā to darāt, ir jūsu ziņā,» Daniela Glasera (Daniel Glasser) vārdus Re:Baltica atstāsta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijas vadītājs Ainārs Latkovskis. Līdzīgs vēstījums Latkovski un Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāju Solvitu Āboltiņu sagaidīja Valsts departamentā.

Beidzot jāsāk nopietni apkarot cauri Latvijai plūstošā netīro miljonu straume – katrā iepazīšanās vizītē Rīgā pieminēja arī jaunā ASV vēstniece. Latvijas ārlietu ministra uzmanību uz to sarunās vērsa ASV valsts sekretāra tuvi līdzgaitnieki.

Risks saņemt pļauku valsts prestižam, ja attīstīto valstu klubs Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) šogad atteiktos Latviju uzņemt, iespēja palikt bez pēdējā dolāru korespondentkonta Rietumu finanšu iestādē, kas vēl strādā ar Latvijas bankām, bet galvenokārt ASV spiediens ir trīs iemesli, kāpēc Latvijas politiskā elite un banku uzraugs beidzot ir modušies no letarģijas.

Vēsture atkārtojas

Šī nav pirmā reize. Pirms desmit gadiem ASV pretenzijas pret Latviju kā bijušās PSRS valstu netīrās naudas galveno «veļasmašīnu» beidzās ar divu banku palikšanu zem vesera – VEF bankai atņēma licenci, Multibankai vairākkārt mainījās īpašnieki un nosaukums, bet līdz ASV un ES sankciju ieviešanai tā atradās Krievijas prezidenta bērnības draugu, brāļu Rotenbergu kontrolē.

2005. gadā Latvija solīja situāciju uzlabot un mainīja likumus, prasot bankām noskaidrot ārzonu kontu īpašniekus. Toreizējais premjers Aigars Kalvītis kritizēja prokuratūru un izveidoja Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas padomi savā vadībā. Brīdi politiskā uzmanība turējās, tad atslāba. Struktūra, kas vēlāk tika pārdēvēta par Finanšu sektora attīstības padomi, pēdējo reizi sanākusi pirms diviem gadiem – 2014. gada februārī.

Šobrīd Latvijas bankas kā naudas atmazgāšanas starpnieces parādās skaļākajos darījumos, kuros figurē bijušās PSRS valstis. Caur Latvijas bankām izgāja korupcijas dolāri, kuru izzagšanu no Krievijas budžeta izmeklēja vēlāk cietumā mirušais Hermitage Capital jurists Sergejs Magņitskis. Tāpat arī gāztā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča līdzgaitnieka Sergija Kurčenko dolāri, kurus pa pasauli mēģina sadzenāt Ukrainas likumsargi. Un Krievijas dzelzceļa nelikumīgie iepirkumi. Jaunākais skandāls, kurā atkal iesaistīta Latvijā, ir Moldovas bankām nozagtais miljards.

Mūsu politiskā elite uz to līdz šim mierīgi noraudzījās, tāpat kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). No gandrīz pusotra simta FKTK darbinieku ar naudas atmazgāšanas apkarošanu līdz šim tieši nodarbojās 3-5 cilvēki. Līdz 2014. gada maijam lielākais likumā paredzētais sods par šo pārkāpumu bija 142 000 eiro. Mazs risks iepretim banku peļņai. Ne FKTK prasīja, ne likumdevējs rosināja to palielināt. Daudz lielākus sodus – līdz 10% no bankas neto ienākumiem (kas realitātē var nozīmēt miljonos mērāmas summas) – noteica tikai tāpēc, ka šādu normu pieņēma Eiropas Savienība.

Tomēr pagājušā gada nogalē situācija pēkšņi mainījās, Latvijā sākās vētraina darbība. PrivatBank decembrī saņēma rekordlielu – divu miljonu eiro – sodu par savu lomu Moldovas miljarda nozagšanā. Pagājušajā nedēļā regulators noteica būtiskus ierobežojumus Trasta komercbankai. Tam sekoja FKTK vadītāja Kristapa Zakuļa atkāpšanās. Ja viņš nebūtu aizgājis pats, Latvijas Bankas vadītājs un finanšu ministrs būtu prasījuši Saeimai viņu atlaist.

Vētrainā aktivitāte skaidrojama ar politiskajās aprindās sākušos paniku, ka pielaidīgā attieksme pret naudas atmazgāšanu (pret to arvien uzstājīgāk iebilst ASV) var kļūt par iemeslu Latvijas neuzņemšanai OECD. Otrs risks ir ASV dolāru korespondējošā konta slēgšana Deutsche Bank – pēdējā Rietumu kredītiestādē, kas vēl strādā ar Latvijas bankām (banka atteicās to komentēt). Tas būtu cirtiens pa nerezidentu banku biznesa modeli, jo nāktos meklēt starpniekus Āzijā un citur. Tas biznesu padarītu lēnāku. Un dārgāku.

«Mēs gaidām, ka Latvija darīs vairāk, lai nosargātu ASV un starptautisko finanšu sistēmu integritāti, un turpināsim vērsties pret bankām jebkur, kur tās radīs naudas atmazgāšanas raizes un riskus ASV finanšu sektoram,» Re:Baltica paskaidroja kompetenti ASV avoti. ASV Finanšu ministrijas atbilde ir diplomātiskāka – tā regulāri aicinot valstis īstenot spēcīgu uzraudzību, un tas attiecoties uz lieliem Eiropas finanšu centriem, ieskaitot Latviju.

Nacionālās drošības jautājums

Latvijā, kur dzīvo nepilni divi miljoni iedzīvotāju, ir izveidojies neparasti liels banku sektors. No 17 bankām 13 strādā galvenokārt ar nerezidentiem. Viņiem pieder vairāk nekā puse visas Latvijas bankās noguldītās naudas. Tas ir riskants, bet ļoti ienesīgs bizness īpašniekiem (par divām no trim lielākajām Latvijas bankām pēdējos gados kļuvušas nerezidentu apkalpotājas ABLV un Rietumu banka). 

Baņķieru vēsturiskās saites, krievu valodas un mentalitātes zināšanas un gatavība ielaisties riskantos un krāpnieciskos darījumos banku sektoram piesaista klientus galvenokārt no bijušās PSRS valstīm. 80% no visiem nerezidentu klientiem Latvijas bankās nāk tieši no NVS.

Diplomātiskajās sarunās ASV regulāri pievērsa uzmanību Latvijas banku sektoram, bet jo īpaši pēc Krievijas agresijas Ukrainā, kad pasaulē sāka meklēt sankcijām pakļauto Krievijas un Ukrainas amatpersonu mantu, Re:Baltica atklāja ar situāciju detalizēti pazīstami diplomātiskie avoti.

«Latvija sevi uzdod par finanšu centru, bet amerikāņi saka: ikvienam finanšu centram, kas veic starptautiskos naudas pārskaitījumus dolāros, ir jāiegulda adekvāti līdzekļi banku kontrolē. Tas ir ne tikai biznesa, bet arī nacionālās drošības jautājums,» raksturo Latvijas vēstnieks ASV Andris Razāns.

Šo sakarību beidzot aptvēra arī politiskā elite un banku regulators. Divas reizes īsā laikā – septembrī un decembrī – uz augstāko drošības apspriedi, prezidenta vadīto Nacionālās drošības padomi, izsauca FKTK vadītāju Kristapu Zakuli. Līdz šim nekas tāds nebija noticis. Sanāksmju viesi un darba kārtība ir slepeni, līdz ar to iegūt oficiālu informāciju par to nav iespējams.

Pirms Ziemassvētkiem Zakulim «mazgāja galvu» Saeimas budžeta komisijā. Pēkšņi tika atrasta virkne trūkumu FKTK darbā, solīti papildu resursi personāla palielināšanai (ar naudas atmazgāšanas jautājumiem turpmāk strādāšot astoņi cilvēki), un pieprasītas regulāras uzrauga atskaites Saeimas deputātiem. Runas par Zakuļa nomaiņu uz brīdi pieklusināja tikai valdības krišana.

«Uzmanības centrā vienmēr ir likumi, jo tie ir acīmredzami un dod iespēju parādīt rīcību. Taču, ja nav vajadzīgās ieviešanas, tad vienalga, cik stingrs ir regulējums,» saka Ņujorkas Universitātes profesors Marks Galeoti (Mark Galeotti), kurš kopā ar kolēģi Endrū Bouenu (Andrew Bowen) pirms pāris gadiem akadēmiskā pētījumā analizēja Latvijas situāciju naudas atmazgāšanas jomā. Galeoti pērn novembrī piedalījās Rīgas konferencē, kur runāja par Rietumu attiecībām ar Krieviju. Arī uz NVS valstīs nelegāli iegūtās naudas atmazgāšanu viņš aicina raudzīties no nacionālās drošības viedokļa un pajautāt sev – kurā pusē Latvija īsti ir?

Dzinulis OECD

Viens no Saeimas komisijas sasaukšanas iemesliem bija neparasti kritiskais OECD ekspertu ziņojums par Latvijas padarīto naudas atmazgāšanas apkarošanā. Analīzē teikts, ka «korupcijas un ārzemēs iegūtu kukuļu naudas atmazgāšanas līmenis Latvijā ir ievērojams, jo banku sektorā ir augsts nerezidentu klientu īpatsvars». Tika minēta gan Kirgizstānas prezidenta un citu amatpersonu kukuļošana, pie kuriem Kanādas kompānijas nauda nonāca caur kādu Latvijas banku; gan Hewlett-Packard atzītā Krievijas amatpersonu piekukuļošana ar Vācijas starpnieka un Latvijas banku palīdzību.

OECD secināja, ka esošā uzraudzības sistēma nav spējusi pamanīt vairākus liela mēroga naudas atmazgāšanas darījumus un par tiem uzzina no preses. Piespriestie sodi bijuši zemi, likumā noteiktās prasības bankām – nepietiekamas, pārbaudes – pārāk retas, bet banku uzraugs – kusls.

Zakulis, ko Re:Baltica intervēja novembrī, tam nepiekrīt un atsaucas uz Eiropas Padomes Latvijas novērtējumu Moneyval, kurā secināts – institucionāli un regulējuma ziņā Latvija naudas atmazgāšanas novēršanai ir izdarījusi nepieciešamo. Kā pēdējo būtisko ieguldījumu uzraudzības stiprināšanā Zakulis min pastāvīga padomnieka nosūtīšanu uz ASV – viņa uzdevums ir uzturēt komunikāciju starp abu valstu iestādēm. Presei tika slavēta amatā ieceltā Arņa Lagzdiņa izglītība un pieredze darbā ar Pasaules Banku, taču nepateikts palika cits fakts. Lagzdiņš bija arī nelabu galu ņēmušās Parex bankas viceprezidents. Tieši Parex 90. gadu vidū iemina nerezidentu biznesa taciņu. 

FKTK, sajutusi svelmi, divas darbdienas pirms gaidāmās pirts Saeimā paziņoja par skarbām sankcijām: divu miljonu eiro sods PrivatBank, prasība nomainīt valdi un individuāli naudas sodi visiem tās locekļiem. Tās pašas izrādes nākamajā cēlienā tika iesaistīta arī Valsts policija. Pēc pāris dienām tā aizturēja divus Trasta komercbankas (TKB) darbiniekus par iespējamu naudas atmazgāšanu kādā citā lietā. Pagājušajā nedēļā TKB noteikti ierobežojumi: klienti nevar veikt nevienu operāciju, kurā iesaistīti vairāk nekā 100 000 eiro.

Taču gan OECD ziņojums, gan Re:Baltica intervētie eksperti apliecina, ka problēma nav meklējama Latvijas likumos, bet gan neparasti pielaidīgajā regulatora un likumsargu attieksmē.

Aktivizējas lobijs

Vienlaikus ar asāku vēršanos pret naudas atmazgāšanu sarosījies arī nerezidentu banku lobijs – par tā interesēm cīnās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kuras biedres ir lielākās nerezidentu bankas, un arī Latvijas Komercbanku asociācija. Šīs idejas iznēsā arī jaunā domnīca Certus ar kādreiz daudzsološo akadēmiķi, vēlāk Zatlera Reformu partijas un Vienotības politiķi Vjačeslavu Dombrovski priekšgalā.

Oktobra beigās domnīca Certus Mālpils muižā Latvijas politiskās un biznesa elites pārstāvjiem prezentēja ziņojumu par Latvijas konkurētspēju. Forumu atklāja Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Blakus viņam zāles pirmajā rindā sēdēja Vjačeslavs Dombrovskis, bet aiz viņa – Latvijas lielākās nerezidentus apkalpojošās bankas ABLV līdzīpašnieks un par valsts bagātāko cilvēku vairākus gadus dēvētais Oļegs Fiļs. Šis foto lielā mērā simbolizē jaunās domnīcas esenci: nerezidentu banku nauda, cienījamu cilvēku sejas, sakari politikā.

«Nezinu, no kurienes tāds priekšstats,» Dombrovskis nevēlas, ka viņa vadītā domnīca tiek uzskatīta par nerezidentu banku lobiju. Certus mājaslapa vēsta, ka domnīcai ir 100% privāts finansējums, taču naudas devējus tā neatklāj. Uz jautājumu, vai galvenais sponsors ir ABLV, Dombrovskis neatbild, taču norāda, ka organizāciju finansē tie paši, kas atbalstījuši konkurētspējas ziņojumu. Bez ABLV bankas, kas norādīta kā pirmā, sarakstā ir arī Latvijas Komercbanku asociācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, būvkompānija LNK Industries, Rīgas Stradiņa universitāte, Lattelecom un Grindex (Stradiņa universitāte un Grindex finansiālu ieguldījumu noliedza, LNK neatbildēja). 

Certus padomes sastāvā ir vairāki ar nozari saistīti cilvēki. Tajā ir gan ABLV bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks Vadims Reinfelds, gan ilgus gadus nerezidentu banku intereses pārstāvošais Aivis Ronis – viņš vadīja Latvijas Privātbanku asociāciju un tās priekšteci Latvijas Amerikas finanšu forumu, kuru biznesam kritiskajā 2005. gadā izveidoja piecas nerezidentu bankas, arī ABLV. Ronis skaidro, ka domnīcā iesaistījies, jo atbalsta privātā kapitāla piesaisti pētniecības potenciāla celšanai: «Es piedalos padomes sēdēs, un tur nav ABLV diktētas dienaskārtības vai nerezidentu dienaskārtības».

Taču Mālpilī prezentētajā domnīcas ziņojumā viena no daļām faktiski ir «ārzonu nodokļa» reklāmraksts. Autori iesaka pārvilināt Latvijas banku pakalpojumus izmantojošās ārzonu firmas uz Latviju, piedāvājot tām izcili labvēlīgu nodokļu režīmu. Uzņēmumu ienākuma nodokli ne lielāku par 2% (parastās 15% likmes vietā), divus gadus ilgas nodokļa brīvdienas (summā līdz 200 000 eiro) un piecus gadus ilgu atbrīvojumu no sociālo iemaksu pensijas daļas. Ar Valsts ieņēmumu dienestu šie Latvijā pārreģistrētie uzņēmumi varētu komunicēt angļu valodā. Pretī ziņojums sola «jaunu nozīmīgu nodokļu plūsmu» un «augsti atalgotas jaunas darbavietas». Par naudas atmazgāšanas risku, kas Latvijā jau pašlaik ir augsts, un kaitējumu valsts reputācijai ziņojumā nav ne vārda.

Līdzīgs priekšlikums, kas ieguvis apzīmējumu «Latvijas ofšorizācija», neilgi pirms Mālpils foruma jau nonāca Saeimā. To aizstāvēja Nacionālās apvienības deputāts Imants Parādnieks. Deputāts Re:Baltica skaidro, ka priekšlikumu viņam «no tīras sirds, ar labiem nodomiem» atnesusi LTRK viceprezidente Lienīte Caune un atbalstījis Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis. Taču viņi neesot pietiekami informējuši par riskiem, tāpēc Parādnieks to vēlāk nav atbalstījis. Deputāts joprojām uzskata, ka pie tā izskatīšanas vajadzētu atgriezties, skaidri nodalot «melno naudu», pret kuru jācīnās, un godīgos nerezidentus.

Komercbanku asociācija ārzonu nodokļa ieviešanu nevirzīja, jo daļa biedru – vietējā tirgū strādājošo banku – šādu nodokli neatbalsta. Taču asociācijas vadītājs Bičevskis uzskata – lai gan LTRK priekšlikums bijis pārāk agresīvs, ja pastiprinātu risku vadību, Latvijai savas jurisdikcijas piedāvāšana nerezidentiem būtu ekonomiski izdevīga. Arī Bičevskis ir Certus padomes loceklis.

Tikmēr citās domās ir viena no elitārākajām Latvijas mācību iestādēm Rīgas Ekonomikas augstskola (SSE Riga), kas apņēmusies nestrādāt ar Certus un pārtraukt sadarbību ar abiem agrākajiem pasniedzējiem, kas darbojas domnīcā, Vjačeslavu  Dombrovski un Dauni Aueru. Vicerektors Anderšs Aleksandersons skaidro, ka skola «nestrādā ar organizācijām vai cilvēkiem, kurus finansē vai kuri pārstāv nerezidentu banku intereses, jo pastāv augsts risks, ka mūsu vārdu var saistīt ar naudas atmazgāšanu – darbību, ko mēs neuzskatām par slavējamu».

Atbalstu Latvijas «ofšorizācijai» pērn Saeimā panākt neizdevās. Šonedēļ parlaments balsos par likuma izmaiņām, kas paplašina banku pienākumu novērtēt politiski ietekmīgu personu ģimenes locekļus un draugus. Pret to iebilst banku asociācija, norādot, ka tā var nonākt līdz katra ceturtā Latvijas iedzīvotāja pārbaudei. Drīz parlamentu gaida arī diskusijas par vēl skarbākiem ES virzītiem sodiem bankām par naudas atmazgāšanu, kur augstākā robeža būs 10% no bankas apgrozījuma. Jautājums, vai virzīšanās prom no netīrās naudas «veļasmašīnas» lomas turpināsies arī pēc OECD izšķirošā balsojuma par Latvijas uzņemšanu pavasarī, paliek atklāts.

Atmazgāti miljardi, notiesāto nav

Pēdējo gadu skaļākās naudas atmazgāšanas lietas, kurās iesaistītas dažādas Latvijas bankas

Moldovas miljards 
2015. gadā starptautiskā detektīvaģentūra Kroll ziņoja par viena miljarda dolāru izzagšanu no Moldovas bankām. Shēmā minētas trīs Latvijas bankas – PrivatBank, Pasta banka un ABLV. Kroll ziņoja, ka uz bankā PrivatBank atvērtiem ārzonas uzņēmumu kontiem 2014. gada novembrī divu dienu laikā tika pārskaitīti vairāk nekā 900 000 dolāru. Trīs lielākās Moldovas bankas sagruva, valstij bija jāiegulda miljoni noguldītāju glābšanā. Rudenī sākās protesti un demisionēja valdība. Politisko krīzi izmanto prokremliskie spēki, kuriem ir cerības uzvarēt ārkārtas vēlēšanās.

Sods. Latvijas banku regulators novembrī sodīja PrivatBank ar līdz šim lielāko naudas sodu – diviem miljoniem eiro. Janvārī lūdz arī sākt kriminālprocesu.

Ukraina – Kurčenko
Pēc Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča režīma gāšanas kopā ar viņu no valsts pagaisa arī pašpasludinātais miljardieris Sergijs Kurčenko. Viņa bagātības avots it kā bijusi starpniecība Krievijas un Ukrainas gāzes darījumos, taču tiek uzskatīts, ka viņš bija izkārtne Janukoviču ģimenes darījumiem. Ukrainas likumsargi Kurčenko tur aizdomās par aptuveni 1,6 miljardu ASV dolāru piesavināšanos. 2015. gada oktobrī Kijevas tiesa pieprasīja Latvijai iesaldēt 14 ārzonas uzņēmumu kontus ABLV un Reģionālajā investīciju bankā. 

Sods. Latvijā sākts kriminālprocess.

Krievijas dzelzceļš
2012. gada pavasarī Londonā algots slepkava mēģināja nogalināt Krievijas eksbaņķieri Germanu Gorbuncovu. Viņš nodeva Reuters un Novaya Gazeta žurnālistiem datubāzi ar viņam agrāk piederošās STB bankas darījumiem. Atklājās, ka vismaz 43 valsts uzņēmuma Krievijas dzelzceļš iepirkumi par 340 miljoniem dolāru bijuši sarunāti. Izmeklēšana aprāvās Latvijas bankās, uz kurieni pārskaitīja naudu starpniekiem. Pamatā figurē Trasta komercbanka. Kopumā pārskaitītā summa nav zināma. Viens no žurnālistiskā pētījuma autoriem min «simtiem miljonu dolāru». 

Sods. Izmeklēšana Latvijā nav sākta, jo Krievija to nav lūgusi.

Magņitska lieta
2009. gadā Krievijas cietumā nomira fonda Hermitage Capital jurists Sergejs Magņitskis. Viņš izmeklēja korupcijas shēmu, kurā augstas Krievijas ieņēmumu dienesta amatpersonas izzaga no valsts budžeta vismaz 260 miljonus dolāru. Magņitska kolēģi izpētīja, ka 63,2 miljoni dolāru nozagtās naudas izgāja arī caur sešām Latvijas bankām – Baltic International Bank (8,5 miljoni dolāru), Trasta komercbanku (5,75 miljoni) Rietumu banku (2 miljoni), Aizkraukles banku ABLV (1,2 miljoni), Baltic Trust Bank (gandrīz miljons), Paritāte (PrivatBank; gandrīz 0,5 miljoni).

Sods. Latvijas banku uzraugs 2013. gadā  sodīja publiski nenosauktu banku ar 140 000 eiro naudas sodu. Re:Baltica secināja, ka tā ir PrivatBank. Krimināllieta iesprūdusi policijā.

Moldovas «veļas mašīna»
No 2010. līdz 2014. gadam no Krievijas caur Moldovu Latvijas Trasta komercbankas kontos nonāca ap 20 miljardiem ASV dolāru. Lielbritānijas ārzonas uzņēmumi cits citam bija it kā aizdevuši milzu summas. Aizdevumu garantēja Krievijas bankas un kāda Moldovas privātpersona. Kad fiktīvi aizdotie līdzekļi netika atmaksāti, Moldovas tiesas lika parādus segt Krievijas bankām.

Sods. Izmeklēšana nenotiek.

Kazahstānas miljards
Bijušais Kazahstānas baņķieris Muhtars Abliazovs tiek apsūdzēts par to, ka izpumpēja no paša vadītās bankas vairāk nekā 10 miljardus dolāru. Shēmā izmantoja 30 ārzonu firmas, kuru direktors uz papīra bija Latvijas pilsonis. Aptuveni viens miljards dolāru izgāja caur Trasta komercbanku, taču darījumos bija iesaistītas vēl trīs Latvijas bankas – Aizkraukles banka, Rietumu banka, komercbanka Baltikums.

Sods. Latvijas banku regulators pārkāpumus neatrada. Kriminālizmeklēšanā vienu Kazahstānas pilsoni atzina par aizdomās turēto, materiāli nosūtīti Kazahstānai.

Francijas ārzonu karalis
2011. gadā Francija sāka izmeklēšanu pret uzņēmumu France Offshore aizdomās par 700 miljonu eiro nodokļu nemaksāšanu. Franču mediji to sauc par vienu no lielākajām nodokļu krāpniecības lietām valsts vēsturē. France Offshore klienti dibināja 700 ārzonu firmu, tās visas atvēra kontus Rietumu bankā.

Sods. Latvijas banku uzraugs sodīja kādu banku, bet tās nosaukumu un soda apmēru neatklāj. Policija izmeklēja, un lieta nodota Francijai ar Francijas, Austrijas un ASV pilsoni kā aizdomās turētajiem.

Meksikas narkokarteļi
2010. gadā viena no lielākajām Amerikas bankām Wachovia tika sodīta ar 160 miljonu dolāru naudas sodu, jo palīdzēja slēpt Meksikas narkotiku baronu naudu, kopumā 378 miljardus. Vismaz 40 miljoni narkokarteļa naudas Wachovia bankā Londonā tika pārskaitīti caur Latvijas Baltic International Bank. 

Sods. Izmeklēšana Latvijā netika sākta.

Bizness un sodi

Dati: FKTK

9 miljonu noslēpums

Posted on janvāris 27, 2016 by - Analīze

Ministrija neatklāj, kam samaksāta nodokļu maksātāju nauda, lai paturētu valsts īpašumā 16% airBaltic akciju

Kamēr sabiedrības uzmanību pērnā gada nogalē piesaistīja skandāls ar jauno airBaltic investoru, pavisam klusi noslēdzās cits liels darījums – vairākus gadus ilgušie kašķi par aviosabiedrības obligācijām un daudzo tiesvedību žņaugiem, kur pie sarunu galda sēdējis arī Andris Šķēle. Sarunas noslēdzās ar «mierizlīgumu», kā to dēvē valsts amatpersonas. Darījums nodokļu maksātājiem izmaksājis deviņus miljonus eiro bez tiesībām uzzināt, kam īsti nauda samaksāta – šo informāciju Satiksmes ministrija noslepenojusi. Ir izpētītais gan apliecina jau iepriekš rakstīto – aiz sapiņķerētajiem darījumiem vīd «konsultanta» Šķēles vārds.

Negrib, tomēr samaksā

Ekspremjeram Andrim Šķēlem nekad tieši vai pastarpināti nav piederējušas nacionālās aviokompānijas airBaltic obligācijas – tā viņš pats Ir apgalvoja 2013. gadā. Tolaik airBaltic problēmu risinājumus palīdzējis meklēt kā konsultants – līdzās bijušajam satiksmes ministram Aivim Ronim un konsultantam Prudentia. «Mana vienīgā darbavieta ir SIA Uzņēmumu vadība un konsultācijas. Vai tur kāds brīnums, ka ik pa laikam pie manis griežas pēc kāda padoma? Un par daudziem biznesu aspektiem, bet visi tie ir bijuši nopietni un patstāvīgi cilvēki, lai es jebko komentētu bez viņu piekrišanas,» telefona īsziņā rakstīja Šķēle. Tolaik neoficiāli izskanēja, ka par daudzo tiesvedību atsaukšanu, kurās ierauts airBaltic, aizkulišu sarunās tiek prasīti 27 miljoni eiro, savukārt personas, kas saistītas ar tiesvedību ierosināšanu, vedināja domāt par paša «konsultanta» Šķēles interesēm.

Toreiz aviokompāniju žņaudza gandrīz 20 tiesvedību, tajā skaitā arī no apšaubāmiem pretendentiem uz airBaltic bijušā mazākuma akcionāra Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS) obligācijām – to nominālvērtība ir 20,1 miljons eiro, un tās nodrošina īpašumtiesības uz 16,11% airBaltic kapitāldaļu. Tomēr tolaik nekas neliecināja, ka valdība būtu gatava pakļauties spiedienam un maksāt. Tieši pretēji – amatpersonas apgalvoja, ka nekādai kompensāciju izmaksai nav pamata, ja vien ir uzticība Latvijas tiesu sistēmas spējai spriest taisnīgu tiesu. Valsts amatpersonas pauda, ka BAS obligācijas pie trešajām personām nonākušas prettiesiski – jo vienošanās par vērtspapīru emisiju nepieļāva to tālāku nodošanu.

Taču gāja laiks, mainījās Saeima un valdība, un izplēnēja paļāvība uz taisnīgu risinājumu tiesā. «Pašreizējā situācijā valdība bija spiesta izvēlēties – turpināt cīnīties tiesās, uz gadiem apturot uzņēmuma attīstību, vai tomēr samaksāt par mierizlīgumu un iegūt obligācijas,» tagad saka bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss (Vienotība). Valdība par šādu rīcību izšķīrās slēgtā sēdē pērn aprīlī, kad Matīss vadīja ministriju, taču darījums noslēdzās novembrī – pēc tam, kad Laimdota Straujuma jau bija pieprasījusi ministra demisiju.

Matīss pauž, ka darījums esot izdevīgs valstij un «izlīguma summma bija atbilstoša konkrētajai situācijai». Viņš gan atzīst, ka obligācijas vispār nedrīkstēja nekur aizceļot, taču reāli tas bija noticis, tāpēc valdībai vajadzējis meklēt risinājumu, lai airBaltic pēkšņi neparādītos aizdomīgi mazākuma akcionāri.

Ministrijas komercnoslēpums

Darījuma detaļas Satiksmes ministrija jo-projām neatklāj. «Pieprasītā informācija satur komercnoslēpumu, jo tā ir saistīta ar airBaltic Corporation komercdarbību,» teikts valsts sekretāra Kaspara Ozoliņa rakstiskā atbildē uz Ir jautājumu, kas un par ko ir saņēmis deviņus miljonus nodokļu maksātāju naudas.

Ir jau vairākkārt vēstījis – stāsts par airBaltic obligācijām sākās 2010. gadā, kad valsts un toreizējā airBaltic šefa Bertolta Flika uzņēmums BAS vienojās emitēt obligācijas, lai palielinātu lidsabiedrības pamatkapitālu un risinātu finanšu problēmas. Kad 2011. gadā  airBaltic bija bankrota priekšā, valsts pārņēma BAS piederošās kapitāldaļas par vienu latu un lidsabiedrības glābšanā ieguldīja desmitiem miljonu eiro, taču BAS piederošās airBaltic obligācijas 20 miljonu eiro nominālvērtībā neskaidros apstākļos nonāca citu personu rokās, lai gan akcionāru vienošanās šādu iespēju liedza.

Sākotnēji ķīlas tiesības uz obligācijām realizēja Norvik banka un tālāk viena pēc otras tās ieguva firmas ar 2000 latu pamatkapitālu – Veriko un Sevra, kas savukārt vērsās ar vairākām prasībām tiesā, pretendējot uz īpašumtiesībām airBaltic un traucējot uzņēmuma darbību.

Lai arī nevienā tiesu instancē nevienā lietā vēl nebija pieņemts gala lēmums, pērn pavasarī Straujumas valdība saņēma piedāvājumu vienoties par tā dēvēto mierizlīgumu. Oficiāli amatpersonas tā detaļas neatklāj, taču Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka piedāvājumu iesniegusi Nordea banka un tas paredzēja, ka banka saņem deviņus miljonus eiro, ja nodrošina airBaltic obligāciju nonākšanu valsts īpašumā un visu dažādo pušu tiesvedību prasību atsaukšanu. Kā tieši banka var to panākt un vai mierizlīgumu tā piedāvājusi, pārstāvot kādu trešo pusi, Nordea atteicās Ir atbildēt, un arī ministrija to nekomentēja.

«Kapēc valdība tam [piedāvājumam] piekrīta – banka ir pakļauta Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības procedūrām, un visi darījumi ir rūpīgi izsekojami, līdz ar to mums nebija nekādu šaubu, ka var parādīties kādas neskaidras transakcijas,» stāsta Matīss. Viņš uzsver – ja piedāvājums nāktu no «kaut kādas nezināmas ofšoru kompānijas, tad varētu spekulēt daudz ko», bet bankas tiek stingri kontrolētas un tāpēc «caurspīdīgāku procedūru šinī gadījumā [atrast] bija grūti».

Šķēles pēdas

Par caurskatāmību gan šajā lietā nekas neliecina – slēpta tiek pat informācija, kas gala beigās saņēma vasts pārskaitītos deviņus miljonus, un arī summa oficiāli netiek apstiprināta.

Atskatoties uz procesu virkni, kopsakarības vedina domāt, ka daudzās tiesvedības organizējusi viena un tā pati cilvēku grupa, bet aiz darījumu ķēdes vīd ar «konsultanta» Šķēles ģimenes uzņēmumiem pastarpināti saistītu firmu un to pārstāvju vārdi.

Šādas pēdas var atrast gandrīz visos posmos, kas saistās ar neceļos aizgājušajām airBaltic obligācijām. Sākot jau ar pirmo publiski zināmo obligāciju ieguvēju Veriko, kas savulaik saņemis 74 000 eiro aizdevumu no Šķēles ģimenei pastarpināti piederošās firmas Inpo 13 – par to ziņoja portāls Delfi, atsaucoties uz tā rīcībā esošiem firmas Veriko kontu izrakstiem Norvik bankā. 

Otrais publiski zināmais šo obligāciju īpašnieks – necilā Pārdaugavas dzīvoklī reģistrētā firma Sevra – visu savu mantu par 24 miljoniem eiro ieķīlāja uzņēmumam Tālavas investīcijas. Šī firma piederēja Normundam Nebojam, kura vārds atrodams vairākos ar Šķēles un uzņēmēja Aināra Šlesera interesēm saistītos uzņēmumos, to skaitā Jahtu serviss Andrejosta (daļēji pieder Inpo 2), dzīvokļu īpašnieku biedrībā Centrus, kas Rīgā reģistrēta tajā pašā Dzirnavu ielas adresē, kur reģistrēti vairāki Šķēles ģimenei piederoši uzņēmumi.

Pagājušā gada nogalē līdz ar tā dēvētā mierizlīguma spēkā stāšanos pārmaiņas notikušas arī Tālavas investīcijās – Nebojs to pārdevis. Jaunais īpašnieks ir uzņēmums Finanšu restrukturizācijas risinājumi, kas vairākus gadus pieder maksātnespējas administratoram Armandam Strodam, bet iepriekš Šķēles ģimenes uzņēmumam Inpo 7. Interesanti, ka arī Finanšu restrukturizācijas īpašumi 2012. gadā neveiksmīgi prasīja BAS maksātnespēju 10 000 latu parāda dēļ, bet tagad šai firmai pilnībā pieder uzņēmums Tālavas investīcijas, kam par labu bija ieķīlāta strīdīgo airBaltic obligāciju pēdējā īpašnieka – firmas Sevra – visa manta.

Uzņēmumu reģistrs liecina, ka Strods līdz ar viņam piederošo firmu Finanšu restrukturizācijas īpašumi šobrīd ir vienīgais īpašnieks vēl virknē uzņēmumu, kur savulaik darbojās Šķēles ģimenes biznesmeņi, to skaitā FRR Investment (bijušais Inpo 18), Eksetekss (savulaik caur virkni firmu piederēja Inpo 12 un citi).

Šķēle uz tiešu žurnāla Ir jautājumu, vai pats vai ar viņu saistīti uzņēmumi saņēmuši no valsts naudu tā dēvētā mierizlīguma ietvaros, telefona īsziņā atbildēja: «Paldies par izrādīto uzmanību. Atvainojiet, bet atturēšos sniegt jebkādus komentārus jūsu žurnālam.» Pārbaudīt, pie kā tad nonākuši deviņi miljoni, nav iespējams, jo politiķi izdarījuši visu, lai šo darījumu paturētu slepenībā.

Rāmi, lēnām

Posted on janvāris 27, 2016 by - Analīze

Valdības veidošanā pēc amatu dalīšanas vētras plāno pievērsties precīzai mērķu definēšanai

Pamatīgi un bez steigas – tā var raksturot premjerministra kandidāta Māra Kučinska (ZZS) stilu jaunās valdības veidošanā. Punktu sarunām par atbildības sfēru sadali starp koalīcijas partneriem – paša pārstāvēto ZZS, Nacionālo apvienību un Vienotību – Kučinskis iecerējis pielikt ceturtdien, dienā, kad iznāk šis žurnāla numurs. Tas ir divas nedēļas pēc tam, kad Valsts prezidents viņam uzticēja šos pienākumus, bet balsojums Saeimā par uzticību jaunajam kabinetam plānots vēl pēc divām nedēļām, 11. februārī. Kāpēc vajadzīgs tik ilgs laiks? «Tāpēc ka negribu, lai sadala amatus atsevišķi ministri, kuri domās, ka varēs trīs gadus sēdēt. Man ir nepieciešams koalīcijas līgums, nepieciešama deklarācija un nepieciešams vienoties, kā tas mehānisms strādās,» saka Kučinskis.

Nav jau tā, ka viss notiek gludi un raiti. Vislielākā aizķeršanas bijusi sarunās ar Vienotību. Sākotnēji Kučinskis apzināti ieturēja pauzi pirms šīm sarunām, «lai noskrien dusmas» par zaudēto iespēju veidot valdību. Taču arī pēc nedēļas politiķu savstarpējā komunikācija vairāk atgādināja kaulēšanos tirgū ar domu, ka līdz darījumu īstajai cenai vēl pamatīgi jāpacīnās. Kučinska piedāvājums Vienotībai paredz partijai uzticēt atbildību par piecām ministrijām – Iekšlietu, Ārlietu, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes un Labklājības, savukārt Vienotība lielāku interesi izrādīja par Satiksmes un Tieslietu ministriju. Partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars skaidro, ka par satiksmes jomu interese esot bijusi Vienotības reģionālo nodaļu biedriem, bet attiecībā uz tieslietām Vienotība gribējusi apliecināt, ka tiesiskuma jautājumi joprojām tai esot svarīgi. Taču šajā jautājumā Kučinskis palika nepiekāpīgs – Satiksmi pārraudzīs ZZS, bet tieslietas turpinās kūrēt NA. Kampars apliecina, ka nekādu sarkano līniju partijai nav, Vienotība vēlas strādāt valdībā un ir atvērta piedāvājumiem, taču vēlas saņemt mandātu skaitam atbilstošu piedāvājumu. Partijas vienotību jautājumā par to, ka Kučinskim vajadzētu uzlabot piedāvājumu, apstiprina arī tā dēvēta liberālā sešinieka deputāte Ilze Viņķele. «Vienotības frakcijā ir 23 deputāti. Šobrīd tā ir vienīgā atbilde,» saka Viņķele. Viņa arī atzīmē, ka Vienotības frakcijā ir «dominējošā līnija, ka partijai ir jābūt valdībā un sarunas nebūtu jāaizlaiž strupceļā».

Cīņa par amatiem

Kučinskis meklē risinājumus partiju vēlmju līdzsvarošanai. «Man nevajag tādu ļoti neapmierinātu partneri, ar ko kopā cīnīties, tāpēc šajā virzienā es domāju,» saka premjera amata kandidāts. Kā domstarpības iecerēts risināt, otrdien vēl netop zināms – sarunas turpinās krustu šķērsu, taču nekādas būtiskas izmaiņas Kučinskis atbildības sfēru pārdalē vairs neplāno piedāvāt. «Es neesmu motivēts taisīt kaut kādas pārdales. Tas uzreiz visu izjauktu,» skaidro premjera amata kandidāts. 

Līdz ar to amatu sadalījums jaunajā Ministru kabinetā varētu izskatīties šāds: ZZS vada valdību, un tai ir piecu ministru portfeļi – finanšu, satiksmes, veselības, aizsardzības un zemkopības. NA turpinātu darbu ar trim ministriem – kultūras, tieslietu, VARAM (kā arī turpinātu vadīt Saeimu), savukārt Vienotībai būtu atvēlēta ārlietu, iekšlietu, labklājības, ekonomikas un izglītības ministrija. Vienotība gan izrādījusi interesi par sešām ministrijām – klāt vēl gribētu veselības jomu un VARAM, savukārt atteikties varētu no Ekonomikas ministrijas. 

Taču ZZS un NA jau ir pateikuši, ka nekādu Kučinska piekāpšanos nepieļaus. «Vienotība pati gāza savu valdību, nespēja izveidot valdību – savu otro iespēju, ko piešķīra prezidents, neizmantoja, un mēs ļoti ceram, ka prioritāšu maiņa nav vērsta uz to, lai iedzītu valdības veidošanas sarunas strupceļā,» pauž NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš. Viņaprāt, «Kučinska piedāvājums Vienotībai ir atbilstošs pašreizējai situācijai». 

Arī ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis stāsta, ka «par amatiem tēmu varam neturpināt – neko netaisāmies mainīt, neko». «Nedomāju, ka mēs viņus [Vienotību] speciāli gribam jaņos atstāt. Mēs vienkārši savu politiku vedam tā, kā uzskatām par pareizu – citādi tas nevar būt, jo mēs veidojam valdību un mums ir sava stratēģija.»

Ja nekas nemainās un vienošanās ar Vienotību tiek panākta, tad liela daļa ministru saglabātu savus posteņus – ZZS pārstāvji veselības ministrs Guntis Belēvičs, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, no NA izvirzītie kultūras ministre Dace Melbārde, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, kā arī Vienotības ministri Edgars Rinkēvičs ārlietās un Rihards Kozlovskis iekšlietās. Daži valdībā strādājošie nomainītu posteņus – ZZS politiķi Dana Reizniece-Ozola pievērstos finansēm, bet Uldis Augulis – satiksmei. Savukārt lielākās pārmaiņas būtu Vienotības pusē. Kā iespējamā izglītības ministre tiek minēta Ilze Viņķele, ekonomikas ministra amatam – gan deputāts Vilnis Ķirsis, gan Arvils Ašeradens, labklājības ministra postenim – līdzšinējais finanšu ministrs Jānis Reirs.

Šobrīd nav skaidrs, vai valdības veidošanas sarunu finiša taisnē netiek izveidots kāds jauns amats Kučinska valdībā. Pats premjera kandidāts uz to skaidru atbildi nesniedz, tikai norāda, ka «man nav vēlēšanās kaut ko paplašināt», taču viss atkarīgs no sarunu rezultātiem. Kučinskis publiski jau pieļāvis, ka Vienotības pārstāvim varētu izveidot Eiropas lietu ministra amatu, taču tam nedzird atbalstu no pārējiem koalīcijas partneriem.

Uz jautājumu, kā rit valdības veidošanas process, Kučinskis atbild – sajūtas iekšienē ir tādas pašas, kā iepriekš licies, no malas raugoties. «Reizēm skumji skatīties, kāda ir cīņa par amatiem, gribas runāt kompleksi,» saka Kučinskis, kurš tā arī nolēmis rīkoties, nākamās nedēļas laikā pārrunājot katrā ministrijā veicamos darbus.

Vienotības saglābšana

Jaunās valdības izveidošanu gaida arī Vienotībā – ne tikai attiecībā uz jaunām pārraudzības sfērām un atbildības pārdali koalīcijā. Pēc valdības izveidošanas Vienotība plāno pievērsties iekšējo problēmu risināšanai, kas aktualizējās līdz ar pašu premjeres gāšanu un zaudēto iespēju veidot jauno valdību. 

Gatavību uzņemties Vienotības vadību paudis bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs. Šādi rīkojies, atbildot uz eksprezidenta Valda Zatlera sacīto, ka viņam vienalga, kas notiek ar Vienotību, bet uztrauc, par ko balsot nākamajās vēlēšanās. «Tas ir Vienotības proeiropeiskais vēlētājs – ja viņš nebalso par Vienotību, tad tiešām ir jautājums, ko viņš dara,» saka Piebalgs. «Nav cita varianta, kā mēģināt ko saglābt. Es ceru, ka var saglābt.» Vienotību glābt gan viņš labprātāk gribētu pēc novembrī gaidāmā kongresa ar domu par gatavošanos nākamajām vēlēšanām, nevis viest kādas pārmaiņas pašlaik. 

Viņķele norāda, ka tas būtu visiem ērti, taču pašreizējā situācijā partijas biedriem vajadzētu «izkāpt no savas komforta zonas». Savukārt partijas ģenerālsekretārs Kampars skaidru atbildi nesniedz, vai partija domā sasaukt drīzu ārkārtas kongresu, – Vienotībai esot vairāki rīcības scenāriji, galīgais lēmums tikšot pieņemts pēc valdības apstiprināšanas.

Vēlastis, otrastis un braunags

Posted on janvāris 27, 2016 by - Pusdienās

«Klejojot internetā, šķitīs, ka valoda ir turpat, kur tauta, – uz izmiršanas bezdibeņa malas,» saka rakstnieks Pēteris Pūrītis. Ikdienā viņš runā ar cilvēkiem, kam rūp valoda, un tad šķiet, ka viss iet uz labo pusi. Pūrītis bija viens no žūrijas, kas šogad lēma par Gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu

Siļķe un zupa. Tāds ir pusdienu piedāvājums restorānā Māja. Es nevēlos siļķi, Pēteris – zupu, tāpēc komplektu sadalām. Tiekamies dienu pēc tam, kad četras stundas ilgā sapulcē izlemts Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens. Pēteris bija viens no žūrijas locekļiem. Pastāstu rakstniekam, ka vairākkārt esmu gribējusi kā žurnāliste piedalīties sapulcē, lai aprakstītu, cik kaismīgi strīdi notiek par vārdiem un nevārdiem, taču allaž atteikts. «Materiāls sanāktu garlaicīgs. Bija daudz garu un apdullinošu monologu, kuros neviens neklausās,» pastāsta Pēteris. Tā bijusi cīņa par kompromisiem, kas apmierina visus, taču par rezultātu sajūsmā nebūs neviens. Kā jau žūrijās, brīžam bijis tik garlaicīgi, ka «gribas izvilkt kāršu kavu un ar kādu uzspēlēt zoli, lai padarītu savu uzturēšanos jautrāku». Balsošana notika rakstiski, atzīmējot ar ķeksīti vēlamo variantu. Vēlāk visu saskaitīja. Lemšanā piedalījās septiņi žūrijas locekļi, viens nebija ieradies un savu lēmumu atsūtīja.

Pēteris šajā komisijā piedalījās pirmoreiz. «Man tas bija pagodinājums. Sastapu Aldi Lauzi un citus valodniekus, kuri stundām ilgi gatavi diskutēt par vārdu «karavīre»,» smaida Pūrītis. Gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu Latviešu valodas attīstības kopa izvēlas jau kopš 2003. gada. Lēmēji ir gan valodnieki, gan rakstnieki. Pūrītis pieļauj, ka viņš uzaicināts tāpēc, ka, «kā zināms, man patīk valoda, valodas spēles, jauni un interesanti vārdi, smieklīgas pārteikšanās».

Par Gada vārdu 2015 tika titulēta «atkraste» – jūras daļa, kurā iespējams veikt saimniecisko darbību un kas atrodas tālāk par piekrastes joslu. Šis vārds esot veidots pēc latviešu valodas likumībām un paplašina terminoloģiju. Par Gada nevārdu atzina bieži un nevietā lietoto «uzstādījums». Nevārdu sarakstā bija arī Kleever, brančs, sadalāmie bēgļi. Pūrītis stāsta, ka tieši par vārdu «brančs» diskutēts ilgi. Kā varianti aplūkoti iesūtītie jaunvārdi: «vēlastis», kas veidots no «vēlas brokastis», «otrastis» – otrās brokastis. «Abos gadījumos man rodas asociācijas par radību, kurai ir vai nu otra aste, vai arī aste izaugusi par vēlu,» komentē Pēteris. Vismazākais ļaunums viņam šķiet jaunvārds «braunags»: brokastu un launaga apvienojums. «Izklausās garšīgi. Mazliet līdzīgi braunijam, kas ir nevārds.» Braunags līdz valodniekiem nokļuvis pats – pamanīts tviterī jeb čivinātavā. Un to Pūrītis novērtē: «Ja vārdu lieto, tad ir potenciāls iepatikties.»

Pirms gada lingviste Dite Liepa, runājot par Gada vārdiem un nevārdiem, teica, ka svešvārdi pielīp tāpēc, ka ir īsi, skanīgi, bet latviskā aizstājvārda nav. Pēteris piekrīt. Cilvēkiem patīkot viegli lietojami vārdi, labskanīgi un ērti. Un, lai jaunvārdi iepatiktos, tie jālieto. Piemēram, spējraisis. Tas esot valodnieka Alda Lauža radītais jaunvārds koučinga vietā.

Ikdienā strādājot ar reklāmu adaptācijām, Pūrītis pārstājis domāt vārdu kategorijās. Tagad lauza galvu, cik daudz var pateikt ar noteiktu zilbju skaitu. Piemēram, ja latviešu valodā teikumā ir septiņas zilbes, tad angļu valodā parasti ir mazāk. Tātad ērtāk lietot sarunvalodā. Tulkojot uz krievu valodu, ir vēl vairāk zilbju. Saku Pēterim, ka, lai arī krievu valodā vārdi garāki, lamuvārdus gan latvieši labprāt pārņēmuši. Pēteris rosina: «Latvieši, veidojiet jaunus lamuvārdus! Kopš bērnības atceros, ka tie nebija īsi, bet salikteņi: sieragalvas, biezpiendīzeļi. Pēdējā laikā bieži dzirdēts vārds «tirliņš». Īss un rada precīzu emocionālu iespaidu.»

Viens no visvairāk apspriestajiem 2015. gada nevārdiem ir Kleever. Tā bija iecerēts nodēvēt Gaismaspils restorānu. Tagad to sauc Klīversala. «Jaunam nosaukumam jābūt labskanīgam, ar saturu, jēgu, viegli lietojamam, un nav vēlamas blakus nozīmes, kas ir tik stipras, ka varētu nomākt galveno nozīmi. Kleever gadījumā netika ievērots neviens no nosacījumiem.» Gribējies kā labāk: kaut ko no vēsturiskās Klīversalas, kaut ko no angliskā clever (gudrs), un vēl latvisko, aizstājot sākumburtu C ar K. «Beigās tika iegūta dubļu pika, kas lēnām iztek caur pirkstiem,» komentē Pūrītis. Šādos gadījumos viņš atceroties Vladimira Voinoviča stāstu par kareivi Ivanu Čonkinu, kur ciemata selekcionārs gadiem ilgi centās izveidot brīnumaugu, kam laksti būtu kā tomātam, bet saknes kā kartupelim. Izdevās sasniegt tikai pusi: laksti bija kā kartupelim, bet saknes kā tomātam.

Nevārda nominācijā Pūrīša favorīts bijis kapkeiks – tiešs pārcēlums no angļu vārda cupcake. «Garām palaista iespēja ēdienu nosaukt garšīgi. Kas būtu labāk? Es protu kritizēt,» Pūrītis smejas. Viņam nenāk prātā arī tas, ar ko varētu aizstāt tverkingu – īpašu dejošanas veidu, kur galvenais horeogrāfiskais līdzeklis ir dibens un tā raustīšana visdažādākajos veidos. «No nevārdiem patika arī apzīmējums «giganta slaloms», kas man saistās ar gigantisku kalna nogāzi, pa kuru slinki šļūc gigantisks cilvēks.» Tomēr viņa lielākais favorīts bijis CV, kas pērn izceļoja pa sociālajiem tīkliem. Tajā kāda sieviete sadaļā «Ģimenes stāvoklis» ierakstījusi: neprecēja. Visticamāk, dāmai ir draugs, kurš viņu neprec.

Ja eksistētu nominācija «Gada piesmietais vārds», Pūrītis tajā ierindotu «vienotību». «Brīnišķīgs piemērs tam, kā var mainīties jauka vārda nozīme un uztvere. Ne velti pērn neviena jaundzimusī nav nosaukta par Solvitu.»

Gada spārnotā teiciena titulu ieguva «salauztā slotaskāta krimināllieta». Šis teiciens radās saistībā ar absurdo tiesvedību pret cilvēku, kurš, aizstāvot Latvijas Satversmes principus, kādā mītiņā salieca slotaskātu. Uz šo titulu pretendēja arī prezidenta Raimonda Vējoņa sacītais: «Laikam no sākuma jāierauj.» To Pūrītis komentē šādi: «Grūti iedomāties labāku teicienu, ar ko prezidentūru sākt tautas prezidentam. Viņa turpmākā darbība ir tikusi ieturēta līdzīgā stilā.» 

Pūrītis pusotru gadu nostrādāja reklāmas jomā Kazahstānā un nu gandrīz gadu ir atgriezies Latvijā. Kā izskatās latviešu valoda, kādā stāvoklī tā ir? Pūrītis atbild: tas atkarīgs no tā, kā paraugās. «Manuprāt, ar valodu viss kļūst labāk, jo pats tai pievēršu uzmanību, cenšos runāt labāk. Satiekos ar cilvēkiem, kam ir laba valoda. Klejojot internetā, šķitīs, ka valoda ir turpat, kur tauta, – uz izmiršanas bezdibeņa malas.» Tātad, ja ir vēlme dzīvot Latvijā, kur ciena valodu un pareizi runā, nepieciešams izvēlēties tādu draugu loku un darbavietu, kurā nešķitīs, ka valoda novesta atbaidošā līmenī. «Līdzko pret valodu izturas nevērīgi, šķiet – tā iet bojā,» saka Pūrītis.

Kāpēc valoda ir svarīga? «Jo valoda ir nauda. Mēs dzīvojam komunikācijas laikmetā – jo precīzāka un saprotamāka ir komunikācija, jo ekonomika strādā labāk.» Piemēram, uzrakstot nepārprotamu e-pastu, saņēmējs netērē laiku kaut kā pārprasīšanai vai precizēšanai. «Svarīgi, lai būtu vienots valodas standarts. Lai uzgriežņi būtu viena izmēra un ar vienādu vītni. Ja tā nebūs, mehānisms nestrādās. Valodas pamatam vienas kopienas ietvaros jābūt savstarpēji saprotamam.»

Ēdienkarte

Buljons ar vistas gaļas ravioli
Zaļumu biezpiens ar marinētu siļķi un batātēm
Burkānu sula

Gaidot Kučinski

Posted on janvāris 27, 2016 by - Komentārs

Pēc Āboltiņas manevriem Vienotībai jāsamierinās ar to, ko ZZS gatava tai atmest

Neviens jau vairs īsti nešaubās, ka februārī Saeima apstiprinās Māra Kučinska valdību, un vienīgais jautājums, kas šajā procesā vēl rada zināmu intrigu, ir saistīts ar Vienotības jeb, precīzāk sakot, tās priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas norijamā krupja lielumu.

Viņas situācija nav apskaužama. Vēl nesen Āboltiņa bija Latvijas politikas smagsvars. Tad viņa izraka bedri Straujumai, pati tajā iekrita un tagad kļuvusi par jaunās valdības veidotāja žēlastības dāvanu lūdzēju. Gan Āboltiņa, gan viņas pretspēlētājs Kučinskis labi apzinās, ka Vienotības frakcijas vairākums, kuru veido viņas apkarotais «sešinieks» un pragmatiskie «reģionāļi», neatbalstītu lēmumu neiesaistīties jaunajā valdībā. Bez šā drauda Āboltiņai faktiski nekādu citu ietekmes sviru nav. «Nav pat svarīgi, ko piedāvātu Kučinska kungs,» pirmdien Latvijas radio izmisīgi atzina viņas sabiedrotais, Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars, «bet mēs gribētu redzēt, ka ir kaut neliela pretimnākšana, nevis diezgan cieta vienas personas vēlēšanās diktēt partneriem, ko vajadzētu un ko nevajadzētu.»

Tā kā «nav pat svarīgi», kas tieši būtu šī sejas glābšanai nepieciešamā «nelielā pretimnākšana», tad ne uz ko nopietnu nav ko gaidīt. Par Satiksmes vai Tieslietu ministrijas atdošanu Vienotībai neviens jau sen vairs nerunā, netiks arī radītas nekādas jaunas ministru vietas partijas pašsajūtas uzlabošanai. Zaļo un Zemniekus savienība un Nacionālā apvienība ir izlēmušas, kuras ministrijas tās grib, pārējās tad lai paliek valdības trešajam, nu jau nepārprotami mazākajam brālim. Būdams uz konsensu vērsts cilvēks, Kučinskis varbūt beigās atmetīs kaut kādu vīģes lapu Vienotībai, lai tā varētu slēpt savu pazemojumu, bet tā būs, Kampara vārdiem runājot, neliela.

Kamēr ziņu virsrakstos tiek līdz rūgtajām beigām izspēlēta pārspīlēto ambīciju sadursme ar nepielūdzamo realitāti, Kučinskis soli pa solim tapina valdību, kura daudzos aspektos ļoti līdzināsies iepriekšējai. ZZS un NA personālsastāvs, šķiet, paliks tas pats, lai gan dažiem zaļzemnieku ministriem tagad būs krietni naudīgāki portfeļi. Cik var spriest, valdības deklarācijā jau kuro reizi parādīsies tās pašas apņemšanās, kas agrāk – attīstīt tautsaimniecību, reformēt veselības aprūpes un izglītības sistēmas, stiprināt iekšējo un ārējo drošību utt. Aizejošā premjerministre Straujuma jau paspējusi izteikt gandarījumu, ka jaunajā deklarācijā tiek turpināta tā pati virzība, kuru īstenoja viņas divas valdības. 

Turklāt Straujumas pēctecis manto no viņas ne tikai personālijas un programmu, bet arī varas modeli. Arī Kučinski nevar uzskatīt par savas partijas politisko smagsvaru, un viņa loma, visticamāk, būs meklēt kompromisus starp dažādiem spēkiem, nevis pašam aktīvi realizēt savu programmu. Kučinska ilgā pieredze Saeimā un pašvaldībās varbūt padarīs viņu par efektīvāku interešu salāgotāju nekā Straujuma, bet partijas līderis viņš nav, vismaz pagaidām.

Šīs līdzības noteic, ka, tāpat kā Straujumas, arī Kučinska valdībai būs grūti stingri turēties pie kāda noteikta darbības virziena. Tā reaģēs uz notikumiem, nevis tieksies pēc skaidri nospraustiem mērķiem. Tiesa, intervijā Ir pirms nominēšanas Kučinskis nosauca savas prioritātes – izglītības sistēmas sakārtošana, resursu efektīva izmantošana un zinātnes attīstība -, kā arī izteica vēlmi redzēt valdību strādājam kā komandu šo jomu sakārtošanā. Diemžēl politikā ar labu gribu vien nepietiek, un patlaban nešķiet, ka Kučinskim pašam būtu tāda autoritāte, lai tiešām nostādītu visus ministrus ierindā un liktu viņiem soļot vienā virzienā.

Savukārt uz jautājumiem, kurus dzīve ierakstīs Ministru kabineta darba kārtībā, valdība atbildēs atbilstoši jaunajam politisko spēku samēram, un šīs atbildes varētu manāmi atšķirties no tām, kuras dzirdējām no Vienotības pēdējos gandrīz septiņus gadus vadītajām valdībām.

Gaidāms Lemberga ietekmes pieaugums un leģitimācija. Protams, arī Vienotība ar viņu rēķinājās, tomēr tā vismaz nedaudz kautrējās savu vēlētāju priekšā par šīm attiecībām. Jaunā valdība vairs nekautrēsies.

Manāma uzsvaru un tonalitātes maiņa varētu būt gaidāma arī ārpolitikā. Vienotības politikā svarīgu lomu vienmēr ir spēlējis mērķis Latvijas drošības interesēs stiprināt Eiropas Savienību un aizvien ciešāk integrēties tās struktūrās. Savukārt ZZS attieksme pret ES ir kā pusaudzim pret saviem vecākiem – dod man naudu un liec mani mierā. Bet NA pārstāvjiem bieži vien ir grūti slēpt savu nepatiku pret Eiropas projektu un prieku par ES neveiksmēm.

Bēgļu krīze, gaidāmais referendums par Lielbritānijas izstāšanos, kā arī vēl aizvien gruzdošās problēmas Grieķijas ekonomikā padara šo par izšķirīgi svarīgu gadu Eiropas Savienības nākotnei. Kučinska loma, aizstāvot Latvijas intereses šajos procesos, būs minimāla, jo, kā pats atzīst, viņš slikti runā angliski un nelabprāt brauc komandējumos. Bet Latvijas drošībai ne tikai neizdevīga, bet pat bīstama varētu kļūt valdība, kurā toni nosaka klaja merkantilisma un agresīvas skepses mistrojums.

Komentārs 140 zīmēs

Drošs pamats. Eiropas Komisija izvērtējusi, ka četras ES valstis ar visstabilākajām ilgtermiņa finansēm ir Dānija, Vācija, Igaunija un Latvija.

Atkal Grexit? Pagājušajā gadā likās, ka Grieķiju varētu izstumt no eirozonas, tagad tai draud izkrišana no Šengenas par nespēju kontrolēt bēgļu plūsmu.

ASV valsts sekretārs Kerijs svētdien paziņoja, ka sankcijas pret Krieviju varētu tikt atceltas, Francijas finanšu ministrs izteica cerību, ka jau jūlijā.

Okupantu sveiciens

Posted on janvāris 27, 2016 by - Komentārs

Valstij jāpārņem no Ušakova domes lemšana par Okupācijas muzeja likteni

Barikāžu 25. gadadienas pasākumu kalendārā ciniski iespraucies Rīgas domes būvvaldes lēmums noraidīt Okupācijas muzeja rekonstrukcijas projektu. Lēmums var nozīmēt muzeja likvidēšanu.

Rīgas pilsētas būvvalde 20. janvārī noraidīja muzeja piebūves ieceri, jo, kā skaidro tās vadītājs Inguss Vircavs, pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis bija par to sniedzis negatīvu atzinumu un būvvalde nevarot akceptēt projektu, kurā neesot respektēta pašreizējās muzeja ēkas kultūrvēsturiskā vērtība.

Projektu būvatļaujas saņemšanai Valsts nekustamie īpašumi iesniedza būvvaldē pērn maijā, būvdarbus bija plānots sākt septembrī. Būvvalde vairākkārt atlika lēmuma pieņemšanu, aizbildinādamās ar dažādiem tehniskiem knifiem, līdz novembra beigās Administratīvā rajona tiesa nosprieda, ka lēmums par atļaujas izsniegšanu būvvaldei jāpieņem līdz šā gada 25. janvārim.

Ar atteikumu piešķirt būvatļauju Nila Ušakova domes kantoris dzen projekta īstenotājus doties vienā no diviem virzieniem, kuri abi novestu bezizejā.

Viens būtu tiesāšanās, kas ilgtu gadiem un varētu nozīmēt projektā jau ieguldīto 500 tūkstošu eiro privāto ziedojumu un 400 tūkstošu valsts līdzekļu, kā arī, visticamāk, valsts kopumā projektam paredzēto 4,5 miljonu zaudēšanu un muzeja lēnu nāvi. Otrs – iesniegt atbilstoši būvvaldes ieteikumiem koriģētu projektu, aizlaikus zinot, ka arī to būvvalde neapstiprinās, jo tās ieteikumi paredz būvdarbus virs Rīgas siltuma komunikācijām, ko šis pašvaldības uzņēmums nepieļautu. Tātad vai nu sekotu atkal tiesāšanās, vai nu būtu jāpārbūvē daļa Vecrīgas, ko muzejs, protams, nevar paveikt. Jebkurā no variantiem projekts netiktu īstenots.

Politiski šāds iznākums atbilstu Rīgas domes priekšsēdētāja Ušakova partijas līgumpartneres Vienotās Krievijas priekšnieka Putina turpinātajai Kremļa valdnieku līnijai, ka Latvija 1940. gadā brīvprātīgi pievienojusies PSRS. Ja nav bijis okupācijas, nav jābūt arī Okupācijas muzejam. Un arī laiks, kad pieņemt šādu lēmumu, iekritis ideāli. 1991. gada janvāra notikumi, kuri bija izšķirīgs posms Latvijas valstiskuma atgūšanā, Kremļa ieskatā bijuši, saprotams, nelikumīgi un «ģeopolitiska katastrofa».

Bet muzeja likvidēšanas tiesiskās sekas būtu vairāk nekā simboliskas. Izrādītos, ka, pareizi kustinot vajadzīgās sviras, var pēdējā brīdī apturēt pat sabiedriski nozīmīgu projektu, kas vismaz desmit gadus saskaņots visās instancēs un par kuru ir lēmusi gan valdība, gan Saeima.

2001. gadā arhitekts Gunārs Birkerts uzdāvināja Okupācijas muzejam piebūves – Nākotnes nama – projektu. 2005. gadā valsts pārņēma savā īpašumā muzeja ēku un zemi, uz kuras tas atrodas. 2006. gadā Saeima pieņēma likumu par Latvijas Okupācijas muzeju. 2007. gadā valdība nolēma veidot muzeja piebūvi. 2008. gadā tika apstiprināts skiču projekts. 2011. gadā valdība pieņēma lēmumu par padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla celtniecības finansēšanu. 2013. gadā tika noslēgts līgums par muzeja ēkas rekonstruk-cijas tehniskā projekta izstrādi un autoruzraudzību. Bija atlicis vairs tikai saņemt atļauju būvdarbu sākšanai.

Taču 2014. gada rudenī arhitektei Zaigai Gailei piepeši atausa atskārsme, ka Ļeņina 100. dzimšanas dienai uzbūvētais Sarkano strēlnieku muzejs esot «pērle», bet Birkerta projekts – «mēsls». Sākās intensīva kampaņa, lai nepieļautu ēkas rekonstrukciju un aizvāktu muzeju prom no Vecrīgas. Un, izrādās, pietika ar arhitektūras ierēdņa Prinča viedokli, ka pārbūvētais muzejs vairs neiederētos Vecrīgas apbūvē, un būvvaldes priekšnieka Vircava priekšstatiem par kultūrvēsturisko vērtību, lai muzejam faktiski parakstītu nāves spriedumu.

Priekšstati par kultūrvēsturisko vērtību var būt dažādi. 1999. gadā Rīgas dome bija pieņēmusi lēmumu nojaukt šo padomjlaiku būvi, jo eksperti bija to atzinuši par arhitektoniski nevērtīgu un vidē neiederīgu. Tomēr pēc tam nolēma ēku saglabāt kā «totalitārisma simbolu».

Viedokļi var atšķirties un var mainīties, taču jebkuram projektam ir apspriešanas un ir īstenošanas posms. Gailei un citiem bija pārpārēm laika paust savus iebildumus, un arī par muzeja pārcelšanu vai nu uz Raņķa dambi, vai Valdemāra ielu, vai Stūra māju diskusijas ir notikušas gadiem ilgi. Taču nedrīkst sabiedriski tik svarīgu projektu apturēt jau īstenošanas posmā, kad visi lēmumi ir pieņemti un atlicis vairs tikai saņemt atļauju būvdarbu sākšanai.

Rīgas dome acīmredzot apņēmusies neizsniegt būvatļauju, kas pašlaik ir vienīgais šķērslis rekonstrukcijas sākšanai. Tātad Latvijas valstij ir jāpārņem no Ušakova «valsts valstī» lemšana par projektu.

Vai nu Saeimai jāizdara grozīgumi likumā par Okupācijas muzeju, kuri piešķirtu tam valsts nozīmes objekta statusu, vai nu valdībai jāpiešķir projektam nacionālo interešu objekta statuss, kas ļautu sākt būvdarbus par spīti Rīgas domes birokrātu trikiem ar savu instrukciju pantiem, vai nu abējādi – juristiem jāizvērtē, kā tiesiski korektāk nodot projekta pārraudzību Ekonomikas ministrijas Būvniecības valsts kontroles birojam. Ušakovs ar Gaili nevar būt pēdējie lēmēji par to, vai Latvijā jābūt Okupācijas muzejam.

Komentārs 140 zīmēs

Labs un vēl labāks? Pirms vērtēt, vai FKTK vadītāja Zakuļa atkāpšanās no amata uzlabos banku uzraudzību, būtu jāzina, kurš nāks viņa vietā.

Māņu kustība. Svarīgāks par Piebalga gatavību pretendēt uz Vienotības priekšsēdētaja amatu ir viņa nosacījums, ka tas varot notikt tikai gada beigās.

Atzīts bandītu vadonis. Tiesa Lielbritānijā nospriedusi, ka Putins sankcionējis Ļitviņenko slepkavību, ASV finanšu ministrija – ka viņš ir korumpēts.

Prezidenta un topošās valdības veselība

Posted on janvāris 27, 2016 by - Lasītāju aptauja

 


Vai, jūsuprāt, oficiāli sniegtā informācija par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saslimšanu un aktuālo veselību ir pietiekama un uzticama?



Cik ļoti jūs uztrauc situācija, ka Valsts prezidents ilgāku laiku nespēj pildīt amata pienākumus?



Valdības veidošanas sarunas ievelkas, partijas plāno turpināt procesu vēl februārī. Kā vērtējat Māra Kučinska izredzes iegūt Saeimas uzticību?

Aptauja veikta internetā 26. janvārī. Atbildēja 1044 respondenti.

Telpas pavasaris

Posted on janvāris 27, 2016 by - Viedoklis

Latvijā sākts unikāls pētījums par telpas uztveri, emocijām un zināšanām

Pēdējā desmitgadē pasaulē ir tapuši vairāki būtiski pētījumi, kuru rezultāti maina izpratni par cilvēka uztveres un domāšanas struktūru. Piemēram, tagad ir skaidrs, ka telpas uztvere ir tā matrica, kas ir zināšanu ieguves pamatā. Visas nianses vēl līdz galam nav zināmas, tomēr noskaidrots, ka pirmie uztveres procesi cilvēka dzīvē ir telpiski. Telpas uztvere ir laika uztveres pamatā, un tā ir būtisks nosacījums abstrakto zināšanu attīstībai – veiksme eksaktajās, dabas un inženierzinātnēs ir tiešā veidā atkarīga no telpiskās domāšanas.

Tomēr daudzi jautājumi telpas uztveres pētniecībā joprojām nav skaidri. Piemēram, kas īsti ir telpiskās zināšanas – vai tās ietver emocijas, izpratni par drošību un patiku? Kas ir telpas, kurā dzīvojam, uztveres pamatprincipi?

Jaunākie pētījumi ļauj secināt – tieši katra indivīda mājas kalpo par atskaites punktu telpiskajās zināšanās. Telpa, kurā pārvietojamies, tiek kodēta mūsu psihē. Lai spētu orientēties vidē un atpazīt tās objektus, mēs izmantojam psihē izveidojušos kognitīvo karti, kas mums visiem nav vienāda. Karšu atšķirību nosaka, piemēram, cilvēka vecums, pieredze un dzīvesvieta.

Piekļūt katra individuālajai kognitīvajai kartei un to pētīt var divējādi – uzdodot jautājumus un izmantojot karšu zīmēšanas uzdevumus. Otra iespēja telpas uztveres pētniecībā līdz šim ir retāk izmantota, bet tieši neverbālā priekšstatītspēja visprecīzāk raksturo telpas uztveres galvenos procesus.

Pērn saņemto apbalvojumu Laiks Ziedonim uztvēru ne tikai kā atzinību savai līdzšinējai zinātniskajai darbībai, bet arī kā impulsu radīt kaut ko paliekošu šī apbalvojuma kontekstā. Tā radās projekta Telpas pavasaris iecere – kā tieša atsauce uz kolēģa Vjačeslava Kaščejeva pirms kāda laika rīkoto Fizikas pavasari, kurš sniedza nozīmīgu artavu savas nozares popularizēšanā. Toties Telpas pavasaris ietver arī pētniecisku komponenti, turklāt jaunieši, kas šajā pētījumā piedalīsies, būs līdzautori starptautiskā un visnotaļ pirmreizīgā pētījumā.

Telpas pavasara ietvaros 9.-12. klašu skolēni visā Latvijā aicināti līdz 22. februārim iesaistīties konkursā par to, kā iedzīvotāji uztver vietu, kurā dzīvo. Sīkāk par to var uzzināt internetā (Pavasaris.fondsviegli.lv).

Šis pētījums būs unikāls no dažādiem aspektiem. Vispirms no apjoma viedokļa, jo vēlamies iegūt ap 2000 kognitīvo karšu reprezentāciju, kas šāda pētījuma un rūpīgas analīzes kontekstā būtu nozīmīgi visas pasaules mērogā. Arī no pētniecības dizaina skatījuma, kas tika izstrādāts, sadarbojoties ar nozīmīgākajiem kognitīvo karšu un telpas uztveres speciālistiem pasaulē. 

Par Latviju un piederību tai var spriest dažādi. Var runāt abstrakti, balstoties kādās iepriekš izveidotās teorijās, kam tiek atrasti pamatojumi pētījumā. Bet var arī īstenot vērienīgu pētījumu, kurā spējam pavisam konkrēti rekonstruēt, kas telpiskā un sociālā nozīmē ir Latvija, vai un kādā veidā mēs tai piederam.

Mazgātāji

Posted on janvāris 27, 2016 by - Redaktores sleja

 

Latvijas divi miljoni cilvēku ir sīka vienība pasaulē, kuru apdzīvo septiņi miljardi. Taču ir kāda pelnoša biznesa niša, kurā Latvijas vārds ir pazīstams starptautiski. Diemžēl lepoties ar to nav pamata, jo šis bizness ir naudas atmazgāšana.

PSRS laikos «Latvija» nozīmēja slavenu mikroautobusu, bet tagad Latvija ir populāra naudas «veļasmašīnas» marka – tiem NVS darboņiem, kuri ņem kukuļus, apzog iedzīvotājus un meklē iespējas šo naudu legalizēt. Latvijā ir bankas, kas iesaistās šādos darījumos, jo politiķi un likumsargi skatās uz šo netīro biznesu caur pirkstiem.

Re:Baltica pētījums liecina, ka tikai pēdējos gados vien Latvijas bankas iesaistītas vairākos milzīgos skandālos, runa ir par miljardu plūsmām. Tā ir nauda, ko Krievijā sazagušas VID amatpersonas. Nauda, kas izkrāpta no Moldovas bankām un novedusi valsti līdz finanšu sistēmas sabrukumam un dziļai politiskai krīzei. Nauda, kas no Ukrainas pazuda reizē ar aizbēgušo prezidentu Janukoviču. Kazahstānas valsts vadītāju un pat Meksikas narkotirgoņu nauda – visa bijusi laba peļņas kārajiem baņķieriem.

Sodi par dalību naudas atmazgāšanas shēmās līdz pēdējam laikam Latvijā bija smieklīgi mazi, kontrole kusla, lobiji – spēcīgi. Šobrīd, kad Latvijai draud neuzņemšana attīstīto valstu klubā OECD un valsts var palikt bez pēdējā dolāru korespondentkonta, politiķi beidzot sāk pievilkt grožus netīrās naudas šiverētājiem. Tiesa, viņus pamodinājuši prasīgi starptautiskie partneri, nevis vēlētāju dusmas – tātad pie pirmās izdevības būs kārdinājums atgriezties siltajās migās un ļaut naudas veļasmašīnu dūkoņai sevi atkal ieaijāt.

Radars pasaulē

Posted on janvāris 20, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Irāna ir izpildījusi ar lielvarām noslēgtās vienošanās par savas kodolieroču programmas izbeigšanu, un tagad līgums var stāties spēkā, paziņoja ANO Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA). Eiropas Savienība un ASV līdz ar to atcēlušas sankcijas pret Irānu.

Ceturtā industriālā revolūcija ietvers tik plašu attīstību, ka pārveidos ekonomiku, un nākamajos piecos gados 15 lielākajās attīstītajās un attīstības ekonomikās būs jālikvidē pieci miljoni darbavietu, teikts Pasaules Ekonomikas foruma ziņojumā.

Ukrainas prezidenta Petro Porošenko prioritāte 2016. gadam būs miera nodrošināšana un Ukrainas atgriešanās Donbasā. To viņš paziņojis arī Krievijas jaunajam pilnvarotajam trīspusējā sarunu grupā Minskā, proti, ka politiskais noregulējums Donbasā iespējams tikai tad, kad okupētās teritorijas tiks atdotas Ukrainai un tur notiks vēlēšanas pēc Ukrainas likumiem.

Krievijā vairākās augstākās izglītības iestādēs no bibliotēkām izņemtas grāmatas, kas izdotas ar Sorosa fonda atbalstu, bet Vorkutas kalnu ekonomiskajā koledžā pat sadedzinātas 53 šādas grāmatas. Komi Autonomajā republikā nevēlamo grāmatu sarakstā iekļauti ap 50 izdevumu, to skaitā loģikas, vēstures, socioloģijas, filozofijas mācību grāmatas, izdevumi par franču sirreālismu.

Vairāki pasaules labākie tenisisti no pirmā piecdesmitnieka varētu būt vainojami spēļu rezultātu sarunāšanā, tajā skaitā arī Grand Slam turnīrā un Vimbldonā. Pasaules pirmā rakete Novāks Džokovičs atzinies, ka viņam 2007. gadā piedāvāti 200 tūkstoši dolāru par zaudētu maču turnīrā Sanktpēterburgā.

Nevienlīdzība palielinās

Bagātākajam 1% pasaules iedzīvotāju tagad pieder vairāk naudas nekā visiem pārējiem kopā, paziņojusi humānās palīdzības organizācija Oxfam. «Nevaldāmā nevienlīdzība ir radījusi pasauli, kurā 62 cilvēkiem pieder tikpat daudz kā pasaules iedzīvotāju nabadzīgākajai pusei,» Oxfam norāda uz vēl kādu salīdzinājumu.